vilce,

1) das Rudel, die Menge, die Reihe:
vilku vilce C., RA. (vilki) ru deņuos gājuši lielās, garās vilcēs rindās gauduodami Upīte Medn. laiki. ļaudis devās vienā vilcē nuo pagastnama uz kruogu Seibolt. vil˜cē(m) iet Nötk., = rindā, barā iet. ve̦se̦la vilce skruoderu A. v. J. 1897, S. 228;

2) der Schätze bringende Hausdrache
Wizenhof;

3) das Zögern:
tāda ilga vilce man ... nepatīk MWM. v. J. 1899, S. 529;

4) alus vilce, der Bierprober
Dr. Zu vilkt.

Avots: ME IV, 585

vilce,

1): "liels pulks" (mit il˜) AP.;

2): kāda v., kas vilkusi mājā mantu ... e̦suot tādas vilces, kas naudu ne̦suot Pas. XIII, 283.

Avots: EH II, 782