Paplašinātā meklēšana

‡ àizklabinât,

1) für eine kurze Zeit klappern machen:
vējš aizklabināja duris;

2) klappernd zumachen:
vējš aizklabināja duris Siuxt;

3) auch reflexiv Selsau, mit einem klappernden Wagen hin-, wegfahren.

Avots: EH I, 30

‡ àizlabinât, hin-, weglocken Siuxt: a. suni līdz uz ganiem.

Avots: EH I, 35

‡ apklabinât,

1) beklopfen:
ārsts apklabināja. slimniekam krūtis;

2) langsam (klappernd) um etw. herumfahren:
a. purvam apkārt Golg.

Avots: EH I, 91

aplabinât: bē̦rnu vajaga a. un ieduot tam sukura graudu. ‡ Refl. -tiês: a. ar suni Dunika, Rutzau, sich einen Hund zutraulich machen.

Avots: EH I, 96

aplabinât, tr., begütigen, beschwichtigen, beruhigen: aplabini suni, lai nerej.

Avots: ME I, 98

‡ atklabinât

1) klappernd allmählich lose machen, öffnen:
bērniņa man nebija, bet es tâ˙pat atslē̦gu atklabināju i iegāju Oknist. vējš atklabinājis nama duris Salis, Siuxt;

2) klappernd, mit Geklapper herschaffen:
zirgs, uz mājām skriedams, ķēdi vien atklabināja Oknist. Refl. -tiês, klappernd allmählich lose werden Oknist.

Avots: EH I, 148

atlabinât, tr.,

1) heran-, weglocken:
viltnieks atlabināja tuo pie upes LP. VII, 41;

2) verbessern, wieder gut machen.
Refl. -tiês, wieder gut werden, sich versöhnen lassen: gan junais Uozuols atlabināsies A. XVI, 296.

Avots: ME I, 170

dalabinât: wiederholt lockend angewöhnen Kaltenbr.: d. vušku Auleja.

Avots: EH I, 304

[dalabinât Spr., heranlocken. Refl. -tiês, sich anschmeicheln].

Avots: ME I, 434

glabinât, oft ein und dieselbe Sache irgendwo aufbewahren: gaidīdama dē̦lu pārnākam, glabināju pusdienas maltīti AP., Lub.

Avots: ME I, 621

ìelabinât, ‡

3) durch gute Worte verleiten (?):
(ve̦lns) citus ielabinājis uz snaušanu Kaudz. Izjurieši 108; geneigt machen M. 518.

Avots: EH I, 525

ìelabinât,

1) hinein -, hereinlocken:
viņš ielabināja suni savā istabā;

[2) anfangen jem. durch gute Worte zur Besserung zu reizen
L. Refl. - tiês, sich einschmeicheln: viņš mēģināja manā sirdī ielabināties.

Avots: ME II, 35

izklabinât, ‡

2) klopfende Laute hervorbringen:
viņš ... ar rīkli un mēli ... izklabinuot kâ vēja dzirnavas A. Brigadere Dievs, daba, darbs 132; ‡

3) rasselnd (polternd) hinausfahren
(intr.) Frauenb. ‡ Refl. -tiês,

1) eine Zeitlang klopfen
Dunika: velti izklabinājuos pie durīm;

2) nach Herzenslust, zur Genüge schwatzen
(perfektiv) Dond.: vai nebūsi diezgan izklabinājies?

Avots: EH I, 455

izklabinât, tr., ausklopfen: pīpi uz rata spārna Aps.

Avots: ME I, 751

izlabinât, tr., heraus -, hinauslocken: suni nuo būdas. Refl. - tiês, vergeblich locken, rufen: es visādi izlabinājuos, tuomē̦r zirgs nedevās ruokās.

Avots: ME I, 760

klabinât,

2): k. pie durvīm, an der Tür klopfen
Zvirgzdine; ‡

4) mit einem
klabeklis 2 einladen, auffordern: kaimiņuos jau dzirdēja klabinam bruokastī Janš. . Dzimtene I ² , 372. Refl. -tiês,

2): neklabinies pa tukšu! Ahs.

Avots: EH I, 607

klabinât [li. klãbinti "anklopfen"],

1) fakt. zu klabēt, klappern lassen, machen:
vējš klabina luogus od. luoga slēģus. suns klabina zuobus, auch zuobiem. ve̦cais puisis uz manim zuobus vien klabināja BW. 13561. buciņš ragus klabināja 30104. ej gulēt, vēja māte, neklabini nama durvis 19638; 27438, 2. tautu meitas tukšu pūru par atmatu klabināja BW. 16728. kunga kannas 12132, sieka malu klabināt 8012. muti klabināt, sprechen: diezgan jau e̦smu muti klabinājis, bet viss par velti. tevis dēļ es neiešu muti klabināt. kuo nu klabini niekus! was schwatzst du Unsinn;

2) viel sprechen, schwatzen:
man ar tevi tik daudz jāklabinājas, ka ne˙maz nevaru galā tikt Dond. Subst. klabinãjums, das bereits erfolgte Klappern; klabināšana, das Klappern; klabinâtãjs, der Klapperer.

Avots: ME II, 207

labinât: ‡

4) aufbessern
Klēfelda Padoms (v. J. 1789), S. 44. Refl. -tiês: labinājās da manim - zina, ka naudas ira Auleja. ‡ Subst. labinājums, die Lockung: jauneklis uz tādu labinājumu atbildēja Pas. III, 178.

Avots: EH I, 709

labinât [li. lãbinti "grüssen", prisilãbinti "sich anschmeicheln"], tr.,

1) jem. gut nennen, preisen, loben:
laba biju labināma. trīs gadiņi tautu dē̦ls mani labu labināja BW. 15074;

2) locken:
straujupīte te̦cē̦dama mani līdzi labināja BW. 31009;

3) begütigen, zärtlich behandeln, streicheln:
"kuo nu par niekiem piktuojies?"viņš labināja Alm. visi nu zirgu glauda un plikšina, mīlina un labina Janš. saimniece suni labina kâ brāli LP. VI, 257. Refl. -tiês, sich liebenswürdig, freundlich gebärden, sich anschmeicheln: tikmē̦r labinājies, kamē̦r pierunājis LP. V, 144. kuo tu ap manim labinies?

Avots: ME II, 395

nùoklabinât, ‡

2) eine Weile klappern:
stārķi, salaidušies, nuoklabināja Vank.

Avots: EH II, 53

nùoklabinât, fakt. zu nùoklabêt, klappern lassen, machen: nuoklabināt runu, eine Rede ableiern, abhaspeln. Refl. - tiês, eine Zeitlang klappern, sich mit dem Klappern abgeben: viņš laiciņu ap durvīm nuoklabinājies Blaum.

Avots: ME II, 797

nùolabinât, ‡

2) streicheln und freundlich anreden
Dunika: n. suni.

Avots: EH II, 60

nùolabinât, tr., weg -, ablocken: dzejnieks raudzījis viņas vaigam nuolabināt kādu staru laipnības A. VI, 577.

Avots: ME II, 806

paklabinât, tr., intr.; ein wenig anklopfen, klappern machen: viņš paklabināja pie durvīm Dok. A. čigāniete paklabināja tukšuos żuokļus Lapsk.

Avots: ME III, 44

palabinât, ‡ Refl. -tiês, eine Weile labinâtiês: ja gribi ar dusmīguo meitu atkal tikt draugs, tad tev vajadzēs krietni p. Dunika.

Avots: EH II, 147

palabinât, tr., etwas locken, begütigen: suni, zē̦nu.

Avots: ME III, 53

‡ pãrlabinât,

1) heimlocken
Dunika;

2) herüberlocken
M. 375: p. puisi uz savu pusi.

Avots: EH XIII, 204

pìeklabinât,

1) anklopfen
Spr.;

2) dazwischen klopfen od. klappern:
klabatas, ar kuo pieklabināt pie lielās mūzikas klāt R. Sk. I, 25.

Avots: ME III, 257

pìelabinât, begütigend herbeiziehen, herbeischmeicheln, anlocken (z. B. ein Kind, einen Hund); begütigen, bereden zu etwas: saimniece gavējuse dienām, kamē̦r pielabinājuse dievus LP. VII, 324. (puisītis) meitiņu pielabināja: nāc, nāc, meitiņa, še saldi riekstiņi! BW. 22855. jūs manu dē̦lu e̦sat apmulsinājuse un pielabinājuse Vēr. I, 1341. ar pielabināšanu var panākt arī tuo, ka mīlestība atjaunojas Etn. II, 168. Refl. -tiês,

1) für sich anlocken:
varu labāku arī sev pielabināties Apsk. v. J. 1903, S. 355;

2) sich anschmeicheln:
kad viņam vajadzēja... palīdzības, tad viņš prata pielabināties Lautb. Luomi 28. tiesas vīrs pielabinādamies sacīja... Kaudz. M. 37. mana sirds pie kādas sievas ir likusi pielabināties Glück Hiob 31, 9.

Avots: ME III, 264

saklabinât,

1): ciemiņš saklabināja (= pagrabināja ar klabatu) pie durīm Dunika, Rutzau.

Avots: EH XVI, 417

saklabinât, tr.,

1) stark klappern machen; zusammenschlagen, dass ein klappernder Laut entsteht:
gūžiņas saklabinājis, sisenītis ielīda V. Eglītis;

2) (auf dem Klopfbrett) klopfend, klappernd zusammenrufen:
ar klabiķi saklabina ēdiena laikā cilvē̦kus mājā Ahs. n. RKr. XVII, 49.

Avots: ME II, 648

salabinât, tr., (jem. wieder) gut stimmen, versöhnen, beschenken, bestechen Spr.: māti salabināt Pūrs II, 62. es atkal salabināšu tē̦vu Blaum. salabini večus, ja gribi dabūt! ders. Refl. -tiês, Frieden schliessen, sich versöhnen Wid.: radi mantuojuma dēļ sanaiduojās, bet pēdīgi atkal salabinājās Ahs.

Avots: ME II, 664

uzklabinât, klappernd aufwecken: uzklabināt kādu nuo miega.

Avots: ME IV, 341

uzlabinât, ‡

2) mit Güte zu etwas bewegen (?):
šis saimnieks vare̦ni pruot kalpus u. Seyershof.

Avots: EH II, 727

uzlabinât, (auf etw.) hinauflocken: uzlabināt vistas uz kūtsaugšu.

Avots: ME IV, 350

katls,

1) der Kessel:
se̦nuo latviešu katls bijis nuo vaŗa pagatavuots PS. Sprw.: vārds kâ katls, von einem Schwätzer. tev jau katls par lielu, von einer verschwenderischen Frau. ar katliņu klabināt, ein loses Maul haben U. katliņš un puodiņš, Hausrat U.;

2) * Talkessel
MWM. XI, 529. [Nebst li. kãtilas und apr. catils entweder direkt oder durch slav. kotьlъ vermittelt aus dem Germanischen (got. gen. pl. katilē).]

Avots: ME II, 171

‡ klebiķis,

1) eine Türklinke
Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 21, AP., PV.: klabināt ar durvju klebiķi pie aizbultē̦tām durvīm Kaudz. Izjurieši 54. durvīs, kur k. iedrebējās Erss Muižnieki 89;

2) ein abgenutztes, klapperndes Taschenmesser
PV.

Avots: EH I, 613

labêt,

1) rühmen
LD.;

[2) anlocken,
pielabināt: es labēju suni Wilzen.] Refl. -tiês, sich bessern St., Biel. I, 407.

Avots: ME II, 395

‡ liķinât PV.,

1) lecken lassen;

2) "labināt". Refl. -tiês (s. ME. II, 470): auch Saikava.

Avots: EH I, 742

likšķêt, - ẽju, lügen, schwatzen, schmeicheln Wolm., Erlaa, Lub.: kaut tie likšķi nelikšķējuši, ka es rupju dziju vērpu BW. 8402; likšķēt un pielabināties MWM. VI, 591. S. lišķêt.

Avots: ME II, 467

meñčîgs [auch Līn.], meņčīgs, menšîgs L.,

1) kurzweilig, komisch, lustig, spasshaft
L., PS., Paul., Mat.;

2) gerieben, gewandt, pfiffig, rührig, mutig, energisch
Smilt., C., [AP.], Kand., Popen: [kāds jauns, menčīgs burka Janš. Dzimtene V, 372.] kāds menčīgs zuobu ārsts zem liepas ceļa malā rāva zuobus, ka čīkstēja vien Latv. guovs menčīga un citām visām pa priekšu gājēja Etn. II, 120. menčīgs - kas ar+vienu māk kuo nekuo iegādāt, arī nagu palaidējs Etn. II, 97. menčīgs - kam darbs nuo ruokas iet; arī izveicīgu zagli sauc par menčīgu I, 137, Naud.; ["kas māk pielabināties" Biel. n. U.];

3) streitsüchtig, rechthaberisch
Stockm. n. Etn. I, 106;

4) leistungsfähig (sexuell)
Nigr., Katzd.

Avots: ME II, 601

‡ III mirinât "labināt, vilināt" Seyershof: viņš sācis tikām m., kamē̦r samirināja vīru.

Avots: EH I, 817

padìevs, der Götze, Abgott: (kāzu) viesi me̦tuši nuo maltītes pa kumuosam zem galda un nuolējuši pa pilienam zemē, lai padieviņus pielabinātu LP. V, 33. visi pie viņa griežas kâ pie padieva Plm. n. Rkr. XVII, 70. vare̦nais diktātuors, tautas padievs svinēja spuožus svē̦tkus Tēv. kalendārs. Vgl. li. padievis dass.

Avots: ME III, 18

pìelikšķinât, = pielabināt Vank.: tā manu bāliņu pielikšķināja BW. 22742.

Avots: ME III, 266

pìelìst,

1) heran-, hinzuschleichen, -kriechen:
Sprw. pielīst pa akluo pusi. zivs pielien malā, bet vēzis ielien alā. miegs pielien gulē̦tājiem Aps. V, 25. labi tuvu pielīst Kaudz. M. 39;

2) sich anschleichen, anschmeicheln:
pielīst un pielabināties MWM. VI, 828;

3) sich mit Kriechendem anfüllen:
arājam grūtas kājas, pilnas smilšu pielīdušas (Var.: piebirušas) BW. 27903. pilns kūsis pielīda sīkuo dadžu 34472. Refl. -tiês,

1) heran-, hinzuschleichen:
viņš ar savu ruoku pielīdās ienaidniekam;

2) suchen unterzukommen
Ruj. n. U.

Avots: ME III, 268

stupenica "?": zuobus nerādiet! ņemšu labu stupenicu, sākšu zuobus klabināt BW. 20303, 4.

Avots: ME III, 1108

‡ uzpokšinât Seyershof "?": uzlabināt un u.

Avots: EH II, 730

II vilcîgs,

1) verleumderisch:
vilcīgs cilvē̦ks Kalzenau, Memelshof;

2) schmeichelnd:
vilcīgas acis ("kas grib pielabināties") Schibbenhof.

Avots: ME IV, 586