Paplašinātā meklēšana

‡ bal˜štele Grenzhof n. Fil. mat.62, Demin. zu bàlss I, ein feines Stimmchen.

Avots: EH I, 201

‡ buõkšterêt Dunika, (mit ùo ² ) Oknist, = buõksterêt.

Avots: EH I, 258

‡ brikšteļi, Streichhölzchen: b. ... saslapuši, un ar tiem uguni neiedrēzīsit Janš. Dzimtene II ² , 305.

Avots: EH I, 241

ìekšte̦lpa ,* der innere Raum: krāsns pārējuo iekšte̦lpu sadala ar ķieģeļu starpsienām Konv. ² 1893.

Avots: ME II, 32

‡ kaštene A.-Autz u. a. n. FBR. XV 144, Deminutivform zu kaste, das Kästchen

Avots: EH I, 592

minštelêt [?], wissend und sich verstellend hin- und herraten Naud. n. Etn. II, 1: dē̦lu māte minštelēja, kas manā pūriņā VL.

Avots: ME II, 630

minštelis [?], das zu Erratende: "minšteli min, minštelis ruokā!" saka, ja kas nevar mīklu uzminēt kuras uzminējums minē̦tājam ruokā, piem.: "ē̦zdams izstiepjas, paēdis saliecas" (ein Messer, das der Ratende gerade in der Hand hält) Alksnis-Zundulis.

Avots: ME II, 630

priekštecis (f. -ce), prìekšte̦cê̦tãjs Kaudz. M., der Vorgänger, Vorfahre: kāda individa lielais augums tiek uzskatīts kâ priekšteču mantuojums Vēr. I, 1382. pēdējie var mācīties, kuo viņu priekšteči savāgaitā pieredzējuši Latvju tauta XI, 1, 3. viņš juta patīkamu nuogurumu, laikam veselības priekšteci A. v. J. 1899, S. 469. Anniņai sākās nebaltuo dienu priekšteces MWM. VIII, 496.

Avots: ME III, 398

prìekšte̦l˜pa,* der Vorraum.

Avots: ME III, 398

rakšte, rakštis, der Splitter Rutzau n. Etn. II. 129; aus II. rakštis dass.

Avots: ME III, 475

šte: auch Allendorf, Erlaa, Orellen.

Avots: EH II, 656

šte AP., Bers., N.-Sackenhof, Ogersh., Serbigal, Sessw., Subbat u. a., Adv., = šite, hier.

Avots: ME IV, 103

šteberêt Warkl. "= steberêt".

Avots: ME IV, 103

šteberêtiês, -ẽjuôs, stottern: viņš runā šte̦be̦rē̦damies Nigr., Wain.

Avots: ME IV, 103

I štebêtiês Katzd., -uôs, -ẽjuôs, šte̦buôtiês, = stebêtiês, sich wundern; verachten; missmutig sein, sich beklagen Katzd.: tava štebēšanās ne˙kuo nelīdz, tev tas jādara vien Katzd. kuo tu šte̦buojies: nevarēja nākt un nenāca Cālītis Dzīvība 67.

Avots: ME IV, 103

II štebêtiês Nigr., stottern; vgl. ste-bêt(iês) II 2.

Avots: ME IV, 103

šte̦gât N.-Bartau "= stagāt".

Avots: ME IV, 103

šteîtan, šteîte̦n, Adv., hier Serbigal.

Avots: ME IV, 103

‡ šteĩtanas Roop n. FBR. XV, 157, = šteîtan.

Avots: EH II, 656

štejene Pernigel, das Hier.

Avots: ME IV, 103

štem̂plis ² N.-Bartau, Schimpfwort für einen, der etwas schlecht macht. Vgl. stemple I 2.

Avots: ME IV, 103

‡ šte̦naga Frauenb., ein Stock, Knüppel.

Avots: EH II, 656

‡ šte˙pat(ẽm) Orellen, = te˙pat.

Avots: EH II, 656

šte̦pka, comm., = stepka: izbaruojies, tāds šte̦pka iztaisījies, tikkuo vairs pazīt var Naud.

Avots: ME IV, 103

šte̦rva Saikava, Wessen, šte̦r̂va ² (gespr. mit -ê̦r- ² ) Rutzau, šterve Spr., (mit er̃ ) AP., = ste̦rva: šte̦rva - ve̦lns! kuo maisies man ceļā! Saikava. vai tu, šte̦rva, neiesi stallī (zu einer Kuh gesagt) Rutzau.

Avots: ME IV, 103

‡ šte˙te Allend. n. FBR. XIX, 90, hier (?).

Avots: EH II, 656

‡ štete˙pat Allendorf, = te˙pat.

Avots: EH II, 656

svetecis,

1) ein Leuchter oder eine Laterne mit einem Licht resp. mit einem Lämpchen
Vīt.;

2) "?" stāv kâ svetecis (von einem Menschen, der steht und nicht antwortet)
Bolwen;

3) "skatu turē̦tāja (bāba 3)"Zaļmuiža, Warkl. Aus r. свѣтéть "треножник для вложенья горящей лучины"

Avots: ME III, 1152

ver̃šte Frauenb., = vêrste; verštes stabs Frauenb.,

a) der Werstpfahl;

b) ein Mensch von hohem Wuchs.

Avots: ME IV, 542

vištele: auch Grenzh. n. FBR. XII, 15.

Avots: EH II, 790

vištele, Demin. zu vista, ein kleines Pluhn Autz n. U., Bauske, Behnen, Prauenb., Schnickern. Aus li. vištẽlė.

Avots: ME IV, 628

‡ vištene A.-Autz, Schnickern n. FBR. XVI, 144, = vištele.

Avots: EH II, 790

atvẽ̦za, ‡

2) freier Raum; Bewegungsfreiheit
KatrE. (mit è̦ ² und ê̦): nav ne˙kādas atvē̦zas, kur iet un kur būt. nav atvē̦zas: šte˙pat gulta, skapis, galdiņš. te rūmes diezgan, laba a.

Avots: EH I, 180

I dzir̂kste, n. U. auch dzirksts (gen. s. dzirksts od. dzirksta). dzirgzde. Gliederreissen, Gliederschmerz, Rheumatismus [Lähmung U.], Gicht, auch [cirkste] und (luocītavu) čīkstē̦tājs genannt Etn. II, 134; dzirkstes sāpēm nuomuocīts Kronw. dzirkste man ruokā ieme̦tusies [um Bauske], dzirksti siet, bindend heilen Etn. II, 148. [Zu li. girgždėlė˜ "скрипѣнiе в суставах", girg(žd)ė´ti "скрипѣть" gir̃kšterėti "ein klein wenig knarren", s. Leskien Abl. 327.]

Avots: ME I, 553, 554

iztecêt (li. ištekė´ti), intr.,

1) hinaus -, herauslaufen:
viņa iztecēja mundra kâ stirniņa viesiem pretī A. IX, 46. cik ātri tas pūrs iztecējis (pie kruodzinieka) Aps. visi mani ruožu kuoki caur žuodziņu iztecējuši Ltd. 1065;

2) aufschiessen, lang wachsen:
slaiks iztecējis kakls A. XII, 30. šis iztecējums un izstīdzinājums, šis jaunības kalse̦nums un sausums A. XII, 30;

3) herauslaufen, sich ausfädeln, sich loswickeln:
iztecēja adatiņa nuo sarkana dzīpariņa BW. 17448, 18077. apgāzās vācelīte, iztecēja kamuoliņš (vgl. BW. 7229);

4) ausfliessen, auseitern:
labā kāja tam bija iztecējusi Aps. acs, trums izte̦k;

5) dahingehen, dahinschwinden:
šis gaŗais mūžs viņam nav iztecējis bez darba Aps. tâ izte̦k meitu guods BW. 6532;

[6) tas vārds tâ izte̦k U., das Wort muss so heissen].
Refl. - tiês, zur Genüge laufen: bē̦rns, zirgs visu dienu iztecējies.

Avots: ME I, 815, 816

iztèikt (li. išteĩkti), tr.,

1) aussprechen:
izteiktu vārdu vairs nevar atņemt. viņš nevar ne vārda izteikt LP. VII, 1;

2) aussagen, erzählen, erklären, auseinandersetzen, ausplaudern:
patiesību. kuŗš pirmais izteic, tam taisnība. izteici, kādēļ tev jāraud LP. IV, 168. neizteici visu paduomu IV, 71. izvilka rausi tik gardu, ka ne˙maz izteikt V, 280. viņš visu izteic, kuo tam pateic. teic, māsiņ, neizteic, visus ļaunus tautas vardus! BW. 13758. kuo teicu, tuo izteicu (atbild tādam, kas prasa: "kuo teici?");

3) herausstreichen, rühmen, preisen:
tautas manu augumiņu pirms izteica, pēc vainuoja BW. 8944. tautietis, mani pre̦cē̦dams, izteic savu dzīvuošanu 25950, 2. mana paša kājas, ruokas izteiks manu tikumiņu 6878. neteic mani, māmuliņa, es negribu izteicama BW. piel. ² 6878. Refl. - tiês,

1) sich aussprechen, erklären, zu verstehen geben:
tâ visi izteicās Alm.;

2) sich ausdrücken:
tu pruoti smalki izteikties Seib.;

3) unwillkürlich ausgesprochen werden, entfahren:
tas man tik tâ izteicās. ka tu esi muļķis, man tik tâ izteicās Purap.;

4) vergeblich reden, tauben Ohren predigen:
tē̦vs gan izteicās, kur viņš (dē̦ls) tāds muļķis ies, bet dē̦ls aizgāja LP. VI, 406.

Kļūdu labojums:
VII, 1 = VII, 132

Avots: ME I, 816

iztempt (li. ištem̃pti "spannend ausdehen"), tr., austrinken, leeren Naud.: baltais lācis iztempj pārmainītuo vērpeli LP. VI, 520. lielēdējs paliecis tuoveri ieslīpi un iztempis visu putru LP. V, 339. [četras pudeles iztempām Austriņš M. Z. 62.]

Avots: ME I, 817

kâpenes, gew. Pl., eine Treppe: kalējs nuocirtis ābeli un iztaisījis nuo tās kāpeni JK. III, 3. kāpenes - kuoks, kuŗa vienā pusē izcirsti ruobi kāpšanai 16. kas gul uz mērķa kāpenēm Asp. tempļa priekšte̦lpas ar platām lieviņa kāpenēm Kēn.

Avots: ME II, 192

‡ klâšks (>ostle. kłošterys) Auleja, eine Schicht ("šķiedraina materiāla kārta"): pa kratam drusku linu, liekam pašukas klāškiem virsā (kuodeļu taisuot).

Avots: EH I, 612

kripstêt Ahs., kripš(ķ)êt, -u, -ẽju, intr., den mit krips bezeichneten Ton horen lassen, knirren, knarren, klappern: iet, ka kripst vien. (cūciņa) te̦k pa ceļu kripstē̦dama BW. 29135, 1. Vgl. li. kripšterėti "kurz und leise rascheln".

Avots: ME II, 280

kukstere, der Rücken: pane̦sā bē̦rnu uz kuksteri Grob. n. Etn. III, 65. [Nebst li. kùkštera "заплечье"] zu kukt.

Avots: ME II, 302

sānzars, der Nebenzweig: savas un savas sievas vai kādu tālāku priekšteču un sānzaru savādības Veselis Tīrumu ļaudis.

Avots: ME III, 805

skanêt, -u, -ẽju, auch refl. -tiês, tönen, klingen, schallen: zvans, nauda, balss skan. vārdu saku, meži skan BW. 6630. skanējās ze̦lta pieši Ld. 7538. skanējās ze̦lta irkli, laiviņā ieme̦tuot BW. 33923. vizulīši skanējās 24450, 2. duris taliņ skrēja skanē̦damas vaļā Pas. III, 392. Nebst skaņš zu li. skambė´ti "klingen", ksl. štenьcь , r. щенокъ "junger Hund" (s. Zubatý Sborn. fil. I, 125), schwed. dial. skanga "dumpf dröhnen" u. a., (s. Bugge KZ. XIX, 405 f.)

Avots: ME III, 871

šķe Smilt., Adv., = še; wohl über *šte aus šte.

Avots: ME IV, 23

šķepêt,

1) schicken, senden
Infl. n. U., Meiran, Warkh., Warkl.;

2) stopfen (z. B. Heu in eine Scheune)
Domopol. In der Bed. 1 wohl aus mnd. scheppen "(ver)schiffen"; in der Bed. 2 über *štepêt > *šťepêt aus d. dial. stöpfen?

Avots: ME IV, 28

šķìrgaîlis ² Kl., šķirgailis Allunan n. U., RKr. VIII, 100; Etn. II, 172, šķir̃galis Plm., Smilt., šķirgalis Spr., MWM. VIII, 793, Elger Dict. 110, šķirgāle L., šķirgãlis Mehrhof, Ronneb., Serbigal, Trik., šķirgālis A. - Wrangelshof, Iw.; Wizenhof, šķir̃gata C., Ermes, Mehrhof, Trik., Weissenstein, Wolm., šķìrgata ² A. - Schwanb. n. FBR. V, 144, Mar. n. RKr. XVII, 132, Golg., Laitzen, Lis., N. - Rosen, šķirgata Elger Dict. 110, MWM. VIII, 793, Adsel, Alswig, Dond., Grundsahl, N. - Wohlfahrt, šķìrgate ² Schwanb., šķirgate L., U., RKr. VILI, 100, = (š)ķirzaka, die Eidechse: izvē̦musi pulka dzīvu šķirgaiļu LP. VII, 673. ve̦lni pārvē̦rtušies... par... čūskām un šķirgāļiem Pas. III, 59. Nebst šķirzaka usw. wohl zu li. skėrỹs, ae. secge - scēre "Heuschrecke", slav. skorъ "schnell" (wohl auch aksl. ašterъ, r. я́щерица, sloven. gúščer "Eidechse"), gr. σχαιρω "springe, hüpfe", σχαρίς "Springwurm", ahd. scerōn "mutwillig sein", mhd. scheren "eilen", alb. hargele "Eidechse" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 566 f.). Die Erweiterungen mit l (wozu Le. Gr. § 176) und t sind ursprüngüch wohl deminutivisch (vgl. Le. Gr. § 207 b).

Avots: ME IV, 43, 44

stèigt (li. *steigti, zu erschliessen aus išbėgti steig Jušk. LD., S. 227, serb. stȉći "einholen" ) Wolm., Serbigal, AP., Neuenb. u. a., steĩgt Dunika, stèigt ² Kl., Prl., Lös., Nerft, Preili, steigt ² Ruj., Salis, Līn., -dzu, intr., tr., eilen U.; beschleunigen; Sprw. juo steidz, juo ķeŗas. drīz steidz, akls dze̦m (eine Erinnerung an das Eile mit Weile; mit Beziehung auf die kurze Tragezeit der blindgeborenen Säugetiere U.). ragana steidz pie akas Pas. IV, 12 (aus Schrunden). vilks steidz taisni virsū LP. VII, 915. steidzi zirgam mugurā un jāji kuo māk! V, 275. steidzi ar zuobinu palīgā! 485. jāsteidz mirt nuost VII, 1214, darbu steigt Dunika. pūru steidzu darināt BW. 7833, 4. steidz, māmiņa, diegu vērpt! 7050. divi labi satikuši, steidza mani aprunāt 8585, 1. trauc, māmiņa, steidz, māmiņa, manas baltas villainītes! 7462, 1. Refl. -tiês (li. steĩgtis "sich beeilen"), eilen, sich beeilen U.; steigties pruojām LP. II, 78. skriešus steigties mājup DL. vakars nāca; vāverīte, steidzies egles galiņā! BW. 13795. kadu suoli pretī steigdamies Kaudz. M. 109. - Subst. stèigšana, das Eilen; ar steigšanu, eilig, schnell; dievam ceļu... sataisiet ar steigšanu! Gesangb.; stèigšanâs, das Eilen, die Eile; kas tev nu par tādu steigšanuos? Kaudz. M. 314; stèidzẽjs, wer eilt, sich beeilt, beschleunigt; es bij[u] darba steidzējiņa BW. 10447, 4 var. Nebst stiga, staĩgât, li. staigris "schneli aufbrausend" zu gr. στείχω "gehe", got. steiga "steige", ir. tíagu "schreite", ai. ati-ṣ̌ṭigham "übersteigen", alb. štek "Weg" u. a., s. Trautmann Wrtb. 285 f., Walde Vrgl. Wrtb. 11, 614 f. und Boisacq Dict. 907.

Avots: ME III, 1058, 1059

I teice, eine morastige od. an Wiesen reiche Stelle Allend., Dickeln, Matthäi, Salisb. (auch in den Zstz. plavteice, upteice); ein Morast Lvv. I, 71 (aus Wohlfahrt); ein Eschenod. Birkenhain (auch in der Zstz. uošteice, die auch "Waldwiese" bedeutet) Allend., Dickeln, Matthäi, Salisb.; vgl. me̦ltalkšņu teices Lvv. I, 37 (aus Kolzen), den Wiesennamen teices-kakts Lvv. 1, 74 (aus N.-Wohlfahrt), den Waldnamen "sārmteice" II, 72 (aus Behrshof), die Gesindenamen teicīte I, 88 (aus Haynasch) und ežteice I, 103 (aus Koddiack). In Warkl. nenne man tèice ² einen ganz kurzen und kleinen Nebenfluss. In den livonischen Mundarten könnte ein *teice = nach Le. Gr. § 58 aus *têce ² entstanden sein, vgl. tē(r)ce und teicis; aber unklar bliebe teice in Warkl.

Avots: ME IV, 155

I vìlciêns,

1) der Zug
U.: e̦lpas od. dvašas vilciens, der Atemzug: rāmiem dvašas vilcieniem Aps. VI, 36. līdz pēdējam e̦lpas vilcienam Latvju tauta XI, 1, 41. dzērve paceļas slaidiem vil cieniem . . uz augšu A. v. J. 1899, S. 283;

2) der Zug, Schluck:
nuodzēruos miežu al[u]s pa mazam vilcienam BW. 22297;

3) der Hieb
U., Frauenb., Ruj.: tas bija tik smaļš vilciens! Frauenb. kad iet vārds, tad ir vilciens (von einem Jähzornigen gesagt) Seyershof; der Stich: šūt lieliem, re̦tiem vilcieniem (= dūrieniem) Lubn., Memelshof;

4) "?": (aude̦kli) šķē̦rē̦tiem vilcieniem spuodrajās švītēs JR. IV, 99;

5) Rauchzug:
(krāsns) iekšte̦lpu sadala ar ķieģeļu starpsiênām tâ sauktuos "vilcienuos" Konv. ² 1893;

6) der Eisenbahnzug*:
vilcieni pienāk un aiziet A. v. J. 1896, S. 151.

Avots: ME IV, 586

vìrsus (li. viršùs, r. верхъ, serb. vr̂h "Oberstes") U., Wenden u. a., vìrss ² Kussen, N.-Laitzen u. a., vìrsa U., AP., Serbigal, Wolm., (mit ir ² ) Kl., Lös., N.-Rosen, (mit ir̂ ² ) Ruj.,

1) das Obere, der obere Teil, die Oberfläche
U.: iedams līdz . . . iekaļņa virsum Vēr. II, 1102. pa virsu, obenhin, auf der Oberfläche U. nuo virsas, von oben U. nuo virsas salst RKr. VII, 806. bučiņas uz . . . ruokas virsas Krišs Laksts 1. apvērta tuo (= ādu) . . . uotrādi, izklājuot jē̦lpusi uz virsu Janš. Mežv. ļ. I, 85. kuģa virsa Kaudz. vanadziņi vārtu virsu (Var.: virsū) lidināja BW. 14202. vanadziņi tilta virsā lidinās 2591. zemes virsū, auf Erden. virsus kārta, die Oberschicht Frauenb.;

2) Plur. virsi, die Gipfel, Wipfel:
kur, priedīte, virsi tavi? ce̦lmi vien siliņā BW. 18360. lai trīc visi mežu virsi 483 var. sē̦ta dzelžiem kalta, sudrabiņa virsiņiem 30401 var.;

3) virsa Salisb., virsiņa ebenda, der Rahm, die Sahne;
virsus Frauenb., Rahm auf gegorener Milch: ne˙kā nav nuo tās virsas; liess pieniņš Salisb. man jau pienam maz tās virsas Plüd. LR. III, 59;

4) der Deckel
Zvirgzdine (vìrss ² ): aizliec skrīnes virsu! Zvirgzdine;

5) der Bezug:
ve̦se̦lus klēpjus ar sniegbaltiem virsiem pārvilktu spilve̦nu Janš. Bandavā II, 267;

6) vìrsa ² C., Plur. vìrsi ² Saikava, der Wagenkorb:
vāģi pastāv nuo virsus... A. XI, 171;

7) = aûgša, der Raum über einem Gebäude, der Bodenraum: dzīvuojis uz rijas virsus LP. VI, 102;

8) der über dem Fussblatt befindliche Teil eines Stiefels oder Schuhes:
zābaku virsas. labas tupeles, tik tie virsi nuoplīsuši Frauenb.;

9) vìrss ² Kussen, Saikava, virsiņš Laud.; ein aus Käsemilch, Eiern, Fett, Hanf usw. bereiteter Aufstrich auf Fladen:
plāceņam ir virss Saikava. karašu ... ce̦p ar virsu, virsiņu, t. i. izplatītās mīklas malas uzliec uz augšu un ieduobumu pieplida ar sabe̦rzē̦tiem burkāniem u. t. t. Konv. ¹ 822. Zu lat. verrūca, ae. euearr "Warze", ai. várṣ̌iṣ̌ṭha-ḥ "der höchste, oberste", várṣ̌ma "Anhöhe, Oberštes", air. ferr "besser" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 267, Trautmann Wrtb. 362, Fick Wrtb. 19, 132 und III ⁴ , 399, Stokes Wrtb. 274f., Strachan IF. II, 370, Bugge BB. IfI, 112 f., Weyhe PBrB. XXX, 62 f., Hübschmann Atm. Gramm. 495, Torbiörnsson Slav. Bidrag 14 f.

Avots: ME IV, 615