pìemĩlēt, liebhaben Für. I unter mīl: tē̦vs svešu vairāk piemīl, nekâ viņu LP. VI, 712. viņš bija ļuoti saticīgs cilvē̦ks un visiem piemīlams U. b. 104, 71. Refl. -tiês,

1) lieb gewinnen:
piemīlējies ... kungu, habe deine Lust am Herrn 1 Für. I unter mīl;

2) sich anschmeicheln
Kl.;

3) (lange Zeit) einander lieben:
kuo nu mēs, ve̦ci cilvē̦ki, vairs varam piemīlēties! Ezeriņš Leijerkaste I, 83.

Avots: ME III, 273

pìemĩlêt: kas viņu (einen Hund) piemīl ("ierȩdz"), tam viņš iet klāt Frauenb. katri man (acc.?) piemīlē LLD. II, 2 ₁₄ .

Avots: EH II, 262