Paplašinātā meklēšana

‡ izšķē̦rsuôt, durchqueren: izšķē̦rsuojis ... jūras Rīts 1936, vom 28. April.

Avots: EH I, 485

ķē̦rsa, Schaumkraut (cardamine) RKr. II, 69: ķē̦rsas ē̦d pret sirdskaitēm Etn. I, 28; smirduoša k., lepidium ruderale Konv. ^1; ūdens ķ., nasturtium amphibium. [Nebst estn. ker̀s "Kresse", li. kersė "Karitzkenkraut" und le. ķēr(k) sis aus mnd. kerse "Kresse".]

Avots: ME II, 376

kuķē̦rs, der Kutscher [Holmhof; s. dazu Le. Gr. 133].

Avots: ME II, 304

I šķē̦rs: auch Warkl.; š. vadziņu ... pārdzinu ... pār kunga tīrumiņ[u] Tdz. 52617. š. gaŗum izstaigavu mežu Kalupe n. FBR. XVIII, 44. š. (mit ê̦r ² ) šķê̦rsiskam ² (sic!) Seyershof, kreuz und quer. š. celiņu pārtecēt BW. 29785, 1. š. upītes laivu dzinu Tdz. 48969.

Avots: EH II, 634

I šķē̦rs, Adv., quer: skrien, ragana, šķē̦rs garām, ne manā sētiņā! BW. 32490 var.; Präpos. mit dem Dattv, quer über: izstiep ituos škapleŗus šķē̦rs gultai! Pas. V, 139 (aus Makašē̦ni).

Avots: ME IV, 35

*II šķē̦rs, in der Verbind. šķē̦ra vārti"?"; kazāki priekšā, nuolaiž šķē̦ra vārtus (= škē̦rvārtis?) Eiverfeld n. Plūd. Llv. Il, 300.

Avots: ME IV, 35

šķē̦rsans, in der Verbind. škê̦rsans kuoks, Querholz Lubn.

Avots: ME IV, 35

šķē̦rsas, in der Verbind. ūdens škē̦rsas, Btunnenkresse (nasturtium R. Br.) RKr. II, 74. Aus kē̦rsas.

Avots: ME IV, 35

‡ šķē̦rsaudi, Quergewebe: (zirneklis) izvilcis ... tīklam me̦tus un ... saistīja šķē̦rsaudiem A Upītis Kailā dzīvība 81.

Avots: EH II, 634

‡ šķē̦rseja, ein Quergang: pa šauruo koriduom un viņa šķē̦rsejām A. Upītis Kailā dzīvība 6.

Avots: EH II, 634

šķē̦rsē̦js Warkh., quer (Adj.): pagāja tālāk šķērsējā grāvī Vārds v. J. 1913, S. 48.

Avots: ME IV, 36

*šķē̦rsgrieze od. *šķē̦rsgriezis, eine Quersäge: sagriezt ar šķē̦rsgriezi A. XXI, 442.

Avots: ME IV, 36

‡ šķē̦rsiem, = šķḕ̦rsām: kristiem š. Sonnaxt, kreuz und quer. šķērsim te̦k kumeliņi BW. 1339, 1 var. (aus Rokaischen).

Avots: EH II, 634

‡ *šķē̦rsin (sic!) Strods Par. vōrdn. 169 "?".

Avots: EH II, 634

‡ šķē̦rslakta Janš. Dzimtene III, 362, eine Querlatte (im Zaun).

Avots: EH II, 634

‡ šķē̦rsleja, ein Quertal: aiz šķē̦rslejas cita nuokalne A. Upītis Laikmetu griežos I, 124.

Avots: EH II, 634

šķē̦rsnām: mit ê̦r ² in AP.

Avots: EH II, 634

šķē̦rsnām AP., šķē̦rsnis, Adv., = šķḕ̦rsām: puisis lielījās šķē̦rsnis (Var.: šķē̦rsām) kraut ve̦zumā; sak[a] Laimiņa stāvē̦danta: i[r] gaŗām neiekrausi BW. 11725 var. (aus Nitau).

Avots: ME IV, 36

‡ šķē̦rspiebūve* A. Upītis Ģertr. 63, ein Queranbau.

Avots: EH II, 634

šķē̦rssprāklis St., jem., dessen Rock hinten geschlitzt ist.

Avots: ME IV, 37

šķē̦rstām, Adv., = šķē̦rsām: dzen krustiem, dzen šķē̦rstām! BW. 28070, 1. Mit dem t von krustām, mit dem šķē̦rsām häufig verbunden wird.

Avots: ME IV, 37

šķē̦rsts N. - Peb.,

1) der Weberbaum;

2) ein Holzspiess zum Aufhängen von gedörrtem Fleisch
(= žautris).

Avots: ME IV, 37

Šķē̦rsts, Eigenname, Christian Mag. XX, 3, 228. Aus mnd. Kerst.

Avots: ME IV, 37

sķē̦rsvirziens* Konv. ² 654, Querwendung, Querrichtung: izluocījumi adījuma šķē̦rsvirzienā Konv. ² 227.

Avots: ME IV, 38

àizgul˜t PS., sich hinlegen, sich lagern: aizgula me̦lns debess BW. 14650. mednieks aizgulst aiz krūma Antr. II, 26. Gew. refl. -tiês: viņam aizgulstas šķē̦rsu uz lielceļa cilvē̦ks LP. VII, 965.

Avots: ME I, 28

àizšķḕršļuôt, àizšķḕ̦rsuôt, tr., versperren, durchkreuzen, verhindern: man tagad aizšķēršļuoti visi ceļi Aps. jāsteidzas raganu nuoduomam aizšķē̦rsuot ceļu LP. VII, 569.

Kļūdu labojums:
569 = 591

Avots: ME I, 55

‡ àizšķḕrst, (ein geschlachtetes Tier) aufzuschneiden anfangen (worauf eine Unterbrechung eintritt) Erlaa, A.-Ottenhof, Schwanb., Sessw.: aizšķē̦rsts sivē̦ns.

Avots: EH I, 55

apkuôrãm, apkuorẽm, apkuorĩbãm, apkuorņus (Naud.) runāt,

1) mit Umwegen, mit Umschweif, schlau, pfiffig reden:
es gan tā apkuorām e̦smu izprasījis. taisni suolIjies nav, bet apkuorām gan tā runā Seib.; auch ar apkuorām: ar apkuorām tē̦gāt pēc naudas, mit Umwegen sich nach den Geldverhältnissen erkundigen Etn.;

2) ceļš apkuorēm, t. i. ceļam vidus augstāks, tā ka malas nuoiet nuolaideņi Druw. apkuoris [nebst apkuorēm zu kuoris oder kuore "Dachgipfel"
], Adv., nach beiden Seiten hin schräg: ja kuoku nuotaisa tādu, ka šķē̦rsgriezums ir trīsstūris, tad saka, ka kuoks nuotaisīts apkuoris. rudeņuos labību pie šķūņiem kulšanai save̦d un saliek apkuoris, t. i. kâ jumta kuori uz abām pusēm Ostlivland.

Avots: ME I, 97

[I bàlsts C.], balˆsts ² Kand., auch balste L., St.,

1) die Stütze, Unterstützung:
tad tūdaļ viņai balsts ir mana krūts Rain.; Verbindung voran sich etwas hält, als Gesimse, Schwengel am Wagen L., St.;

2) der Griff, die Handhabe am Pfluge, die Pflugsterze,
auch arkla ragi genannt: galvas nauda jau tad jāmaksā, kad puika vēl lāgā ne balsta nemākuot turēt; [in dieser Bed. bàlsts AP., Bers., Feht., Lemsal; nach Bielenstein Holzb. 473 "Stütze" in dem Sinn genannt, "dass dieser Teil des Pfluges eine Stütze und ein Zusammenhalt des ganzen Pfluges ist"; hierzu balsta oder balsts aukla bei Bielenstein 1. c. 474, eine Schnur, die den auklis mit dem balsts verbindet];

3) der ganze Teil des Pfluges, in welchen die beiden Fermerstangen stecken:
balst (dial. balksts) savienuo lemesnīcas augšgalā apižas un nuode̦r par turē̦tavi A. XI, 170; cf. balss II;

4) der hölzerne Pflock unter den Pflugscharen:
balsts ir šautrs (atspaids) šķē̦rsu apakšā lemešiem; šim balstam ap galiem ir apme̦tamas paņķas, kur'as virs lemešiem krusteniski mijas un piestiprinātas pie apīžām Dreimann; balsts"ir kuoks zem arkla lemesnīsas, uz kura uzmauc gre̦dze̦nus arklu uzsiešanai" Kursiten;

5) lielgabalu balsts, die Lafette
* A. XX, 347. [S. bàlziens und belˆzt.]

Avots: ME I, 256

bul˜ta, bults, - s [Saussen]; bul˜te PS.,

1) der Bolzen, Schiessbolzen, Pfeil
[bul˜ta C., Ruj., Dond., Nigr., bulte Wandsen, Lis., Bers., Kreuzb., Warkhof]: ple̦cuos karājas stuops ar bultām. šauties kâ bulta uz mājām LP. VI, 758; bultu (bulšu Jer. 49,2) maks, der Köcher;

2) der Bolzen, Riegen:
aizšaut bultu priekšā;

3) (ratu) bulta, der Wagen - oder Schlossnagel;

4) Bolzen, das Eisenstück, das, glühend gemacht, in das Plätteisen gesteckt wird;

5) bultītes, Klötzchen an dem lettischen Klotzschloss
Biel. H. 45;

6) vēja bulta, auch vēja luode, der Drachenschuss, Schlagfluss:
nuo vēja bultas cilvē̦ks var būt šķē̦rsām, gaŗām un taisni pa visām iekšām šauts RKr. XII, 21. [raganu bulta U., ein Haxenschuss, der nach dem Aberglauben der Leute äuserliuh unbemerkbar, innerlich Vieh todwund macht. [Nebst estn. poľt "Bolzen" aus mnd. bolte.]

Kļūdu labojums:
Jer. = Jes.

Avots: ME I, 349

caũri (li. [kiáurai], Adv., durch,

1) lokal: hindurch, zwischendurch:
gaŗām kuoki, šķē̦rsu kuoki, caur[i] augušas atvasītes BW. 26014;

2) beim Adj. slapjš - durch und durch, vollständig: zaldāts atradies guļu vietā cauri slapjš Etn. IV, 13;

3) zur Verstärkung des Akk. der Zeit: svinēja kāzas četras dienas cauri BW. III, 1, 95;

4) bei einfachen Verben zur Bezeichnung einer durchdringenden imperfektiven Handlung (auch cauram BW. 21796), bei mit iz - zusammengesetzten Verben zur Bezeichnung einer durchgedrungenen, perfektiven Handlung: es puisīti cauri re̦dzu Ltd. 1408. vai tu cauri spīdi? ūdens sūcas pa šķirbu cauri. te tiek ar saviem spē̦kiem cauri. mēs izgājām mežam cauri. [man iet cauri U., ich habe den Durchfall.]
man neiet cauri, ich leide an Verstopfung. Mit einem Partizip verbinden sich caur zuweinen zu einem Kompositum: sak(a) tautiņas caurjādamas.

Avots: ME I, 365

dā`rzs, [Dem. dãrželis Līn.], (li. dar̃žas),

1) der Garten:
ābeļu, sakņu dārzs, der Obst-, ģemüsegarten;

2) ein von einem Zaun umgebener Raum zum Ausruhen der Haustiere, die Hürde:
luopu,zirgu dārzs, so auch bišu d.;

3) der Hof (um den Mond, um die Sonne,
vgl. apdārzs): kad taisās lietus, tad ap mēnesi var redzēt gaišu riņķi - mēneša dārzu Grünh. ja sausā laikā saulei dārzs apkārt, tad lietus jāgaida Etn. II, 71;

4) das Zwerchfell, Diaphragma [?]:
šķē̦ps viņam trāpījis šķē̦rsādā jeb dārziņā Antr. 3, 22;

5) das Bläschen:
ap gaļas gabaliņu izceļas gaišs dārziņš jeb pūslītis;

6) dārziņš, die Teilnehmer eines Reigens, die sich in einen Kreis gestellt und einander an die Hände gefasst haben
BW. V, 202. [Am ehesten nach Uhlenbeck PBrB. XXII, 540, Boisacq Dict. 198 f., Fick Wrtb. III ^4, 158; Trautmann Wrtb. 45 zu ahd. zarga "Seiteneinfassung eines Raumes, Umzäunung". Die von Niedermann IF. XXVI, 45, Walde Wrtb. ² 174 und 310 u. a. im Hinblick auf apr. sardis "Zaun", li. žar̃dis "Rossgarten" u. a. angenommene Metathese in dā`rzs ist wegen des Intonationsunterschiedes bedenklich (le. dā`rzs, li. dar̃žas: le. zārds, li. žárdas, pl. žárdai, r. зорóдъ).]

Kļūdu labojums:
4) das Zwerchfell, Diaphregma [?] = 4) dā`rziņš, das Zwercfell, Diaphragma

Avots: ME I, 448, 449

I derža,

7): auch Saikava; "salmu palaga sasienamie valdziņi Lubn.; ‡

8) "ratu šķē̦rskuoks" Kalz.

Avots: EH I, 316

galˆds, [gal˜ds Bl.], Demin. galˆdiņš, verächtlich gal˜delis [Līn.],

1) ein behauenes Stück Holz, ein durch Spalten gewonnenes Brett;
daher im VL. plē̦sti, šķe̦lti galdi: kam, tautieti, galdus plēsi? Biel. H. 23. kur uosīšam tādi galdi, kādi galdi uozuolam BW. 23966. Dann auch gesägte Bretter: gultai galdus zāģē̦dams. vai siet uz pires galdu palaidnīgam ragainim Zeif. III, 3, 22. kad luogam rūte izsista, tad caurumam aizliek galdiņu priekšā un aiznagluo Liev. četru galdu istabiņa, das Zimmer von 4 Bretten, der Sarg; plāna galdiņa urbējs, ein Faulenzer;

2) ein zu verschiedenen Zwecken dienendes behauenes, gespaltenes Stück Holz. od. auch ein gesägtes Brett:

a) das Fach in der Tür:
viņš aizgrūda nama durvis, tâ ka tuo vaļējie galdiņi izšķīrās Poruks;

b) die Daube:
mucas, tuoveŗa galdi;

c) dzirnu galdi, die Holzbestandteile der Handmühle:
dzirnu galdi līcin līka BW. 8062; dzirnu od. dzirnavu galds, der viereckige Holzkasten der Handmühle: dzirnavu galds ar lielu miltu kaudzi pilns LP. VI, 59;

d) ecēšas galds, die Latte der Egge, in der die zinken sitzen:
pārsvieda pār ē̦kas jumtu ecēšas galdu BW. III, 1, 41. ecēša bijusi gluži zemē sadzīta līdz pat galdiem LP. VII, 426. šķē̦rskuoks... satur visus ecēšu galdus kuopā Etn. II, 81;

e) gultas galdi od. kuoki, die Holzbestandteile des Bettes, das Bettgestell:
man sagšiņas, paladziņi, šim tie kaili gultas galdi (kuoki) Etn. IV, 175; BW. 24982;

f) die Bretter am oberen Rande eines aus einem Stamm gehauenen Kahnes,
auch laida genannt: lai pērle (der Kahn) būtu dziļāka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;

g) der Deckel, der obere Teil eines Instrumentes; auch die einzelnen Holzbestandteile des Instrumentes:
balalaika sastāv nuo trijstūraini izduobtas silītes, kuo pārklāj skaņu galdiņš Konv. ² 285. tev vajaga kuoklēm galdu BW. 3645;

h) das Wagenbrett:
viņš guldīja linu šūkšņus starp virvēm uz uotra galda JR. IV, 79; ein Sargbrett: jāskatās pa zārka galda zaru caurumu LP. VII, 565; der Pl. galdi, der Sarg, in dem Satz: man galduos jāiet ich muss in den Sarg gehen, d. Schiffe - die Wanten PK. n. U.;

3) das Demin. galdiņš,

a) das Schwingbrett:
uz kulstāmā galdiņa izsit (izkulsta) ar kulstīklu spaļus nuo linu šķiedrām Plutte;

b) jumiķa galdiņš, das Dachdecker - Brettchen, Schlägel
Biel. H. 21;

c) ein Brettchen zum Anfertigen der Netzmaschen
[Nogallen]: skaliņš, uz kuŗa zvejnieki tīkla acis darina; vgl. Plutte 105;

d) pasta galdiņš A. XII, 904, ein an einem Stock befestigtes Brettchen, auf dem angeben ist, in welcher Reihenfolge die Gesindebesitzer zur Post fahren müssen, und das gemäss dieser Reihenfolge von einem Gesinde zum andern geschickt wird;

e) baušļu od. akmeņu galdiņi, die Steintafeln
(bibl.);

f) galdiņi, Salisb. "šauri un pagaŗi dēlīši, ar caurumiem kasīkļiem, ar kuŗiem uzsprauž šķeteri uz tītavām (galdiņus saliek vienu pār uotru krustāniski un uz viņiem uzsprauž šķeteri)";

4) der Tisch, ursprünglich ein gespaltenes, geglättetes, auf einem Gestell ruhendes Brett, dann:
nuo dēļiem sasists galds. Die Tischplatte, die man früher aus Lindenholz verfertigt, war wohl ursprünglich leicht aufzuheben und aufzulegen,worauf folgendes VL. hinzuweisen schien: paceļ man niedru krē̦slu, uzklāj baltu liepas galdu BW. 13250, 34. Vgl. galdu nuoglabāt, nuoņemt, den Tisch abdecken, eig. den Tisch verwahren, wegnehmen. ē̦dams, rakstāms galds, der Esstisch, der Schreibtisch; dižais od. lielais od. saimes galds, der grosse Tisch in der Gesindestube: tie lika ciemmaizi uz dižā galda BW. II, 1, 78. puiši un meitas, neprecējušies dienestnieki, kuŗi ē̦d pie saimes galda (t. i. saimnieka maizi) Etn. III, 134. galdu (ap)klāt, den Tisch abdecken; pie galda lūgt, zu Tische bitten; pie galda saiet, sēsties, zu Tische gehen, sich zu Tische setzen; celties nuo galda, vom Tische aufstehen. Sprw.: ja mēs visi pie galda sē̦dē̦tu, kas tad mums uzlika ēdienu. kas pie kunga galda ē̦d, tas viesībās nelūdz. zem uotra galdiņa viegli kājas turēt;

5) in Vergleichungen zur Bezeichnung des Ebenen, Glatten:
kāds ceļš? ceļš kâ galds;

6) beim Kartenspiel:
dzīsim apakš galda, od. pasitīsim zem galda, wollen wir so spielen, dass die Geger keinen Stich bekommen Etn. II, 108;

7) der Tisch, die Kost;
mums jāizšķiŗ graudnieku un kalpu sievas, kuŗām pašām sava saimniecība un galds, nuo meitām, kuŗas dzīvuo saimnieka maizē Etn. III, 75;

8) der Tisch des Herrn, das Abendmahl:
pie galda, gew. pie dieva galda od. dievgalda iet, kommunizieren;

9) galdiņš od. galdains raksts, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Zu li. ùžgalda "ein Verschlag im Keller; ein Stall"; sonst vgl. allenfals Johansson KZ. XXXVI, 376 ² (zu norw. kult "Holzstumpf" u. a.; s. jedoch hierzu auch Fick Wrtb. III ⁴ , 41 f.]

Kļūdu labojums:
šūkšņus... 79 = žūkšņus... 49
zaru = zara
verfertigt = verfertigte
jāizmet (zu streichen): worauf folgendes... 13250, 34

Avots: ME I, 589, 590, 591

‡ gariškām AP., = ‡ gariskām: deķam strīpas gan g., gan šķē̦rsām.

Avots: EH I, 384

grizulis, ein Werkzeug zum Windigen dem Getreides, ein Art von Kornschwinge : vis+pirms labību vētī ar grizuli ; grizulis līdzinās lmekšķerei, tikai dibena vietā nāk 6 un vairāk plakani zari, kuŗus satur šķē̦rskuoks, un caur kuŗiem krīt labība ar pe̦lavām Turlau n. Etn. III, 104 Gold. IV, 98, 145.

Avots: ME I, 656

‡ iekrustis Frauenb., Adv., = iẽšķē̦rsām: rati paliek uz ceļa ie.

Avots: EH I, 523

ìelaîst,

2): zu zapfen anfangen:
divuos ... bē̦rzuos ielaidu sulas Janš. Dzimtene III2, 155; ‡

5) einlassen, einfügen:
staba rantā, kuŗā bija ielaista... šķē̦rslakta Janš. Dzimtene III ² , 362; ‡

6) hineinwerfen:
ie. ar akmini luogā Dunika, Rutzau. Refl. -tiês, ‡

4) "ein wenig anschwellen"
Frauenb.: guotenēm ielaižas, kad jauns mēnesis; kad ve̦cs, tad desminelis nav ielaidies; ‡

5) zu gehen anfangen, sich auf den Weg begeben:
bija ielaidusēs kājām Auleja. kad būtu ielaidusies, būtu aizgājuse atpūzdamās Kaltenbr.

Avots: EH I, 526

ierùobs,

1) die Kerbe, der Einschnitt, der Streifen:
galdnieks dēlī iegriêzis ieruobus Adsel, Bers.; vē̦lāk kūnis dabū šķē̦rsus ieruobus Konv. ² 2674;

2) die Verranlassung, Ursache, die Grund zur Uneinigkeit, der Zwist:
kas gan par ieruobu viņiem var būt, ka viņi nesatiek Wend. es tev tuo ieruobu varu pastāstīt īsiem vārdiem Liev.;

3) die Schuld:
viņam vēl ve̦cs ieruobs,

a) er hat eine alte Schuld zu tingen,

b) er hat einen alten Zwist auszugleichen
Bers., Lasd. n. A. XII, 560.

Avots: ME II, 60

iẽšķḕ̦rsãm, iẽšķḕ̦rsu, Adv., etwas quer liegend, schräge: straume virzās iešķē̦rsām MWM. VIII, 785. kurzemnieks ieraudzīja laiviņu pe̦ldam iešķē̦rsām uz augšu Stari I, 45.

Avots: ME II, 76

iẽšķḕ̦rss, ein wenig schräge: iešķē̦rsa, taisna strīpa A. XXI, 81.

Avots: ME II, 76

jutra, jutrenīca,

1) die Rute:
sadeva par muguru ar jutru (jutrenīcu) AP.;

2) kuoka līksts, ar kuŗu sastiprina ecēšu galdus, šķē̦rsu pārsienuot A. XV, 2, 76.

Avots: ME II, 120

I kā`rba, kārbe Sinolen, AP., karba,

1) [kãrba Jürg., kā`rba ² Neugut], eine Düte aus Erlen - od. Birkenrinde, worin namentl. Erdbeeren gesammelt werden [Abbildung bei Bielenstein Holzb. 347] PS., C., AP., Lasd., Bers., Serb.; kārba, kārpa - nuoplē̦stu alkšņu mizu pārliec vidū šķē̦rsām pušu un augšgalā izduŗ kuoku cauri A. X, 1, 213. mazajai atnesa kārbīti uogu Etn. IV, 144;

2) kārbiņa, ein Körbchen, eine Schachtel;

3) ein Gefäss aus Birkenrinde:
kārīgi skaidruo ūdeni dzēra, piesmeļuot pilnu tāsu kārbi Poruk A. XXI, 598; gliemežu kārbiņa, Schneckenhaus Brasche;

4) ein Fischerboot zum Lachsfang
Elv., A. XV, 2, 237 [Schlock, Dünamünde, Zarnikau]; kārbas - lielas zvejnieku laivas, kuŗas būvē̦tas nuo galdiem Etn. II, 107. kādi kārbas (Var.: karbas) vilcējiņi BW. 30924;

5) kā`rbiņa Wolm., kā`rbiņš Mag. IV, 2, 119, die Dachpfanne;

[6) kārba, ein ovales, hölzernes Kästchen
U., ganu ciba Sonn., Setzen. Ob nebst li. kar̃bas "Korb" früh entlehnt (und woher), oder ob verwandt mit r. кòробъ "Korb, Schachtel", корòба "Gefäss aus Lindenbast", la. corbis "Korb" u. a., kann nicht sicher entschieden werden; vgl. Thomsen Beröringer 181 f., Berneker Wrtb., 568 f., Trautmann Wrtb. 117.]

Avots: ME II, 194

ķe̦rs, ķē̦rs Kalleten, = ce̦rs, cē̦rs: ķe̦ru augu zaļa vītne MWM. III, 226. [Aus li. kẽras.]

Avots: ME II, 368

I ķērsis, cardamine pratensis, sisymbrium nasturtium. S. ķē̦rsa, ķērkši.

Avots: ME II, 376

ķirinât, tr., etw. vor jemands Augen fassen, es hin- und herdrehen, es in die Höhe heben, die Würde des Gegenstandes zur Schau stellend, diesen Gegestand aber der Person, der er gezeigt wird, nicht geben, reizen, necken: kuo nu ķirini ābuolu naguos, duod man viņu Lautb. visu nakti ķirināja (vainadziņu) uz tē̦rauda zuobeniņu Ltd. 788. [aiz vienas kājas ķrinât (karinât) Dunika, Wandsen, Nigr.] Refl. -tiês, sich an etw. fassen, hangen Ahs., [Dond.], tändeln, sich abguälen: [kuo tu kuokā tâ ķrinies? vari nuokrist zemē Dond.] bē̦rni ķirinājas pie piedarba durvīm, t. i. pieķeŗas pie durvju šķē̦rskuoka un tad šurpu turpu šūpuojas Gold., Wid. puika ķirinājās kuoka zaruos Ahs. kad panāksnieku ve̦cākais un brūtes brālis bija apkarināti krusta dvieļiem, pie kuŗiem katruos sānuos ķirinājās pāris cimdu... RKr. XVI, 218. dzeņi lielāku daļu laika pavada, ķirinādamies pie kuokiem MWM. VI, 946. kamē̦r šie tur gar bungvāli ķirinājās... LP. VI, 522. [Wohl eher aus li. kìrinti "дразниц" entlehnt als unabhängig davon zu (aiz) kar̂t (vgl. karinât) od. ķer̂t gebildet.]

Avots: ME II, 383, 384

klabata,

1) eine Klapper, wie sie das Vieh statt der Schellen trägt
Grob.;

2) ein Klopfbrett:
klabata - gare̦ns dēlis, kuŗu pakaŗ šņuorītēs pār mietiem (stabiem) pārliktā šķē̦rskuokā un dauza ēdienu laikā ar vālītēm, lai uz lauka strādājuošie ļaudis zin nākt azaidā, pusdienā vai palaunagā. šuo klabatu klabina arī ugunsgrē̦ka gadījumā Grob. n. Etn. III, 66, Lasd.;

[3) ein Klapperinstrument zum Scheuchen des Wildes auf der Jagd
Bielenstein Holzb. 600];

4) die Türklinke
Lasd., [Rutzau, N. - Bartau, Ahswikken], Libau;

5) der Riegel:
vārtu klabata aizdarās Janš. [visu nuolūkuo... caur durvju klabatas caurumu Janš. Čāp. 8.] klabata - ietaise durvu aiztaisīšanai: durvu iekšpusē piestiprināts stiprs, ap 1 1\2 pē̦das gaŗš kuoks, kuŗš iekrīt durvu stenderī iedzītas kuoka naglas ruobā; ap šuo kuoku - klabatu - apsieta ar vienu galu šņuorīte, kuŗas uotrs gals izvē̦rts caur durvīs ieurbtu caurumiņu durvu uotrā pusē; šņuorīte nu nuo šīs puses raujuot, klabata iz ruoba paceļas uz augšu, un durvis atveŗamas Grob. n. Etn. III, 66;

6) eine Plappertasche
Lasd.;

7) der Klapperer, der weisse Stroch (ciconia alba)
RKr. VIII, 97;

8) klabatas "eine kleine Wassermühle".

Avots: ME II, 206, 207

‡ kristiem, auch in der Verbind. kristu k., k. šķē̦rsiem, Adv., = krustiẽm: k˙pārmîti gruoži Kaltenbr. zibsnis ve̦lk kristu k. Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89. krist[u] k. ze̦lta bōrda ap maseņas vainuceņ[u] BW. 5958. tik daudz ceļu k. šķē̦rsiem Sonnaxt.

Avots: EH I, 655, 656

‡ kristu, in der Verbind. k. šķē̦rsu Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 89, = kristus.

Avots: EH I, 656

kristus, für krustas, krustis; kristus, šķē̦rsus, kreuz und quer: jājiet, brāļi, kristus, šķē̦rsus BW. 26178, 6.

Avots: ME II, 281

krustiẽm: vienu kuoku ieliek tâ, uotru k. pāri Orellen, k. šķē̦rsām kauli Behnen n. FBR. XVI, 149.

Avots: EH I, 661

krustiẽm, Instr. Pl. von krusts, auch krustãm, krustẽm, krustim, krustis (Instr. Pl.), kreuzweise: es savam kumeļam krustiem jūras sienu pļāvu BW. 28626. zaķim pārplīsuse lūpa krustim pušu LP. III, 98. mazs, mazs dīķītis, krustis pāri laipiņa RKr. VII, 978. krustiem (krustim, krustis), šķē̦rsām, kreuz und quer: muļķītis muldījās pa mežu krustiem (-im IV, 26), šķē̦rsām LP. V, 234. kur lai sagudruo, kad ne krustim, ne šķē̦rsām nezin. krustis kauli, šķē̦rsis kauli, pati miesa cauri spīd (Var.: krustim, šķē̦rsām kauli likti, pate miesa spīdēt spīd) RKr. VII, 647.

Avots: ME II, 289

krustim (unter krustiẽm): krustim (šķē̦rsim) Salis.

Avots: EH I, 661

krustis: auch Orellen n. FBR. XI, 43, Dunika, OB.: (pastalu) aukla nāk k. uz kāju Frauenb. brīžam zibeņi me̦t k. un kādreiz gariskis Siuxt. žagari same̦sti k. šķē̦rsis Orellen. (kumeļš) k. ceļu vien tecēja BW. 28627.

Avots: EH I, 661

krustšķḕ̦rsãm, krustšķḕ̦rsu, kreuz und quer: krunkas vilkās krustšķē̦rsām Kleinb. MWM. XI, 259.

Avots: ME II, 290

krustu, krustus, gew. krustiẽm, kreuzweise, quer: manas raibas vilnānītes krustus guļ pūriņā BW. 7735. krustu(s), šķē̦rsu(s), kreuz und quer: jājiet, brāļi, krustus, šķē̦rsus (Var.: krustu (krustis), šķē̦rsu), 26178, 6. celiņi ve̦d krustu; šķē̦rsu A. XI, 147.

Avots: ME II, 290

‡ kuķeris Oknist, = kuķē̦rs.

Avots: EH I, 669

kuņa,

1) die Hündin; so auch als Schimpfwort
[so auch das Demin. kuņele BW. 35295]: dē̦lu māte, kurtu kuņa BW. 23609; riekla kuņa, zänkisch Weib St.;

2) kuņa, gew. Demin. kuniņa od. kuņiņa, das Treibholz an der Mühle
L., das untere Treibholz an der Handmühle U. (s. Bielenstein Holzb. 258). "kuniņu sauc pie dzirnu stīpām piesietu kuociņu ar caurumu, kuŗā iebāž milnas galu" BW. 25597. kuņa ir pie dzirnavām augšā šķē̦rskuoks ar caurumu, kuŗā iebāzts milnas gals BW. III, 1, 76;

3) nur als Demin. kuņiņa,

a) die Bleuelstange, das Treibholz am Spinnrocken
Etn. IV, 99, Burtn.;

b) das Violchen
[Abbildung bei Bielenstein Holzb. 389 (kuņa Dond.)], der Laufstock zum Garnwinden U., Karls., rundgebogene Haspelgurgel, worauf Garn gewickelt wird Popen; das Wickelholz, worauf beim Garnwinden die Anlage zum Knäuel gemacht wird U.;

c) ein Massholz, um die gleichmässige Entfernung der Dachlatten zu bestimmen
U.;

d) eine Vorrichtung am Webstuhle:
kuniņa ir steļļu piede̦rums. [Aus *suņa (zu suns) und kuca kontaminiert? Oder fremden Ursprungs, wie wohl auch slovinz. kũnă "Hündin" (dies von Bemeker Wrtb..I, 644 zu slav. kuna "Marder" gestellt)? Vgl. auch Būga KSn. I,196.]

Avots: ME II, 316

lañgadžu od. langažu luogs, luogi, ein Kinderspielzeug aus Pergeln: pār gaŗākuo skaliņu (ruokturi) salikti šķē̦rsām divi citi tâ, ka visi trīs krustuojas vienā punktā, un starp viņu galiem var iepīt c,eturtuo un piektuo skaliņu Dond. tur būs mūsu kungam lambedžu (Var.: langadžu) luogi BW. 20366, 1.

Avots: ME II, 420

le̦ñca, leñce, leñcis,

1) die Schlinge
[leñce Dond., Wandsen, Lautb., Gr. - Essern, Neuermühlen, lencis Stenden]: virves gala lencītis Kand. viņš bāza kaklu lencē Dīcm.; [leñce Popen, die Öse];

2) der Strick:
nāc ar laivu maliņā, paduod man lences galu! BW. 30940. kakla lence, der Strick vorn an der Deichsel, womit die Deichsel am Kummet befestigt ist Edwahlen n. U.;

3) der Plur.
leñces, das Pferdegeschirr, Sielen Selb., Karls., [PS., Ruj., Drosth., Arrasch, Wolm.]: pie lencēm jeb slejām zirgam šķē̦rsu pār muguru Kaudz. M.;

4) Plur., die Tragbänder
[N. - Sessau n. U., leñces Drosth.], Hosenträger: meitenīte īsuos bruncīšuos ar lenciņām pār ple̦ciem Vēr. II, 54; [n. U. auch ļences und ein Sing. lencis, Tragband];

5) Leitseil, Zugband
L.;

6) lences, ein Unterhemd (unter dem
pusainis) Autz n. U.;

7) le̦nca "tā luoma (vadus) mala, kur zvejnieki ieiet jūŗā" A. XI, 426; lence, ein Gerät der Fischer [ein Zugband?];
lences vīri BW. 30924 [aus Schlock; wohl = lencenieki, doch vgl. auch le̦nca. - Wohl als ein Kuronismus nebst čech. léč "Schlinge", an. lengia "Riemen" u. a. zu le. lìekt (s. dies); vgl. Berneker Wrtb. I, 708].

Avots: ME II, 450

‡ le̦n̂kuriskam ² Seyershof "krustām un šķē̦rsām": kājas iet l.

Avots: EH I, 734

lìkãns,

1) ein krummer, ein schiefgewachsener Mensch, ein Mensch in gebückter Stellung:
redzēju mežmalā tādu līkānu, t. i. cilvēku. kas luocījās un palika salīcis C. ej, ej, ve̦cais līkāns! Straume. nu jau e̦suot gluži sasists kâ līkāns JU.;

2) krummes Holz:
nav tur lāga malkas: tādi līkāni vien ir C.;

3) = līkainis

1, līks kuoks, ragavām šķē̦rsām liekams, kad malku ve̦d Nerft;

4) lūkāniņi Lub., Peb., = āzīši (s. âzis

6) pie aude̦kla.

Avots: ME II, 485

ļumstîtiês,

2): kuo ļùmsties ² ? ej un dari savu darbu! Saikava; ‡

3) "ļuodzīties" AP.: durvīm dasita šķē̦rskuoku, lai tās neļum̂stās2, lai stāv stingri.

Avots: EH I, 774

I mirga,

1) auch der Pl., der Schimmer:
zivis le̦c kâ saules mirgas Rainis Ave sol 31. [trīs gadiņi tā pļaviņa zaļu mir̂gu mirdzināja PS.] ūdens virsū drāza krustšķē̦rsu mirgu švītras (mirgi Apšciems) MWM. VIII, 327. saule kaitējās ar šķīsta ze̦lta mirgu VII, 573 [(skuoluotājs) duomā savas acis miega mir̂gās ² mānāmies Janš. Dzimtene ² I, 457.] mir̂gas [Kr.], das plötzliche Hervorblinken eines Gegenstandes U. - mirgu, mirgas mest, nuomest, plötzlich aufblinken, aufleuchten: tur saulīte mirgu meta (Var.: mirdzināja) miglainā rītiņā BW. 3688. sarkanais dzīpariņš mirgu meta pūriņā 7262 var. acis me̦t mirgas Jauns. [Emmai tâ žilba acis, ka tās meta mir̂gas ² (es flimmerte ihr vor den Augen) Janš. Dzimtene V, 374.] kur straume rauj gar,ām, tur mirgas vien nuome̦t Deglavs Rīga I, 61. [kur lielais vērsis ragu liks, tur mirgu vien nuomirguos Seibolt Rūsa 12.] apgāzās, ka mirgu vien nuometa (schnell, plötzlich) PS. [mir̂gu me̦t Domopol od. vienā mirgā Bers., im Augenblick, sehr schnell.] man divi simti mirgu vien nuometa, ich habe 200 Rubel im Handumdrehen verausgabt Seibolt. - kad lasis margas me̦t, tad tuo ķer,, wenn der Lachs aus dem Wasser hervorschiesst, so fangt man ihn Seew. n. U.;

2) mirga, ein Schnaps:
iemetīs pirmuo mirgu Purap. Zu mir̂dzêt 1.

Avots: ME II, 632

mîtavas,

1) der Tausch, Wechsel, der Tauschschmaus
Spr., Altenwoga, [Fest.]; ceļa mîtavas Warkl., ein Kreuzweg;

2) der Ort, wo getauscht wird
C., Smilt.;

[3) "suola kāju krustuojums" Mar., "šķē̦rskuoks zem suola, kas savieno suola kājas" Rugāji, Biržgalis; beņķa mītavas (Var.: pamija, sadures) BW. 34580, 2; die Fuge an den Enden der Bretter von zwei aneinander gefügten Bänken
Warkl.; (von einem 0 - Stamm) loc. pl. suola mītavuos "na końcu ławki" Zb. XV, 222; suola mĩtavas (zu mĩt) "apakšējās līkstītes suolam, kur kājas uzlikt" Samiten;

4) die Weichen (auf Eisenbahnen)
Mar.].

Avots: ME II, 648, 649

nãrs, nãre,

1) die Klammer der Tischler
L., die Zwinge, Leim-, Schraubenzwinge: nārs ir bluķis ar šķē̦rsām iecirstu ruobu; nārā liek kādu apstrādājumu kuoka gabalu, kuŗu ar ķīļiem saķīlē, lai tas nekustē̦tuos. ar nāru saspriež kuopā salīmē̦tus dēļus Wolm. [nā`rs Trik. "rīks luoku un slieču liekšanai"];

2) die Hobelbank:
viņš kruknēja uz nārēm lielā kruoga kaktā Zeib.;

[3) = spunde U.;

4) nāri, Bretter auf dem Dach zum Schutze gegen Sturm
U. - Aus * nārvs? Wohl zu nirt (s. dies) nebst narvis, vgl. Person IF. XXXV, 207 und Beitr. 576 und Sommer Balt. 261].

Avots: ME II, 701

ne-izprùotams, unbegreiflich, unverständlich: neizpruotamas lietas. gari ganu maldinājuši krustiem šķē̦rsām pa neizpruotamām te̦kām LP. VII, 335.

Avots: ME II, 715

nùoruocît,

1) [die Hand reichend begrüssen
Vīt.]: znuots ve̦cuo nuoruocīja [schüttelte sich begrüssend dem Alten die Hand?] MWM. VI, 835. ve̦cais šuo ilgāk nuoruocīja VIII, 411. [aizgāja labs brītiņš, kamē̦r visus nuoruocīja Vīt.;

2) "(den aufgestreiften Ärmel) zurückstreifen"
Sessw., Selsau, Druw., Lös., ("mit uõ") Pampeln, (mit uô ² ) Alt-Rahden, Kursiten;

3) "mit den Händen (etwas) vollziehen, tun":
tuo auzu gabaliņu nuoruocījām (ar ruokas izkapti nuopļāvān:) īsā laikā Dickeln, Bers. nuoruocīt me̦tus nuo šķē̦rskuokiem, mit den Händen abwinden N.-Peb.; "mit der Hand abschneiden" Bers.]

Avots: ME II, 842

‡ pame̦te̦kls "kuoks, kuo pirms uguns iekuršanas šķē̦rsām nuoliek apakšā malkai, lai malkas pagales nesakristu cita uz citas un uguns nenuosmaktu" Seyershof. ne˙maz pame̦te̦klu nav ielicis apužā, - kâ lai kuŗas krāsns!

Avots: EH II, 155

pãršķḕ̦rsãm, ein wenig quer, schräge: pāršķē̦rsām par ceļu pāri braukt Dond., Sassm.

Avots: ME III, 181

pãršķḕrst, tr., entzwei-, aufschneiden: zivis. vilks viņam pāršķērdis vē̦de̦ru LP. VII, 1038. nepāršķē̦rstas, viengabala ādas Antrop. II, 89. Refl. -tiês, platzen (vom Holze) U.

Avots: ME III, 181

pašpràtîgs,*

1) eigensinnig:
viesis teica drusku pašprātīgi Kaudz. urdziņa laužas pašprātīgi taisni šķē̦rsām pāri lielceļam Balss;

[2) eingebildet, dünkelhaft
Salis].

Avots: ME III, 116

pìemarguôt

1) "vollstreuen":
saule piemarguoja sila ē̦nu gaišiem stariem. lietiņš piemarguoja laukus rasas pilnus Druw.;

2) "?": nevar ziedu piemarguot (Var.: margu pielasīt) BW. 5869 var.;

3) "krustām, šķē̦rsām piestaipīt": zirneklis piemar̂guojis visus kaktus tīkliem Bers.

Avots: ME III, 270

II pìesērt, mit Sand oder Schlamm überführen, verschlämmen (vom Wasser) U.: e̦ze̦rs piesē̦rts un pieaudzis Konv. ² 706. Refl. -tiês, überführt werden. Subst. piesē̦rums, Versandung: upes piesē̦rumi Apsk. v. J. 1905, S. 202. piesē̦rumu nevar redzēt, lai gan ve̦cmāte apgalvuo, ka smiltis sane̦stas šķē̦rsu pa pļavu MWM. X, 245.

Avots: ME III, 288

pretstatu, Adv., (einander) gegenüber, vis-à-vis: pie viena zara pumpuri krustām-šķē̦rsām, pie uotra tie stāv divās rindās katrā pusē, pie trešā atkal pretstatu pa diviem K. Müller.

Avots: ME III, 390

pušām, pušam, entzwei, in zwei Teile, zwei Hälften: pušām cē̦rtu le̦dus kalnu ar tē̦rauda zuobentiņu, pušām laužu sav[u] sirsniņu, ar tautieti de̦rē̦dama BW. 15450. pušām rāvu brāļa ķēdes Biel. 761. pušam mežu dalīsim Ld. 10.910. kad tas pūķis tuo ēde, sprāga viņš pušam Glück. viņš dalīja tuos vidū pušam I Mos. 15, 10. Umgebildet aus pušu nach šķē̦rsām u. a.

Avots: ME III, 437

puškārtin (unter puškārteņus): auch (mit ā`r ² ) Auleja, Erlaa, Nerft, Sonnaxt: kad kam šķērsām pāri pārkrīt un paliek tâ gaisā karājuoües, tad saka: p. Erlaa (ähnlich in Auleja). šis p. pārkritis par redelēm: kājas augsti, galva zemē, pats nevar atgrìezties ne˙kādiņ ebenda. iekrist gultā p. ("šķē̦rsu, ar pusķermeni") Sonnaxt. p. ("ap vidu") apsiet juostu ebenda. p. ("?") izmeta svētdienas, p. darbadienas drēbju Nerft n. FBR. XIX, 19.

Avots: EH II, 336

pusšķḕ̦rsu, Adv., halb schief, halb schräge: kāpēc, Jānīti, pusšķē̦rsu sēdi (Var.: tu šķībi sēdēji)? BW. 20395, 2 var.

Avots: ME III, 435

‡ ràntaiņi ² Saikava "šķē̦rsām svītruoti brunči".

Avots: EH II, 354

*IV riest (li. rę̃sti "kerben"), zu erschliessen aus apriest "abhauen" und nùoriest II. Hierher vielleicht auch kuģi krustām un šķē̦rsām rieš uostas ūdeņus D. Goŗkijs 29. Vgl. renst.

Avots: ME III, 547

rīva (unter rīve II): "rieva" AP.: balss rīklei rĩvas iet šķē̦rsām. jumiķa lāpstai viena puse nuo vienas vietas ar rĩviņām.

Avots: EH II, 377

sadura,

1 ) die Stelle, wo zwei Teile vereinigt werden, zusammentreffen (die Verbindung zweier Balken
Bers., Lub., AP.), die Fuge; die Grenze: šķē̦rssienu saduras ar sānu mūŗiem Būvmācība 50. uz smagu un vieglu mūŗa daļu sadurām ebenda S. 21. uz dēļu sadurām jāuzsit kāds cits, šaurāks dēlis Konv. 1508. pašā suola sadurā BW. 34467; 34580 od. sadurās resp. sadurēs 34580, 4 var. (nach U. beņķu sadures stechender, verletzender Sitz!), jumts sadurā sāk tecēt Fest. uz stūŗa, divēju ielu sadurā, atruodas . . . namiņš RA. mēs nuonākam pie kalnu saduras M. Skruzītis. pagastu sadurās Kaudz. Ve̦cpiebalga 83;

2) sadures, die rauhe, harte Kruste des Brotes
Peb. n. U.; nach anderer Quelle in Peb. sadura - diejenige Stelle, wo beim Backen der Teig von zwei Broten zusammengeflossen war und nachher keine harte Rinde ist; sadura "plaisa maizes kukulī" N.-Peb. n. Latv. Saule 1927, S. 617.

Avots: ME III, 617

salaîst,

2): pa dienu var pie simts pluostu s. lejā Saikava. tik liela maize! nevarēs ne˙maz krāsnī s. AP.;

5): salai[dī]sim! drīzāk tiksim sē̦tā Kaltenbr.; ‡

6) eine gewisse Zeit hindurch (gehen) lassen:
divus gadus tad salaidām tur (scil.: mācībā) Janš. Dzimtene I, 170; ‡

7) = savèrpt Seyershof: lai salaiž pakulas; ‡

8) "sakausēt" Auleja; ‡

9) Schläge verabfolgen
AP.: s. kam pa biksēm. salaid labi tam zirgam! ‡

10) (Bäume) fällen
Dunika: s. mežā kuokus krustām šķē̦rsām. Refl. -tiês,

1): kad piens stāvēja dienas divi, tad tas salaidās ("saplūda kuopā") pēc rūgšanas Siuxt; ‡

6) benachbarte Herden zusammentreiben; nebst den Herden zusammenkommen (von Hirten):
mēs salaidāmies kuopā triju māju gani Jauns. Raksti III, 109 (ähnlich in Saikava). gani visi kruoņa mežā salaidušies Linden in Kurl.; ‡

7) = sataisîtiês 1 Pas. IX, 278 und 317 (aus Lettg.).

Avots: EH XVI, 423

‡ II same̦rguôt "?": krustu šķē̦rsu same̦rguotas kāpnes Sārts Druvas san 39.

Avots: EH XVI, 430

samẽ̦tât, tr., (wiederholt) durcheinanderwerfen, hin und her werfen; "putināt kâ zirgs" Sassm. n. RKr. XVII, 50: krustām, šķē̦rsām samē̦tātiem... puķu kātiem Vēr. II, 3. saluoka uz... galda samē̦tātas avīzes Blaum. zirgs skriedams samē̦tāja stipri puisi Ahs., Sassm. n. RKr. XVII, 50. Refl. -tiês, auswachsen Erlaa: zirgs vēl ir jauns; kad samē̦tāsies, būs lielum liels.

Avots: ME II, 685

sašķḕ̦rsuôt, tr., durchqueren, durchkreuzen (perfektiv): sašķē̦rsuots apvidus "= pārtraukts kalniem, upēm" Dr. Refl. -tiês, in Feindschaft geraten Kav.

Avots: ME III, 755

sazīmêt, tr.,

1) verzeichnen
(auf eine grössere Anzahl von Objekten bezogen): šie tapa sazīmē̦ti radu rakstuos I Chron. 6, 17;

2) auch sazīmuôt, erkennen:
tuo varē̦tu sazīmēt Poruk. viņa pūlējās sazīmēt, atcerēties re̦dzē̦tuo seju Veselis Saules kapsē̦ta 14. viņš gāja pa mežu krustu šķē̦rsu, līdz atkal sazīmēja ceļu Druva II, 725. nuo jūsu valuodas es jūs uz˙reiz sazīmuoju A. v. J. 1897, S. 474, Saikava. tas vīrā sāzīmuoja Stulpi MWM. VI, 596.

Avots: ME III, 796

sietaine, ‡

3) "krustām šķē̦rsām strīpuota seģene" A.-Ottenhof.

Avots: EH II, 495

šķē̦rkùoks,

1) ein Querholz
Bielenstein Holzb. 491; das Querholz unter dem Wagenkorb Spr.;

2) ein Gestell zum Aufscheren
U.; Plur. šķē̦rkuoki, Scherhölzer Bielenstein Holzb. 3951; der Scherrahmen Bielenstein Holzb. 391, 393, 3951, "lielas tītavas, kur apšķērē audekli" (mit ẽ ) Dond. In der Bed. 1 dissimiliert aus šķē̦rskuoks?

Avots: ME IV, 34

šķḕ̦rsâda, das Diaphragma: šķē̦ps... trāpījis šķē̦rsādā jeb dārziņā zem sirds Antrop. III, 22.

Avots: ME IV, 35

šķḕ̦rsām Neuenb., Serbig., Wolm., (mit ē˙`r ² ) Prl., (mit ê̦r ² ) AP., Iw., Līn., Ruj., Salis, Adv., in die Quere, verkehrt U., quer; häufig in der Verbind. krustiem, šķē̦rsām, kreuz und quer: čakli brauca kūmenieki, šķē̦rsām te̦k kumeliņi BW. 1339, 1 var. muļķītis maldījies pa mežu krustiem, šķē̦rsām LP. V, 234. gari ganu maldinājuši krustiem, šķē̦rsām pa neizpruotamām te̦kām VII, 335; Präpos. mit dem acc. instr., quer durch, über: skrien ragana šķē̦rsām gaisu Br. 489.

Avots: ME IV, 35, 36

šķēršām U., Bielenstein Holzb. 488, Nerft, šķēršu U., Adv., = šķē̦rsām, quer; šķēršu šķēršām U., kreuz und quer: pārstaigā tuo zemi šķēršām un gaŗām Glück I Mos. 13, 17.

Avots: ME IV, 38

škḕ̦rsceļš, šķē̦rsu ceļš U., ein Queroder Kreuzweg U.: šķē̦rsceļā raudādami šķīrušies LP. VI, 603.

Avots: ME IV, 36

šķḕ̦rsiela,* die Querstrasse: šķē̦rsielas stiepjas nuo vakariem uz rītu Apsk. v. J. 1903, S. 80. pa klusajām, tukšajām šķē̦rsielām Vēr. lI, 145.

Avots: ME IV, 36

‡ šķê̦rsiņš ² (sic!) Salis "šķē̦rsdēlītis".

Avots: EH II, 634

šķḕ̦rsis, Adv., = šķḕ̦rsām: šķē̦rsis (Var.: krustis) tevim dviejus siešu BW. 15840, 8 var.

Avots: ME IV, 36

šķḕ̦rskùoks, das Querholz: silītes ar sarežģītākiem šķē̦rskuokiem R. Sk. II, 66. dziju nuo rumbiņām ve̦lk uz šķē̦rskuokiem A. XI, 83.

Avots: ME IV, 36

šķḕ̦rslu ² šķḕ̦rslām ² Meselau, Adv., kreuz und quer: ielas Rīgā iet šķē̦rslu šķē̦rslām Meselau.

Avots: ME IV, 36

šķḕ̦rsuôt: (guovs) šķē̦rsuoja nuoru Jaun. Ziņas 1938, № 152.

Avots: EH II, 635

šķḕ̦rsuôt, kreuzen, queren: ceļu B. Vēstn. Refl. -tiês, sich kreuzen LKVv., Celm., sich queren: kur šķē̦rsuojas divas... plaisas MWM. X, 330. dažādie tē̦li, kuŗi te̦lpā šķē̦rsuojas Pūrs III, 86. kuoks šķê̦rsuojas ² pāri ceļam Bauske, befindet sich quer über dem Weg.

Avots: ME IV, 37

šķḕ̦rsuotne,* der Kreuzungspunkt, die Kreuzungsstelle Dr.: dzelzceļu šķē̦rsuotne Konv. ² 425, 431, 1184, 2675 u. a. baznīca stāv... pie lielceļu šķē̦rsuotnes Kaudz. Vecpiebalga 25.

Avots: ME IV, 38

šķḕ̦rsranta, eine in die Quere gerichtete Kerbe: katru dienu viņš tanī (burtskuokā) iegriẽza... taisnu rantu, bet septītā dienā ierantīja šķē̦rsrantu Janš. Mežv. ļ. I. 224.

Avots: ME IV, 36, 37

šķḕ̦rsrĩkle,

1) die Luftröhre
Fehsen Bers.: ierāvis laikam šķē̦rsrīklē un aizrijies Kaudz. Izjurieši 260;

2) "ein Loch der Ofenröhren zum Rauchableiten"
Meselau.

Avots: ME IV, 37

šķḕ̦rss (li. sker̃sas), Adj., quer; (fig.) übel, schlecht: šķē̦rss plīsums Arrasch. šķielē šķē̦rsiem pavedējskatiem Dz. V. nu mūsu lieta ir pa˙visam šķē̦rsa Golg. Daneben ohne s- le. (kur.) Cê̦rsupji ² , *Cirs-anguŗi (s. FBR. VI, 8), apr. kērscha(n), kirscha(n), ksl. črěsъ "über", s. Torbiörnsson Liqmet. 11, 19, Pedersen IF. V, 54 f., Boisacq Dict. 212 f., Berneker Wrtb. I, 148 f., Trautmann Wrtb. 130, Walde Vrgt. Wrtb. II, 590, sowie Osthoff Parerga 30 f., Hübschmann IFA. X, 47 f. und Wood IF. XVIII, 9.

Avots: ME IV, 37

šķḕ̦rssiêna,

1) die Querwand:
šķē̦rssiena šķiŗ vienu istabu nuo uotras Ahs. n. RKr. XVII, 55;

2) das Zwerchfell
V.

Avots: ME IV, 37

šķḕ̦rssija, der Querbalken (an der Decke): gaŗas sijas tiek uz šķē̦rssijām uzķe̦mmē̦tas Būvmācība 14.

Avots: ME IV, 37

šķḕ̦rst (li. skersti "stechend schlachten") Neuenb., Wolm., (mit ḕr ² ) Kl., Prl., (mit êr ² ) Bl., Dunika, lw., Līn., šķḕržu, šķḕrdu,

1) spalten, voneinanderhauen
U.; aufschneiden U. (bes. geschlachtete Tiere), sezieren Brasche, Wessen; teilen U.: šķē̦rstu (Var.: cauru) lindraciņu BW. 20442 var. šķē̦rstas nāsis... kâ jēģeŗa kumeļam 20280, 10 var. guovi šķērst Dunika. sāka zaķi šķērst pusdienas tiesai LP. V, 293. zivis šķērsi Izglītība v. J. 1910, S. 645; šķēržamais, das Pflugmesser am Rasenpflug Fest.;

2) verschwenden
St., U. Refl. -tiês,

1) sich ritzen, aufschlitzen, schneiden, stechen
U.: adatiņu klē̦vu daru..., izkaptiņu jumtu jūmu, lai dūrās, lai šķērdēs manu guovju skaudējiņa BW. 32477, 5;

2) sich verwirren
Bergm. n. U. Nebst šķērdele I und skārdīt I, li. skérdėti "platzen", suskir̃dęs "aufgesprungen", r. скородá "Egge" zu ae. sceort "kurz", mhd. scherze "abgeschnittenes Stück" u. a. (s. Trautmann Wrtb. 265 f., Walde Vrgl. Wrtb, II, 579 f., Persson Beitr. 863), resp. (wenn eine Wurzel skerdhzugrunde liegt) zu an. skarđr "verstümmelt", skarđ "Einschnitt", and. skard "zerhauen", afries. skerd "Scharte" u. a. (s. Zupitza Germ. Gut. 155).

Kļūdu labojums:
Iw., Lin. = Iw., Līn.

Avots: ME IV, 37

‡ šķērstis BW. 1339, 1, = šķē̦rstām.

Avots: EH II, 635

šķḕ̦rsu, Adv., = šķē̦rsām, quer U., Kl., N. - Schwanb.; auch in den Verbind. škḕ̦rsu šķḕ̦rsām, krustu šķḕ̦rsu, šķḕ̦rsu juku, kreuz und quer: viņam aizgulstas šķē̦rsu uz lielceļa cilvē̦ks LP. VII, 965. saimniece aizgūlusēs šķē̦rsu vārtuos 1237. ja maize šķē̦rsu vidū pušu trūkst RKr. XIX, 96 (aus Alt - Laitzen). viņš metās... šķē̦rsu biezuoknī iekšā R. Ērglis Pel. bar. vectēvi 42. šķē̦rsu te̦k kumeliņi BW. 4903. laivai, kuŗu viļņi stūrgalvĩgi meta šķē̦rsu Ezeriņš Leijerk. II, 62. gaita šķē̦rsu šķē̦rsām vijas Blaum. jājiet... krustu, šķē̦rsu! BW. 26178, 6. šķē̦rsu, juku savārstītas frazes RA.

Avots: ME IV, 37

šķiêst: unbek. in Stenden,

1): ruokas dzirnas (acc.) šķiêž ² ārā, kad brauc uz citu māju dzīvuot Seyershof. sumazgu spani šķiede (ar sparu lēja) virsā Auleja. lietus šķiež (strömt)
un šķiež ebenda;

2): pārāk platu aude̦klu vajadzēja š. (griêzt) nuo malām Sonnaxt. š. siksnu nuo guovs ādas Wessen; ‡

3) schnell gehen od. fahren
Seyershof: tur kāds šķiêž ² gaŗām, ka putekļi vien veļas. Refl. -tiês: verschwenderisch sein, prassen Segew. šķiedies ar naudu Pas. VIII, 59. kad strazdiem aiztiek bē̦rnus, tad tie šķiêžas ² (= apmē̦tā aizticējus ar saviem mē̦sliem) kâ nelabie Seyershof. Subst. šķiêdums, ‡

2) Ritze, Spalte, Schlitz:
gaŗais mutes š., gan˙drīz visam ģīmim šķē̦rsām pāri Jauns. Raksti IV, 64. mongoļu ... iešķībie šķiedumi ... gīmja apaļumā 356. bāž ruoku lindraku šķiedumā Sliņķu virsnieks 143. svārki ... ar gaŗu šķiedumu uz muguras 125. Hierher gehört auch das ME. IV, 53 gegebene Zitat aus Jauns.

Avots: EH II, 640

sleja, slejs, auch sleija ("Ackergewende" L.), sleijs geschr.,

1) der Strich, die Linie, ein gerader Streifen
U., ein Längsstreifen Bielenstein Holzb. 684: ādas sleja, ein Streifen Leder, aus der ganzen Haut geschnitten U. saimniekam brīv izdīrāt nuo puiša muguras vienu sleju ādas Etn. IV, 54. pastalu sleja (Autz n. U.) od. slejs (N.-Sessau n. U., Grünh.), ein Streifen Leder in Breite der Pasteln: puisis mērījis ķēvei sānus, cik pastalu sleju tur iznākšuot LP. VI, 424. kas pirmais vārdu teiks, tam trīs slejus nuo muguras nuovilks 383. griezi, kur gribi, tādas skrandu slejas vien! V, 187. zaļām slejām apšūtā uzvalkā Janš. rudzu sleja, ein Strich im Roggenfelde U. laba sleja zemes, ein uter Strich (Strecke) Landes U. drusku augstāk sākas vīksnu un guobu sleja Konv ² 2716. krusas sleja pārgāja pār dārzu, ein Strich Hagel ging über den Garten U. - rakstu sleja, eine Zeile U.; ein Absatz in der Schrift Wid. laikraksta slejas, die Spalten in der Zeitung;

2) das Wagengeleise
St., Bergm. n. U.;

3) Plur. slejas U. (geschr.: sleijas), Karls., Selsau, Selb., sleji (li. šlejai Tiž. I, 119) N.-Kurland, Mar., Vīt., das Pferdegeschirr (Hinter-geschirr, die Sielen): melnis . . . saplēsa . . . se̦dulku un slejas Latv. pie lencēm jeb slejām zirgam šķē̦rsu pār muguru . . , misiņa vaši Kaudz. M. 32. zirgam gruožus aiz slejām sabāzis Duomas II, 30. zīda gruoži, ze̦lta sleji BW. 29640. sakas, sleji, dze̦nauškas A. XI, 171;

4) slejs, der Wuchs,
"cilvē̦ka garums, sevišķi muguras daļa" Sessw:: tam garš slejs Vīt. viņš nuogāzās ar visu sleju id. slātavieši ir pēc sava stāva jeb sleja visur pazīstami Kaudz. M. 30. dē̦ls... divas reizes klāja gar sleju ve̦lnam ar spriguli LP. VI, 393. Juris . . , dabūja vēl pāris labu šļācienu pa visu sleju Vīt. 80;

5) sleja, die Schicht
Wid. In den Bedd. 1-2 und 4-5 wahrscheinlich (vgl. Leskien Abl. 286 und Trautmann Wrtb. 309) zu slìet (zur Bed. 5 vgl. speziell slav. slojь "Schicht"); urspr. etwa "etwas streifenartig Angelehntes, Hingesunkenes". slejas 3, das von Leskien Nom. 315 gleichfails zu slìet gestellt wird, ist nebst li. šlajai dass. wohl entlehnt, vgl. r. шлея, poln. szleja u. a. bei Miklosich Etym. Wrtb. 307.

Avots: ME III, 924, 925

šļũtiski: auch Nigr., (mit ū) Erlaa, N.-Peb., Stom.; vilkt kuo š. Bixten, Nötk., Schibbenhof, Schujen, Wrangelshof, (mit ū) Bers., Meiran. ragavas braucuot iet š. (= šļūk šķē̦rsām pa ceļu) Renzen.

Avots: EH II, 648

‡ spuliņš Salis "šķē̦rskuoks tača kraķī, uz kuo atbalsta laipas".

Avots: EH II, 563

stàmbans ² N. - Schwanb., ein gefallener (gebrochener) Baum N. - Schwanb., ein Baumstumpf; kre̦klu šuvu pie stambana mērīdama; svešai mātei tādi dē̦li kâ stambani (Var.; stumburi u. a.) saauguši BW. 7356, 1 var. - šķē̦rsām caur kaklu un stambanu ("?") iet re̦sna pulka A. XXI, 442. Wenn nicht entlehnt, nebst stimbe̦ns und li. stambas "Strunk vom Kohl", stembti "in den Stengel schiessen" zu ahd. stumbal "Stummel", ai. stambha-ḥ "Pfosten" u. a., resp, zu mnd. stump "Baumstumpf" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 623 ff.). Dass -m- hier schon ide. sein kann, zeigen gr, σταμῖνες "Ständer", corn. sevell "stehen" u. a. (bei Walde 1. c. 606).

Avots: ME III, 1043

I uzdzìt,

1): u. stīpu Iw. u. dakšas vai se̦kumus uz kātu (Iw.), kātā (Saikava). u. laivu krastā Kaugurciems. izmēgināja šūpuotnes: ... uzdzina šūpuodamies kāju balstu vienā augstumā ar šķē̦rskuoku Birznieks-Upītis Pelēkā akm. stāsti (1938) 41. ūsas ... uzdzītas pēc jaunākās muodes Apsk. 1903, S. 484. vīrs, kuŗš, ja mājas neuzdzīs, tad nuodzīvuot jau nenuodzīvuos Jauns. Raksti V, 100; ‡

2) (Vieh) treibend auffinden:
ne tev[i] tur gan[i] uzdzina, ne uzjāja pieguļnieki BW. 6468,7; ‡

3) sich verschaffen (auftreiben):
kur lai ... uzdze̦n tādas zumas? Janš. Līgava I, 101. Refl. -tiês,

1): kalnā jau ar ve̦zumu neuzdzīsies Saikava. u. kalnā ganīt Kaltenbr.;

5): kuo nu tu uzdzenies? vai tad rītā nebūs diena? Seyershof.

Avots: EH II, 722

uzkumerêt, auffordern: Ķē̦rsta... mani uzkumerēja, lai es ieprecinu viņas māsu... Sileniekam Janš. Precību viesulis 39.

Avots: ME IV, 346

II valaka C., Golg., KL, Mar., Memelshof, Nötk., N: Laitzen, Oknist, Saikava, Sessw., valaks U., N.-Peb., Ramkau, Wessen, ein zur Arbeit eingemessenes (2 [Ramkau] od. 5 [Saikava] Lofstellen umfassendes) Stück Feld (od. Wiese [= 3 Lofstellen] Ramkau) für den Gesindewirten resp. Gutsherm (zur Zeit der Frohne): iet valakās (Golg. Saikava Sessw.) od. uz valakām, ein solches Stück Feld od. Wiese bearbeiten gehn. būs jāiet uz muižas valakām Saul. Daugava I, 53. sienu izdala pēc valaku gabaliem Lt. Arch. IV K, 1 (1809). siens kašams uz valaku vīzi ebenda. ja kāds vē̦lāk aizbrauca uz valakām, šķē̦rsts nuodeva pakaļai karstu Saikava; valaks, ein 60 Lofstellen grosses Landstück LKVv. Nebst li. valaka Lit. Mitt. I, 370 "eine Hufe Landes" aus r. волóка, ein Landmass.

Avots: ME IV, 450

‡ var̂žît, -iju "peņķēt, režģīt, pavirši šūt, lāpīt" Sonnaxt; "siet saiti krustu šķē̦rsu salīkumuojuot" KatrE. Refl. -tiês "režgīties, sajukt juceklī" KatrE.; suns var̂žījas (pinas) pa kājām ebenda.

Avots: EH II, 759

‡ vẽjkãrte Iw. "spārēm nuo apakšas šķē̦rsām piesista kārts vai lakts, kas satur spāres, lai vējš tās negāž sānis."

Avots: EH II, 775

zãģu (gen. plur.), zãģa (gen. s.), gesägt; zum Sägen bestimmt: šķē̦rsām vilku zāģa baļķi BW. 10642. zāģu (Var.: zāģa, zāga) dēļu klēti daru 3489, 1. es redzēju... zāģa kūti būvējam 16424.

Avots: ME IV, 695

žauts,

1) die Sprosse einer Leiter
Lasd., (mit aû ² ) N. - Bartau; die Sprosse am Wagen (mit aû ² ) Dunika, Kalleten; "redeļu šķē̦rskuoks" (mit aû ² ) Grobin n. Etn. III, 65, Altenburg, Talsen;

2) žauti, quer über eine Räuchergrube gelegte Stangen, worauf Flundern zum Räuchern aufgehängt werden
Lasd.;

3) in der Verbind. pāris žautu sviedienu, zur Bezeichnung einer geringen Entfernung
N. - Bartau. Vgl. šauts I und šautrs I; in der Bed. 2 jedenfalls zu žaut I.

Avots: ME IV, 794

žimbât,

1) "?": mušas..., kas vakara mijkrēslī vēl žimbā pa istabu Janš. Līgava I, 84 (ähnlich II, 279). mušu... žimbāšana krustām un šķē̦rsām pa istabu I, 466. Vgl. etwa zim̃bât;

2) žim̂bât, lange und leise weinen
KatrE., in einer unschönen Art und Weise weinen (mit im̃ ) Bauske;

3) saufen und singen
(mit im̂ ) Saikava, saufen (mit ìm ² ) Lubn.

Avots: ME IV, 810

zinât (li. žinóti, apr. -sinnat), zinu, zinãju,

1) wissen, kennen, verstehen:
skaidri zinu, ich weiss genau Mērn. l. 11. labāk zini daudz, saki maz! 20. kas daudz zin, tas daudz min Br. sak. v. 1515. zināt paduomu LP. III, 75. rašuoties kāds labu... paduomu zinus VI, 433. tu kuo zini? tu esi nakti dzimusi! Bērziņš. kuo zin (Var.: kas zin; was weiss man, wer weiss), pats vai mācēji cūkai sili pataisīt BW. 22595, 10. var. tu precies un daries, - es nezinu ne rīta, ne vakara (ich weiss davon nichts) Janš. B. 209 (ähnlich LP. II, 49, Manzel Post. III, 141). ne brālīši mani zina (wissen, wo ich bin), ne es zinu bālenīšus BW. 26660. kau es būtu zinājusi tādu suni tautu dē̦lu (gewusst, das der tautu de̦ls ein solcher Hund ist) 21675. ja tu zini lielu pūru (dass die Aussteuer gross ist) 7654. zināju Anniņu bagātu meitu BW. I, S. 883, № 1304 ^1. zināj[u] tē̦vu klausījusi (ich wusste, dass ich dem Vater gehorcht hatte) BW. 16418, 4. Pēterim... plekste gul skutulā; nezin dūris (er weiss nicht, ob er die plekste stechen soll), nezin griêzis, nezin bāzis kabatā. bāz jel, muļķi, kabatā! 19355. man līkstiņa sen zināma 1664. man vietiņa sen zināma 7833. mūsu dienas gan zināmas 29139. nav laivīnu es ielaidis, - jau zināms bālīnuos 13688. nu, zināma lieta Mērn. l. 45. nezināmais (von dem jem. nichts weiss) brālis LP. VII, 450. viņam bijis tāds vīriņš zināms VI, 6. nuolika bļuodu zināmā vietā VII, 287. zināmu darīt, bekannt machen, zu wissen geben: lai daru jums zināmu, ka... LP. VII, 371. ka[d] likšu tev reiz, tad nezināsi, cik ve̦cs esi Sadz. viļņi 156. nezināja, kuo darīt, kuo ne Dīcm. pas. v. I, 54. nezināja vairs, kas ļauns vārds LP. I, 187. neliekuos (ne) zinuot (zinis LP. VI, 773, zinīts A. XXI, 43, zinus Puriņš Nauda 35, zinīties LP. VI, 219. VII, 1062, zinuots MWM. X, 203, zinīt) sich stelle mich an, als ob ich (von jem. oder etwas) nichts wüsste, ich ignoriere, nehme keine Rücksicht auf: kungs... nelicies gar saņēmējiem ne zinuot LP. III, 110. kam... piede̦ŗ tas neliekas zinuot RKr. VII, m. 1381. šī klausās, klausās, - nezin ne krustiem, ne šķē̦rsām (weiss gar nichts) LP. VI, 311 (ähnlich IV, 153). ne manuot, ne zinuot gultiņa bij aizne̦suse Daiļu pie tē̦va LP. III, 94. kas zin, wer weiss, vielleicht U. kas tad zin, wer maģs wissen, Gott weiss U. lai kâ zin (kas zin) kâ strādā St., man mag noch so gut arbeiten U. tur nezin kas nāk St., da kommt irgend jemand U. viņš nezin kur ies St., er wird Gott weiss wo hingehen. ne zināt nezinām, das ist uns völlig unbekannt U. lai dievs par tuo zin, darüber möge Gott richten! U. bij man tevi sen zināt (kennen)! BW. 24904; 26821. māte savu dē̦lu teica; kas tuo dē̦lu nezināja? 15601. vai tie bija nezināmi? 15606. zināma tautinu maize 19413. zināja (verstanden) padarīt 6853 var. dar[i]. māsī, kâ tu zini! 15457. manis dēļ dari, kâ zini! A. XI, 99. pieciet mani, māmuliņa, kâ tu pate zinādama! BW. 17330. zē̦ns ietinies pakulu būkšķī, kâ nu zinājis LP. III, 94. apse̦dz tuos, cik nu zin un pruot VI, 496. zinājis nu tâ labi slaidi pa trepēm lejā un kaņepēs iekšā (scil.: skriet) A. XX, 118. nuotvert ne zināt Etn. II, 87;

2) zinât paŗ sorgen für
U.: tad nu jūs ar... par tuo manu dē̦lu zināt! A. XI, 104. es par tām zināšu JlgRKr. III, 68. Refl. -tiês,

1) gemeinschaftlich etwas wissen; untereinander im Einverständnis sein:
tie divi nu zinājās kuopā, kas še... nuotiek Pas. II, 299. gadiem tâ kuopā tie zinājās abi Lapsa-Kūm. 14. mums pašiem jārunā, mums pašiem jāzinas BW. 15062, 6;

2) sich kennen
U.;

3) sich bewusst sein
U.: es jau tuo zinuos Mag. XIII, 13. es ne˙kā nezinuos LP. II, 26. es sirdī ļauna nezinuos A. XXI, 595. tik vien dzēru kruodziņā, kâ var [u] sevi zināties BW. 20069. zinājuos tautu galdu trīs gadiņi nemazgātu 26006, 7. rudzi auga liela ceļa maliņā; zinājās naudas rudzi 27944; 27946. cik daudz gan tu par citiem pārāks zinies? Götes dzejas 5. zinies grūti auklējusi! BW. 15079, 2. zinuos tē̦va klausījuse 16440. zinājuos nemākuot... audekliņa 7327. ruokas darba nebijās, zinājās padaruot (Var.: padarīt) 6853. zinājuos valkādama (vaiņagu); šī beidzama vasariņa 5878; (mit abhängigem Infinitiv) voraussehen, dass: zinājuos ar tautieti visai mīļi nedzīvuot BW. 7479. ja zinies neizbēgt 13341; vorhaben, beabsichtigen: ja zinies neklausīt manas... māmuliņas BW. 15702. ja zinies (Var.: gribēji) ļaužu būt 4693;

4) sich verstehen
U.: mēs zināmies U.;

5) zusehen, sorgen:
lai nu zinās paši Alm. Kaislību vārdā 77. zinies nu, kâ ar šādu gudrinieku tiec galā! Janš. Bandavā I, 115. par tuo jāzinās un jārūpēs jums pašiem 104. - Subst. zinâšana, das Wissen, Kennen, Verstehen: varējis iet uz māju pa zināšanai LP. VII, 949. plaša zināšana Ar. Mat. Kr. Vald. 53; zinâšanas, Kenntnisse, Wissen: jāiegūst zināma izglītība un zināšanas Vēr. II, 162; zinâtãjs (li. žinótojas),

1) wer etwas weiss, kennt, versteht, ein Kenner Frauenb.:
ja nu tāds zinātājs, tad stāsti! Mērn. l. 325. tas būšuot... dievvārdu zinātājs BW. I, S. 184;

2) wer zu wissen, zu sorgen hat:
Anuža nav par Lienu sen vairs ne˙kāda zinātāja Mērn. l. 44;

3) ein Zauberer
Frauenb., U. Nebst pazĩt und zìme zu li. žénklas "Zeichen", apr. ebsentliuns "bezeichnet", ai. jānāmi "ich weiss", jñātá-ḥ, gr. γνωτός, air. gnàth "bekannt", lat. ignōtus "unbekannt", av. paiti-zānatā "ihr erkennt an", apers. adānā "er wusste", got. kunnan "(er) kennen", kann "ich kenne", arm. caneay "ich erkannte", aksl. znati "wissen, kennen", ahd. urknāt " Erkenntnis" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 578 ff., Trautmann Wrtb. 370 f., Boisacq Dict. 148 f., Meillet Bull. de la Soc. de ling. de Paris XXVII, 55 und Mèl. ling. ff. à Vendryes 275 ff. Slav. znati ist vielleicht wenigstens mundartlich aus zьnati entstanden, vgl. russ. знамо "извѣстно" (= li. žinoma?).

Avots: ME IV, 721, 722, 723

zlāģeniski Vīt., zlāģiski Vīt., Adv., liegend, horizontal: malku krāsnī neliek zlāģeniski, tad nekuŗas, bet drusku iešķē̦rsu Vīt. liec stāvus, ne zlāģiski! ders.

Avots: ME IV, 746

žvikât Bers., Vīt., mit Geräusch und sinnlos reiben, wetzen, Striche (hin und her) ziehen (z. B. auf einer Schiefertafel mit einem harten Griffel oder Nagel); mit einem stumpfen Messer etwas Hartes schneiden: kuo tu žvikā ar kaŗuoti pa krūzīti? maisi bez truokšņa! Vīt. nepruot izkapti strīķēt: tik žvikā vien gar zuobien izkaptij Vīt. viņš neraksta (nezīmē), bet žvikā tik strīpas krustu un šķē̦rsu. In Nötk. angeblich ein Schallverbum. Vgl. žvīkât.

Avots: ME IV, 844, 845