strupmêlis ² Sassm. (f. -le), wer strup(j)i zu sprechen pflegt: strupmēlis runā strupi Sassm. n. RKr. XVII, 54.

Avots: ME IV, 1096

strupmêlis ² : strupmēļu puika Dünsb. Od. 265. (meitas) visas trīs bija strupmēles Pas. XI, 428. ruopelnieki runā kâ strupmēļi P. W. Šis ar mani tiesāties? 2.

Avots: EH II, 590