Paplašinātā meklēšana

‡ abji (f. abjas) AP., = abi: abji galdi piekrauti Siuxt. gājām baznīcā abjas divi ar Trīni ebenda.

Avots: EH I, 1

stabji Warkl., Saikava, stabi Lubn. n. Etn. III, I, stabi Lettg., = prauti. Vgl. ste̦bs.

Avots: ME III, 1036

abi, beide, erstarrter Nom., Akk. Dual. fem. und neutr. (li. abì, slav. обѣ); jetzt als Nom. Pl. masc. empfunden, und dazu d. Nom. fem. abas hinzugebildet; Gen. abu, abju, abńju, abeju Bers., Gen. und Lok. Dual. abeis oder abeiš (wohl aus abejus, agl. aksl. овою und ai. ubháyōḥ), Dat. abiem, abjiem, abējiem m., abām, abjām, abējām f., Akk. (abi), abus, abjus, abējus m., (abi), abas, abjas, abējas f., abuôs, abjuôs, abējuôs m., abâs, abjâs, abējâs f. zied ābele pret ābeli, abi oder jetzt häufiger - abas vienā kalniņā BW. 251; abu, abju, abēju, abeiš, auch abi ruoku pirksti nuosaluši; pa abi pusi ceļa Austr. XII, 4; abeiš pušu ceļam gŗāvis, zu beiden Seiten des Weges ist ein Graben, Nauditen, Suixt, Lesten; grūduši pa abiem (beide zusammen) kaķi upē LP. VI, 153. Sprw.: abi labi, bāz maisā. skaties abām acīm, klausies abām ausīm (auch ar abi aci, ar abi ausi). ab' auši dzirdēt, pušmutes runāt. Naud. abi verbindet sich häufig pleonastisch mit divi (wie li. abìdvi, abùdu): ķēniņa meita sle̦pe̦ni turējusi kaimiņa ķēniņu par brūtganu, kuo neviens nezinājis, kā tik viņi abi divi paši Etn. IV, 69.

Avots: ME I, 5, 6

bradât,

2): beim Sprechen radebrechen
Diet. ‡ Refl. -tiês, (längere Zeit) waten: abjiem grib b. pa panč kam Saikava. - bradãt I, 321 durch bradât zu ersetzen.

Avots: EH I, 236

II grabis,

2): auch Frauenb., Ringen; ‡

4) skalu g. "ein sehr magerer Mensch od. ein solches Tier"
Siuxt: sivē̦ni bij vāji; izkaltuši tâ kâ skalu grabji.

Avots: EH I, 397

ìecìrst,

3): auch Kaltenbr.; ie. puikam pa dibe̦nu Orellen;

4): (fig.) būtu ... iecirtis nagus dubļuos (wäre in eine verhängnisvolle Lage geraten)
Janš. Dzimtene III2, 86; 5): auch Sonnaxt; tārps (die Schlange) iecē̦rt (iecirš) Zvirgzdine; ‡

7) mit Schwung hineingiessen:
kad salaižu maizi (sc.: krāsnī), tad kādas če̦tras reizes ar abji ruokas iecirtu ūdeni uz maizes AP.; ‡

8) ie. čarku Pēt. Av. II, S. 99, einen Schnaps austrinken.
Refl. -tiês,

2): čigāns iecirtas ("iegribēja") uz tā zirga, cikām izmija ar savu stimbinu Bērzgale. vilciens iecirtās kâ tramīgs zirgs un apstājās Brigadere Daugava 1928, S. 312; 3): viņu mazliet tikai runā aizkāra, bet viņš uz˙reiz tâ iecirtās Sermus; ‡

6) plötzlich eindringen (vom Geruch):
nelāga smaka nāsīs iecirtusies; ‡

7) hineinbeissen
Renzen: suns tam iecirtās stilbuos; ‡

8) sich stemmend anprallen gegen
Renzen: aizjūgtais zirgs uz˙reiz spēcīgi iecirtās sakās.

Avots: EH I, 506

krabis U., ein Seefisch bei Libau; krabji, Meerasseln U. Aus d. krabbe?

Avots: ME II, 255

lìeciniẽks, lìec(e)niẽks,

1) ein Überflüssiger, ein nicht zur Sippe Gehöriger, ein Mietling, eine Nebenperson, ein ungebetener Gast:
pate iešu bāliņam sievu ņemt; liecinieka nesūtīju, lai bāliņa nepaļāja BW. 13881. pate gāju ganiņuos, nesūtīju liecinieka BW. 29438. kūmas pie galdiņa, lieki ļaudis (Var.: liecinieki) maliņā, būs kūmām aizmaksāt lieku ļaužu (Var.: liecinieku) ē̦dumiņu! BW. 1427. kāzniek[i] naudu same̦tuši; nu metiet, liecinieki! 25724;

2) ein Arbeiter, der ausser seiner Woche arbeitet
Elv., ein Arbeiter, der zum Frondienst aufs Gut geschickt wird [Dond.], ein Arbeiter, der zu einer der Gemeinde gemeinsamen Arbeit geschickt wird: rītu jāsūta divi liecinieki pie tiltu būves. [kad kalps muižas gaitās iet tikai dažas dienas, tuo sauc par liecinieka jeb liecības gājēju Janš. Dzimtene ² I, 463];

3) der Zeuge;
acu liecinieks, der Augenzeuge; asins liecinieks, Blutzeuge: jāmirst asins liecinieku nāve Etn. II, 82;

4) das dritte Schnapsglas:
divi šņabji dze̦rti; liecinieka arī vajaga Aps. Zu lìeks.

Avots: ME II, 492

I stabaîns,

1): šis tīrums nav ne˙kāds labais, juo ir stipri s.: tur blakus gabaliņiem ar mālu pamatu ir gabaliņi ar smilšu pamatu Jungfernhof;

2): "verfault Warkl. Zu stabs resp. stabji" ME. III, 1036 zu ersetzen durch "s. lietus Diet., Platzregen". Zu stabs.

Avots: EH II, 566

II stabains, verfault Borchow, Lubn.; daneben stabainis, fem. st-ne Warkl.; stabaina (resp. st-ne Warkl.) malka. Vgl. *stabji (unter stabis ‡ ) und ste̦bs II (richtig?).

Avots: EH II, 566

stabaîns,

1) aus verschiedenen Erdarten gemischt:
stabaina zeme Segew., Lub., Stelp., Thomsdorf, Boden, dessen Bestandteile in kurzen Zwischenräumen wechseln;

2) verfault
Warkl. Zu stabs resp. stabji.

Avots: ME III, 1036

‡ stabis "puve" Saikava: kad ābēlei nuogriež zaru un tis nespēj apaugt, tad ieme̦tas s. un sāk nuo ieškas pūt. Plur. stabji (s. ME. III, 1036): tikai tādus stabjus vien atnesis! Saikava; stabi Borchow "schlechtes Holz".

Avots: EH II, 567

stablis, ein nasses Holzstück Gr.-Buschhof: atduod... vaiņucen[u] par sliktuo tautu dē̦lu kâ par stabļa (Var.: praula) gabaliņu BW. 24442, 2 (aus Kr. Ludsen). tu guli kâ stablis Zvirdzine. - Vgl. stabji.

Avots: ME III, 1036

II ste̦bs, angefaultes Holz Warkh., Warkl.; das dürre Holz Infl. n. U. wohl nebst stabji zu stabs.

Avots: ME III, 1057

tukšgrabis V., tukšu grabis U., tukšu graba U., comm., tukšgrābis Latv., ein Fabelhans, lügenhafter Erzähler U.; ein Kleinigkeitskrämer V.: tukšgrabīti tu, puisīti! BW. 10873. kliedzuoši takšgrabji MWM. v. J. 1899, S. 556.

Avots: ME IV, 256

vâjdabis, ein von Natur Schwacher, Kränklicher: sievietēm un vājdabjiem MWM. VlII, 789.

Avots: ME IV, 493

ze̦mdabis, jem. mit einer ze̦ma daba, wer wenig begabt ist: ze̦mdabji, kas nespēja se̦kuot Vēr. v. J. 1904, S. 268.

Avots: ME IV, 708