uzjât (li. užjóti "hinaufreiten"),

1) hinaufreiten:
uzjāt kalnā od. uz kalna (kalnu);

2) reitend auffinden:
jāju dienu, jāju nakti, ne˙kuo labu neuzjāju BW. 13250, 15. beidzuot uzjāj vienu ķēniņa pili LP. IV, 91. uzjāj svešu kruogu V, 43;

3) auf den Hals schicken:
kāds vilks (juods) man viņu uzjājis kaklā? Salis. Refl. -tiês, = uzjāt 2: uzjājuos (hochle. uzajāju) augstu kalnu BW. 13250, 12 (aus Sessw.).

Avots: ME IV, 337

uzjât,

2): reitend antreffen:
ne tai bija vilku bail, ne tautiņas uzjājuot BW. 7141 var.

Avots: EH II, 723