I murît, -ĩju, tr.,

1) knautschen, quetschen, quälen, zu Tode quälen:
kuo tu murī kaķi? C., Smilt., Bers., [Kreuzb.] zirgiem ne˙kad nav miera; tu vienmē̦r žurku Naud. nebij tuos gūstītus kaut un murīt Manz.;

[2) -tiês, sich quälen, sich abplagen
[Dond.]: murījās ["?"] kâ runcis ap peli Naud. daži vēl murās (gew. murījas), bet nevar zirgus pār sē̦tu pārlecināt Dünsb. Subst. murîšana, das Knautschen, Quälen: kustuoņu murīšana un ņurcīšana man netīk Vīt.

Avots: ME II, 669, 670

I murît,

1): auch Heidenfeld; "marachen, mergeln"
Für.; bē̦rni sāk kaķi m. A.-Ottenhof, Seyershof; ‡

3) mühsam mit einem stumpfen Messer schneiden
AP. Refl. -tiês: ar tuo darbuojas un murās Dünsb. Maijas Roze 15. ilgi murījies, kamē̦[r] ticis nuo guovs vē, dara laukā Pas. IX, 142.

Avots: EH I, 833

II murît, -ĩju, murêt, -ẽju, tr., besudeln Neik. n. U. Refl. -tiês, sich besudeln. Zu li. mùrti "durchweicht werden", [mùrdyti "besudeln", máuras "Schmutz", r. муръ "плѣсень", čech. mour "копоть, сажа" u. a., s. Leskien Abl. 303, Būga PФВ. LXXII, 197 f., Trautmann Wrbt. 172 und auch Petersson KZ. XLVII, 281].

Avots: ME II, 670

II murît: zu derselben Wurzel gehört auch pamurums.

Avots: EH I, 833