aizplēsties
àizplèstiês, sich breit machend hindern, den Weg versperren: liels krupis aizplēties priekšā LP. IV, 168.
Avots: ME I, 44
Avots: ME I, 44
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'plēsties' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'plēsties' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (2)
applēsties
applèstiês [li. apsiplė˜sti], sich ringsum ausbreiten, um sich etw. breiten, sich mit etw. bedecken, einhüllen: viņš bija applēties ar mēteli A. XII, 724.
Avots: ME I, 111
Avots: ME I, 111
Šķirkļa skaidrojumā (15)
blazdoties
ģickāt
ģickât, reissen (vom Schuhwerk): pastalas ir gatavas, būs kādu laiku kuo ģickāt Smilt. [viņš mani sāka ģickāt (= plêst) Lindenhof, Ruj. Refl. -tiês "plēsties" Ruj.]
Avots: ME I, 698
Avots: ME I, 698
grumīt
ielaist
ìelaîst, tr.,
1) herein -, hineinlassen:
bē̦rnu istabā, luopus kūtī, laivu ūdenī, kātu cirvī, rūgušu pienu saldā pienā, labību mašīnā. kam, bāliņ, tu ielaidi svešus ļaudis sētiņā BW. 14407, 1. ganīdama es ielaidu kalpa vīra pļaviņā BW. 19909. Sprw.: ielaidis kâ uti kažuokâ. ielaid ve̦lnu baznīcā, viņš kāps uz kanceles. ielaist jumtā sarkanuo gaili, den roten Hahn aufs Dach setzen;
2) einzapfen:
alu ielaist; dagegen: mucu ielaist, ein Fass anstechen;
3) hineinlassen, einreissen lassen, vernachlässigen:
slimību. kad budžus ielaiž, tad tie var izplēsties lielumā Konv. 2 462;
4) ohne Zucht lassen:
bē̦rnus. tē̦vs viņu par daudz ielaidis Blaum. ielaists zē̦ns, ein verzogener Junge U. Refl. - tiês,
1) sich herein -, hineinlassen, hinein -, herein -, fliegen:
ar laiviņu ielaiduos gulbju šautu e̦ze̦rā BW. 11111. meitas gāja madaruos, tām es līdzi ielaiduos 7131. [sāpē̦tājs ielaidies kauluos Nigr.] paņēmuos bites spārnus, ielaiduos bāliņuos 26622. zirneklis ielaidies ellē LP. VII, 1185. baluodis ielaidās pa luogu istabā;
2) sich einlassen, sich abgeben, nachgeben, auf etw. eingehen:
neielaidies ar viņu valuodās, sarunās runā, ne˙kādās darīšanās. viņš gan tev piesuolīja citus gre̦dze̦nus, bet neielaidies LP. IV, 86. kad reiz bijuse ar viņu ielaidusēs, tad vairs nevarējuse tikt vaļā JK. V, 63. uz tuo es nevaru ielaisties Vēr. I, 1156;
[3) zu tauen anfangen (von Gefrorenem):
ziemas ceļš jau ielaidies, - zirgam kājas brūk cauri Bers.].
Avots: ME II, 36
1) herein -, hineinlassen:
bē̦rnu istabā, luopus kūtī, laivu ūdenī, kātu cirvī, rūgušu pienu saldā pienā, labību mašīnā. kam, bāliņ, tu ielaidi svešus ļaudis sētiņā BW. 14407, 1. ganīdama es ielaidu kalpa vīra pļaviņā BW. 19909. Sprw.: ielaidis kâ uti kažuokâ. ielaid ve̦lnu baznīcā, viņš kāps uz kanceles. ielaist jumtā sarkanuo gaili, den roten Hahn aufs Dach setzen;
2) einzapfen:
alu ielaist; dagegen: mucu ielaist, ein Fass anstechen;
3) hineinlassen, einreissen lassen, vernachlässigen:
slimību. kad budžus ielaiž, tad tie var izplēsties lielumā Konv. 2 462;
4) ohne Zucht lassen:
bē̦rnus. tē̦vs viņu par daudz ielaidis Blaum. ielaists zē̦ns, ein verzogener Junge U. Refl. - tiês,
1) sich herein -, hineinlassen, hinein -, herein -, fliegen:
ar laiviņu ielaiduos gulbju šautu e̦ze̦rā BW. 11111. meitas gāja madaruos, tām es līdzi ielaiduos 7131. [sāpē̦tājs ielaidies kauluos Nigr.] paņēmuos bites spārnus, ielaiduos bāliņuos 26622. zirneklis ielaidies ellē LP. VII, 1185. baluodis ielaidās pa luogu istabā;
2) sich einlassen, sich abgeben, nachgeben, auf etw. eingehen:
neielaidies ar viņu valuodās, sarunās runā, ne˙kādās darīšanās. viņš gan tev piesuolīja citus gre̦dze̦nus, bet neielaidies LP. IV, 86. kad reiz bijuse ar viņu ielaidusēs, tad vairs nevarējuse tikt vaļā JK. V, 63. uz tuo es nevaru ielaisties Vēr. I, 1156;
[3) zu tauen anfangen (von Gefrorenem):
ziemas ceļš jau ielaidies, - zirgam kājas brūk cauri Bers.].
Avots: ME II, 36
izknīzāties
izļumt
izļumt,
1) ("izlaisties, izplūst miesā vai apģē̦rbā, izplēsties, kļūt ļumans" Bers., tapt ļe̦gans, nestingrs Drsth.; "weich werden":
izļumusi pļava. izļumis (= nuolaidīgs) cilvē̦ks Druw.;
2) izļum̂t 2 , - mstu, - mu Stenden, sich verrenken:
viņam kāja izļumusi. viņš iet kâ izļumis Lautb.;
3) ="pajukt" (vom Gewebe) Bers.;
4) izļum̃t (- mstu, - mu), durch und durch nass werden;
Pilzen und pastalas) Schujen, Serben, Wenden, Roop u. a.;
5) wackig weden:
stabs izļumis (nestāv vairs stipri) Weinsch. (hier dafür auch izļumêt)].
Avots: ME I, 767
1) ("izlaisties, izplūst miesā vai apģē̦rbā, izplēsties, kļūt ļumans" Bers., tapt ļe̦gans, nestingrs Drsth.; "weich werden":
izļumusi pļava. izļumis (= nuolaidīgs) cilvē̦ks Druw.;
2) izļum̂t 2 , - mstu, - mu Stenden, sich verrenken:
viņam kāja izļumusi. viņš iet kâ izļumis Lautb.;
3) ="pajukt" (vom Gewebe) Bers.;
4) izļum̃t (- mstu, - mu), durch und durch nass werden;
Pilzen und pastalas) Schujen, Serben, Wenden, Roop u. a.;
5) wackig weden:
stabs izļumis (nestāv vairs stipri) Weinsch. (hier dafür auch izļumêt)].
Avots: ME I, 767
izplēst
izplêst (li. išplė´šti), tr., 1) ausreissen: lapu nuo burtnīcas. visu tuo es gribē̦tu aizmirst un izplēst nuo savas dzīves Vēr. II, 808;
2) erpressen, abdringen:
kuo nu nuo skuopuļa izplēsīsi? Refl. - tiês,
1) sich herausreissen, sich heraushelfen:
skruoderis izplēsies nuo zārka laukā LP. VI, 170;
2) sich herumreissen, sich zanken, sich balgen:
izplēsties ar savu biedri MWM. XI, 306;
3) sich zerreissen
nevaru es vairs izplēsties; ve̦cums nāk virsū Zalkt.
Kļūdu labojums:
sich zerreissen = die Arbeit(en) mit Mühe und Not längere Zeit hindurch bewältigen
Avots: ME I, 783
2) erpressen, abdringen:
kuo nu nuo skuopuļa izplēsīsi? Refl. - tiês,
1) sich herausreissen, sich heraushelfen:
skruoderis izplēsies nuo zārka laukā LP. VI, 170;
2) sich herumreissen, sich zanken, sich balgen:
izplēsties ar savu biedri MWM. XI, 306;
3) sich zerreissen
nevaru es vairs izplēsties; ve̦cums nāk virsū Zalkt.
Kļūdu labojums:
sich zerreissen = die Arbeit(en) mit Mühe und Not längere Zeit hindurch bewältigen
Avots: ME I, 783
knipelēt
‡ I knipelêt, -ẽju, prügeln Seyershof; "ein wenig schlagen, beissen od. kneifen" Sonnaxt; beissen, stechen (von Insekten) Salis; "graizīt" Seyershof:, k. nagus nuô. Refl. -tiês "niekuoties; niekuojuoties kuo dauzīt" Orellen: knipelējās, knipelē jās, bet uz priekšu ne˙kur netiek; "plēsties" Seyershof: sveši zirgi knipelējas, grib spē̦kuoties.
Avots: EH I, 631
Avots: EH I, 631
pārplēst
pãrplêst, tr., durch-, entzweireissen: Jē̦kabs pārplēsa savas drēbes I Mos. 37, 34. pārplē̦suši meitu pa vidu LP. VII, 187. Refl. -tiês, sich entzweireissen: es taču nevaru pārplēsties.
Avots: ME III, 170
Avots: ME III, 170
plēst
I plêst (li. plė´šti "reissen"), plêšu, plêsu,
1) reissen, raufen:
Sprw. nuo viena vērša nevar divas ādas plēst. kam kas ir, nuo tā plēš, - kam ne˙kā nav, kuo nuo tā plēsīs? plēs, jeb tevi plēsīs! vīra māte mani pēla, ka nemāku linu plēst (auch in Alswig und Schlossberg; Var.: plūkt); lai ve̦lns tavus matus plēsa, kâ es māku linus plēst BW. 22673 var. drēbes, apavus plēst, Kleider, Schuhwerk (schnell) abtragen. bē̦rnu pirtī peŗuot, tam pa kāju apakšām vien situši, ... lai neplēšuot daudz drēbju BW. I, S. 178. kad miesā kaut˙kur duŗ, plēš, tad šī vieta jāmazgā ar mušmiru zupu Etn. Il, 148. pušu plēst, zerreissen; ne pušu plē̦stu (gew. pušplē̦stu) vārdu nedzirdēju, nicht eine Silbe habe ich gehört U.;
2) spleissen:
skalus. (galds) vasar[u] plē̦sts saulītē (Var.: galdi šķe̦lti) BW. 1422;
3) schinden
U.: kas savus ļaudis plēsa līdz pēdīgajam JK. V, 1, 52;
4) einen Neubruch zum ersten Mal pflügen:
puisis nuoru plē̦sdams sastaipījies Jürg. Refl. -tiês,
1) sich raufen, sich prügeln, in Zwietracht leben:
dzīvuojam pašas mīļi...; lai kaujas, lai plēšas vienas mātes auklējums! BW. 3453, 1 var. tie ne˙maz nevarējuši satikt; plē̦sušies kâ suns ar kaķi JK. III, 2. plēšas kâ suns ar kaķi nieka vārdiņa dēļ Etn. I, 53. kuo viņam līdz tik daudz ar pasauli plēsties? Kaudz. M. 153;
2) tollen, Mutwillen treiben
Grünw.;
3) sich abmühen, abplagen, viel arbeiten:
kâ ve̦lns pa zemes virsu plēšas: cē̦rt pilis, zuog ze̦ltu, mulšina ļaudis Kurbads. atme̦tat man tāgad tikai cik necik par tuo, kuo te e̦smu plēsies, bez algas dzīvuodams! De̦glavs Rīga II, 1, 56. tevis dēļ e̦smu skrējuse un plē̦susēs Blaum. puika plēšas pēc grāmatas, will durchaus lesen lernen Saikava. - Subst. plêšana, das Reissen, Spleissen, Schinden; plêšanâs,
1) das Sichraufen, der Streit, Zwist, die Prügelei;
2) das viele Arbeiten, die Mühe, Plage;
plê̦sums,
1) die vollendete Tätig-keit des Reissens, Spleissens, Schindens:
citam cimdi, citam zeķes par skaliņu plē̦sumiņu RKr. VIII, 55;
2) der Riss;
3) ein neuaufgerissenes Stück Feld, Neubruch, Rodeland, umgebauter Acker
Manz. (als Feldernamen Lvv. II, 28, 102, in sonstigen prtsnamen Lvv. Il, 15, 16): plē̦sumu plēst Aus. I, 60, roden. Sprw.: tīrumā vieglāka aršana nekâ plē̦sumā; plêsẽjs, plê̦sãjs,
1) wer reisst, spleisst:
buciņš sē̦tu plēsējiņš BW. 12779, 2. nava skalu plēsējiņa (Var.: plē̦sājiņa) 6827;
2) ein Raufbold
U.;
3) ein Leuteschinder:
bijis kāds kungs, liels ļaužu plēsējs LP. V, 215. es tavus plēsējus ēdināšu ar viņu pašu miesām, ich will deine Schinder speisen mit ihrem eignen Fleisch Jes. 49, 26;
4) plēsējs Wid., lieli plēsēji Biel. n. U., grosse Schmerzen.
Nebst pluôsît zu ačech. plasati "lacerare" (s. Pelikán Idg. Jahrb. VIII, 243) und an. flá (I p. pl. prt. flógum) "die Haut abzlehen", ahd. flahan "schinden", s. Zupitza Germ. Gutt. 190, Persson Beitr. 232 ff., 804 und 881 und Būga LM. IV, 428.
Avots: ME III, 340, 341
1) reissen, raufen:
Sprw. nuo viena vērša nevar divas ādas plēst. kam kas ir, nuo tā plēš, - kam ne˙kā nav, kuo nuo tā plēsīs? plēs, jeb tevi plēsīs! vīra māte mani pēla, ka nemāku linu plēst (auch in Alswig und Schlossberg; Var.: plūkt); lai ve̦lns tavus matus plēsa, kâ es māku linus plēst BW. 22673 var. drēbes, apavus plēst, Kleider, Schuhwerk (schnell) abtragen. bē̦rnu pirtī peŗuot, tam pa kāju apakšām vien situši, ... lai neplēšuot daudz drēbju BW. I, S. 178. kad miesā kaut˙kur duŗ, plēš, tad šī vieta jāmazgā ar mušmiru zupu Etn. Il, 148. pušu plēst, zerreissen; ne pušu plē̦stu (gew. pušplē̦stu) vārdu nedzirdēju, nicht eine Silbe habe ich gehört U.;
2) spleissen:
skalus. (galds) vasar[u] plē̦sts saulītē (Var.: galdi šķe̦lti) BW. 1422;
3) schinden
U.: kas savus ļaudis plēsa līdz pēdīgajam JK. V, 1, 52;
4) einen Neubruch zum ersten Mal pflügen:
puisis nuoru plē̦sdams sastaipījies Jürg. Refl. -tiês,
1) sich raufen, sich prügeln, in Zwietracht leben:
dzīvuojam pašas mīļi...; lai kaujas, lai plēšas vienas mātes auklējums! BW. 3453, 1 var. tie ne˙maz nevarējuši satikt; plē̦sušies kâ suns ar kaķi JK. III, 2. plēšas kâ suns ar kaķi nieka vārdiņa dēļ Etn. I, 53. kuo viņam līdz tik daudz ar pasauli plēsties? Kaudz. M. 153;
2) tollen, Mutwillen treiben
Grünw.;
3) sich abmühen, abplagen, viel arbeiten:
kâ ve̦lns pa zemes virsu plēšas: cē̦rt pilis, zuog ze̦ltu, mulšina ļaudis Kurbads. atme̦tat man tāgad tikai cik necik par tuo, kuo te e̦smu plēsies, bez algas dzīvuodams! De̦glavs Rīga II, 1, 56. tevis dēļ e̦smu skrējuse un plē̦susēs Blaum. puika plēšas pēc grāmatas, will durchaus lesen lernen Saikava. - Subst. plêšana, das Reissen, Spleissen, Schinden; plêšanâs,
1) das Sichraufen, der Streit, Zwist, die Prügelei;
2) das viele Arbeiten, die Mühe, Plage;
plê̦sums,
1) die vollendete Tätig-keit des Reissens, Spleissens, Schindens:
citam cimdi, citam zeķes par skaliņu plē̦sumiņu RKr. VIII, 55;
2) der Riss;
3) ein neuaufgerissenes Stück Feld, Neubruch, Rodeland, umgebauter Acker
Manz. (als Feldernamen Lvv. II, 28, 102, in sonstigen prtsnamen Lvv. Il, 15, 16): plē̦sumu plēst Aus. I, 60, roden. Sprw.: tīrumā vieglāka aršana nekâ plē̦sumā; plêsẽjs, plê̦sãjs,
1) wer reisst, spleisst:
buciņš sē̦tu plēsējiņš BW. 12779, 2. nava skalu plēsējiņa (Var.: plē̦sājiņa) 6827;
2) ein Raufbold
U.;
3) ein Leuteschinder:
bijis kāds kungs, liels ļaužu plēsējs LP. V, 215. es tavus plēsējus ēdināšu ar viņu pašu miesām, ich will deine Schinder speisen mit ihrem eignen Fleisch Jes. 49, 26;
4) plēsējs Wid., lieli plēsēji Biel. n. U., grosse Schmerzen.
Nebst pluôsît zu ačech. plasati "lacerare" (s. Pelikán Idg. Jahrb. VIII, 243) und an. flá (I p. pl. prt. flógum) "die Haut abzlehen", ahd. flahan "schinden", s. Zupitza Germ. Gutt. 190, Persson Beitr. 232 ff., 804 und 881 und Būga LM. IV, 428.
Avots: ME III, 340, 341
ramstīt
ram̃stît,
1) "raustît" Kalleten (prs. ram̃stīju), Wainoden, Bahten;
2) "pūlēties" Kalleten;
3) "mit einem stumpfen Beil hauen oder mit einer stumpfen Säge sägen"
Wainoden. Refl. -tiês, raustīties, plēsties": bē̦rni ram̃stâs Kalleten, Hofzumberge; unruhig sein, albern, tollen, hinund herlaufen A.-Rahden. Zur Bed. 1 und 2 vgl. rem̃stiês, zur Bed. 3 - remiķis, remesis.
Avots: ME III, 476
1) "raustît" Kalleten (prs. ram̃stīju), Wainoden, Bahten;
2) "pūlēties" Kalleten;
3) "mit einem stumpfen Beil hauen oder mit einer stumpfen Säge sägen"
Wainoden. Refl. -tiês, raustīties, plēsties": bē̦rni ram̃stâs Kalleten, Hofzumberge; unruhig sein, albern, tollen, hinund herlaufen A.-Rahden. Zur Bed. 1 und 2 vgl. rem̃stiês, zur Bed. 3 - remiķis, remesis.
Avots: ME III, 476
sadauzīt
sadaũzît, ‡ Refl. -tiês,
1) = sasistiês 1;
2) "sich zausen
(plūkties, plēsties)" Stender Deutsch-lett. Wrtb.
Avots: EH XVI, 402
1) = sasistiês 1;
2) "sich zausen
(plūkties, plēsties)" Stender Deutsch-lett. Wrtb.
Avots: EH XVI, 402
sapauksnīt
sapauksnît: auch (mit àu 2 ) Saikava: Mārtiņš Krišu sapauksnījis Blaum. No sald. pud., S. 81. ‡ Refl. -tiês "sakauties, saplēsties (von Kindern)" Kalz. n. Fil. mat. 29: bē̦rni sapàuksnījās 2 .
Avots: EH XVI, 434
Avots: EH XVI, 434
sašļaukāt
sašļaukât (mit aû 2 ), = saburzît: s. drēbes Schwitten. Refl. -tiês,
1) in Bewegung geraten
(mit aũ ) Arrasch: ūdens upes grīvā stipri sašļaukājās Ze̦ltmatis Sark. lilijas 123;
2) "sakauties, saplēsties" (mit aũ ) Roop, Lemsal;
3) "liegend sich zur Genüge rekeln"
(mit aû ) Vank.;
4) (unruhig) liegend sich die Kleider zerknittern (mit
aû 2 ) Schwitten.
Avots: ME III, 757
1) in Bewegung geraten
(mit aũ ) Arrasch: ūdens upes grīvā stipri sašļaukājās Ze̦ltmatis Sark. lilijas 123;
2) "sakauties, saplēsties" (mit aũ ) Roop, Lemsal;
3) "liegend sich zur Genüge rekeln"
(mit aû ) Vank.;
4) (unruhig) liegend sich die Kleider zerknittern (mit
aû 2 ) Schwitten.
Avots: ME III, 757
vicēt
vicêt, s. vicât. Refl. -tiês,
1) (mit einer
vica
1) einander schlagen, prügeln
Dunika, Lennew.; "kauties" Popen, Gr.-Buschh.; "plēsties" Perkunen, Pilten, Bers.: ganu zē̦ni saķilduojās un sāka vicēties Dunika;
2) sich (beim Baden) mit dem Blätterquast schlagen
Aiviekst, , Bers., Gr.-Buschh.;
3) sich zu schaffen machen, beschäftigt sein
U., Stenden; energisch arbeiten Perkunen, Pilten: kuo tu te vicējies? U. visu dienu vicējuos pa pļavu ar grābšanu Stenden. mēs visu diēnu vicējāmies pa lauku Dond. kas te tâ vicējas mūsu puosumā? un cik daudz jau uzkasuse Janš. Bandavā II, 335. sieva vicējas viena pate pa kruogu Mežv. ļ. II, 148;
4) tollen ("pluosīties, trakuot") Hasenpot, Neuenburg, Nigr., Schnehpeln, Smilten; Stenden: puisis vicējas pa kāzām kâ negudrs - dzied, dancuo, dzer Stenden.
Avots: ME IV, 576, 577
1) (mit einer
vica
1) einander schlagen, prügeln
Dunika, Lennew.; "kauties" Popen, Gr.-Buschh.; "plēsties" Perkunen, Pilten, Bers.: ganu zē̦ni saķilduojās un sāka vicēties Dunika;
2) sich (beim Baden) mit dem Blätterquast schlagen
Aiviekst, , Bers., Gr.-Buschh.;
3) sich zu schaffen machen, beschäftigt sein
U., Stenden; energisch arbeiten Perkunen, Pilten: kuo tu te vicējies? U. visu dienu vicējuos pa pļavu ar grābšanu Stenden. mēs visu diēnu vicējāmies pa lauku Dond. kas te tâ vicējas mūsu puosumā? un cik daudz jau uzkasuse Janš. Bandavā II, 335. sieva vicējas viena pate pa kruogu Mežv. ļ. II, 148;
4) tollen ("pluosīties, trakuot") Hasenpot, Neuenburg, Nigr., Schnehpeln, Smilten; Stenden: puisis vicējas pa kāzām kâ negudrs - dzied, dancuo, dzer Stenden.
Avots: ME IV, 576, 577