Paplašinātā meklēšana

brašums, Stattlichkeit, Tüchtigkeit: ārējs brašums. vairāk spē̦ka un brašuma Vēr. II, 604.

Avots: ME I, 325

drùošums,

1) der Mut:
druošums tautu dēliņam.,. zadināt BW. 15018, 1;

2) die Sicherheit, Gefahrlosigkeit:
kungs cerēja nuo vilkiem druošumā e̦sam LP. VI, 294.

Avots: ME I, 508

dzìmtĩpašnieks ,* der Erbherr.

Avots: ME I, 551

dzìmtĩpašums ,* Erbeigentum.

Avots: ME I, 551

gàišums,

2): g. acīm vai[r] nav Seyershof, kad tas g. zūd, tad nevar ne˙kuo redzēt Kand.

Avots: EH I, 378

gàišums,

1) die Helle, Helligkeit, das Licht:
pilns mēneša gaišums izplatījās pār mazuo dārziņu Asp.;

2) die Sehkraft, das Augenlicht:
jau sāk zust acu gaišums JR. IV, 87.

Avots: ME I, 588

‡ iekšums "?": tāds smejas par ... bagātiem un vare̦niem, kas galvas iekšumu ne allaž labi valkā Stender Auzan Ern. 1802, S. 8.

Avots: EH I, 523

ĩpašums, der Besitz, das Eigentum: šis nams ir viss mans īpašums. Radnieka manta palika viņam par īpašumu.

Avots: ME I, 836

‡ kaĩšums Salis, = kaĩši, die Streu.

Avots: EH I, 575

kuõpĩpašums ,* der Gesamtbesitz, das Gemeingut: tautas dziesmas ir tūstuošu kuopīpašums Vēr. I, 1179.

Avots: ME II, 345

kuôšums: netrūkst arī kuošuma kuoku Melnalksnis Mazsalaca 11.

Avots: EH I, 688

kuôšums, die Schönheit, Herrlichkeit, Pracht: aug niedrītes gar,umiņu, ābelītes kuošumiņu BW. 15905, 11. tavas žē̦lastības kuošums ir kâ pašas debess spuožums GL.

Avots: ME II, 350

lĩdzĩpašums ,* der Mitbesitz.

Avots: ME II, 482

màišums: loc. maĩšumā, Adv., durcheinander, gemischt, dazwischen Seyershof: lapas un e̦buoliņš m. tāda gaŗa zâle, skuost[a]s m., pa ciņiem aug. lustes liniem m. spilte̦na spalva ir brūna m. un balta.

Avots: EH I, 778

màišums, ein Mischmasch, Gemischtes, Gemengsel U., Naud., [Naukschen].

Avots: ME II, 552

‡ pamîkšums ² Orellen, Adv., = pamîšãm: rudzus ve̦zumā krauj p.

Avots: EH II, 157

pirkšums Fest., = pirkšķis II.

Avots: ME III, 224

‡ pušpušums Seyershof "maļuot uz pusēm pāršķe̦lta labība, kuo lietuo luopu baŗuošanai".

Avots: EH II, 337

pušums,

1): auch ("caurums") Kaugurciems, (die Wunde)
AP., Dunika, Orellen; ‡

2) die Hälfte
Lng.

Avots: EH II, 337

pušums, der Bruch, der Riss; die Wunde Wolm., Dond., Ahs., Salis: pušumi miesās Konv. ² 993. pušumu pārsiet LP. V, 211. pie pušumu vātīm, kas ceļas nuo ieciršanas un iegriešanas, asinis mēģina apturēt ar aukstu ūdeni Etn. IV, 22.

Avots: ME III, 439

šums Oppek. n. U., Mag. XIII, 26; LP. VII, 644 (aus N.-Rosen), šuma Spr., Acc. s. šumi Etn. III, 91, der Lärm. Aus r. шумъ dass.

Avots: ME IV, 106

àizaûgt,

1) verwachsen, von Gärten, Feldern, Wiesen, Wunden:
dārzs aizaudzis nezālēm, pļavas aizaugušas krūmiem, pušums aizaudzis, durvis ar sūnām aizaugušas BW. 11136;

2) im Wachsen zuvorkommen, überleben:
Stendera gar,ajā mūžā visas tā laika zīmes atruodamas, gan tādas, nuo kur,ām tas izaudzis, gan tādas, kur,as tas aizaudzis Kundz. St. 20.

Avots: ME I, 17

‡ àizrecêt: pušums aizrecējis Bers., die offene Wunde hat sich mit geronnenem Blut bezogen.

Avots: EH I, 45

àizvìlkt,

1) : taisījās braukt ciemā, bet neaizbrauca: suns aizvilka baļķi ceļā Wessen; a. kuo līdz Siuxt, jem. mitnehmen, -führen:
lielie aizvilkuši arī mazuos līdz pieguļā;

3) : a. caurumu Siuxt, ein Loch eilig und flüchtig zunähen; zufrieren machen
Siuxt: ja tāds laiks, tad drīz vien aizvilks upi ciet; ‡

6) a. plīvuri aiz acīm, die Augen verschleiern
Schnehpeln. Refl. -tiês, ‡

3) a. aiz oder priekšā, sich (etwas) hinter oder vor etwas ziehen
(perfektiv): aizvilkusēs plīvuri aiz sejas (= sejai priekšā) Janš. Bandavā I, 229. aizvilkusēs drāneli aiz acīm 172 (ähnlich Dzimtene IV, 8). a. plīvuri acīm priekšā; ‡

4) sich schliessen, sich womit überziehen
Siuxt: pušums, dīķis aizvilcies.

Avots: EH I, 63

apjàust, tr., wahrnehmen, begreifen, erfassen: prātiem apjaušums SDP. VIII, 97, sinnlich wahrnehbar. viņš sāk apjaust, ka nevar vis visas lietas izspriest A. XII, 389. par garīgu sauc visu tuo, kuo apjauš iekšējiem vē̦ruojumiem Pūrs II, 196. apjaušams, anschaulich, handgreiflich (jetzt oft gebr.): apjaušamas gle̦znas Vēr. I, 1323, anschauliche Bilder. idejas ve̦stas apjaušamā sakarā ar dzīvi RKr. X, 29. dzīvi iztē̦luot juo uzskatāmi un gaiši apjaušami Jans. 7.

Avots: ME I, 91

‡ aprecêt,

1) = aprep(ê)t 1: pušums aprecējis Bauske, Bers., Schwanb.;

2) teilweise (an der Oberfläche) gerinnen:
asinis aprecējušas (apžuvušas) Warkl. pagaidi, lai (aukstā gaļa, Gallert) aprē̦c (Selsau, Trik., Wilsenhof) oder aprecē (Jürg., Lemburg)!

Avots: EH I, 108

‡ apretêt Slenden, Wandsen, = aprep(ê)t 1: pušums apretējis.

Avots: EH I, 108

ar˙viênu, ar˙viên, ar˙viênam JK. III, 79, ar˙viênim, ar˙viênīm Garosen, ar˙vienis Bresilgen, ar˙vienu vien, immer, in einem fort: šis gaišums spīd ar˙vienu vien GL.

Avots: ME I, 142

ašs,

1) scharf
- auch Ahs. (a. nazis), Siuxt, Strasden;

2) heftig
- auch Salis, Seyershof: viņš bij labs cilvē̦ks, bet briesmīgi ašs: ka[d] tâ vien nebij, tad tūliņ plīst Salis; ‡

3) schnell
Wolmarshof: a. zirgs: ‡

4) aša uguns Aps. J., Rutzau, ein heftiges Feuer;
aša krāsnē piede̦g maize Rutzau. -Adv. aši, schnell, flink - auch Gr.-Buschh, n. FBR. XII, 89, AP., Frauenb., Grobin, Iw., Kand., KatrE., Linden, Ramkau, Saikava, Salis, Seyershof, Siuxt: aši nuodzē̦ruši kāzas Ramkau. īši un aši KatrE. - ‡ Subst. ašums,

1) die Schärfe;

2) etwas Scharfes:
es uzdūru kāju uz tādu ašumu; sē̦tā bij daudz tādu ašumu, tur basām kājām ne˙maz nevarēja iet Strasden; die Flachsschäbe Kand.;

3) die Schnelligkeit
Segew. (ar ašumu, schleunig); die Heftigkeit;

4) "ašs siltums, Kohlendampf"
Segew.;

5) herber
(?) Geschmack: pielej kuo klāt, lai nuorauj ašumu (rudzītim)! Segew.

Avots: EH I, 132, 133

atmir̂dzêt: tāds gaišums atmirdzēs arī ap mani Janš. Mežv. ļ. II, 157.

Avots: EH I, 156

‡ atpult (li. atpùlti). ab-, wegfaIlen; entschwinden: kad jau nakts pagājusi,... tumšums atpulis Dziesmu gram. v. J. 1867, 695.

Avots: EH I, 160

bads (li. bãdas), auch badus C. (besond. in der Verbindung: nuo badus), der Hunger, die Hungersnot, jeder fühlbare Mangel: bads klētī, tukšums vē̦de̦rā. naudas bads, grosser Geldmangel. tur meitu nebija bads, da war kein Mangel an Mädchen MWM. VIII, 407. badu, badu (Var.: bada, bada) Jānīts nāca, vēl badāku (Var.: badāki, juole badu, vēl juo bada) Pēterīts BW. 33031. bads ar sienu, Heumangel. bads rē̦guojas gar visiem pakšķiem, der Hunger lauert aus allen Ecken LP. II, 29. bads sāk vai acis no pieres spiest. badu ciest, Hunger leiden; badu kāsēt, geizen (= baduoties A. X, 438), Hungerpfoten saugen St.; badu vilkt, ein Hungerleben füren AP.; bada tiesu nopelnīt, so viel verdienen, dass man nicht vor Hunger sterben muss. badu [li. badù] od. badā, auch baltā badā od. bada nāvē mirt, badā aiziet, vor Hunger sterben. Sprw.: bads dara rūgtumu saldu, Hunger ist das beste Koch; bads māca strādāt, aukstums tecēt; bads māca lūgties, trūkums diedelēt; kas negrib strādāt, cieš badu; badā spokus redz; badā bez nāves mirst; rij, kā pie bada bijis; cīnās kā bads ar nāvi; tā kā badu paredzējis (dzīvuo), sagt man spottisch von einem Geizigen. Genitivverbindungen: bada bē̦rni, ļaudis, vom Hunger gequälte Menschen; bada dienas, Hungertage; bada dzīve, Hungerleben; bada dze̦guze, bada taure, bada tūte, der Wiedehopf; badgalis Nigr., badkāsis od. bada kāsis, auch bada karsis od. kāsējs A. X, 438, St., fem. (kas kaut kāda bada kāse (Var.:, bada kāsis), tai pašai nepietika BW. 4412), bada stakle, der Unersättliche, Nimmersatt: kuo badkāsis krāj, tuo plītnieks nuotērē; badkāsim jau ne+kad nav diezgan. bada laiki od. gadi, teure Zeiten, Hungerjahre. bada maize, Hungerbrot. bada pātaga, der Angelstiel NP.; bada puķīte, Hungerblümchen A. XV, 469, auch badene. [Nach Fick Wrtb. I ⁴ , 89, Uhlenbeck got. Wrtb. 26, Zubaty' BB. XVIII, 250 u. a. zu ai. bādhatē "drängt, drückt", bādha-ḥ. "Bedrängnis". Aber im Vokalismus stimmt zu ai. bādh- besser li. bodùs "beschwerlich". Vielleicht gehört bads vielmehr zur Wurzel bhedh "stechen" (in best und badît); hinsichtlich der Bedeutung vgl. d. Hunger: li. keñkti "wehe tun", kankinti "peinigen", an. há "quälen", und ahd. quāla "Qual": le. dzelt "stechen".]

Avots: ME I, 248

bal˜se̦ns C., dial. bal˜sans, weisslich: mati. tumsā parādās balsans gaišums R. Sk. II, 84 (Rain.)

Avots: ME I, 254

‡ biedîgs, schrecklich, Furcht erregend: brīžam spuokuoja b. tukšums Austriņš Daugava 1928, S. 978.

Avots: EH I, 224

blãvs [Nabben, Roop],

1) bläulich, fahl, matt, unentschieden:
blāvi ziedi; [blāvas (= bālganas, nenuoteiktas krāsas) drēbes Treiden; blāva (hellgrau) migla Wolgunt]; blāvs gaišums, [blãva gaisma, Dämmerlicht PS., Ruj.]; blāva debess; blāva, zili pe̦lē̦ka leja MWM. IX, 613; uogles meta uz grīdu blāvu spīdumu. [kad cilvē̦ks ilgi slims gulējis, tad viņam ir"blâvas ² "(= neskaidras) acis Stuhrhof.] blāva acs, ein Auge, wo das Weisse zu sehr hervortritt Dond. zilum blāva tu, Anniņa, bläulich fahl BW. 20129, 2; zila, blāva mūs māsiņa BW. 24339, 1. Rainis gebraucht das Wort blāvs in der Bedeutung "zart": blāvas krūtis, zarte Brust. Adv. blāvi: tie e̦ze̦rs zibēja blāvi, te tumsdams, te zalguodams Sudr. E. ē̦nas iet pār viņa blāvi bāluo ģīmi Druva I, 977. [Nach Prellwitz BB. XXV, 285 und Persson Beitr. 31 wohl entlehnt (aus mnd. blaw "blau, dunkel", woher wohl auch li. blāvas "палевый, половой" E. ).]

Kļūdu labojums:
mūs māsiņa = mūs[u] māsiņa

Avots: ME I, 312

bruošs, ‡ Subst. bruošums, der dicke, breite untere Teil, z. B. eines Turmes Diet.

Avots: EH I, 247

dauzt, ‡ Refl. -tiês, = daũzîtiês 3 oder 4 (?): kur dieva gaišums sirdī spīd, nevaru tumsā d. Dz. grm. 1867, S. 479.

Avots: EH I, 310

drùosums [li. drą̄sùmas], = druošums.

Avots: ME I, 507

gàisuma, lokal (Ostliv.) für gaisma BW. 3987; 6528; 8273; 12595; 1368; 18523; 23261, 1; 35760; Spr.; [gaisums L., Und. Psalm. 30, 41 u. a., = gaišums].

Avots: ME I, 588

‡ gaišuma Wessen n. FBR. XIII, 88, BW. 33697, 2 var., (mit ài ² ) Sussei n. FBR. VII, 140, Gr.- Buschh. n. FBR. XII, 77, Oknist n. FBR. XV, 179 193, Auleja, Kaltenbr. (hier neben gàišums ² ), = gàišums 1.

Avots: EH I, 378

knašs, schnell, rasch, hurtig: muļķītis knašām kājām aizsteidzas LP. IV, 152. knaša, knasā tautu meita BW. 11873. knaša braukšana, schnelles Fahren. Subst. knašums, die Raschheit, Eile, Hurtigkeit. [knas - etwa durch Metathese aus nask -? Vgl. nasks.]

Avots: ME II, 243

I lañka [Tr., Bl., Līn.,

1) "upes līcis" Dond.];

2) eine niedrige, langgestreckte Ebene
[Schrunden, Kurs., Lvv. I, 44, 64, II, 8, 9, 10, 11, 15, 16, 18, 19, 21, 23, 31, 43, 76, 88, 102, 107, 126, 127, 141], namentlich an Glussufern Preekuln, [Gr. - Sessau, Wandsen, Bauske, Gr. - Essern, Dond., Jakobshof, Nigr.], Kalleten, Grob., Popen, Etn. I, 121: jābrauc meža lankā pēc siena Stari II, 362. [aiz lankas cirtumiem Janš. Bārenīte 5; grosse Pfütze; Wasseransammlung an niedrigen Stellen U.] Wasserland L.; [in Selg. "ein Getreidefeld"; um Gold., Kabillen, Luttr. "viss lauku plašums (atšķirībā nuo atsevišķiem, mazākiem laukiem): muižas lañkas ("visi muižas lauki kuopā")];

3) das Riedgras:
slapjās pļavās aug gaŗa lanka Sassm. [Als ein Kuronismus nebst li. lankà "Tal", slav. lǫka "Tal, Wiese" zu le. liekt.]

Avots: ME II, 420

liẽkne ["bezgalīgs pļavu plašums pa visu upmales līdze̦numü um Gold.]; s. auch liẽkna.

Avots: ME II, 495

mìegainĩba, die Schläfrigkeit, Verschlafenheit: šī nama smagā miegainība un krē̦slainais tukšums Dz. V. acis atvē̦rušās par laiskuo miegainību Vēr. v. J. 1903, S. 18.

Avots: ME II, 650

‡ nekuošs, unschön, hässlich: ir nekuoši, kad drēbes nuoķezējušas Frauenb. tas izskatītuos nekuoši Janš. Bandavā II, 175. Subst. nekuošums, die Hässlichkeit: puisīt tavu nekuošumu: gar lupām bārda aug BW. piel. ² 55541.

Avots: EH II, 14

netĩšs, ‡ Subst. netĩšums, der Zufall: cik ... laimīgs n˙! kaut tādi netīšumi atkārtuotuos nu ik dienas! Janš. Bandavā I, 225.

Avots: EH II, 21

nùoziluôt, tr., blau abfärben, blau machen: šis tumšums tuop caur saules gaišumu nuoziluots St.

Avots: ME II, 890

I pâtêt ² Janš., -ẽju [bei Für. I ein prs. pāšu], tr., pflegen, [schützen, schonen]: visi tuo kuopj un mīlina, saudzē un pātē Janš. [saimnieks savas guoda bikses pātēja, uzvilkdams tikai, kad bija ietams kur uz āru, vai svētdienām... Janš. Dzimtene V, 116. Ķirmgrauzis... tâ pātē dižuo mežu, it kâ tas būtu viņa paša īpašums Dzimtene ² I, 374. baruons, liekas, liels mežu pātē̦tājs ebenda S. 173]; pātīt pļavas, die Wiesen schonen (gegen Weiderich) Bl. [Zu got. fōdjan "ernähren, füttern" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 73)?]

Avots: ME III, 191

pirkšumnīca Fest., = pirkšums.

Avots: ME III, 224

plašs,

1) weit, breit, geräumig, ausgebreitet, ausgedehnt:
plaši lauki. plašie tīrumiņi BW. 28245, 3 var. visa plaša (Var.: plata) pasaulīte (die weite Welt) BW. 32909 var. Sprw.: labāk šaurā vē̦de̦rā nekâ plašā pasaulē. plašs skats, ein weiter Blick (eig. u. fig.);

2) ausführlich, weitläufig:
plašā runa, weitläufiges Reden U.;

3) reichlich, wohlbehäbig
U.: plaša dzīvuošana, aufgehnlassende Lebensweise U. Subst. plašums,

1) die Weite, Breite, Ausdehnung, weiter Raum;

2) die Weitläufigkeit;

3) die Reichlichkeit:
visādu lietu plašums, Fülle von allem Möglichen, allem Nötigen U. Zu plats.

Avots: ME III, 320, 321

plikums (li. plikùmas),

1) die Nacktheit, Blösse, ein entblösster Körperteil:
Sprw. kas nedara pēc likuma, dabū pa plikumu. apsedz savu miesas plikumul Ahs. n. RKr. XVII, 47. kuŗiem tikai bads klētī, plikums mugurā un tukšums vē̦de̦rā MWM. VIIl, 338;

2) die Armut
U.

Avots: ME III, 345

I puõsts,

1): zeme tāda pùosta ² ("unfruchtbar")
Kaltenbr. sausne paliek da galam puosta ("tukša") ebenda;

2): puostā (aiz)iet Sonnaxt, sterben; ‡

3) leerer Raum
(tukša vieta, tukšums) Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Raum").

Avots: EH II, 347

prìekšã, adverbial gebrauchter Lok. sing. von prìekša, vor, vorn, voran, in Gegenwart U.: Sprw. kas priekšā, tuo bāž iekšā! visiem cilvē̦kiem stāv nāve priekšā, bet jūŗas braucējiem vēl kaps klātu. durvju, nama, mājas priekšā. tiesas priekšā, vor Gericht. acu priekšā, vor den Augen, sichtbar: svešums vien acu priekšā LP. VI, 153. kunga priekšā, vor dem Herrn, in Gegenwart des Herrn U. dieva priekšā, vor Gottes Antlitz; dieva priekšā būt, aiziet, gestorben sein, sterben : tagad jau viņš gadus trīsdesmit kamēr dieva priekšā A. v. J. 1899, S. 281. ļaužu priekšā, vor den Leuten, öffentlich U. - aiziet pie tē̦va, kurgudrie brāļi jau priekšā (sind schon vor, sind schon da) LP. IV, 118. par nelaimi upe bijuse priekšā IV, 224. vēl trešā, beidzamā nakts priekšā (steht bevor) JK. III, 72. - priekšā iet, vorn gehen, vorausgehen U.; prtekšā nākt, vortreten, sich zeigen U., sich nähern: priekšā nāca ziedupīte, tur ruociņas nuomazgāšu BW. 10816. priekšā nāca tā dieniņa, kad micītes vajadzēja 6193 var.; priekšā celt, vorheben, vortragen: ēdienu LP. IV,189; priekšā stādīt(ies), (sich) vorstellen; priekšā tikt, vor-, vorangelangen; priekšā aiztikt, vor-, vorangelangen, überholen: duošu tev kumeļu, ar kuŗu aiztiksi vēl brāļiem priekšā LP. IV, 94. Sprw.: tu jau ar valuodu viņam priekšā neaiztiksi; priekšā likt,

a) vor-, voranlegen,

b) vorziehen, den Vorzug geben:
es šuo dziesmu liktu priekšā pat dziesmai "Mūsu tē̦vs debesīs" Aps. - priekšāpakaļā būt, überall dabei sein: saimniecei bija prieks, kad tā pate varēja būt savā kuopībā priekšā pakaļā, lai re̦dzētu, kuo ļaudis darīja Lautb. Luomi 179.

Avots: ME III, 394

I retêt U., re̦tu Dond., Wandsen, Lautb. od. retēju Warkl., prt. -ẽju, = repêt, ("gerinnen") recêt: pušums sak jau retēt Dond., Targeln. Wohl zu li. ažuretėti "trwać" Bystroń 83, Bezzenberger Lit. Forsch. 164, užretėti verharschen" (bei Leskien Nom. 284) und (vgl. d. gerinnen: rennen) air. rethim "laute" u. a. (s. le. rats), wozu wohl auch r. рети́вый "eifrig", ksl. реть "aemulatio", aruss. реть "Eifer", sowie got. raƥs "leicht" ahd. rado "schnell". Die Bed. "gerinnen" dürfte zuerst im Kompositum saretêt entstanden sein.

Avots: ME III, 514

rietrenis,

1) der Westwind:
lē̦ns rietrenis atdzęn vęsęlus vilņus puķu smaršas A. Brigader;

2) der Westen:
blāvais gaišums rietrenī pamazām tumšuojas Kaln. Alga pēc nuope̦lna 9. Vgl. rietrums.

Avots: ME III, 550

sakrozêt, sich mit einer Kruste überziehen: pušums, vāte jau sakrozējusi Dond.

Avots: ME II, 656

savtĩba Karls.,

1) das Eigentum
Elv., U., das Eigene L., U., sein Eigen L.: viņš nāce savā savtībā (er kam in sein Eigentum), un tie savēji viņu neuzņēme Glück Joh. 1, 11. tas nebija jūsu īste̦ns īpašums, jūsu patiesīga savtība Seifert Chrest. II, 101;

2) die Eigennützigkeit, der Eigennutz, Egoismus:
patriōtismā nav jāietērpj tautiska savtība Pūrs I, 43.

Avots: ME III, 793

sīkme,

1) sīkmīte Druw. "die kleinen und Jüngsten in der Menschen-od. Tierfamilie":
vē̦cākiem ir daudz kuo pūlēties, juo tā sīkmīte ir liela Druw. n. RKr. XVII, 76. ganāmā pulkā ir lieta sīkmīte ebenda. sîkme, Lämmer AP., Lis.;

2) kleine Gegenstände
Warkl.; Kleinlichkeit: nuo sīkmes putekļiem tām neizkļūt Duomas III, 943. kur tautas gaišums pazūd sīkmes tvaikā Druva I, 562.

Avots: ME III, 852

spuokuôt,

1): še ... brīžam spuokuoja biedīgs tukšums Austriņš Raksti VII, 246.

Avots: EH II, 566

spuokuôt,

1) intr., spuken
(mit uô ) C.: rijā ļuoti spuokuoja Dīcm. pas. v. I, 18. brīžam spuokuoja biedīgs tukšums Austriņš Daugava I, 978;

2) tr., "?": zvaigznīte vēl spīd spuokuodama mērķus tālus Vēr. I, 1466. Refl. -tiês,

1) spuken
Freiziņ, Wid.: ķē̦ms spuokuojas LP. VII, 444. baidekļi spuokuojās Etn. IV, 84;

2) albern, sich lächerlich gebärden
Wid.

Avots: ME III, 1035

svešs,

1): svešais un trešais BielU., wer zwischen Eheleuten Unfrieden anstiftet;

2): auch Dunika. Subst. svešums: tuo nuoveda svešumā BW. 286, 1 var.

Avots: EH II, 615

svešs (li. svẽčias "fremd Lit. Mitt. V, 183, Schleicher Handb. II, 26; der Gast"),

1) fremd:
sajāja sveši ļaudis BW. 14120, 1. svešas zemes tā meitiņa Biel. 1186. izlasīt svešuos un nesapruotamuos vārdus Dīcm. pas. v. I, 17. Dazu das Subst. svešums, die Fremde: atstāja sievu un bē̦rnus un gāja svešumā laimi meklēt JK. V, 42. brūtgāns aizkūlies svešumā un diezin vai maz kādreiz pārnāk LP. IV, 88;

2) Subst. der Gast
Dunika: sveši nak, es kommen Gäste U., Dunika. Urspr. wohl: für sich > ausserhalb stehend; zu ai. sva-ḥ "suus" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 457, Bechtel Lexil. 143, W, Schulze KZ. XL, 417.

Avots: ME III, 1152

svēšs: s. (mit è ² ; ungehemmt) kritienis nav labs Nautrēni. ‡ Subst. svèšums ² Nautrēni, = stràujums ² : ar svēšumu situot vairāk tika.

Avots: EH II, 616

tĩšs: gāju tìšu ² prātu Erlaa. viņš nav t. darītājs ("ļaundarītājs") Seyershof. Subst. tĩšums: viņš tĩšumam (geflissentlich) parāda, kuo var Seyershof.

Avots: EH II, 686

tĩšs BL, Wolm., tìšs ² Kl., Prl., vorsätzlich, geflissentlich, wissentlich L., St., U.: neba tīšas lietas dēļ... sarājās BW. 28910. tīši jeb netīši ceļi Kaudz. M. 285. lal tīšā nāvē neskrien (absichtlich in den Tod laufen) LP. VI, 1007. tīšā prātā LP. III, 50, tīšis prātis Kundzip Vecais Stenders, tīšus prātus, = tīšām, tīšprāt: kara vīri tīšā prātā nevilkuši viņu augšā LP. III, 82; tīšu dē̦ku Grünh., = tīšām: vai nu tīšu dē̦ku tuo gribiet grūst nāvei rīklē Alm. Subst. tīšums L., St., der böse Vorsatz, vorsätzliche Bosheit. Dürtte anf Grund von tīšām gebildet sein.

Avots: ME IV, 205

I trìsêt: auch Serben, Smilt., Trik., (mit ĩ) Lemb., (mit ì ² ) Oknist, Sonnaxt, Visķi, 3. prs. trīsē Rūžu Kr. 82, trìs ² (aus *trīsi), 1. p. s. trìšu ² Auleja; trīšējuošs gaišums Fr. Bārda Zemes dē̦ls ⁷ 23.

Avots: EH II, 696

tukšîgs U., leer (eig. und fig.); ledig; arm; leeres Zeug schwätzend: tukšīgā zālē tukšums manāms, kur tik acis me̦t Etn. III, 165. tukšīgam cilvē̦kam aiz˙vienam trūkst naudas 164. bijis paviegls, tukšīgs, netaupīgs, lielīgs un pat vēl melīgs arī Kaudz. Jaunie mērn. laiki II, 52. pasakaini tukšīga māņu valuoda I, 174. ap tukšīgiem paduomu devējiem un māņu iemelsējiem IV, 140. ej nu, tukšīgā (Schwätzerin, Faslerin)! Zaravič. In der Bed. "leeres Zeug schwatzend" wohl zu tukšēt resp. tukšuoties 2.

Avots: ME IV, 256

tukšs,

1): auch Warkl.; tukšu maisu vazājuot BW. 27077, 1. tālākām skuolām ruoka par tukšu Jauns. J. un v. 12. t. nuo naudas Ramkau;

2): t. puisis, tukša māja Frauenb. kuo viņš, pats būdams t., man var duot? Kand. tukša (= nabadzīga) dzīve Seyershof. tukši (= nabadzīgi) dzīvuot ebenda;

3): viņš tukšu vien muld Ramkau. t. mācītājs BielU., ein Pastor, der Worte ohne Gedankeninhalt spricht;

4): tas pa tukšu (vergeblich)
vis iet (wird getan) Frauenb. Subst. tukšums,

1): die Armut
AP.;

2): auch (tukšums) Seyershof. (tukšumi) Liepna, Mahlup;

3): auch (tukšumi) Seyershof; kur ziemeļi un rīti sākas, ir rītu tukšumi; kur ziemeļi un vakari sākas, tur - vakaru tukšumi Seyershof. kad tukšumu vēji pūtuši, tad nei˙ka nesējuši Mahlup; ‡

4) tukšumi Grenzhof, Getreidereste, die man kurz vor dem Abschluss des Dreschens durch die Dreschmaschine lässt.
Zur Etymologie s. auch Specht KZ. LXII, 225.

Avots: EH II, 701

tukšs,

1) leer, ledig
U.: Sprw. tukšs kā laidars vasarā Br. sak. v. 596. tukšs kā izšauta plinte. tik tukšs, ka ne acīs duŗams nevar redzēt JK. II, 612. tukša muca skan, pilna neskan Br. sak. v. 764. tukša muca tāļi skan. viena ruoka tukša, uotra ne˙ka Br. sak. v. 1028. tu pārnaci tukšam ruokām LP. IV, 153. tukšas kabatiņas kâ sunīša izlaizītas Celm. liela galva, bet tukša kā dīķis nuo gudrības Lapsa-Kūm. 262. kad Grieta atnāca, Jura sirds bij gluži tukša Vēr. II; 190. tukšs gads, ein Misswachsjahr U. tukšs pavasaris (weil die vorjährige Ernte aufgebraucht ist) Aps. III, 28. tukši laiki, kümmerliche Zeiten U.: krājumi aizsargā . . . nuo bada, kad nāk tukšāki laiki A. XX, 228. tukša ruoka, Mittellosigkeit, Armut U. tukša sirds; tukša dūša, das Nüchternsein, Nichtsgegessenhaben U.: tukšā dūšā būt LP. IV, 6. tukšā dūšā nedrīkst peldēt SDP. VIII, 64. ja pavasarī pirmuo reizi dabū dze̦guzi dzirdēt tukšā sirdī, tad tam tai gadā jāmirst Etn. II, 171;

2) arm
U.: radi nu gan . ., nav tukšie Aps. Bag. radi 19. bagātai brūtei bija 11-15 vedēju, tukšākām 7-11 BW. III, 1, S. 52;

3) leer, leichtfertig:
tukši, puisīt, tavi vārdi .. ., kur nu ira tavi vārdi, kuo mēs pē̦rn runājām? BW. 10082, 12. tev, puisīti, tukša daba . . .; kuŗu meitu ieraudzīji: šī ir mana, tā ir mana 12398 var. tukša valuoda, ein leeres Gerücht U. tukšu runāt (pļāpāt 294) Kaudz. M. 332, leeres Zeug sprechen. kam nu tukšas pasakas teici! Plūd. Rakstn. I, 128. tas nuo tukša teikts B. Vēstn. lai piedraudēšana nebūtu tikai tukši vārdi Vēr. I, 1252;

4) vergeblich, unnütz; unverrichteter Sache:
tukša, puisi, tava duoma . . .: kuŗas meitas tu gribēji, viņa tevis negribēja BW. 12399, 3. tukšas, puisi, tavas duomas, ka es tava līgaviņa! 15237 var. kaimiņiene pasle̦pus iegājuse kūtī un tukša neizgājuse, juo uotrā rītā piens tāds, ka ne˙kur likt LP. VI, 8. par (pa) tukšu, umsonst, vergeblich U.: izbraukties pa tukšu LP. lI, 75. par tukšu ... aukstu, unnütz, ohne Grund: nebija jau pirmā reize, ka viņu tīri par tukšu aukstu tre̦nkāja A. XXI, 526;

5) Varia:
sarus jāsāk pērt ar tukšu galu (t. i. gŗūstuotā jeb nuoņe̦mtā mē nesī) JK. VI, 39. tukšais mācītājs, Pastor emeritus Blieden n. Mag. XIII, 5. tukšas stundas od. tukšais laiks, die Zeit um Mittag od. Mitternacht: spuoki vis˙vairāk mē̦dzuot rādīties cilvē̦kam nuo pulksten 11 līdz 1, juo tuo laiku sauc par tukšuo laiku LP. VII, 95. tukšajās stundās dzirdē̦ts mazu bē̦rnu raudam 443. baidekļi parādījušies arī pa pusdienas laiku, tukšajās stundās Etn. IV, 86. tukšais vējš, Nord(west) wind U. tukšie, das Ausbleiben der monatlichen Reinigung U.: tie tukšie izšķīst, die menses stellen sich wieder ein U. - aukla . .. dreijājuot duod abpusīgugriešanuos: "pilnuo" un "tukšuo" A. XXI, 440. - Lok. s. tukšā, adverbial gebraucht,

a) auch tukšajā, leer, ohne etwas, nichts habend: Jē̦kus nebij gluži tukšā Alm. Kaislību varā 56. tukšā palikt, nicht erhalten
U., leer ausgehen: kas kāruotuo tietu nedabū, tas paliek tukšā LP. II, 30. tukšā aiziet LP. V, 373, keinen Erfolg haben U. tukšā braukt, ohne Fuder oder Gepäck fahren U. zirgs nāca tukšā un savā vaļā Kaudz. M. 328. pūķis skrien pa gaisu pilnā zils, tukšā sarkans LP. VII, 716 (ähnlich: VI, 60). es tukšā nepārnākšu: pārnesīšu baltus cimdus BW. 13943. ne tukšā atnācām, ne tukšā pāriesam: ar māsiņu atnācām, ar māsiņu pāriesam 26250. Zemturi savu dē̦lu tukšā vis neizlaidīs LA. viņš ne˙vienu nabagu vairs tuk-šajā nelaidīs pruom Pas. V, 213 (aus Planhof);

b) ka tevi tukšā! Blaum., (oder: ka tu tukšā palicis!) Golg., Schwanb., eine Redensart, mit der man seinen Ärger ausdrückt.
- Subst. tukšums,

1) die Leere:
plikums mugurā un tukšums vē̦de̦rā MWM. VIII, 338. sabiedrības se̦klumu un tukšumu Vēr. I, 1229. dzīves tukšums Baltpurviņš I, 117;

2) Plur. tukšumi, die Weichen in der Seite bei Menschen und Vieh
U., Wessen: (zirgam) tukšumi plēšāt plēšā Janš. Bandavā I, 18;

3) tukšumi, der Norden
LP. VII, 95, Andrupiene, Bolwen, Domopol; Nordwest U.: ziemeļus sauc arī par tukšumiem, tādēļ ka tur ne˙kad nav saules Soma. tukšumi, kur saulīte nespīd N.-Schwanb. kad pē̦rkuons vakaruos izceļas un uz tukšumiem nuoiet Etn. II, 126. tukšuma vējš Etn. I, 51; 11, 126, Nord(wes)wind U. Nebst. tuksna, tuksnis, (hochle.) tušks, tûšks dass. zu li. tùščias, aksl. tъštь, ai. tucch(y)a-ḥ "leer", av. taošaye ⁱ ti "macht los" u. a., s. Le. Gr. 166, Walde Vrgl. Wrtb. I, 714, Trautmann Wrtb. 333, Thomsen Beroringer 233. Le. tukša- < *tuks(t)ja- < *tusktja- (kontaminiert aus *tuskja- . *tustja-, woher li. tuščia-; der li. nom. pl. tuštì kann setn š für s aus tuščia bezogen haben); hochte, tuška- entweder direkt aus *tuskja- resp. *tustja-, oder aber aus *tukšķa- < *tukstja- < *tusktja-.

Avots: ME IV, 256, 257, 258

I tûkšt: auch Bērzgale, (prs. tûkštu) Auleja, Kalupe. ‡ Subst. tūkšums Wessen, Geschwollenes.

Avots: EH II, 708

tùmsĩba: auch Lat. kat. (Günther Altle. Sprachd. I, 297),

1): saules gaišums pārspēj visas tùmsības ² Linden in Kurl. (ve̦lni) vis˙vairāk ... ruonas rudens naktīs, pašās tumsībās Jauns. J. un v. 385.

Avots: EH II, 702

tumšiniẽks,

1) = tumsiniẽks: nuo tā (= vārda) nāk . . . gaišums tumši-niekiem Gesangb. 180, 3;

2) f. tumšiniece "?": tumšiniece, naktiniece traucē manu kumeliņu BW. 34081 var.

Avots: ME IV, 263

tùmšs: auch (mit ùm ² ) Linden in Kurl. (hier nur von der Färbung), Sinolen, (mit um̂ ² ) Lesten. Subst. tùmšums: naksniņas tumšumiņš BW. 33909, 11 var.

Avots: EH II, 703

tùmšs Neuenb., Serbigal, Wolm., (mit um̂ ² ) AP., Iw., Līn., Ruj., Salis,

1) dunkel, finster
U.: Sprw. tik tumšs kā maisā JK. II, 313. tik tumšs, ka acis var izdurt (Celm.), ka vai pirkstu acīs dur (JK.), ka ne ar pirkstu acīs durdams nere̦dz (LP. VI, 60). ellē bijis tik tumšs, lai acī dur LP. V, 260 (ähnlich: 343; IV, 164). drīz tumšs metīsies LP. III, 94. tumša nakts. visādi mūdži jaucas tumšuos baruos Purap. Austr. kal. 1893, S. 69;

2) fig., dunkel; unklar:
tumšas acis Austr. kal. 1893, S. 60; RKr. XII, 10, dunkle, nicht klar sehende, halb erblindete Augen. viņš ir ar ausīm tumšs Pemigel, Ruhtern, er hört schlecht, ist schwerhörig. mīkstās, tumšās skaņas Vēr. II, 53. vārda . . . etimoloģija ir tumša Stāsts Krieviņ 7;

3) verfinstert, ungebildet:
tumši ļaudis latviešiem . . . nuozīmē tādus, kam nav ne˙kādu zināšanu Etn. III, 116. trikātieši izsmej smilteniešus, ka tie tumši ļaudis RKr. VIII, 19. tumši (schlechte, bose) darbi Austr. kal. 1893, S. 36. - Subst. tùmšums, das Dunkelsein U.; etwas Dunkles; die Dunkelheit, Finsternis: uz radzenes re̦dzami iezilgani tumšumi (maculae) Preip. 36. nakts tumšums zemi apklājis Gesangb. 98, 3. gadās tāds tumšums (eine so starke Finsternis), lai ar ruoku apgrābsta LP. IV, 1l2.

Avots: ME IV, 263

uzmest (li. užmèsti "hinaufwerfen", r. возмести ),

1) hinaufwerfen; aufwerfen
(eig. u. fig.) L.: uzmest kam cilpu kaklā. uzmest kam zemes virsū. uzmest krāsnī malku. brūte... pārlauž vēl kādu skalu un uzme̦t virsū BW. IIl, 1, S. 22. krāsnij uzmest (Holzscheite in den brennenden Ofen werfen) LP. IV, 146. uzmest drēbes R. Sk. II, 236, Kleider drüberwerfen, eilig an-, überziehen. duobi uzmest, ein Gartenbeet aufwerfen U. valni, kupaču, ruobežu uzmest Kaw. dambi uzmest Wid. ceļu uzmest Lancmanis, einen Weg mit Grant bedecken. uzmest aude̦klu Wid., die Webearbeit beginnen. uzmest (acis, valdziņus, adīkli, cimdu, zeķi usw.), die ersten Maschen des Strickzeugs aufwerfen Grünh.: aduot uzmest valdziņus (acis Salis) C. paliek... cimdi kâ uzme̦sti, neadīti BW. 7243 var. Baibele uzmeta savu adīkli Janš. Mežv. ļ. II, 102. uzmest acis LP. I, 147; Aus. I, 5,

a) einen Blick auf etw. werfen:
es būt[u] tādu nuolūkuoj[u]se, vienu aci uzme̦tuse BW. 21370. uzmest skuķim acis;

b) aufpassen:
uzmet bē̦rniem acis (passe auf die Kinder auf)! Golg. uzmest lūpu (Dond.) od. lūpas, snuķi (U.), šņukuru (Gold. und Schönberg n. Etn. I, 45), urskulu (Etn. I, 45, Kaw.), die Lippen (die Nase U.) aufwerfen, böse sein: tas lūpu uzmetis jau dienām staigā apkārt, der geht mit aufgeworfener Lippe (böse) schon tagelang umher Mag. XIII, 3, 65. viņa ēda lūpas uzme̦tusi A. XVI, 361. mani uzme̦zdams snuķi izsmeja Lapsa Kūm. 262. uzmest kumpumu od. kūkumu, einen Buckel aufwerfen: Incītis uzmetis kumpumu, Lapsa Kūm. 6. kaķis uzme̦t kūkumu Purap. Kkt. 16. uzmest garu LP. II, 80,

a) das Wasser auf die heissen Steine des Badstubenofens giessen;

b) vom Trinken alkoholischer Getränke gesagt.
uzmest guovīm miltus, Mehl in das Getränk der Kühe schütten. uzmest (naudu), die Geldgabe der Hochzeitsgäste hin1egen U. burti uzme̦sti steidzīgi Baltpurviņš I, 158, die Buchstaben sind hingeworfen, flüchtig aufgeschrieben;

2) anschweissen:
uzmest nuodilušam cirvim zuobus Golg.;

3) aufbauen
Neuwacken, Walgalen: uzmest mazu mājiņu Upītis St. 34. ē̦kai uzmest stāvu Kundziņš Vecais Stenders 7;

4) auch uzmest uz lampas, = iemest 4: uz tā varam uzmest nuo krūkas RA.;

5) einen Schlag versetzen:
uzmest zirgam ar pātagu KatrE.;

6) = uzspẽlêt (vom Kartenspiel gesagt):
uzmetīsim kārtis! Bers.;

7) erinnern
(tr.), Anspielungen machen Spr. Refl. -tiês,

1) sich (ein Kleidungsstück) auf-, überwerfen:
uzmetuos rīta svārku Janš. Dzimtene V, 76. vīrieši uzmetās savus kamzuoļus uz galvu Bandavā II, 102. viņa uzmetās lakatu Stari I, 10;

2) sich aufstützen:
uzmesties uz galda. kuo, kundziņ, tu duomāji uz niedriņas uzmeties? Rkr. IX, 110. uz ruocinu uzmetuos BW. 27288;

3) sich auf etw. niederlassen:
kāpuostiem tārpi uzme̦tušies. vasarā uzme̦tas stādiem kukaiņi Etn. I, 52. kad tev utes uzme̦stuos! Br. sak. v. 1579, uzmeties kâ putns zarā Etn. II, 44. laiva uzmetās uz sēkļa. - Part. uzmeties, ansässig Brasche;

4) sich einfinden, zum Vorschein kommen, entstehen, eintreten
(perfektiv): viņam uz kakla uzmeties auguons. viņam uzmetās bailes Arrasch. sauss laiks uzmeties Siuxt;

5) sich (als Führer, Parteigänger
U.) aufwerfen: uzmesties par varmāku Ahs., Kaw. uzmesties pagastam par kungu Sudr. E. MWM. v. J. 1896, S. 601. Uozuoliņš... uzmetās Pēteŗam par draugu MWM. VIII, 331, kuŗš Annai uzmeties par brūtgānu Poruk Dzive un s. 131. druošums tautu dēliņam uzmesties zadināt BW. 15018, 1. - Subst. uzme̦tums,

1) das Konzept
MWM. X, 175;

2) die Aufschüttung, der Damm
Wid.

Avots: ME IV, 358, 359

vaŗavîksnaîns, regenbogenartig, regenbogenfarben: varavīksnains gaišums... ieplūda acīs J. Kļaviņš. varēja tanī (= naudas makā) redzēt... vaŗavīksnaiņus papīrus Janš. Tie, kas uz ūdens 7.

Avots: ME IV, 484

I vẽrtîgs (li. vertìngas "würdig"), wert, was einen Wert hat, von ziemlicher Bedeutung ist U.; gültig U.: vērtīgs īpašums, wertvoller Besitz. vērtīga grāmata. vērtīgs ve̦zums, ein ziemlich grosses Fuder U.

Avots: ME IV, 568

viênkā`ršs, einfach (eig. und fig.): vienkārša pusvadmāla, eine Art Halbwand, deren Gewebe auf beiden Seiten gleich aussieht Dond. vienkārša drāna,

a) ein einfach gelegter Stoff;

b) ein einfacher (der Qualität nach) Stoff.
vienkāršs ēdiens. vienkāršs cilvē̦ks. Subst. viênkā`ršums, die Einfachheit: trūkst vienkāršuma savstarpējā satiksmē A.v. J. 1899, S. 406.

Avots: ME IV, 659

zilt (li. žìlti "ergrauen"), zilstu, zilu, blau schimmern Nötk.: viņpus upes kalni zilst Rainis Gals un sāk. 42. miglas šķiŗas, plašums auguot zilst Domas III, 940.

Avots: ME IV, 721