*I vēst,

1) wehen, hauchen
(eig. u. fig.): vēji . . . nuo austriem vēda J. Alunāns. mājiņa vēda vienkāršību Skalbe Pazem. dv. 45;

2) fächeln, wedeln:
daži mutautiņiem vēda Juris Brasa 335. ar uotru smaršu puķi vēda JR. VII, 113. Vgl. vẽdinât.

Avots: ME IV, 570

II vêst ² (li. vésti "kühl werden"), -šu, -su, schwer atmen Hofzumberge: burvis tâ kâ pūķis vēš un sprauslā Druva I, 143. Subst. vē̦sums: kluss un palē̦ns vē̦sums (ein stilles, sanftes Sausen) Glück I. Kön. 19, 12. Vgl. auch savēst.

Avots: ME IV, 570, 571

II vêst ² : starp zuobu rindām tas vēš (haucht aus) ... piķi un sē̦ru kâ pūķis A. Brigadere Dievs, daba, darbs 109.

Avots: EH II, 779