laĩmêt [li. laimė´ti "gewinnen"], - ẽju,

1) tr., beglücken, Glück spenden:
Laime gāja laimē̦dama (Var.: laimuodama) BW. 9213;

2) instr., Glück haben, [glücken
Für. I]: būtu mani nē̦muši, būtu laimējuši BW. 1603, 1. ak dieviņ, nu es biju laimējuse (Var.: nu es e̦smu laimējusēs, nu man bij laimējies) BW. 22873. Refl. - tiês, glücken, gelingen: kam druoša sirds, tam laimējas. man ne˙kas nelaimējas. kaķītim laimējas palīti nuoķert RKr. XVII, 8. Subst. laĩmêšanâs, das Gelingen.

Avots: ME II, 409

laĩmêt,

2): auch Siuxt; ‡

3) gewinnen:
kad tik nu kuo laba laimē̦tu Janš. Mežv. ‡. I, 322 (ähnlich 199 und Bandavā II, 318).

Avots: EH I, 713