lîpêt [auch Warkh., Warkl.], -u, -ẽju, intr., flattern, flackern Ramkau: lē̦ni līpē̦dama dega svece Zalkt. sāk tumsā un miglā līpēt un kurēties mazas uguntiņas Druva I, 51. viņš skrēja, ka mati līpēja vien Mar. actiņas tik līpēja vien nuo prieka Saul. II, 54. [Refl. -tiês, flackern: uguns sāka lîpēties Warkh., Warkl. - Zu lipt 5?]

Avots: ME II, 489

I lîpêt: auch (mit ì ² ) Heidenfeld; tē̦rps tai lîpêt ² lîp ² (glänzt) Ramkau. guns vien līp pa pagalmu Pas. X, 499. Zur Bed. vgl. auch nùolīpêt.

Avots: EH I, 750

‡ II līpêt "fliessen, rinnen" (von Tränen): asaras tai atkal sāka l. par vaigiem Saul. Raksti I (1914), 139. Identisch mit līpēt I?

Avots: EH I, 750