sabèigt, tr., vernichten, überwinden, jem. den Garaus machen, töten: kuociņi tuop drupu drupās sabeigti St. ve̦cā rija bija pa+visam sabeigta V. Eglītis. jūsu mīkstulība . . . mani sabeigtu id. tikām kaunas (= kaujas), kamē̦r Annužas dē̦ls sabeidz ve̦lnu LP. VI, 478. Refl. -tiês, sich ganz abnutzen, sich abbrauchen, seine Gesundheit ruinieren: ve̦cais arkls pa˙visam sabeidzies. ce̦lmus lauzdams e̦smu gluži sabeidzies.

Avots: ME III, 592

sabèigt: verderben (tr.) Segew.

Avots: EH II, 396