nùolìekt [li. nuleñkti], tr.,

1) ab -, niederbiegen, niederbeugen:
zarus, galvu;

2) aufessen, leeren:
vai tu visu tuo maizes riku nuolieci! Etn. II, 188. sūti visu mucu! gan mēs nuolieksim Zeib. Refl. - tiês,

1) sich niederbeugen, sich niederbücken:
rudziem vārpas nuoliecās BW. 32542, 5;

2) [sich zu etwas bewegen lassen, nachgeben
U.]; sich neigen, sich hingezogen fühlen: viņa daba nuoliecas uz nuoziedzībām B. Vēstn.;

[3) = nùolèkties 2: tas bē̦rns nuoliecies tē̦vā Salisb.];

4) gönnen; gew. negiert
- nenuoliekties, nicht gönnen: burvji bijuši skaudīgi saimnieki, kas citiem nenuoliekušies ne˙kāda labuma Etn. III, 141. nenuoliecās guodīgi atvadīties A. XIII, 804. negribēja viņam šuo nevainīguo prieku nuoliekties A. XX, 939.

Avots: ME II, 812

nùolìekt, ‡

3) gönnen:
viņš ... nenuolieca mums tā prieka Jauns. B. gr. ³ II, 146; ‡

4) = nùotît 1: kāļ tu nītis siesi, es nuoliekšu Auleja. Refl. -tiês,

2): saiminieks ... nuozaliecēs (liess sich dazu bewegen, war einverstanden),
saka: "labi, atduošu" Pas. V, 147. jie nuozaliecēs Zb. XVIII, 462 "oni się zgodzili" (ähnlich 288);

3): kas bullī nuoliekusies, tai guovei ir apaļi ragi Seyershof;

4): ka nuoliektuos ar suni parīdīt guovis Sonnaxt. tas man nenuoliektuos ēst ebenda. ni par kuo nenuosaliecēm, ka dē̦ls pre̦cē̦tuos Oknist. māte nenuoliecēs mani vienu ciemā laist Warkl.

Avots: EH II, 63