Paplašinātā meklēšana

àizsâpêt, vom Blute gesagt, das aus der geöffneten Ader nicht fliessen will Döbner (U). Refl. -tiês, Schmerz empfinden, anfangen zu schmerzen: ruoka dikti tam aizsāpējusies LP. 983; so auch selten das Aktiv AP.

Kļūdu labojums:
LP. VII, V = LP. VII 983

Avots: ME I, 49

‡ àizskrãpêt, ein wenig einkratzen: a. kam acis AP., Arrasch, Erlaa, Lemsal, Meselau, Selsau, Sessw., Trik.

Avots: EH I, 48

‡ àizslâpêt,

1) dursten machen
Spr.;

2) (jem. die Nase zudrückend) beinahe ersticken
(tr.).

Avots: EH I, 49

‡ àizvāpêt, = àizvaskuôt, àizvâkuôt: ceļš izskatās kâ aizvāpē̦ts bišu vasks Pet. Av. lI, 112.

Avots: EH I, 62

âpêt, -ẽju, tr., eifrig betreiben, prügeln; heftig schelten Druw., Serb. Refl. -tiês, eifrig sich bemühen, arbeiten: kuo tu tur nu tik vare̦ni āpējies? was mühst du dich da so gewaltig ab?

Avots: ME I, 239

apsâpêt,

1): acs apsāpēja, das Auge wurde schmerzhaft
BielU.

Avots: EH I, 111

apsâpêt, apsâpt, intr., inch.,

1) krank werden:
šai sākušas acis apsāpēt JK. VI, 39; vē̦de̦rs apsāpis. man vidus apsāpējis Plūd. LR. IV, 133;

2) mit abhäng. Infin. müde werden, aufhören:
tas censtiês neapsāpa Blaum. daudzi gan saņēmās, bet pēcāk cits pakaļ citam apsāpa Gr. - Sessau. garīgs apsāpums, Stumpfsinn, Lethargie Vēr. II, 1006.

Avots: ME I, 118

‡ apskrãpêt, bekratzen: a. seju. Refl. -tiês, sich bekratzen: kur tu tâ apskrāpējies ?

Avots: EH I, 113

apslâpêt, tr., ersticken, dämpfen, lindern, stillen: uguni, sāpes, nemierus, dzirksti Vēr. II, 743.

Avots: ME I, 123

‡ apvãpêt, ringsum glasieren (perfektiv): es nemāku a. Janš. Dzimtene ² III, 83 (ähnlich Bandavā II, 23). Refl. -tiês, sich mit einer Harzschicht bedecken Stelpenhof: zāģis (sveķainu kuoku zāģējuot) apvāpējies.

Avots: EH I, 125

atrãpêt, atrāpt(iês), intr., herkriechen: bē̦rns atrāpējis pie durvīm.

Avots: ME I, 185

atsâpêt [li. atsopė̕ti], auch atsâpt,

1) durch den die Krankheit begleitenden Schmerz untauglich werden:
viņam pirksts atsāpējis; zuobs atsāpējis, der Zahn ist schwarz geworden;

2) durch den Schmerz los werden, sich loslösen.
ruokai, kājai āda atsāpējusi, tā iet nuost; nags pirkstam atsāpēja = zem naga auga, izcēlās milzums, caur kuo nags nuogāja; so n. A. X, I. 629;

3) geringer werden (vom Schmerz)
C.

Avots: ME I, 188

atskrãpêt, tr.,

1) losscharpen;

2) schrapend, scharrend verletzen:
a. nagus rāceņus ruokuot Wandsen.]

Avots: ME I, 192

ìesâpêtiês, anfangen zu schmerzen: sirds gauži iesāpas brāļa labad LP. V, 269. dvēselē kaut kas iesāpējās Vēr. II, 974. Biel. I, 464 und Spr. führen auch iesāpēt an ("etw. schmerzen").

Avots: ME II, 62

ìeskrãpêt, tr., schrapen, einkratzen: kaķis ieskrāpējis bē̦rnam ruokā. [Refl. -tiês, sich hineinscharren: suns iekrāpējies alā Kokn.]

Avots: ME II, 66

izâpêt, tr., mit Gewalt etwas herausreissen, entwurzeln: izāpēju kuoku ar visām saknēm Serb.

Avots: ME I, 714

izsâpêt, ‡

2) sich verlieren, ausklingen (von Schmerzen):
sāpes... neizsāpēs ne˙kad Daugava 1936, S. 145.

Avots: EH I, 478

izsâpêt, durch Schmerzen schadhaft werden, nicht funktionieren: viņam acis, ausis izsāpējušas, zuobi izsāpējuši. kur tev viena acs palikuse? vai izsāpējuse? LP. VII, 878. man mazam ausis izsāpēja, ea lāgi nedzirdu Sudr. E. Refl. - tiês, lange schmerzen.

Avots: ME I, 796

izskrãpêt, tr., auskratzen: acis tev izskrāpēšu. tu maizīti ar kaķa nadziņiem izskrāpēsi LP. I, 153.

Avots: ME I, 798

‡ izvãpêt Frauenb., (von innen) ausglasieren: izvapē̦tas bļuodas.

Avots: EH I, 494

‡ ķāpêt, -ēju Stenden,

1) schmieren:
ķ. sviestu uz maizi;

2) kneten,
ķē̦pât: mē̦slus ar ruokām. Refl. -tiês Stenden,

1) "ziesties, ķēzīties": ķ. ar māliem;

2) in einer feuchten Masse wühlen:
ķ. pa putru.

Avots: EH I, 692

nùoāpêtiês, sich abmühen: vaŗeni nuoāpējuos.

Avots: ME II, 758

nùosâpêt, ‡ Refl. -tiês, eine Weile schmerzen: sirds man nuosāpējās par tuo AP. u. a.

Avots: EH II, 83

nùosâpêt, intr., schmerzen, weh tun (eine Weile): sirds man nuosāpēja, kad saimnieks teica, ka uz priekšu vairs puiša neņemšuot Latv. sēžama vieta atdūrusies pret kluonu, ka ve̦se̦la nedēļu nuosāpējuse Lapsk.

Avots: ME II, 844

nùoskrãpêt, tr., abkratzen, zerkratzen: kaķis nuoskrapējis bē̦rnam ruokas. vajaguot visu māju nuomazgāt un nuoskrapēt Baltp. Refl. -tiês, sich abkratzen, sich müde kratzen: nuoskrāpējas gar sienu kâ kaķis gar aizkritušām lamatām Tr.

Avots: ME II, 849

nùoslâpêt, ‡

2) abprügeln
(mit ā) A.-Schwanb.: n. ar žagariem muguru.

Avots: EH II, 87

nùoslâpêt, tr., ersticken: cilvē̦ku. ugunsgrē̦ks pilnīgi nuoslapē̦ts Kaudz. nuošvīkst gara, nuoslapē̦ta nuopūta Stari II, 222.

Avots: ME II, 851

‡ nùostrãpêt, strafen (perfektiv): ļaudis bija cieši sagrē̦kājuši, dievs gribēja n. Pas. X, 53 (aus Nīcgale).

Avots: EH II, 91

‡ pâpêt Warkl. (in der Kindersprache̦), = sâpêt, schmerzen.

Avots: EH II, 195

pãrsâpêt, intr., aufhören, vergehen (von Schmerzen): gan tūliņ pārsāpēs Purap. [nezin kad pārsāpēs Jaunie mērn. laiki III, 166.]

Avots: ME III, 174

pãrskrāpêt,

1) auch pārskrāpât Widdrisch, pãrskrāpt PS., entzweikratzen:
kaķis pārskrāpēja ruoku;

2) oberflächlich fegen (einen Schornstein):
viņš skursteni tikai tâ pārskrāpējis.]

Avots: ME III, 175

pasâpêt, intr., ein wenig schmerzen: lai pasāp, lai! [Auch reflexiv: zuobs vēl drusku pasāpējās un tad aprima.]

Avots: ME III, 96

pìesâpêt, schmerzhaft werden: (sapulce) nuoskaidruojuse dažus piesāpējušus vaicājumus Latgalits 1922, II, 1.

Avots: ME III, 287

pìeskrãpêt, schrapend anfüllen: p. pilnu pannu suodrēju.

Avots: ME III, 291

pìeslâpêt Dond., pieslãpêt Bauske, dämpfen: p. ugunsgrē̦ku.

Avots: ME III, 292

pļāpêt (unter pļãpât): auch (mit ã) Frauenb.

Avots: EH II, 306

‡ rãpêt, zu erschliessen aus aprãpêt (unter aprãpât ).

Avots: EH II, 361

sâpêt,

1): sāpīšs zuobs Rutzau; ‡

3) schmerzlich berührt sein, voller Schmerz sein (?):
visu tuo dzird un sajūt Anna, sāpē̦dama ... Anna Dzilna 161. ‡ Refl. -tiês Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 85 "?".

Avots: EH II, 472

sâpêt (li. sopė̕ti "wehe tun"),

1) -u, -ẽju, intr., unpers. u. pers., schmerzen, weh tun:
Sprw. kam sāp, tas vaid. kam nesāp, tas neraud. man sirsniņa gauži sāp BW. 13711. ķēniņam gauži sāp par tuo sirds LP. IV, 137. sāpuošas acis Etn. III, 160. sāpēt sāp man galviņa, kā (weswegen) tā sāp, kā nesāp? sāpēj[a] zīļu vainadziņa (Var.: sāp pēc . . .) BW. 24479. es sāpēju viss kâ viena liela vāts Ezeriņš Leijerk. I, 76;

2) -ẽju, tr., kränken, weh tun (sonst unbek.):
tu iežē̦luojies tuo, kas mani sāpē Rainis. - Subst. sâpê̦tãjs, der Schmerz Nigr.: slimajai kājai sāpē̦tājs skriemelī atkal klāt Janš. Bandavā I, 145.

Avots: ME III, 805, 806

sasâpêt,

2): man galva smagi sasāpēja (fing an zu schmerzen?)
Pas. VI, 218 (aus Lettg.).

Avots: EH II, 445

sasâpêt, intr.,

1) längere Zeit schmerzen:
ruoka man vēl ilgi nuo tā sitiena sasāpēja LP. VII, 982. sasāpējuse vāts J. Kļaviņš;

2) schmerzhaft werden:
mugura sasāpējusi, nevar izstiept Dunika.

Avots: ME III, 727

saskrãpêt, saskrābât Vank., saskrãbêt Neuhausen, tr., zerkratzen: zari saskrāpē acis LP. I, 103. kaķis saskrāpējis ruoku. Refl. -tiês, sich zerkratzen; zerkratzt werden: mugura saskrāpējas asiņaina A. XX, 559.

Avots: ME III, 733

saslâpêt ² ,

1) eine gewisse Zeit hindurch dursten lassen:
viņš mani saslāpēja ve̦se̦lu stundu Nigr.;

2) dämpfen:
s. uguni Dond.

Avots: ME III, 736

skrãpêt, -ẽju, schrapen, striegeln U., Salgaln, Meiran, kratzen Wolm.: nāk ve̦lni ar asiem nagiem tuo skrāpēt LP. IV, 100. - skursteni skrāpēt, den Schornstein fegen Seewald. Refl. -tiês, (hin und wieder etwas) kratzen: kad kaķis skrāpējas ap kuokiem, tad gaidāms vējš Etn. II, 71. vāveriņi skrāpējas gar biksītēm Vēr. II, 1300. Aus mnd. schrapen "schaben, kratzen" woher auch estn. (k)rāpima "kratzen".

Avots: ME III, 889

slâpêt,

1): "slāpēt raudas, sē̦ras" ME. III, 923 zu verbessern in "slāpē sē̦ras, raudas!"; vor "sūras" zu ergänzen "dzer, tautiet, vīn[u] ar me̦du, nedzer gaužas asariņas!" viņi slâpē̦tu ² (= slē̦gta traukā raudzē̦tu) alu brūvē Frauenb. s. (mit â ² ) uguni Degalen;

3): vakar dze̦rtais šņabis viņu slāpēja (od. zur Bed. 1 ?) Jauns. Raksti III, 137.

Avots: EH II, 523

slâpêt KL, C., Kr., slâpêt ² Karls., -ẽju,

1) tr., ersticken U.; Lebenskraft, Fülle, Hitze verringern
U.: slāpēt raudas, sē̦ras Aus. I, 14. tas nelaimi slāpē Br. 135. sūras, gaužas asariņas slāpēs tavu dvēselīti Ar. 1064. prieks lauzās . . . viņam uz āru, un viņš tuo neslāpēja R. Ērglis Pelēko baronu vectēvi 13. uguni slãpêt Bauske;

2) eine Geschwulst fallen machen, weich machen
U.;

3) slâpêt ^2, dursten
Dond.; dursten lassen: kuo tu viņu slâpē ^2? Bauske. Subst. slāpê̦tãjs,

1) eine Art Atemstörung; man uzgāja tāds slāpē̦tājs, ka ne dvašu nevarēju vairs atņemties Nigr.;

2) Plur. slāpē̦tāji U., der Durst:
slāpē̦tāji uznāk, es stellt sich von Zeit zu Zeit Durst ein U. slāpē̦tāji muoca, Durst quält Biel, n. U. Zu slâpt.

Avots: ME III, 923

šļāpêt Gr. - Buschhof (mit â), Warkl., Wessen, (an einem Baum) emporklettern (den Baum mit Armen und Beinen umfassend).

Avots: ME IV, 69

‡ strãpêt, -ẽju, = sùodît, strafen.

Avots: EH II, 585

tāpêtiês "?": nūlēt mums vainacenš pupuruos tāpējās [?] BW. 24246, 1.

Avots: ME IV, 148

uzskrãpêt,

1) aufkratzen, aufritzen
Spr.: u. strīpu uz sienas;

2) Schläge verabfolgen
Celmiņ. Refl. -tiês, sich hinaufkratzen: uzskrāpējās... līdz paspārnēm R. Kam. 156.

Avots: ME IV, 378

uzvāpêt, aufglasieren: uz trauku uzvāpēt rakstus.

Avots: ME IV, 397

vāpêt, -ẽju,

1) glasieren
L., U., (mit ã ) PS., Stenden, Wolmarshof; anstreichen U.; färben: vāpē̦ti krāsns puodi B. Vēstn., glasierte Kacheln. vāpē̦tās māla bļuodas A. Melnalksnis Mazsalaca 48. pieluocīju pūru vāpē̦tiem dzīpariem RKr. XVI, 148;

2) Kalk löschen
U.;

3) behauchen
(intr.; von Pflaumen) Kronw.

Avots: ME IV, 499

‡ apmudît Warkl.,

1) ersricken
(tr.), apslāpēt: stāds aiz gaisa trūkuma apmudīts;

2) = nùosluôdzît 1: a. linus mārkā. Refl. -tiês, = nùovadêtiês 1: alus apmudījies.

Avots: EH I, 103

atsâpes: auch bei St. (unter sāpēt).

Avots: EH I, 164

‡ II birga,

1) = birze 2 und 3: ja sējējs labi nepruot sēt un sviei pāri arumuos iezīmē̦tai svītrai, tad svītru vietās sē̦kla sakrīt biezāk, kas labībai uzdīgstuot kļūst re̦dzams; šīs biezākās svītras sauc bir̂gas ² Orellen. ieskrāpēt birgu ar kāju ebenda. neņem tik platu birgu! ebenda;

2) lietus b., ein Regenschauer
(?): aitas meklēja krūmus, bet lietus b. še bij vēl ļaunāka A. Brigadere Skarbos vējos 114; in der Bed. 2 zu birga I?

Avots: EH I, 220

jimt: jim̂t Borchow n. FBR. XIII, 31, Oknist n. FBR. XV, 194, Pilda n. FBR. XIII, 46, Skaista n. FBR. XV, 34, Warkl. n. FBR. XI, 105, Auleja, Līvāni, Zvirgzdine, jîmt ² Sussei n. FBR. VII, 131; in Auleja, Līvāni, Oknist, Skaista, Warkl. dazu prs. je̦mu (> jamu), prt. jèmu ² , in Zvirgzdine - prs. jemju (> jemu), prt. jêmu; miegs je̦m, der Schlaf kommt Auleja. kāss je̦m, der Husten übermannt einen ebenda. zuobi, izkapts neje̦m (= negriêž) ebenda. munu svītu līts (der Regen) neje̦m caur ebenda; anfangen, beginnen (= jimtiês

2) Lettg.: puķes jēme ziedēt Zvirgzdine. jau mūsijie jēme sienu pļaut ebenda. ‡ Refl. -tiês,

1) = uzņem̂tiês 1 Auleja: jēmēs atiet rudzu pļautu;

2) anfangen, beginnen
(r. взяться ) Lettg.: je̦mas līt Auleja. je̦mas sāpēt ebenda. jis jimsies jau iet pa ceļu Pas. X, 19 (aus Welonen);

3) "lernen"
Auleja: tis nuo tā je̦mas (lernt das Spinnen).

Avots: EH I, 565

‡ II mudît Warkl., ersticken (tr.), nuoslāpēt. Refl. -tiês ebenda, ersticken (intr.): man bija jãmudejas pa dūmiem.

Avots: EH I, 828

‡ nùolìgâtiês ² , = nùolĩguôtiês: visi meža gali nuolīgājās Saikava. nuolīgājuos (šūpājuos) da tā, ka galva sàka sāpēt Warkl.

Avots: EH II, 63

‡ nùosmelgt, Perfektivum zu smelgt 1: sirds nuosmeldza ("nuosāpēja") Sessw. zuobs nuosmeldza (hörte auf zu schmerzen) Mesoten, (mit el̂ ² ) Kegeln. Refl. -tiês Trik. "nuosāpēties": sirds nuosmeldzās.

Avots: EH II, 88

‡ pabràzât ² Warkl. "paberzēt, paskrāpēt". Refl. pabrāzâtiês Lubn., = paber̂zêtiês: ve̦ctē̦vam patīk p. gar siênu.

Avots: EH II, 122

‡ pḕrkšt ² , -šu Kaltenbr. "sūrstuoši sāpēt nuo kaut kā pārāk salda, arī rūgta un pikta": tavu briknu alu: net kaktā pērkša.

Avots: EH II, 228

II raûda (li. raudà "Wehklage"), gew. der Plur. raûdas Gr.-Buschhof, raũdas Tr., Nigr., Selg., Lautb. (neben raûdât!), auch raudi BW. 10951 var., die Tränen, das Weinen, Wehklagen: raudas (raûda Serbigal) nāk, das Weinen kommt. tautiešam raudas nāca BW. 9392, 1. jau dažam . . . par maniem (für mani, um meinetwillen) raudas nāca 5503, 1. es raudāt nedzīruos, man raudiņa pati nāk 8418. raudi, raudi, tautu meita! kuo ar raudu atraudāsi (was wirst du durch Weinen zurückerlangen?)? 22783, 1. ar raudām atsaguluos (unter Weinen, Wehklagen legte ich mich schlafen) Ld. 7.608. mirdz . . . acīs raudas JR. IV, 127. es dzirdu tâ kâ raudas MWM. VIII, 227. aiz raudām grūti nācās runāt Plüd. Rakstn. II, 298. balss trīcēja nuo aizturē̦tām raudām A. XI, 284. sē̦ru skaņas . . . izklausījās pēc vaimanām un raudām Lautb. Luomi 14. raudas slāpēt, die Tränen, das Weinen ersticken Aus. I, 14. kas man ādu nuovilcīs (für nuovilks), tam es raudas pataisīšu (den werde ich weinen machen) RKr. VII, 1038. gan brēcu gaužām raudām St, kādā raudā, kaujas sē̦ru dziesmā MWM. X, 787. dzejnieki dzied tautas vaidu, raudu Aus. I, 5. - raudu balss, weinerliche, klägliche Stimme: Birzmanis atzinās raudu balsī Dok. A. raudu dziesma (bei Glück, z. B. II. Chron. 35, 25), das Klagelied, die Jeremiade. raudu ieleja Kaudz. M. 33, das Jammertal. raudu nams, das Trauerhaus. raudu vītuols Weisman, die Trauerweide. raudu laiks, Trauerzeit Mag. IV, 2, 137.

Avots: ME III, 481, 482

I riêbt,

2): auch Kaltenbr.; lai nu viņš stāv tur vai tur, - ne˙vienam jau neriebj AP. pie kūts bezdelīgas neriebj Linden in Kurl. linus kaut kur var klāt, kur neriebj Sonnaxt. tas rieb[j], das ist hinderlich (von einem Gegenstand beim Türzuschliessen)
Kalz. n. BielU.;

3): "traucēt, darīt pāri" Warkl.; schaden:
sẽjumā iztaisa vagu kâ grāvīti, lai liekais ūdens neriebj rudziem AP. atālam ze̦ma pļaušana neriebj Heidenfeld. kuo gan viņš tam riebis, ka tik smagi neierauga? Saikava; ‡

4) "Schmerzen"
AP.: tāda vaina briesmīgi riebj; ‡

5) nicht leiden, hassen
Salis: kurmis e̦suot derīgs, lai gan visi tuo riêbj ² Refl. -tiês,

2): kad jau sāk r., tad miers pa˙galam Saikava; ‡

4) "aizkaŗuot sāpēt, durties" Sonnaxt: izsuta pirksti; pa lielu zâli staigājuot dūrēs, riebēs. Subst. riêbums,

1): riebu tautiešam, riebu lielu riebumiņu; maza riebu raudādama, liela - daiļi dziedādama BW. 1028. Subst. riêbẽjs: ein Neider, Verkleinerer, Schikaneur
Segew.

Avots: EH II, 377

sačakarêt,

1) sačokarêt Dond., tr., durchstochern ; zusammenschüren ; durchwühlen: kad ausis, zuobus sačakarē ar matadatu, tad sāk sāpēt Ahs. n. RKr. XVII, 49. sačakarē malku krāsnī, lai de̦g! ebenda. sačakarēt krāsni. viss sačakarē̦ts, samaisīts Naud.;

2) aufsuchen, zusammensuchen, ausfindig machen:
viņš miestiņā bija sačakarējis un nuopircis sev . . . skapi Seibolt.

Avots: ME III, 604

sāpt, sāpju, sāpu, = sāpēt: man dvēsele sāpj (?) Vēr. II, 530. - Subst. sāpums, eine wunde Stelle: kad sāpums bij dzijis Rainis Duomas I, 1314. Vgl. apsâpt.

Avots: ME III, 806

savìlkt, ‡

5) = sapùst 3 Kand.: man vējš savilka ausis, un nu sāk sāpēt; ‡

6) verwehen:
ceļš nuo sniega savilkts Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "verstühmt"). Refl. -tiês,

1): sich bewölken
Kand.: nu viņš (es) savilksies, un tad līs atkal; "Bešina" ME. III, 787 zu verbessern in "Bežina";

2): visādi darbi savilkās kuopā: siens vēl nebija nuokuopts, rudzi bija pļaujami Blaum. Raksti IV ⁵ (1937), 110;

3): biezi savilcies vīrs Stērste A. Z. 54, savilcies re̦sns kâ zuka Burtn.;

4): auch Segew.; ‡

7) für sich zusammenschleppen, -sparen, -raffen
Segew.; ‡

8) zu wachsen anfangen (?):
kad tikai lietutiņš uznācis, vēl jau ir vasarājs savilktuos A. Upītis Pirmā nakts 282; ‡

9) für sich (das Gewebe) aufziehen:
savilkuos audekliņu Daugaviņas gaŗumiņu BW. 7340.; ‡

10) sich summieren
Segew.

Avots: EH II, 466

skursteņslaũcis Salisb., skursteņslauķis Wid., Brasche, auch skursteņa slaucis od. slauķis, skursteņskrāpis Mag. XIII, 2, Wid., skurstenskrāpis U. (unter skrāpēt), skursteņskrãplis Hofzumberge, auch skursteņa (U.) od. skursteņu (Wid.) skrāpis, der Schornsteinfeger: mute me̦lna kâ skursteņa slaucim Pas. IV, 147 (aus Serbigal). Für skursteņskrāpis scheint estn. korstenkrāp schon ein mnd. *schorstênschrap(e) vorauszusetzen.

Avots: ME III, 906

slãbt (li. slõbti "schwach werden" ) Karls., Ronneb., Smilten, AP., Drosth., slàbt ² Kl., slābstu, slābu, intr., =slāpēt U., schlaff werden, zusammenfallen (vom Körper Ronneb., Drosth.; von einem Geschwür Lis.): ubagam sirds dauzījās un gurni slāba A. XXI, 30. viņš jau slābst Rainis. Zu slãbs.

Avots: ME III, 921, 922

šļàptiês ² Gr. - Buschhof, = rāpties kuokā, šļāpēt.

Avots: ME IV, 69

smelgt, -dzu (das prs. sme̦ldz [li. smel̃gia "stichelt" KZ. LII, 253] kann auch zu smeldzêt 1 gehören),

1) schmerzen
(mit el̃) Bl. (namentlich von Zähnen): zuobi sme̦ldz Memelshof, Lubn. dikti vairs nesāp (nach einem Schlag); tik tâ drusku vēl sme̦ldz Naud. sirdī atkal klasi sme̦ldz vâts A. kājas viņam sāka sāpēt un smelgt Turg. Pav. ūd. 57. izmežģītā kāja smagi sme̦ldz (sāk smeldzin) Saikava, Luttringen. sirdī sme̦ldz sāpes Vēr. I, 695. roze sme̦ldz Br. 182. kas viņus aizkar tam sme̦ldz R. Sk. II, 79. klusi sme̦ldzuošas sāpes A. Up. J. I. 38. uz sāpēm asām, sme̦ldzuošām Apskats v. J. 1903, S. 150;

2) smel̂gt ² Bornsmünde, sich sehnen, dürsten, gelüsten
(vgl. li. smelgti "jucken"): sme̦ldz dūša pēc zivīm Balt. Vēstn. 1901, No 83. pēc brandvīna tev rīkle sme̦ldz Alm. Balt. Vēstn. man dūša vien sme̦ldz tev kraut pa ausi! Nebst smildzêt 2 und smelkt I zur Wurzelform smel- "schwelen" (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 691)?

Avots: ME III, 957

I smèlkt C., (mit èl ² ) Selsau, Festen, Lis., Bers., Warkh., Warkl., Saikava, (mit el̂ ² ) Ruj., -cu (li. smélkia "stichelt" KZ. LII, 253), ( andauernd, nicht stark Tirs. n. RKr. XVI1, 78) schmerzen (namentlich von Zähnen) U., "lāgu lāgiem sāpēt it kâ iedurdamies un atkal atlaizdamies" Freiziņ: zuobi sme̦lc ² KL., Erlaa, Römershof. drusku gan vēl sme̦lc Seibolt Mājas naids 8. sme̦lcuoša ² sāpe kauluos Vīt. kas sirdī de̦g un sme̦lc Druva I, 455. Vgl. smelgt.

Avots: ME III, 958

snaikâtiês W.-Livl. n. U., Bers., Memelshof, (mit aĩ) Drosth., Jürg., =snaîgstîtiês: meita snaikādamās same̦t krāsni pilnu LP. V, 19. zirgs jau snaikājies pēc uolas 29. biedri jau snaikājās ābuoļus raut VI, 510. ķēniņa meita taļāk snaikadamās pļunkt! upē iekšā LP. VII, 41. nesnaikājies, ka nesāk sāpēt vēde̦rs! Walgalen. Zu sniekt.

Avots: ME III, 972

II zvīlêt,

1) "in schräge, halbliegende Stellung zusammenfallen"
Nötk. (mit î ); "lange liegen (vom Heu, Getreide auf dem Felde)" ebenda: ļuoti ilgi viņš zvīlēja pār luogu, kamē̦r krūtis sāka sāpēt Skuju Fr.;

2) fliessen, sich langsam schütten (vom Sand)
Alksnis- Zundulis;

3) "?": ik zieds un zâle smaršuo, kad gaŗām zvīl Rainis Gals un sākums 37. Mit sekundär gedehntem ī zu zvilt I.

Avots: ME IV, 780