ziepēt

ziẽpêt, -ẽju,

1) (ein)seifen
L., U., AP., Burtn., Drosth., Erlaa, Fehteln, Grünw., Mar. u. a.: pus˙dienas ziepēju, kamē̦r visu iemē̦rktuo veļu saziepēju Lennew. (mazgājuoties) ziepēt ruokas, muti Frauenb.;

2) prügeln
Dunika, Grünw., Schrunden: muguru Dunika. sāka viņu ziepēt ebenda;

3) bestechen
Grünw.;

4) Fettes essen
Memelshof: ziepē iekšā! Golg. Refl. -tiês, sich (ein)seifen: tā... šurp nākdama ziepītēs ziepējās BW. 20341.

Avots: ME IV, 744