dīkt
dìkt [PS., C.], dìcu,
1) knirren, leise brüllen:
teļi, guovis dīc. dīca, māva man telīte BW. 16515, 12;
2) summen:
bite, knišļi, uodi, mušas dīc. uodi sīkdami un dīkdami dzied man ap ausīm Aps.;
3) heulen, klingen:
vējš žē̦li dīc. zvans skarbi dīc. lielas meitas, mazas meitas, visas man līdza dīca BW. 881. [bē̦rns dīc kâ vērsis U.; recht schwere Arbeit verrichten: tur bija gan kuo dīkt U.; dīciens, eine solche Arbeit U.]
Avots: ME I, 478
1) knirren, leise brüllen:
teļi, guovis dīc. dīca, māva man telīte BW. 16515, 12;
2) summen:
bite, knišļi, uodi, mušas dīc. uodi sīkdami un dīkdami dzied man ap ausīm Aps.;
3) heulen, klingen:
vējš žē̦li dīc. zvans skarbi dīc. lielas meitas, mazas meitas, visas man līdza dīca BW. 881. [bē̦rns dīc kâ vērsis U.; recht schwere Arbeit verrichten: tur bija gan kuo dīkt U.; dīciens, eine solche Arbeit U.]
Avots: ME I, 478