saplũkât, tr., freqn.,

1) zupfend, zausend sammeln, (Gras) zusammenraufen
Spr.;

2) zerzausen, zerreissen:
cīrulītis iztecēja saplūkātu ce̦kuliņu BW. 2604. suns ve̦cuo (sc.: vilnānīti) saplūkāja (Var.: sapluosīja, saplēsa) 25472;

3) tüchtig (an den Haaren) zausen, raufen
Spr.

Avots: ME III, 704

saplũkât,

2): (jē̦ru) ar zuobiem saplūkavi Tdz. 42682. ar saplūkātām mugurām Pas. XI, 58.

Avots: EH II, 437