saskrullēt
saskrul˜lêt Ahs., tr., (zusammen)drehen, ringeln, locken (perfektiv): matus. saskrullē ūsas! Ahs. Refl. -tiês, sich zusammendrehen; stīga saskrullējas kâ krecele Vēr. II, 409.
Avots: ME III, 734
Avots: ME III, 734
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'skrul' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'skrul' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (24)
skrulains
‡ skrulains, = skrul˜lains (?): ar savām skrulainajām peļastītēm A. Brigadere Dievs, daba, darbs 18.
Avots: EH II, 513
Avots: EH II, 513
skrule
I skrule, eine Art von Rudern (am Ende des Boots) Salis n. U.: ar skruli laivu dze̦n Markgrafen.
Avots: ME III, 898
Avots: ME III, 898
skrule
skrule
III skrule,
1): ein Schimpfname für Menschen
Ramkau; ein kleines Mädchen (geringschätzig) Lubn.;
2): "palaidnīga ķēve" Saikava; ein Schimpfname für Schafe
Meselau.
Avots: EH II, 513
1): ein Schimpfname für Menschen
Ramkau; ein kleines Mädchen (geringschätzig) Lubn.;
2): "palaidnīga ķēve" Saikava; ein Schimpfname für Schafe
Meselau.
Avots: EH II, 513
skrule
III skrule,
1) ein sich herumtreibendes Frauenzimmer
Saikava, U.;
2) ein Hundename
U., C.; vgl. skrulêt II.
Avots: ME III, 898
1) ein sich herumtreibendes Frauenzimmer
Saikava, U.;
2) ein Hundename
U., C.; vgl. skrulêt II.
Avots: ME III, 898
skrule
skrule
‡ *V skrule od. *skrulis "?": Nezinis ar visu laivu grima ar˙vien juo dziļāk skruļu viragā Dünsb. Krista gājiens II, 189.
Avots: EH II, 513
Avots: EH II, 513
skrulēt
skrulēt
skrulēt
skrulis
skrulis, die zylindrische Hülse auf dem beim Strickeflechten gebrauchten drehbaren Asthaken Bielenstein Holzb. 574 (mit Abbild. S. 573).
Avots: ME III, 898
Avots: ME III, 898
skrullains
skrullains
skrul˜laîns, kraus V., lockig: skrul˜laiņi mati Ahs. n. RKr. XVII, 52. kas tā par skrullainu galviņu kâ jēriņam! Jaun. mežk. 18.
Avots: ME III, 899
Avots: ME III, 899
skrullastiņš
skrul˜lastiņš, einkleiner,gelbbunter Vogel mit rotem Schwanz Tals. n. RKr. XVII, 52.
Avots: ME III, 899
Avots: ME III, 899
skrullastis
skrul˜lastis, ein Tier, das einen nach oben stehenden Ringelschwanz hat: skrullastis sivē̦ns Ahs, n. RKr. XVII, 52.
Avots: ME III, 899
Avots: ME III, 899
skrulle
I skrul˜le, eine Art von Spule zum Aufwickeln von Tauen Salis, Kreuzb. - Wohl aus dem Germanischen; vgl. d. schrotlen "rollen".
Avots: ME III, 899
Avots: ME III, 899
skrulle
skrulle
II skrul˜le Ahs., skrulle Wid., skrule Biel. n. U., die Locke; Plur. skrul˜las Karls., künstliche Locken: puisē̦nam mati vienās skrullēs Ahs. (mati) metās skrulēs un spruogās De̦glavs Rīga II, 1, 450. Aus mnd. krulle "krause Haarlocke".
Avots: ME III, 899
Avots: ME III, 899
skrullēt
skrul˜lêt Ahs., Dond., Līn., Iw., Kar1s., skrullêt Wid., Fest., skrulêt Kurl. n. U., kräuseln, Locken machen; fest zusammendrehen, -drillen Dond.: kungs skrullē ūsas Ahs., Fest. dziju skrullēt Dond. Refl. -tiês, sich kräuseln, "krausen" V.: man mati skrullējās vienās skrullēs Ahs. Vgl. krul˜lêt.
Avots: ME III, 899
Avots: ME III, 899
skrullināt
skrullis
skrulliski
skrullītis
‡ skrul˜lītis Salis "jūrmalas putns, kas te̦k gar ūdens malu"; upes s. Salis, ein gewisser Vogel.
Avots: EH II, 513
Avots: EH II, 513
Šķirkļa skaidrojumā (9)
celt
celˆt, - eļu, - êlu (li. (kélti), tr.,
1) heben:
Sprw. celi tu, es stenēšu. kuo nevar celt, tuo nevar nest. kas sunim asti cels, ja pats necels. ceļ kâ neēdis. ce̦puri celt, die Mütze (hebend) abnehmen; vārtus c., Die Pforte (hebend) öffnen. tas ceļ augsti de̦gunu, der ist hochnasig. kādu debesīs c., jem. in den Himmel erheben; guodā celt, zu Ehren bringen, erheben; amatā celt, ins Amt einsetzen. mans pūriņš vāku cēla. kaķis ceļ kūkumu, die Katze macht einen Buckel;
2) heben setzen:
cēlu krē̦slu ir atrāvu īstajam brālītim. kuo tad šuodien galdā celsit? kruogū tas vairs kājas necēla zirgā celt;
3) hebend, den Hals reckend heilen (eine besondere Heilmetode):
kaklu od. kakla kumbri celt Etn. II, 186, IV, 51;
4) (hebend) aufrichten, bauen, stiften, gründen:
spāres, jumtu, ē̦ku, kūtis, māju, pili, jaunas skuolas, jaunus likumus. uz tuo ir visa mūsu laime ce̦lta;
5) hebend hervorbringen, erheben, bringen, veranlassen, verursachen:
cel, dieviņ, miglas rītu! celt truoksni, ķildu, ienaidu, naidu, kaŗu, neslavu, valuodas, sūdzību, piemiņu. avuotiņi miglu cēla. lepnība ceļ kaunu. derību celt, Bündnis schliessen;
6) (hebend) zum Aufstehen veranlassen, wecken, aufscheuchen u. verfolgen:
celies māte, cel meitiņas. viņš gājis luopus celt. guovis stumjamas, ceļamas, zufolge grosser Schwäche. Skrulle (ein Hund) zaķi cē̦luse Upīte, Medn. laiki 243. zvē̦rs paliek ceļams un nuosprāgst LP. VI, 486. Oft mit dem Zusatz augšām, augšā: dē̦ls gulēja saldā miegā, bet māte tuo cēla augšām;
7) jem. erheben, wählen, machen:
mācītāju celt; (mit doppeltem Akk.) wählen, machen zu: nu vienu meitiņu sieviņu cēla. kas jel tevi vīru cēla? Selten mit dem präd. Lok.: par: kas cels āzi par dārznieku;
8) veranstalten:
bāliņš cēla lielu talku BW. 28413;
9) priekšā celt, vorsetzen, vortragen:
barību luopiem; apcerējumu sapulcei;
10) intr., erwachen, aufstehen:
viegla gulu, viegla cēlu BW. 24545. celsim agri, gulsim se̦bu BW. 4720, 9551. šuorīt biju agri cēlis BW. 30382. saulītē cē̦lušais ieduod maizes gabaliņu Ltd. 1876;
11) die Erde aufwühlen, aufwerfen (vom Maulwurf):
kurmis ceļ od. ruok [Das Part. ceļamā, vedamā) BW. 18740 var.] Refl. - tiês:
1) sich heben, sich erheben:
es nuo krē̦sla nece̦ltuos. migla cēlās nuo zemes un slapināja visu zemi I Mos. 2,6. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. aiz dusmām mati vai stāvu ceļas. putni ceļas spārnuos. kājās celties Ltd. 1492. kâ cēlies, tâ vēlies. vai krīt, vai veļas! Frisch gewagt ist halb gewonnen;
2) sich in die Höhe heben, steigen:
ūdens, upe, jūŗa, ce̦na ce̦ļas;
3) sich erheben, zum Vorschein kommen, entstehen, stammen:
mākuoņi, padebeši, vējš, vē̦tra, slimības, labums, nelabums ceļas. kur tam gan tā nauda ceļas? kur man cēlām spē̦ks, kur ne? grāmatas ceļas kâ sēnes pēc lietus. kur cēlies, kur necēlies, pūķis stiepās taisni uz viņa tiesu LP. VI, 74. kur viņš tāds cēlies, gadījies? viņš cēlies nuo augstas kārtas;
4) sich erheben, aufstehen, mit dem Zusatz
augšām, augšā und ohne denselben: tad ceļas, kad gailis uz mē̦slu gubas dzied, d. i. sehr spät. cel augšām tās meitiņas, kas ceļamas necēlās. tur viņš ceļas, ter guļas (vom häufigen Besuch);
5) sich erheben (vom Krankenbette,
nuo slimības), genesen: nezin, vai slimais celsies, vai ne;
6) celties mit d. Lok., zu etwas kommen, etw. erlangen, erreichen:
cienā, guodā, mantā, naudā, laimē celties. kur šis tādā zirgā cēlies? vai būs žē̦l, ka audžu meita ceļas saimniekuos Neik.;
7) man ceļas, ich bekomme Erektionen;
nu viņš cēlies, jetzt ist er zum Reichtum, Ansehen gekommen; [er ist übermütig geworden U.];
8) pāri celties, übersetzen:
par upi. dieva vārdam pretī celties, sich widersetzen. Subst. celšanās, das Aufsteigen, das Steigen, Entstehen. strādājam ar šā rīta cē̦lumuos. [Nebst cilts "Geschlecht", kalns "Berg" u. a. zu la. excellere "hervorragen", celsus "hoch", collis "Hügel", culmen "Gipfen", gr. χολωνός "Hügel", an. hallr, as. holm Hügel u. a.; s. Fick. KZ. XX., 355 f. und Wrtb. III 4, 81 f., Berneker Wrtb. I, 140, Walde Wrtb. 2 150 und Boisacq Dict. 487 f.]
Kļūdu labojums:
10): jāizmet (zu streichen ist):, 9551
Avots: ME I, 369, 370
1) heben:
Sprw. celi tu, es stenēšu. kuo nevar celt, tuo nevar nest. kas sunim asti cels, ja pats necels. ceļ kâ neēdis. ce̦puri celt, die Mütze (hebend) abnehmen; vārtus c., Die Pforte (hebend) öffnen. tas ceļ augsti de̦gunu, der ist hochnasig. kādu debesīs c., jem. in den Himmel erheben; guodā celt, zu Ehren bringen, erheben; amatā celt, ins Amt einsetzen. mans pūriņš vāku cēla. kaķis ceļ kūkumu, die Katze macht einen Buckel;
2) heben setzen:
cēlu krē̦slu ir atrāvu īstajam brālītim. kuo tad šuodien galdā celsit? kruogū tas vairs kājas necēla zirgā celt;
3) hebend, den Hals reckend heilen (eine besondere Heilmetode):
kaklu od. kakla kumbri celt Etn. II, 186, IV, 51;
4) (hebend) aufrichten, bauen, stiften, gründen:
spāres, jumtu, ē̦ku, kūtis, māju, pili, jaunas skuolas, jaunus likumus. uz tuo ir visa mūsu laime ce̦lta;
5) hebend hervorbringen, erheben, bringen, veranlassen, verursachen:
cel, dieviņ, miglas rītu! celt truoksni, ķildu, ienaidu, naidu, kaŗu, neslavu, valuodas, sūdzību, piemiņu. avuotiņi miglu cēla. lepnība ceļ kaunu. derību celt, Bündnis schliessen;
6) (hebend) zum Aufstehen veranlassen, wecken, aufscheuchen u. verfolgen:
celies māte, cel meitiņas. viņš gājis luopus celt. guovis stumjamas, ceļamas, zufolge grosser Schwäche. Skrulle (ein Hund) zaķi cē̦luse Upīte, Medn. laiki 243. zvē̦rs paliek ceļams un nuosprāgst LP. VI, 486. Oft mit dem Zusatz augšām, augšā: dē̦ls gulēja saldā miegā, bet māte tuo cēla augšām;
7) jem. erheben, wählen, machen:
mācītāju celt; (mit doppeltem Akk.) wählen, machen zu: nu vienu meitiņu sieviņu cēla. kas jel tevi vīru cēla? Selten mit dem präd. Lok.: par: kas cels āzi par dārznieku;
8) veranstalten:
bāliņš cēla lielu talku BW. 28413;
9) priekšā celt, vorsetzen, vortragen:
barību luopiem; apcerējumu sapulcei;
10) intr., erwachen, aufstehen:
viegla gulu, viegla cēlu BW. 24545. celsim agri, gulsim se̦bu BW. 4720, 9551. šuorīt biju agri cēlis BW. 30382. saulītē cē̦lušais ieduod maizes gabaliņu Ltd. 1876;
11) die Erde aufwühlen, aufwerfen (vom Maulwurf):
kurmis ceļ od. ruok [Das Part. ceļamā, vedamā) BW. 18740 var.] Refl. - tiês:
1) sich heben, sich erheben:
es nuo krē̦sla nece̦ltuos. migla cēlās nuo zemes un slapināja visu zemi I Mos. 2,6. sulainis cēlās uz pirkstu galiem LP. III, 76. aiz dusmām mati vai stāvu ceļas. putni ceļas spārnuos. kājās celties Ltd. 1492. kâ cēlies, tâ vēlies. vai krīt, vai veļas! Frisch gewagt ist halb gewonnen;
2) sich in die Höhe heben, steigen:
ūdens, upe, jūŗa, ce̦na ce̦ļas;
3) sich erheben, zum Vorschein kommen, entstehen, stammen:
mākuoņi, padebeši, vējš, vē̦tra, slimības, labums, nelabums ceļas. kur tam gan tā nauda ceļas? kur man cēlām spē̦ks, kur ne? grāmatas ceļas kâ sēnes pēc lietus. kur cēlies, kur necēlies, pūķis stiepās taisni uz viņa tiesu LP. VI, 74. kur viņš tāds cēlies, gadījies? viņš cēlies nuo augstas kārtas;
4) sich erheben, aufstehen, mit dem Zusatz
augšām, augšā und ohne denselben: tad ceļas, kad gailis uz mē̦slu gubas dzied, d. i. sehr spät. cel augšām tās meitiņas, kas ceļamas necēlās. tur viņš ceļas, ter guļas (vom häufigen Besuch);
5) sich erheben (vom Krankenbette,
nuo slimības), genesen: nezin, vai slimais celsies, vai ne;
6) celties mit d. Lok., zu etwas kommen, etw. erlangen, erreichen:
cienā, guodā, mantā, naudā, laimē celties. kur šis tādā zirgā cēlies? vai būs žē̦l, ka audžu meita ceļas saimniekuos Neik.;
7) man ceļas, ich bekomme Erektionen;
nu viņš cēlies, jetzt ist er zum Reichtum, Ansehen gekommen; [er ist übermütig geworden U.];
8) pāri celties, übersetzen:
par upi. dieva vārdam pretī celties, sich widersetzen. Subst. celšanās, das Aufsteigen, das Steigen, Entstehen. strādājam ar šā rīta cē̦lumuos. [Nebst cilts "Geschlecht", kalns "Berg" u. a. zu la. excellere "hervorragen", celsus "hoch", collis "Hügel", culmen "Gipfen", gr. χολωνός "Hügel", an. hallr, as. holm Hügel u. a.; s. Fick. KZ. XX., 355 f. und Wrtb. III 4, 81 f., Berneker Wrtb. I, 140, Walde Wrtb. 2 150 und Boisacq Dict. 487 f.]
Kļūdu labojums:
10): jāizmet (zu streichen ist):, 9551
Avots: ME I, 369, 370
gredzenot
‡ gre̦dze̦nuôt, sich ringeln: skrulainajām peļastītem (Löckchen), kas gre̦dze̦nuo vis˙apkārt ap ... lakatiņu A. Brigadere Dievs, daba, darbs 18.
Avots: EH I, 402
Avots: EH I, 402
krecele
II krecele, der Krätzer, der Ladstock mit dem Pfropenzieher, der Korkenzieher; etw. Gewundenes: stīga saskrullējas kâ krecele Vēr. II, 409. džendžele pastāv nuo 3 pē̦du gaŗas dzelzs ar kreceli galā Etn. II, 108. Aus dem Deutschen.
Avots: ME II, 270
Avots: ME II, 270
krullēt
krul˜lêt, -ẽju, tr., krollen, kräuseln: ūsas Apsk. [Aus mnd. krullen.] Vgl. skrullēt.
Avots: ME II, 286
Avots: ME II, 286
ringulis
ringulis Wid., riñguls Nigr., der Ring, ein runder Reifen, "was rundgedreht ist" Ar., Wid., "sprungulis": seja ar ringuļuos saskrullē̦tuo bārzdu U. b. 121, 101, gruozu pinuot vajadzīgi divi ringuli Nigr. - riñgulu riñguliem Nigr., in runden Windungen, ringartig: čūska aizluocījās ringulu ringuliem. Wohl auf d. Ringel beruhend.
Avots: ME III, 528
Avots: ME III, 528
saskrūlēt
skrūvēt
skrũvêt,
3): putzen
Saikava. ‡ Refl. -tiês,
1) sich putzen
Saikava: sāk pie spieģeļa s.:
2) "?": skrulliski viļņi tad uz apakšu skrūvējās dzīlē Dünsb. Od. 150.
Avots: EH II, 513
3): putzen
Saikava. ‡ Refl. -tiês,
1) sich putzen
Saikava: sāk pie spieģeļa s.:
2) "?": skrulliski viļņi tad uz apakšu skrūvējās dzīlē Dünsb. Od. 150.
Avots: EH II, 513
svipstiķis
svipstiķis, ein Hasenfuss, Windbeutel U., Mag. XIII, 2, 48, ein Zierbengel U.: pēc tāda svipstiķa vien izskatās: skrullējās un sukājās un spuogulī vien daiņuojās cauru dienu Asp.
Avots: ME III, 1160
Avots: ME III, 1160
viļņot
viļˆņuôt C., Schwanb., viļnuôt Wolm., viļņuôt U., auch refl. -tiês Frauenb., wogen, Wellen werfen U.: e̦ze̦rs, rudzu lauks, zâle, dūmi, ļaužu masas viļņuo. tādi rudzi šuogad, ka viļņuot viļņuo (von gut gediehenem Roggen gesagt) Frauenb. kartupeļu tīrumi viļņuot viļņuojas Kaudz. Izjurieši 5. skrullainie mati kuplās pāsmās karādamies viļņuoja lejup Janš. Līgava I, 400.
Avots: ME IV, 598
Avots: ME IV, 598