vaiņuôt, s. vainât.

Avots: ME IV, 440

vaiņuôt,

2): "slimu darīt (ar pušumu), buojāt" (mit aĩ) Orellen; vàiņuota ² kāja Selb. Refl. -tiês,

1): "darīt sevi neve̦se̦lu, buojāties" (mit aĩ) Orellen.

Avots: EH II, 749