labināt

labinât [li. lãbinti "grüssen", prisilãbinti "sich anschmeicheln"], tr.,

1) jem. gut nennen, preisen, loben:
laba biju labināma. trīs gadiņi tautu dē̦ls mani labu labināja BW. 15074;

2) locken:
straujupīte te̦cē̦dama mani līdzi labināja BW. 31009;

3) begütigen, zärtlich behandeln, streicheln:
"kuo nu par niekiem piktuojies?"viņš labināja Alm. visi nu zirgu glauda un plikšina, mīlina un labina Janš. saimniece suni labina kâ brāli LP. VI, 257. Refl. -tiês, sich liebenswürdig, freundlich gebärden, sich anschmeicheln: tikmē̦r labinājies, kamē̦r pierunājis LP. V, 144. kuo tu ap manim labinies?

Avots: ME II, 395


labināt

labinât: ‡

4) aufbessern
Klēfelda Padoms (v. J. 1789), S. 44. Refl. -tiês: labinājās da manim - zina, ka naudas ira Auleja. ‡ Subst. labinājums, die Lockung: jauneklis uz tādu labinājumu atbildēja Pas. III, 178.

Avots: EH I, 709