Paplašinātā meklēšana

‡ àizbîdinât Plm., fortscheuchen.

Avots: EH I, 10

‡ àizbīdinât, langsam, mit Mühe (hinter etwas) hinschieben: a. aizšaujamuo durīm priekšā Schwanb., Treiden.

Avots: EH I, 9

‡ àizdzĩdinât, wiederholt wegtreiben: a. kam mušas O. - Bartau.

Avots: EH I, 22

àizklîdinât, fact. von àizklîst, zerstreuen, verjagen, vertreiben: aizkl. prātuojumus Pūrs. III, 104. un aizies gadi un arvien tālāk tie mūs aizklīdinās Vēr. II, 686.

Avots: ME I, 32

àizrîdinât, àizrîdît, tr., hetzend fortjagen: licis ar suņiem tuo aizrīdīt nuo savas mājas durvīm Etn. IV, 111. gani aizrīdina vilku LP. VII, 1128.

Avots: ME I, 47

àizrĩdinât, àizrĩdît, tr., füttern, übermässig füttern, sodass sich der Gefütterte verschluckt: ja tevi ve̦lns aizrīdīs, gan mēs kruķi dabūsim BW. 19243. Refl. -tiês, sich verschlucken, sich verstopfen Mag. XIII, 2, 56.

Kļūdu labojums:
sodasss sich der Gefütterte verschluckt = so dass der Gefütterte sich verschluckt BW. 19448; sich verschlucken lassen

Avots: ME I, 47

‡ àizslîdinât,

1) = ‡ àizslidinât;

2) hingleiten machen:
a. laivu pa kuokiem līdz ūdenim Salis.

Avots: EH I, 49

‡ àizsmīdinât, lachen machen: a. bē̦rnu.

Avots: EH I, 50

‡ àizspîdinât,

1) für eine Weile blenden:
a. kam acis;

2) aufleuchten machen, anzünden:
a. mazu uguntiņu Golg., Stenden.

Avots: EH I, 50

‡ apspîdinât C., Lichtstrahlen (dat.) aussetzen: ar spuoguli a. kaimiņus.

Avots: EH I, 116

[apzîdinât, auffüttern. Weinsch.]

Avots: ME I, 138

atbrĩdinât, tr., zurückscheuchen, warnen: tautas dziesma nuo tam atbrīdina, das Volkslied warnt davor BW., S. 491.

Kļūdu labojums:
BW., S.491 = BW. I, S.491

Avots: ME I, 151

atdzīdinât, freqn. von atdzīt, wiederholt wegjagen, vertreiben: atdzīdina sīvus suņus BW. 13646, 27.

Avots: ME I, 156

‡ atrîdinât AP., = atrîdît.

Avots: EH I, 162

‡ atšķîdinât, verdünnen: a. krāsu, ķīseli.

Avots: EH I, 174

‡ atslîdinâtiês, auf dem Eise hergleiten (ohne Schlittschuhe) Bauske.

Avots: EH I, 168

‡ atspîdinât,

1) "von neuem blank machen, glänzen machen"
Vīt.;

2) (Licht) reflektieren:
"balsnēja sejä nerāda vis tikai drusku baltuma, bet gan atspīdina šuo īpašību vis˙cauri ādai un nuo katras vietiņas Etn. III, 166.

Avots: EH I, 169

bîdinât [C., Ruj., Bers., Kalz.], Spr., tr., scheuchen, schrecken, warnen. Refl. -tiês, sich fürchten, erschrecken, gew. mit sa- Dr.

Avots: ME I, 303

blîdinât ² , [dick werden lassen, auffüttern]: tam vis sieciņu nav, kuo zirgus blīdināt Duomas IV, 236. [Vgl. blîst.]

Avots: ME I, 315

brĩdinât, brĩdenêt [Bl.], tr.,

1) rügen, schelten, bedrohen:
mazi nākat ēst un dzert, lieli tautu brīdināt BW. 17521, 4;

2) warnen
LP. IV, 42;

[3) ansputen
U.: zirgus]. Subst. brĩdinātājs, der Warnende; brĩdinājums, die Rüge, der Verweis; die Warnung. [Vielleicht als alte Iterativform zu slav. briti "scheren, rasieren", bridъkъ "scharf" ai. bhrīņāti "versehrt" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 94.]

Avots: ME I, 333

brîdinât ² Biel., hinhalten, an der Nase herumführen.

Avots: ME I, 333

dĩdinât: auch Dond.

Avots: EH I, 325

dĩdinât, tanzen lassen, treiben: kuo, nelieti, dīdināji badmirušu kumeliņu BW. 14445, 2.

Avots: ME I, 477

I dzĩdinât,

1): verscheuchen, wegjagen
Bartau, (mit ĩ ) Dunika: dz. mušas nuo me̦dus Dunika, dz. knaušus, bites ebenda; ‡

3) stark necken, reizen
(mit ĩ ) Schnehpeln: kuo tu dzīdini tuo bē̦rnu? ‡

4) sich weigern
Für. I. ‡ Refl. -tiês, sich wehren, sich weigern: dz. nuo suņiem, knaušiem Dunika. uz lauka piesietais zirgs neē̦d, bet tikai dzīdinās nuo bimbaliem ebenda. "ne˙vienu lāstiņu vairāk!" ... dzīdinājās Marutā Janš. Dzimtene V, 103. "ne˙kāda ruokas bučuošana nav vajadzīga ...", dzidinādamās nuoteica Pe̦nkulene Bandavā I, 21, abas ruokas izplētis it kâ dzīdinādamies Mežv. ļ. I, 109. par dzīdināšanās zīmi ... kratām galvu II, 293.

Avots: EH I, 361

I dzĩdinât [Līn.], iter. zu dzìt,

1) wiederholt treiben, antreiben, anspornen:
iznāk ve̦ca māmulīte sīvu(s) suņu(s) dzīdināt BW. 13646, 1, 27. viņas nedzē̦rušas alu, tik dzīdinājušas vien Janš. [ganus dzīdināt Nigr., die Hirten mit dem Vieh hinausgeleiten. dzĩdinât (N. - Bartau) savu priekšu. vorwärts kommen Brasche Palejas Jānis];

2) dzīvību dzīdināt, das Leben schleppen, hinziehen
Turlau. Etn. IV, 65.

Avots: ME I, 556

II dzîdinât [li. gỳdinti], fact. zu dzît. heilen lassen Neik.

Avots: ME I, 556

‡ *glīdinât, zu erschliessen aus saglīdinât.

Avots: EH I, 393

‡ īdinât "?": neklausies ļaužu mēles, neīdini paduomiņa! Tdz. 37031 (aus Lubn.). Kausativ zu īdêt 2?

Avots: EH I, 499

ìebrīdinât: sāks tuo ie. Pas. XI, 263.

Avots: EH I, 505

ìebrīdinât, ìebrīdenêt, etwas einschüchtern durch Tadel und Warnung Autz n. U.

Avots: ME II, 4

[ìeĩdinât Ruj., ìeìdzinât ² Kl., leise brüllen (īdêt) machen: ieīdināt guovis.]

Avots: ME II, 22

[ìeslīdinât, hineingleiten machen, hineinstecken: Fokss caurulīti kabatā (das Röhrchen) ieslīdināja kabatā Latvis.]

Avots: ME II, 67

[ìezîdinât,

1) ans Saugen gewöhnen:
iezīdināts teļš Nigr.;

2) sich einsaugen lassen:
nekāp mārkā! iezīdināsi lēles kājā Salis.]

Avots: ME II, 91

izbrĩdinât, ‡ Refl. -tiês, zur Genüge, bis zum Überdruss rügen, schelten, warnen: es ešu izbrīdinājies tiku tikām, bet manis neklausa Saikava.

Avots: EH I, 436

izbrīdinât, bei Spr. auch izbrīdît, tr., einschüchtern, erschrecken, Furcht einjagen: smejas vien, ka vienreiz vagari ar mežsargu izbrīdinājis LP. VI, 516.

Avots: ME I, 718

[izdzīdinât, (das Vieh nebst dem Hirten auf die Weide) hinausgeleiten: guovis izdzīdinājušas, meitas ieiet pavārdā Janš. Čāp. 9.]

Avots: ME I, 732

izklîdinât, izklîdît Spr., tr.,

1) ausbreiten:
mē̦slus izve̦d uz luaka un izklīdina;

2) fig., auseinanderjagen, zerstreuen:
ienaidniekus, šaubas, skumjas. Refl. - tiês, sich zerstreuen: šķidrums izklīdinājās tvaikuos MWM.

Avots: ME I, 753

‡ izrîdinât ² Stenden, = izrîdît.

Avots: EH I, 477

izsmîdinât, auch izsmīdît Spr., die Lachmuskel gehörig reizen, jem. zum herzlichen Lachen bringen: tec uz Rīgu, vilku māte, izsmīdini (Var.: pasmīdini) Rīgas kungus BW. 30599. viņš var tevi līdz asarām izsmīdināt MWM. IX, 752.

Avots: ME I, 801

izsvîdinât, fakt. zu izsvîst, ausschwitzen machen, lassen, in Schwiess bringen: saulē izsvīdinātie kauli Kronw.

Avots: ME I, 809

‡ izzīdinât, aussäugen Stender Deutsch-lett. Wrtb.

Avots: EH I, 497

klîdinât: auch Frauenb. ‡ Refl. -tiês, sich zerstreuen: tie sāka ... k. Mekons Septiņi okstoņi 30.

Avots: EH I, 619

‡ *nīdinât, zu erschliessen aus sanīdinât und aus dem nom. ag. *nīdinātājī (> tahm. nīdantei) BWp. 1024, 1, die Hassenden.

Avots: EH II, 26

‡ nùobrīdinât, Perfektivform zu brĩdinât: nuo mazuma māte vien˙mē̦r nuobrîdina ² : nedari tâ un nedari tâ! Salis. vai tādu var n.? brīdini, cik gribi, bet vai klausa? Saikava.

Avots: EH II, 34

[I nùodzīdinât,

1) eine Zeitlang hin - und hertreiben:
n. luopus visu dienu Bauske;

2) hin - und herjagend erschöpfen:
saimnieks savus gājējus nuodzīdināja līdz negalam Ruj.]

Avots: ME II, 781

[II nùodzîdinât, schlecht kurierend umbringen Warkh.]

Avots: ME II, 781

nùoklîdinât, ‡

2) verlieren
Vank.

Avots: EH II, 54

nùoklîdinât, tr., zerstreuen, auf Abwege bringen, entfernen, irreführen: zemi nuoklīdināt. audze, kas nav nuoklīdināta nuo tautības ceļa Kronw.

Avots: ME II, 798

‡ nùolīdinât, hinunterregnen machen: Īrida ve̦lk ūdeni ... uz augšu, tuo atkal n. zemē par auglību Dünsb. Vecie gr. I, 95.

Avots: EH II, 63

nùosmîdinât, nùosmîdît, herzlich lachen machen Spr.

Avots: ME II, 854

[nùozîdinât, saugend fett werden lassen: n. teļu ļuoti tauku C.]

Avots: ME II, 891

pabrīdinât, ‡

2) (in kurzen Worten) warnen
Vank.

Avots: EH II, 122

[pabrīdinât, ansputen: zirgus U. (unter brīdinât).]

Avots: ME III, 10

[padīdinât

1) ein wenig dämmeln,
palecinât: p. bē̦rnu uz ceļiem;

2) "pakaitināt" Ruj.;

3) ein wenig, eine Weile in Unruhe hin und her zu eilen zwingen
N.-Peb.]

Avots: ME III, 17

[padzīdinât od. padzīdêt Warkl., eine Weile kurieren.]

Avots: ME III, 22

‡ II padzīdinât (?) M. 494 "mit Versprechungen hinhalten, vertrösten".

Avots: EH II, 130

[paklīdinât, ein wenig auseinanderjagen Bauske.]

Avots: ME III, 46

pãrbrĩdinât, jem. zur Rede stellen, vornehmen.

Avots: ME III, 151

‡ pārdzīdinât, nach Hause treiben: līdzēt luopus p. Janš. Bandavā II, 93.

Avots: EH XIII, 199

[parīdinât, ein wenig hetzen: p. suni N.-Peb.]

Avots: ME III, 91

[pašķīdinât,

1) ein wenig verdünnen:
p. skābputru;

2) sich ein wenig auflösen machen:
p. kartupeļus (vāruoties).]

Avots: ME III, 114

‡ paslīdinât, ein wenig gleiten machen: p. balku uz leju Warkl. jūs paslīdināsit tai apakšā savus papīrus Jaun. Ziņas 1938, № 15.

Avots: EH XIII, 174

pasmīdinât, pasmîdît, fakt., ein wenig lachen machen, zum Lachen bringen: pasmīdinu ve̦cus ļaudis BW. 17920.

Avots: ME III, 104

‡ paspīdinât, aufleuchten machen, eine Weile glänzen lassen: Imants paspīdināja kabatas spuldzīti Jaun. Ziņas 1938, № 64. Brenčuks ... vēl baltāk paspīdināja zuobus Upītis Pirmā nakts 397.

Avots: EH XIII, 175

pazîdinât ² : bērniņus p. Pas. XV, 390.

Avots: EH XIII, 192

pīdinât N.-Peb., flechten: ze̦lta pīnu pīdināju BW. 5530, 1. puisīt[i]s savu kumeliņu kâ vaiņaku pīdināja 29895, 1 var. visas pīdinājušas tikai brūkle̦nāju pītnes Duomas IV, 232. Zu pit.

Avots: ME III, 230

‡ *II pîdinât, zu erschliessen aus sapîdinât II.

Avots: EH XIII, 240

pìebrīdinât, bedrohen: tē̦vs piebrīdināja vai nuosukāja kādu bē̦rnu Saul. III, 179.

Avots: ME III, 240

pìerĩdinât, pìerīdît, abfüttern: vienam pašam nākas gŗūti tik lielu saimi pierīdināt Sassm. vēl aizve̦lkas viens vazanka uz klēti! kas gan tur viņus visus pierīdinās? Kaudz. M. 119.

Avots: ME III, 285

pìezīdinât, piezîdît, zur Genüge säugen, sich vollsaugen lassen Wid.: bē̦rnu nevar piezīdīt vien.

Avots: ME III, 312

rīdinât, s. rîdît.

Avots: ME III, 535

‡ II rĩdinât, füttern (derb gesprochen) Seyershof.

Avots: EH II, 375

sabīdinâtiês, erschrecken (intr.): s. nuo tādiem draudiem Druw.

Avots: ME III, 594

sablîdinât ; zusammendrücken: s. mālus, maizes klaipu Widdrisch.

Avots: ME III, 595

sabrīdinât: ja viņš (scil.: dievs) ... mūs brīžam arī sabrīdina, ta[d] tuo dara mūs labuodams Dünsb. Gumals 91.

Avots: EH II, 398

saglīdinât, tr., schliefig machen: nesaglīdini maizi! Karls.

Avots: ME II, 626

sanīdinât,

2): "sakaitināt" (mit î ² ) Schnickern.

Avots: EH XVI, 433

sanīdināt,

1) verhasst machen
Für. I (unter nīst);

2) (mit î) verfeinden
Walk, Nötk., Mar., Schwanb., Lös., Druw., Sessw., Bolwen: ļaunas mēles gribēja mūs sanîdinât Jürg., Fehsen, Schibbephof, Bers., Dunika, N. -Peb., Neuhausen. sanīdināt (aufhetzen) arī meitu pret saimnieku Mitau, Ligat.

Avots: ME II, 693

I sapîdinât, zusammenflechten (lassen): s. zirgus Gr. - Buschhof.

Avots: ME II, 700

II sapîdinât Saikava, Gr. - Buschhof, sapìdinât Arrasch, hetzen: s. cūkas ar suni.

Avots: ME II, 700

sarīdinât (unter sarīdît): konkurrences sarīdinātuo tirguoņu ... prāts Veselis Cilv. sac. 183.

Avots: EH XVI, 442

sašķīdinât MSiI., Wid., fakt. zu sašķîst, zerrinnen, zusammenstürzen lassen, maehen: s. krāsni pārmūrēšanai Salis. vāruot sašķīdināt kartupeļus.

Avots: ME III, 756

sasmĩdinât Heniņ, sasmîdît C., Golg., tr., lächeln machen, zum Lachen reizen: sasmīdinu svešus ļaudis BW. 16974.

Avots: ME III, 739

saspîdinât, blank abputzen: s. zābakus Bauske.

Avots: ME III, 741

savìdinât ² , welken machen: s. vaiņagu Saikava.

Avots: ME III, 789

savîdinât, flechten lassen (Golg.), flechten (Gr. - Buschhof): s. virves.

Avots: ME III, 789

sazîdinât, sazîdît, eine gewisse Zeit hindurch säugen: muodere septiņi gadi sazīdījuse dē̦lu LP. VI, 325. māte sazīdināja savu dē̦lu līdz 12. gadam VII, 258.

Avots: ME III, 796

šķîdinât, ‡

2) "šķiest" Salis: rudenī dažreiz bez pē̦rkuona šķîdina ² vien baltu; tuo sauc par rūsu. ‡ Refl. -tiês (mit î ² ) Seyershof, abortieren.

Avots: EH II, 638

šķîdinât, s. šķîdêt.

Avots: ME IV, 48

sklīdinât BW. 23621 var., = sklidinât.

Avots: ME II, 883

skrīdinât L., = skriedinât; reizen, antreiben Neik. n. U.

Avots: ME III, 895

slîdinât, slîdinêt Warkl. (li. slydinẽti "gehend fortgesetzt etwas ausgleiten"), tr., fakt., gleiten lassen: sē̦klas slīdina pār papīŗa lapu Konv.1 322. slīdinēt kuokus Warkl. Refl. slîdinêtiês lejā Warkl., hinunterrutschen.

Avots: ME III, 935

smîdinât: auch AP., N.- Peb., Schwanb., Sessw., Trik., (mit î ² ) Kegeln, Kolberg, Lemb., Morizberg, Salisb., Schwitten, Zögenhof, (mit ĩ ) Behnen, DobL, Dunika, Nikrazen, Strasden, (mit ì ² ) Lubn.

Avots: EH II, 539

smîdinât C., PS., Lis., Golg., Adl., Jürg., Ermes, Gr.-Buschhof, Kl., Wolm., smĩdinât Iw., Nigr., Salis, Siuxt, (mit i ² ) Bl., Deg., Siuxt, Dond., Selg., Wandsen,

1) = smiedinât, lachen machew Meiran: es ar savu dziedāšanu raudulīti smīdinaju BW. 194. nesmīdini bē̦rnu! Nigr. meitu smīdināt LP. V, 369;

2) verlachen machen:
smīdin savu augumiņu BW. 11716 var.

Avots: ME III, 966

spîdinât: tuo (scil.: istabiņu) spīdina tautu māte Tdz. 46584. izkapti pār ple̦cu spīdinādama (glänzen lassend) Jaun. Ziņas 1938, No 14. saule spīdināja baltuo krūti A. Brigadere Sk. v. 89. ‡ Refl. -tiês, wiederholt aufleuchten machen: bē̦rni spîdinājas ² ar spičkām (Zündhölzchen entzündend) Seyershof. ‡ Subst. spidinâšana, das Glänzenmachen: uguņu dedzinašanā un spīdināšanā Atpūta, No 373, S. 7.

Avots: EH II, 552

spîdinât C., tr., fakt., leuchten, glänzen machen U.: kas uguni spīdināja? BW. 10033, 1 var. savu gaismu spīdina Seifert Chrest. III, 2, 6.

Avots: ME III, 1001

‡ sprîdinât Ramkau "cieši iedzīt vai ielikt". Wohl zu spriêst 2.

Avots: EH II, 560

švīdinât: hin und her schwingen Druw.: mušas gaiņādams, zirgs švīdina asti.

Avots: EH II, 662

švīdinât "?": vilnānītes, ar kuo avis švīdināt (hin und her schwenkend scheuchen ?) BW. 29082, 1 und 4.

Avots: ME IV, 118

uzbrīdinât, schelten, rügen, bedrohen (perfektiv): kad bē̦rnu uzbrīdina, viņš labāk mācās Nigr.

Avots: ME IV, 318

uzsmīdinât, auflachen machen: u. bē̦rnu.

Avots: ME IV, 381

uzspîdinât,

1) aufleuchten machen
Amboten, Bers., Bixten, Irmelau, Kalz., Laud., Pampeln: u. gaismu ar skalu. uzspīdini te uz laipas! Stenden. uzspīdini (elektriskuo) lampiņu! Stenden;

2) aufputzen, putzend blinken machen:
u. kurpes, nažus Base, Dunika, Erlaa, Grünw., Kurmene, Laud., Lubn., Meiran, Sauken, Schibbenhof, Schrunden, Selg., Sermus, Stenden, Ubbenorm. Subst. uzspîdinâšana, das Aufleuchtenmachen (gaismas uzspīdināšana Vēr. II, 332), das Aufputzen.

Avots: ME IV, 381

uzsvīdinât, aufbähen Bauske: u. linsē̦klas kompresam.

Avots: ME IV, 387

uzzīdinât, uzzīdît C., säugend gross ziehen, aufziehen; säugend aufmästen: uzzīdināt svešu bē̦rnu. uzzīdīt teļu. labi uzzīdināts (uzzīdīts) teļš.

Avots: ME IV, 401

I vîdinât A.-Ottenhof, Kl., Selsau, (mit î ² ) Karls., (mit ì ² ) Sessw., fact. u. freqn. zu vît, flechten lassen U.; flechten U., Palzm. n. Mag. IV, 2, 155, einen Strick) zusammenflechten Bietenstein Holzb. 574: vīdināt vaiņagu Selsau. vīdināt auklu A.-Ottenhof. grību vīdināt... vainadziņu BW. 6096 var. smalkas auklas vīdināju (Var.: vijināju) 11173. dzeini vīde̦nāja 7338. nuo sarkanā ābuoliņa dzeņaukšiņas vīdināju (Var.: nuovijuos) 30261 var. šūpļa virves vīde̦nāja (Var.: vije̦nāja) 320 var. lai vij asu pātadziņu;... linus duošu pātadziņu vīdināt 10089. ze̦lta pinu pīdināju, sidrabiņa vīdināju 5530, 1.

Avots: ME IV, 634

II vidinât Karls., Nötk., fact. zu vĩst, welken lassen, machen Wessen; vgl. vĩdêt III.

Avots: ME IV, 634

III vĩdinât (?) Wolmar, vîdinât (?) Stockm. "= vēdinât 2": v. (atvaduoties) ar kabatas lakatiņu: v. drēbes gabalu.

Avots: ME IV, 635

zîdinât: auch AP., (mit î ² ) Iw., Lng.; dēliņa vienu pupu zīdināj[u]se Tdz. 47977.

Avots: EH II, 809

zîdinât (li. žindinti) A. - Ottenhof, C., Jürg., Schwanb., (mit î ² ) Dond., Dunika, Salis, Schnehpeln, Siuxt, Wandsen, fakt. zu zîst, saugen lassen, säugen St., U. (häufiger vom Tränken junger Tiere gesagt).

Avots: ME IV, 732

‡ II dusulis, der Dusel (?): es viņam tuo dusuli gribu izsvīdināt, ka sociāldēmokrati... nelieši Daugava 1928, S. 936.

Avots: EH I, 345

[ìelādinât,

1) = ierīdināt: suni Nigr.;

2) verächtlich zu behandeln anfangen:
bē̦rnu Wandsen (hier mit ã), Bauske (hier mit â ² ).]

Avots: ME II, 37

ìesmīdît, ìemīdinât, zum Lachen bringen: lielskungs apsuolīja daudz naudas tam, kas viņa meitu iesmīdinātu LP. V, 369.

Avots: ME II, 68

[izsmiêdinât ² Nigr., Ruj., = izsmīdināt.]

Avots: ME I, 801

laĩma, gew. laĩme (li. láima, láimė "Glück"),

1) das Glück:

a) mit Adjektiven: liela, pilna, pārliecīga laime, grosses, volles, übermässiges Glück.
augsta laime tam! hoch soll er leben! nesasniedzama Lejputrijas laime, unerreichbares Glück, wie man es nur im Schlaraffenlande findet;

b) als Subj.: redzēs, kâ laime katram sviedīsies Kaudz. M. kam dievs, tam laime; kam ķēve, tam kumeļš. kam laime, tam ir vērsis teļu dzemdē. viņam tāda laime kâ kungam: nuo divi cūkām trīs puses. katram sava laime, kaķim sava, sunim sava. ne arvienu laima smaida. laime drīz uotru pusi rāda. vienas mātes bē̦rni, ne visi vienā sluotā pē̦rti, ne visiem viena laime. atnāca laime, pietrūka naudas, sagt man, wenn man günstige Gelegenheit nicht ausnutzen kann, namentlich aber beim Kartenspiel, wenn man keinen Trumpf hat, mit dem man eine ausgespielte Karte stechen könnte;

c) als Obj.: laimi baudīt, just, saņemt, vēlēt, Glück geniessen, fühlen, entgegennhmen, wünschen.
dieviņš pats laimi šķiŗ teilt zu Ltd. 1756. laimes kam uzdzert, auf jemands Wohl trinken: uzdzēra jaunajiem laimes BW. III, S. 41; - pirmās laimes, den ersten Toast ausbringen: kāznieki uzdzeŗ jaunajam pārim pirmās laimes III, 1, 14. laimes (laimi) lasīt, in der Weihnachts - oder Neujahrsnacht wird auf Geratewohl eine Seite im Gesangbuch aufgeschlagen, ein Vers gelesen, der dann die Zukunft desjenigen, der die betreffende Seite aufgeschlagen hat, verkünden soll Etn. II, 141. laimes (auch laimi RKr. XI, 81) liet, Glück giessen, d. h. am Neujahrsabend geschmolzenes Zinn in ein mit Wasser gefülltes Gefäss giessen und nach den im Wasser angenommenen Formen des Zinnes die Zukunft, das Glück des Menschen prophezeien;

d) mit vorangendem Genitiv, welcher angibt, worauf sich das Glück bezieht: medniekam putnu laime, der Jäger hat Glück beim Vogelfang
LP. VII, 237. katram cilvē̦kam savāda laime: vienam bišu laime, tam paduodas bites; uotram uz zirgiem laime, viņam paduodas zirgi; trešajam māju laime, viņš tanīs mājās dzīvuo pārticis LP. VI, 49. guovu laime,

a) das Glück, der Segen in der Viehzucht;

b) (personifiziert) die Glücksgöttin, Beschützerin der Kühe: mīļā Māŗa, guovju Laima;

e) nach Präp.,
par laimi, zum Glück: kâ par laimi suņi rēja BW. 15545, 1; uz laimi, uz labu laimi, auf gut Glück, aufs Geratewohl: ies uz laimi mežam cauri LP. V, 307. gājis uz labu laimi tālāk IV, 233. eji, raugi uz savu laimi princesi smīdināt, dein Glück versuchend II, 14. [viņš laiž nuo kalna pret laimi U., er jagt vom Berge herab aufs Geratewohl];

2) Laĩma [Bauske, Lautb.], Laime, Laimes māte, personifiziert als Glücksgottin. P. Einhorn hat schon die Verehrung der
Laima seitens der Letten, namentlich der schwangeren Frauen beobachtet. Nach Einhorn habe Laima nach der Meinung der Letten schwangern Weibern Laken untergedeckt, darauf sie gebären sollten; wenn das geschehen sei, sei die Geburt glücklich gewesen (ne visiem mīļā Laima zīžu klāja paladziņu; sieviņām vien paklāja grūtajās dieniņās RKr. IX, 12). Nach Manz. und St. aber habe Laima, die Geburtsgöttin, jedem Kinde das Tuch untergelegt, womit es aufgenommen worden sei. In der Volkspoesie wird Laima von allen Gottheiten am meisten genannt und gerühmt. Laima mūža lēmēja un rīkuotāja. nuo se̦nās ticības dievībām juo cieši palikusi tautas atmiņā un tautas dziesmās Laima. Laima sarga grūtnieces un viņu augli, palīdz dze̦mdē̦tājām, lemj mūžu jaunpiedzimušam bērniņam un glabā tuo uzauguot, aizstāv sevišķi mātes un apgādātāju vietu bāriņiem, sērdienīšiem, cieši lūkuo uz meitu tikumu un tiklību, pabalsta krietnību un suoda tās, kas guodu netuŗ māca darbu un duod darbam šķirību, palīdz pūru piedarīt, nuolemj mūža draugu, ieve̦d jaunajā laulības dzīvē un piešķiŗ dzīvei veiksmi līdz mūža galam. Laima ir savā ziņā likteņa dieve, bet ar daudz plašāku darba lauku, un atļauj arī pašam cilvē̦kam līdz gādāt pie savas labklājības veicināšanas. Laimas māti piesauca un daudzināja īpaši sievieši visuos svarīgākajuos dzīves atgadījumos, priekuos un bē̦dās, baltās un nebaltās dienās, sevišķi arī radībās. Laimas dziesmu mums uzglabājies liels pulks pa visu tautas dzejas lauku, un viņas visas tik sirsnīgas, ticīgas un tikumīgas, ka kristīguos katuoļu laikuos Laimes vietā varēja stāties un daudzreiz iestājās sv. jaunava Marija, Māŗa BW. I, S. 196 [s. auch P. Schmidt Latv. mitoloģija S. 25 ff.]. In vielen sprichwörtlichen Redensarten schimmert die mythologische Vorstellung der Laima mehr oder weniger durch: Laima nepalīdz, ja pats nelīdzas. vai nu tava laime būs ūdenī nuoslīkuse? laima būtu, bet nepruot saņemt. laimei nebūs acīs spļaudīt. laime nenāk viena, nelaime nāk viņai līdzi. In der merkwürdigen genitivschen Verbindung dieva laime könnte vielleicht die mythologische Vorstellung zu grunde liegen, dass Laima von Dievs, Gott, abstamme: dieva laime, ka vēl dzīvs atnāca mājā, es ist ein wahres (eig. Gottes) Glück, das... Aps. saki:" dieva laime, ķēkša palīgs," tad spēsi LP. IV, 149. tā bij dieva augsta laime, ka sunītis ierējās BW. 15545, 1. Laima ist auch die Schicksalsgöttin: Laimiņ, mūža licējiņa, kādu mūžu tu man liki? RKr. V, 1274; Laimes likums, das Schicksal. kuo Laima katram dzimstuot nuolē̦muse, nuo tā nevaruot izbēgt LP. V, 82; Lautb. RKr. IX, 6;

2) bei Manz. Lett., Post., das Schicksal:
tuo pašu laimi redzēja arīdzan Jēzus. dasselbe Schicksal erfuhr auch Jesus. [kâ laime sviežas U., wie's der Zufall trifft. Nebst apr. laeims "reich" (zur Bed. vgl. la. beātus "glücklich, reich" vielleicht (wenn von der Bed. "Schicksal" auszugehen ist, vgl. z. B. la. fortūna "Zufall, Glück" ) mit. - m - aus - dm - zu laĩst (vgl. dieva laists "von Gott beschert" und viens uotram kâ laisti ).]

Avots: ME II, 407, 408, 409

lîdêt, - ẽju, lîdinât [li. lýdinti "regnen lassen"],

1) intr., fein regnen:
lietus sāk līdināt Dond., Bers.;

2) [lîdêt Lis., Kl., Warkh., Drosth., Jürg., Arrasch, lîdinât Drosth., N. - Peb., Wolmarshof, Dond.], tr., verregnen, besonders in der Zstz. mit sa -: līdināt apģē̦rbu, sienu Karls. nuopļautuo sienu līdē un vītē Austr.

Avots: ME II, 477

nuõpiêtns (unter nuõpiêtnîgs): auch Ramkau, (mit uô ² und iẽ ) N.-Salis, (nuôpiẽte̦ns ² ) Schlehk n. FBR. VII, 36; 2): ķēniņam e̦suot ... nuopietna meita ... kas viņu (šuo meitu) varuot sasmīdināt ... Pas. VIII, 304.

Avots: EH II, 74

nùosvîdêt, nùosvîdinât, tr., zum Schwitzen, in Schweiss bringen: trīsreiz bēri nuosvīdēju BW. 4461. zirgu nedrīkst nuosvīdināt Janš.

Avots: ME II, 864

redzinât, tr., fakt.,

1) sehend machen
Kokn. n. U.; sehen lassen, hinweisen auf: neredzini māsu manu! Hasenp.; zu sehen, schauen auffordern: "redz(i), redz(i)!" - "kuo tu mani redzini?" Nigr.;

2) Karten legen, nach Karten wahrsagen
Dubena n. Etn. I, 31;

3) (scheltend zur Arbeit) anspornen, antreiben:
brālītim sudrabuoti matu gali; nedrīkst kungi vārdā saukt, ne vagares redzināt (Var.: drīzināt, brīdināt, bildināt, pie darba radzināt od. raidināt) BW. 3429 var. saimīti redzināt 22073. gan tu, līķe, taisna tapsi, kad es tevi redzināšu (Var.: rūdināšu) 23316, 8 var, priedi, egli vējš luocīja, kas snaudaļu redzināja (Var.: muodināja)? 21983 var. drīkstēsi redzināt... dē̦la līgaviņu BW. 3046 (aus Gr.-Kruhten). tautu dē̦la māmuļīte kd me̦llā bambālīte. drīkst[i] tu mani redzināt, baltu putu gabaliņu! RKr. XVI, 227. dzīvāt gāju tautiņās, ne dieveŗus redzināt ebenda 143. ņemsies mus rāt un redzināt Janš. Čāp. 57;

4) zum Essen nötigen
N.-Bartau: ēda gaļu... un cits citu redzināja, lai tik(ai) ē̦duot - gaļas e̦suot LP. VI, 26. In den Bedd. 1-2 zu redzêt, in den Bedd. 3-4 zu radzinât 2.

Avots: ME III, 503, 504

salîdêt Kalzenau, Lis., Bers., Saussen, Arrasch, Gr. -Buschhof, Warkl., Kreuzb., salîdêt ² Ubbenorm, salīdêt Sessw., Peb., Burtn., Wolm., Kokn. n. U., salîdinât Jürg., Wolm., Arrasch, salîdinât ² Dond., Ahs., Wandsen, Lautb., Ruj., Salis, Bauske, Siuxt, Karls., = saliedêt I, verregnen lassen: labību, sienu, drēbes Dond. izkaltušus traukus mē̦dz lietū salīdināt, lai sabriest Ahs. n. RKr. XVII, 50. In Ruj. u. a. bedeutet salîdinât - wiederholt verregnen lassen od. dem Regen lange aussetzen, dagegen saliêdêt einfach - (einmal) verregnen lassen.

Avots: ME II, 672

sapudinât Salis, = sašķīdināt: kartupeļus, ilgi vāruot.

Avots: ME II, 708

šaubĩba,* das Wankelmütigsein, die Skepsis, der Skeptizismus: viņa šaubībai... tā gāja palīgā Kundz. Kronw. 64. iztvīcis ērkšķainā šaubības ceļā Pūrs I, 38. var sākt šaubīties paši un vest šaubībā arī jūs Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 52, izklīdināt šaubību 156.

Avots: ME IV, 5

šķîdêt Bers., Golg., Gr. - Buschh., Warkh., -ẽju, šķīdît U., (mit î) Gaigalava, Warkl., (schmelzen, auflösen) N. - Wohlfahrt, šķīdinât U., (mit î) Bers., C., Lubn., Wolmarshof, (mit î ² ) Dond., Siuxt, fakt. zu šķîst, dünn, flüssig machen U., verdünnen, dickflüssig, breiartig machen: šķīdēt (šķīdīt Wessen) uogas Gr. - Buschh. uogas šķīdināt pielejuot ķīselim pienu Lubn. šķīdināt kartupeļus (Kartoffeln so lange kochen, bis sie auseinandergehen) Wolmarshof. lietus (sniegs pavasarī) šķīdē ceļu Bers., Golg., Warkh. Zu šķiêst.

Avots: ME IV, 48

sutrainis, sutraiņi,

1) Qualm
U.;

2) Jauche,
(Siuxt) Misthaufen L., Manz. Lettus, U.; sutraiņi, eine Düngerstätte U., Naud., Lieven - Behrsen, eine nasse Mist- und Schmutzgrube (z. B. vor dem Viehstall) Gramsden: laidaru varēja nuosaukt arī par sutraini Konv. ² 2148. jūsu nami taps par sutraiņiem darīti Glück Daniel 2, 5. sliņķis tuop... līdzināts ar vērša sūdiem sutrainī Sirach 22, 2. mē̦sli nuo sutraiņa jāizve̦d uz lauka Lieven - Behrsen. mē̦slus izve̦d uz sutraini Konv ² 2056. mē̦slus sutrainī izklīdināt Mzv. m. 37. kâ šādā sutrainī mājuot? Dünsb. Par. 25. netīrs kâ sutrainis (von einem Schmutzigen) Alksn. - Zundulis.

Avots: ME III, 1128

uzklîdinât, in dünner Schicht, undicht auf etw. streuen (perfektiv): uzklīdināt zirņiem kviešus Bauske. uzklīdināt pļavai mē̦slus. uzklīdināt pamatkrāsai citu krāsu (tupfenweise drüberfärben).

Avots: ME IV, 342

viênmulĩba,* viênmuļība*, die Gleichheit, Einförmigkeit, Eintönigkeit: dzīvi ķermeņi e̦suot spējīgi savu vienmulību pastāvīgi uzturēt Vēr. II, 1053. krāsu vienmuļība A. XX, 71. izklīdināt vienmulību... dzīvē XI, 12.

Avots: ME IV, 662

zîdals (li. žindalas" zīdals" Miežinis A. - Ottenhof, AP., C., Jürg., KatrE., Oknist, Saikava, Selsau, Sessw., Warkh., Wolmh., Zvirgzdine, (mit î ² ) Frauenb., Karls., N. - Salis, Ruj., Siuxt, Widdrisch, die Muttermilch L., U.: zīdals mazam bē̦rnam RKr. VII, 1402. pazīdināt bē̦rnu ar savu zīdalu LP. VII, 160. uzslauc zīdalu uz bē̦rna kakla kumbra JK. VI, 38. zīdala nav; naudas nav, kuo piena pirkt Vēr. I, 1490. kumeliņu tēju sievieši dzeŗ, tad bē̦rnam tiekuot zīdals Etn. IV, 118.

Avots: ME IV, 731