sabēdinātsabēdinât, tr., bekümmern, betrüben: tā apziņa . . . var cilvē̦ku . . . stipri sabēdinat Plūd. LR. III, 58, viņa tikai gribēja tuo labi sabiedēt, krietni sabēdināt un pārmācīt Janš. Dzimtene 2 I, 25.Avots: ME III, 593