labināt
labinât [li. lãbinti "grüssen", prisilãbinti "sich anschmeicheln"], tr.,
1) jem. gut nennen, preisen, loben:
laba biju labināma. trīs gadiņi tautu dē̦ls mani labu labināja BW. 15074;
2) locken:
straujupīte te̦cē̦dama mani līdzi labināja BW. 31009;
3) begütigen, zärtlich behandeln, streicheln:
"kuo nu par niekiem piktuojies?"viņš labināja Alm. visi nu zirgu glauda un plikšina, mīlina un labina Janš. saimniece suni labina kâ brāli LP. VI, 257. Refl. -tiês, sich liebenswürdig, freundlich gebärden, sich anschmeicheln: tikmē̦r labinājies, kamē̦r pierunājis LP. V, 144. kuo tu ap manim labinies?
Avots: ME II, 395
1) jem. gut nennen, preisen, loben:
laba biju labināma. trīs gadiņi tautu dē̦ls mani labu labināja BW. 15074;
2) locken:
straujupīte te̦cē̦dama mani līdzi labināja BW. 31009;
3) begütigen, zärtlich behandeln, streicheln:
"kuo nu par niekiem piktuojies?"viņš labināja Alm. visi nu zirgu glauda un plikšina, mīlina un labina Janš. saimniece suni labina kâ brāli LP. VI, 257. Refl. -tiês, sich liebenswürdig, freundlich gebärden, sich anschmeicheln: tikmē̦r labinājies, kamē̦r pierunājis LP. V, 144. kuo tu ap manim labinies?
Avots: ME II, 395