nùovecêt, nùove̦cuôt, intr., alt werden, veralten: mana acs ir nuovecējusi (jetzt: nuovecējusies) manu vaidnieku dēļ Psalm 6, 8. pie māmiņas meitas auga, pie arāja nuovecēja BW. 3151. viss nuove̦cuo Kaudz. nuove̦cuojušas ē̦kas Saul. nuove̦cuojis tautu dē̦ls, nuove̦cuojis uozuoliņš (Var.: nuovecējis) BW. 13041. Refl. -tiês, [bei Glück Lukas 12, 33 nuove̦cāties], alt werden, ableben, veralten: nuovecējies cilvē̦ks, ein abgelebter Mensch; nuovecējies vārds, ein veraltetes Wort.

Avots: ME II, 884

nùovecêt: "hässlich, vom Aussehen alt werden" Bērzgale (im Gegensatz zu nùove̦câtiês "natürlich altern").

Avots: EH II, 106