kruķēt
kruķêt,
-ẽju, kruķuôt, tr.,
mit der Krücke schieben, stossen: viņš kruķē uogles nuo krāsns laukā. ar kruķīti kruķuojam savu māsiņu tautiņās BW. 18185, 1. Refl.
-tiês, sich mit Krücken forthelfen, mühsam vorwärts streben Lind., Kand.
Avots: ME II,
286
kruķēt
kruķêt,
1): bārenīte, dubļu kruķē̦tāja ("?") Pas. V, 443 (aus Kal.); ‡
2) "zur Arbeit benutzen" M. Arons: tuo zirgu vēl var k.; knechten Frauenb. ‡
Refl. -tiês, arbeiten, sich plagen Frauenb.: saimniece viena pati kruķējas pa mājām. - Wenigstens in der Bed. 1 aus nd. krukken "mit der Krücke an sich ziehen", s. Sehwers Unters. 59.Avots: EH I,
659