Paplašinātā meklēšana

àizmērdêt, tr., lange Zeit hungern lassen: kuce̦nu nevajaga aizmērdēt Etn. II, 123. Refl. -tiês, hungern, halbverhungern: jauneklis, gribê̦dams nuo kaŗa diene̦sta vaļā tikt, aizmērdējies JK.

Avots: ME I, 40

‡ apmērdêt Bauske, Dunika, Jürg., Kal., (eine ganze Reihe von Objeklen) verhungern lassen Wid.: grib mūs visus a. badā.

Avots: EH I, 101

pamērdêt: pamẽ̦rdē̦ta ave, ein vor Hungern dėm Verrecken nahes Schaf Dunika.

Avots: EH II, 156

[pamērdêt od. pamērdinât, eine Weile hungern lassen: badā pamē̦rdē̦ts Lis. Refl. -tiês, eine Zeitlang sehr wenig essen: man ieteic pamērdēties.]

Avots: ME III, 70

samērdêt, tr., tüchtig hungern lassen (perfektiv).

Avots: ME II, 684

‡ àizmērdinât, = àizmērdêt: a. kustuoni.

Avots: EH I, 39

‡ izmērdelêt, ausmergeln (= nùomērdêt) Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 466

mẽrdeklis [MSil.],

1) ein Mittel zum Abmergeln:
sapuvis siens ir zirgu mērdeklis, faules Heu ist ein langsames Gift für die Pferde Hug. kāds burvības mērdeklis: viens piliens pieliets naidnieka kausam; tas nīkst un nīkst Rainis; [mḕrdeklis ² Warkl., mêrde ² Bauske, mẽrdeklis, Giftmittel zum Ausrotten von Ratten, Katzen (Stuhrhof) oder Fliegen (Prawingen);

2) ein ganz abgemagertes Lebewesen
Lettg., Treiden, Lutringen, Ruhental (mẽrdeklis), Salis, Seppkull (mêrdeklis ^2), Bers., N. - Peb. (mḕrdeklis und mērdēklis), Warkh., Warkl. (mḕ̦rde̦kls ^2), Sessw., Selsau, N. - Schwanb. u. a.;

3) mẽrdeklis Kabillen "ein aufdringlicher Mensch".] Zu mērdêt.

Avots: ME II, 617, 618

mḕrdinât [auch PS., mêrdinât ² Ruj., Wandsen, mẽrdinât Wolm., Dunika], = mērdêt, tr., die nötige Nahrung nicht geben, knapp halten, hungern lassen, mergeln, kasteien: savu miesu mērdinât, sich kasteien U. apņēmās, ka katru dzīvu dvēseli mērdinās Rainis.

Avots: ME II, 618

II mḕ̦rga [auch Trik., Jürg.], der Krepierling, Schwächling, ein verhungerter Mensch Lös. n. Etn. IV, 146, [Fest.], Mat.; [auch von Tieren Sessw., Druw. - Zu mērdêt, mirt].

Avots: ME II, 619

mẽrnêt, -ẽju,

1) hungern,
"badu mirt" Lös. n. Etn. IV, 146: diezgan mē̦rnē̦ts Lub. [guovis stāv un mẽrnē uz kailas nuoras Jürg.;

2) aushungern, abmagern
Fest.] Vgl. mērdêt.

Avots: ME II, 620

mir̃t [auch Wolm., Dond., Jürg., Bauske, Līn., Ruj., Salis, Serbigal], mìrt C., [Peb., Arrasch] (li. mir̂ti, prs. mìrštu), -rstu, -ru, intr.,

1) im Sterben liegen, sterben:
mirt es (Var.: mirtin) miru, nenuomiru BW. 27372. lai mirst māršas mirstamuo, lai dzīvuo bāleliņi, mögen die Schwägerinnen immerhin sterben 25399, 2. mirt nelabā galā, nelaikā, dabiskā nāvē, eines unnatürlichen (schrecklichen), eines natürlichen Todes, frühzeitig sterben; mirt ar diluoni, ar asins sē̦rgu mirt, an der Schwindsucht, an der Dysentarie sterben; badu od. badā mirt, Hungers sterben. mirt par tē̦vzemi, für das Vaterland sterben. Sprw.: klausi kungam, mirsi bez nāves. ve̦cam jāmirst, jauns nuomirst. miris pie tiesas nesūdzēs;

2) mirt uz, [dzīvs, miris virsū krist L.], verpicht sein:
kâ bē̦rns es e̦suot uz pasakām zudis un miris Lautb.; kungs jau par viņu zūd un mirst (geht in den Tod) Lautb. [Zu mērdêt, li. māras, slav. moŗ "Pest", aksl. mrěti (prs. mьrǫ), la. morī "sterben", ai. maratē "stirbt", mṛtá-ḥ, kymr. marw "tot", arm. meranim "sterbe", got. maúrƥr "Mord", gr. μορτός· βροτός Hes. u. a., s. Walde Wrtb. ² 495, Trautmann Wrtb. 186.]

Avots: ME II, 634, 635