vainuôt(iês), s. vainât.

Avots: ME IV, 440

vainuôt,

2): vainuots "slimīgs" Orellen. Refl. -tiês,

2): "sich beschuldigen"
Wessen. ‡ Subst. vainuojums, beendetes Mäkeln: par ļautiņu (gen. subj.) vainuojumu BW. 8637, 5. Subst. vainuôtājs BW. 8950 var., der Mäkelnde.

Avots: EH II, 749