mānêt, -ẽju,

1) = mānīt U.;

2) [mãnêt Dond., Wandsen, Lautb., Ruj., Nigr., mānēt Bers.], mäkeln, tadeln: [ja vieta laba un cilvē̦ks nav mãnējams, lai iet Janš. Dzimtene ² I, 33. mãnēšana un liegšana pie precēšanās ne˙kad nav laba lieta... kur divi pre̦cas, lai pre̦cas! kas tur citiem kuo mãnēt vai ieteikt? Dzimtene ² II, 365].

Avots: ME II, 582

mānêt,

1): auch (mit ã ) Salis n. FBR. XV, 70, Seyershof;

2): auch (mit ã ) Dunika, Frauenb., Hasenp., NB:, Schnehpeln, Siuxt: nu es iešu mānē̦dama gar visiem ciemiņiem Tdz. 48497 (aus Libau). viņa mānēja ("apsmēja") , ka vēl nav nuoausts aude̦kls Frauenb.

Avots: EH I, 791