sakaût, tr.,

1) zerprügeln, zerschlagen
U.;

2) (in der Schlacht) schlagen
U.: sakaut ienaidnieku LP. IV, 67. Aleksandrs sakāva zviedrus Konv. 71;

3) schlachten (auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen):
sakauj luopus LP. I, 43, schlachtet viel Vieh. Refl. -tiês,

l) sich verprügeln; sich verzanken:
draugi sakavās Ahs, n, RKr. XVII, 49. pāris suņu pie kaula satiekas, grauž abi tik ilgi, līdz sakaujas Lapsa-Kūm. 252. divi mušas sakavās (vom Geschlechtsakt) BW. 35081 var.;

2) sich abquälen:
ar gŗūtiem darbiem sevi sakauties Ahs. n. RKr. XVII, 49.

Avots: ME II, 647

sakaût,

1): kad vucinus sakaun (sapeŗ) ar rīksti, tad tie kādu laiku ir mierā Liepna. s. (zerschlagen)
pudeli Dunika. e̦suot viņu sakāvis (= sacirtis gabaluos) Pas. IX, 27; ‡

4) abqus"len
Strasden: kad kas kaiš, tas jau dikti var cilvē̦ku s.; ‡

5) (eine Flüssigkeit) stark durchschütteln
Seyershof: zâles labi jāsakauj un tad jādzeŗ. Refl. -tiês, ‡

3) für sich viel schlachten:
nu jau visi sakavās gaļas diezgan Frauenb.

Avots: EH XVI, 416