Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'ne!' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'ne!' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (1)
Šķirkļa skaidrojumā (27)
acaine
‡ acaine, ein übermütiges, ausgelassenes Mädchen: liela acaine! Saikava. tādai acainei nij kauna, nij guoda ebenda.
Avots: EH I, 2
Avots: EH I, 2
aizzīmēt
an
an! an! ane! ani! aniņ! (in Kand. ãn! ãn! ãniņ!) so ruft man die Gänse; in Grosdohn lockt man auch die Schafe mit anes n. Etn. I, 137. ane (Ulpisch), ãne, Demin. āniņa Kand., anika Sels., Golg., aniks Schwanb., die Gans. [Aus estn. hani "Gans".]
Avots: ME I, 71
Avots: ME I, 71
ā ne
ã ne, zur Verstärkung der Negation: vai tik viņš nav dzērējs? ā ne! Keineswegs; o, nein!
Avots: ME I, 234
Avots: ME I, 234
dievs
dìevs, Vok. diev, dievs, dieviņ, dievu BW. 7507, 15735 (ai dievu, dievu! 13282, 3),
1) der Himmel:
saule nuoiet dievu [Serbigal] od. dievā Wilkenh., Salis, die Sonne geht unter am Himmel; līdz vakaram, kad saule dievā Mag. XX, 3, 74; nav saulīte dievā gāj'si BW. 8705; nach Mag. XX, 3, 69 sagt man auch iet pie dieva; [die Verbindung pie dieva und estn. päiw lät jumalahe (zu jumal "Gott")"die Sonne geht unter" zeigen deutlich, dass le. dievs in der Verbindung saule iet dievu od. dievā "Gott" und nicht"der Himmel"ist];
2) Gott (als Personifikation des Himmels und
dieva dē̦li, Gottes Söhne, als Personif. der Himmelserscheinungen). Unzählige sprich-wörtliche Redensarten, von denen wir einige, nach den Kasus geordnet, folgen lassen:
a) Vok. kur, dievs, tu tāds cēlies, kur ne! kas, dievs, tur meža malā laistās un mirdz dievs, pasargi mani nuo drauga! nuo ienaidnieka pats atsargāšuos;
b) Nom. (lai) dievs duod! Gott gebe!
dievs palīdz! Gott helfe! (Begrüssungsworte.) dievs suodi! Gott strafe! bei meiner Seele! kad nebūs labi, tad lai dievs žēlīgs od. žē̦luo! tikkuo lācis ilksēs, dē̦ls uz mucām - un tas nebij dievs tē̦vs (und ehe man sich's versah) - jau mājā LP. VI,, 392. tas pats dievs tur, tas te. vai tur tev būs labais dievs! Wirst du dort Glück haben? tu labi zini, kāds dievs ar gājējiem, was man für eine Plage mit den Dienstboten hat. bet trešā dienā tas pats dievs (dieselbe Geschichte) ganībās: puika stabulē un aitas le̦c LP. IV, 222. tai ar viņas salduo mēli bij tas pats dievs Alm. vai tad tagad Liepiņam citāds dievs? Apsk. I, 355. nu ir dievs un miers! Nun ist der langvermisste Friede da! puišam (mantas) mantu dievs un gan (Var.: dievs un gana, dievs in gana, dievs ir gan) BW. 15354, 3430, der Bursche hat genug (gew. die(v)sgan) Vermögen. viens dievs, uotrs ve̦lns, ta tad būs pāris spaiņu, sagt man, wenn ein Guter mit einem Bösen in Berührung kommt Etn. II, 188. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. dievs uz mēles od. mutē, ve̦lns sirdī. kâ dievs duos, tâ būs. ja dievs duos, tad ve̦lns neraus. kas man duod, tas mans dievs; kas man ņe̦m, tas mans ve̦lns. dievs duod, dievs ņe̦m. dievs lai tev tuo atmaksā viņā saulē. Scherzhaft: dievs lai tevi ierauga pa mazuo luodziņu un pa lieluo lai izsviež ārā. dievs nav mazais bē̦rns - zina, kuo dara. gan jau dievs palīdzēs. meža dievs, der Wolf Plūd. Llv. 49;
c) Gen. dieva vārds! man nav jāme̦luo, bei Gott!
viņš guļ kâ dieva ausī. In vielen genitivischen Verbindungen erscheint Gott als Urheber od. Besitzer, wo der Begriff des Urhebers vielfach verblasst ist: dieva dāvana, Gottes Gabe, das Brot, die Speise; uzklāj baltu galdautiņu, uzliek dieva mielastiņu BW. 13646; dieva pasaule, dieva zemīte; dieva dē̦li, Gottes Söhne:
a) mythologische Personen;
b) (scherzhaft) Zigeuner.
tā bij dieva augsta laime BW. 15545, 1. dieva laime, ka nav aci ķēris, šuodien jauks dieva laiciņš. Anders, mit noch deutlichem Begriffe des Besitzers: svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. 2 149. dieva dienas, die Geisterzeit. katru deva naksniņu rijā ienākuot jaunskungs LP. VI, 60. labības tur dieva svētība. tas dieva tiesa, das ist wirklich wahr. vilkacis aizgāja kâ dieva dūmi Etn. II, 86. vai tu duomā, ka tur būs dieva guods. dieva kauts, euphemistisch: krepiert; dieva zāles, Unkraut, das ohne Menschenzutun Wachsende; dieva zuosis [BW. 2629], wilde Gänse, die keinem gehören U.; [dieva vērši BW. 2221, wilde Stiere; dieva suns BW. 30166, der Wolf];
d) Dat. labāk dievam, nekā ve̦lnam. dievam žē̦l (> diemžē̦l) Ltd. 2271, leider (Gottes).
kādu dievam trūkst, tādu ve̦lnam diezgan. dievam tiesa, es ist wahr BW. 21798, 5. paldies dievu dieviņam! BW. 20039;
e) Akk. dievu lūdz, elli grābsta. tu gan nevari savu dievu mežā dzīt, sagt man zu einem, der über sein Los nicht zu klagen hat.
nedzeni dievu kuokā. dievus lūgt LP. VII, 349. [dievu lūgt par tevi likšu katuoļu baznīcā, sagt man zu jemand, dem man Schlechtes wünscht];
f) Lok. kâ dievuos (Var.: labi, ka dievs) pataupīju pē̦rnuo salmu kauģelīti BW. 19312;
g) abhängig von Präp.: lai (puiši) lauzīja (kājas) ar dieviem, tik˙pat manis nedabūs BW. 5411, 8 var. ar dievu, adieu, lebe wohl!
ar dievu sāci, ar dievu beidzi. ej ar dievu, skrej ar vēju! izglābties tikai tâ ar dievu uz pusēm (nach dem russ. с богом пополом) nuo nelaimes. dieva dēļ od. nuo dieva puses, um Gottes willen. neticu, vai pie dieva kļūsi, ich zweifele an dem Erfolge deines Unternehmens. stāties, būt dieva priekšā, sterben, gestorben sein. Zu li. diẽvas, apr. deiw(a)s, ai. dēvá-h, "Gott", [la. dīvus "göttlich", an. tívar "Götter", ir. dia "Gott" u. a., s. Walde Wrtb. 2 230 unter deus und Reichelt KZ. XXXIX, 49; nach le. dieva zuosis "wilde Gänse" u. a. zu urteilen, hierher auch slav. divģjģ "wild"].
Kļūdu labojums:
2 d: BW. 20039 = BW.20039 1
Avots: ME I, 485, 486
1) der Himmel:
saule nuoiet dievu [Serbigal] od. dievā Wilkenh., Salis, die Sonne geht unter am Himmel; līdz vakaram, kad saule dievā Mag. XX, 3, 74; nav saulīte dievā gāj'si BW. 8705; nach Mag. XX, 3, 69 sagt man auch iet pie dieva; [die Verbindung pie dieva und estn. päiw lät jumalahe (zu jumal "Gott")"die Sonne geht unter" zeigen deutlich, dass le. dievs in der Verbindung saule iet dievu od. dievā "Gott" und nicht"der Himmel"ist];
2) Gott (als Personifikation des Himmels und
dieva dē̦li, Gottes Söhne, als Personif. der Himmelserscheinungen). Unzählige sprich-wörtliche Redensarten, von denen wir einige, nach den Kasus geordnet, folgen lassen:
a) Vok. kur, dievs, tu tāds cēlies, kur ne! kas, dievs, tur meža malā laistās un mirdz dievs, pasargi mani nuo drauga! nuo ienaidnieka pats atsargāšuos;
b) Nom. (lai) dievs duod! Gott gebe!
dievs palīdz! Gott helfe! (Begrüssungsworte.) dievs suodi! Gott strafe! bei meiner Seele! kad nebūs labi, tad lai dievs žēlīgs od. žē̦luo! tikkuo lācis ilksēs, dē̦ls uz mucām - un tas nebij dievs tē̦vs (und ehe man sich's versah) - jau mājā LP. VI,, 392. tas pats dievs tur, tas te. vai tur tev būs labais dievs! Wirst du dort Glück haben? tu labi zini, kāds dievs ar gājējiem, was man für eine Plage mit den Dienstboten hat. bet trešā dienā tas pats dievs (dieselbe Geschichte) ganībās: puika stabulē un aitas le̦c LP. IV, 222. tai ar viņas salduo mēli bij tas pats dievs Alm. vai tad tagad Liepiņam citāds dievs? Apsk. I, 355. nu ir dievs un miers! Nun ist der langvermisste Friede da! puišam (mantas) mantu dievs un gan (Var.: dievs un gana, dievs in gana, dievs ir gan) BW. 15354, 3430, der Bursche hat genug (gew. die(v)sgan) Vermögen. viens dievs, uotrs ve̦lns, ta tad būs pāris spaiņu, sagt man, wenn ein Guter mit einem Bösen in Berührung kommt Etn. II, 188. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. dievs uz mēles od. mutē, ve̦lns sirdī. kâ dievs duos, tâ būs. ja dievs duos, tad ve̦lns neraus. kas man duod, tas mans dievs; kas man ņe̦m, tas mans ve̦lns. dievs duod, dievs ņe̦m. dievs lai tev tuo atmaksā viņā saulē. Scherzhaft: dievs lai tevi ierauga pa mazuo luodziņu un pa lieluo lai izsviež ārā. dievs nav mazais bē̦rns - zina, kuo dara. gan jau dievs palīdzēs. meža dievs, der Wolf Plūd. Llv. 49;
c) Gen. dieva vārds! man nav jāme̦luo, bei Gott!
viņš guļ kâ dieva ausī. In vielen genitivischen Verbindungen erscheint Gott als Urheber od. Besitzer, wo der Begriff des Urhebers vielfach verblasst ist: dieva dāvana, Gottes Gabe, das Brot, die Speise; uzklāj baltu galdautiņu, uzliek dieva mielastiņu BW. 13646; dieva pasaule, dieva zemīte; dieva dē̦li, Gottes Söhne:
a) mythologische Personen;
b) (scherzhaft) Zigeuner.
tā bij dieva augsta laime BW. 15545, 1. dieva laime, ka nav aci ķēris, šuodien jauks dieva laiciņš. Anders, mit noch deutlichem Begriffe des Besitzers: svē̦ts vakars, dieva laiciņš Konv. 2 149. dieva dienas, die Geisterzeit. katru deva naksniņu rijā ienākuot jaunskungs LP. VI, 60. labības tur dieva svētība. tas dieva tiesa, das ist wirklich wahr. vilkacis aizgāja kâ dieva dūmi Etn. II, 86. vai tu duomā, ka tur būs dieva guods. dieva kauts, euphemistisch: krepiert; dieva zāles, Unkraut, das ohne Menschenzutun Wachsende; dieva zuosis [BW. 2629], wilde Gänse, die keinem gehören U.; [dieva vērši BW. 2221, wilde Stiere; dieva suns BW. 30166, der Wolf];
d) Dat. labāk dievam, nekā ve̦lnam. dievam žē̦l (> diemžē̦l) Ltd. 2271, leider (Gottes).
kādu dievam trūkst, tādu ve̦lnam diezgan. dievam tiesa, es ist wahr BW. 21798, 5. paldies dievu dieviņam! BW. 20039;
e) Akk. dievu lūdz, elli grābsta. tu gan nevari savu dievu mežā dzīt, sagt man zu einem, der über sein Los nicht zu klagen hat.
nedzeni dievu kuokā. dievus lūgt LP. VII, 349. [dievu lūgt par tevi likšu katuoļu baznīcā, sagt man zu jemand, dem man Schlechtes wünscht];
f) Lok. kâ dievuos (Var.: labi, ka dievs) pataupīju pē̦rnuo salmu kauģelīti BW. 19312;
g) abhängig von Präp.: lai (puiši) lauzīja (kājas) ar dieviem, tik˙pat manis nedabūs BW. 5411, 8 var. ar dievu, adieu, lebe wohl!
ar dievu sāci, ar dievu beidzi. ej ar dievu, skrej ar vēju! izglābties tikai tâ ar dievu uz pusēm (nach dem russ. с богом пополом) nuo nelaimes. dieva dēļ od. nuo dieva puses, um Gottes willen. neticu, vai pie dieva kļūsi, ich zweifele an dem Erfolge deines Unternehmens. stāties, būt dieva priekšā, sterben, gestorben sein. Zu li. diẽvas, apr. deiw(a)s, ai. dēvá-h, "Gott", [la. dīvus "göttlich", an. tívar "Götter", ir. dia "Gott" u. a., s. Walde Wrtb. 2 230 unter deus und Reichelt KZ. XXXIX, 49; nach le. dieva zuosis "wilde Gänse" u. a. zu urteilen, hierher auch slav. divģjģ "wild"].
Kļūdu labojums:
2 d: BW. 20039 = BW.20039 1
Avots: ME I, 485, 486
kā
II kâ, wie, auf welche Weise,
1) in direkten und indirekten Frage - und Ausrufesätzen: kâ labi klājas? wie geht es?
tas jau jāglabā, es nezinu - kâ LP. V, 266. reiz māte nezin kâ sadusmuojusies LP. III, 83. kâ Daugava vaid, un bangas kâ kŗāc! Aus. kâ (mit betontem kâ) tad tu tuo paspēji? wie hast du denn das vermocht? vai tu tuo paspēji? hast du das zuwege gebraucht? kâ tad! (mit betontem tad) od. kâ tad ne! (mit betontem ne) - ja, freilich! wie denn nicht! klausies, tu jau manus zābakus nuozagi! - "kâ tad! paši pavēlējāt man zagt";
2) indefinitiv, kaut kâ, kâ nekâ (mit betontem e), irgendwie, auf eine nicht näher zu bestimmende Weise:
ve̦lnam klāsies kâ nekâ LP. V, 383. naudiņa viņam izgājusi kâ nekâ;
3) verallgemeinernd relativ: lai nu kâ, lai tur kâ, lai vai kâ, lai būtu, kâ būdams, dem sei, wie ihm wolle.
lai nu kâ, bet mani lapsa nepievils LP. VI, 287. bet tuo es apņēmuos ve̦lnam atdarīt, lai tur kâ Dr.;
4) korrelativ -
kâ - tâ, wie - so: kâ zirgu baŗuo, tâ zirgs iet. kâ duomāts, tâ darīts. kâ tu man, tâ es tev. bija man tâ māsiņas kâ auziņas saaugušas BW. 15352, 1;
5) kâ steht nicht selten für
kāds: re̦ti tāda meita bija, kâ (= kāda) es biju māmiņai BW. 6088;
6) kâ wird bei Vergleichen ohne Verb innerhalb des Satzes gebraucht: kas ir tāds kâ tu? wer ist so wie du?
[tik ļaudīm valuodiņu kâ ap mani bārenīti BW. 4840.] meitas gribēja skaistuo princi kâ ēst. tas būs tik daudz kâ redzēt, das wird im Nu da sein. tas ir tâ kâ jā (ja), das steht fest. So auch beim Komparativ: cilvē̦ks niknāks kâ (nekâ) zvē̦rs. dārgs bij mans zuobentiņš, vairāk ze̦lta kâ sudraba JK. I, 105;
7) zuweilen wird kâ od. tâ kâ in der Bed. von gleichsam, wie
gebraucht, wobei zur Verstärkung des kâ nicht selten it hinzutritt: "bij, bij", Lapiņš atteica kâ raudādams, kâ smiedams Vēr. I, 781. kuo nu bļaujat, kâ bez jē̦gas? tad vīrs tūliņ tâ kâ nuokaunējies Etn. II, 76. ve̦lns tâ kâ neticē̦tu, bet taču jātic LP. II, 71. bet kâ par brīnumiem nāk ve̦cs vīriņš LP. III, 70. miesa tik balta it kâ garu pirksti; it kâ auch als unterordnende Konjuktion - als ob, als wenn: viņš bļāva, it kâ viņam būtu kāda nelaime nuotikusies;
8) temporal - wenn, wie, sobald als:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu nesukājis. divi māsiņas, viena balta, uotra me̦lna; kâ viena nāk, tâ uotra mūk RKr. VII, 271, 2. kâ licis ar zuobinu, tâ galva atšķīrusies LP. III, 62;
9) mit kâ oder tik, tâ - kâ wird nicht selten das Prädikat, wie mit un, wiederholt zur Verstärkung des Begriffs: meita ar sluotas re̦zgali de̦vusi kâ de̦vusi, das Mädchen habe mit dem dicken Ende des Besens unbarmherzig gehauen
LP. VI, 828. meita tik kŗauj kâ kŗauj kaulus JK. III, 72. So auch kâ - tâ: bet ve̦lns kâ tiepās, tâ tiepās Etn. II, 144. puisis kâ ve̦se̦ls, tâ ve̦se̦ls LP. VI, 512. bet kâ par īsu, tâ par īsu, aber es ist und bleibt zu kurz. Ebenso auch mit der Negation: kâ nav, tâ ne od. ne˙kâ, tâ ne od. ne˙kā (mit betontem ne und kā in ne˙kā), es geht nun einmal nicht, es ist durchaus nichts: nu izmeklē visas malu maliņas; kâ ne˙kā, tâ ne˙kā LP. I, 146; VI, 602; VII, 137. bet ka- labāki nepalika, tâ nepalika, es wurde keineswegs besser LP. VII, 328. bet viņš kâ nerādījās, tâ nerādījās LA.;
10) kâ - kâ ne dient oft zum Ausdruck eines unerklärlichen, unerwarteten Ereignisses:
te tas uz reizi - kâ gadās, kâ neatruodas lielā vilku pulkā LP. VII, 932. par tuo laiku - kâ varējis, kâ ne (wie er es vermacht, ist nicht zu bestimmen) - klusām paņēmis veceni LP. IV, 36;
11) tik kâ,
a) kaum:
tik kâ vēl dzīvs viņš palika Dünsb. tik kâ varējām izbēgt Biel.;
B) tik kâ - nur, einzig allein:
tik trūcis viņam kâ bē̦rnu LP. III, 78. ne˙viena vīrieša nav mājā; tik ir kâ sievieši III, 59. citiem tik vēl ir kâ kauli un āda JK. III, 73;
12) tâ kâ tâ, sowie so:
jāmirst tâ kâ tâ LP. VI, 154. slikti nu tâ kâ tâ;
13) tâ, tiklab - kâ, so - wie, sowohl - als auch:
nuo tautām bargi vārdi, tâ nuo liela, kâ nuo maza BW. 23831, 1. tiklab grāmatās, kâ arī ļaužu mutē Lautb.;
14) bei Zeitbestimmungen erhält kâ die Bedeutung "schon","soeben":
kartupeļi bij mums kâ uznākuši, unsere Kartoffeln waren eben aufgekommen (eig. wie aufgekommene) A. XI, 40. pulkstenis bij trīs kâ nuositis. aizjūgusi ķēvi, kâ uz sudmalām braukt LP. IV, 35. viņa kâ nuo lieldienām slima, sie ist schon seit Ostern krank. vai tu jau sen kâ mājās? bist du schon längst zu Hause? vēl kâ šuodien viņu re̦dzu sēžam, ich sehe ihn sitzen, als ob es heute wäre Aps.;
15) tâ kâ weist zögernd auf eine folgende Zeitangabe hin:
puisim tâ kâ rītu bijušas kāzas, dem Burschen stand die Hochzeit so wie am folgenden Tage bevor LP. VII, 669. Ähnlich wird kâ gebraucht in Fällen, wo eine genaue Bezeichnung eines nicht befriedigenden Zustandes vermieden wird oder fehlt: nu ir, kâ ir, es ist soso. tad nu gan tâ būs, kâ būs LP. II, 77;
16) distributiv wird kâ - kâ zuweilen gebraucht: nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta pietiek mūžam, Geld wie zuweilen, Brot je nach den Jahren, aber eine gute Sache reicht für das ganze Leben aus;
17) wie im Lateinischen quod für id
steht, so auch im Lett. kâ für tâ: es nevaru vairs kāju palikt, kâ esmu nuokususi, ich kann meine Füsse nicht mehr schleppen, so sehr (eig. wie) müde bin ich A. XX, 401;
[18) als eine Partikel in der Bed. "wenn nicht, ausser": kur saulīte miglu ņēma kâ (Var.: ne) avuota lejiņā; kur ļautiņi runas ņēma kâ (Var.: ne) nuo manis sērdienītes? BW. 4806. - Eher wohl ein loc. s. fem. g. zu kas (s. Le. Gr. 467) als (nach Mahlow AEO 49) ein nom. od. acc. pl. neutr. g.].
Avots: ME II, 184, 185
1) in direkten und indirekten Frage - und Ausrufesätzen: kâ labi klājas? wie geht es?
tas jau jāglabā, es nezinu - kâ LP. V, 266. reiz māte nezin kâ sadusmuojusies LP. III, 83. kâ Daugava vaid, un bangas kâ kŗāc! Aus. kâ (mit betontem kâ) tad tu tuo paspēji? wie hast du denn das vermocht? vai tu tuo paspēji? hast du das zuwege gebraucht? kâ tad! (mit betontem tad) od. kâ tad ne! (mit betontem ne) - ja, freilich! wie denn nicht! klausies, tu jau manus zābakus nuozagi! - "kâ tad! paši pavēlējāt man zagt";
2) indefinitiv, kaut kâ, kâ nekâ (mit betontem e), irgendwie, auf eine nicht näher zu bestimmende Weise:
ve̦lnam klāsies kâ nekâ LP. V, 383. naudiņa viņam izgājusi kâ nekâ;
3) verallgemeinernd relativ: lai nu kâ, lai tur kâ, lai vai kâ, lai būtu, kâ būdams, dem sei, wie ihm wolle.
lai nu kâ, bet mani lapsa nepievils LP. VI, 287. bet tuo es apņēmuos ve̦lnam atdarīt, lai tur kâ Dr.;
4) korrelativ -
kâ - tâ, wie - so: kâ zirgu baŗuo, tâ zirgs iet. kâ duomāts, tâ darīts. kâ tu man, tâ es tev. bija man tâ māsiņas kâ auziņas saaugušas BW. 15352, 1;
5) kâ steht nicht selten für
kāds: re̦ti tāda meita bija, kâ (= kāda) es biju māmiņai BW. 6088;
6) kâ wird bei Vergleichen ohne Verb innerhalb des Satzes gebraucht: kas ir tāds kâ tu? wer ist so wie du?
[tik ļaudīm valuodiņu kâ ap mani bārenīti BW. 4840.] meitas gribēja skaistuo princi kâ ēst. tas būs tik daudz kâ redzēt, das wird im Nu da sein. tas ir tâ kâ jā (ja), das steht fest. So auch beim Komparativ: cilvē̦ks niknāks kâ (nekâ) zvē̦rs. dārgs bij mans zuobentiņš, vairāk ze̦lta kâ sudraba JK. I, 105;
7) zuweilen wird kâ od. tâ kâ in der Bed. von gleichsam, wie
gebraucht, wobei zur Verstärkung des kâ nicht selten it hinzutritt: "bij, bij", Lapiņš atteica kâ raudādams, kâ smiedams Vēr. I, 781. kuo nu bļaujat, kâ bez jē̦gas? tad vīrs tūliņ tâ kâ nuokaunējies Etn. II, 76. ve̦lns tâ kâ neticē̦tu, bet taču jātic LP. II, 71. bet kâ par brīnumiem nāk ve̦cs vīriņš LP. III, 70. miesa tik balta it kâ garu pirksti; it kâ auch als unterordnende Konjuktion - als ob, als wenn: viņš bļāva, it kâ viņam būtu kāda nelaime nuotikusies;
8) temporal - wenn, wie, sobald als:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu nesukājis. divi māsiņas, viena balta, uotra me̦lna; kâ viena nāk, tâ uotra mūk RKr. VII, 271, 2. kâ licis ar zuobinu, tâ galva atšķīrusies LP. III, 62;
9) mit kâ oder tik, tâ - kâ wird nicht selten das Prädikat, wie mit un, wiederholt zur Verstärkung des Begriffs: meita ar sluotas re̦zgali de̦vusi kâ de̦vusi, das Mädchen habe mit dem dicken Ende des Besens unbarmherzig gehauen
LP. VI, 828. meita tik kŗauj kâ kŗauj kaulus JK. III, 72. So auch kâ - tâ: bet ve̦lns kâ tiepās, tâ tiepās Etn. II, 144. puisis kâ ve̦se̦ls, tâ ve̦se̦ls LP. VI, 512. bet kâ par īsu, tâ par īsu, aber es ist und bleibt zu kurz. Ebenso auch mit der Negation: kâ nav, tâ ne od. ne˙kâ, tâ ne od. ne˙kā (mit betontem ne und kā in ne˙kā), es geht nun einmal nicht, es ist durchaus nichts: nu izmeklē visas malu maliņas; kâ ne˙kā, tâ ne˙kā LP. I, 146; VI, 602; VII, 137. bet ka- labāki nepalika, tâ nepalika, es wurde keineswegs besser LP. VII, 328. bet viņš kâ nerādījās, tâ nerādījās LA.;
10) kâ - kâ ne dient oft zum Ausdruck eines unerklärlichen, unerwarteten Ereignisses:
te tas uz reizi - kâ gadās, kâ neatruodas lielā vilku pulkā LP. VII, 932. par tuo laiku - kâ varējis, kâ ne (wie er es vermacht, ist nicht zu bestimmen) - klusām paņēmis veceni LP. IV, 36;
11) tik kâ,
a) kaum:
tik kâ vēl dzīvs viņš palika Dünsb. tik kâ varējām izbēgt Biel.;
B) tik kâ - nur, einzig allein:
tik trūcis viņam kâ bē̦rnu LP. III, 78. ne˙viena vīrieša nav mājā; tik ir kâ sievieši III, 59. citiem tik vēl ir kâ kauli un āda JK. III, 73;
12) tâ kâ tâ, sowie so:
jāmirst tâ kâ tâ LP. VI, 154. slikti nu tâ kâ tâ;
13) tâ, tiklab - kâ, so - wie, sowohl - als auch:
nuo tautām bargi vārdi, tâ nuo liela, kâ nuo maza BW. 23831, 1. tiklab grāmatās, kâ arī ļaužu mutē Lautb.;
14) bei Zeitbestimmungen erhält kâ die Bedeutung "schon","soeben":
kartupeļi bij mums kâ uznākuši, unsere Kartoffeln waren eben aufgekommen (eig. wie aufgekommene) A. XI, 40. pulkstenis bij trīs kâ nuositis. aizjūgusi ķēvi, kâ uz sudmalām braukt LP. IV, 35. viņa kâ nuo lieldienām slima, sie ist schon seit Ostern krank. vai tu jau sen kâ mājās? bist du schon längst zu Hause? vēl kâ šuodien viņu re̦dzu sēžam, ich sehe ihn sitzen, als ob es heute wäre Aps.;
15) tâ kâ weist zögernd auf eine folgende Zeitangabe hin:
puisim tâ kâ rītu bijušas kāzas, dem Burschen stand die Hochzeit so wie am folgenden Tage bevor LP. VII, 669. Ähnlich wird kâ gebraucht in Fällen, wo eine genaue Bezeichnung eines nicht befriedigenden Zustandes vermieden wird oder fehlt: nu ir, kâ ir, es ist soso. tad nu gan tâ būs, kâ būs LP. II, 77;
16) distributiv wird kâ - kâ zuweilen gebraucht: nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta pietiek mūžam, Geld wie zuweilen, Brot je nach den Jahren, aber eine gute Sache reicht für das ganze Leben aus;
17) wie im Lateinischen quod für id
steht, so auch im Lett. kâ für tâ: es nevaru vairs kāju palikt, kâ esmu nuokususi, ich kann meine Füsse nicht mehr schleppen, so sehr (eig. wie) müde bin ich A. XX, 401;
[18) als eine Partikel in der Bed. "wenn nicht, ausser": kur saulīte miglu ņēma kâ (Var.: ne) avuota lejiņā; kur ļautiņi runas ņēma kâ (Var.: ne) nuo manis sērdienītes? BW. 4806. - Eher wohl ein loc. s. fem. g. zu kas (s. Le. Gr. 467) als (nach Mahlow AEO 49) ein nom. od. acc. pl. neutr. g.].
Avots: ME II, 184, 185
kāne
ķelene
krimeltene
‡ krimeltene "?": cīkstene raudāja vīru dabūjusi; neraudi, cīkstene! būsi k. Tdz. 46322.
Avots: EH I, 653
Avots: EH I, 653
līkumaine
mirte
ņirkšēt
ņirkšķêt (unter ņir̂kstêt): undeutlich Unzufriedenheit äussern; quarren Siuxt (von Schweinen): kuo nu ņir̃kšķi? pats nezini, kuo gribē̦tu, kuo ne! Siuxt. cūka ņir̃kšķ un kaujas, kad nelaiž viņu klāt pie siles ebenda.
Avots: EH II, 115
Avots: EH II, 115
noskumt
nùoskùmt, betrübt, traurig, bekümmert werden: sirds bij nuoskumuse LP. IV, 112. vilksim dzīvību, kâ varē̦dami, bet nuoskumt tik ne! kāpēc tu izskaties tāds nuoskumis? Dīcm. Refl. -tiês, sich betrüben, in Gram verfallen. Subst. nùoskùmšana, der Kummer, Gram: man bij liela nuoskumšana BW. 15885.
Avots: ME II, 850
Avots: ME II, 850
nožs
nùožs 2 (unter nuôža I): auch (Verstand, Vernunft) Saikava: vai tad nebij nuoža pamērīt - tad zinātu, vai gana, vai ne!
Avots: EH II, 111
Avots: EH II, 111
pagāns
pagãns [auch Līn., Wolm., pagâns Kl.; bei Glück Formen eines pagānis 11 Mos. 34, 24; I Kön. 14, 24; lI Chron. 33, 9; Weish. Sal. 10, 5 u. a.; bei Manz. der Pl. pagāņi], f. -ne od. -iẽte,
1) der Heide;
2) ein gottloser, böser Mensch, oft als Schimpfwori, auch auf ein Tier bezogen:
kuo tādi pagāni dara? LP. VI, 954. ak tu pagāns! ach du Verfluchter, Abscheulicher! ak tu pagāne! auf eine Kuh bezogen LP. VII, 982. kur tu pagānu nuoganīsi? von einem Kalbe gesagt LP. VI, 719. [Nebst li. pagõnas od. pagonìs, apr. acc. pl. poganans, estn. pagan] zunächst wohl aus slav. poganъ.
Avots: ME III, 28, 29
1) der Heide;
2) ein gottloser, böser Mensch, oft als Schimpfwori, auch auf ein Tier bezogen:
kuo tādi pagāni dara? LP. VI, 954. ak tu pagāns! ach du Verfluchter, Abscheulicher! ak tu pagāne! auf eine Kuh bezogen LP. VII, 982. kur tu pagānu nuoganīsi? von einem Kalbe gesagt LP. VI, 719. [Nebst li. pagõnas od. pagonìs, apr. acc. pl. poganans, estn. pagan] zunächst wohl aus slav. poganъ.
Avots: ME III, 28, 29
pūcene
savārīt
savārît,
1) zerkochen
Spr., fertigkochen; verdauen: barība bija sace̦pta un savārīta jau iepriekš MWM. X, 103. tuos vē̦de̦rs jau vieglāk savārīt var Lapsa - Kūm. 165;
2) eine gewisse Zeit hindurch kochen
Spr.;
3) s. dzelzi, Eisen schweissen
U.;
4) = saputrât: kuo visu tu esi savārījusi! Strindberg Prec. ļ. 64. Refl. -tiês,
1) zusammenschwatzen:
kuo savārās, kuo ne! LP. V, 409;
2) "?": ap pusnakti istabā savārījušies (haben sich eingefunden?)
me̦lni suņi un kaķi Pas. III, 445 (aus Serbigal). Subst. savārījums, Zusammengekochtes.
Avots: ME III, 783
1) zerkochen
Spr., fertigkochen; verdauen: barība bija sace̦pta un savārīta jau iepriekš MWM. X, 103. tuos vē̦de̦rs jau vieglāk savārīt var Lapsa - Kūm. 165;
2) eine gewisse Zeit hindurch kochen
Spr.;
3) s. dzelzi, Eisen schweissen
U.;
4) = saputrât: kuo visu tu esi savārījusi! Strindberg Prec. ļ. 64. Refl. -tiês,
1) zusammenschwatzen:
kuo savārās, kuo ne! LP. V, 409;
2) "?": ap pusnakti istabā savārījušies (haben sich eingefunden?)
me̦lni suņi un kaķi Pas. III, 445 (aus Serbigal). Subst. savārījums, Zusammengekochtes.
Avots: ME III, 783
šnīpa
šnīpa,
1) ein Strich
(mit ĩ ) Katriņa;
2) in der Verbindung šnīpa šnāpa "?": šnīpa šnāpa, gaŗde̦gune! BW. 16341; šnĩpa, ein naseweises Frauenzimmer
Schibbenhof;
3) die Nase
N.-Peb.
Avots: ME IV, 89
1) ein Strich
(mit ĩ ) Katriņa;
2) in der Verbindung šnīpa šnāpa "?": šnīpa šnāpa, gaŗde̦gune! BW. 16341; šnĩpa, ein naseweises Frauenzimmer
Schibbenhof;
3) die Nase
N.-Peb.
Avots: ME IV, 89
stebēties
stebêtiês (li. stebė´tis "staunen"),
1) bestürzt sein
Lng., vor Verwunderung erstaunen L., Gramsden, sich wundern Springen n. Etn. II, 2, Dunika; kuo tu stebies! Dunika. re̦dzuot kuo... ļaunu, nebūs brīnēties (stebēties) JK. VI, 1. saimnieks parādīja gaili, tad žīds ste̦bēdamies teice;"oi tave gugane!" LP. VI, 272;
2) sich im Urteil ablehnend verhalten, nicht zustimmen, nicht glauben
Frauenb., Alschw.; kuo nu stebējies? zur Wurzel von stabs.
Avots: ME III, 1057
1) bestürzt sein
Lng., vor Verwunderung erstaunen L., Gramsden, sich wundern Springen n. Etn. II, 2, Dunika; kuo tu stebies! Dunika. re̦dzuot kuo... ļaunu, nebūs brīnēties (stebēties) JK. VI, 1. saimnieks parādīja gaili, tad žīds ste̦bēdamies teice;"oi tave gugane!" LP. VI, 272;
2) sich im Urteil ablehnend verhalten, nicht zustimmen, nicht glauben
Frauenb., Alschw.; kuo nu stebējies? zur Wurzel von stabs.
Avots: ME III, 1057
tāpene
tãpene, ein dummes Frauenzimmer: kāda tu esi tāpene! nepruoti kuršu valuodu Janš. Mežv. ļ. II, 486.
Avots: ME IV, 148
Avots: ME IV, 148
traukt
tràukt, traũkt (li. tráukti "ziehen") Bl., Iw., tràukt 2 Prl., -cu,
1) schlagen
(mit àu 2 ) Zvirgzdine; etwas schwer zu Erreichendes schlagen (mit àu 2 ) Bers.; die Früchte von den Bäumen schlagen Spr., Wessen, (mit àu) C., PS. (auch: Früchte vom Baum schütteln), Schujen, Wenden, (mit aũ) Nigr., (mit aû 2 ) AP., Segew., (mit àu 2 ) Fest., Gr.-Buschh., KL, Kreuzb., Lis., Marzen, Selsau, Warkh., Warkl., Zvirgzdine; (Blätter, Blüten) herunterschlagen (von starkem Winde gesagt) C. (mit àu), AP., Arrasch, Jürg. (mit aû 2 ), Nigr. (mit aũ), Fest., Ogershof (hier auch: den Tau von den Pflanzen schlagen), Sessw., Warkl. (mit àu 2 ); ohrfeigen (mit àu 2 ) Gr.-Buschh., Sessw.: ābuolus traukt (nuo kuoka) AP., Kl., PS. u. a. vējš sāka nuo kuoka ābuoļus tŗaukt Zvirgzdine. bumbierus nevar dabūt . . . traukt nedrīkst Valdis Stabur. b. 10. vē̦tra trauc kuokiem lapas, augļus Arrasch, W arkl. u. a. vējš trauc rasu Ogershof. salna trauca bē̦rza lapas BW. 13787, 18 (ähnlich: Plm. n. RKr. XIX, 126). bērziņš trauca kļava lapas 4787. priedītei, eglītei vējiņš trauca pupuriņu Biel. 2206. trauce ar kulaku par galvu (vgl. li. užtraukti per ausį "eine Ohrfeige geben" bei Bezzenberger Lit. Forsch. 190) Zvirgzdine;
2) hastig anfallen und zersprengen
L.; scheuchen, in Unruhe, Bewegung bringen, aufschrecken U., (mit aũ) Nigr., (mit àu 2 ) Gr.-Buschh.: dzinēji trauc putnus nuo meža ārā Nigr. mani . . . trauc nuo kapa ārā Janš. Mežv. ļ. I, 3. pulkstenīšu skaņas meža klusumu trauc Lautb. Luomi 67. kuo tu trauc (schreckst) bē̦rnu? Gr.-Buschh.;
3) sich beeilen
U., eilen, beschleunigen (mit aũ) Frauenb., Nigr., (mit àu 2 ) Bers., Sessw., Warkl.: trauc uz priekšu Bers., Sessw., Warkl. u. a. ubags trauc pārstaigāt uz svē̦t kiem mūsu pusi Nigr. zē̦ns trauc teikt, kuo padarījis Frauenb. steidz, māmiņa, trauc, māmiņa, manas baltas villainītes! BW. 7410, 1 var. (ähnlich: 7462, 1). jūdzu, traucu . . . kumeliņu 11297, 2. trauc[u] pie laika ceļu griezt 8976. (malējiņas) trauca gauži gavilēt. BWp. 667, l. zâles traucu izdzert, lai saturs neatvādējas Lautb. Luomi 95. pa pļavu puisē̦ns suoļus trauc MWM. VII, 402. spārni trauc vieglāki par vēju R. Sk. II, 97. vē̦tra tràuc 2 Golg., Saikava, Schwanb., Sessw. nuo kalna strauts uz Gauju trauc Jaunības dzeja 28. es netraucu pruojām kâ tauriņi trauc Apsk. v. J. 1903, S. 309;
4) leeren, austrinken
(mit àu 2 ) Gr.-Buschh.: tâ izslāpis, ka trauc glāzi pēc glāzes Gr.-Buschh.;
5) (schnell, ungestüm) sprechen, schwatzen:
"neliecieties traucēties! mēs iztiksim" viņa trauca Deglavs Rīga II, 1, 423. "ne˙kad ne!" trauca . . . Alvīna MWM. XI, 170. tā trauca tālāk (setzte das Gespräch fort) Deglavs;
6) singen (von der Nachtigall
Wid., Lis., N.-Schwanb., [mit àu 2 ] Mar., auch von andern Vögeln): birzmalā trauc lakstīgala Mar. n. RKr. XV, 141. ze̦mu trauc (Var.: dzied) lakstīgala BW. 27922 var. tâ tā trauca, tâ dziedāja kâ tā sila cielaviņa BW. p. 1851, 1;
7) tr. miežus Kurmene, Gerstenkörner in der Mühle entzweimahlen;
8) "?" stiprinieks aizdusmuojies, traucjam meitas Pas. II, 47 (aus Rositten). kur juo nejauki traukusi kauja JR. IV, 17. Refl. -tiês (mit aũ) Tr.,
1) sich sehr angreifen ein Geschäft durchzusetzen
L., sich ungestüm vorwärtsbewegen Spr., (mit àu 2 ) Kl.; sich beeilen U. ("in Livl. kaum gehört"), Ronneb., (mit àu) Wolmarshof, (mit aû 2 ) Arrasch, Ruj., (mit àu 2 ) Fest., Gr.-Buschh., Sessw.: vējš traucas bez apstāšanās Vēr. I, 1388. vedībās traukdamās (Var.: lauzdamās) BW. 16327 var. netraucies ("= nebāzies") man virsū! Segew. traucies ārā nuo ratiem MW. sē̦tā eimu, netraucuos, ne māmiņa mani gaida BW. 4245, 3. es neietu, netrauktuos (Var.: nesteidzuos) 9732. traucaties (Var.: steidzat) sievu ņemt! 13793, 1. augu, augu, netraucuos, lai zaruoja tautu dē̦ls 18934. traukdamies glābties nuo . . . sē̦rgas Janš. Mežv. ļ. I, 14;
2) erschrecken
(intr.) U., (mit aũ 2 ) Orellen, Salis, Sessw., (mit àu 2 ) Gr.-Buschh.: dabūsi traukties Gr.-Buschh. bē̦rns miegā traucas Salis. par tuo nav kuo traukties, kuo bīties Janš. Mežv. ļ. I, 201. - Subst. traukšana,
1) das (Herab)schlagen;
2) das Aufschrecken
(tr.), Aufscheuchen;
3) das Eilen, Beeilen; die Eile:
Kristus lielu traukšanā agri cēlies augšām Gesangb. 88, l;
4) das Sprechen; das Singen;
traukšanâs,
1) das Eilen
(intr.);
2) das Erschrecken, Aufschrecken
(intr.); traukums,
1) das einmalige, vollendete (Herab)schlagen; das Resultat des (Herab)schlagens:
dzenieties... pa skujiņas birumiem . . ., pa rasiņas traukumiem BW. 13628, 8;
2) das einmalige Aufschrecken
(tr.), Aufscheuchen, der Schreck, die Aufregung: nesakāmā traukumā tas jaucas krūtīs sē̦ras, šausmas Dēmons 32;
3) die Eile;
traucẽjs,
1) wer (herab)schlägt:
ziedu traucēju BW. 24610, 2;
2) wer scheucht, aufschreckt
(tr.), beunruhigt;
3) wer eilt, sich beeilt.
Nebst trũkt zu apr. pertraūki "verschloss" und weiterhin (nach Zupitza Germ. Gutt. 140; vgl. auch Fick Wrtb. III 4 , 194 und Loewenthal Indog. Jahrb. XIII, 79) vielleicht zu an. ƥrúga "bedrücken; drohen".
Avots: ME IV, 224, 225
1) schlagen
(mit àu 2 ) Zvirgzdine; etwas schwer zu Erreichendes schlagen (mit àu 2 ) Bers.; die Früchte von den Bäumen schlagen Spr., Wessen, (mit àu) C., PS. (auch: Früchte vom Baum schütteln), Schujen, Wenden, (mit aũ) Nigr., (mit aû 2 ) AP., Segew., (mit àu 2 ) Fest., Gr.-Buschh., KL, Kreuzb., Lis., Marzen, Selsau, Warkh., Warkl., Zvirgzdine; (Blätter, Blüten) herunterschlagen (von starkem Winde gesagt) C. (mit àu), AP., Arrasch, Jürg. (mit aû 2 ), Nigr. (mit aũ), Fest., Ogershof (hier auch: den Tau von den Pflanzen schlagen), Sessw., Warkl. (mit àu 2 ); ohrfeigen (mit àu 2 ) Gr.-Buschh., Sessw.: ābuolus traukt (nuo kuoka) AP., Kl., PS. u. a. vējš sāka nuo kuoka ābuoļus tŗaukt Zvirgzdine. bumbierus nevar dabūt . . . traukt nedrīkst Valdis Stabur. b. 10. vē̦tra trauc kuokiem lapas, augļus Arrasch, W arkl. u. a. vējš trauc rasu Ogershof. salna trauca bē̦rza lapas BW. 13787, 18 (ähnlich: Plm. n. RKr. XIX, 126). bērziņš trauca kļava lapas 4787. priedītei, eglītei vējiņš trauca pupuriņu Biel. 2206. trauce ar kulaku par galvu (vgl. li. užtraukti per ausį "eine Ohrfeige geben" bei Bezzenberger Lit. Forsch. 190) Zvirgzdine;
2) hastig anfallen und zersprengen
L.; scheuchen, in Unruhe, Bewegung bringen, aufschrecken U., (mit aũ) Nigr., (mit àu 2 ) Gr.-Buschh.: dzinēji trauc putnus nuo meža ārā Nigr. mani . . . trauc nuo kapa ārā Janš. Mežv. ļ. I, 3. pulkstenīšu skaņas meža klusumu trauc Lautb. Luomi 67. kuo tu trauc (schreckst) bē̦rnu? Gr.-Buschh.;
3) sich beeilen
U., eilen, beschleunigen (mit aũ) Frauenb., Nigr., (mit àu 2 ) Bers., Sessw., Warkl.: trauc uz priekšu Bers., Sessw., Warkl. u. a. ubags trauc pārstaigāt uz svē̦t kiem mūsu pusi Nigr. zē̦ns trauc teikt, kuo padarījis Frauenb. steidz, māmiņa, trauc, māmiņa, manas baltas villainītes! BW. 7410, 1 var. (ähnlich: 7462, 1). jūdzu, traucu . . . kumeliņu 11297, 2. trauc[u] pie laika ceļu griezt 8976. (malējiņas) trauca gauži gavilēt. BWp. 667, l. zâles traucu izdzert, lai saturs neatvādējas Lautb. Luomi 95. pa pļavu puisē̦ns suoļus trauc MWM. VII, 402. spārni trauc vieglāki par vēju R. Sk. II, 97. vē̦tra tràuc 2 Golg., Saikava, Schwanb., Sessw. nuo kalna strauts uz Gauju trauc Jaunības dzeja 28. es netraucu pruojām kâ tauriņi trauc Apsk. v. J. 1903, S. 309;
4) leeren, austrinken
(mit àu 2 ) Gr.-Buschh.: tâ izslāpis, ka trauc glāzi pēc glāzes Gr.-Buschh.;
5) (schnell, ungestüm) sprechen, schwatzen:
"neliecieties traucēties! mēs iztiksim" viņa trauca Deglavs Rīga II, 1, 423. "ne˙kad ne!" trauca . . . Alvīna MWM. XI, 170. tā trauca tālāk (setzte das Gespräch fort) Deglavs;
6) singen (von der Nachtigall
Wid., Lis., N.-Schwanb., [mit àu 2 ] Mar., auch von andern Vögeln): birzmalā trauc lakstīgala Mar. n. RKr. XV, 141. ze̦mu trauc (Var.: dzied) lakstīgala BW. 27922 var. tâ tā trauca, tâ dziedāja kâ tā sila cielaviņa BW. p. 1851, 1;
7) tr. miežus Kurmene, Gerstenkörner in der Mühle entzweimahlen;
8) "?" stiprinieks aizdusmuojies, traucjam meitas Pas. II, 47 (aus Rositten). kur juo nejauki traukusi kauja JR. IV, 17. Refl. -tiês (mit aũ) Tr.,
1) sich sehr angreifen ein Geschäft durchzusetzen
L., sich ungestüm vorwärtsbewegen Spr., (mit àu 2 ) Kl.; sich beeilen U. ("in Livl. kaum gehört"), Ronneb., (mit àu) Wolmarshof, (mit aû 2 ) Arrasch, Ruj., (mit àu 2 ) Fest., Gr.-Buschh., Sessw.: vējš traucas bez apstāšanās Vēr. I, 1388. vedībās traukdamās (Var.: lauzdamās) BW. 16327 var. netraucies ("= nebāzies") man virsū! Segew. traucies ārā nuo ratiem MW. sē̦tā eimu, netraucuos, ne māmiņa mani gaida BW. 4245, 3. es neietu, netrauktuos (Var.: nesteidzuos) 9732. traucaties (Var.: steidzat) sievu ņemt! 13793, 1. augu, augu, netraucuos, lai zaruoja tautu dē̦ls 18934. traukdamies glābties nuo . . . sē̦rgas Janš. Mežv. ļ. I, 14;
2) erschrecken
(intr.) U., (mit aũ 2 ) Orellen, Salis, Sessw., (mit àu 2 ) Gr.-Buschh.: dabūsi traukties Gr.-Buschh. bē̦rns miegā traucas Salis. par tuo nav kuo traukties, kuo bīties Janš. Mežv. ļ. I, 201. - Subst. traukšana,
1) das (Herab)schlagen;
2) das Aufschrecken
(tr.), Aufscheuchen;
3) das Eilen, Beeilen; die Eile:
Kristus lielu traukšanā agri cēlies augšām Gesangb. 88, l;
4) das Sprechen; das Singen;
traukšanâs,
1) das Eilen
(intr.);
2) das Erschrecken, Aufschrecken
(intr.); traukums,
1) das einmalige, vollendete (Herab)schlagen; das Resultat des (Herab)schlagens:
dzenieties... pa skujiņas birumiem . . ., pa rasiņas traukumiem BW. 13628, 8;
2) das einmalige Aufschrecken
(tr.), Aufscheuchen, der Schreck, die Aufregung: nesakāmā traukumā tas jaucas krūtīs sē̦ras, šausmas Dēmons 32;
3) die Eile;
traucẽjs,
1) wer (herab)schlägt:
ziedu traucēju BW. 24610, 2;
2) wer scheucht, aufschreckt
(tr.), beunruhigt;
3) wer eilt, sich beeilt.
Nebst trũkt zu apr. pertraūki "verschloss" und weiterhin (nach Zupitza Germ. Gutt. 140; vgl. auch Fick Wrtb. III 4 , 194 und Loewenthal Indog. Jahrb. XIII, 79) vielleicht zu an. ƥrúga "bedrücken; drohen".
Avots: ME IV, 224, 225
uzne
uzne (mit s zu lesen?),
1) eine Pflanze
Zaravič;
2) ein böses Weib
Zaravič: ak tu viena uzne!
Avots: ME IV, 362
1) eine Pflanze
Zaravič;
2) ein böses Weib
Zaravič: ak tu viena uzne!
Avots: ME IV, 362
vēl
vêl (li. vė˜ľ "wieder", s. Būga KZ. LB, 95 f.),
1) noch:
jau saulīte Vāczemē, es vēl jūŗas līkumā BW. 30700. puisis vēl laikā patapis uzlēkt LP. III, 75. tad vēl kuo: še tev šis naudas zutnis! 57. kuo vēl ne! kâ nav ļaudīm kauna! Krilova pas. 89. ar vēl lielākiem... vārtiem LP. VI, 882. juo tie ļaudis paši me̦lni, vēl juo me̦lni (Var.: vēl me̦lnāki) kumeliņi BW. 18217 var. tādu mežu es redzēju vēl pirmuo reiz Jauna Raža IV, 29; weiter St., ferner U.;
2) dennoch
(zur Bed. vgl. engl. still "noch; dennoch"): tavu skaistu vaiņadziņu! man bāliņš Rīgā pirka, vēl (Var.: bet) tik skaista nenuopirka BW. 5771;
3) gar St.: putns skrien pa gaisu, un tuomē̦r spalva nuokrīt, - kâ vēl cilvē̦kam, kas ar visu mantu staigā! Br. sak. v. 991. pusbalsīti vien palaidu, jau ļautiņi brīnījās; kuo tad vēl(i) nedarītu, būtu visu palaiduse BW. 416. tā nav tavu drēbju vērts, kuo (Var.: kur) vēl tava augumiņa 21258, 4. kuo tad nu vēl... LP. II, 11. ja jau taviem gudriem brāļiem neve̦das, kur nu vēl tev! V, 265 (ähnlich III, 27);
4) ne vêl, geschweige denn:
tâ nav tavu drēbju vērts, ne (Var.: kur) vēl tava augumiņa BW. 21258. (ähnlich 6069). ļauna vārda virsam netika teicis, ne tad nu vēl pirkstu piedūris Aps. VI, 22;
5) erst:
nu(le) vēl St., jetzt erst U. licis asti vienreiz vārtuos, - neuzlauzis; bet trešuo reizi kâ licis, tad vēt uzlauzis LP. VI, 882. bijis jāpeldina trīs reizes, tad tik vēl ticis labums Etn. II, 68. sveša māte paē̦duse, tad vēl mani atminēja BW. 4442. tagad vēl dzimtkungs... lika vest Birznieku savā ka-binetā MWM. v. J. 1897, S. 694. nu vēl māte kājas āva Biel. 1687. pēc vēl 2037;
6) "= jel (doch)!" Wessen;
7) = vài I 1 BW. 16921, 2 var. Die Bed. "noch" ist wohl aus der Bed. "wieder" (in vēļ und li. vė˜ľ) entstanden. Wohl zur Wurzel von velˆt, s. Persson Beltr. 542 ider zur Bed. lat. rursus vergleicht) und Walde Vrgl. Wrtb. 1, 303.
Avots: ME IV, 556
1) noch:
jau saulīte Vāczemē, es vēl jūŗas līkumā BW. 30700. puisis vēl laikā patapis uzlēkt LP. III, 75. tad vēl kuo: še tev šis naudas zutnis! 57. kuo vēl ne! kâ nav ļaudīm kauna! Krilova pas. 89. ar vēl lielākiem... vārtiem LP. VI, 882. juo tie ļaudis paši me̦lni, vēl juo me̦lni (Var.: vēl me̦lnāki) kumeliņi BW. 18217 var. tādu mežu es redzēju vēl pirmuo reiz Jauna Raža IV, 29; weiter St., ferner U.;
2) dennoch
(zur Bed. vgl. engl. still "noch; dennoch"): tavu skaistu vaiņadziņu! man bāliņš Rīgā pirka, vēl (Var.: bet) tik skaista nenuopirka BW. 5771;
3) gar St.: putns skrien pa gaisu, un tuomē̦r spalva nuokrīt, - kâ vēl cilvē̦kam, kas ar visu mantu staigā! Br. sak. v. 991. pusbalsīti vien palaidu, jau ļautiņi brīnījās; kuo tad vēl(i) nedarītu, būtu visu palaiduse BW. 416. tā nav tavu drēbju vērts, kuo (Var.: kur) vēl tava augumiņa 21258, 4. kuo tad nu vēl... LP. II, 11. ja jau taviem gudriem brāļiem neve̦das, kur nu vēl tev! V, 265 (ähnlich III, 27);
4) ne vêl, geschweige denn:
tâ nav tavu drēbju vērts, ne (Var.: kur) vēl tava augumiņa BW. 21258. (ähnlich 6069). ļauna vārda virsam netika teicis, ne tad nu vēl pirkstu piedūris Aps. VI, 22;
5) erst:
nu(le) vēl St., jetzt erst U. licis asti vienreiz vārtuos, - neuzlauzis; bet trešuo reizi kâ licis, tad vēt uzlauzis LP. VI, 882. bijis jāpeldina trīs reizes, tad tik vēl ticis labums Etn. II, 68. sveša māte paē̦duse, tad vēl mani atminēja BW. 4442. tagad vēl dzimtkungs... lika vest Birznieku savā ka-binetā MWM. v. J. 1897, S. 694. nu vēl māte kājas āva Biel. 1687. pēc vēl 2037;
6) "= jel (doch)!" Wessen;
7) = vài I 1 BW. 16921, 2 var. Die Bed. "noch" ist wohl aus der Bed. "wieder" (in vēļ und li. vė˜ľ) entstanden. Wohl zur Wurzel von velˆt, s. Persson Beltr. 542 ider zur Bed. lat. rursus vergleicht) und Walde Vrgl. Wrtb. 1, 303.
Avots: ME IV, 556
vērt
I vẽrt (li. vérti, urslav. *verti "aufoder zutun"), veru, vẽru,
1) reihen
U., aufreihen Bielenstein Holzb. 214, 739, Ruj., (ver̃t) Salis: virknē vērt, auf eine Schnur reihen U.;
2) einfädeln
U., (ver̃t) Salis: vērt adatā diegu, dziju;
3) sticken, nähen
U.; flechten Bielenstein Holzb. 695; schlecht nähen U.: pūru vērt, am Brautschatz nähen (?) VL. n. U. vert kuopā, zusammentrakeln Dunika, Golg. šūn, bitīt, ver, bitīt, man vietiņu maliņā! BW. 10655;
4) auf- und zutun U., (die Tür) aufmachen
Spr.: vērt durvis vaļā, ciet(i). Refl. -tiês,
1) sich auf-, zutun:
duris negrib vērties cieti. acis veras vaļā, cieti;
2) "sich anhangen"
(in Zusammens.) L. - Subst. vẽršana,
1) das Auf-, Aneinanderreihen;
2) das Einfädeln:
diega vēršana adatā, ein zu Weihnachten gespieltes Gesellschaftsspiel Frauenb.;
3) das Auf-, Zumachen;
vē̦rums,
1) das einmalige, vollendete Auf-, Aneinanderreihen;
2) das ein malige, vollendete Einfädeln;
3) das einmalige, vollendete Auf-, Zumachen:
durvis vakarēju vē̦rumiņu (Var.: vakarējā vē̦rumā) BW. 3137; vẽrẽjs, vẽ̦rãjs,
1) wer auf-, aneinanderreiht;
2) wer einfädelt:
tu vairs neesi ne˙kāda adatā vērēja, 70 gadu ve̦ca būdama Vīt.;
3) wer näht
(vērējs) Spr.; ein kleiner Schneiderbursche (vē̦rājs) U.; f. vē̦rāja, eine Stickerin, die auf dem Stickrahmen stickt Spr.;
4) wer auf-, zumacht:
durvju vērējiņš BW. 1888. vārtu vērējiņš (Var.: vē̦rājiņš) 23083, 3. ej pie durvju vērējas! Vīt. Nebst vārstît, virinât "auf- und zumachen" u. a. zu apr. etwerreis "öffne! ", etwiriuns "aufgetan", r. верени́ца "lange Reihe", gr. ἀείρω, "verkopple", alb. vjer "hänge auf", air. fotrenn "factio", an. vǫr "Reihe von Steinen", ae. weorn "Trupp", osk. veru "portam", lat. aperīre "öffnen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 351 ff., Buck AJPh. XXXVI, 135, Zubaty AislPh. XVI, 418, Johansson IF. XXV, 214 ft., Solmsen Unters. z. gr. Laut- u. Versl. 293 f., Jokl alb. Stud. 4, Fick Wrtb. I 4, 130, Walde Vrgl. Wrtb. 1, 263 ff. und 280 ff.; von Walde u. a. wird vērt 1-3 von vērt 4 getrennt.
Avots: ME IV, 567
1) reihen
U., aufreihen Bielenstein Holzb. 214, 739, Ruj., (ver̃t) Salis: virknē vērt, auf eine Schnur reihen U.;
2) einfädeln
U., (ver̃t) Salis: vērt adatā diegu, dziju;
3) sticken, nähen
U.; flechten Bielenstein Holzb. 695; schlecht nähen U.: pūru vērt, am Brautschatz nähen (?) VL. n. U. vert kuopā, zusammentrakeln Dunika, Golg. šūn, bitīt, ver, bitīt, man vietiņu maliņā! BW. 10655;
4) auf- und zutun U., (die Tür) aufmachen
Spr.: vērt durvis vaļā, ciet(i). Refl. -tiês,
1) sich auf-, zutun:
duris negrib vērties cieti. acis veras vaļā, cieti;
2) "sich anhangen"
(in Zusammens.) L. - Subst. vẽršana,
1) das Auf-, Aneinanderreihen;
2) das Einfädeln:
diega vēršana adatā, ein zu Weihnachten gespieltes Gesellschaftsspiel Frauenb.;
3) das Auf-, Zumachen;
vē̦rums,
1) das einmalige, vollendete Auf-, Aneinanderreihen;
2) das ein malige, vollendete Einfädeln;
3) das einmalige, vollendete Auf-, Zumachen:
durvis vakarēju vē̦rumiņu (Var.: vakarējā vē̦rumā) BW. 3137; vẽrẽjs, vẽ̦rãjs,
1) wer auf-, aneinanderreiht;
2) wer einfädelt:
tu vairs neesi ne˙kāda adatā vērēja, 70 gadu ve̦ca būdama Vīt.;
3) wer näht
(vērējs) Spr.; ein kleiner Schneiderbursche (vē̦rājs) U.; f. vē̦rāja, eine Stickerin, die auf dem Stickrahmen stickt Spr.;
4) wer auf-, zumacht:
durvju vērējiņš BW. 1888. vārtu vērējiņš (Var.: vē̦rājiņš) 23083, 3. ej pie durvju vērējas! Vīt. Nebst vārstît, virinât "auf- und zumachen" u. a. zu apr. etwerreis "öffne! ", etwiriuns "aufgetan", r. верени́ца "lange Reihe", gr. ἀείρω, "verkopple", alb. vjer "hänge auf", air. fotrenn "factio", an. vǫr "Reihe von Steinen", ae. weorn "Trupp", osk. veru "portam", lat. aperīre "öffnen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 351 ff., Buck AJPh. XXXVI, 135, Zubaty AislPh. XVI, 418, Johansson IF. XXV, 214 ft., Solmsen Unters. z. gr. Laut- u. Versl. 293 f., Jokl alb. Stud. 4, Fick Wrtb. I 4, 130, Walde Vrgl. Wrtb. 1, 263 ff. und 280 ff.; von Walde u. a. wird vērt 1-3 von vērt 4 getrennt.
Avots: ME IV, 567
vien
viên li.( vien bei Miežinis) Wolm˙u.a. viên 2 Dond., Kand., Salis, Selg., Siuxt, viẽn Rutzau n. FBR. VII, 116, Dunika, Līn., Mesoten, Schnehpeln, Siuxt, Tr., Vierka, viê AP., C., Serbigal, Trik., viê 2 Segewold, nur, allein: kur vien U., wo nur, wo es auch sei. kad vien gribējis LP. VII, 858. lai... dzīvuojuot, kâ vien tīkuot IV, 103. apkaut, kuo vien tikai gribuot VI, 420. runājiet,... kuo vien laba zinādami! BW. 8856. vai es vie vīrins biju? vai man vie kumelins? 8326. viņš bij tāds vien mudīgs Mērn. laiki 5. bija ķēniņam viena vien meita Zbiór XVIII, 449. vai viens suns vien ir raibs? RKr. VI, sak. v. 817. divas vien māsas. stīvs vien paliku Mērn. laiki 28. lai iet... taisni vie Etn. IV, 169. cik ātri vien varē̦dams LP. VII, 858. āt ātri vien tas steidzies pakaļ III, 84. klāt vien nē̦sāt 66. aiztikt ar nūju vien I,137. priedes vie, egles vie BW. 25934, 3. smiekli vien, ē̦rmi vien 11072, 4. stucinu vie nuogriêzuos BWp. 2762. ved,... kur ve̦zdams, caur siliņu vien neved! BW. 18272, 11 var. duo[d],... kam duodama, iguoņam vie neduo[d]! 9515 var. rej, rej, sunīti, nekuod vien! Br. sak. v. 1215. glāb vien kaķi nuo nāves! viņš tev ieplêsīs ruokā 470. meklējiet vien paši! Mērn. laiki 96. lai viņš nāk vien! J. K. V, 132, aizslē̦dz durvis, ka kraukš vie LP. VI, 218. zivis sanākušas, ka ļum vien III, 75. ja vien tik (wenn nur) agrāk nevajaguot muodināt Mērn. laiki 62. tad tik vien miega kâ zirgam Etn. II, 66. tuo tik vien ne! 75. tik vien ka U. "wenn nur; so nur, dass". bez vien U., ausser, ausgenommen (nur): neatstāj savas mājas, bez vien uz baznīcu... braukdams BW. III, 1, 96. visas meitas, bez vien tās klibās, uogās Mag. II, 2, 70. ne vien - bet arī, nicht nur - sondern auch. Alter nom. s. neutr. g. zu viêns; Tr. hat viēn "nur" neben viêns "ein"!
Avots: ME IV, 655
Avots: ME IV, 655
vinne
viñne Ahswikken, Asitten, Grünw., Frauenb., Neuenb., Peb., das Gewinnen, der Sieg: mana vinne! (beim Kartenspiel) Grünw. viņam iznāca gan tā vinne šuoreiz (vor dem Gericht) Frauenb. Aus mnd. win "Gewinn".
Avots: ME IV, 600
Avots: ME IV, 600
zaļot
zaļuôt (li. žaliúoti "grünen, grün schimmern"),
1) intr., grünen
U.; kräftig sein; sich aufrichten, zu Kräften kommen: zaļuo kâ zâle RKr. Vl, 840. papuve jau sāk zaļuot, nu jāsāk ecēt Frauenb. rudzu statiņi zaļuo uz lauka, kad ilgi lietus līst, graudi sadīguši ebenda. lai tas auga, lai zaļuoja BW. 32860. iznāk... brāļi kâ uozuoli zaļuodami 13646, 26. lai zaļuoja tautu dē̦ls 18934, 1. lai mūžam zaļuo mūsu dzimtene! Latvju tauta XI, 1, S. 53. kas iekrituši parāduos, tik lē̦ti vairs nezaļuos Aps. III, 24;
2) grün färben
Wid.;
3) "?" saule sēd vītuolā, zaļuo zīļu vaiņadziņu; zaļuo, saule, duod man vienu! VL. aus Kalleten (?);
4) lustig und in Freuden leben, schlemmen:
panāksnieki... zaļuoja līgavaiņa galā visu pirmdienu Kaudz. Vecpiebalga 45. daži studenti un citi zaļuotāji Jaunie mērn. laiki III, 48. Refl. -tiês, = zaļuôt 1: viss nuo jauna zaļuojas Plūd. Llv. II, 330.
Avots: ME IV, 688
1) intr., grünen
U.; kräftig sein; sich aufrichten, zu Kräften kommen: zaļuo kâ zâle RKr. Vl, 840. papuve jau sāk zaļuot, nu jāsāk ecēt Frauenb. rudzu statiņi zaļuo uz lauka, kad ilgi lietus līst, graudi sadīguši ebenda. lai tas auga, lai zaļuoja BW. 32860. iznāk... brāļi kâ uozuoli zaļuodami 13646, 26. lai zaļuoja tautu dē̦ls 18934, 1. lai mūžam zaļuo mūsu dzimtene! Latvju tauta XI, 1, S. 53. kas iekrituši parāduos, tik lē̦ti vairs nezaļuos Aps. III, 24;
2) grün färben
Wid.;
3) "?" saule sēd vītuolā, zaļuo zīļu vaiņadziņu; zaļuo, saule, duod man vienu! VL. aus Kalleten (?);
4) lustig und in Freuden leben, schlemmen:
panāksnieki... zaļuoja līgavaiņa galā visu pirmdienu Kaudz. Vecpiebalga 45. daži studenti un citi zaļuotāji Jaunie mērn. laiki III, 48. Refl. -tiês, = zaļuôt 1: viss nuo jauna zaļuojas Plūd. Llv. II, 330.
Avots: ME IV, 688