Paplašinātā meklēšana

(ļàutiņi, Deminutiv zu ļàudis, Leute; aus der dialektischen Nebenform ļàutĩni verkürzt] - ļàutĩ: vai jautī! C.; BW. 6517 auch der Sing. ļautiņš, der Mensch.

Avots: ME II, 533

mĩļļàutiņi ,* für mĩļie ļàutiņi, lieben Leute: mīļļautiņi, pasakāt man jel tuo! Aps. Ziedu klēpis 84.

Avots: ME II, 645

apbrukt, intr., abfallen, herabrutschen: ai ļautiņi, nesmejat, ka man kājas apbrukušas BW. 30250, die Strümpfe oder Fusstücher sind nach unten gerutscht. vērpēja sasprauž drusku apbrukušuo spuoli A. XX, 165.

Avots: ME I, 78

apiet [li. apeĩti],

1) um etwas ringsherum gehen, umgehen, einkreisen
mit dem Acc. oder ap: salīcis, sakucis apiet visu tīrumu RKr. VII, 108; apeji ar trauku ap visām ē̦kām LP. VII, 310; man neizbēga sen apieta vāverīte BW. 13389, 8; es apgāju lielu riņķi BW. 20796, 2;

2) kreuz und quer durchwandern, durchstreifen:
mežsargs apgājis šuodien visu savu mežu. netiklītis apiet visu nuovadiņu BW. 12409; apgāju kā sē̦tu pīdams, umsonst streifte ich überall umher Serb.;

3) finden, antreffen, einkreisen:
ķēniņš gribēja zināt, kur tādus brīnuma akmeņus apgājis LP. VI, 730. es nebiju apgājuse tik bagāta tē̦va dē̦la BW. 25961, 4. tā e̦suot lielu uogulāju apgājuse, sie habe eine beerenreiche Gegend gefunden Mag. XIII, 3, 52. visi mācīti cilvē̦ki tuo apgājuši (Biel. nach U.), alle gebildeten Menschen haben das gefunden, in Erfahrung gebracht. viņi pruot vilkus un lāčus apiet A. XXI, 596;

4) (von dem Kreislauf der Zeit) verstreichen, vergehen:
šuovasar apgāja divdesmit divi gadi, kad pē̦rkuonis bij iespēris mājā Kaudz. Refl. -tiês,

1) sich belaufen, vom Vieh, von Hasen:
mūsu guovis visas jau apgājušās;

2) apieties ar kuo, umgehen, verfahren mit jem., behandeln:
apieties kā ar bē̦rnu, wie ein Kind behandeln; apieties bargi, mīļi, laipni, streng, freundlich behandeln: visi apgājušies ar viņu laipni Lp. VII, 680. tas mācījis apieties ar dieviņiem LP. VI, 35. apiešanās,

1) die Begattung von Tieren,

2) der Umgang, die Behandlung:
nuostāsti par lielu vīru apiešanuos ar vienkāršiem ļautiņiem Vēr. 1; 1180.

Avots: ME I, 90, 91

apkaût, tr., töten, niedermetzeln, von einem Massenmorde [li. apkáuti "beschlagen"]: es viņus apkaušu visus Lp. V, 49. Refl. -tiês, sich töten, morden: ļautiņi apkāvās paši.

Avots: ME I, 93

ã˙vu! a˙vu! Interj., o, hoho: ā˙vu, ļautiņi.

Avots: ME I, 245

cerêt, - u, auch - ēju, - ēju,

1) raten
Kurisch - Haff n. Bezzenberger: cerē, tētiņ, kuo mums vajadzēja;

2) meinen, vermuten, ahnen:
šur cerēja, tur cerēja brāļi manu arājiņu BW. 18113. es cerēju, ka es grimtu nuo tām ļaužu valuodām 8310; 4476,1. cerējāt, panāksnieki, labu gaļu paē̦duši 19266, 9. tuatas brauca vienu zirgu, cerēja mani bez pūriņa 16572, 2. Sprw.: labs paduoms nāk negaidīts, necerē̦ts. dievs nuolicis satikties, kad ne sapnī necerē Kaudz. M.;

3) hoffen,

a) mit dem Akk. und mit uz: cerēt visu labu, uz dievu;

b) mit abhängigem Inf. (selten acc. c. inf.): viņš cerēja saviem paša spē̦kiem laimi iegūt. neduomāju, necerēju tuo būt manu arājiņu td. 1150. cerē (meita) manu bāleliņu ar sevim līdzi skriet 2347;

4) an jem. mit Liebe denken, minnen, heimlich lieben,

a) mit d. Akk.: es cerēju tautu meitu, viņa mani necerēja BW. 15834. cerē bite uozuoliņu, cerē māsa bāleliņu 3547. es divus gadus cerēju viņu par brūti;

b) mit d. Gen.: neduod, dievs, man cerēt nāburguos arājiņa 10376;

c) mit
uz (selten mit pēc BW. 11018): cerē mani, tautu dē̦ls, es uz tevi necerēju 9075. Im VL. wird vielfach sen ce̦rē̦ta līgaviņa, die längst gemeinnte Braut, besungen und das Part. ce̦ramā bedeutet daselbst die Braut: lai ļautiņi nezināja, ka tā mana līgaviņa (Var.: ce̦ramā od. cerējama) BW. 8634;

5) denken, überlegen, verfassen:
duomā māte, cerē māte, kuo tautām atbildēt BW. 7595. kāds cits tuo stāstu cerēcis MWM. VIII, 43 (so besond. sacerēt). Refl. - tiês,

1) meinen, sich einbilden, für sich erhoffen:
cerējās tautu meita ar karīti atbraucam. dē̦lu māte cerējās nuo manim vieglu dienu BW. 23235;

2) meinnen, heimlich lieben, Liebschaft haben:
kas pa˙priekšu cerējās, mūžam labi nedzīvoja BW. 11921. tas puisītis pieminēja, kas ar mani cerējās 10927. kuo, puisīti, lūkuojies, kuo uz mani cerējies? Subst. cerējums, das Gehoffte, der Gegenstand der Hoffnung: bija man, bija man divi labi cerējumi: aiz kalniņa mieži sē̦ti, ciemā skaista zeltenīte 11062. [cerêt dürfte - zunächst in der Bed. 4 - eine Ableitung von ce̦ras 1 sein.]

Kļūdu labojums:
4476,1 = 14476,1
2374 = 34069

Avots: ME I, 374, 375

cìlvē̦ks: mit ê̦ N.-Wohlfahrt, mit ê̦ ² Dunika,

1): aiz visiem cilvē̦kiem (Var.: ļautiņiem) BW.33648, 1 var. pusmūžiņa cilvē̦kam 27738. darba cilvēciņš 624, 2.

Avots: EH I, 271

dãrdêt [AP., PS., dā`rdêt Serbigal, Salis], dardêt, auch derdêt, intr., knarren, schnarren, klappern, poltern, dröhnen, rollen: uz lielceļiem un ielām dārd smagi piekrauti rati Skalbe. dze̦rdami, ļautiņi, ir man duodiet, jau man rīklīte dārdēt dārd (Var.: dērdēt dērd) BW. 762. krūtis dārd, beim Asthma. dārd tev kauli staigājuot; dārd tev zuobi runājuot. akmeņi dārdē̦dami vēlās uz leju. zeme dārdēja. zibeņi nuo mākuoņiem izšķīlās dārdēdami Pūrs I, 116. Refl. -tiês, stark knarren, dröhnen: skanējās, dardējās nuo Liepājas Dze̦lzavā RKr. VII, 1436. [Nebst li. dardėti (Lalis)"to rattle, to clatter"(III p. fut. nudardės Ožk. d. I, 140, s. auch Lit. Mitt. II, 178) wohl zu ir. dordaim "brülle", ai. dar- dara- "Trommel", gr. δάρδα· μέλισσα Hes., sloven. drdráti "klappern, schnarren" u. a., s. Lidén Stud. 46 f. Bezzenberger bei Stokes Wrtb. 147, Fick Wrtb. III ^4, 213, Berneker Wrtb. I, 254.]

Kļūdu labojums:
BW.762 = BW.769
Liepājas Dze̦lzavā = liepājas dze̦lzavā

Avots: ME I, 447

del˜veris, hochle. fem. delverīša,

1) ein unruhiges Kind:
tu esi liels delveris Kand.;

2) ein Herumtreiber, Unruhiger, Lärmmacher, ein Betrunkener, ein Schwätzer:
delverītis delverē pa lieluo pagalmiņu BW. 14535. nesmejiet, jūs ļautiņi, ka es tāda delverīte 93. es biju liela delverīša 9626;

3) Beiwort eines unruhigen, unbändigen Pferdes:
kumeliņ, delveriņ, negriez galvas tai ciemā 14000, 13.

Avots: ME I, 454

I gaũst [Bauske, Tr., Līn., Nigr., Bl., gàust C., Jürg.], -žu, - du (li. gaũsti),

1) intr., jammern, klagen:
jums par manu nāvi nav jāraud, jāgauž. sērdienīte dievam gauda BW. 4809. māsa gauda brālīšam, ka ļautiņi niecināja 8671. es gribēju kungam gaust 33510,6;

2) mit Obj. - klagen: strautiņš žē̦lu dziesmu gauž JR. IV, 22. nu gaudīšu māmiņai šīs naksniņas gulumiņu BW. 25087. Refl. -tiês, sich beklagen, jammern:
sē̦rās gausties Aps. dē̦ls gaužas par tuo LP. VI, 45. gars gaužas JR. IV, 39. nav vajadzīgs gausties uz citu Kaudz. M. [Nebst air. guth "Stimme" zu ai. (unbelegt) gavatē "tönt", gr. γόος "Klage", ahd. gikewen "rufen", kūmen "jammern", d. rhreinfr. kauzen "bellen", ae. cýta "Rohrdommel" u. a. (s. Bugge BB. III, 119, Wood PBrB. XXIV, 529, Boisacq Dict. 154, Feist PBrB. XXIII, 402, Stokes Wrtb. 115 u. a.), oder aber zu ai. ghūka-ḥ "Eule", ghōṣ̌ati "schreit", an. geyja, ndl. guiten "bellen", an. gauta "schwatzen", gaula "heulen" u. a. (s. Siebs KZ. XXXVII, 319, Zupitza Germ. Gutt. 172); vgl. Persson Beitr. 119 u. 897 f., Fick Wrtb. III ⁴ , 45 u. 121 f., Walde Wrtb. ² 327 unter fūnus.]

Kļūdu labojums:
25087 = 25037

Avots: ME I, 613

ģelbêt, -ẽju, ģelbt, -bju, -bu Busch., Spr., [Nerft, Wessen],

1) helfen, [heilen
(trans.) Kreuzb.], retten, [ģelbēt, beschützen Manz. Lettus]: vai... tāpēc tie nekļūst ģelbēti? Manz. ugunsgrē̦kā kliedz: glābiet, ģelbiet, ļautiņi! Setzen n. Etn. IV, 49. tu man ģelbē̦tājs un palīgs esi Manz. bāriņus ģelb ar tavu ruoku Manz. G. L. 129;

2) einen Flüchtigen vergeben (bibl.): [par patvē̦rumu un par ģelbēšanu Glück Psalm 59, 17. - Aus li. gėlbėi "helfen, retten".]

Avots: ME I, 695

III i, für ir mit abgeworfenem r, lokal in der Volkssprache, aber auch in der nachlässigen Schriftsprache,

a) ir, ist: tāds viņš i! K.;

b) ir, auch, sogar, i - i = ir - ir, sowohl, als auch: dze̦rdami, ļautiņi, i man duodiet! BW. 769. bet labs i tas Vēr. I, 1030. tik i nu bij, da haben wir's.
es šķietuos jaunietei i actiņu neredzẽt BW. 18672, 4. šī muocījuse zaldātu i dienām i naktīm LP. VII, 658. pazudis i gailis i viss VII, 1052.

Kļūdu labojums:
actiņu... 18672, 4 = actiņas... 18572, 4

Avots: ME I, 701

ìerunât,

1) einreden, einflüstern, empfehlen:
tie ierunāja tē̦vam, lai neduoduot LP. V, 367. dievs ierunā, ka ar kaltu tik daudz nuopļāvis LP. VII, 1169. velti ierunāju, velti lūdzu MWM. VIII, 739. tavu vārdu ierunāju priežu silā skanuošā Stari I, 111. ļaudis tam uzmeklēja kādu pre̦camuo, ierunāja, saveda un saprecināja Alm.;

2) anfangen zu reden:
ierunātu valuodiņu visi ļautiņi runāja BW. 8384;

3) verabreden, reservieren lassen:
iebūvietei ir pie saimnieces uz pirkšanu ierunāts sivē̦ns Tirs. Refl. - tiês,

1) anfangen zu reden, aufs Tapet bringen:
es tik tâ˙pat ierunājuos Saul.;

2) ļauties ierunāties, sich einreden lassen:
viņš neļauj ierunāties.

Avots: ME II, 59

‡ izļurkât,

1) = izļuodzît PV.;

2) "(darbu, lìetu) izmaìtât" Salisb. (mit ur̂ ² );

3) smagām (slapjām) kājām iznākt" Dunika. Refl. -tiês,

1) = izluodzîtiês 1 PV.;

2) "?": maz jē̦gas cilvē̦kuos: izļurkājušies ļautiņi; bez kuoduola Daugava 1935, S. 394.

Avots: EH I, 464, 465

izrunât, tr.,

1) aussprechen, sich unterreden, sprechen:
lai man ļauj šuo naksniņu ar māmiņu izrunāt BW. 26434 (gew. izrunāties). kuo pa muti izrunā, tuo pa nāsīm lai saraun. labu vien jau nevar izrunāt;

2) ausklatschen, aussprengen, ein Gerücht verbreiten:
dievs zin, vai tas tiesa, kuo tie ļaudis izrunāja BW. 15830, 1. man ļautiņi izrunāja nezināmu valuodiņu BW. 8675;

3) izrunāt pa prātam, nach dem Sinn reden:
viņš pūlējās sievai izrunāt pa prātam Saul.;

4) aussprechen, prononcieren:
vajaga bē̦rnus pieradināt izrunāt ik˙vienu vārdu;

5) jem. etw. ausreden:
e̦smu pa˙pilnam nuomuodā, tuo neizrunās man neviens J. St. bet Līzi jūs man neizrunāsit nuo prāta Blaum.;

6) erbitten, sich ausbedingen:
izrunāja kaimiņam zirgu, kuo sudmalās braukt LP. V, 318. kamē̦r tē̦vam atvēli būšu izrunājis tevi par sievu apņemt V, 210;

7) ausreden, das Thema erschöpfen:
mīļi vārdi izrunāti BW. 11794; 9508; 15458, 3. kas var dziesmas izdziedāt, kas valuodas izrunāt? 38. Refl. - tiês,

1) sich aussprechen, sein Herz ausschütten, in jem. dringen:
aiziešu pie labdaŗa izrunāties LP. VI, 6. gan tē̦vs izrunājas viņai apkārt LP. III, 69. tē̦vs izrunājās ar labu, bet dē̦ls ne un ne IV, 41. izrunājies vienam, uotram - ne˙viens (neiet uz pekli) VII, 1185. tā izrunājās šâ, uotrs tâ;

3) bis zu Ende reden, sprechen:
vai nu esi izrunājies?

Avots: ME I, 793

izšķir̃t (li. išskìrti), tr.,

1) von einander trennen, auseinderbringen:
būtu ļautiņi zinājuši, valuodām izšķīruši Ltd. 1235. bārda tam bij izšķirta uz abi pusēm A. XXI, 698;

2) unterscheiden:
varēja izšķirt nuo meijām sapītuo dzērienu būdu Kaudz. M. dvīņi tik vienādi izskatā, ka viņi grūti izšķiŗami savā starpā;

3) entscheiden:
lemj un izšķiŗ tauxtas likteni kaŗa briesmās un cīņās Konv. ¹ viņš vilcinājās spert izšķiruošuo suoli Blaum.;

4) fördern, gelingen lassen:
lai dievs tavu ceļu izšķiŗ;

[5) ausscheiden aussondern
U.] Refl. - tiês,

1) sich spalten, auseinandergehen, scheiden:
liels pe̦lē̦ks akmens izšķīries divās daļās Blaum. viņš aizgrūda nama durvis, tā ka tuo vaļējie galdiņi izšķīrās Poruk. abi jaunieši izšķīrās Vēr. II, 196;

2) sich unterscheiden:
cilvē̦ks izšķiŗas nuo citiem dzīvniekiem ar savu prātu;

3) sich entschliessen:
mums jāizšķiŗas, kuo darīt;

4) gelingen, von statten gehen:
izšķiŗas man darbiņš BW. 17317. lai izšķīŗas mūsu ceļi! kuo dievs bij sen apdzīries un runājis zvē̦rē̦dams, tas viss nu labi izšķīries GL.

Kļūdu labojums:
auseinderbringen = auseinanderbringen
Konv. ¹ = Konv. ¹ 766

Avots: ME I, 811

izzinât, tr., in Erfahrung bringen, ermitteln: ne visiem ļautiņiem visas vainas izzināju BW. 932. ne visiem stūrmaņiem ūdens ceļu izzināt 30816.

Avots: ME I, 831

II kâ, wie, auf welche Weise,

1) in direkten und indirekten Frage - und Ausrufesätzen: kâ labi klājas? wie geht es?
tas jau jāglabā, es nezinu - kâ LP. V, 266. reiz māte nezin kâ sadusmuojusies LP. III, 83. kâ Daugava vaid, un bangas kâ kŗāc! Aus. kâ (mit betontem kâ) tad tu tuo paspēji? wie hast du denn das vermocht? vai tu tuo paspēji? hast du das zuwege gebraucht? kâ tad! (mit betontem tad) od. kâ tad ne! (mit betontem ne) - ja, freilich! wie denn nicht! klausies, tu jau manus zābakus nuozagi! - "kâ tad! paši pavēlējāt man zagt";

2) indefinitiv, kaut kâ, kâ nekâ (mit betontem e), irgendwie, auf eine nicht näher zu bestimmende Weise:
ve̦lnam klāsies kâ nekâ LP. V, 383. naudiņa viņam izgājusi kâ nekâ;

3) verallgemeinernd relativ: lai nu kâ, lai tur kâ, lai vai kâ, lai būtu, kâ būdams, dem sei, wie ihm wolle.
lai nu kâ, bet mani lapsa nepievils LP. VI, 287. bet tuo es apņēmuos ve̦lnam atdarīt, lai tur kâ Dr.;

4) korrelativ -
kâ - tâ, wie - so: kâ zirgu baŗuo, tâ zirgs iet. kâ duomāts, tâ darīts. kâ tu man, tâ es tev. bija man tâ māsiņas kâ auziņas saaugušas BW. 15352, 1;

5) kâ steht nicht selten für
kāds: re̦ti tāda meita bija, kâ (= kāda) es biju māmiņai BW. 6088;

6) kâ wird bei Vergleichen ohne Verb innerhalb des Satzes gebraucht: kas ir tāds kâ tu? wer ist so wie du?
[tik ļaudīm valuodiņu kâ ap mani bārenīti BW. 4840.] meitas gribēja skaistuo princi kâ ēst. tas būs tik daudz kâ redzēt, das wird im Nu da sein. tas ir tâ kâ jā (ja), das steht fest. So auch beim Komparativ: cilvē̦ks niknāks kâ (nekâ) zvē̦rs. dārgs bij mans zuobentiņš, vairāk ze̦lta kâ sudraba JK. I, 105;

7) zuweilen wird kâ od. tâ kâ in der Bed. von gleichsam, wie
gebraucht, wobei zur Verstärkung des kâ nicht selten it hinzutritt: "bij, bij", Lapiņš atteica kâ raudādams, kâ smiedams Vēr. I, 781. kuo nu bļaujat, kâ bez jē̦gas? tad vīrs tūliņ tâ kâ nuokaunējies Etn. II, 76. ve̦lns tâ kâ neticē̦tu, bet taču jātic LP. II, 71. bet kâ par brīnumiem nāk ve̦cs vīriņš LP. III, 70. miesa tik balta it kâ garu pirksti; it kâ auch als unterordnende Konjuktion - als ob, als wenn: viņš bļāva, it kâ viņam būtu kāda nelaime nuotikusies;

8) temporal - wenn, wie, sobald als:
kâ cēluos, tâ nācu, ne muti nemazgājis, ne galvu nesukājis. divi māsiņas, viena balta, uotra me̦lna; kâ viena nāk, tâ uotra mūk RKr. VII, 271, 2. kâ licis ar zuobinu, tâ galva atšķīrusies LP. III, 62;

9) mit kâ oder tik, tâ - kâ wird nicht selten das Prädikat, wie mit un, wiederholt zur Verstärkung des Begriffs: meita ar sluotas re̦zgali de̦vusi kâ de̦vusi, das Mädchen habe mit dem dicken Ende des Besens unbarmherzig gehauen
LP. VI, 828. meita tik kŗauj kâ kŗauj kaulus JK. III, 72. So auch kâ - tâ: bet ve̦lns kâ tiepās, tâ tiepās Etn. II, 144. puisis kâ ve̦se̦ls, tâ ve̦se̦ls LP. VI, 512. bet kâ par īsu, tâ par īsu, aber es ist und bleibt zu kurz. Ebenso auch mit der Negation: kâ nav, tâ ne od. ne˙kâ, tâ ne od. ne˙kā (mit betontem ne und kā in ne˙kā), es geht nun einmal nicht, es ist durchaus nichts: nu izmeklē visas malu maliņas; kâ ne˙kā, tâ ne˙kā LP. I, 146; VI, 602; VII, 137. bet ka- labāki nepalika, tâ nepalika, es wurde keineswegs besser LP. VII, 328. bet viņš kâ nerādījās, tâ nerādījās LA.;

10) kâ - kâ ne dient oft zum Ausdruck eines unerklärlichen, unerwarteten Ereignisses:
te tas uz reizi - kâ gadās, kâ neatruodas lielā vilku pulkā LP. VII, 932. par tuo laiku - kâ varējis, kâ ne (wie er es vermacht, ist nicht zu bestimmen) - klusām paņēmis veceni LP. IV, 36;

11) tik kâ,

a) kaum:
tik kâ vēl dzīvs viņš palika Dünsb. tik kâ varējām izbēgt Biel.;

B) tik kâ - nur, einzig allein:
tik trūcis viņam kâ bē̦rnu LP. III, 78. ne˙viena vīrieša nav mājā; tik ir kâ sievieši III, 59. citiem tik vēl ir kâ kauli un āda JK. III, 73;

12) tâ kâ tâ, sowie so:
jāmirst tâ kâ tâ LP. VI, 154. slikti nu tâ kâ tâ;

13) tâ, tiklab - kâ, so - wie, sowohl - als auch:
nuo tautām bargi vārdi, tâ nuo liela, kâ nuo maza BW. 23831, 1. tiklab grāmatās, kâ arī ļaužu mutē Lautb.;

14) bei Zeitbestimmungen erhält kâ die Bedeutung "schon","soeben":
kartupeļi bij mums kâ uznākuši, unsere Kartoffeln waren eben aufgekommen (eig. wie aufgekommene) A. XI, 40. pulkstenis bij trīs kâ nuositis. aizjūgusi ķēvi, kâ uz sudmalām braukt LP. IV, 35. viņa kâ nuo lieldienām slima, sie ist schon seit Ostern krank. vai tu jau sen kâ mājās? bist du schon längst zu Hause? vēl kâ šuodien viņu re̦dzu sēžam, ich sehe ihn sitzen, als ob es heute wäre Aps.;

15) tâ kâ weist zögernd auf eine folgende Zeitangabe hin:
puisim tâ kâ rītu bijušas kāzas, dem Burschen stand die Hochzeit so wie am folgenden Tage bevor LP. VII, 669. Ähnlich wird kâ gebraucht in Fällen, wo eine genaue Bezeichnung eines nicht befriedigenden Zustandes vermieden wird oder fehlt: nu ir, kâ ir, es ist soso. tad nu gan tâ būs, kâ būs LP. II, 77;

16) distributiv wird kâ - kâ zuweilen gebraucht: nauda kâ brīžiem, maize kâ gadiem, bet laba lieta pietiek mūžam, Geld wie zuweilen, Brot je nach den Jahren, aber eine gute Sache reicht für das ganze Leben aus;

17) wie im Lateinischen quod für id
steht, so auch im Lett. kâ für tâ: es nevaru vairs kāju palikt, kâ esmu nuokususi, ich kann meine Füsse nicht mehr schleppen, so sehr (eig. wie) müde bin ich A. XX, 401;

[18) als eine Partikel in der Bed. "wenn nicht, ausser": kur saulīte miglu ņēma kâ (Var.: ne) avuota lejiņā; kur ļautiņi runas ņēma kâ (Var.: ne) nuo manis sērdienītes? BW. 4806. - Eher wohl ein loc. s. fem. g. zu kas (s. Le. Gr. 467) als (nach Mahlow AEO 49) ein nom. od. acc. pl. neutr. g.].

Avots: ME II, 184, 185

I kâpt (li. kópti), - pju, - pu,

1) steigen:
kas rāmi kāpj, tas druoši iet. juo augsti kāpj, juo ze̦mu krīt. ūdens, plūdi, migla, saule kāpj. zirgā, ratuos, kamanās kāpt, zu Pferde steigen; nuo zirga kāpt, zu Pferde steigen; nuo zirga kāpt zemē, absitzen. asinis kāpj galvā, asaras acīs. sirds kāpj tīri (vai) pa muti ārā (laukā), das Herz will im Liebe zerspringen. pūriņš kāpa augstumā, der Aussteuerkasten wurde immer voler Ltd. 1784. [bites od. me̦du kâpt C., PS., Trik., Lis. (li. kópti), s. unter kàpt.] kalnu kāpt VL., den Berg besteigen. tuo kuociņu, kuo ļautiņi pāri kāpa BW. 22012, 1;

2) gehen, sich begeben:
uz kurieni kāpsi? kāpšu uz mājām;

3) in das Krebsnetz steigen, sich vo dem Köder anlocken lassen (von Krebsen):
vēži sākuot kāpt [nach Bielenstein Holzb. 680 kāpties] zirņu ziedēšanas laikā Etn. III, 96. Refl. - tiês,

1) atpakaļ k., zurückgehen, rückwärtsgehen:
zirgs kāpjas atpakaļ;

2) sich begatten (von Tieren)
Für. - [Sich auf norw. krabbe "scharren, kriechen" und slav. lězti "kriechen, klettern" berufend, meint N. van Wijk Altpr. Studien 44 f., dass kâpt (li. kópti) "klettern" zu apr. enkopts "begraben" (und somit zu le. kàpt, li. kõpti) gehöre. Semasiologisch wäre das möglich, aber dagegen spricht der formelle Unterschied von li. kópiu, kópiau, kópti: kapiù, kopiaũ, kõpti (die zu kãpa I). Eher gehört daher kâpt nach Bugge (vgl. PBrB. XXI, 422 f. zu norw. hove "bespringen" (vgl. ital. montare "steigen, bespringen") an. hófir "Stier" (vgl. auch Fick Wrtb. III ⁴ 73). - bites kâpt (vom Besteigen der Bienenstöcke in Bäumen) kan ebenso ursprünglich sein wie me̦du kàpt.]

Avots: ME II, 193

kàuns, die Scham, Schande, Schmach: Sprw. kauns pār visu gīmi. vai kauns kāds guods, vai nauda kāda manta? strādāt nav kauns. kauns, bet veselīgs. kam nav kauna, tam nav guoda. ne tiem ļautiņiem kauna, ne guoda. tam nav ne suņa kauna. ne kauna, ne labas dienas, sagt man von einem armen, dabei schlechten Menschen. ne tik daudz kauna kâ vistas kājai gaļas. cik suņam kauna, tik ve̦cai meitai. kamē̦r kauns, nuogriež ar nazi, antwortet man scherzweise auf die Frage: vai tev nav kauna? kauns nāca gaismā (namentlich die Schmach einer Geschwängerten). nākas kauns tuo dzirduot. grē̦ks nuo dieva, kauns nuo ļaudīm. Altertümlich hier der blosse Gen.: kauns man ļaužu, bail māmiņas. ar kauna acīm (mit Schmach) jāiet pruojām, tas jādara Grünh. kauna darbs, eine Schandtat. kauna gabals, kauna gaļa, ein Unverschämter U. kauna gaļa, ein Schandstuhl (s. krē̦sls); kauna lieta, die Schmach, etwas Schändliches; kauna stabs, Schandpfahl Kronw.; kauna valuoda, unverschämtes, unzüchtiges Gerede. es tam devu dievpalīgu, tas kaunam (Var.: ar kaunu, vor Schande) nesaņēma BW. 25872, 11. kādu kaunu tautu meita glauda manu kumeliņu BW. 11502. atmetīšu (Var.: pametīšu) visu kaunu, ich werde die Scham vergessen BW. 6800, Ltd. 1031. Sprw.: atstāj labāk kaunu aiz durvīm un ej iekšā. sev kaunu padarīt, sich Schmach zuziehen. Sprw.: kauns kaunu dzemdē. kaunies kaunu, bīsties dievu! puisītis nesa piecus kaunus BW. 6592. šie tādu kaunu nevarējuši panest LP. I, 168. kas kaunu nepruot, badu nemirst. kaunu slēpt, die Schmach verbergen, verheimlichen: tautas jāj, zeme rīb, es gulēju dienuvidu; slēp, māršiņ, manu kaunu, saki ruozītes ravējuot Ltd. 2348. kaunā paši guoda ļaudis BW. 8488. kaunā palikt, zu Schanden werden, Schande, Misserfolg erleben: lai kaunā nepaliku BW. 958. tur visas zâles ar saviem dakteŗiem paliek kaunā Kaudz. M. cerība neatstāj kaunā, die Hoffnung lässt nicht zu Schanden werden. kaunā pamest, in Schanden stehen lassen, verlassen: puisis pame̦t meitu kaunā. aiz kauna viņš nezin kur dēties. meita izdzinusi puisi ar kaunu laukā. kali, ka nav par kaunu, dass es nicht zur Schande gereicht. kauna dēļ, kaum, eig. zur Vermeidung der Schande: tik tā kauna dēļ pārkūlušies LP. III, 17. tā kauna dēļ pārkūlušies LP. III, 17. viņš sāka grābt tādus akmeņus, kuo kauna dēļ trīs vīri necels VI, 517. šis tik kauna dēļ var izrunāt JK. III, 19. kauna pēc, zur Wahrung des guten Scheins, eig. der Schande wegen: bagātais iedeva kauna pēc nabagam riece̦nu maizes. Es kommt auch der Pl. von kauns vor: aiz kauniem nezini, kur dēties Grünh., BW. 12574. es nezinātu nuo kauniem, kur glābties MWM. X, 481. Zu li. kūvė´ti (III prs. kũvis) "sich schämen", got. hauns "niedrig, demütig", [ahd. hônida "Schmach, Schande", gr. χαυνός· χαχός Hes. u. a., s. Trautmann Wrtb. 122, Berneker Wrtb. I, 645, Bugge KZ. XIX, 415].

Avots: ME II, 176, 177

II krâsns, - s (li. krósnis, gen. s. krósnies od. krósnoi, куча, груда, Steinhaufen, Steinofen), krâsne Serbigal, [N. - Peb., Bauske], krâsns, gen. - a [Glück II Mos. 9, 8 u. a.], RKr. VII, 735 ("pilns krāsns"), LP. VI, 757, krâsnis, gen. - šņa Paddern, Adiamünde n. LP. VI, 1005, [ein nom. krāsnis [ohne Angabe des gen. s.) auch bei Lng.], krâss, - s [Serbigal], dazu der Akk. krâsni PS., [krâse (?) Smilt.], krân(t)s, - s (mit eingeschobenem t) Walk, Salisb., [krânc auch Wolm., aber mit dem acc. s. krâsni!], krāne [?] U., Demin. krāsnutiņa BW. 34043, 7, der Ofen überhaupt, im Infl. nur der Ofen in der Badestube. dze̦lzu kr., Eisenofen, puodu kr., Kachelofen. Sprw.: ja krāsni nekurināsi, istabu nesildīsi. me̦lna cūka krāsnī, sagt man, wenn das Feuer im angeheizten Ofen erlischt. pats krāsnī, citu pa dibe̦nu meklē. tas bij kâ uz karstu krāsni, das was wie ein Tropfen auf einem heissen Stein. kādam krāsni sakurinātu karstu, jem., die Hölle heiss machen. tu ne krāsnī neglābsies, du wirst dich nirgends bergen können. neskrejiet, ļautiņi, tīšām krāsnē pēdīguo spalviņu sev nuodedzināt Neik. es mēness laikā ar lizu pie savas krāss nee̦smu bijis, ich habe seit einem Monat kein Brot gehabt (gebacken) U. [Da also von der Bed. "ein Haufen (von Steinen" auszugehen ist, so gehört es wohl zunächst zu krât "sammeln", krāstît I(s. Būga KSn. I, 179) und weiterhin vielleicht (s. Reichelt KZ. XLVI, 328 ff., Bezzenberger BB. XXVII, 170, Meillet Et. 253) zu aksl. krada, dial. (wenn zuverlässig!) krâs "Scheiterhaufen", ae. und as. hrōst "Dachgesparre."] krāsnums, die Schönheit [Für. I], L., St.

Avots: ME II, 268

krãvẽjs, kŗãvẽjs, jem., der häuft, packt: nesmejat jūs, ļautiņi, līdumiņa krāvējam BW. 28242, 1.

Avots: ME II, 269

kul˜sma,

1) das in der Tenne zum Dreschen ausgebreitete Getreide:
ļautiņi lūdzas, lai jele atvē̦luot kādu zirgu kulsmu nuomīdīt LP. VII, 110; 740;

2) das gedroschene Getreide
Perk.: pēc rijas nuokulšanas sastumj kulsmu piedarba kaktuos vētīšanai Grob., [Hasenp.]. zirgi gul kâ kulsmā, von einem gut gestreuten Stalle Nigr. Zu kul˜t.

Avots: ME II, 307

kuŗš (li. [kuriàs] od. kur̃s), kuŗais, welcher, substantivisch u. adjektivisch gebraucht:

1) als Interrogativpronomen; fragt nach einem von einer gegebenen Anzahl. Die gegebene Anzahl wird angezeigt

a) durch
nuo mit d. Gen.: kuŗš nuo jums tuo darījis, wer von euch hat das getan?

b) im Vokativ: kuŗš, ļautiņi, dzirdējāt? wer, ihr Leute, hat gehört?
BW. 439;

c) gewöhnlich durch den Zusammenhang:
te ir daudz puķu, kuŗu lai es tev duodi? Adjektivisch: kuŗas zemes, kĘdu ļaužu, brālīt, tava līgaviņa? BW. 21262. In indirekten Fragesätzen: sunītis rēja, puisītis nāca; nezin, kuŗa (od. katra) vairīties BW. 6385;

2) als Relativpronomen,

a) lehnt es sich an ein folgendes Nomen an, und im Hauptsatz steht ein hinweisendes Fürwort:
kuŗš puisītis atminēs, tas būs mans arājiņš. kuŗa dziesma laba bija (var.: kuŗa laba dziesma bija; kas bij laba, gre̦zna dziesma), tuo divi reizes izdziedāju BW. 592. kuŗi vēji nepūtuši, tie pūš manas vilnānītes 14252;

b) bezieht sich auf ein vorhergehendes Wort:
laime, laime tai mātei, kuŗai (var.: kam) meitas skaistas auga BW. 7701. lai raudāja pašas tautas, kuŗas mani raudināja 191;

c) kuŗš bezieht sich auf ein Nomen des vorhergehenden Satzes, und im dem zu dem Relativstaz gehö rigen Hauptsatze steht
tas: viens grib manu lielu pūru, uotrs daiļu augumiņu; kuŗš (Var.: kas, kuŗais) grib daiļu augumiņu, pie tā iešu dziedādama BW. 9476;

3) kuŗš kommt nicht selten als ein zweites Fragewort in einem Fragesatze vor:
kas kuŗam par tuo jāzina? was muss wer darüber wissen? wer muss darüber was wissen? A. XI, 102. kas kuŗam kaite bij, ka es kūlu līgaviņu? BW. 27149. kuo nu mēs kuŗam bijām ļaunu darījuši? Apsk. dievs tuo zina, citu gadu kur mēs kuŗa dziedāsim BW. 269. cik tiem kuŗuo reizi tās pašas naudas A. XIII, 460. Ebenso in abhängigen Nebensätzen: runājiet, labi ļaudis, kuo kuŗais zinādami BW. 8856. lai tirguotāji dara, kuo kuŗais grib A. XIII, 453. es gan re̦dzu, uz kurieni kuŗš ceļš iet Kaudz. M. mēs kaujamies ap pūriem, kuŗam kuŗu pūru paņemt;

4) die fragende Bedeutung von kuŗš ist vielfach verblasst, namentlich in den indirekten Fragesätzen un hat die Funktion eines indefiniten Pronomens ("der eine, der andere","jeder")
angenommen: diezin, kuo kuŗais pelnījis, Gott weiss, was jeder verdient hat Dok. A. nuomirst tē̦vs, māmuliņa, mēs bērniņi malu kuŗš, es stirbt der Vater, die Mutter, wir Kinder werden jedes nach seiner Richtung zerstreut BW. 3939. dzīvuojam kâ kuŗais, savu malu kuŗš, wir leben je nach den Umständen, jeder an seinem Ort. mūs Laimiņas izdalīja malu kuŗu tautiņās BW. 3874. apraugiet savu kuŗš 8624. ja uotram prasa, kâ tam iet, tad atbild: "kâ kuŗuo reiz, dažreiz suoļiem, dažreiz rikšiem" Etn. II, 110. duomādama vien staigāju, kur kuŗais gabaliņš BWp. 817. kāda kuŗa diena bija, tādu sedzu villainīti 5648. runas vīri klanījās, kâ kuŗš spēja Kaudz. M. kâ nu kuŗuo reizi dzīvē nenuotiek! wie geschient es manchmal in Leben! A. XVIII, 119. viņi izklīzdami apmetās kur kuŗais, sie liessen sich der eine hier, der andere dort nieder Vēr. II, 8. maiss pārplīsis, un mājas izbirušas kur kuŗā starp citiem pagastiem, und von den Gesinden sei das eine hier, das andere dort ausgefallen LP. VI, 203. kādu viņš apņēmis? tuo kuŗu, wen hat er geheiratet? die erste beste Matkuln. In dieser Funktion treten vor kuŗš die Wörter ik, jeb, kaut: ik pie kuŗas stenderītes pa buntei atslēdziņu BW. 30776. kaut kuŗais nuo jaunlaika virzieniem A. XI, 626 (s. ik˙kuŗš, jeb˙kuŗš); oder es tritt katrs, viens hinter kuŗš: raganas izskatījušās kâ kuŗa katra sieviete LP. VI, 5. par vilkaci tikt varēja kuŗš katrs VII, 853. tas var atgadīties kuŗam vienam Apsk. [Vgl. Le. Gr. §§ 381 - 2.]

Avots: ME II, 328

‡ laidane, = laidene I: Jānītī dzirdījuos, Pēterī rādījuos, laidanē palaižuos pa labiem ļautiņiem BW. 9423, 6.

Avots: EH I, 711

ļaudantiņi, (wohl = ļautiņi]: kur būs man vienam iet, kur derīgi ļaudantiņi (aus *ļaudintiņi (gemischt aus *ļaudiņi und *ļaud(i)tiņi)? Zum an vgl. etwa tahm. devante̦s u. a. Le. Gr. 369]? Angermünde n. BW. 2036.

Avots: ME II, 530

ļàudis, dial. ļàuži, Demin, ļàutiņi, Leute, Menschen,

1) als Subj.: Sprw. ļaudis ē̦das kâ zivis ūdenī. nabaga ļaudis ne lē̦ti zeļ. arī ve̦ci ļaudis brīnās, auch alte Menschen wundern sich (konnen etwas lernen).
arī citā malā ļaudis tik gudri. ļauni ļaudis drīz labus maitā. lūdzami ļautiņi, liekat mūs mierā! BW. 20907. duod, dieviņ, iztecēt nuo ļautiņu valuodām! 8282, jauni ļaudis, die Jugend, junge Leute, das junge Paar: nuostādīja abus jaunuos ļaudis līdzās BW. III, 1, S. 18. savi ļaudis, eigene, hekannte Leute; sveši ļaudis, fremde Leute; baznīcas ļaudis, die Kirchenbesucher. uzrakstīt ik˙vien(u) baznīcas ļaud[i] (Sing˙!) LP. VII, 65. kāzu ļaudis, die Hachzeitsgäste BW. III, 1, S. 73; kruoņa ļaudis, die Kronsbauern, -beamten; ciema. od. kaimiņu ļaudis, die Leute der Nachbargesinde; lielkunga ļaudis, fürstliche Bauern; mājas ļaudis, das Hausgesinde; muižas ļaudis, die Arbeiter, Dienstleute auf dem Gute. pruojām, pruojām neguoda ļaudis (unehrliche Leute)! še paliek guods, še guoda ļaudis (ehrliche Menschen) BW. 26131;

2) im Genit.:
ņem, brālīti, ļaužu bē̦rnu! Ltd. 730. tā, māmiņa, tava vaina, kad es ļaužu valuodās BW. 1276. kam ļaužu, wohl urspr.: welchem Herrn gehort ihr an, jetzt aber: aus welcher Gemeinde seid ihr? woher kommt ihr? woher stammt ihr? ei draugs, kam ļaužu? LP. VII, 107. izvaicā, kam ļaužu tie e̦suot BW. III, 1, 22. es jau biju tuo ļautiņu (Var.: es nuo tādu ļaužu biju 93), dziedātāju, runātāju BW. 72. kādu laužu mana bija, raudādama vien staigāja? zu welcher Kategorie von Menschen gehorte mein Liebchen? labu ļaužu, liela rada (es biju), ich stammte von edlen Menschen, von hohem Geschlecht BW. 23340. kaķītis bija augstu ļaužu 2276. ļaužu būt, auch ohne Attribut, bedeutet, von vornehmer Herkunft sein, ļaužu kļūt - Stellung, Ansehen unter den Menschen erlangen: ļaužu mans tē̦vs bija BW. 18889. met miedziņu maliņā, ja gribēji ļaužu kļūt! BW. 4693; 31183. tādu od. ve̦cu ļaužu būt, in Umständen, schwanger sein: tā ir tādu ļaužu. tādu ļaužu (sievas) nedrīkstuot smieties LP. V, 33. viņa paliek uz tādu ļaužu kājām IV, 119. [sieva ir ve̦cu ļaužu U., das Weib ist schwanger. ve̦cu ļaužu rudzi, das Mutterkorn Ruhental n. U.] Als Genit. exclamationis: va ļaužu! zum Kuckuck Grünh.;

3) im Dat.: Sprw. ļaudīm nevar muti aizbāzt. ve̦ciem ļaudīm vājas kājas, bet stiprs prāts;

4) im Lok.: ļaudīs iet, unter die Menschen gehen;
grāmatu ļaudīs laist, veroffentlichen; ļaudīs ir teiku, es geht die allgemeine Sage; (5)"in Lubahn heissen in einem Dorfe die Bewohner der Nachbargesinde ļaudis" U. - Als Femininum (tās ļaudis) noch Zb. XVIII, 372. - Zu li. nom. s. fem, g. liáudis "Volk", serb. ljûdi, ahd. liuti "Leute"; zur Etymologie s. Berneker Wrtb. I, 758, Walde Wrtb.2 425 u. 426, Boisacq Dict. 2-I1 f.].

Avots: ME II, 531

lùdzams, Part. praes. pass. von lùgt,

1) gebeten:
nuo tā laika ne lūdzams nepiedāvāja ūdeni, seitdem bot er auf keinen Fall mehr (eig.: selbst wenn er gebeten wurde) Wasser an LP. V, 233. bet ķēve nevilka ne lūdzama VI, 424. puikas vairs nenāca ne lūdzami uz būdiņu VI, 494. tāļāk nede̦g ne lūdzams IV, 147. lūdzamā diena od. lūdzamdiena Duomas III, 435, der Busstag, eig. der Tag, an dem gebetet werden muss;

2) gefälligst, freundlichst, bei einer Aufforderung:
lai duoduot jele, lūdzams, auzas LP. VI, 486. lūdzami, ļautiņi, neturat dusmas, liebe Leutchen, bitte, zürnet nicht! BW. 964. ai, lūdzama, ļauna diena, pamet vienu bāleliņu! 9229;

3) lūdzamais, die Bitte, die Fähigkeit, Gaben zu bitten:
bet ve̦lnam aplam labs lūdzamais LP. VI, 396. zuosis ar lūdzamuo talkā VI, 365. laist lūdzamuo vaļā od. vaļām, sich aufs Bitten legen: mūrnieks laiž lūdzamuo vaļā JK. V, 43. lūdzamuo, lūdzam lūgt, inständigst bitten: lai lūdz tevi lūdzamuo BW. 15014. lūdzam lūdzu māsiņām 13454.

Avots: ME II, 517

[naivuôt, = nievât: naivuo bites sila ziedu,...; naivuo mani tie ļautiņi... BW. 9008, 1. Nebst li. náivyti PФB. LXVI, 239 "погублять" zu nievât.]

Avots: ME II, 690

nav (nàu), nava, navâ C., Mat., navaîd ² Kand., navaida, navaidâs Kand.; navaidanâs, nevaide̦nas Selg., RKr. IV, 59, nev, neva, [nevâd ² N.- Bartau], nevā BW. 31411, nevaid, nevaida, nevaidās, negiertes ir, ist nicht: man nav naudas, ich habe kein Geld. kamē̦r nav kuo steigties, so lange hat man keine Eile. nava (Var.: neva) uogu, nava riekstu mana ceļa maliņā BW. 26483, 1. visi pieci bāleliņi, pastarīša vien navā 30894, 8. ja navaid šūpuotāja, lai šūpuo vēja māte! 1705, 2. tec, upīte, pie upītes, ja navaida ezeriņa! 26479, 3. bez kuo īsti nev? was ist der letzte Preis? Lieven - Behrsen. tuvu neva (Var.: nava; klāt nevāda) labu ļaužu BW. 12446. nevaid slikti tie ļautiņi 6252. es nevaid (für nee̦smu) putna bē̦rns 14904, 2. ne˙vienam tâ nevaid (Var.: nevaida) kâ manai cūciņai 29135, 1. Zur Verstärkung der Negation wird nav

a) wiederholt, mit un oder kâ angereiht: vēja nav un nav (oder: nav kâ nav) LP. IV, 20;

b) mit vis, ne˙būt oder ne˙kādi verstärkt: tas tâ nav vis, od. tas ne˙būt (ne˙kādi) tâ nav, das ist durchaus nicht so.
vgl. vaid.

Avots: ME II, 697

neļàuži, Demin. neļautiņi, die Unmenschem: ē̦dat, neļauži! BW. 19283, 2. neļaužu būt, palikt, die menschilche Würde verlieren, zu Unmenshen zugezählt werden; [nicht mehr zu rechtem Leuten gehören U., ein Taugenichts werden Ruj. n. u.: vai tad mans dēls ir neļaužu? viņš palika neļaužu U., er ist nicht mehr brauchbar.] vai es viena neļautiņu? BW. 18889. ruoka palika neļaužu, der Arm wurde vom Schlage gerührt l.

Avots: ME II, 722

nicinât, tr., als ein Nichts ansehen, schmähen, verachten verächtlich behandeln: būs māsīcu agri celt, nebūs agri niecināt (Var.: nicināt) BW. 26071, 1. nicin[a] [Var.: niecina) bite sila priedi, nicin[a] (Var.: niecina) āra uozuoliņu; nicin [a] (Var.: niecina) mani tie ļautiņi, kas bij paši nicinami (Var.: niecināmi) 8724. Subst. nicinãjums, das Verachtete, die Verachtung: tādu nicinājumu dievi nevarējuši paciest LP. VII, 339; nicinâšana, das Verachten; nicinâtãjs, der Verächter. Zu niecinât, -nikt.

Avots: ME II, 743

nùoprast [li. nupràsti "sich abgewöhnen"], nùoprastiês Spr., tr., inne werden, verstehen, begreifen: lai ļautiņi nenuoprastu, ka tā mana līgaviņa BW. 8634. strādnieki nuopratuši, ka še cilvē̦ka upuris vajadzīgs LP. VII, 374.

Avots: ME II, 834

nùosmakt, intr.,

1) ersticken:
ļautiņi nuosmuok blēdības gaisā Vēr. I, 1416;

2) ganz heiser werden;

3) nuosmacis ūdens, stinkend gewordenes Wasser
U.

Avots: ME II, 854

pacelˆt [li. pakélti], tr.,

1) auf-, er-, emporheben:
zīda svārkus pacē̦luse BW. 1104. Lats pacēla savas acis I Mos. 13, 10. vecis ne ausu nepacelis Purap. kazlē̦ns aizskrejis asti pa˙cēlis pruojām LP. VII, 497. viņš runāja pace̦ltā balst. tā (ce̦purīte) bij viegli paceļama priekš meitiņu māmuliņas BW. 15226, 1. es, puisīti, tevis deļ ne galvīti nepacēlu. viņi nevīžuo ne salmiņu pacelt od. ne pirksta pie darba pacelt, sie sind a'usserst faul, sie wollen den Finger nicht rühren. knapi tas spēja kājas pacelt Alm. Kaislību varā 112;

2) hebend hinstellen, hinsetzen:
paceļ man niedru krē̦slu BW. 13250, 34. paceļ baltu liepas galdu 13250, 12. me̦llas (= me̦lnas) kannas pacē̦lušas 13270. zirgus pacelt, die Pferde an einer andern Stelte auf der Wiese oder auf dem Kleefelde anbinden Behnen;

3) erheben, verursachen:
man ļautiņi pacē̦luši nezināmas valuodiņas; pacel, dievs, ļautiņiem nezināmas nelaimītes! BW. 8676;

4) erheben, auf eine höhere Stufe bringen, fördern:
tirdzniecību, izglītību; pacelt par, erheben, erhöhen: tad pacelšuot par kungu LP. VII, 104;

5) wecken:
pacel mani ce̦ldamies! BW. 23445;

6) aufheben, finden:
jādams vēl pacelis uz ceļa savadu lakatiņu LP. IV, 94. Refl. -tiês, sich erheben, sich aufrichten, aufstehen: tur paceļas neliels kalns. kumeļš paceļas gaisā LP. IV, 61. tamdēļ saņemies, pacelies vīrā! Lautb. Subst. pacêlẽjs, wer auf-, er-, emporhebt, aufweckt; der Aufheber (Muskel); pacelˆšana, das Auf-, Er-, Emporheben, Finden; pacê̦lums, das Aufgehobene, Gefundene, der Fund: kuo duosi man par pacē̦lumu? balss pacē̦lums, die Hebung der Stimme, der Wortakzent.

Avots: ME III, 11

pasaũle,

1): nuo pasaulēm (aus grosser Ferne)
bija jādze̦n kuŗamie mājā Siuxt. pa pasaulēm (sehr weit) bij jābrauc mežuos ebenda. daži aizgāja pa pasaulēm uz citām pusēm ebenda;

2): kuo dar[a] p. neradīdama? BW. 2093. vai, ļautiņi, redzējāt šīs pasaules kalējiņu? 35673. gudrāka jaunā p. (Generation) Kaltenbr.;

5): darba ir p. (sehr viel)
Frauenb. p. te tuo mušu Grenzhof n. FBR. XII, 18. ķiršiem pasaules (sehr viel) uogu Blieden n. FBR. XVI, 104.

Avots: EH XIII, 170

peļa(s), die Schmähung: pēla mani tie ļautiņi; es tuo peļu nebē̦dāju BW. 8794.

Avots: ME III, 198

peļa(s), die Schmähung: pēla mani tie ļautiņi; es tuo peļu nebē̦dāju BW. 8794.

Avots: ME III, 198

pelˆt: unbek. in AP., Lubn., Oknist, Saikava, Salis, Sessw., Stenden (wo dafür aprunât, brãķêt, nùolikt, paļât, smãdêt); visu ļaužu peļamuo (Var.: nievājamu, vainuojamu u. a.) BW. 21850 var. Refl. -tiês, ‡

2) einander schmähen, verleumden:
ļautiņi lai slavējas, lielis, nīstis, peļas: Janš. Pag. pausm. 35. Subst. pê̦lãjs auch BW. 8358, 1; pê̦lums: pirmāk tautas izpaļāja ... neduodat, bāleliņi, aiz pirmā pē̦lumiņa! BW. 8812. Lat. appellāre wird von Ernout-Meillet Dict. étym. de la 1. lat. zu pellere "treiben" gestellt.

Avots: EH XIII, 221

pẽtît,

2): traki tie ļautiņi, kas bārenes pūra pēta (Var.: prasa) Tdz. 47940, 1. nuo jā pētī ("?"), ci (= vai) jis varēs citus vuicīt Auleja.

Avots: EH XIII, 229

pìesist,

1) schlagen, anschlagen:
pie zābakiem nagliņas piesist SDP. l, 11. piesiti ar kuociņu pie pe̦lnu trauka, - tūliņ linsē̦klas atškirsies nuo pe̦lniem! LP. lV, 57. piesist (ar) kāju (pie zemes), mit dem Fuss stampfen, den Takt schlagen: "diezgan", tē̦vs piesita bargi kāju pie zemes R. Sk. II, 250. māte, meitu izduodama, dzied kājiņu piesizdama BW. 18362, 8 var. piesit ruociņu, paņem naudiņu! Alm. Kaislību varā 79. jājējs tad piesitis zirgam LP. VII, 72;

2) zuschlagen:
piesist durvis cieti Salis;

3) durchprügeln, verprügeln:
ta ta viņu piesitām, kā piesitām. Refl. -tiês,

1) piedurties, an etwas rühren:
ne˙vienam cilvē̦kam nav brīv pie piemūrē̦tā piesisties LP. IV, 126. ne kājas pie zemes nepiesitas IV, 150;

2) sich zugesellen:
meitai lādi miruoņi piesitušies un aizgājuši līdz kāzās LP. Vl, 1, 36. uz augšu ejuot piesitās pie Prātnieka tie paši bailīgie ļautiņi Kaudz. M. 134. kurš tam piesities par draugu JR. VII, 190. viņš dumpiniekiem piesities, er hat sich den Empörern angeschlossen U.;

3) sich einstellen:
man tāda vājība piesitās, es hat sich bei mir eine Krankheit eingestellt U. duot luopiem apdziru zâles, lai nepiesitas asinssē̦rga Etn. l, 169. bez zieduošanas nedrīkst šuo vietu pamest, citādi piesituoties kāds ļaunums BW. llI, 1, 53. kam rūsēšana piesitas, tam izrūsē zuobi bez visiem saldumiem Kaudz. M. 318. "nu jau, Ķenci, tev atkal lielība piesitusies!" 147.

Avots: ME III, 289

pìesmiêt, auslachen, verspotten, zum Besten haben Nigr.: es nejātu mazu zirgu diža ciema meitiņās: dižs ciemiņš, daudz meitiņu, piesmej manu kumeliņu BW. 29713. -piesmiet meitu, ein Mädchen zu Falle bringen U.: puisis meitu bij piesmējis un atstājis neguodā Stāsti Kraukļu kr. 9. Refl. -tiês, mit dem Dat., jem. auslachen, verspotten: es nevaru tevis cerēt, man ļautiņi piesmejas (Var.: aiz ļautiņu valuodām) BW. 9075 var.

Avots: ME III, 293

pirmatnĩba,* die Ursprünglichkeit: ļautiņi savā pirmatnībā Jaunā Raža IV, 216. laiks katru pirmatnību drupās skalda Asp. Saul. st. 25.

Avots: ME III, 225

pusasmĩte Kaudz. Ve̦cpiebalga 21, eine halbe asmĩte: mēs - mācītāja ļautiņi, - pusasmīte, viens zirdziņš Austriņš.

Avots: ME III, 422

pusbàlss, -s od. -a, Demin. pusbàlstiņa, pusbàlsĩte, die halbe Stimme: ar pusbalsi runāt Kaudz. M. 114. pusbalsīti vien palaidu, jau ļautiņi brīnījās; kuo tad vēl nedarītu, būtu visu palaiduse! BW. 416.- Loc. s. pusbalsī, pusbalsā, halblaut, im Murmelton: pusbalsī runāt, smieties. ne˙viens nerunā, un ja runā, tad tikai pusbalsā De̦glavs Rīga II, 1, 332. runāts tiek čukstuošā pusbalsī A. Upītis. dē̦ls tīši pusbalsī bubinājis LP. III, 100. viņš pusbalsā ieteicas pie sevis V. 258.

Avots: ME III, 423

puškuôt, puškuôt,

1) schmücken
(eigentl.: mit Blumen zieren): ļaužu dēļ nedrīkstēju puškuot (Var.: pušķuot) savu augumiņu; sak[a] ļautiņi re̦dzē̦dami: puiša dēļ puškuojās BW. 8645. valkāš[u] savu vainadziņu, juo ra-žani puškuodama 8473, 2. jaunas sievas, kuo gaidāt? puškuojiet pirts jumtu! tâ dieviņš jūs puškuos ar dē̦liem, ar meitām 1080;

2) beschenken:
dziedama, kad brūri "puškuo", t. i. kad brūtei "me̦t" cimdus, zeķes, galdautus, villaines etc. BW. III, 2, S. 23. brūti "puškuo", t. i. izdeviņu namā brūtes radi un tuvinieki me̦t naudu un lietiškas dāvanas pūra "kaudzei" BW. III, 3, S. 622. galdu "puškuo" ar cimdiem, zeķēm etc. BW. III, l, S. 96. Refl. -tiês, sich schmücken: meitām vedu ze̦lta kruoņus Jāņu nakti puškuoties BW. 32903 var. kas guodīgs tē̦va dē̦ls, ļauj man ilgi puškuoties, citu gadu, tad aiziešu kâ sarkana maguonīte 14932. puškuojies, gre̦znuojies, jauna vīra līgaviņa! BW. piel. ² 17092. - Subst. puškuôšana, das Schmücken: pēc veltīšanas nāca "mājas paškuošanä BW. III, 1, S. 50; puškuõjums, das einmalige Schmücken; der Schmuck; puškuôtãjs, wer schmückt: kakta puškuotājai deva nē̦zduogu BW. III, 1, S. 17, pušk-, soweit nicht hochlettisch, aus pusk- (in pusks) + pušķ- (in pušķis).

Avots: ME III, 438

redzêt (li. regė´ti "sehen"), -u (-ẽju BW. 6595, 1), -ẽju,

1) tr., intr., sehen:
Sprw. kas ļaunu cieš, tas labu re̦dz. kâ redzi, tâ iztiec! lai dievs neduod redzēt! Gott behüte davor. sapni redzēt, einen Traum haben, träumen: abi redzēja vienā naktz sapņus I Mos. 40, 5. Sprw.: kas tik sapnī ve̦lnu re̦dz, var rītu pasmieties. redzēsim, kâ nu būs JR. IV, 46. sirds lūst, tuo re̦dzuot, es ist ein Jammer, das zu sehen Brasche. lai dara, kuo re̦dzē̦dama LP. VI, 813. kâ tu redzi, tâ tu dari! BW. 14917. pieciet mani, māmuliņ, kâ tu paša (= pati) re̦dzē̦dama! 17330, 2 var. sēdat, ļautiņi, kâ re̦dzē̦dami! 19169. dievs, duod mūsu kundzlņam ilg[i] dzīvuot, lab[u] redzēt! 32821 var. nebīsties, bāleliņ! nuo man[i]s kauna neredzēsi 6538, l. dieviņ, duodi tev, uozuol, ... mūžam zīles neredzēt! 13377, 2. kādu gaisu (was für ein Wetter) re̦dzē̦dama, tādu laidu valuo-diņu Biel. 135. re̦dz tā mani prāvu vīru (sieht, dass ich ein grosser Mann bin) 180. es puisīti cauri re̦dzu 1408. tik lieli vepŗi kâ zirgi, - ir gan kuo redzēt LP. II, 20. vai tas nu ir re̦dzē̦ts (= unerhört!) - kuo nu? IV, 137. viņš neliekas ne re̦dzuot (er macht, als ob er nicht sähe) I, 126. nuoslēpties, ka ne redzēt, ne manīt II, 86. nazis pazudis, ka ne redzēt VII, 708. kāpuostu vai gaļas - ne redzēt (gibt es nicht) Vārpas 52. atskrien atpakaļ, bet brāļu ne dzirdēt, ne redzēt (die Brüder sind spurlos verschwunden) LP. II, 53. vilku ne redzēt, ne dzirdēt vairs VII, 878. guovs ne redzēt, ne dzirdēt VII, 982. - acīm re̦dzuot, öffentlich U., augenscheinlich, offen Nürnberg bar, zusehends: un tad auga arī abi puisē̦ni, tīri acīm re̦dzuot LP. IV, 136. luopi baŗuosies acīm re̦dzuot III, 96. Liena pati negrib Prātnieka redzēt ne acīs (will überhaupt nicht sehen) Kaudz. M. 103. ne acīm neredzēju Biel. 2269. tē̦vs liek aizvest dėlu, lai viņa acis ne˙maz vairs tuo nere̦dzē̦tu LP. I, 69. Rīgu dabūt redzēt Ar. "= die Zunge ans weissgefrorene Eis legen." man re̦dzuot nav zināms, ich weiss nicht, dass ich es gesehen hätte Talsen. Part. praes. re̦dzams, sichtbar, augenscheinlich, offenbar, zusehends: auns aizskrien nuo re̦dzamas nāves izglābties JK. V, 1, 15. viņš izglābis... čūsku nuo re̦dzamām briesmām LP. VII, 485. te vēl vieta re̦dzama, ka tuoreiz milzis gulējis V, 384;

2) tr., intr., aufpassen; sorgen:
redzi tu nu man tuo bē̦rnu! passe mir das Kind auf! Kav. par kuo, par kādu redzēt U., für jemand sorgen: gan es par tuo redzēšu;

3) intr., verlangen:
es pēc jums daudz re̦dzu, es verlangt mich sehr nach auch Peb. n. U. Refl. -tiês,

1) sich sehen, gewahr werden:
nu re̦dzas viņa gŗūta e̦suoti, nun sie aber siehet, dass sie schwanger geworden ist Glück I Mos. 16, 5;

2) einander sehen, gewahr werden :
ļaudis, tāli viens nuo uotra izklaidā dzīvuodami, re̦ti redzējās un satikās BW. III, 1, 5. nevarējuši cits cita ne uz desmit suoļiem redzēties Upīte Medn. laiki;

3) sichtbar werden, sein:
šur, tur redzējās taurenītis Stari I, 23. mēs lūkuojām, vai riestavs nere̦dzas jau cauri mesmiņiem Jauns. tur re̦dzas ciema ielas pirmie nami A. XI, 125. kad vārtus atveŗ, re̦dzas iekšējie apcietinājumi Rainis Indulis un Arija 123. ļaužu man redzējās pārāk daudz Jauns.;

4) scheinen:
man re̦dzas (in Pilskalne: redzies), ka tas nav pielaižams LW. 1921, № 40, 41. - Subst. redzêšana,

1) das Sehen:
man nepietiek ar redzēšanu vien LP. III, 76;

2) das Ansehen:
cilvē̦ks nuo redzēšanas, kārtas un mantas Lautb. Luomi 56; redzêšanâs,

1) das gegenseitige Sehen; Gewahrwerden;

2) das Sichtbarsein, -werden;
redzẽjums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Sehens: tautiet[i]s suola simtu mārku vienas reizes redzējumu (Var.: par reizes redzējumu) BW. 13655. Pēteris nuobrīnījās par sievas redzējumu LP. VII, 505. tā sagādāja ļaudīm iecienītus redzējumus (beliebte, gern gesehene Schauspiele) Kaudz. M. viens redzējums - uguns kalnam pāri (in einem Moment, im Handumdrehen) LP. VI, 805. "ar tuo redzējumu", spreche man, wenn man etwas zum letzten Mal sieht St. tas nebijis ne labs redzējums -te itin ātri viesulis sagriezies LP. VI, 230; re̦dzê̦tãjs (li. regė´tojis), redzējs L., St., ein Seher, Schauer; ein Zuschauer U.: nedrīkstēju bildināt: daudz ļautiņu re̦dzē̦tāju, visi ļaunā vē̦lē̦tāji BW. 13590. Vielleicht (nach Mikkola BB. XXI, 220 f.) zu r. рóжа "(unschönes) Gesicht" (doch kann wegen r. родá "облик, физiономiя" das ж in рожа auch aus dj entstanden sein); nach Jokl Stud. z. alb. Etym. u. Wortb. 75 gehört hierher auch alb. ruaj "sehe an, schaue, bewache" u. a.

Avots: ME III, 502, 503

I riêbt (li. riebt "zuwider sein" Miežinis), riêbju, riêbu,

1) intr., ekeln, zuwider sein:
Sprw. pilnam vē̦de̦ram gardumi riebj. kuņas dē̦lam nesmukie vārdi . . . rieba LP. VI, 572. tas man riebj, das ist mir zuwider U.;

2) intr., im Wege sein, hindern
U., Spr.: šis akmens riebj, der Stein ist im Wege, hindert U. tas man neriebj, das hindert mich nicht, das steht mir nicht im Wege, das tut mir nichts, daraus mache ich mir nichts U.;

3) intr., tr., Böses tun, ärgern, reizen, sich rächen
Spr. (cum dat.): Sprw. uotram riebdams tik pats sev sariebsi. riebu, riebu ļautiņiem, kâ neriebu dzīvuodama: citam riebu dziedādama, citam bargi runādama BW. 1027. riebu, riebu tautiešam, riebu lielu riebumiņu, maza riebu raudādama, lieladaiļi dziedādama 1028. es savam bāliņam daudz(i) riebu ganīdama: visas viņa pļavmaliņas telītēm ēdināju 29332. viegli durvis virināju, iztikdama, neriebdama bargai dē̦lu māmiņai 23146. vai, priedīte, vai eglīte, kuo es tev ļauna riebu? vienu mizu vien nuorāvu 30252. nav viņš ne˙kā riebis Saul. III, 197. Refl. -tiês,

1) ekeln, eklig, widerwärtig sein:
vērpt viņai riebās LP. VI, 992. ķēniņam tas ļuoti riebās, ka... VII, 198. saki, vai labprāt nesi tuo jūgu jeb vai tas tev riebjas? Dünsb.; schmerzen Stelp.; man riêbjas, ich fühle mich unwohl Golg.;

2) einander im Wege sein, hindern, in Feindschaft leben:
ai, kaimiņ, nu mēs divi riebsimies: tev dēliņš, man meitiņa ik vakaru vietu taisa BW. 12482. tâ dzīvuot meitiņām, kâ baltām aitiņām: ne riebties, ne bārties, ne turēt ienaidiņu 6524 var.;

3) = atriêbtiês, sich rächen Spr.: kungs it līksms un varē̦tu pie druošas meitenes riebties Elbervelt Līksmības grāmata 215. - Subst. riêbšana, das Hindern; das Ärgern, Reizen; die Rache; der Verdruss: e̦lka bilde bij nuolikta par riebšanu... nama kungam (zum Verdruss dem Hausherrn) Hesekiel 8, 3; riêbums,

1) der Ekel, Widerwille:
piedzē̦rušais saceļ riebumu pret sevi Sassm. nuo ļauna cilvē̦ka ik˙katrs ar riebumu nuovēršas Ahs.;

2) die einmalige, vollendete Tätigkeit des Ärgerns, Reizens, Schadens; die Rache;
riêbẽjs, wer hindert, ärgert, reizt, schadet, Böses tut : tē̦vuzemes riebējs Altr. asins zieds 60. Nebst raîba II, suoraibs, suoriba wohl (nach Leskien Abl. 280) zu li. riebris "fett" (urspr.: "widerwärtig"), und weiterhinwenn von der Bed. "reissen" auszugehen ist (vgl. russ. рвать "reissen" : его рвет "er erbricht sich") - zu norw. ripa "abreissen", rīpa "ritzen", mnd. repe "Flachsraufe", and. rīpi "reif", resp. an. rífa "zerreissen" u˙a. bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 345.

Avots: ME III, 542, 543

rĩt (li. rýti "schlucken"), praes. riju (dial. rīnu, z. B. in Kroppenhof, A.-Schwanb.), praet. riju, tr., intr., schlukken, schlingen, fressen: rij tāvu rīšanu! von vielem, hastigem Schlingen. nu˙dien, tad ir visas aplupījis; rij tavu rīšānu! LP. VI, 293. rij, ka(d) tu pārplīstu (pārsprāgtu)! Mag. XX, 3, 42. Refl. -tiês,

1) einander schlingen:
neē̦dušam de̦sa de̦su rijas Birkert Sakāmv. 51;

2) sich (beständig) zanken, streiten
(eig.: einanderschlingen, fressen): ļautiņi rijas un ē̦das Aus. I, 61;

3) - rīstīties, sich würgen
U. Subst. rĩšana, das Schlucken, Schlingen, Fressen; rijums, die einmalige, vollendete Tätigkeit des Schlingens; das Verschlungene, Gefressene; rijẽjs, ein Fresser, Verschlinger; galas rijējs zvē̦rs, ein fleischfressend Tier U. Nach Osthoff MU. IV, 45 zu ai. riṇāti "lässt fliessen", rīyatē "gerät ins Fliessen", aksl. rinǫti od. rijati "fliessen; stossen", ae. rīd "Strom", cymr. rhid "Same" u. a.

Avots: ME III, 540

I sāms: sāmu zemes mēs ļautiņi, prūšu zemes kumeliņi BW. 26034.

Avots: EH XVI, 471

*še̦rpule od. *še̦rpulis "?": būs... ļautiņiem še̦rpuļu krekliņš Rainis Uguns un nakts 18.

Avots: ME IV, 16

spīvs, höhnisch, spöttisch Für. I; trotzig L., St., U.: spīvi runāt, apsmiet Für. I. spīvi vārdi ebenda. ausis tapa ar... dažādiems spīviems vārdiems piebļautas Manz. Post. I, 451. neuzrunā tuo ar spīviem, bargiem vārdiem II, 73. tautiešam spīvi vārdi, drīz bāliņu kaitināja BW. 21665, 1. audz, māsiņa, spīva (Var.: nikna), barga! 11631, 1 var. sīkstie, spīvie svešie ļautiņi, paši vien ēda..., man... nedeva 19204, 4. negaiss trakuo drauduošs, spīvs Brands 31. zibens spīvs MWM. X, 68. spīvuo muoku vaidā 817. gars... spīvs uz cīniņu Duomas II, 613. kauc bāra bē̦rnu spalgi spīvuo dziesmu Stari I, 137. - Subst. spīvums, der Trotz U. Kontaminiert aus sīvs + spīts? Anders Persson Beitr. 398 (zur Wurzelform spī- "spannen").

Avots: ME III, 1005

tàuta Neuenb., Serbigal, Wolm., (mit àu ²⁾ Kl., Lös., Nerft, Preili, Prl. u. a. (li. tautà "Volk, Nation; Deutschland", apr. tauto "Land"), taûta Raipol,

1) Art, Geschlecht, Gattung St., L., Manz. Lettus, ("wenig gehört") U.: labas tautas zirgi, vistas L., St., Für. I. zuošu tauta BW. 17605 var. sieviņ[a] mana žīdu tautas 27225, 3 var. nuo augstas tautas Manz. LChr. 129. nuo baznīcas kungu tautas Manz. Post. I, 39. visādu zivju tautu Matth. 14, 47. jaunu putnu tautu Weish. Salom. 19, 11. zeme izduod dzīvas lietas pēc savas tautas (in spätern Ausgaben: kārtas) I Mos. 1, 24 (weitere Belege aus Manz. nnd Glück bei P. Schmidt RKr. XIV, 91). savā tautā U., in seiner Art und Weise;

2) das Volk, die Nation:
skaidras ziņas nuo zemēm un tautām Launitz Stāsti 3. arabieši bij ganu tauta Pūrs I, 10. tautas dziesma, Volkslied BW. 415, 5 und Band I, S. 797, No 27, 5 var. (vgl. dazu J. Kauliņ Etn. I, 70);

3) plur. tautas (selten der sing. tauta), fremde Leute
(zur Bed. vgl. sloven. ljudski "fremd" und d. "unter die Leute kommen"),

a) fremde, feindliche Kriegsleute:
kur mans dēliņš, mana meitiņa tautu laikā (zur Kriegszeit) izklīda Manz. Post. II, 37 (hier auch ein dat. und instr. pl. tautiem: nuo tautiem svilināts kâ vepris II, 189; savus ļaudis un savu zemi var par [vor] tautiem glābt 1, 7);

b) nicht zum eigenen Wohnorte Gehörige; aus fremdem Gebiet kommende Freier
(zur Bed. s. auch Švābe Latv. kult. vēst. I, 1, 97 f.): par "tautām" dēvēja svešus ļaudis BW. I, 492. sveši, sveši tie ļautiņi; kâ ne sveši? tautas vien! VL. bei E. Bielenstein Stud. 39. tautās mani bāleliņi BW. 32159 (ähnlich 4821, 5). sajājušas sīvas tautas 13434. kam turēja kamanās, kam tautām (Var.: tautai) nerādīja 13308. patika taut[u] ustabeņ[a] 33573. lai vada ... īsti brāleņi da tauteņām 33573. vienu mani tautas veda Biel. t. dz. 551. tautās iet, α) in die Fremde reisen L., St.; β) (einen Mann) heiraten (und dabei in die Fremde ziehen; in O.-Bartau "iet tautīnās" nur Wirtstöchter): kad es iešu tautiņā (gew. pt. tautâs!), es būš[u] tautu priekšgājēja BW. 6865. tautās vest "uxorem ducere" Biel, t. dz. 1140. meitiņu izlaida (verheiratete) tautās Niedr. Vidv. XXII, 206. tautas vīrs, Ausländer L., St. tautu (oder tautas Biel. 1473) māte, die (künftige) Schwiegermutter (einer Frau): iznāk pati tautu māte BW. 13646, 18. tautu (oder tautas BW. 13434,

4) dē̦ls, Jüngling aus der Fremde, ein Freier;
tautu (oder tautas) meita, Jungfrau aus der Fremde; ein mannbares Mädchen L.; tautas bē̦rni, Brautwerber L., St. Vgl. auch den Gesindenamen Taũtas Lvv. I, 52, Taũtiņas II, 135. Zu got. ƥiuda, air. túath, osk. túvtú "Volk" u. a., s. Trautmann Wrtb. 315, Walde Wrtb.2 798, Boisacq Dict. 963, Kretschmer KZ. XXX1, 454 t., Oštir AfslPh. XXXVI, 442 und zur Bed. auch Zubaty AtstPh. XVI, 4061 (das Allgemeine [tauta] ist eben fremd dem Eigenen gegenüber).

Avots: ME IV, 140, 141

teju St., U. (geschr.: teiju), Spr., Gr. Buschh., Memelsh., Nötk., Sessw., teja Warkl., tejùo ² Kl., Adv., hier, hierselbst: kur tu jāj, bāleliņ? teju meitas kaimiņuos BW. 13871 var. teju bija tie ļautiņi 582, 1. vanadziņi teju vien lidināja 13506. es teju paliku 26132. paliec teju (Var.: šeju), linu druva, nekaries mugurā! 28472. sirsniņ . . ., paliec teju maliņā! 85, 1. būs teju palikt Glück II. Mos. 10, 24. kur ir... tava sieva? - teju dzīvuoklī I. Mos. 18, 9. viņš ieradīsies teju MWM. VIII, 7. vēl kājiņu tejuo avu BW 16965, 6 var. teju pat, hierselbst: teju pat nuoritēja tuvējuos kaimiņuos BW. 6278. līdz teju St., bis hieher. teju, teju, eben hier, jetzt eben MSil.; beinahe: vācieši jau teju, teju pie Rīgas vārtiem A. Brigader Daugava I, 15. suns rēja vēl piktāki, likās, ka teju, teju vai pie kājām kritīs Alm. puisis teju, teju taisījās viņai steigties pakaļ Druva II, 481. saulīte laidusies jau teju, leju zemē Alm. Rud. 14. meitas šalli uzskatīja teju, teju ar svē̦tu bijību Druva II, 582. teju tejuôc Saikava, hin und wieder: teju tejuoc ierējās suns Saikava. Wohl aus te . ju < jau (= li. jau in tuojau "sofort" u. a.); tejuo aus teju wohl nach Lokativen wie viduo, virsuo.

Avots: ME IV, 157, 158

II valuôda Wolm. u. a., (mit ùo ² ) Lis., Demin. valuodīte BW. 11719 var.,

1) valuôde PlKur., die Sprache; die Rede, das Gespräch
(in letzterer Bed. auch der Plur. valuodas gebräuchlich): latviešu, vācu, krievu valuoda. tē̦va (U.) od. tē̦vu valuoda, die Muttersprache. iznesīga (Var.: izveicīga, izvedīga, izdevīga) valuodiņa BW.11719. skaidra, ē̦rta valuodiņa 77. mīlīga valuoda Br. 541. želīga valuodiņa Biel. 2154. barga valuodiņa 2275. bagāta, luokana, cē̦la, kuoša valuoda Austr. kal. 1893, S. 65. kâ skujiņa valuodiņa Biel. 1582 (ähnlich: Etn. IV, 4), barsche, scharfe Rede. tukša valuoda St., U., blēņu valuodas Krilova pas. 33, leeres Geschwätz, unwahres Gerücht. tautam gudra valuodiņa BW. 10665 var. (ve̦ci vīri) gudras laida valuodiņas (Var.: runā gudras valuodiņas) 27295 var. tautām gara valuodiņa 10665 var. tautum daudz valuodiņu 10665. acu valuoda Turg. Muižn. per. 54, die Sprache der Blicke. puķu valuoda, Blumensprache. Sprw.: bē̦rnam bē̦rna valuoda Br. sak. v. 109. tu jau ar valuodu viņam priekšā neaiztiksi RKt. VI, 936. netrūkst dziesmu man dzieduot, ne valuodu runājuot BW. 1188. māsiņam valuodiņa nesade̦r 307. labrītiņ! dievs palīdz! tā pirmā valuodiņa Biel. t. dz. 2334. mana sirds runā tuo pašu valuodu Kurbads. citu valuodu nebij, kâ tikai par karu Vēr. II, 196. valuoda Uoļiņiem savā starpā ne˙maz labi nevedās (das Gespräch ging nicht gut vonstatten) Kaudz. M. 170. bez valuodas palikt, verstummen St., U. viņš atdabūja valuodu A. XI, 570 (ähnlich: LP. IV, 105). apburtajiem atduot valuodu LP. III, 104. kalps sacīja valuodu me̦klē̦dams Seibolt MWM. VI, 637. runāt pame̦stuo valuodu Kaudz. M. 135. valuoda ienāca viņām drīz par Lienu (sie fingen bald an von L. zu sprechen) 93. valuodu uz citām lietam griezdama (das Gespräch anderen Dingen zuwendend) 16. valuodas griežas uz tagadejām valsts būšanām 134. drīz valuodas ve̦dušus (wurde gesprochen) par šuo, par tuo Etn. IV, 27. valuodu uzsākt (Dīcm. pas. v. I, 34, Vēr. II, 64) od. uzņemt (Kaudz. M. 33), zu sprechen anfangen. valuodas uzvilkt LP. II, 37, ein Gespräch beginnen. vedēji atkal ievilka valuodu, begannen zu sprechen BW. III, 1, S. 39. jāle̦nc valuoda uz citu pusi (man muss das Gespräch auf andere Dinge lenken) A. XI, 153. raudzīju nākt ar... biedriem valuodus (ich versuchte... ins Gespräch zu kommen) Siliņš 6. valuodās ielaisties Kaudz. Vecais Stenders 53; Pas. IV, 269, sich in ein Gespräch einlassen. viņa... ielaidas par tuo ar Spruoģieni valuodās Deglavs Vecais pilskungs 9. piesacīju... māsiņai ar tautām nelaisties garajās valuodās BW. 11998. ar nepacietību valuodā krist (ins Gespräch (ein)fallen) Kaudz. M. 122. valuodās būt L., in einem Gespräch begriffen sein. valuodu apraut A. v. J. 1899, S. 29, das Gespräch, die Rede abbrechen. valuodu laist, reden, sprechen: kādu re̦dzu runātāju, tādu laidu valuodiņu BW. 14919, 1. kas guodīga meitenīte, guodam laida valuodiņu 6557. valuodās iet, (zu) sprechen (anfangen): ej, māmiņa, valuodās (Var.: runāties)! BW. 14355, 3 var. ķēniņiene gāja ar savu meitu valuodās vaicādama... Pas. IV, 502 (aus Adiamünde). valuodu ņemt, zu sprechen anfangen, das Sprechen erlernen: tas bē̦rns ar piektu gadu vēl valuodu ņēma, das Kind fing erst im fünften Jahre an zu sprechen. lai (sc.: pādīte) drīz ņēma valuodiņu BW. 1539. valuodu [citādi St] luocīt, eine besondere Aussprache od. besonderen Dialekt haben U. valuodu raustīt SDP. VIII, 20, stottern. puisītis ... bērtin bēra valuodiņu BW. 12347 var. ni bārstīju valuodiņas 1458. valuodu šķilt, Feuerworte reden Bergm. n. U. viņš aizskrēja ar savu valuodu pa meža ceļu Kaudz. M. 99;

2) gew. der Plur. valuodas, das Gerücht, die Nachrede
U.: Sprw. labas valuodas ve̦lkas kâ gliemēzis, bet sliktas vēja spārniem skrien RKr. VI, 935. valuodas iziet ļaudīs LP. IV, 22, das Gerücht verbreitet sich. ļaužu valuoda(s), das Gerücht St., U. tu puisīti[s], es meitiņa, abi ļaužu valuodā BW. 8984, tu ar mani runādama tapsi ļaužu valuodās (wirst zum Gegenstand der Nachrede werden) 581. pe̦ld mans augumiņš pa ļautiņu valuodām Biel. 2168. es nevaru vairs panest nuo ļaudīm valuodiņas 1352. ļaunas valuodas sāka kūpēt Neik. 59. valuodu celt L., St., ein Gerücht veranlassen. valuodas celt (U.), iznest (U.), nē̦sāt (U.), taisīt (Biel. 1925), Gerüchte verbreiten. lai palika neguodā valuodiņas cēlējiņi BW. 8389, valuodus ņemt (Mag. IV, 2, 153, U., Kav.), likt, in (bösen) Rufbringen : neliec manu augumiņu . . . ļaužu valuodas! BW. 6329. neliekat... manis vien valuodā! vai es viena uzauguse ļautiņiem daudzināt? 8733. ļaudis mani ieņē̦muši nevainīgu valuodās 8611. lai gulēja tie ļautiņi, kas tur mani valuodās (die über mich Gerüchte verbreiten) 8722. valuodas aug, das Gerücht vergrössert sich U. valuodām izšķirt Biel. 1235, durch Nachrede auseinanderbringen, entzweien ;

3) daudzināta valuoda L., eine gebräuchliche Redensart;
šī valuoda pie mums netuop daudzināta L., dieser Ausdruck ist bei uns nicht gewöhnlich. Nebst valšķis 2 (?), valuodze, vāluôdze (s. dies) zu poln. wołać "rufen" u. a., s. KZ. LII, 123.

Avots: ME IV, 461, 462

vê̦de̦rgraîzes MWM. VIII, 806, vê̦dargraîzes, Leibschmerzen, Kolik. vê̦de̦rguļa, vê̦darguļa, vê̦dē̦ra guļa St., U., die Ruhr: viņi nuomira ar vē̦de̦rguļu A. v. J. 1900, S. 577. pret ve̦darguļu dzeŗ šnabī ieraudzē̦tas muš-mires Etn. IV, 169, vē̦de̦rguļā - tad ļautiņi stipri mira Saul. III, 169.

Avots: ME IV, 548

vêl (li. vė˜ľ "wieder", s. Būga KZ. LB, 95 f.),

1) noch:
jau saulīte Vāczemē, es vēl jūŗas līkumā BW. 30700. puisis vēl laikā patapis uzlēkt LP. III, 75. tad vēl kuo: še tev šis naudas zutnis! 57. kuo vēl ne! kâ nav ļaudīm kauna! Krilova pas. 89. ar vēl lielākiem... vārtiem LP. VI, 882. juo tie ļaudis paši me̦lni, vēl juo me̦lni (Var.: vēl me̦lnāki) kumeliņi BW. 18217 var. tādu mežu es redzēju vēl pirmuo reiz Jauna Raža IV, 29; weiter St., ferner U.;

2) dennoch
(zur Bed. vgl. engl. still "noch; dennoch"): tavu skaistu vaiņadziņu! man bāliņš Rīgā pirka, vēl (Var.: bet) tik skaista nenuopirka BW. 5771;

3) gar St.: putns skrien pa gaisu, un tuomē̦r spalva nuokrīt, - kâ vēl cilvē̦kam, kas ar visu mantu staigā! Br. sak. v. 991. pusbalsīti vien palaidu, jau ļautiņi brīnījās; kuo tad vēl(i) nedarītu, būtu visu palaiduse BW. 416. tā nav tavu drēbju vērts, kuo (Var.: kur) vēl tava augumiņa 21258, 4. kuo tad nu vēl... LP. II, 11. ja jau taviem gudriem brāļiem neve̦das, kur nu vēl tev! V, 265 (ähnlich III, 27);

4) ne vêl, geschweige denn:
tâ nav tavu drēbju vērts, ne (Var.: kur) vēl tava augumiņa BW. 21258. (ähnlich 6069). ļauna vārda virsam netika teicis, ne tad nu vēl pirkstu piedūris Aps. VI, 22;

5) erst:
nu(le) vēl St., jetzt erst U. licis asti vienreiz vārtuos, - neuzlauzis; bet trešuo reizi kâ licis, tad vēt uzlauzis LP. VI, 882. bijis jāpeldina trīs reizes, tad tik vēl ticis labums Etn. II, 68. sveša māte paē̦duse, tad vēl mani atminēja BW. 4442. tagad vēl dzimtkungs... lika vest Birznieku savā ka-binetā MWM. v. J. 1897, S. 694. nu vēl māte kājas āva Biel. 1687. pēc vēl 2037;

6) "= jel (doch)!" Wessen;

7) = vài I 1 BW. 16921, 2 var. Die Bed. "noch" ist wohl aus der Bed. "wieder" (in vēļ und li. vė˜ľ) entstanden. Wohl zur Wurzel von velˆt, s. Persson Beltr. 542 ider zur Bed. lat. rursus vergleicht) und Walde Vrgl. Wrtb. 1, 303.

Avots: ME IV, 556

ve̦zumnieks L., einer, der eine Fuhre führt, ein Fuhrmann Dr.; Plur. ve̦zumnieki, der Train A. XX, 296: ve̦zumnieki tie ļautiņi, ve̦zumiņa vien prasīja BW. 16283, 2 var. strādāja kâ ve̦zumnieks V. Eglītis Zilā cietumā 16. brauca ve̦zumnieki tur garām LP. VI, 759.

Avots: ME IV, 547

zeme (li. žẽmė, apr. semmē),

1) zems, -s (r. земь in на-земь "auf die Erde"
) Preili n. FBR. VIII, 13; Pas. II, 137 (aus Lixna), Kaltenbrunn, Schlossberg, Demin. zemiņa (tahmisch!) BW. 8310, 2 var., acc.-instr. zemiņu (tahmisch!) 13388 var., gen. s. zemīša 4821,3 var., auch Plar. zemes, die Erde (der Boden; die Welt); der Humus Siuxt; das Land; der Landbesitz: Sprw. kāda zeme, tādi augļi RKr. VI, 849. tik me̦lns kâ zeme Br. 57. kas zemi kuopj, tam maize būs Br. sak. v. 1504. kas zemi kuopj, tuo zeme kuopj Birk. Sakāmv. 79. ja zemei duosi, tad zeme tev duos JK. II, 473. kâ zemi kuopsi, tâ zeme atlīdzēs 474, tā zeme jūras dibe̦nā, tā zeme kapā Br. s. v. p. 117. virs zemes, apakš debess (antwortet man einem, der nach dem Wohnort fragt) Etn. IV, 79. bija ļuoti nejauks laiks, tâ sakuot debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 1, 66. kaut arī zeme ar debesi jauktuos 65. mālu (Var.: glīzda, pliena, zvirgzdu) zeme BW. 9763. man arama ce̦lmu zeme 5220,2. kas man deva āra zemi, sila zemes arājam? 11218. linu zeme 17470,1. griķam de̦r smaga (Var.: ve̦ca) zeme 3186 var. meža zemes iestrādājuot Etn. II1, 157. maizes zeme, ein fruchtbares Land U. atvedis kapiem smilti un zemi (Sand und Humus) Siuxt. piegrābis lielu nastu ar zemēm un gribējis Daugavu aizsērst LP. V, 408. spē̦ruse aiz dusmām zemes gaisā JK. V, 1, 76. zemi apstrādāt, den Boden, das Land bearbeiten. zemi uzplēsa Dicm. pas. v. I, 25. es aparu divi zemes BW. 27976. zeme iebrūk Aps. Pie pag. tiesas 15. būdiņa... kâ nuo zemes izburta LP. I, 169. zemē iegrimuse pils Dīcm. pas. v. I, 11. viņš pārbijās, ka vai dzīvs būtu zemē ielīdis 23. guovis bijušas kâ zemē iekritušas LP. VII, 978. uz zemes pusi St., niederwärts, uz zemes gulēt, auf der Erde liegen, schlafen U. pie zemes gulēt, krank sein U. pie zemes, gar zemi gāzt, mest, sviest, niederwerfen U. Ansis liekas gar zemi (legt sich nieder) un aizmieg JK. III, 80. līdz zemīti ievas zied BW. 13388. ze̦māku jau nekritīsi kâ līdz zemei, sagt man zu einem, der sich vor dem Fallen fürchtet Etn. IV, 77. tē̦vs, māmiņa zem zemēm (sind begraben) BW. 4087 var. māmuliņu zem zemēm palikām 27755. gulēt man zem zemēm 27554,1. ragana... nuosit (sc.: kucīti) i[r] apruok juo zemēs Pas. V, 426 (aus Welonen). viņš guļ dziļi zem zemēm Latv. rozkrīt caur zemēm Pas. V, 321 (aus Welonen). tē̦vs ar dē̦lu zemi dala Biel. 1179. sasēda bāleliņi tē̦va zemi dalīdami BW. piel. ² 37891. pirmajam, pedeļam, tiem piede̦r tē̦va zeme 3754,1. tē̦vu zeme, das Vaterland. dzimtā zeme, die Heimat. meita zemes neturēja BW. piel. ² 3774,1, labs zemes gabals, eine gute Strecke Weges U., St. vinš e̦suot gājis kādu gabaliņu zemes LP. VI, 920. nebija jājis ne jūdzes zemi (eine Meile Weges) V, 276. pa visiem zemes kaktiem dze, nāt Kundziņš Vecais Stenders 37. uz jaunu zemi iet, eine neue Wohnstelle beziehen U. sveša zeme BW. 18912. nuo svešām zemītēm 30866. tālajās zemītēs 31726, 2 var. radi pa visām zemītēm BW. piel. ² 3840,1. aiz zemju zemēm, dziļā svešumā Rainis Tie, kas neaizmirst 77. krievu (Var.: prūšu, puoļu) zeme vare̦n liela BW. 13186,7. nuo tās tāļas sakšu zemes 31332. sāmu zemes mēs ļautiņi, prūšu zemes kumeliņi 26034. trīs kundziņu zeme rīb 18999. uz zemēm Salis u. a., auf dem (flachen) Lande (im Gegensatz zur Stadt). uz zemēm iet, aufs Land ziehen St., U. zemēs dzīvuodams, der du doch zu Lande wohnest Manz. 10 Gespr. - In genitivischen Verbindungen: zemes bē̦rns, ein Sterblicher; z. ceļš,

a) der Landweg (im Gegensatz zum Seeweg, zur Eisenbahn)
Salis, Wid.;

b) die Landstrasse
Wid.; z. juoma Wid., die Landenge; z. juosla od. juosta (U.), eine Erdzone; z. kalps "ein Landknecht": saimnieks izrentēja māju trim zemes kalpiem Ahs.; z˙klēpis, der Schoss der Erde; z. luode, die Erdkugel; z. ļaudis, Landeseingesessene St., U.; z. malka, Torf U.; z. piķis, Ton: zemes piķis kaļķu vietā I Mos. 11, 3; z. rags, das Kap Wid.; z. rūķis, wer den Boden bearbeitet, ein Landarbeiter; z. smaka, Leichengeruch U.; z. strēķis, eine Erdzone U.; z. suoģis, der Landvogt Manz. Lettus; z. svars, 25 Pfund Karls.; z. šaurums, die Landenge Wid.; z. tiesa, das Landgericht U.; z. trīce, das Erdbeben; z. vaina, eine Krankheit, die man von dem Wasser erbt, womit ein Gestorbener gewaschen ist Bergm. n. U.; z. vējš, der Ostwind an der Westküste von Livl. und Kurl. n. U., Rutzau; z. bite, die Erdbiene; z. čurkslis, die Uferschwalbe (hirundo riparia) Nigr.; z. tārps, der Erdwurm Wid.; z. apiņi, Ehrenpreis (veronica officinalis L.) RKr. II, 80, L., U.; z. ābuols, knollige Sonnenblume, Topinambur (helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72; Plur. z. ābuoļi, Erdäpfel U., Kartoffeln Mag. IV, 2, 145; z. bē̦rzs (bērze 1271,1) BW 17706, 4"?" ; z. cūkpienes, Löwenzahn (leontodon L.) RKr. II, 73; z. kuoks, der Senesbaum Brasche; z. rāciņi U., Kartoffeln; z. rieksts Mag. IV, 2, 29, die Erdnuss; z. siliņš, Augentrost (euphrasia) U.; z. sīpuols Etn. II, 10"?"; z. tauki, schamloser Gichtschwamm (phallus impudicus L.) RKr. II, 75; zemes uogas St., Erdbeeren. Nebst ze̦ms u˙a. zu apr. same (zum Vokalismus vgl. den Ortsnamen d. Samiten = le. Zemīte in Kurl.), aksl. zemlja, av. (loc. s.) zǝmi, alb. δе "Erde", gr. χαμαί "auf der Erde", umbr. hondra "infra", lat. homō (alt hemō). got. guma "Mensch" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 662 ff., Trautmann Wrtb. 369 f., P. Kretschmer Glotta XX, 65 ff., N. van Wijk AfslPh. XLII, 287, Johannson Xenia Lideniana 116 ff.

Avots: ME IV, 708, 709

ze̦ms (li. žẽmas "niedrig"),

1) niedrig:
augsti kalni, ze̦mas lejas Br. 268. ze̦ms nuo auguma Frauenb., ze̦ma auguma, klein von Wuchs. ze̦ms zirdziņš Biel. 1031, ein stämmiges Pferd;

2) fig., niedrig, von niedriger Herkunft:
ze̦mi ļautiņi e̦sam Kaudz. M. 58. Sprw.: uz ze̦miem pakāpjuos, uz augstiem paskatuos Sassm. n. Rkr. XVII, 64. ze̦mais, ein einfacher Mann Sassm. n. Rkr. XVII, 64;

3) wohlfeil
U.Subst. ze̦mums (li. žemùmas),

1) die Niedrigkeit:
iet saulīte ze̦mumā (die Sonne geht gegen Abend, nähert sich dem Untergang) BW. 3165 (ähnlich: 31646 var.);

2) niedriges, gemeines Wesen, Gemeinheit
MWM. VIII, 677;

3) die Nerung
PlKur.

Avots: ME IV, 712

I zvẽrêt, -u (zvẽ̦ru AP., Arrasch, C., zvẽru Wolmarshof) od. -ẽju (Dond., Salis), -ẽju,

1) schwören, einen Eid ablegen
(unbek. in Zvirgzdine): zvērēt uzticību Austr. kal. 1893, S. 74. nepatiesi zvērēt, falsch schwören U. es zvē̦ru, ka tuo nedarīšu;

2) "?": māsiņ,... mēs par tevi zvērēsim.... zvērējat tiem ļaudīm, kam nav mīļa dzīvuošana! BW. 13646, 8. pēc tevim zvērējam.... es negribu zvērējam: zvē̦rē̦tiem ļautiņiem, tiem dieviņš nelīdzēja 13646, 26. Refl. -tiês,

1) (wiederholt schwören), sich verschwören
L., St., mit einem Eid beweisen Spr.: pie krustiņa zvērējās BW. piel. ² 1413, 1. kuo liedzies..., kuo tik daudzi zvērējies (Var.: dievuojies)? 12558 var.; 24958. uozuoliņš zvērējās saulei saknes nerādīt 2799, 4. tu vari zvērēties visu dienu, es tev tuomē̦r neticēšu Stenden. Zveņģis salicis ruokas, zvērējies un dievuojies Upīte Medn. laiki 69. kâ tas zvērējās, lādējās pikti Lapsa-Kūm. 155;

2) "?": ne es ēšu, ne es dzeršu, pēc māsiņas zvērējuos BW. 13646, 1. - Subst. zvẽrẽjums, der Schwur
V. Mos. 7, 8. Aus mnd. sweren "schwören".

Avots: ME IV, 772