žvīgot

žvĩguôt Ronneb.,

1) säuseln, leise rauschen
Nötk. (mit ĩ): vējš žvīguo Aus. I, 19 (ähnlich Saul. Aizsargs Dzilna). klusu žvīguo rudens vējš MWM. v. J. 1896, S. 746. pa tȩlpu mȩlnu spārni žvīguo Vēr. II, 796. šalkas žvīguodamas pāri tavam kapam iet A. XXI, 742. mežs šņāca un žvīguoja Janš. Tie, kas uz ūdens 3. iz ȩzȩriem, niedras kur čaukstuošas žvīguo Izglītība 11, 162. ȩzars žvīguo Vēr. II, 1283. viss miglā vīkstās, rūc un žvīguo MWM. X, 69. pa parku žvīguoja... pasakainā čala MWM. VIII, 174. istabās... jautrība žvīguo VI, 162;

2) leise bewegen:
vēja žvīguoti zari Upītis Sieviete 252;

3) = zvīguôt III 2 Bauske;

4) "?": zȩlta ķēde (dejuojuot) līguo un žvīguo Deglavs Rīga II, 1, 374.

Avots: ME IV, 847


žvīgot

žvĩguôt, ‡

5) funkeln, leuchten, schimmern
Autz, Ruba: ap tām vairs nežvīguos zibeņi Veselis Cilv. sac. 35.Red. -tiês "?": egļu meži ... drūmi žvīguojas Janš. Pag. pausm. 54.

Avots: EH II, 824