I spīkstêt L., trotzen.

Avots: ME III, 1003

II spĩkstêt C., (bei U. spīgstêt geschr.), -u, ẽju, pfeifen, einen Laut von sich geben U.: putniņi žē̦li spīkst Latv. Vrgl. einerseits pikstêt, andrerseits sping(stê)t und Prellwitz Wrtb. ² 427 und 488.

Avots: ME III, 1003

II spĩkstêt: ja vel spīkstēsi vienu pašu spīkstējienu Kaudz. Izjurieši 144.

Avots: EH II, 553

‡ III spĩkstêt "?": svecīte, vējlukturī ielikta, knapi spīkstēja Pēt. Av. IV, 150.

Avots: EH II, 553