novāvulot

nùovāvuluôt,

1) [nùovãvuļuôt, eine Zeitlang aus Langeweile schreien, schwatzen
(auch Warkl., Vank.), lallen; laut und undeutlich sprechen Welonen, Kārsava, Jürg.]: tâ kalpi nuovāvuluoja Dok. A. (gans tālumā kuo nuovāvuļuoja. bet nevarējām ne˙kuo saprast Jürg. piedzē̦rušais nuovāvuļuoja cauru nakti Golg.;

2) nùovāvuļuôt "nuobrēcināt, nuoraudināt" Kursiten;

3) nùovāvuļuôt "nuogausties" N.-Peb.]

Avots: ME II, 884