I mirga,

1): auch Lennew. n. BielU.; late̦rnas ... me̦t mirgas ... spuoguļuos Daugava 1934, S. 482. (upe) mirgas meta RKr. XX, 49. bē̦rzu birze kalniņā, strauja upe lejiņā, māsiņai mirgas meta, tautu drēbes velējuot BW. 25877. aizgāja, ka mirgu vien nuometa (sehr schnell)
Siuxt. dabūs pa acīm, ka mirgu vien nuometīs ebenda. saberzēja sev acis, duomādams tās me̦tam mirgas ... acis saberzējis, mirgas aizslaucījis pruojām Janš. Mežv. ļ. II, 441.

Avots: EH I, 817

I mirga,

1) auch der Pl., der Schimmer:
zivis le̦c kâ saules mirgas Rainis Ave sol 31. [trīs gadiņi tā pļaviņa zaļu mir̂gu mirdzināja PS.] ūdens virsū drāza krustšķē̦rsu mirgu švītras (mirgi Apšciems) MWM. VIII, 327. saule kaitējās ar šķīsta ze̦lta mirgu VII, 573 [(skuoluotājs) duomā savas acis miega mir̂gās ² mānāmies Janš. Dzimtene ² I, 457.] mir̂gas [Kr.], das plötzliche Hervorblinken eines Gegenstandes U. - mirgu, mirgas mest, nuomest, plötzlich aufblinken, aufleuchten: tur saulīte mirgu meta (Var.: mirdzināja) miglainā rītiņā BW. 3688. sarkanais dzīpariņš mirgu meta pūriņā 7262 var. acis me̦t mirgas Jauns. [Emmai tâ žilba acis, ka tās meta mir̂gas ² (es flimmerte ihr vor den Augen) Janš. Dzimtene V, 374.] kur straume rauj gar,ām, tur mirgas vien nuome̦t Deglavs Rīga I, 61. [kur lielais vērsis ragu liks, tur mirgu vien nuomirguos Seibolt Rūsa 12.] apgāzās, ka mirgu vien nuometa (schnell, plötzlich) PS. [mir̂gu me̦t Domopol od. vienā mirgā Bers., im Augenblick, sehr schnell.] man divi simti mirgu vien nuometa, ich habe 200 Rubel im Handumdrehen verausgabt Seibolt. - kad lasis margas me̦t, tad tuo ķer,, wenn der Lachs aus dem Wasser hervorschiesst, so fangt man ihn Seew. n. U.;

2) mirga, ein Schnaps:
iemetīs pirmuo mirgu Purap. Zu mir̂dzêt 1.

Avots: ME II, 632

[II mir̂ga Warkl., Domopol, = me̦r̂ga

III.]

Avots: ME II, 632

II mir̂ga: auch Erlaa, Heidenfeld, Serbig.; Zvirgzdine: taida maza m. uzgāja, ni˙kaida lieta nebij Zvirgzdine. e̦suot tāda m. bijuse kâ migla Heidenfeld. Plur. mir̂gas "Regentropfen" Erlaa: ja nu kur me̦t kādas m˙!

Avots: EH I, 817

[III mir̂ga Jürg. "jem., der in der Regel besoffen ist".]

Avots: ME II, 632