Paplašinātā meklēšana

atstabi: auch Lubn. n. BielU.

Avots: EH I, 171

atstabi, Stützen, welche die beiden Querbalken (sijas) eines Lubbendaches mit einander verbinden. Schwnb. n. Biel. H. 28.

Avots: ME I, 197

‡ stabiķis Frauenb. "ein Ungeschickter".

Avots: EH II, 566

stablis,

1): "sauss prauls" Nautrēni; ‡

2) "stīvs, neveikls zirgs vai cilvē̦ks" Bērzgale. - stablis: stabļa für stabis: stabļa < stabja?

Avots: EH II, 567

‡ stabinis Warkl. "ein Bienenstock".

Avots: EH II, 566

‡ stabis "puve" Saikava: kad ābēlei nuogriež zaru un tis nespēj apaugt, tad ieme̦tas s. un sāk nuo ieškas pūt. Plur. stabji (s. ME. III, 1036): tikai tādus stabjus vien atnesis! Saikava; stabi Borchow "schlechtes Holz".

Avots: EH II, 567

viņistabi Wid., die Leute der viņistaba 1, die Nachbarn.

Avots: ME IV, 601

‡ àizbur̃tuôt, bis zu einer gewissen Stelle hinbuchstabieren: a. līdz lappuses beigām.

Avots: EH I, 13

‡ àizlauzît, wiederholt (an verschiedenen Stellen oder mehrere Objekte) anbrechen (tr.): a. zarus. Refl. -tiês, mühsam buchstabierend hingelangen: a. grāmatā līdz lapas beigām.

Avots: EH I, 36

‡ apgruzdinât,

1) anschwelen machen, lassen:
a. stabiem galus Schwanb.;

2) = ‡ apgrkàzdêt: a. graudus Dunika.

Avots: EH I, 84

appît (li. apipìnti), freqn. appīstît Spr., umflechten, beflechten: un tie kruoņi uz stabiem bij appīti kā ar tīkliem I Kön. 7, 17. Refl. -tiês, sich umflechten, umwinden.

Avots: ME I, 111

âpsis,

1): suņi, āpša nerejiet! āpšam dziļa istabiņa BW. 13752, 1 var.; ‡

2) "cūku suga; maza cūciņä Salis.

Avots: EH I, 194

apstĩpuôt, -ât, -êt, bebänden, Reifen umlegen: mucu, dzirnavu puses Konv. 2, 709. visi pagalma stabi bij apstīpuoti. mēle kā apstīpuota (apstīpē̦ta), die Zunge bleibt mir im Munde stehen L.

Kļūdu labojums:
Konv. 2, 709 = Konv. ² 709

Avots: ME I, 126

apvîstît (li. apvýstyti), tr., umwindeln: bē̦rnu; umwickeln: virvi ap ruoku; freqn. von apvît (li. apvýti), be-, umflechten, be-, umwickeln: puķēm apvīti stabi Alm.

Avots: ME I, 136

‡ ârceles ² od. ârceļu ² bal˜ki Grob. "re̦sni baļķi, stabi%C5%86as%20lauka%20sien%C4%81s">kas iestiprināti rijas istabiņas lauka sienās, kur uztikt ārdus": pa ārcelēm grūsta ārdus. Zu ārdcila.

Avots: EH I, 194

astrs, gew. Pl. astri,

1) das Haar des Pferdeschweifes:
sarkans vērsītis, astrā piesiets (Rätsel); astru, auch astra siets (BW. 2125), Haarsieb; astru vainags, ein Kranz aus Pferdehaaren Plutte; mit Hinzufügung von zirgu: zirgu astri Rul. (zu li. ašutaĩ, die groben Pferdehaare aus Schweif und Mähne, aber auch le. aste, astni und ašķi; s. Leskien Nom. 436 [und Trautmann Wrtb. 15]);

2) Binsen oder Schilfrohr:
astra jumtu (resp. astriem jumta) istabiņa BW. 3687 u. 3688.

Avots: ME I, 146

atsàukt, ‡

3) rufend anfworten:
"tevi es pa˙visam negribu!" nabadziņš ... pikti atsauc Pas. IV, 107 (aus Selg.); ‡

4) wiederholend, von neuem buchstabierend lesen:
dziesmu grāmata jau Kristapelim bij izieta cauri, viņš tuo tik atsauca A. Brigadere Dievs, daba, darbs 31.

Avots: EH I, 163

atspiêst,

2): atspiede Jānis ar maizes lāpstu savu ustabiņu Pas.IV, 404 (aus Jāsmuiža); ‡

3) losdrücken:
a. maizi, auf die Oberfläche eines noch warmen Brotlaibes drückend, die Rinde von der Krume abspringen machen Siuxt.

Avots: EH I, 169

atspîst (li. atspį̀sti), intr., inch., wiedererglänzen: saule atspīst, atspīda N. - Schwanb. - atspīst... istabiņa RKr. XVI, 74.

Avots: ME I, 195

àustra [Drobbusch], C. (li. aušrà; [Demin. austrelė Lit. nar. p., № 2, 6], ãustra Kand., [Ruj., Salis, Dond., Wandsen], Morgendämmerung, Morgenröte: austra jeb rīta blāzma Lautb. austra aizsitusi, es tagt N. - Schwanb. jaunu meitu istabiņa kā austriņa vizuļuoja BW. 11876. Zu àust, [wie auch gr. αὔριον "morgen" u. a.; Belege für slav. ustr- auch bei Brückner KZ. XLVI, 212].

Avots: ME I, 229

baũkšķêt, baũkšêt C., intr., poltern, dumpf schallen: lausks speŗ, stabi vien baukšķ Druv. duobji baukšēja sitieni Latv.; auch refl. -tiês, intensiv poltern BW. 25853.

Kļūdu labojums:
intensiv poltern = dumpf schallen

Avots: ME I, 267

beņ̃ķis,

1) die Bank:
stīvs kā beņķis, steif wie ein Bock (in Smilten werde ein steifer, ungehorsamer Mensch beņķkāja genannt);

2) der Stuhl
Salisb. n. BD. 168;

3) Getreide-, Heuschicht,
gew. panta: siena (ābuoliņa) nuokŗāvums piedarbā vai šķūnī divu vē̦rbaļķu starpā Konv. ¹ 219. kad labību me̦t stirpās, tad mē̦dz uz divi baļķi samest kuopā; pa˙priekšu uzkŗauj vienu beņķi un tam klāt uotru Grünh.;

4) der Rumpf am Spinnrade -
ratiņa daļa, kuŗā iestiprinātas kājas, gūžas un rācenis, in Nerft krūtēža genannt A. XI, 83;

5) die Bank des Böttchers:
stīpu beņķis, zur Anfertigung der Fassbender Etn. I, 44, auch kaziņa genannt;

6) die Bank des Tischlers und Stellmachers:
beņķis (krē̦slu) stabiņu urbšanai A. XXI, 444;

7) ein Brett mit einem Loche in der Mitte, worin der Mastbaum zu stehen kommt
Mag. III, 1, 124;

8) ratu beņķis, ein Schimpfwort.
[Nebst li. benki (bei Meižinis) aus mnd. benke "Bank".]

Kļūdu labojums:
Konv. ¹ 219 = Dond. n. Konv. ¹ 219

Avots: ME I, 279

bilˆdinât, tr.,

1) anreden, um etw. angehen:
kas guodīga mātes meita, ceļā uotru bildināja BW. 13215. bildināšu meitu māti, bet es viņu nelūgšuos BW. 14705;

2) grüssen:
viņš manis ne˙maz nebildina AP.;

3) werben, anhalten:
arājs mani bildināja, oft mit dem Zusatz: par līgavu. Refl. -tiês,

1) (viel und lange) reden:
ej, bāliņi, bildinies, lai es slauku istabiņu BW. 14355, 4;

2) sich melden:
pie lielkunga iegājis A. bildinājās: e̦smu nācis pie jums izrunāties Neik.

Avots: ME I, 295, 296

bluķis, bluks Dond.,

1) der Block, der Klotz:
ielikt bluķī od. bluķuos, in den Block legen; n. St. u. U. auch bluķus pie kājām likt; bluķuos iet, zum Aushauen und Ausführen grosser Stämme gehen St., U.;

2) die Feldrolle;

3) die Kornwalze;

4) bluķi, Stützen, die die beiden
sijas, Querbalken eines Lubbendaches miteinander verbinden (Salis), = atstabi;

5) übertr. auf unempfindliche, klotzige, wohlbeleibte lebende Wesen:
izdzēra gan, bet arī nuolikās turpat kâ bluķis LP.; zirgi brangi kâ bluķi LP. VI, 15. bluķu vakars, der Blocksabend, der Abend um unsere Weihnachtszeit n. P. Einhorn u. St., der Abend vor Weihnachten, an welchem die Letten ehemals bei festlicher Lustbarkeit einen Block herumschleppten und dann verbrannten: ziemas svē̦tki bluķi vilka BW. 33292. Auserdem wird mit bluķu vakars jeder Donnerstagabend bezeichnet, an dem gewisse Arbeiten, z. B. das Spinnen, verboten waren: svētījiet, manas meitas, ce̦turtdienas vakariņu; ce̦turtdienas vakarā mīļa Māra piedzimusi Etn. I, 73, 74; II, 37. Der bluķu vakars - ein Rest der alten indogermanischen Pflock- und Säulenverehrung. [Nebst li. blùkis "обрубок дерева" und estn. (p)lokk aus mnd. block.]

Avots: ME I, 317, 318

buõksterêt, buchstabieren; s. buoksts 2.

Avots: ME I, 361

II buõksts [Salis], buoksts, - s Spr., der Buchstabe, [das Buchstabieren]: bē̦rns jau iet pa buokstu od. ar buoksti Spr., das Kind buchstabiert schon. es māku buokstu, auch buoksteri Kok., Sessw. n. A. XI, 82.

Avots: ME I, 361

brauzdêt, - u, - ēju, brauzît [?], - u, - īju, intr., poltern, Geräusch machen, knopfen: kas rīb, kas brauza [fehlerhaft für brauzd?] gar istabiņu? svē̦ta Māŗa rībēja, svē̦tā Māŗa brauzdēja BW. 1443; Mag. XX, 3, 206. [Vgl. bruzdêt "klappern".]

Avots: ME I, 327

burtuôt,* [bur̃têt Salis], buchstabieren: bē̦rns jau pruot burtuot.

Avots: ME I, 355

cḕ̦ls [C., K., Lis., Warkhof, Kreuzb.], (zu celt),

1) hoch, schlank, geschmeidig, prächtig:
cē̦ls augums; cē̦ls un iznesīgs cilvē̦ks. diža, cē̦la, smuidra liepa, vēl cē̦lāka tautu meita. liela, cē̦la istabiņa BW. 24119. kur tu jāsi, cē̦lais puisi? BW. 14438, 4;

2) hoch, erhaben, hochfliegend, [eitel
U.]: cē̦la vieta, cē̦li mērķi, cē̦la cerība;

3) erhaben zufolge der Lockerheit, locker:
cē̦la zeme [Saussen, Kalz., Kreuzb., Bers., Ubbenorm]; cè̦la ² [Erlaa] kviešu maize. cē̦lu maizīti es izcepu, bišu šūņu cē̦lumā BW. 8178;

4) gewandt, erhaben (von der Rede):
kas tā tāda dziedātāja ar cē̦luo valuodiņ?

5) gewandt, graziös, niedlich:
viegli, viegli, cē̦li, cē̦li manu pūru cilājiet BW. 16679, 8. Tenis saņēma biedrus ar savu ierastuo juoku valuodiņu un cē̦liem smiekliņiem Kaudz. M.; cē̦ls sitiens Kaudz. M. 13.

Avots: ME I, 377

čimpuļi, čumpuļi, im Infl. n. Biel. H. 28, = atstabi.

Avots: ME I, 413

cìrcenis,

1): cir̂cenis Jungfernhof, Demin. acc. plur. circeniņus BW. 20376 var., acc. s. circentiņu BWp. 1159, 1; istabiņas circenītis BW. 2740,4. circens dzied aizkrāsnē 2725; ‡

2) circeņi Ostlivland, Fettgrieben.

Avots: EH I, 272

dākļuôt "?": dīkļuo, dākļuo pa istabiņu BW. 5606.

Avots: ME I, 446

degt (li. dègti), -gu, -gu od. -dzu,

1) intr., brennen, in Flammen stehen:
a) eig.: malka, žagari, deglis, svece, krāsns de̦g. man skaliņi gaiši de̦g. lampa tumši de̦g. Sprw.: viena pagale vien nede̦g. smejies, smejies, ka citiem pirts de̦g; kad tik tev pašam istaba nenuode̦g. citam de̦g, viņam smird. vēl jau nede̦g, es hat durchaus keine Eile. Im VL. kommt häufig das Part. praes. st. des Part. praet. vor: kuo, bitīte, tu dabūji, de̦gušā (Var.: de̦guošā) siliņā BW. 16590, 15617. de̦guot karsts, glühend heiss;

b) übertr., glühen, von Hitze ergriffen sein körperlich und geistig:
slimnieka miesas de̦g. bē̦rns de̦g kâ ugunī. tautietim acis de̦g, uz manim rauguoties. zagļiem kājas de̦g;

c) von einer Glut, Leidenschaft, Sehnsucht ergriffen sein,
mit den Präp. pēc, uz: viņam pirksti de̦g pēc manas mantas. viņam dedza prāts uz patiesību. tam jau tikai zuobi vien de̦g uz tuo, lai taptu izjautāts A. XII, 656. [zē̦nam de̦g pēc mājām Talsen];

2) tr., brennen:
de̦gu skalu, de̦gu (Var.: de̦dzu) sveci, tumša mana istabiņa BW. 3160. uguns vēl nav de̦gta LP. V, 237. augšā degt, anzünden: uguni de̦g augšā jau agrāki, pruoti jau linu raujamā laikā, vakariņas ē̦duot Etn. III, 126. de̦dzams upuris, Brandopfer;

3) Refl. -tiês, brennen, glühen:
kalna gals liesmās dedzies G. Allunan. ugunis nede̦gas BW. 31067. Subst. degšana, das Brennen: uguns de̦g pilnā degšanā. naudas degšana, das Trocknen des Geldes N. - Bartau. [Zu apr. dagis "Sommer", slav. degъtь "Birkenteer", ai. dáhati "brennt", alb. djek "verbrenne" u. a., s. Fick Wrtb. I ^4, 74, Berneker Wrtb. I, 182 f., Trautmann Wrtb. 49, G. Meyer IF. V, 180 u. BB. VIII, 187, Pedersen KZ. XXXVI, 323 f., Walde Wrtb. ² 276 f., Boisacq Dict. 963 f., Bechtel Lexilogus 313 f.]

Avots: ME I, 451, 452

dẽle,

1): auch Assiten, A.- Rahden, Frauenb., Iw., KI.- Gramsden Strasden: dēlēm (Var.: dēļiem) jumta istabiņa BW. 3763. ar uozuola dēlītēm 4067, kañceles d. NB., zwei oder mehrere zusammengenagelte Bretter:
kanceles dēli aizliek, lai ūdu jēmējam neslīd virsū me̦ncas.

Avots: EH I, 318

duobuots, duobuojs, gehöhlt, gruftig, runzelig: duobuota piere BW. 20120. duobuoja ustabiņa 24097, 1.

Avots: ME I, 532

‡ duôbuļaîns Ramkau, = duobulaîns: d. (mit uô) ceļš; ein unebener, gruftiger Weg Kalz. n. Fil. mat. 26. d. (mit uô) tīrums; ein Feld, dessen Mitte niedriger gelegen ist, als die Ränder ebenda. duobuļaina... istabiņa BW. 25789.

Avots: EH I, 349

duôbulis: auch Ramkau, (mit ùo ² ) Auleja, Sonnaxt: pļavas duobulī ūdens sastājies Ramkau. duobuļaina ... istabiņa; vista cāļus izperēja ... duobulī BW. 25789.

Avots: EH I, 349

drìksna, drìksne, driksna, driksne,

1) ein schmaler Strich, Streifen, eine Schramme:
sarkanas drīksnas vien nuostaipījušās LP. VI, 75. vaŗavīksnei ir septiņas driksnas. uz ieplīsušas glāzes ir re̦dzamas driksnas Adsel;

2) drīksnas Kokn. n. Etn. IV, 33, driksnes, Späne, kleine Stückchen
Adsel, Lasd.: [dē̦lu mātes istabiņa skaidiņām, drīksniņām (Var.: driksniņām) BW. 23617 var.]; Tannenrinde Laud.;

3) drīksna, die Blütennarbe:
ziedu putekļi izbirst, kad paša zieda drīksna vēl negatava Konv. ² 286;

4) der Regenbogen
Mar. [Wohl nebst drikses, drīsme u. a. eine Ableitung von der Wurzel der- "reissen" in dìrât u. a.; vgl. Persson Beitr. 779.]

Avots: ME I, 500

‡ dubins, = dube̦ns: skaidra ... istabiņa li pašam dubinam BW. 19085 var.

Avots: EH I, 338

dum̃bêris,

1): eine Grube überhaupt:
vecis rijas istabiņā krāsns priekšā ruok dumbērīti NB.;

3): ein kleiner Teich
- auch Kal.

Avots: EH I, 341

dũmuojs, räuchericht U.: nuo dūmuojas [Var.: dūmainas. dūmuotas] istabiņas BW. 3027; ähnlich BW. I, S. 740, Nr. 4907.

Avots: ME I, 528

I dziŗa [Nigr., li. girià], dzire (li. gìrė). der Wald: dziŗā dze̦ltas lasījās BW. 7142. vējiņš luoka dziriņā tavu namu, istabiņu BW. 11979. [Zu apr. garian "Baum", bulg. горá "Berg, Wald"., sloven. góra "Bergwald", av. gairi-š "Berg" u. a., s. Fick Wrtb. I ^4, 404, Walde Wrtb. ² 825 unter veru, Boisacq Dict. 115 unter βαρύες, Berneker Wrtb. I, 328 f., Pedersen KZ. XXXVI, 319, Osthoff Parerga 48. Trautamnn Wrtb. 78.]

Avots: ME I, 555, 556

galˆds, [gal˜ds Bl.], Demin. galˆdiņš, verächtlich gal˜delis [Līn.],

1) ein behauenes Stück Holz, ein durch Spalten gewonnenes Brett;
daher im VL. plē̦sti, šķe̦lti galdi: kam, tautieti, galdus plēsi? Biel. H. 23. kur uosīšam tādi galdi, kādi galdi uozuolam BW. 23966. Dann auch gesägte Bretter: gultai galdus zāģē̦dams. vai siet uz pires galdu palaidnīgam ragainim Zeif. III, 3, 22. kad luogam rūte izsista, tad caurumam aizliek galdiņu priekšā un aiznagluo Liev. četru galdu istabiņa, das Zimmer von 4 Bretten, der Sarg; plāna galdiņa urbējs, ein Faulenzer;

2) ein zu verschiedenen Zwecken dienendes behauenes, gespaltenes Stück Holz. od. auch ein gesägtes Brett:

a) das Fach in der Tür:
viņš aizgrūda nama durvis, tâ ka tuo vaļējie galdiņi izšķīrās Poruks;

b) die Daube:
mucas, tuoveŗa galdi;

c) dzirnu galdi, die Holzbestandteile der Handmühle:
dzirnu galdi līcin līka BW. 8062; dzirnu od. dzirnavu galds, der viereckige Holzkasten der Handmühle: dzirnavu galds ar lielu miltu kaudzi pilns LP. VI, 59;

d) ecēšas galds, die Latte der Egge, in der die zinken sitzen:
pārsvieda pār ē̦kas jumtu ecēšas galdu BW. III, 1, 41. ecēša bijusi gluži zemē sadzīta līdz pat galdiem LP. VII, 426. šķē̦rskuoks... satur visus ecēšu galdus kuopā Etn. II, 81;

e) gultas galdi od. kuoki, die Holzbestandteile des Bettes, das Bettgestell:
man sagšiņas, paladziņi, šim tie kaili gultas galdi (kuoki) Etn. IV, 175; BW. 24982;

f) die Bretter am oberen Rande eines aus einem Stamm gehauenen Kahnes,
auch laida genannt: lai pērle (der Kahn) būtu dziļāka, tad tai uzliek vēl 1 - 4 kārtas laidu jeb galdus Etn. II, 107;

g) der Deckel, der obere Teil eines Instrumentes; auch die einzelnen Holzbestandteile des Instrumentes:
balalaika sastāv nuo trijstūraini izduobtas silītes, kuo pārklāj skaņu galdiņš Konv. ² 285. tev vajaga kuoklēm galdu BW. 3645;

h) das Wagenbrett:
viņš guldīja linu šūkšņus starp virvēm uz uotra galda JR. IV, 79; ein Sargbrett: jāskatās pa zārka galda zaru caurumu LP. VII, 565; der Pl. galdi, der Sarg, in dem Satz: man galduos jāiet ich muss in den Sarg gehen, d. Schiffe - die Wanten PK. n. U.;

3) das Demin. galdiņš,

a) das Schwingbrett:
uz kulstāmā galdiņa izsit (izkulsta) ar kulstīklu spaļus nuo linu šķiedrām Plutte;

b) jumiķa galdiņš, das Dachdecker - Brettchen, Schlägel
Biel. H. 21;

c) ein Brettchen zum Anfertigen der Netzmaschen
[Nogallen]: skaliņš, uz kuŗa zvejnieki tīkla acis darina; vgl. Plutte 105;

d) pasta galdiņš A. XII, 904, ein an einem Stock befestigtes Brettchen, auf dem angeben ist, in welcher Reihenfolge die Gesindebesitzer zur Post fahren müssen, und das gemäss dieser Reihenfolge von einem Gesinde zum andern geschickt wird;

e) baušļu od. akmeņu galdiņi, die Steintafeln
(bibl.);

f) galdiņi, Salisb. "šauri un pagaŗi dēlīši, ar caurumiem kasīkļiem, ar kuŗiem uzsprauž šķeteri uz tītavām (galdiņus saliek vienu pār uotru krustāniski un uz viņiem uzsprauž šķeteri)";

4) der Tisch, ursprünglich ein gespaltenes, geglättetes, auf einem Gestell ruhendes Brett, dann:
nuo dēļiem sasists galds. Die Tischplatte, die man früher aus Lindenholz verfertigt, war wohl ursprünglich leicht aufzuheben und aufzulegen,worauf folgendes VL. hinzuweisen schien: paceļ man niedru krē̦slu, uzklāj baltu liepas galdu BW. 13250, 34. Vgl. galdu nuoglabāt, nuoņemt, den Tisch abdecken, eig. den Tisch verwahren, wegnehmen. ē̦dams, rakstāms galds, der Esstisch, der Schreibtisch; dižais od. lielais od. saimes galds, der grosse Tisch in der Gesindestube: tie lika ciemmaizi uz dižā galda BW. II, 1, 78. puiši un meitas, neprecējušies dienestnieki, kuŗi ē̦d pie saimes galda (t. i. saimnieka maizi) Etn. III, 134. galdu (ap)klāt, den Tisch abdecken; pie galda lūgt, zu Tische bitten; pie galda saiet, sēsties, zu Tische gehen, sich zu Tische setzen; celties nuo galda, vom Tische aufstehen. Sprw.: ja mēs visi pie galda sē̦dē̦tu, kas tad mums uzlika ēdienu. kas pie kunga galda ē̦d, tas viesībās nelūdz. zem uotra galdiņa viegli kājas turēt;

5) in Vergleichungen zur Bezeichnung des Ebenen, Glatten:
kāds ceļš? ceļš kâ galds;

6) beim Kartenspiel:
dzīsim apakš galda, od. pasitīsim zem galda, wollen wir so spielen, dass die Geger keinen Stich bekommen Etn. II, 108;

7) der Tisch, die Kost;
mums jāizšķiŗ graudnieku un kalpu sievas, kuŗām pašām sava saimniecība un galds, nuo meitām, kuŗas dzīvuo saimnieka maizē Etn. III, 75;

8) der Tisch des Herrn, das Abendmahl:
pie galda, gew. pie dieva galda od. dievgalda iet, kommunizieren;

9) galdiņš od. galdains raksts, ein Strumpfbandmuster
RKr. XVII, 33. [Zu li. ùžgalda "ein Verschlag im Keller; ein Stall"; sonst vgl. allenfals Johansson KZ. XXXVI, 376 ² (zu norw. kult "Holzstumpf" u. a.; s. jedoch hierzu auch Fick Wrtb. III ⁴ , 41 f.]

Kļūdu labojums:
šūkšņus... 79 = žūkšņus... 49
zaru = zara
verfertigt = verfertigte
jāizmet (zu streichen): worauf folgendes... 13250, 34

Avots: ME I, 589, 590, 591

glîts [Serbigal, Preili, Nerft, AP., Wolm., Kl., glĩts Līn., Nigr., Rutzau, Ruj., glatt, nett, zierlich U.], sauber, hübsch, sauber und sorgfältig gemacht, fein, passend: glītas drēbes. raugi meitai glīta darba! BW. 12170. vērsītis bij ļuoti glīts JK. Adv. glîti, lok. glīši, sauber, hübsch, fein: glīši slauku tautu namu BW. 23390, 4. glīti (Var.: glīši), meitas, dzīvuojiet liela ceļa maliņā, gludu galvu, baltu muti, tīru namu, istabiņu! 14086. auni, māsiņa, glīši kājas! 16945. kuoklītes glīti skan VL. [Wohl zu glits (s. dies) usw.; vgl. Persson Beitr. 793 ² .]

Kļūdu labojums:
23330, 4 = 23390. 4 var.

Avots: ME I, 627

grẽviņš, [ein Merkzeichen für Fischer auf der Wasserfläche, welches zeigt, wo ein Netz hineingelassen ist Markgrafen] : četri stabi jūŗā, grēviņš vidū, sasit spārnus RKr. VII, 1144.

Avots: ME I, 653

grìda [li. grindà "половая доска, мостовина", serb. gréda "Balken"],

1) n. L., St., U. auch grīds [li. griñdas "Stalldecke aus Stangen"], die Diele, der Fussboden, Estrich :
grīdu likt, den Fussboden legen, berzt, scheuern, dēļu grīda, die Diele aus Brettern wird als etwas schönes im VL. bezeichnet : dēļu grīdas staigātāja BW. 2160. gultas grīda, der Boden des Bettes : man dreijāti galda stabi, ē̦ve̦lē̦ta gultas grīda 14784. augstā grīda, der Altarraum, paaugstinājums baznīcā, uz kuŗa atruodas altāris RKr. XV, 106 ; [

2) hochle. grīda, die Decke, die Lage.]
Zu grīst I.

Kļūdu labojums:
2160 = 16979
galda stabi = gultas stabi

Avots: ME I, 656

grìduôt, tr., dielen : grīduota istabiņa BW. 9920.

Avots: ME I, 656

griest, -žu, -du (li. grę̃sti " dielen"), tr., bauen, dielen: varēju ar naudiņu pār upīti tiltu griest BW. 13181. valuodiņu tiltu griežu 9022 var. dēļiem griestu istabiņu 17777; 25816. griestu stalli darinuot 29523, 1. Zu grīst I.

Avots: ME I, 659

I grīst, -žu, -du (li. grį̃sti),

1) den Fussboden legen, dielen, eine Brücke bauen
Sessw. n. Etn. IV, 33, auch die Oberlage, die Decke machen Lasd. n. A. XIII, 330 ; grīd dēļiem istabiņu! BW. 16979, 1. kauliem tiltu grīž Apsk. I, 53. Mārtiņš labs vīrs, tiltiņu grīda BW. 30224 (hier ist die Rede von der Eisbrücke, die der Beginn des Winters (zu Martini) über die Flüsse schlägt). grīdiet tiltu kumeļam BW. 18768. tiltiem grīsta tā upīte BW. 22853 ;

2) aufstellen, herstellen (einen Tisch) :
grīd, tautieti, me̦ldu galdu pār visu istabiņu! BW. 19162. māmiņa galdu grīda pirmajai meitiņai 1415. es tev galdu grīžu 27517, 1. Refl. -tiês, für sich dielen, bauen : grīdies dēļu istabiņu! BW. 21610, 3. [Nebst grìda, griest, gruodi (s. diese) zu li. grindìs "dielenbrett", apr. grandico "Bohle", sloven. grê̦d "Hühnerstange", an. grind "Gestell", ahd. grintil "Balken" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 348 f., Trautmann Wrtb. 98, Zupitza Germ. Gutt. 176 f., Persson Beitr. 97 u. 293, Siebs KZ. XXXVII, 321 f., Walde Wrtb. ² 354 f. unter grunda.]

Avots: ME I, 657, 658

gruzaîns, voll Staub U.; voll Schutt, Graus: neturēju... gruzaiņas istabiņas BW. 6871 var.

Avots: ME I, 666

gružaîns, voll Schutt, Graus, Geröll: gružaina upe; gružains ūdens. gružaina istabiņa BW. 6871.

Avots: ME I, 667

gulkùoki, [guļkuoki U.],

1) Hölzer, die von einem Pfosten zum andern horizontal gelegt werden:
gulkuoki - žuoga kuoki, kuo ieliek starp diviem stabiem Gold. n. Etn. I, 121;

2) schräg liegende Bienenstöcke
K.

Avots: ME I, 678

‡ ìebrĩvêtiês,

1) (andere zur Seite schiebend) sich in einem Gedränge Platz machen
AP., Stom., Vīpe: iebrīvējusies ... ubagu barā Janš. Tie, kas uz ūdens 12. ie. ("iekārtuoties") mazajā istabinā Mahlup;

2) sich Freiheiten herausnehmen
Schwitten: viņš pie mums tâ iebrīvējies, ka mums pašiem vairs nav ne˙kāda dzīve.

Avots: EH I, 505

[II ìekalˆne Jürg., iẽkalne MSil.], iekalns, der untere Abhang eines Berges od. ein niedriger Hügel: [iekalnē aug krūmi Jürg.] uz Ve̦ntspils pusi stiepjas iekalns gar jūŗmali. Lautb. Luomi 75. [Dazu der instr. pl. iekalnis, mit Erhöhungen: iekalnis, ielejis tā istabiņa BW. 24097, 2.]

Avots: ME II, 24

iẽleja [Līn., Nigr., Dunika, Bauske, Selg., Salis, Ruj., Arrasch, Jürg. ìeleja C., PS. Schujen, N. - Peb.], auch ielejs [Manz. Post. I, 32, ìelejs ² Lis.], Demin. auch ielejĩtis, ielejtiņš BW. 428, eine kleine Vertiefung, ein Grübchen, ein Tal: māršiņas pierē deviņi ieleji BW. 16753. ziedi, ziedi rudzu vārpa, deviņiem ielejiem BW. 28128, 2. piecas sagšas ieluocīju vienā saujas ielejā 7406. kur ieleji, tur ūdeņi 25943, 1. lai es slīkstu asarās kâ ieleja ūdenī 9217. bē̦du, raudu ieleja, das Jammerfungen: iekalnis, ielejis tā istabiņa [BW. 24097, 2].

Avots: ME II, 37

iẽlùoks Kand., [ìelùoks PS., C., iêluoks ² Bauske, Ruj.], auch iẽlùoka, ielùocis, ielùoce, ielùokne BW. 17838,

1) eine in den Volksliedern vielgenannte Verzierung der
vilnaine, der Handschuhe, auch das Kragens und des Gürtels; n. L. Fransen; Einschlag an Kleidern Mag. IX, 2, 222, brodierter Rand der vilnaine; Falte M.; in Selb.: "ieluoki ir lakata malā ieausta strīpa nuo savādas dzijas": vai duos kre̦klu bez piedurkņu, vai vilnaini bez ieluoka BW. 25410. bez ieluoču 6780. vai tie bija cimdu raksti, vai villaines ieluociņi? 935, (vgl.: apsedzās bārenīte gaŗieluoku villainīti 4477; 4777). es neadu raibu cimdu bez pe̦lē̦ku ieluociņu 7257; 25270, 1. apkaklīšu stūrīšam sīki šūti ieluociņi 6651. plānu deva sveša māte bez ieluoku paladziņu 4610. man bija raiba juosta deviņiem ieluokiem 1061. māt[e] (pirka) ieluoka mētelīti BW. 32103, 2. tev vajaga kuoklēm galdu, man ieluoku austuvītes 3645. gudreniece tautas meita, klētī luoka ieluociņus 13852 (ieluocītes 7131.) ar pušķiem galdu slauku, ieluočiem istabiņu 21551. In Livl. sind n. Mag. XX, 3, 117 mit ieluoki die tiefen Falten am Rückenschoss der alten Männerröcke und die mit rotem Wollband eingefassten Zacken am unteren Rande der Weiberkamisole bezeichnet worden (Wend., Lindenhof);

2) die Einbucht, Biegung:
straujupītes ieluokā A. XI, 550. nuonāca pie kapsē̦tas meža ieluokā Niedra. pa rudzu ieluokiem nāk meiča A. Up. J. 1. 1. baltais matu ieluoks ap tuo bij smuki sasukāts A. XXI, 264. tauriņš brūniem spārnu ieluokiem;

3) das in den Brautschatz
(pūrs) Niedergelegte U.: ieluokus līdzināt U., wegen der Mitgabe der Braut übereinkommen;

[4) der Aufzug (beim Weben)
Bielenstein Holzb. 390].

Avots: ME II, 41, 42

ìeviļˆņuôt,

1) intr., hinein -, hereinwogen:
līdz ar ziedu balzāmu pa luogu istabiņā ieviļņuoja Asp.;

2) tr., auf den Wellen hineintragen, hineinschwemmen:
Daugav[a]s viļņi nepanesa, ieviļņuoja jūriņā BW. 33625, 1;

3) tr., erregen, bewegen:
tas ieviļņuo mūsu apkārtnē cilvē̦ku labākās jūtas A. XX, 625. Refl. - tiês, erregt werden, in Wallung geraten: viņas sirsniņa ieviļņuojās.

Avots: ME II, 89

ìežmaugt, einschnüren, einengen Tirs.: šiem stabiņiem iežmaugts viducis A. XXI, 442. Dubulti atruodas iežmaugtā šaurumā starp Lielupi un jūŗu Konv. ² 712. Refl. - tiês, sich einschnüren, einengen: šūniņa sāk vidū iežmaugties; šī iežmauga tuop dziļāka Māc. p. dz. 5.

Avots: ME II, 93

istaba, dial. auch istuba [Dunika], BW. 11417, ustaba [BW. 3833; 3273; 3319], ustaba [BW. 1704], Demin. verächtl. istabele,

1) die Stube, das Zimmer:
viņš nāca nuo nama istabā. dibe̦na istaba, das hintere Zimmer: skuoluotājs iznāca nuo dibe̦na istabas Kaudz. M. saimes od. ļaužu od. lielā istaba, die Gesindestube. rakstāmā istaba, das Zimmer, wo genäht, gestickt wird: vai tu būsi glabājusi (meitas) rakstāmajā istabā? lai tur šuva, lai rakstīja BW. 33361; jetzt in der Bed. von Schreibezimmer;

2) dūmu istaba,

a) die Küche:
jaunākie sievieši bij sataisījuši sev vietu dūmu istabiņā Kaudz. M. viņam bij viena pati dzīvuojamā istaba, aiz tās tad nāca dūmu istaba un uotrā galā pieliekamais kambaris;

b) der Hausflur:
naktī priekš bērēm ienesa līķi namā (dūmu istabā) BW. III, 3, 871;

3) istabiņa die Korndarre, die Hitzriege:
istabiņa - rija, kur labību kaltē Etn. I, 138. [āci piesēja istabiņā pie ārdcilas LP. VI, 170;

4) das Wohnhaus:
paaicina talciniekus un ceļ jaunu istabu LP. V, 368. Aus ar. истъба "Wohnhaus" entlehnt; [das a zwischen t und b beruht am ehesten auf r. o im Deminutiv истобка].

Avots: ME I, 711

[izbuokstît Lis., ausbuchstabieren.]

Avots: ME I, 720

izbruģêt, auspflastern, das Pflastern beendigen: meitas mātes istabiņa dāldeŗiem izbruģē̦ta BW. 14622.

Avots: ME I, 719

izbur̃t [li. išbúrti],

1) hervorzaubern:
(būdiņa) kâ nuo zemes izburta;

2) herauszaubern, durch Zauberei jem. das Heim zu verlassen zwingen:
viņa jau būra un izbūra Etn. III, 142;

3) izburi ābeci cauri, das ABC-Buch durchbuchstabieren, durchlesen.
Refl. -tiês,

1) die ganze Zauberkraft anwenden, sich satt zaubern:
izbuŗas pie viena, izbuŗas pie uotra LP. IV, 129;

2) glücklich mit heiler Haut davonkommen
Etn. I, 153: nu kâ tad gāja pie tiesas? vai izbūries gan?

Kļūdu labojums:
viņa jau = viņu jau

Avots: ME I, 719, 720

izburtuôt ,* herausbuchstabieren, entziffern: izburtuo: ķe̦pa Stari II, 971. izb. hieroglifiskās zīmes MWM.

Avots: ME I, 720

‡ izdalinât (li. išdalìnti "austeilen"), zerteilen (?): (lauku) licis i. un ar stabiņiem nuozīmēt Klēfelda Padoms 1789, S. 60.

Avots: EH I, 441

izglabât, tr.,

1) bewahren:
nuo uguns briesmām, nuo dūmainas istabiņas;

2) gehörig hätscheln, pflegen:
izauklēj[u]si, izglabāj[u]si, duod uotram maldināt BW. 17250, 12. [Refl. - tiês, zur Genüge glabât.]

Avots: ME I, 738

izgrìduôt, tr., ausdielen: meitu mātes istabiņa ar naudiņu izgrīduota BW. 14622. amatnieks izgrīduoja visas istabas Sassm.

Avots: ME I, 740

izme̦duôt, tr., mit Honig bestreichen: izme̦duota, vizuļuota jaunu meitu istabiņa BW. 14624, 1.

Avots: ME I, 770

izslavêt, tr., ausposaunen, rühmen: izslavēja tautiņās dēļiem šūtu istabiņu BW. 25820, 2. pēc kāzām kaķa kungam bijis jāve̦d jaunā sieva uz savu izslavē̦tuo pili LP. IV, 210. bijis tāļu izslavē̦ts kâ drudža nuobūrējs Etn. III, 31. ļaudis tuo izslavējuši par ļuoti lielu gudrinieku LP. VI, 794.

Avots: ME I, 799, 800

iztikt, - tìeku od. - tìku, - tiku, intr.,

1) heraus -, hinauskommen:
tikai ar muokām iztiku nuo baznīcas ārā;

2) auskommen:
Sprw. kâ redzi, tâ iztieci. iztiec, mana māmulīte, kâ tu pate zinādama BW. 17330, 4. viņa gribuot ar guodu (ar labu III, 88) iztikt LP. VI, 986. [ar viņu nevar iztikt U., man kann mit ihm nicht zurechtkommen.] strādniekam bez āmura grūti iztikt LP. VII, 204. aldziņa niecīga, tik tā iztiekamā tiesiņa Janš. jāiztiek nuo pagasta žē̦lastības A. XX, 265. iztikt ar sevi Aps. III, 5;

3) sein reichliches Auskommen haben:
saimnieki labi iztikuši;

4) es jem. recht machen, sich nach den Wünschen eines anderen richten,
= izdabāt, iztapt: Sprw. citam iztiek, sev sariebj. nekāruo visiem iztikt. nevar iztikt kâ slimam vē̦de̦ram. es gan zinu, kâ iztiku tai savai māmiņai BW. 4150. kuo es biju iztikuse svešajai māmiņai 17941, 5. tâ,pat jau jāiztiek kungem Vīt. 66. Refl. - tiês, hinreichen, Platz haben: istabiņa, kur tikkuo iztikās viena gulta Vēr. II, 973.

Kļūdu labojums:
VII, 197 = VII, 204
svešajai... 17941, 5 = tai savai... 17941, 5

Avots: ME I, 818

izvañdît, tr., auswühlen, durcheinanderwerfen: istabiņa izvandīta un izjaukta AU. dzīvuokli vandīt izvandījām MWM. VI, 273.

Avots: ME I, 825

jaûnuve [Bauske], Hasenp., N. - Bartau, jaûņuve, die Schwiegertochter: bij jauņuve, bij kalpuone, brāļu māsa vien nebij BW. 13647. būsi laba vīra māte, es būšu laba jauņuvīte BW. 23152, 2. vai tādēļ dē̦la māte neņems mani jaunuvēm? 359. dē̦lu māte mani sauca: "meitiņ, manu jaunuvīt". klusa, klusa istabiņa, kad māmiņa viena bija; kad pārveda jauņuvīti, kâ vistiņa kladzināja RKr. XVI, 139.

Avots: ME II, 103

juõle [Nigr.], juola, juolei, juoli, dient wie juo zur Steigerung des Adjektivs, Adverbs, Verbs und Substantivs, - noch mehr, umso mehr: silta mūsu istabiņa, bē̦rza malku kurinuot, juola silta, juola jauka (Var.: vēl siltāka, vēl jaukāka), kad māmiņa istabā BW. 3243. juo tie ļaudis paši me̦lli, juole me̦lli (Var.: vēl me̦llāki) kumeliņi BW. 18217 (Frauenb.). esi diža, dē̦lu māte, meitu māte juolei (Var.: juo vēl) diža 23611, 6 (Zirau). taisāt, tautas, augstas klētis, juole augstas (Var.: vēl augstākas) pažuobeles BW. 24221, 5. tā vasaru juoli balta (Var.: juo baltāka) 11439 (Kabillen). tas raudāja juola gauži 17452. šim bij grūti, tam bij grūti, ganiņam juole grūti 29273, 5. lūgtas kūmas, lūgtas kūmas, juola lūgta ve̦ca māte 1437 (Erlaa). traka meita piedzē̦ruse, juole traka (Var.: vēl trakāka) nedzē̦ruse 12412 (Bers.). badu, badu Jānīt[i]s nāca, juole badu (Var.: vēl badāku) Pēterīt[i]s 33031. prieka būtu māmiņai juole prieka līgavai 1876 (Lubn.). [Zu - le, - la, s., Le. Gr. § 590.]

Avots: ME II, 126

jûdziņš ² Salisb. [Demin. zu jûgs]" plakani apaļš daikts pie ratiņa, kuŗā ieiet skrūve, un kuŗā stāv stabiņi ar spuoli."

Avots: ME II, 121

I jumis, auch juma [Gr. - Buschhof],

1) zwei zu einer Einheit verbundene, zusammengewachsene Dinge, etwas Vereinigtes, Zusammengewachsenes:
saimniekam šitādi jumji nepatīk Blaum. jumu jumu vārpas auga, jumī jauni cilvēciņi BW. 28536. So namentlich die Doppelfrucht, Doppelähre, zusammengewachsene Kartoffeln, Äpfel: ja rieksta čaumalā divi kuoduoli, tad tuo sauc riekstu jumi Etn. II, 115. jumis e̦suot uz viena stuobra auguošas vārpas Etn. II, 114. uolas, kam divi dze̦lte̦numi, ir arī jumītī Etn. II, 115. jumēs saaugušus linus lasīja linu plūcējas, talcinieces. pēc pabeigta darba darināja nuo tiem jumes kruoni, kuo liktgalvā talkas mātei Gr. - Sessau. nāc ārā, talkas māte, kuo es tev parādīšu: es tev duošu jumju kruoni par launaga ne̦sumiņu BW. 28551; 28552;

2) der Diphthong
St.: abi vokāļi... saplūduši vienā jumī RKr. XVI, 67;

3) jumītis, der eckige Zirkumflex zur Bezeichnung (in der alten Orthographie) des Lokativs
Wolm. (gew. jumtiņš);

4) jumi saņemt, die letzte Garbe mähen, das letzte Flachsbündel raufen, de Feldarbeit beendigen
Lös., Fehteln, was mit besonderen Zeremonien früher verbunden war Etn. II, 117; jumi dzīt, eine Doppelähre suchen Mag. IV, 2, 119; den Wendungen jumi saņemt, jumi dzīt od. ķert liegt eine alte mythologische Anschauung zu Grunde, denn

5) jumis ist eine segenspendende Feldgottheit, ein Felddämon, der dem deutschen alten Erntemann, Roggen , Weizenmann, Geteridebock, Habergeiss entspricht.
Im VL. wird ein rudzu, miežu, auzu, linu jumis BW. 28354, 9 genannt: kur tu brauci, rudzu jumi, seši bē̦rni kumeliņi? laukā braucu ziemu mist apakš zaļa velēniņa BW. 28544. mieža jumis skūpstījās ar apiņa ce̦kuliņu 28541. mieža jumis nuokliedzās, kalniņā stāvē̦dams; ieraudzīja auzu jumi zem pajumta līguojuot 28551, wo jumis als Personifikation der Gerste und des Hafers erscheint. Wenn man die Ernte beendet, so ergreift man in der letzten Garbe den jumis, den Alten: eita visi nu uz lauku jumja ķert tīrumā; kas saķers rudzu jumi, tam būs laime citu gadu 28523. visu dienu jumi dzinu pa lieluo tīrumiņu; nu sadzinu, nu panācu tīrumiņa galiņā 28558. lai nāk pati maimeniece jumi ņemt tīrumā; ja nenāca saimeniece, lai līguoja tīrumā 28545. Der Sitz des jumis ist im Sommer auf dem Felde, im Winter in der Kornkammer: jumītis bēdza runiņā, nuo runiņas gubiņā, nuo gubiņas klētiņā, nuo klētiņas apcirknī 28531. jumītis piešus kaldināja tīrumā uz akmeņa, ka varēja stalši braukt nuo rijiņas klētiņā 28534. bēdz, jumīti, bēdz, jumīti, meitas dzina pakaļā! ja nevari citur bēgt, bēdz gubiņas galiņā. bēdz, jumīti, bēdz jumīti, puiši dzina pakaļā! ja nevari citur bēgt, bēdz klētiņas ce̦kulā BW. 28521. ej, jumīti, nu uz lauku, gaŗu ziemu izgulējis; sāci jaunu vasariņu, svētī mūsu labībiņu BW. 28524. Im VL. kommt jumĩte, jumta māte vor, wohl die Kornmutter: kas piesēja bē̦rnu zirgu pie bāliņa klēts durvīm? jumja māte piesējuse, sē̦klas dzina klētiņā BW. 28538. jumīšam kre̦klu devu, jumja mātei paladziņu 28530. pusistabas vien dziedāja, vai idrai kāzas dzēra? dziedat visa istabiņa, jumītei kāzas dzēra Etn. II, 29. [Gewöhnlich, so z. B. von Bezzenberger GGA. 1896, 968, Fick Wrtb. I ⁴ , 122 und 292, Pedersen Vergl. Gr. d. kelt. Spr. I, 175, Trautmann Wrtb. 110, Güntern Der ar. Weltkön. 334, 338 und 364, zu ai. yamá-ḥ "gepaart; Zwilling" und mir. umein "Zwillinge" gestellt. Aber ursprünglich scheint das le. Wort etwas Verbundenes bedeutet zu haben, während Zwillinge nur ausnahmsweise zusammengewachsen sind; und auch phonetisch ist die Zusammenstellung nicht über allen Zweifel erhaben, solange keine WUrzelform i̯om - mit Sicheirheit das le. jum - entstanden sein könnte. Vielleicht gehört also jumis eher, woran schon POtt KZ. XXVI, 153 gedacht hat, zu ai. yuvati "bindet an", yuti-ḥ "Verbindung" u. a. (wozu auch jaut,jūtis); vgl. auch jumt.]

Avots: ME II, 117, 118

kãja (li. kója), Demin. verächtl. kãjele,

1) der Fuss, das Bein der Menschen und Tiere:
kājas kâ stabi od. kluči, von plumpen, steifen Füssen. gaŗas kājas kâ stārķim. kājas kâ diegā pakārtas, flinke Beine Etn. IV, 42. kleinas, kluinas, leinas kājas, schiefe Beine. kājas gurst, ļuodzās, lūst. vai tev kājas nuopuvušas? sind deine Füsse abgefault? so fragt man einen Saumseligen. puņķis aiz juostas - jē̦ra kāja zuobuos - von einem jugendlichen Raucher. pūš, skrien, kuo kājas ne̦s, er läuft, was das Zeug hält. beidzuot kājas nene̦s vairs LP. V, 361. aizlikt, likt, šaut kāju priekšā, ein Bein stellen, vorhalten: un pietikt ja var, šauj kāju vēl priekšā Dünsb. kājas atpūtināt, erholen, ausruhen lassen. kājas aut,

a) die Füsse bekleiden,

b) mit uz od. abhängt Infin., sich wozu anschicken, sich bereiten:
neveiklītis kājas ava uz tā mana augumiņa Ltd. 1868. nakti zagļu virsnieks avis kājas sudraba āzi spert LP. VI, 347. raže̦ni kājas celt, stattlich schreiten: kāju celt od. spert, den Fuss setzen: tur ne˙viens vairs kāju nespēris LP. VII, 258. jaunas kājas dabūt, junge Beine bekommen, rascher laufen können. ceļa kāju dzert, den Abschiedsschluck trinken. zirgs iet, kājas kapādams, mit den Füssen stampfend. laist kājas vaļā od. kājām vaļu od. likt oder ņemt kājas pār (par) ple̦ciem (vgl. frz. prende ses jambes à son cou und tage benene paa nakken], das Hasenpanier argreifen, die Beine in die Hände nehmen. Sprw.: ņem kājas pār ple̦ciem un laid ļe̦kas vaļā. ņem kājas pār ple̦ciem, kuņģi padusē. lauzīt kājas, sich die Beine ablaufen: kuo es tur kājas lauzīšu LP. VI, 594. pamest vieglu kāju, sich fix wohin begeben: nez vai nede̦rē̦tu rītā pamest vieglu kāju uz labu laimi JU. kājas vilkt, die Füsse schleppen: ķēve tikkuo kājas ve̦lk LP. IV, 77. kājām baili, vaļu od. ziņu duot, das Hasenpanier ergreifen A. XV, 2, 236. kājām iet, zu Fusse gehen. labāk kājām baznīcā, kâ braukšus tirgū. dievs duod tam svina kājas, lai kājām nestaigātu BW. 8431. muļķītis knāšām kāām aizsteidzas pie ķēniņa meitas LP. IV, 152. [vai vēl kājām U., ist er noch auf?] kājām mīt, mit Füssen treten, verächtlich behandeln: min valuodas kājiņām Ltd. 1202. ja lustīgs nedzīvuoju, visi mina kājiņām 2177. kājās būt,

a) auf den Beinen, auf sein:
saimnieks bija jau kājās;

b) im Gange sein, losgehen:
ragana kājās un nu nāk, lai dimd LP. IV, 91. nu bija kaŗš (dumpis, ienaids, lē̦rums) kājās LP. VI, 591. kājās celties, sacelties,

a) sich auf die Beine richten, sich erheben:
ceļaties kājiņās, ve̦cu bišu bitenieki Ltd. 1492;

b) sich erheben, sich empören:
pret varmācību. kājās mesties, sich auf die Beine machen. kurpes, zeķes aut kājās, anziehen. baltas zeķes un me̦lnas kurpes tai kājās. es strādāju dienu, nakti, man nav bikšu kājiņā, ich habe keine Hosen an BW. 27966, 4. mesties, krist ap (pie) kājām, zu Füssen fallen. ceļš ir man apakš (pa) kājām, ich muss mich auf den Weg begeben. ar vienu kāju kapā stāvēt, mit einem Fusse im Grabe stehen. tu laikam šuorīt esi ar kreisuo kāju nuo gultas izkāpis, von einem Verdriesslichen Etn. III, 140. iet kâ ar kuoka kājām, plump, wie auf Stelzen gehen. zaķītis spēra manu tē̦vu ar pakaļas kājiņām (auch ohne ar) BW. 3050. nuo bē̦rna kājas od. nuo [kuopš] bē̦rnu kājām bij apsirdzis Kaudz. M. jau kuopš bē̦rnu kājām bij apsirdzis Vēr. II, 1005. nabaga zirdziņi krīt nuo kājām zemē, sinken vor mündigkeit zusammen. pa kājām būt, kulties, pīties,

a) im Wege hinderlich sein:
es e̦smu tikai pa kājām Rainis;

b) unter die Füsse, auf die Erde:
savas ne̦samas drēbes nuosviedis pa kājām Lautb.;

c) den Weg unter die Füsse begeben:
rītu ve̦cākai meitai ceļš pa kājām pie ve̦lna LP. IV, 137;

d) gemäss, entsprechend:
jaunie zābaki man pa kājām, zābaks pa kājai. uz kājām stāvēt, auf den Füssen stehen; uz kājām pacelties, sich auf die Beine aufrichten. ieliet, tukšuot uz uotras kājas, einschenken, leeren ein zweites Glas, denn auf einem Beine ist nicht gut stehen. uz grūtām kājām od. grūtās kājās od. uz tādu ļaužu kājām būt, palikt, schwanger sein, werden: viņa paliek uz tādu ļaužu kājām LP. IV, 119;

e) von lebenden Wesen auf andere Dinge übertr. zur Bezeichnung des unteren Teiles derselben:
[saivas kājas, die"Füsse"der Netznadel bei Bielenstein Holzb. 647; gultas, krē̦sla, ratiņa kājas, die Füsse des Bettes, Stuhles, Spinnrockens, [s. Bielenstein Holzb. 385]; arkla, lemesnīcas ķajas, die Pfluggabeln L., Etn. II, 157; siena kaudzes kāja, die Unterlage des Heuhaufens; krāsns kāja, das Fundament des Ofens U. [s. Bielenstein Holzb. 471]. pīpei galviņa ar alvas kājiņu Kaudz. M. tev būs taisīt arī mazgājamuo trauku nuo vaŗa un viņa kāju arīdzan nuo vaŗa II Mos. 3, 18. pie kalna kājām bija viesnīca Lautb. kuoku, baļķi nuolaist nuo kājas, einen Baum fällen. šis kuoks jau bija uz kājas sakaltis. rudzi jau uz kājām sāk pūt, der Roggen, noch nicht gemäht, fängt an zu faulen. pupāji, atstājuot tik ilgi uz kājām (nepļautus), kamē̦r pākstes ienākas, sakalst Konv. ² 3334. durvis līdz kājai (kājām) od. līdz kāju galam vaļā, die Tür ist sperrweit offen. līdz kājai vārtus vēra BW. 17965. zemes kāja, der Wurzelkeim am Saatkorn: rudzi pa nakti jau izlaiduši zemes kāju Serb. (tīkla) šņuorītes sauc par kājiņām un viņās iesien akmiņus, lai tiķlu gremdē LP. VI, 167 [vgl. Bielenstein Holzb. 649];

3) der Ausläufer, etwas, was sich von etw. abzweigt, wie ein Fuss sich in ein anderes Gebiet hineinerstreckt:
jūŗas kāja, die Bucht, der Meerbusen: visa jūŗa sasalusi, jūŗas kāja nesalusi BW. 14802. meža kāja, kur mežs iestiepjas laukā vai pļavā; pļavas kāja, tur pļava iestiepjas meža vai laukā; tīruma kāja, kur tīrums iestiepjas pļavā; ūdens kāja, eine schmale, fussähnliche Bucht im See. kāja od. zemes kāja, die Halbinsel Druw., Serb. Ebenso purva kāja; sasaluse purva kāja BW. 15458, 5;

4) Bezeichnung von Pflanzen
mit einem vorangehenden Gen.: gaiļu kājas, Schlüsselblume (primula officinalis) Dond.; dzērvju od. vārnas od. varžu kājas, Sumpfblutauge (comarum palustre) RKr. II, 69, III, 70, Etn. I, 30; stārķa kājas, eine Blume Kleinb.; vistu kājas, eine Blume Etn. III, 159;

5) kājiņa, oft mit dem Attribut mazā, trešā, das männliche Glied
Frauenb., Illuxt;

6) kājiņas, ein Art Flaschenzug am Webstuhle
[s. Bielenstein Holzb. 406];

7) kājiņas, ein Hemdmuster
RKr. XVII, 27;

8) me̦lnās kājas, eine Kohlkrankheit
Peņģ. Sakņu dārzs 29;

9) utu kājas, ein Teil der Fischmehr
Zarnikau;

10) kuoka kāja U., Stelze. - [Zu apkāļas? Petersson Ar. u. arm. Stud. 105 vergleicht arm. k'ayl "Schritt".]

Avots: ME II, 186, 187, 188

kalˆnaîns, bergig, uneben: kalnains apgabals. kalanaina, lejaina taut'istabiņa BW. 24097.

Avots: ME II, 142

III kalva: auch Doblen, (mit al˜ ) Blieden n. FBR. XVI, 99, Siuxt: puškuoju ... istabiņu ... ar kalvām BW. 3539.

Avots: EH I, 580

‡ ķaupiņš, = kaũpiņš 1, ķaupis 4: rijas istabiņa. kur tagad lē̦kā ķaupiņi Janš. Mežv. ļ. 1, 173.

Avots: EH I, 691

klabata,

1) eine Klapper, wie sie das Vieh statt der Schellen trägt
Grob.;

2) ein Klopfbrett:
klabata - gare̦ns dēlis, kuŗu pakaŗ šņuorītēs pār mietiem (stabiem) pārliktā šķē̦rskuokā un dauza ēdienu laikā ar vālītēm, lai uz lauka strādājuošie ļaudis zin nākt azaidā, pusdienā vai palaunagā. šuo klabatu klabina arī ugunsgrē̦ka gadījumā Grob. n. Etn. III, 66, Lasd.;

[3) ein Klapperinstrument zum Scheuchen des Wildes auf der Jagd
Bielenstein Holzb. 600];

4) die Türklinke
Lasd., [Rutzau, N. - Bartau, Ahswikken], Libau;

5) der Riegel:
vārtu klabata aizdarās Janš. [visu nuolūkuo... caur durvju klabatas caurumu Janš. Čāp. 8.] klabata - ietaise durvu aiztaisīšanai: durvu iekšpusē piestiprināts stiprs, ap 1 1\2 pē̦das gaŗš kuoks, kuŗš iekrīt durvu stenderī iedzītas kuoka naglas ruobā; ap šuo kuoku - klabatu - apsieta ar vienu galu šņuorīte, kuŗas uotrs gals izvē̦rts caur durvīs ieurbtu caurumiņu durvu uotrā pusē; šņuorīte nu nuo šīs puses raujuot, klabata iz ruoba paceļas uz augšu, un durvis atveŗamas Grob. n. Etn. III, 66;

6) eine Plappertasche
Lasd.;

7) der Klapperer, der weisse Stroch (ciconia alba)
RKr. VIII, 97;

8) klabatas "eine kleine Wassermühle".

Avots: ME II, 206, 207

I krams,

1): tautiešam krama grīda BW. 7476, 3. istabiņa kramiņiem izbruģē̦ta 14622 var. vīrs uz krama "gatavs, pilnīgi sataisījies" Grünh.

Avots: EH I, 641

krẽ̦slaîns, krẽšļaîns, dämmerig, dämmerhaft, schattig: pār laukiem nāves klusumā līst mēnesnīca krē̦slainā Vēr. I, 1425. šūpuolis kustas kâ lielas, baltas buŗas krē̦slainā jūŗā Vēr. II, 135. lampa krēšļaini apgaismuo nelielu istabiņu AU.

Avots: ME II, 276

kritenis Grob., kritinis N.-Bartau,

1) dünne Balken od. dicke Stangen, deren Enden man in die Rinnen zweier Pfosten eines Zaunes von oben hineinfallen lässt
Lasd.; kritenis ir sklanda starp diviem stabiem, kura netuop ar naglām piesista, bet kuras abi gali iekritināti stabuos izcirstās rievās Grob. Auch der auf diese Weise gemachte Zaun: [gani sakāpa uz sklandām un kriteņiem lūkuoties Janš. Čāp. 57.] viņš ecēja gar kriteni Janš. kritiņu žuogs N.-Bartau;

2) kriteņi, Füllholz zwischen zwei Ständern
Karls.; Bauholzer, die zwischen zwei Ständern von oben hineingesenkt werden U.;

3) kritenis*, ein Fallbrett
Dr.

Avots: ME II, 281, 282

kritinât,

1): gulžuogu kritina iekš gruopē̦tiem stabiem Iw.; vgl. kritenis 1.

Avots: EH I, 656

kurêt, -u od. -ẽju, -ẽju,

1) tr., heizen
[Stelp.]: krāsni. nevajaga diezin kâ kurēt (pirti) JK. V, 56. kurē siltu istabiņu BW. 18536, 2. auksta tautu istabiņa, piecas dienas nekurē̦ta 16981 ;

2) intr., heizen, geheizt werden:
tautu dē̦lu istabiņa piecas dienas nekurēj[u]se BW. 21058 ; kuruoša krāsns, brennender Ofen: māte ieme̦t ādu kuruošā krāsnī JK. V, 143. Refl. -tiês, heizen, geheizt werden, brennen: mājā ceplis kurējās BW. 12851. uz kalniņa kurējusies uguns LP. VII, 1058. Zu kurt.

Avots: ME II, 322

I lãksts, lāksta, lākstis (nom. pl.) U.,

1) ein Bretterverschlag zu Brutnestern für Gänse, Enten, Tauben
Essern n. U., Grünh.: pīļu lāksti, zuošu guoļ[a] tautu dē̦la istabiņa BW. 25811. izvanda sānus pīļu lākstiem Alm. priekšpuisis ierīkuoja lākstus, kuŗuos baluoži perēja Degl.;

2) lãksts, die Raufe:
lākstā liek guovīm ē̦damuo Sassm. [Wohl nach Leskien Nom. 531 (mit eingeschobenem k ausli. lãstai "Bretterverschlag für Gänsenester"; vgl. lāsts.]

Avots: ME II, 437

lasît, - u, - ĩju (li. lasyti "mehrfach mit dem Schnabel picken; [sammeln" Wolter Об этнограф. поѣздкѣ 97]),

1) lesen, sammeln, suchen:
uogas, sēnes, vārpas. atradu pādīti skaidiņas lasām BW. 2014. kuo tie mani cāļi lasa, pa plāniņu staigādami Ltd. 848. lē̦ni lasu paduomiņu BW. 4734;

2) aussuchen, ausersehen, auserwählen:
man apkārt ciema puiši, lai es je̦mu lasīdama BW. 9608. nāks Laimiņa, ņems nuo gala, ne nuo vidus lasīdama 14692. lasīts, auserwählt, ausgesucht: lasītus ļautiņus kūmām ņēmu 1304. lasīti, lasīti tie vedējiņi RKr. XVI, 123. lasīti zirgi tīreļa sienu ē̦d Rätsel:

3) lesen (im Buch):
grāmatu od. grāmatā, bībeli od. bībelē; vgl. BW. 3050; laimes (laimi) lasīt, s. laime 1c; kuopā lasīt, zusammenlesen, nicht mehr buchstabieren L., SP.; lasīt nepratējs, der Analphabet; lašama grāmata, das Lesebuch, lasāma stunda, die Lesestunde. Die Bedeutung 3 ist wohl unter dem Einfluss des deutschen Verbs lesen hervorgegangen (im Inflänt. dafür skaitīt.) Refl. - tiês,

1) sich sammeln, sich versammeln:
lasāties, dieveŗi, viena vietā! BW. 25440. vienreiz pulka zuosu pa pļavu lasījās LP. VI, 364. lasies pie malas, geh zur Seite, pack dich;

[2) sich anschicken:
rītā atkan lasās iet uz tiesu Rositten; = lavîtiês 2 u. 3 Warkl.];

3) für sich sammeln, lesen:
viena pati tautu meita dziŗā dze̦ltas lasījās bW. 7142. nu būtu vaļas lasīties patīkama tē̦va dē̦la 22043. Subst. lasĩjums, das Gesammelte, Gelesene, das Gelesenhaben, die Lektion, die Lesung; lasîšana, das Lesen; lasîtãjs, der Sammler, Leser. [Zu lest od. lēst "zählen", li. lèsti "aufpicken", ahd. lesan "(aus)lesen" u. a.]

Avots: ME II, 423, 424

le̦daîns,

1) eisig, eisbedeckt:
Jurģu naktī, lai ganības arī būtu sniegainas, le̦dainas, jāj visi pieguļā LP. VII, 314. meitas mātes istabiņa le̦dainā (Var.: le̦dājā, le̦duojā, leduotā) kalniņā BW. 13268, 25;

2) eiskalt:
le̦dainas ruokas JR. IV, 158. le̦dainām kājiņām BW. 33302. le̦dainais vējš Stari II, 678; le̦daina balss Purap.

Avots: ME II, 445

liêdinât,

1) tr., fakt. zu liêt, giessen lassen:
manas pašas bāleliņi ze̦lta vāku liedināja BW. 16624. kad es jēmu līgaviņu, Rīgā gultu liedināju RKr. XVI, 239. tās bārīšu asariņas, svešas mātes liedinātas BW. 4223;

2) (freqn.) giessen:
ik dieniņas audzin auga (bāleniņi), liedināja zuobentiņus BW. 18061, 1. likuši Ve̦ntspilī liedināt divi pulksteņus LP. VII, 1105. meitu mātes istabiņa dāldeŗiem liedināta RKr. XVI, 138; [stark begiessen U.].

Avots: ME II, 493

lìektuve, lìektava C., der Kranz, darum die Radfelgen und Schlittensohlen gekrümmt werden Etn. IV, 129, Burtn., C. [Abbildung bei Bielenstein Holzb. 544];

2) liektuves "kuoka kluči stabiņu liekšanai" Konv.

Avots: ME II, 497

liẽls [gesprochen auch liẽ(l)c PS. u. a.] (li. lielas "gross" [Jušk. LD., № 1022 und Geitler Lit. Stud. 94]),

1) gross (räumlich):
liels vīrs; sieviete, liela auguma od. lielā augumā. atskrēja liela Māŗa Tr. IV, 274. liels kâ zirgs; lielie burti; liela istaba, upe, zeme; liels ūdens; liela rasa, migla, salna; liels pūrs, grosse Mitgift. man nuoritēja divas lielas asaras. lielais āmurs, der Schmiedehammer; [lielā muiža U., das Hauptgut im Gegensatze zu Nebenhöfen];

2) gross, aufrecht
(prädikativ): stāvi nu, dēliņ, liels! Kaudz. M. pēdīgi viņa izcēlās liela Plūd. IV, 239;

3) gross, erwachsen:
viņam ir lieli dēls un meita JR. IV, 74. vai dieviņ, kad liels augšu, kur es ņemšu līgaviņu? BW. 11015. meitas nāca jau lielas. dzīvuošu kâ liels cilvē̦ks, wie ein erwachsener Mensch;

4) fig., gross:
liela brē̦ka, vaina, nevaļa, nelaime, liels klusums, prieks, ve̦cums; liela nauda, teures Geld, eine grosse Geldsumme: pārduot kuo par lielu naudu LP. VI, 593. lielas naudas kumeliņš BW. 15850. lielām muokām, pūlēm piedabūt LP. II, 55. liels laiks, geraume Zeit, pēc liela laika, nach geraumer Zeit: pagājis liels laiks LP. VII, 372. tie ir lieli gadi, das ist schon lange her Satingen. katrreiz tam paliek lielā puse, er behält immer die Oberhand. lielā piekta od. piektdiena, der Karfreitag; lielās precības, die Verlobung BW. III, 1, 26;

5) vollständig, schon eingetreten, hell, licht,
resp. spät (von der Zeit): jau liela diena od. gaisma, es ist schon hoch am Tage; līdz lielai dienai oder gaismai, bis zum lichten Tage. Ezeriešu meitas gul līdz lielam launagam, bis zum späten Mittag. bij jau liels vakars, es war schon später Abend;

6) geistig gross, bedeutend:
liels dziesminieks; Kārlis Lielais;

7) gross, vornehm, reich:
mēs, bāliņi, pārejam kâ lielie lielikungi BW. 26375. lieli ļaudis lielījās, mīt nabagu kājiņām 31225. puķēm kaisu istabiņu, lielus viesus gaidīdama 14116, 6. viņš bija nuo lieliem radiem;

8) grosstuerisch, rechthaberisch, hoch hinauswollend, stolz, aufgeblasen:
liela, liela nu māsiņa, nu bāliņu nevajag BW. 22988. nu, nu, dēliņ, neesi tik liels! RA. katrs liels savā ādā. [viņš ir liels savā garā U., er ist hochmütig.];

9) hartnäckig, eigensinnig, heftig
[lielais vējš L., der Westwind], grimmig, zornig: pašas lielā sirds neduod miera MWM. VIII, 336. nuo acīm vien pazinu lielu sirdi tē̦va dē̦lu BW. 9824, 1. aiz lielas sirds, aus Eigensinn Blaum.; liela galva,

a) grosser Kopf,

b) Eigensinn;
lielajā saiet, hart an einander geraten, sich verfeinden [Stelp.]; lielajā būt,

a) heftig grollen:
nu jau saimniece atkal lielajā od. lielā pienā PS.;

b) wichtig, grosstun:
zaldāts arī palaiž, bet ve̦lns lielajā LP.;

c) betrunken sein:
viņš jau lielajā JK. II, 156;

d) im Gange, Schwunge sein:
bēres (dzīras, kāzas) bij jau lielajā LP. V, 315, 44; IV, 190;

[e) vor Wärme nicht buttern (von der Sahne)
Wessen];

10) zur Verstärkung des Begriffs wird liels zuweilen mit dem synonymen dižs, aber auch mit gaŗš verbunden: liels, dižs vīrs Tr. IV, 61. kas nuo lielu, gaŗu rudzu? BW. 11917. liels un gaŗš, slinks un kārs. Zur Verstärkung des Begriffs tritt der Genit. Pl. lielu od. lielum vor liels: lielu (Var.: lielum, vis˙lielais) lielais ienaidnieks BW. 7741;

11) substantivisch: kuo varēs mazs lielam? was wird der Kleine dem Grossen antun können? so sagt man, wenn man beim Kartenspiel eine Karte nicht stechen kann.
bē̦rns būs bijis lieliem (den Erwachsenen) līdz uogās LP. VII, 441. kâ lielie, tâ mazie, wie die Alten sungen, so zwitschern die Jungen. kas tad tur nu bij liels? was war denn da Besonderes? Blaum. kas tad mums pašiem liels atliks? A. XIII, 136. viņš par sievas bēdām nebedē̦dāja, er kümmerte sich nicht besonders um die Sorgen der Frau Seib. Ähnlich der Lokativ: bet Krūmaine bē̦dājusies lielajā pēc meitas, habe sich gegrämt;

12) das Adv. lieli, lielu, mächtig, stark, sehr:
vis˙apkārt lielu tālu (sehr weit) bija mežs Lautb. suns ar kaķi aizkrāsnē lieli ilgi (sehr lange) strīdējās BW. 2277. juo tie vēji lieli [nom. pl?] pūta, juo maguone platījās BW. 8486. viņš lieli runā, slavē, er spricht, lobt gewaltig Kalleten;

13) lielais od. lielākais, höchstens:
lielais (gew. lielākais), ja šuodien līcīti nuopļausim Aps., Lub., Mar. [Nebst liêls zu li. leilas "dünn, schlank" leĩnas "schwach, beigsam", gr. λειρός· ἰσχνός Hes., an. linr "schwach", s. Fick Wrtb. I ^4, 538, Boisacq Dict. 567, Bechtel Lexil. 213, Wood AJPh. XXI, 178 f.]

Avots: ME II, 500, 501, 502

maģiņš, [maģins Pas. II, 178 aus Ober-Bartau, maģīns Dunika], Demin. zu maģš, klein: [tik maģiņa istabiņa Janš. Dzimtene IV, 166. S. auch unter maģs.]

Avots: ME II, 548

Mãrtiņš, Martin. - Der Pl. Mãrtiņi, Martini, der 10. November. Zu weilen in dieser Bedeutung auch der Sing.: nuo Miķeļa uz Mārtiņu (von Michaelis bis Martini) uz luodziņu vien lūkuoju BW. 14103. nuo Miķeļa līdz Mārtiņam slauku tīru istabiņu. Mārtiņ[a] rītu izslaucīj[u]se, me̦tu sluotu sē̦tmalē BW. 14087, 8. - Mārtiņu vakars (Mārtenīšu v. BW. 30232), der Abend vor Martini, der Abend vom 9. November, an welchem man vermummt in der Nachbarschaft umhergeht. - Mārtiņu bē̦rni Lös., [Salis], Mārtiņu veči LP. VI, 757, die am Mārtiņu vakars verkleidet, vermummt umhergehen. Mārtiņus dzīt, die Martini - Mummerei treiben U.

Avots: ME II, 585

māsnica,

1) der Mannes Schwester, die Schwägerin:
ja tev, mārša, asi zuobi, kuodies vārtu stabiņā; nekuodies māsnicās...! BW. 21744 var. labāk man daudz dieveŗu, nekâ daudz māsniciņu; dieveŗuos kâ brāļuos, māsnicās kâ kuņās 23800 var. labāk savu vaiņadziņu uz akmiņa sadaudzīju, nekâ duodu jāguodē bargajām māsnicām 24591, 3 var. - Bei U. in Dieser Bed. māsnece;

2) [mãsnīca N. - Peb., màsinīca ² Kolup], die Kusine, Verwandte
Kokn. n. U.

Avots: ME II, 586

mãte [li. mótė (in der Bed. "Mutter" LChr. 390, 5), apr. mothe od. mūti, ai. mātā dass.],

1) die Mutter:
Sprw. kas nu duos māti, kas nav māte JK. II, 306. mātes ruokas allaž mīkstākas. mātes meita VL., ein Mädchen von Familie. bē̦rna māte, eine in den Wochen liegende Frau, auch: die das Kind zur Taufe nach der Kirche bringende Frau U.; īsta māte, die leibliche Mutter, sveša māte, die Stiefmutter; vīra m. und dē̦la m., die Schwiegermutter der Frau; sievas m. und meitas m., die Schwiegermutter des Mannes; krusta māte od. krustmāte, die Taufmutter; nama māte, die Mutter des Hauses, die Hausfrau: juo mīļāki viesi, juo veiklāka nama māte Blaum. kuŗa laba nama māte (Var.: saimeniece), apiet savu rudzu druvu BW. 32550 var.; maizes māte,

a) die Brot- resp. Arbeitsgeberin:
smalki, māsiņ, mēs maļam, balti drānas velējam! negrib mūsu maizes māte tik neglīšu dzīvuošanu BW. 6888 var.;

b) eine um Brot bittende Bettlerin
Nigr.;

c) eine lederne Peitsche
Hasenp. n. Etn. IV, 146: ej pie kunga maizi lūgt! gan tevi maizes māte sagaidīs, ve̦cā māte,

a) die Grossmutter;

b) neben ve̦cmāte, die Hebamme,
in letzterer Bedeutung auch gudrā māte: gudrā māte nuogriež nabu par daudz īsu RKr. XI, 73; laba teļu māte St., eine gute Zuchtkuh;

2) ehrende Bezeichnung für ältere Frauen;
šuo māte, die Wirtin, Hausfrau des benachbarten Gesindes, eine ältere Frau aus der Nachbarschaft: šuo māt, vai neredzēji, kur mans Annulis palika? MWM. VIII, 242;

3) das Weibchen bei manchen Tieren:
briežu māte BW. 30505, 8; lāču māte 30578; lapsu māte LP. VI, 58; bišu māte BW. 30274; teteŗa māte St., Birkhenne; bē̦rnu māte, eine Sau mit Ferkeln U.;

4) eine Gottheit (in heidnischer Zeit):
bangu māte, die Göttin der Wellen, Wellenmutter: es liduošu jūriņā, bangu mātes klēpītī BW. 30865; bišu māmuliņa, Bienenmutter BW. 32446, 4; ceļa māte, Gottheit der Wege: lai bagāta, kas bagāta; ceļa māte, tā bagāta: tur tecēja dien[u] un nakti dzelžu kalti ritentiņi... pakavuoti kumeliņi BW. 34058; ce̦ru māte LP. VII, 335; dārza m. Einhorn, die Göttin, Hüterin der Gärten; druvu m. Aus. I, S. 53, Feldmutter; Gaujas m., Gottheit der Aa: ai, bagāta Gaujas māte, pildi manu ķeselīti! BW. 30685; gausa od. gausu m., die Göttin des Segens, des Wohlstandes: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1. es iecēlu liepu galdu miežu, rudzu klētiņā; tur sēdēja gausu māte, ar dieviņu runādama 28810; jūŗas m. BW. 30775, die Göttin des Meeres; kapu māte, die Göttin der Gräber: kapu māte (Var.: zemes m.), duod man kapu atslēdziņu, lai varēju sav [u] meitiņu glabāt smilkšu kalniņā! BW. 27519, 1; kaŗa m., eine Gottheit des Kreiges: šaun pretim! mājā nāk kaŗu māte. tā nebija kaŗa māte, tā bij brāļa līgaviņa BW. 18063. ej pruojām, kaŗa māte! gan tu biji kaŗuojuse 26117; krūmu m., eine Göttin der Gesträuche: krūmu māte, mežu māte, gani manas avetiņas! kad es iešu tautiņās, ik pie krūma ziedu metu BW. 34048; laimes m., die Glückgöttin; lapu m. BW. 29087, 1, = krūmu m.; lauka (Einhorn) od. lauku m., die Göttin der Felder, Feldmutter: lauka māte, meža māte tai (līgaviņai) pūriņu darināja BW. 7729; likteņa m. Aus. I, 120, die Schicksalsgöttin, Schicksalsmutter; lietus māte Konv. ² 2588, eine Regengöttin; luopu m. Mag. XX, 2, 185, die Schutzpatronin des Viehs; meža m., Waldmutter: gan zināja meža māte, kas katram piederēja: lāčam sieksta, briežam blīgzna, zaķam sīki žagariņi BW. 2657; mēr,a m., Göttin der Pest: veļu māte, mēŗa māte pieviļ manu māmuliņu BW. 27536, 7 var. ai, bagāta mēr,a (Var.: veļu) māte, palīdz kungu pabaruot! 31363 var.; mē̦slu māte L. od. bāba BW. 1171, 1, eine Düngergöttin: kad aitu nuoguldīja gar zemi, tad cirpēja pa+priekš nuocirpa uz pieres kušķīti vilnas un nuometa tuo zemē mē̦slu mātei, teikdama:"še, mē̦slu māte, tava daļa, neņem pate savu ruoku!"un tad tik sāka cirpt Etn. II, 122; miglas m., die Göttin des Nebels: miglas māte dambi dara līdz uozuola galiņam BW. 2864; miega m., die Göttin des Schlafes: miega māte šūpuos manu mazu eņģelīti BW. 2053 var. Wiegenlied); naudas m., die Göttin des Geldes: naudas māte, tā (mani) pazina, tā apbēra sudrabiņu BW. 31844; pirts māte, eine Gottheit der Badstube JK. VI, 16 u. 17; piena m., die Schlange St.; puķu m. Aus. I, 52, Blumengöttin; rauga m., die Göttin der Hefe: sēju miežus, stād[u] apeņus, eža vien starpiņā; attecēja rauga māte, sajauc visu kāpelē; Rīgas m., die Göttin Rigas: es apjāju Rīgas pili, ne+viens mani neredzēja; Rīgas māte, tā redzēja... BW. 31749; rudens m. Aus. I, 120, die Herbstmutter; rūšu m."?": rūšu māte, vēļu māte, ved bariņu galiņā! drīz gulēt man jāiet baltā smilšu kalniņā BW. 27528; saules m., die Sonne, Sonnenmutter: es redzēju saules māti... peldējam BW. 30743; sāta m., = gausa m.: sāta māte, gausa māte, nāc ar sātu istabā! BW. 1416, 1; smilšu m., Göttin des Todes: smilšu māte, veļu māte nuomānīja manu meitu BW. 27536, 3; sniega m., die Schneemutter: sniega m., die Schneemutter: sniega māte, purin[i] savus spilveņus, lai nāk sniegi virs zemītes! BW. 2863; uguns m., die Göttin des Feueres: uguns māte, jumpraviņa, ar tiem ze̦lta vamžīšiem Br. 610; upes m. BW. 30890, die Flussgöttin; ūdens m., die Göttin des Wassers: ej, puisīt,... tec upītes apraudzīt! es redzēju ūdens māti smiltīs naudu skandinuot Bw. 30731. zvejnieciņa dvēselīte ūdens mātes ruociņā 9549; veļu m., die Göttin der verstorbenen Seelen, des Todes: ne visiem Laima taisa labu vietu maliņā; citai dievs, Laima taisa, citai taisa veļu māte BW. 9246; vēja m., die Windmutter: apsagrieza vēja māte i vienādi, i uotrādi, dieva namu slaucīdama, mēnestiņa istabiņu BW. 34049. ej gulēt, vēja māte, neklabini nama durvis! 34050; zemes m., die Göttin der Erde, des Todes: gana lūdzu zemes māti, ruokā maku turē̦dams: duošu simts dālderīšu, atlaid manu augumiņu! BW. 1120, 2. vai, lūdzama zemes (Var.: kapu) māte, duod man kapa atslēdziņu! BW. 27519; ziedu m. Aus. I, 33, die Blütenmutter; ziemas m. Aus. I, 33, die Göttin des Winters; dieva m., Gottesmutter: dieva māte, tā stipra ārste Br. 113. diev[a] māmiņa paē̦duse, visai malt neiedama; apbē̦ruse dzirnaviņas ar sīkuo sudrabiņu BW. 7694; juoda od. ve̦lna m., die Teufelsmutter: es sacirtu juoda (ve̦lna) māti deviņiem gabaliem BW. 34043. tautu dē̦ls, dusmu pūķis, gaida manis lūdzuoties,... lai lūdz tevi ve̦lna māte! 10782;

5) die Gebärmutter:
māte vaļā, māte uznāk, angebliche Gebärmutterbeschwerden (oft hysterische Übel) U.; mātes bļuoda, das weibliche Becken U.;

6) ein mystisches Wesen (nach dem Volksglauben) im Organismus des Menschen:
māte e̦suot kaut kur,am cilvē̦kam. kâ ķaupis viņa e̦suot apķē̦rusēs ap sirdi JK. VI, 13 [vgl. d. Mutter];

7) die Mündung:
upe ir nu mātē iekšā;

8) atslē̦gas māte Biel. H. 40; bulšu māte, der Köcher
Mag. III, 1, 121; (kuģa) māte, der Schiffskiel;

9) mātes zâle, Erdrauch
St. oder gentiana centaureum; nātru māte, Taubnessel (lamium L.) RKr. II, 73. - Das Demin. mãtĩte,

1) verächtl. Benennung ältlicher Frauen: ieraudzīja re̦snu mātīti LP. VI, 711. viena nuo čigānu mātītēm Janš.; [in Salisb. dazu der Plur. mãtīši (neben mãtĩtes)];

2) das Mütterchen von Vögeln
U.;

3) weibliche Pflanze:
piena traukus vajaga taisīt nuo mātītēm. tad nuostājuoties vairāk krējuma (ve̦ci ļaudis stāsta, ka katrai stādu sugai e̦suot tēviņi un mātītes) Etn. I, 109 (aus N. - Sess.);

4) ein Futteral
St. [Zu slav. mati, arm. mair, gr. dor. μάˉτηρ, la. māter, ir. máthir, ahd. muoter "Mutter", alb. motrε "Schwester" u. a., s. Berneker Wrtb. II, 26, Walde Wrtb. ² 469, Boisacq Dict. 635, Trautmann Wrtb. 170 f.]

Avots: ME II, 587, 588, 589

me̦duļuôts, mit Honig bestrichen: mātes meitas istabiņa vizuļuota, me̦duļuota, līp kājiņas dancuojuot BW. 14624.

Avots: ME II, 590

I me̦r̂ga,

1) das Geländer
- auch Ermes, Jürg., Serbig., Sessw., Trik., Wenden, (mit e̦r̂ ² ) A.-Ottenhof, Kegeln, Orellen, Zögenhof, (mit e̦r̃ ) AP.;

2) = mar̂ga I 2 - auch Salis: pie baznīcas garas me̦r̂gas ² ; tur dzirda zirgus Seyershof;

3) "kuociņš, stabi%C5%86%C5%A1">stabiņš": pin man jaunu (krê̦slu) nuo me̦rgām! VL. aus Beļava.

Avots: EH I, 801

mê̦slaîns, schmutzig, mit Schutt, Fegsel, Kehricht, Mist bedeckt: mē̦slainas kājas MWM. VIII, 545. meturēju me̦lna galda, ne mē̦slainas (Var.: gružainas) istabiņas BW. 6871.

Avots: ME II, 621

I mĩlêt [li. mylė´ti, apr. milijt "lieben"], - u od. - ẽju, - ẽju,

1) tr., lieben, gern haben:
Sprw. mīl kâ suns karstu kartupeli. mīl kâ sirsiņu azuotē. mīlē kâ vilks jē̦ru. aita nemīl jē̦rus;

2) intr., lieb sein, gefallen:
mīl dievam (Var.: dievam tīk), žē̦l ļaudiem, ka mēs mīļi dzīvuojam BW. 6519. mīlē man tas celiņš smalkajām smilktiņām; mīlē man tas puisīt[i]s smalkajām lūpiņām 10309. mīl kungiem ze̦lta nauda, mīl akmiņa istabiņa BW. 3026. kâ es pate tevim mīlu, tâ mīl man māmuliņa BW. 25141. ar sagšiņu tautu meita apse̦dz manu kumeliņu: ja es pats nemīlēju, mīl tai mans kumeliņš BW. 14533. tas mīlē prātiņam, das gefällt uns U. tās pērles man mīlēs valkāt, diese Perlen werde ich gern tragen U. Refl. tiês,

1) einander lieben, einander gefallen:
tâ nu viņi abi mīlas labu laiku JK. III, 76. mīlamies (Var.: mīlējamies) mēs, radiņi! BW. 26439, 1 var. [ja jau jūs tâ viens uotram tīkaties un mīlaties Jans. Dzimtene V, 265];

2) lieb sein, gefallen:
pašas bē̦rns mīlējas kâ sirsniņa azuotē RKr. VIII, 45 mīlēt man mīlējās man mīlējās (Var.: luste man, liela luste) ar kundziņu kaŗā iet 32102 var. mīlēties mīlējās tautu meitai ruoku duot 6331. kalpam skaista līgaviņa! ij man tāda mīlē̦tuos, saimnieka dēliņam 21160 var. uotram pēļu, pats taupīju tuo nāburgu dze̦ltainīti; vai tādēļ uotram pēļu, ka pašam mīlējās? 8769. - tas man mīļās, das tue ich gern U. [darbīgam cilvē̦kam mīlējas, mīļās vien strādāt Wellig 78.] Subst. mĩlêšana, das Lieben, Gernhaben; mĩlê̦tãjs, wer liebt, gern hat: kuo (līdz) skaistais augumiņš, kad nav sava mīlē̦tāja? BW. 7707 var. Zu mĩlš.

Avots: ME II, 644

miñstinât,

[1) sich zu erinnern versuchen
Janš., Lautb., Wandsen; gedenken, sich erinnern: nebiji ne minstinā-jis par mani, un tâ uz reiz sastuop Janš. Dzimtene IV, 161;]

2) hin- und herfragen, raten:
dē̦lu māte minstināja, vai ir silta istabiņa BW. 14590;

3) sich unwissend stellend raten:
kuo nu minstini! labi zini, bet negribi sacīt! Naud. n. Etn. II, 1. Refl. -tiês, = minstīties I: atraikne minstinās cauru nakti LP. V, 62. [minstinās viens, uotrs, nevar atcerēties LP. VI, 416 (aus Setzen).) gan minstinās šā, gan tā V, 111. muļķītis aiziet, bieži vien tuos vārdus minstinādamies V, 265. ķēniņš minstinājies ve̦lna vārdu V, 572.

Avots: ME II, 630

mirdzulis, [ein kleiner, schimmernder Gegestand Welonen, Kārsava]: tūkstuoš lampas iede̦gtu starp stabiem un sudrabainiem mirdzuļiem [Flitter?] MWMM. VI, 811.

Avots: ME II, 632

nams (li. nãmas "Wohnung"), verächtl. Demin. namelis,

1) eine aus geraden Stangen
[nach Bielenstein Holzb. 658 (mit Abbild.) auch aus den beiden Hälften eines quer durchgesägten, nicht mehr seetüchtigen Bootes] zusammen gestellte, kegelförmige Sommerküche Bl. H. 54: vidzemnieku vasaras ķēķi jeb nami vēl līdz šim paturējuši ne˙vien se̦nuo namu nuosaukumu, bet arī ietaisi PS. vēl tagad vietām sauc par namu jeb namiņu vasaras ķēki Konv. ² 1394;

2) der mittlere Teil des Wohnhauses, die Küche
Etn. III, 36; Mag. XIII, 2, 43, [Wessen]; deshalb nama meita, Küchenmädchen; nama nedēļa, die Woche, in der ein Mädchen die Arbeiten in der Küche verrichten muss;

3) in manchen gegenden ist der mittlere Raum des Hauses durch eine Wand in Küche und Hausflur
(nams, namiņš) geteilt Kand.: ieve̦d mani namiņā, nuo namiņa istabā BW. 13250, 36. es atradu meitu māti slaukam namu, istabiņu (Var. 3: nama istabiņu) BW. 13245, 2. tas man tika arājiņš, kam bij nams, istabiņa BW. 10756;

4) ein Vorbau ohne Oberlage vor der Badstube mit einem grossen Kessel zum Wasserkochen
Mar., Kand.: īstā meita mazgā namiņā drēbes, lai blīkst LP. V, 296;

5) eine Hütte zum Räuchern der Strömlinge
[dūmu namiņš Bielenstein Holzb. 660], MWM. IV, 184;

[6) eine aus den beiden Hälften eines quer durchgesägten, nicht mehr seetüchtigen Bootes zusammengestellte Netzhütte
Bielenstein Holzb. 658 (mit Abbild.)];

7) ein kleines Gebäude:
blakus ē̦kām (ratu pūnēm u. t. t.) taisa arī vienkāršus mazus nameļus Būvm. 1;

8) das Haus in der Stadt:
pilsē̦tā daudz jauku namu. Zuweilen auch für das Haus überhaupt: nuovakarē viņi ierauga mežmalē tādu nameli LP. VI, 1015. iekš meža bij viens nams. kāzu nams, das Hochzeithaus BW. III, 1, S. 87. jums kāzu namā rūmes būs GL.; dieva nams, Gotteshaus, Kirche; cietuma nams, das Gefängnis; kaulu nams, gew. k. kambaris, das Beinhaus; līķa nams, ein auf vier Pfosten über einen Sarg ausgebreitetes Laken: pār zārku apklāja uz četriem stabiņiem palagus, tas bija līķa nams BW. III, 3, 870; dvēselīšu nams, die Wohnung der seelen ar dieviņu ielīguoju dvēselīšu namiņā BW. 27599, 1; mūža nams, der Sarg; im VL. nams auch für Bienenstock: bitītei, meitiņai nevajaga namu liegt Ltd. 4776. nuo tā paša viduklīša bitītei namu daru 4775. [Wohl gleich gr. νομός "Weideplatz, angewiesener Wohnort, Wohnsitz" zu gr. νέμω "bewohne, bebaue", vgl. Wiedemann BB. XXX, 217, Fick Wrtb˙! ^4, 97 und 502, Meringer IF. XVIII, 239, Falk-Torp 762, Trautmann Wrtb. 193.]

Avots: ME II, 692, 693

nùolikt, tr.,

1) ab -, weg -, niederlegen:
liku, liku, nenuoliku savu zīļu vainadziņu BW. 10197. jātiek nuoliekamā istabiņā LP. IV, 120. nezinu, kur e̦smu grāmatu nuolicis. [nuolikt karuoti pie malas, sterben Grünh.];

2) bestellen, anstallen, hinstellen:
katru nuolika pie sava darba MWM. IV, 204. kaŗa spē̦kam dē̦lu priekšgalā nuolikt LP. II, 61;

3) herabstzen, heruntermachen:
viņš tuo nuoliek uz beidzamuo. viņš nav nuoliekams vīrs, er ist kein zu verachtender Mann Dünsb.; neguodā nuolikt, in schlechten Ruf bringen: labāk re̦dzu ze̦lta naudu zilu uguni sade̦guot, nekâ savu augumiņu neguodā nuoliekuot BW. 6528, 1;

4) volladen, vollpacken:
kalpi nuolikuši vare̦nus ve̦zumus. abi ar vilku nuolika labus vē̦derus (labu vebi Etn. I, 150) LP. VI, 254; [Pas. I, 194 (aus Selg.)];

5) bestimmen, beschliessen, auftragen:
vai tuo viņam dievs nuolicis? BW. 15363, 10. tas viņam tâ nuolikts, das ist ihm so vom Schicksal bestimmt. [tuo tiesa nuolikusi U.; nuolikti gadi U., die bestimmten, verabredeten Jahre]. nuoliktā dienā, laikā, am bestimmten Tage, zur bestimmten Zeit. gŗūtu mūžu nuolikuse BW. 9267. dievs kurmim un čūskai nuolicis uz ceļu neiet Etn. I, 54;

[6) verbringen:
mēs divi nedēļas tur nuolikām Infl. n. U.] Refl. - tiês,

1) sich hinlegen, oft mit einem Zusatz:
nuolikties gultā, uz ausi, gar,šļaukus;

2) verlegt werden;
diezin, kur atslē̦gas nuolikušās Grünh.;

3) [sich erniedrigen, sich gering schätzen]:
kas pats sevi par daudz nuoliekas, tuo pasaule kājām min JR. VII, 148. [viņš nuolikās uz brīvi (gab alle Arbeit auf) Janš. Tie, kas uz ūdens 9.] uz sevi nuolikusēs, viņa brīvē nestāvēja Janš. Subst. nùolicẽjs, wer weglegt, bestellt, bestimmt; nūolikšanas, das Weglegen, Bestimmen; nūolikums, das Weggelegte, Bestimmte, die Bestimmung: nevarēju atrast sava nuolikuma Etn. II, 176; brāļu draudzes nuolikumi, die Bestimmingen, Verordnungen der Brüdergemeinde A. XV, 29.

Avots: ME II, 810, 811

nùošķiebt: n. zābakus Sessw. u. a. nuošķiebtiem papēžiem Tdz. 57628. n. ce̦puri Meselau. Refl. -tiês,

1): nuosašķiebuse istabiņa Pas. IX, 484. zā bakam nuošķìebies papēdis Nötk. dēlis nuošķiebies Sehren;

2): tev ar precēšanuos pa˙visam nuošķiebies Grünw. kādreiz var kāds darbs (piem., siera siešana) n. Meselau.

Avots: EH II, 95

nùostir̃kšķêt, nùostir̃kšêt, auch nùostir̃kšt, einen klirrenden, plärrenden Schall, Laut von sich geben: ratis vien nuostirkš, kad de̦guns iebrauc luogā MWM. VIII, 542. dzelzis vien nuostirkšēja! BW. 16824, 4. sita pa galdu ar dūri, ka visa istabiņa nuostirkšķēja Degl. "vienu gadu esi te, uotru tur,"Vīrulis nuostirkša nuo pakaļas Aps.

Kļūdu labojums:
Vīrulis = Virulis

Avots: ME II, 859, 860

nùosūlât, zischen (vom Braten); sich mit Schieim bedecken Spr. nùosûnuôt, intr., bemoosen: vārtu stabi nuosūnuoj[u]ši BW. 32640. tur panīkušas, nuosūnuojušas priedes aug LP. VII, 1117.

Avots: ME II, 862

‡ nuoturība* die Stabilität: kuga n. Latv. konv. vārdn. 18702.

Avots: EH II, 103

‡ nuoturîgs,

1) enthaltsam (?):
ļaudis dzīvuo sāti, gausi un nuoturīgi Pēt. Av. III, pielik., 62;

2) stabil:
n. kuģis Latv. konv. vārdn. 29374; standhaft Sessw.: n. cilvē̦ks; sparsam, geizig Bērzgale.

Avots: EH II, 103

nùoūbêt, [den Glanz od. die Farbe verlieren Bers., alt, matt, mürbe werden Sessw., "nuoskapstēt" Golg., Lös., Selsau, "appelêt" Laud. u. a.]: istabiņa ar nuoūbējušām sienām Saul. nuoūbējuša vara nauda Druva I, 40, [Sessw.]. apkārt nuoūbējis žuogs I, 570. nuoūbējušas ēciņas Saul. ve̦zuma priekšgalā sēdēja putekļiem nuoūbējis jauneklis Dz. Vēstn. [nuo sienām skatās ve̦cas nuoūbējušas sejas Leijerk. II, 114. nuoūbējuši (beschimmelte) trauki, akmeņi Lis. nekrāsuots kuoks, piem., māju jumti ar laiku nuoūb (werden grau) Erlaa. nekrāsuoti kuoka trauki mitrā vietā nuoūb (appe̦l) Druw., Schwanb. u. a.]

Avots: ME II, 880

pakara, pakars BW. 2776; 14623, 3, nom. pl. auch pakaŗi,

1) pakars Mag. IV, 2, 120, ein Haken zum Aufhängen:
ņem savu kuokli nuost nuo pakara! Sarķis;

2) pakari, die hölzerne Türhänge (in früheren Zeiten):
stendere iedzīts kuoka kāsis, uz kuŗu durvju eņģes jeb pakari uzmaukti Janš.;

3) das Gehänge, Anhängsel, namentlich das Gehänge, die Büschel zum Schmuck der Decke des Zimmers Janš., [zu diesem Zweck angefertigte Ketten aus Strohringen oder aus Strohstückchen od. Federposen u. buntem Papier; oder Zeugläppchen
Bielenstein Holzb. 739 (mit Abbild.)]: kas, bērziņ, tev apkāra zaļa vaŗa pakariņus (Var.: -ņas)? BW. 17000, 2; 19110. liniem zied zili ziedi zeltītiem pakariem 28333, rudziem zied ze̦lta ziedi sudrabiņa pakariem 32537. man pacēla me̦ldru krē̦slu sudrabiņa pakariem 13289. gare̦nām saktām bija trīs sudraba pakariņi (pie saktiņas pieķē̦dē̦ti klamburiņi) Etn. IV, 108. meitas mātes istabiņa zīlītēm, pakariem; zīles manas kājas spieda, pakars. rāva ce̦purīti BW. 14623, 2. istabiņa izpušķuota ar dimanta pakariem 32674. Zu pakãrt.

Avots: ME III, 41

pakaraîns, pakaruôts, voller Anhängsel, Gehänge, Büschel: gan zīļuota, pakaraiņa (Var.: pakaruota) jaunu meitu istabiņa BW. 14623, l; 24211.

Avots: ME III, 41

pameija, eine Blume (?) od. Maie (?): es būt[u] savu istabiņu vē1 daiļāku puškuojuse puķītēm, ruozitēm, zaļajām pameijām BW. 15682, 1.

Avots: ME III, 68

pãrdalît, tr.,

1) teilen, zerteilen, entzweihauen:
viņš pārdalīja aunu gabaluos III Mos. 8, 20. gribeja manu piena spanni vidū pušu pārdalīt BW. 2233. istabiņa pārdalīta uz pusēm JR. V, 4;

[2) noch einmal, von neuem teilen, verteilen:
zemes ir jāpārdala, un vis˙pirms pārbaudāms Cē̦su apriņķis Leijerk. I, 213].

Avots: ME III, 152

pãrņem̂t, tr.,

1) herübernehmen, entlehnen:
pārņem drānu pār ple̦ciem! grieķi... pārņe̦mdami šuo idēju nuo ēģiptiešiem... Antrop. II, 54;

2) durchdringen, ergreifen, erfüllen, befallen:
aukstums, bailes, izbailes, gurde̦nums, maigs miegs mani pārņēma. savāds klusums pārņēma mazuo istabiņu Kaudz. prieku pārņe̦mts LP. I, 74. duomas pārņēma prātu Kaudz. ūdeņi vairuojās, un tapa pārņe̦mti visi augsti kalni visur apakš debess I Mos. 7, 19;

[3) übernehmen, auf sich nehmen:
p. mājas vadību savās ruokās;

4) "pārsiet": p. dzijas gabalu Dond.] Refl. -tiês,

1) sich zu viel tun, sich überanstrengen:
viens viņa paziņa reiz pie darbiem pārņēmies Saul.;

[2) für jem. eintreten:
kas cits par "Ķirmgraužiem pārņemsies, kur paši nav klāt? Janš. Dzimtene ² I, 178].

Avots: ME III, 169

pašele (unter pašala): auch Warkl. n. FBR. XI, 108 und 122. pie tās (scil.: ustabiņas) maza pašelīte Pas. IX, 455 (aus Jāsmuiža).

Avots: EH XIII, 178

pasvèlpt, pasvil˜pêt, pasvil˜puôt, pasvìlpt [li. pašvilpti], intr.,

1) ein wenig pfeifen, einen Pfiff tun:
viņš pasvelpa un pameta ar ruoku Dok. A.;

2) pfeifen, nichts ausrichten:
tu tad varēsi ar savu istabas meitu pasvilpuot LP. V, 288;

3) hinterbringen:
kas tuo tev jau pasvilpis? Nigr. [ja vien nāca kāda istabiņa vaļā, ik˙viens par tuo pasvilpa saviem draugiem un pazīstamiem De̦glavs Rīga II, 1, 237.j

Avots: ME III, 110

piêdûkt ² , = piesmakt (von der Luft): istaba piedūkusi, jāvēdina Sassm., Dond. piedūkušā istabiņas kaktā atradās gultiņa Alm. Meitene nuo sv. 57 (vgl. auch dūkt III ) ; zu dvaka?

Avots: ME III, 247

pìeiet,

1) zu-, hinzu-, herzugehen, -kommen:
ķēniņš pieiet abiem nabadziņiem un uzprasa, kur tie dzīvuo LP. VI, 1, 310, gauži raud lē̦taudzīte, smalku birzi piegājuse: kâ būs šķīt atvasītes? BW. 21930, 2. gan pieies tā dieniņa 20702, 1. mirstams laiks pieiet Für. I unter iet;

2) betreffen, ertappen
U.: viņš pieiets, ka savu brāli gribējis apzagt, man hat ihn darauf betroffen, dass er seinen Bruder bestehlen wollte U.;

3) von Kommenden gefüllt werden:
pilna ustabiņa bārenīšu piegājuse BW. 5051. - pieeams, pieietams, zugänglich: viņā dzeai piemīt vispārpieejama vienkāršība Vēr. 1, 1322. augstākuo jušanu, kāda tik cilvē̦kam pieietama I,1447, puķe ziedēja... grūti pieejamā vietā LP. VII, 42. Subst. pieiešanā, der Zutritt: labs mūsu kundziņš, ... ļaudīm druoša pieiešana BW. 31335. nav ne˙kur pieiešanas U., man findet nirgends ein Unterkommen, pìegãjẽjs, ein Angekommener: tev vēl pašai nav ne kaktiņš iedzīvuots; kur tad liksi vēl piegājējus? Mērn. laiki 13.

Avots: ME III, 253, 254

pìelĩdzinât,

1) angleichen:
šuo sistēmu var pielīdzināt ciltskuokam Konv. ² 584;

2) ausgleichen, ebnen:
kalnaina, lejaina tautu istabiņa; diedama, lē̦kdama pielīdze̦nāju BW. 24097. pielīdzinā tās grambas, ebne die Gleise (fülle sie aus)! U.;

3) zurechnen, Schuld geben, zuzählen
U.: dievs tuo viņam nepielīdzinās, Gott wird ihm das nicht zurechnen U. pielīdzinā.., tuo ... par īpašumu! Glück Josuus 13, 6.

Avots: ME III, 267

pierêt, -ẽju,

1) buchstabieren
Salisb. n. U.;

2) sich (etw.) denken, auf etwas kommen:
nuo izskatas tuo ne˙maz nevar pierēt Alm.

Avots: ME III, 285

pìešķir̃t,

1) frennend, teilend hinzufügen, zuteilen:
Lejas-Kārļi (Gesindename) nuode̦guši un nuo tās reizas piešķirti pie Kalna-Kārļiem LP. VI, 38;

2) zuteilen, verleihen, bescheren:
Laima piešķīruse tam meitiņu LP. III,- 79. Laima piešķiŗuot viņas guovīm daudz piena BW. III, 1, 22. es tev piešķiršu tādu sevišķu spē̦ku, ka ne˙viens tevi lai nesare̦dzē̦tu LP. V1I, 611. piešķirt miesai darbības jeb kustības spēju Antröp. XXI, 665. nelieli luoki un tievi stabiņi piešķiŗ dažām skudru te̦lpām ļuoti smuku izskatu A. XX, 364. Refl. -tiês, sich hinzutun, sich vereinigen: citi piešķīrās krieviem Kundz. Kronv. 169.

Avots: ME III, 300

piesmir̂dis, f. -usi, vollgestänkert, stinkend: istabiņa suņu smakas piesmirduse RKr. XVI, 126. Part. praet. zu piesmirst.

Avots: ME III, 293

pīšus, Adv., gebraucht zur Verstärkung von pīt: pīšus pīta, vīšus vīta (istabiņa) BW. 32654 var.

Avots: ME III, 234

pîtin, Adv., gebraucht zur Verstärkung von pīt: šūtin šūta, pītin pīta (istabiņa) Siuxt. pītin pīti lindraciņi BW. 20551, 1.

Avots: ME III, 235

plãnvidus, die Mitte der Diele, der Tenne: istabiņa neslaucīta, mē̦slu guba plānvidū BW. 1527, 8. uztaisīdama tur˙pat plānvidū guļu vienkuopu LP. IV, 90. ja vairāk ģimeņu dzīvuo istabā, tad katrai ģimenei ir stūrītis nuo plānvidus Dond.

Avots: ME III, 330

punca,

1) puñca Jürg., ein Bleuel:
drēbju kuļamais bluķis ar divām brangām, dreijātām kuoka puncām, ar kurām kūla drēbes Vīt. 23;

2) das obere Ende der Blütennarbe:
ziediņa vidū jūs... redziet iegare̦nu stabiņu, kas uz apakšu tuop ar˙vien re̦snāks un paliek gan˙drīz par apaļu bumbiņu, bet augšgalā nuobeidzas ar punciņu Vārpas 28.

Avots: ME III, 412

‡ pus˙istabas, das halbe Zimmer: p. vien dziedāja ... dziediet, visa istabiņa! BW. 794, 7. me̦lna kâ rupucis pusistabā (pus˙istabā? das halbe Zimmer einnehmend?) nuotupusies krāsns A. Upītis Pirmā nakts 8.

Avots: EH II, 332

puskuõpā lasît, buchstabieren Ronneb. n. RKr. XVI, 33.

Avots: ME III, 429

puskul, in rauj puskul, buchstabiere 1 Oppek. n. U.; vgl. puskuopā.

Avots: ME III, 429

putu! Interjektion: putu, putu spalviņas pa istabiņu, nu plūca vanags pe̦le̦ku vistu BW. 24467, 5.

Avots: ME III, 443

rãcenis,

1) rãcenis Ruj., Salis, Wolm., Serbigal, AP., Līn., Iw., Wandsen, Rojen, Gold., Dond., Selsau, ràcenis ² Kl., Prl., rācienis U., rãcinis Dunika, rãciņš U., Bl., Asūne, rācins Manz., ràcins ² Nerft, Preili, Demin. auch rāceniņš, rācentiņš, rācentītis BW. 4405, 2 var., die Rübe
U., Bielenstein Holzb. 376, Rübenkohl (brassica rapa napifera Metzg.) RKr. II, 68; die Kartoffel Dunika (rãcinis), Līn., Wandsen, Dond., Rojen, um Gold. u. a., s. Niedermann WuS. VIII, 79, früher auch in Ruj.: audziet, rutki, rācenīši! BW. 4405. cūka raka rācentiņus (Var.: rācenīšus, tupenīšus) 32583, 8. tiem vajaga salda piena, speltē ce̦ptu rācentiņu 19408. kūra krāsni un iecepa rāciņus LP. VI, 171. Sprw.: gans pa rāceņiem, cūka pa tupeņiem. rācentiņi, rundblättrige Malve, Katzenkäse (malva rotundifolia L.) RKr. II, 74, U. ē̦damie rāceņi, Steckrübe, Teltower Rübe (brassica sativa) RKr. II, 68; gaisa rācieņi, Rüben Autz n. U.; kārveles rācenīši, chaerophyllum bulbosum L. Konv. ¹ 779; lauka rācenis, brassica raphanopifera; luopu rāceņi,

a) brassica communis;

b) Wasser- od. Stoppelrübe, Turnips (brassica rapa napifera
Metzg.) RKr. II, 68; šādi rāceņi U., eine Art weisser Rüben; ve̦lna rācenis (cicuta virosa) Alksnis-Zundulis, Brucken n. Etn. I, 67: ve̦lna rāceni lietuo pret galvas sāpem un tūsku; zaķu rāceņi "schwarze od. braune, kartoffelartige Knollen im Moos" Amboten: zaķu rāceņi nuode̦r pret kārpām Etn. 11, 163; zemes rāceņi, knollige Sonnenblume, Topinambur (helianthus tuberosus L.) RKr. II, 72, U.;

2) baluožu od. zaķu rācenis, grosse, fette Henne (sedum telephium)
U., sedum maximum Sut. Mežuos un ārēs II;

3) rācenis, ein Teil des Spinnrades
Lasd., Gilsen, "ieapaļš ratiņa kuoks, uz kura uzstiprinātas "ruociņas", kas tur spārnu ar spuoli" Selsau, "ratiņa ruociņas (acc.) apakšā savienuo šķērslis, kas piestiprināts pie lielāka stabiņa, kuŗš iekalts apaļā bumbā - rācenī" Vank. "tā (sc. ratiņa) daļa, pie kuras piestiprināts buomītis; rāceņa apakšdaļa, kurai iet skrūve cauri, stiepjas cauri benķim" A. XI, 83. Das von Brückner Litu-slav. Stud. 124 aus dem Žem. zitierte li. racinė "Kartoffel" ist wohl aus dem Le. entlehnt. Le. rāc- ist vielleicht kontaminiert aus rāp- (in li. rópė "Rübe") und rac- (zu rakt); *raciņi waren wohl ursprünglich (nicht die weissen Rüben, die ja nicht gegraben werden, sondern) aus dem Boden zu scharrende Knollenfrüchie, vgl. etwa zemes rāciņi St., kleine, wilde Erdäpfel, die in den Wäldern wachsen.

Avots: ME III, 494

raût (li. ráuti "raufen", aruss. рути "трогать"), raûju (ačech. ruju "reisse") od. (dial.) raûnu, râvu, tr.,

1) reissen, ziehen, raufen; nehmen, raffen, stehlen; schleppen
U.: rauj viņu (tevi) ve̦lns, jupis, piķis, kuoks, kuociņš! hohl' ihn (dich) der Teufel, der Kuckuck! rauj tevi piķis ar visu tavu naudu! JK. III, 74. lai ve̦lns rautu tavu sirdi Biel. 1454, rauj tad viņu kuoks - neteikšu! LP. III, 77. Sprw.: kas dievam nede̦r, tuo ve̦lns nerauj. dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam (Gottes Segen dem Freigiebigen, des Teufels Fluch dem Habgierigen) Niedrīšu Vidvuds XX, 564. puķes, ziedus, zâli, riekstus raut, Blumen, Blüten, Gras, Nüsse pflücken, abreissen: lazdā kāpu riekstus raut (Var.: šķīt) BW. 5836, 3. ik rudeņus tautas jāja kâ pie lagzdas riekstus raut 14212. kuo nākat, sveši ļaudis, mūs[u] zemē ziedu raut? Biel. 841. linus raut Karls., C., Salisb., Wolm., Seyershof, Homelshof, N.-Peb., Treiden, Fossenberg, Nerft, Wirginalen, Flachs raufen. rāvējas (plūcejas) rauj (plūc) katra savu "baru" un sarautuos linus liek blāķīšuos Etn. III, 89. - Liekausis rāva ar tādu spē̦ku, ka uz˙reiz šķipsna zaru nuotrūka R. Sk. II, 142. raut ļaudis aiz kājām nuo gultas ārā JK. III, 74. es izrāju tautu dē̦lu...: cirtu pliķi guldamās, raun[u] aiz matiem ce̦ldamās BW. 21735 var. rausim tik kādam jē̦ram kaklu nuost (wollen wir ein Lamm schlachten)! Kaudz. M. 36. rauj kumuosu nuo mutes ārā. vīra māte... duod ar dūri stenderē, lai trūkstas malējiņa, lai rauj ātri dzirnaviņas (... möge schnell mahlen) BW. 23179. - kur tu tik daudz naudas rāvi? woher hast du soviel Geld? JK. V, 111. lai raunuot naudu, kur raudams Blaum, saimnieks, kas nuo citiem krāpa, rāva, cik tik varēja LP. VII, 923. kur tad tu tuo siļķi rāvi? A. XXI, 709. kur tādus zirgus un iejūgu rāvis? LP. IV, 119. kur saimnieks tik daiļu saimnieci rāva? MWM. VI, 786. rauj, kuo nagi ne̦s! Sassm., greif nach Möglichkeit zu! ādu pār acīm od. acis nuo pieres raut, gänzlich berauben: vilki ādu rauj pār acīm mums Krilova pasakas 88. tavu sliktu pasauli! rauj vai aci nuo pieres ārā Alm. Kaislību varā 25. tādi, kas uotram vai acis rāva nuo pieres ārā un ņema, kas vien bij nepiesiets Kleinb. - nedeva vairāk ne rauts Lubn., er gab auf keinen Fall mehr;

2) beim Lesenlernen aussprechen
Oppek. n. U.: rauj vārdus, sprich die Buchstaben aus! U.; rauj puskul, buchstabiere! U. valuodu raut, anfangen zu sprechen, sprechen lernen (von Kindern): lai tas jūsu krusta bē̦rns drīzi rāva valuodiņu (auf dass das Patenkind bald sprechen lerne) BW. 1475, 4. lai Jānītis drīzi auga, drīzi rāva valuodiņu 1654;

3) (mündlich) bekannt machen, publizieren, proklamieren
Lis.: mācītājs rāva visus, kam šuoziem skuolā jāiet. svētdien viņus pirmuo reizi rāva baznīcā, Sonntag wurden sie zum erstenmal aufgeboten;

4) raut visu galu nuo gala priekšā "aufzählen"
Celm.;

5) dziesmu (meldiju) raut (vaļā), (anfangen zu) singen:
putniņš rauj sabuozies savu meldiju Vēr. II, 1289. sienāzis rauj vaļā savu dziesmiņu JR. III, 58. tikkuo Pietuka Krustiņš sāka dziedāt, tad arī citi rāva līdz Kaudz. M. 101;

6) zibsnis raun N.-Schwanb., es blitzt:
kad zibsnis raun, tad saka: guns vien šķīst. Refl. -tiês,

1) einander ziehen;

2) zanken, streiten;

3) sich ziehen, zusammenziehen
U., geringer, weniger werden: guovij sāk piens rauties Plūd. LR. IV, 337. peršana pēc kalpuošanas laika bij drusku rāvusies Kaudz. M. 51. diena stipri rāvusies, ist kürzer geworden Sackenhausen;

4) zusammenfahren, sich fürchten, scheuen
U.: mužiks jau uz tuo vien iziet: vācietim . . . naudas diezgan . . . bet runā tu ar viņu pa latviski, tas tūdaļ raujas, zin: tas . . . zin, kuo lieta vē̦rta De̦glavs Rīga II, 1, 142. nuo nedarbiem rauties, vor Unarten zurückschrecken Celm.;

5) namentl. pušu rauties, zerreissen
(intr.) U.;

6) heftig arbeiten, sich abmühen, abplagen, "zūdīties" Wessen : tâ rūpējās un pūlējās mans tē̦vs, tâ rāvuos es pats Lautb. Luomi 140. ne dzē̦rājs, ne arī kāds tē̦rē̦tājs; strādājis un rāvies ar darbiem LP. VI, 191. ve̦lns rāvies nuo˙svīdis V, 371. tu krietni raujies MWM. VIII, 489, steidzamies, raunamies, mēs mazās malējiņas, jau lielās samalušas BW. 8079, 2 var. ik˙katram jāraujas gar māju darbiem, ābuoliņu savācuot Siliņš 5. mēs rāvāmies visu dienu nuo˙svīduši ar siena kŗaušanu Ahs. ļaudis rāvās pļavā ar sienu A. v. J. 1901, S. 24. vīri rāvās ar rudzu sēju MWM. VI, 637. rūķis ieraudzījis kūmiņu raujamies ar putniem Lapsa-Kūm. 81. sulaiņi raujas... slapjām mugurām sanākušuos apkalpuodami. pavalstnieki raujas caurām naktīm ve̦duot rudzus. tagad jāraujas ar darbu A. XXI, 165. gudrie dēli sākuši rauties ar darbiem: drīzi aruši, drīzi taisījuši puodus LP. VI, 368. Subst. raûšana, das Reissen, Ziehen, Raufen, Raffen: sievietēm nuo linu darbiem piekrīt tikai raušana Etn. III, 72. - uz sle̦pkavu darbiem un raušanu vien Lapsa-Kūm. 198; raûšanâs,

1) der Zank, Streit;

2) das Geringerwerden;

3) das Zurückschrecken, Zusammenfahren, die Furcht;

4) die Mühe, Arbeit, Plage;
râvums, die abgeschlossene Tätigkeit od. das Resultat des Reissens, Ziehens, Raufens, Raffens: linu, linu, bāleliņ, par rāvumu, ravējumu! VL.; râvẽjs,

1) wer reisst, zieht, rauft, rafft, der Zugreifer, ein alles an sich Reissender, der Dieb
LA.: kur mana ziediņu rāvējiņa? BW. 13256. tie (= suņi) rej māsas preciniekus, skaistu ruožu rāvējiņus 14420. Sprw.: dievs duod devējam, ve̦lns rauj rāvējam. rīkļu rāvējs, ein Gurgelreisser, Plünderer: žīds ir liels rīkļu rāvējs, plēš, kuo māk Ahs. viņš kļuva rīkļu rāvēju naguos C. T. R. I, 14; 2) der Teufel L., Ruj, n. U.: lai rāvējs (râvãjs PS.) paraun! hol' der Teufel! PS.;

3) (dvēseļu) rāvējiņš, der Tod, der Todesengel:
dievs sūta savu eņģeli "rāvējiņu" (nāvi) paziņuot, ka šī saulīte jāatstāj Infl. n. Etn.I, 25. tas bija dvēseļu rāvājiņš ebenda. ja mežā truokšņi dzirdami, rāvējiņš, nāve, par putniņu liduo dvēselei pakaļ LP. VII, 31. Nebst ravêt zu r. dial. рыть "трогать" (s. Potebnja PФB. IV, 191 f.), slav. rъvati "reissen, raufen", runo "Vliess", lat. ruere "aufreissen", an. rýja "(Wolle) ausreissen" u. a., s. Trautmann Wrtb. 247 und germ. Lautges. 46, Persson Beitr. 287 f. und 774, Walde Vrgl. Wrtb. II, 351 f.

Avots: ME III, 490, 491

raže̦ns, ražē̦ns, ražans Wensau, ražains, Adv. raže̦ni, ražē̦ni, ražani, ražaini,

1) wohl gedeihend
U., ergiebig, fruchtbar, produktiv: saimniekam izauga raže̦ni pūri Dīcm. pas. v. I, 75. labā, izdevīgā zemā augļi izduodas raže̦ni un auglīgi Kr. Valdemārs. raže̦ns (auch in Bauske, ražans Salis) lietus pat˙laban bija nuolijis A. v. J. 1901, S. 1. darbs kļūst daudz ražīgāks un raže̦nāks R. Sk. I, 91;

2) raže̦ns Lautb., Dond., Bauske, stattlich, schmuck; pausbackig
Allunan n. U.; trefflich; reinlich U.: raže̦ns un skaists ģīmis Glück I Mos. 29, 17. mazu vedu, bet raže̦nu brālītim līgaviņu BW. 7336, 3. vai, māsiņa jaunākā, kam tu augi tik ražana (Var.: ražaina, raže̦na)? 14179. tikt[u] man ņemt tā meitiņa tuo ražanu brāļu dēļ, lai es arī iekultuos ražanuos ļautiņuos BW. 11527. bagātās, raže̦nās sasē̦dušas rindiņā. kur, māmiņa, es sēdēšu? es viena neraže̦na 14692, 1. juo bagātas, juo ražē̦nas, simtiem baltu villānīšu RKr. XVI, 263. raže̦ns auga tautu dē̦ls, es izaugu juo raže̦na; raže̦nam piederēja juo raže̦na līgaviņa BW. 21469. pašam meitu brammanim nav ražainas līgaviņas 21318, 1. kuo vē̦rts mans kuošs darbiņš, mans raže̦ns augumiņš? 15593, 2. kalpiņam tīra maize, ražans bēra kumeliņš 9402. ražans mans pūra vāks Biel. 1168. ražanie iemauktiņi 17911, 2. sēdiet biezi, kūmiņas, nestājiet starpas, lai auga pādītei raže̦ni zuobi! 1430. ņem, brālīti, tuo meitiņu, tai raže̦ns vai-nadziņš! 12161. man ražaiņš (Var.: zīļuots, sudraba) vainadziņš 13056. šuj, māmiņa, man krekliņu, šuj raže̦ni (Var.: reže̦ni) rakstīdama! 7378. es... audu gan ražanas (sc.: villainītes) 7437 var. kam, māmiņa, mani mazu tik ražani (Var.: diže̦ni) audzināji? 7666. ražaini turējās VL. aus Dunika. dzied raže̦ni, tautu meita, dzied balsiņu luocīdama! BW. 463. kad es biju jauna meita, es raže̦ni (Var.: labi, kuoši) turējuos: neturēju me̦lla galda, ne grūžainas istabiņas 6871 var. valkāš[u] savu vaiņadziņu juo ražani puškuodama 8473, 2. sedz, māmiņa, man sagšiņu, sedz tuo visu ražainuo! 17054. grib atņemt leišu kungi mūs[u] raže̦nu (Var.: ražaiņu) nuovadiņu 32207. tecēj[a] mans kumeliņš visu ceļu gan raže̦ni 29987. tautas mani le̦pnu teice, re̦dz ražē̦ni staigājam RKr. XVI, 95. uzliec zīļu vaiņaciņu, tas raže̦ni piederēja ebenda 184. ražans darbs BW. 4719. ražana dzīvuošana Biel. 1157. ražans tikumiņš BW. 25224 var. Zu ražs.

Avots: ME III, 492, 493

‡ *rībt (?), = rìbêt: kas rība, kas brāza gar istabiņu? aus einem VL. bel Janš. Dzimtene III, 267.

Avots: EH II, 375

rĩģeris: "sklanda starp sē̦tas stabiem; pie tās sit sē̦tas sprangus" NB.

Avots: EH II, 375

rùoka (li. rankà, apr. rancko, slav. rǫka dass.), Demin. verächtl. ruoķele, rùokele ² A.-Schwanb., rùoķēle ² Sussei n. FBR. VII, 141,

1) die Hand; der Arm :
labā, kreisā ruoka, die rechte, linke Hand. Sprw.: kam auksta ruoka, tam daudz naudas. ruoka pie darba, sirds pie dieva. čaklas ruokas darba nebīstas. liec ruokas klēpī, - kar zuobus vadzī! od. ruokas klēpī nepe̦lna maizi U., die Hand im Schosse verdient kein Brot. ruoka ruoku mazgā, abas baltas. viena ruoka glauž, uotra peŗ Celm. od. ar vienu ruoku duod, ar uotru ņe̦m. kuo dari, tuo dari ar ruokām! iegrūda ruoku kâ sprikstīs. dieva ruoka zaļa, bagāta (Gott hat eine segnende, reiche Hand, d. h. Gott wird helfen). dievs atdarīja savu zaļu ruoku (öffnete seine segnende, fruchtbringende Hand) U. - ruoku duot, sniegt, die Hand reichen,

a) zum Gruss,

b) zum Verlöbnis (das Jawort geben):
tam es sniegšu sav[u] ruociņu, sav[u] zeltītu gredzentiņu BW. 9476, 1. stumšus mani māte stūma neliešam ruoku duot 15215. atraitim ruoku duot Biel. 939. ruokas saduoties, einander die Hand (die Hände) reichen. ruokas salikt, die Hände falten. ruokas lauzīt od. žņaudzīt (Purap.), die Hände ringen : nāk māmiņa . . . ruokas lauzīdama, . . . asariņas slaucīdama BW. 13646, 12. ruokas sasist LP. IV, 38, die Hände zusammenschlagen (vor Verwunderung, Entsetzen, Freude etc.). ruoku izmēģināt, (zum ersten mal) versuchen (etwas zu tun): viņš rakstīja, ka . . . drīz dabūšuot izmēģināt ruoku Vēr. II, 203. palaist ruoku (ruokas), sich (tötlich) vergreifen: cilvē̦kam nee̦suot aizliegts sevi aizstāvēt, ja kāds pret viņu palaižuot ruokas Kaudz. M. 142. pielikt ruoku pie darba B. Vēstn., arbeiten. ruokas nuoslīdēja klēpī Kaudz. M. 62. lai tik mēģina tev ruoku likt klāt (dich anzufassen) ...! Alm. Kaislību varā 62. tu pārnāci tukšām ruokām LP. lV, 153. kur tu ņemsi, kas tev duos, tukšu ruoku turē̦dams (der du arm bist)? BW. 13284, 2. mana meita pilnu ruoku (Var.: pusbagāta; -meine Tochter ist wohlhabend, reich): drīz pie stuopa cimdu, zeķu, zara kanna villainīšu 12133, 12 var. ruokā nākt od. iet L., zu statten kommen. ruoka (ruokā U.) labi iet, es geht gut vonstatten, es schlägt gut ein U.: paldies dievu dieviņam, man ruociņa labi gāja: ruden man dē̦li dzima, pavasar(i) kumeliņi BW. 1144. man ruociņa labi gāja: kâ es gājis, tâ pārvedu brālīšam līgaviņu 15751. man ruociņa labi gāja: pilna kūts guovu, vēršu, pilns stallītis kumeliņu 28952. ruokā duot L., einliefern. dievs man deva, ... dievs ruokā neiedeva, . . . iekam pate nepelnīju BW. 6854. ej tu dieva ruokā! lass mich in Ruhe! Kav. Sprw.: kas ruokā, tas mutē, aus der Hand in den Mund. ruokā būt, da sein, festgehalten werden, in Haft sein (gew. fig.): jau ruokā, hab's schon gefunden U. Sprw.: necerē uz tuo, kas vēl nav ruokā! rechne nicht darauf, was du noch nicht hast (in der Hand hältst, festhältst)! uotrā rītā kēniņam paduoms ruokā (hat der König einen Rat, Ausweg gefunden) LP. IV, 2. vīram bij amats ruokā, der Mann hatte das Handwerk (vollständig erlernt) V, 233. gan+drīz jau būtu amats ruokā lV,137. viņam meklējamā . . . sistēma būtu jau sen ruokā (hätte schon längst gefunden) Vēr. II, 32. palama ruokā, der Spitzname ist erfunden Etn. II, 93. vai dieviņ! gals ruokā! (das Ende ist da, ist gekommen!) Kaudz. M. 242. ruokā(s) nākt, kļūt, duoties, in die Hände gelangen, zukommen: ka(d) tu bendes ruokās nāktu (kļūtu)! dass du in des Schinders (Henkers) Hände kommest! Mag. XX, 3, 37. l lapsa duomāja, ka viņai viss labums ruokā nāktu Lapsa Kūm. apkārt ap de̦gunu skrien, ruokās neduodas (Rätsel) RKr.VII, 731. ruokā meklēt( neben perf. sameklêt), suchen : nu meklēs pe̦lnrušķi ruokā LP. IV, 177. ej nu, meklē pats ruokā! Etn. III, 14. krātas un ruokā me̦klē̦tas ve̦cas lietas A. XX, 66. ruokā dabūt, finden, erlangen, festbekommen: gan tevi dabūšu ruokā! man[i]s ruokā nedabūsi! BW. 5411, 6. naudu būtu dabūjis ruokā LP. VI, 228. ruokā ņemt, zur Hand nehmen, beginnen U., L. ruokā ķert, grābt, (fest)fangen, = greifen : ķer mani ruokā! tie (= sle̦pkavas) tevi pirmuo grābs ruokā Lautb. Luomi 113. ruokā gādāt, zur Stelle schaffen: gādā nabagu ruokā! LP. III, 41. ruoku ruokā, Hand in Hand: abi ķēniņi pārnāk ruoku ruokā LP. V, 307. tās nuostājās riņķī, saķērās ruoku ruokā (fassten sich bei den Händen) BW. IIl, l, 34. - ar ruoku mest, mit der Hand ein Zeichen geben, winken; atmest ar ruoku, die Hoffnung aufgeben, verlieren (eig.: mit der Hand abwinken): līgava atme̦tuse ar ruoku LP. III, 42. atņemt kâ ar ruoku, schnell, plötzlich, ganz fortnehmen, plötzlich verschwinden lassen: slāpes bij kâ ar ruoku atņe̦mtas Alm. Kaislību varā 15. drudzis nuost, kâ ar ruoku atņe̦mts Etn. IV, 3. (gudra sieva) apvārduoja, apglāsīja - kâ ar ruoku atņēma LP. VI, 357. luopiem ļaunumu nuoņems kâ ar ruoku A, v, J. 1900, S. 365. slimību kâ ar ruoku atņēma LP. V, 220. - iet (auch: suokas B. Vēstn.) nuo ruokas, es geht (gut) vonstatten, es gelingt: man nuo ruokas šimbrīžam labi iet, es gelingt mir mit meiner Arbeit U. kuo ņe̦m priekšā, tas iet kâ nuo ruokas Etn. IV, 80. viņam iet tâ nuo ruokas, ka saimnieks nespēj jaunas preces pieduot LP. VII, 216. viņam ne˙maz neiet nuo ruokas Wain. nuo ruokas ruokā duot, weitergeben (von- einer Hand in die andere geben). nuo ruokas mutē dzīvuot PS., aus der Hand in den Mund leben: cilvē̦kam bez kādas mantas būs jādzīvuo nuo ruokas mutē MWM. X, 230. - pa ruokai, auch pa ruoki Biel. n. U., gelegen, nach Wunsch, bequem : atstāj drēbes te˙pat, kur tās man pa ruokai! Lautb. Luomi 180. viņš gaida vien, kâ .. . kungam tuo atdarīt, bet ne˙kad neiznāk pa ruokai Aps. VI, 24. -pa labi (kreisi) ruoki od. pa labai (kreisai) ruokai, rechts (links), rechterhand (linkerhand). - iet pa ruokai, vonstatten gehen, gelingen, gedeihen : dievam ar guovīm vis tâ negājis pa ruokai kâ . . . ve̦lnam LP. VII, 1162. saimniekam . . . gājis pa ruokai Etn. II, 56; LP. VII, 681. - pie ruokas iet (Germanismus?), zur Hand gehen, dienend helfen U. pie ruokas būt, da sein, vorhanden, vorrätig sein: nav pie ruokas, es ist nicht da, nicht vorrätig U. maz pie ruokas, es ist wenig da LP. I, 105. ne tik daudz pie ruokas, kâ dē̦lu nuokristīt (es ist nicht einmal soviel vorhanden, um die Taufe ausrichten zu können) V, 15. preceniekus pacienāja ar maltīti, kas un cik bija pie ruokas BW. III, 1, 39. kad ir pie ruokas (d. h. wenn das Getränk vorhanden ist), tad jādzeŗ Kaudz. M. 238. zemnieks pagādāja dzērienus, kas pie ruokas LP. VII, 100. kad vēl kapeiks pie ruokas! Druva II, 529. kaut zirgs būtu pie ruokas! LP. I, 94. viņai bij katrreiz vārds pie ruokas, ar kuo atbildēt Vēr. II, 191. Sprw.: ne pie ruokas, ne pie mutes, nichts zu beissen, nichts zu brocken U. - uz ruoku iet, vorwärts, vonstatten gehen, gelingen, gedeihen: man tagad ne+maz neiet uz ruoku (ruokas): pa ziemu nuosprāgst teļš, vasaru aita Wain. viņa tē̦vam bija dzīve gājusi uz ruoku JR. IV,163. Jāņam gāja ar visu uz ruoku Dok. A. ar bitēm gājis labi uz ruokas Etn. II, 123; LP. VII, 366. tad luopiem pamašas, ne arī cita kāda kaite neme̦tas, bet tie ejuot labi uz ruoku Etn. lI, 98. ve̦lnam ar guovīm labi uz ruokas gāja LP. VII, 1160. dzejniekam negāja uz ruokas Plūd. Rakstn. II, 248. - uz vienu ruoku, auf eine Hand (Faust), zusammen, gemeinsam, verbrüdert: princis ar meitu uz vienu ruoku turas JK. V, l, 69. puisis . . . ar ve̦lnu bijis uz vienu ruoku LP. IV, 110. dzīvuojis ar ve̦lnu uz vienu ruoku VII, 174. tā ar Andžu iet uz vienu ruoku Blaum. samesties uz vienu ruoku LP. II, 71; IV, 16, sich zusammentun. uz savu ruoku (uz savas ruokas Lis. n. RKr. XVII, 100), auf eigne Hand, auf eigne Faust, einzeln, selbständig: viņš dzīvuo uz savu ruoku JR. IV, 74: kalpam uz savu ruoku dzīvuojuot gāja ļuoti brangi LP. VII, 933. uz savu ruoku medīt IV, 26. viņi same̦tušies uz savu ruoku Kav., sie haben sich einzeln, abgesondert von den übrigen, zusammengetan. uz ātru ruoku, schnell, eilig, übereilt: uz ātru ruoku kuo darīt, etw. schnell und überhin (überstürzt) machen U. latvietis nemē̦dz uz ātru ruoku atmest reiz aprastuo apģē̦rbu A. Xl, 10. tē̦vs uz ātru ruoku palicis labāks LP. III, 94. aunelis sācis uz ātru ruoku augt ebenda 102. aizgāja nabags uz ātru ruoku Alm. Kaislību varā 156;

2) der Armel
Gramsden, Salis: me̦lnais atluocījis ruokas LP. V, 215; rùociņa, der Pulswärmer Dr.; die Manschette;

3) rùociņa, der Henkel
U., der Stiel, Haft, Griff Karls., Spr., die Schraube Spr:; (ratiņa) ruoka Dond., Bielenstein Holzb. 385 od. ruociņa U., Karls., N.-Bartau, der Arm am Spinnrade, darein die Kunkel gestellt wird; ruociņas Lasd. n. A. XI, 83, Saussen, mazās ruociņas Stom., ein Teil des Spinnrades: zwei vertikale Stäbchen, zwischen welchen die Spule befestigt wird Saussen, "2 stāvkuoki, kuŗuos iestiprinātas ādiņas, kas satur spārna dzelzi" A. XI, 83; ruoka, ein Teil (Handgriff) der Sense Dünsberg; ruokas, Kerben, die in die atstabi des Lubbendaches gehauen werden, um die Stangen festzuhalten Bielenstein Holzb. 29;

4) in genitivischen Verbindungen: ruokas meîta, die Hauptmagd, die der Gesindewirtin besonders zur Hand geht, deren Vertrauen besitzt und deren Stelle vertritt
Kurl. n. U.; die Stubenmagd Spr.; rùokas naûda, das Handgeld; rùokas puĩsis, ein zur Hand gehender Diener, der Hauptknecht, der des Gesindewirts Vertrauen besonders geniesst und dessen Stelle unter Umständen vertritt Kurl. n. U.: kungs paņēmis cūku ganu līdzi par savu ruokas puisi LP. VI, 606. ruokas raksts, das Faksimile Brasche;

5) dieva ruociņa, eine Art Pflanzen:
dieva ruociņas sakne izskatās kâ guovs divi cicīši Etn. I, 30, juoda ruociņas, Knabenkraut (orchis) Konv. ² 677. Wohl zu li. riñkti "auflesen", s. Ulaszyn WuS. II, 200 ff. und Hirt Indog. Gramm. I, 156 f.; anders Mikkola IF. XXIII, 120 f.

Avots: ME III, 578, 579, 580

rũmêt, -ẽju U., auch rūmît, -ĩju, tr., wegräumen, beiseite stellen, in Ordnung bringen: grieziet ceļu, rūmējiet! BW. 18454. škirat ceļu, rūmījat, dravenieka meitu ve̦d! 18473. ej pa˙priekšu mātes brāli, rūmī tautu istabiņu! RKr. XVI, 179. Aus mnd. rūmen "räumen".

Avots: ME III, 570

sabuõksterêt, tr., zusammenbuchstabieren.

Avots: ME III, 600

sabur̃tuôt, tr., zusammenbuchstabieren: viņš re̦dz skaitļus, bet nevar saburtuot JR. IV, 219. . . . apstājuos zem klints, lai izlasītu akmeņa uzrakstu. bet es nevarēju saburtuot Latv. rakstu zīmju pazīšana un ar vinu palīdzību vārdu saburtuošana Kaudz. Ve̦cpiebalga 69.

Avots: ME III, 599

I sadunêt, intr.,

1) erdröhnen:
sadunēja zeme, un ustabiņā ieskrēja briesmīgā ragana Pas. II, 142 (aus Kapiņi);

2) eine gewisse Zeit hindurch drohnen:
lielgabali sadunēja visu dienu Jürg.

Avots: ME III, 616

sadziêdât,

1) tr., intr., zusammen singen:
sadziediet (Var.: dziediet skaiši), mazas meitas! lielas meitas nedziedāja BW. 840. nuostāsim pret ustabiņu un sadziedāsim! Pas. I, 259. pulkā skaisti sadziedāja Zalktis I, 14. dziedātājas prata labi uz balsīm (mehrstimmig) sadziedāt A. XX, 470. ar putniņiem kuopā sadziedādama R. Kam. 37;

2) intr., eine bestimmte resp. eine längere Zeit singen :
trīs gadiņi sadziedāju (Var.: izdziedāju, nuodziedāju) BW. 30, 1;

3) tr., singend erlangen, erreichen, bekommen:
sadziedāju (Var.: izdziedāju) brāļam sievu, sev dižanu arājiņu BW. 343, I. viņš dziedāja, kamē̦r sadziedāja visus policistus Ezeriņš Leijerk. II, 44. Refl. -tiês, zusammen, im Einklang singen, sich singend verständigen; sich verständigen überhaupt Dond.: lakstīgalas vēl centās sadziedāties MWM. VIII, 416. sašņācas tvaiki, sadziedas svilpes Skalbe. -viņi jau sadziedājušies; nuo tiem iznāks labs pāris Dond.

Avots: ME III, 622

sakur̃t, freqn. sakur̃stît, tr.,

1) (Feuer) anmachen, anfachen, anheizen:
sakur Jāņu uguntiņu! BW. 32899. iešķīlis uguni, sakūris LP. V, 97, uguntiņu sakurstīt BW. 9092. ar sakurstītiem uguns sārtiem Klaust. 14. - Oktāvijas nuopūtas sakurs liesmas Cēzarā Rainis;

2) tüchtig heizen
(perfektiv): sakur (Var.: kurin[i]) siltu istabiņu! BW. 18536, 4;

3) anstacheln, anfeuern,
(zu etw.) aufmuntern: kas tad jūs tâ ir sakurstījis pret mani? Alm. Anglija tuo (= kaŗu) ir sakūruse A. XX, 130. - sakurt dusmas Spr., Zorn entfachen, erzürnen. Refl. -tiês, (für sich Feuer) anmachen, anfachen, anheizen: es guntiņu sakūruos nuo deviņi žagariņi BW. 18173. sakūries uguni Upīte Medn. laiki.

Avots: ME II, 659

salīdzinât,

1) tr., ebnen, glätten, gleich(mässig) machen:
kalnaina, lejaina taut[u] istabiņa; diedama, lē̦kdama salīdzināju (Var.: pielīdzināju; nuolīdzināt) BW. 24097. smuts papūte un salīdzināja visu zemi Pas. III, 289 (aus Lixna). Gaisiņš sāka salīdzināt saburzījušās ūsas JR. V, 61;

2) tr., versöhnen, zurn Vereine, zum Vertragen bringen
U.: ... salīdzina tuo atkal ar savu tē̦vu Glück I Sam. 19;

3) tr., intr., vergleichend gegenüberstellen
U., vergleichen: dažādas lietas nevar salīdzināt. kas esi tu, ar mani salīdzinuot? Krilova pasakas 81. salīdzināma zinātne, eine vergleichende Wissenschaft. Refl. -tiês,

1) sich begleichen
N. -Peb., Spr.; sich versöhnen,"Bund aufrichten" Für. I (unter līdz): mēs ar kaimiņu e̦sam jau salīdzinājušies N. -Peb. salīdzinājās savā starpā... maksas pēc Glück I Kön. 5;

2) sich vergleichend gegenüberstellen, sich vergleichen.
- Subst. salĩdzinâšana,

a) das Ebnen, Glätten;

b) das Versöhnen; die Versöhnung
U.; salīdzināšanas upuris, das Sühneopfer Brasche;

c) das Vergleichen;
salidzinâšanâs,

a) Sichversöhnen;

b) das Sichvergleichen;
salĩdzinãjums,

a) die einmalige, vollendete Tätigkeit des Ebnens, Glättens; des Versöhnens;

b) der Vergleich:
mūzējam būs arī jāievē̦ruo... kaimiņu tautu dzīves un darbu liecības, lai būtu iespējams izdarīt salīdzinājumus RKr. X, 5; salĩdzinâtãjs,

a) wer ebnet, glättet;

b) der Versöhner
U.;

c) wer vergleicht.

Avots: ME II, 672, 673

sā`lsstabs, die Salzsäule: stāvēja atvē̦rtām mutēm kâ sālsstabi Purap. 50.

Avots: ME III, 803

samiet, tr., (Pfähle) eintreiben (auf mehrere Objekte bezogen): samējuši. ap ugunskuru mietus LP. V, 126. samēja ruokas dubļuos Dr. pē̦rn samējām daudz stabiņu N. -Peb.

Avots: ME II, 688

sasàukt,

2): s. kuopā Brigadere Dievs, daba, darbs 29, beim Lesen (ein Wort) buchstabierend (zusammenhängend) aussprechen;
traucēja ... diktajā burtuošanā un teikumu un vārdu sasaukšanā Aps. Raksti I2, 151.

Avots: EH XVI, 445

saslaistît, tr., aufstellend, aneinanderstellend anfertigen: tautu dē̦la istabiņa žagariem saslaistīta BW. 25831, 2. atradu (sc.: istabiņu) skangaliem saslaistītu 25816, 2. Refl. -tiês, sich in die Höhe heben: matu palieki gar galvas sāniem saburzījušies un saslaistījušies Saul. I, 134.

Avots: ME III, 735

‡ sasvaruôt, ins Gleichgewicht bringen, stabilisieren: vārīgi sasvaruots institūts A. Upītis Ģertr. 213. Refl. -tiês, = sasvārstîtiês: ratiem stiprāk sasvaruojuoties, uztrūkāmies nuo miega (aus einem Manuskript).

Avots: EH XVI, 452

sàukt,

1): nennen (mit prädikativem Genitiv):
juo (ihn) Jāņa sauc Līvāni n. FBR. XX, 155; ‡

5) (aus)sprechen
Salis: kad bē̦rns sāk runāt, tad jau sauc kādu vārdu. viņš pats jau sāk s. nuo pakaļas citiem; buchstabierend lesen: viņa sauc grāmatā A. Brigadere Dievs, daba, darbs 27; hörbar lesen Saikava: sāc nu s˙! dzirdēsim, kas tur rakstīts; ‡

6) mužiņu s., einen Kuss zuwerfen
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "Kuss"). Refl. -tiês, ‡

2) sich von der Kanzel (vor der Trauung) aufbieten lassen
Seyershof: cits, kad gāja pre̦cē̦tuos, tad tū˙liņ gāja mācībā, saucās un taisīja kāzas. Subst. sàukšana, ‡

2) das Aufbieten von der Kanzel:
mācītājs ... sprediķi bija beidzis, pēc tā nāca aizlūgšanas, tad saukšanas Aps. J. Raksti I ² , 154. sieva būs tev laba. saukšanas būs ... svē̦tdien (sic!) izsauktas Pas. V, 134; sàukums: saukumiem Laima sauca ...: "nāc ārā, bārenīte!" BW. 5070 var.; die Benennung: tie ir ve̦cie saukumi Frauenb. tur ne˙kāda saukama nebij Orellen; sàucẽjs,

2): es būt[u] laba dziedātāja, būt[u] man dziesmu saucējiņa BW. 860, 3.

Avots: EH XVI, 459

skals, skala Markgrafen (li. skalà "Holzspan", ae. scalu "Schale"), L., St., U., der Lichtspan, Pergel U.: skalus plēst, darināt, Pergel spleissen U.: skalus plēš ar skalu nazi Ahs. muodere tur skalā guni (hält einen angezündeten Lichtspan) Libek Pūķis 5. tāda vieta, ka uotru varuot meklēt vai ar skalu ruokā (d. h. schwer zu finden) A. v. J. 1897, S. 952. skalu malka, Holz, daraus Pergel geschlissen wird U. skaliem pīta istabiņa BW. 15989, 2. audekļa skali, Weberhefteln U. Demin. skaliņš, das Streichholz: uzrauj skaliņu un pielaid uguni! Alm. Kaislibu varā 64. Zu šķelˆt.

Avots: ME III, 869

šķērmele, = škēmele: situ tautu galdu, līdz atlēca šķērmelītes (Var.: šķēmelītes) BW. 26295, 3 var. salta tautu istabiņa. sveķi bira grabē̦dami; sildāt, tautas, istabiņu, lai birst sveķi šķērmelēm! 21038. Aus šķēmele mit dem r von šķērpele? Oder zur Wurzel von šķē̦rla?

Avots: ME IV, 35

skrinice "?" : četri stabi jūŗā, skrinice vidū R. m. 1144, 1; vgl. skrīnīce.

Avots: ME III, 893

‡ slaicin, Adv. zur Verstärkung von slaîks: kâ dūmu stabiņš, s. slaiks Rainis Dz. un d. II, 315.

Avots: EH II, 519

II slauks,

1) ein Tuch zum Wischen
Segewold: nuoslaucīja ar mutes slauku (Schnupftuch, Taschentuch) pieri A. XI, 106;

2) Plur. slauki, das Zusammengefegte, der Kehricht:
kur, skuķīte, slaukus (Var.: mē̦slus, gružus) liki, kad slaucīji istabiņu? BW. 24114, 3 var.

Avots: ME III, 918

‡ slurinât "?": tautiet[i]s savu istabiņu s. slurināja Tdz. 48221.

Avots: EH II, 529

šùogad, Adv., heuer, dies(es) Jahr; im VL. auch mit der Deminutivendung: šuogadiņ namu taisīt, citu gad[u] istabiņ[u] BW. 30697.

Avots: ME IV, 112

spîdinât: tuo (scil.: istabiņu) spīdina tautu māte Tdz. 46584. izkapti pār ple̦cu spīdinādama (glänzen lassend) Jaun. Ziņas 1938, No 14. saule spīdināja baltuo krūti A. Brigadere Sk. v. 89. ‡ Refl. -tiês, wiederholt aufleuchten machen: bē̦rni spîdinājas ² ar spičkām (Zündhölzchen entzündend) Seyershof. ‡ Subst. spidinâšana, das Glänzenmachen: uguņu dedzinašanā un spīdināšanā Atpūta, No 373, S. 7.

Avots: EH II, 552

II stabains, verfault Borchow, Lubn.; daneben stabainis, fem. st-ne Warkl.; stabaina (resp. st-ne Warkl.) malka. Vgl. *stabji (unter stabis ‡ ) und ste̦bs II (richtig?).

Avots: EH II, 566

stabans, ein verfaultes, durchnässtes Holz(stück) Mar. n. RKr. XV, 137, Schwanb.: met tuo stabanu pruojām! tas jau malkā nede̦r Mar. Mit hochle. a aus e̦? Zu stabi.

Avots: ME III, 1036

stabene, eine Art Fibel: pie dažām saktēm acis atruodas uz 1-1 ¹ / ₂ collu augstiem metala stabiņiem; tās sauca par stabenēm A. XX, 376; Konv. ² 3728.

Avots: ME III, 1036

‡ *stabenis (od. *stabeņš?), = stats 2: rudzus liek statiņuos, stabeņuos (zu korrigieren in stabiņuos?) Erlaa n. FBR. XI, 21.

Avots: EH II, 566

*stabji Warkl., Saikava, stabi Lubn. n. Etn. III, I, stabi">stabi Lettg., = prauti. Vgl. ste̦bs.

Avots: ME III, 1036

‡ stabuôts, mit stabi versehen: stabuoti puosmi Janš. Mežv. ļ. II, 367.

Avots: EH II, 567

stabs,

1): kuodies vārtu stabiņā! BW. 21744 var. dzenis kala krustu stabiņa galā 2692, 5; "kuoka blanka, kas satur stelles" AP.; siekstes s. Ramkau "streļļu siekstes sastāvdaļä; rudzu stabiņi Fehteln; kad ziemā saulei aupušām ir stabi - le̦cuot vai rietuot, tad tas uz draņķa laiku AP. krās(n)ss. (Ofenröhre?)
Ramkau; stabu krās[n]s Rujen n. BielU., ein Wandofen von Ziegeln. - stabiņi,

a): auch AP.

Avots: EH II, 567

stabs (li. stãbas "Pfosten, Säule; Götzenbild; Schlagfluss"),

1) der Pfosten, Pfahl, die Säule, der Pfeiler
U.: stāv kâ stabs (d. h. unbeweglich) LP. VI, 781. saimnieks, tuo re̦dzē̦dams, palicis kâ stabs brīnīdamies IV, 165. putekļi saceļas kâ stabs RKr. VII, 1084. vajaga stabā kalt (an den Pfosten nageln) tuo garu Kundz. Kronw. 248. - gultas stabs, der Bettpfosten : dreijāti gultas stabi BW. 14784. kauna st., der Pranger, die Schandsäule U. krustā stabs Br. 288, der Pfosten des Kreuzes. lietus st., die Regenwolke. rata od. ratu (U.) st., Schimpfwort Galgenvogel U. ve̦cais tē̦vs dudināja..., ak tu ve̦cs ratu stabs, vai tie tavi pāturiņi? BW. 29142, 3 var. nuo dieviņa žē̦lastība, ne nuo tāda rata staba 31614 var. (rudzu) stabi U. ("in Livl. nicht gehört"), Marzen, Selsau, Korn-, Roggenhaufen: rudzi pa lielai daļai stāvēja jau stabuos Puriņš Stāsti 9. saules stabi, Lichtsäulen, die von der Sonne ausgehen U. saule stabuos stāv, die Sonne zieht Regen St.;

2) Schlagfluss
L. - Demin. stabiņi,

a) die 2 kleinen Pfosten, daran in ledernen Ösen die Spule des Spinnrads mit ihrer Achse ruht
Bielenstein Holzb. 385, Salisb.;

b) 4 Pföstchen, je 2 auf jeder Überachse des Wagenkorbes
Bielenstein Holzb. 547;

c) Schlittenstützen
Mag. III, 1, 107;

d) das obere Ende des das Bein umschliessenden Teiles vom Strumpf, das anders gestrickt wird, als der übrige Strumpf
Dond. Nebst stabule, stebe, stebėties, stebere, ste̦bs u. a. und li. stabýti "aufhalten", stãbaras "trockener Baumast", apr. stabis "Stein", aksl. stoborъ "Säule", av. stawra- "fest" zu an. stǫpull "Pfosten", stapi "hoher und steiler Felsen" u. a., resp, zu an. stafr "Stab", ahd. stabēn "starr sein" ostfries. staf "steif` u. a., s. Būga PФB. LXXV, 146 f., Meringer IF. XVIII, 279, Güntert Reimw. 26 f,, Trautmann Wrtb. 280, Walde Vrgt. Wrtb. II, 623 ff., Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 14.

Avots: ME III, 1036

stādags,

1) stàdàigs ² Gr. - Buschh., Wessen, Dubena, Salwen, Selb., stādaugs Dubena, stāde̦gs, stādadzis, gew. der Plur., stādeijes U., Bielenstein Holzb. 177, stãdaiķi Alschw., stādaiņi Sehren, (vertikal stehende) Zaunspricker; brālītim vaŗa vārti, sudrabiņa stādadziņi (Var.; stādaidzini, stāde̦giem, stē̦dagiem, stādadžiem, stabiņiem) BW. 11742. pienāca pie sē̦tas..., stādaigus (zediņus) pašķirdama Valdis Stabur. B. 196. sniegs salauzis visus stādaigus Selb. verstu stabi kâ stādaigi gar acīm mirdzējuši Gads. 62. stādagu (Plutte 82, Niedr. Vidvuds 36) od. stādaigu (Gr. - Buschh.) od. stādaugu (Dubena) sē̦ta, der Sprickenzaun;

2) stādags Wid., (mit ã ) Matkutn, Plur. stādalgi Ober - Kurl., stādaigas Ober - Kurl., Infl., der Zaun
V., Staketenzaun V., Sprickenzaun (vgt. die Abbild. bei Bielenstein Holzb. 177); aiz zemes vaļniem un kuoka stādagiem Seifert Chrest. III, 2, 6. mūrus un vaļņus, mietu žuogus, stādagus Lautb. Marģeris 41. - Wie stāvdaigs zeigt, kann stādaigs an daigs angelehnt oder gar aus stāvdaigs entstanden sein. Sonst zu stāds, stadiņi.

Avots: ME III, 1049

stàipît (li. staipýti bei Bezzenberger Lit. Forsch. 176) C., Wolm., PS. u. a., stàipit ² Kl., Prl., staîpît ² Iw., Karls., -u, -ĩju, tr., freqn. zu stìept, strecken, recken, dehnen U.: sieva gultā staipījuse kaulus LP. III, 89. raud ruociņas staipīdam[a] BW. 18362, 1. Late runāja neglīti kaklu staipīdama A. XX, 482. Refl. -tiês, sich recken, dehnen, strecken U.: kāzu ļaudis kâ zirnāji staipījās Biel. 1877. dē̦lu mātes istabā vīšķiem mati staipījās (Var.: ... istabiņa ar matiem staipījās) BW. 236I6, 1 var.

Avots: ME III, 1040

stāvausis, ‡

2) "?": aizade̦ga stāvaušam žagariņu ustabiņa; sasitās vāverīte abejām plaukstiņām Tdz. 37201. (kāzās) aizveda stāvausi (anscheinend zum fem.
stāvause, eine mit in die Höhe stehenden Ohren) aiz galda 45338.

Avots: EH II, 573

I stāvi,

1): "steļļu stabi" Siuxt;

2): auch (mit à ² ) Auleja, Baltinow, Šķilbēni;

3): nav viņai stāvu, nav me̦tamuo stāviņu Jauns. Raksti III, 395.

Avots: EH II, 574

stèķêt ² Golg., (Balken mit dem Plattbeil) bekanten St., U., behauen: nelūkuoju... stēkē̦tu (= tē̦stu) istabiņu BW. 9920 var. vai stēķē̦ti, ē̦ve̦lē̦ti, vai ar cirvi apkapāti 20147.

Avots: ME IV, 1063

II stērķêt, -ẽju,

1) = stēķât U., (mit ẽr) Hofzumberge: baļķus Mag. III, 1, 93, Naud. stērķē̦tu (Var.: stēķē̦tu) istabiņu BW. 9920;

2) tüchtig prügeln
Naud.

Avots: ME IV, 1064

strĩķêt, -ẽju,

1) streichen
Bielenstein Holzb. 500; die Sense streichen, schärfen U., Spr.; Ziegelsteine streichen Freiziņ; plätten, glätten, streichen, z. B. das Getreidemass abstreichen U.; (längs der Erde) schleifen Spr.: strīķē manu izkaptiņu! BW. 22584. trauki pilni līdz malam, lai strīķē LP. VI, 864, sīki akmentiņi strīķē (Var.: dauza)... zābaciņus BW. 29637 var. ja tu kājas taisni spersi, būsi mans arājiņš, ja tu iesi strīķēdams, kur tu augi, tur dabūsi 9610, 4, strīķē̦tu (Var.: stē(r)ķē̦tu) istabiņu 9920 var. - strīķējamais,

a) das Streichholz zum Schärfen der Sense
U., Bielenstein Holzb. 500;

b) die Striegel
U.;

2) saufen, schlemmen
Spr. Refl. -tiês, sich reiben Siuxt, PS., Lis., Warkh.: vai (meitas) pirtī blaizījās, vai stallī strīķējās? BW. 20887. Nebst estn. trīkima und li. strykúoti "streichen" aus mnd. striken.

Avots: ME IV, 1091

stutêt, -ẽju

1) stützen;

2) von den ersten Gehversuchen der Kinder gebraucht
U.;

3) stottern
U.; von den ersten Versuchen der Kinder zu lesen gebraucht (auch stutêtiês) U.: pa vārdam jau stutē(jas), er fängt schon an etwas herauszubuchstabieren U. Refl. -tiês,

1) sich stützen;

2) s. stutêt 3;

3) fig., sich gründen
B. Vēstn. n. U. Wenigstens in der Bed. 1 aus mnd. stutten "stützen".

Avots: ME III, 1108

I suĩti,

1): suitu puiši man patika, suitu svārki nepatīk BW. 20559, 1. gar tuo suitu istabiņu RKr. XX, 52; ‡

2) kleine Ferkel
NB. (die Leute von NB. kaufen sich Ferkel angeblich meist bei den suĩti 1). Eine sehr fragliche Etymologie von s. (von poln. świta "Suite") wird Suitu k. 7 gegeben.

Avots: EH II, 600

šũšus, Adv., zur Verstärkung von šũt: (istabiņa) šūšus (Var.: šūtin) šūta, pīšus pīta BW. 32655, 1 var.

Avots: ME IV, 111

šũt (li. siúti, serb. šȉti "nähen"), Praes. šuju (Autz, Bauske, Bershof, C., Dond., Selg., Siuxt, Stenden, Wandsen), šūnu (Gr.-Buschh.,Kl.,Meiran,Schwanb.) od. šuvu Kand., Salis, Wolmarshof, Praet. šuvu,

1) nähen:
viena (zeltenīte) šūn, uotra ada BW. 13250, 13. kārtām šuvu vainadziņu 5931. šuj, māmiņa, man kreklīšus! 7347. kre̦klu šūnuot sienas me̦zgli Etn. II, 191. savam . . . lellim šuj bruncīšus Blaum. Ska1. ug. 230. māte meitai pūru šuva (Var.: dara) BW. 7596 var. vakar šuva lielu pūru, kad tuo pilnu piedārīs? 7575, 1 var. krija šūtā šūpuolī 1722. šuj, kurpnieks, man kurpītes! 5707 var. Sprw.: suns suņam kurpes šuj, kas šuj nabaga kaķīšam! Br. sak. v. 1231. - šujama (šūnama Seew.) adata, die Nähnadel;

2) (eine Wand) bekleiden:
izslavēja... dēļiem šūtu istabiņu BW. 25820, 2;

3) Zellen machen (von Bienen)
U.: bites šuj savas šūnas Konv. ² 3800. šūn, bitīt, ver, bitīt, man vietiņu maliņā! BW. 10655;

4) laufen, eilen
Gr.-Buschhof, Alksnis-Zundulis: kad ganam pirms Jurģa audekli vai šuvekli duoduot līdz, tad tai vasarā vilks ap luopiem kâ šūt šūnuot N.-Laitzen n. Etn. II, 99. ar kausiņiem ruoka strēlnieki šuva kâ bites A. Brigader Daugava I, 832. Refl. -tiês,

1) für sich nähen;

2) sich (von selbst) nähen:
zaļš pavediens, kas lē̦niem dūrieniem gar zaru šujas Stari I, 26. - Subst. šũšana, das Nähen, die Schneiderei Brasche: Rīgā šūšanā gājusi (hat in R. das Nähen gelernt) Stari I, 288. šuvums, das einmalige, vollendete Nähen; das Resultat des Nähens; das Resultat des Zellenmachens, die Waben, der Wachs: man pacēla mīļa Māre savas meitas šuvumiņu BW. 5020. bitīt, tavu šuvumiņu baznīcā dedzināja BWp. 1991, 3; šuvẽjs (li. siuvė˜jas, aruss. швѣй), auch šuvājs, wer näht; f. šuvēja, die Schneiderin: šūte̦n šuva šuvājiņa (Var.: šuvējiņi), . . . šuvājai diegu truka BW. 7191 (aus Stockm.). bitīt[e] vaska šuvējiņa 7166. Zu apr. schumeno "Schusterdraht", schutuan "Zwirn", schuwikis "Schuhmacher", ai. syūtá-ḥ "genäht", syūman- "Naht", ahd. siula "Ahle" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 514 f., Trautmann Wrtb. 261 f., sowie Osthoff MU. IV,177, Kretschmer KZ. XXXI, 386 und Reichelt KZ. XXXIX, 51.

Avots: ME IV, 111

šũtin, zur Verstärkung von šũt: šūtin šuva . . . mans . . . augumiņš BW. 6884. (istabiņa) šūtin šūta, pītin pīta 32655, 1.

Avots: ME IV, 112

sve̦m̃pa Siuxt, Alksn. - Zund., comm., ein dicker Mensch: velies, svempiņa, pa istabiņu! BW. 18833, 1.

Avots: ME III, 1150

tàisît: auch Serben, Smilt, (mit aî ² ) AP., N.-Peb., Ramkau, (mit aĩ) Kegeln, Lemb., Lems., Lipsthusen, Orellen, Puhren, Schnehpeln, Seyershof, Talsen, Ziepelhof; t. ēšanu Orellen, pusdienu AP., de̦sas Salis, Sonnaxt, sieru Salis, putrāmus Sonnaxt, alu (Bier) AP., Puhren, īksumus adikļuos Seyershof, drēbes Kaltenbr., Sonnaxt, mālus Orellen. metienu piedarbā (kulšanai) Siuxt, bères AP., Kaltenbr., Sonnaxt, māju AP., Kaltenbr., Orellen, ustabu Ramkau, ē̦ku stabuos (= uz stabiem) Seyershof, ēveli Kaltenbr. gaidīja mājā ganāmpulku, bet siles vēl nebija taisītas Ciema spīg, 5. ve̦cā mēnesī jātaisa aude̦kls, lai labi varē̦tu aust Lttic. 1247. iešu kartupu (= kartupeļu) t. (pēc zemes izrušinājuma "kārtuot") Kaltenbr. tad bija kātiem rikši jātaisa (= ātri jāskrien) Seyershof. kad kaķi ne̦muot pie astes, tad aplam taisuot ebenda. tu taču par daudz taisi (= runājuot pārspīlē) ebenda. Refl. -tiês,

1): t. vaļā nuo saimnieka un pāriet uz pilsē̦tu Seyershof. lai ne˙viens pirktais netaisās līdz (möge nicht gleich sein wollen)
pašu austam aude̦klam AP. kad vārnas pie mājas taisās (nisten), tas ir uz sausu vasaru ebenda, Sonnaxt. taisījies (= izlicies) nedzirdīgs, sargādams savu ādu A. Brigadere Dievs, daba, darbs 234; sich ankleiden (besonders zu Festlichkeiten) Orellen; sich anbauen ("būvēties") ebenda;

2): maikss taisāš tukšs Seyershof. ūsas taisās sirmas Kaltenbr.; "bereitet werden"
ebenda; ‡

3) für sich bereiten
Frauenb.: t. salātus. ‡ Subst. taisîšana, das Machen, Bereiten: "apriebu vienai sievai galvu un pataisīju diviem bē̦rniem ūdeni". "tā riebšana un ūdens t. ("?") tev laikam iene̦s labu naudu?" Blaum. Raksti VI ⁵ (1939), 158. Subst. taisĩjums: mīkstas vietas t. BW. 6272, 3. latviešu t. (= darinājums) Seyershof. Subst. taisîtājs: drēbju taisītāji Seyershof. ir jau tādi taisītāji, kas vieni paši ne̦m un uztaisa siena kaudzi ebenda. ratu t. Frauenb. vārtu t. (Var.: vērējiņš) BW. 2012, 4 var. suvēniņu t. (Erzeuger) 34814.

Avots: EH II, 664

tikmẽ̦r, tikmē, Pas. III, 464,

1) Adv., so weit
U.: ielej glāzē ūdeni tikmē̦r! hierher, (bis zu dieser Stelle) Golg.,

2) Konj., = tikām 3: tikmē̦r meklē, kamē̦r atruod;

3) Konj., während:
Klāvs ar māti runājas, tikmē̦r slauku istabiņu BW. 14355, 3 var.

Avots: ME IV, 183

tĩrs: ēd tīrā (iss alles auf)! Pas. IX, 413. Subst. tĩrums,

1): agrāk piena tīrumu nelūkāja, tikai taukumu Seyershof. viņš ir pieradis tīrumu Salis. t. (Reinlichkeit)
visiem ir labs ebenda. baltu galdu es turēju, tīrumā istabiņu BW. 9386 var. Zur Etymologie vgl. auch den Sumpfnamen Tīrais purvs Pas. XV, 472 (aus Setzen) und Stenden, sowie Fraenkel Rev. des ét. ide. I, 410 f.

Avots: EH II, 686

tuoška, comm.,

1) = tūļa, wer langsam, ungeschickt arbeitet Fest.: meita tāda pati tuoška kâ māte: abas mazgā vienu istabiņu pus˙dienas Fest. ;

2) wer zögernd, stotternd spricht
Fest.

Avots: ME IV, 287

trimtrallām, Adv.,

1) kopfüber,
tantariski B. Vēstn.: viņu nuo istabiņas trimtrallām izvadīs laukā Blaum. Skala ug. 216;

2) eilig hinkend, stolpernd, auf Krücken
Vīt.: iet trimtrallām (uz spieķa atspiedies, klibuojuot);

3) auch trimtralā(m) BW. 31888, (1), "?": trimtrallam, trimtrallam (Var.: trallalā, trallalā), vilki te̦k rindiņām, ieraudzīj[u]ši vāciešam trimkājām kumeliņu BW. 31888 var.

Avots: ME IV, 237

trìnkt Drosth., Notk., Serben, (mit in̂ ² ) AP., (mit ìn ² ) Alswig, Kl., Mar., Meiran, N.-Laitzen, Ogershof, prs. tre̦ncu AP., Kl., Korwenhof, Mar., prt. trinku AP., Drosth., Kl., Ogershof, Plm. oder trincu Korwenhof, Mar., Meiran, = trenkt, triekt, hastig und rücksichtslos treiben, nachjagen: luopus trinkt. suns trinka zaķi. ve̦cais trinka (Var.: trenca, trieca) jaunu meitu BW. 13151 var. puiši trinka [mani] pa ruozēm 13527, 2 var. trink[a] mani Krustiņš ap istabiņu; trinkdams iekrita ūdens duobē 21099. dē̦lu māti suņi trinca (Var.: trinka, trenca, trieca und trenka!) 23619, 7 var. Vgl. dazu Le. Gr. 598.

Avots: ME IV, 238

turêt (li. turẽti "halten [Lit. Mitt. V, 163]; haben", apr. turīt "haben"), -u, -ẽju,

1) halten:
Sprw. tur kā ar vēža nagiem RKr. VI, 983. vērsi tur pie ragiem, vīru pie vārda Br. sak. v. 1395. cieti turēt, festhalten U. pie matiem turēt RKr. VIII, 59. kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, 1. pavadu turē̦dams 1843. turi... kumeliņu! 13307. tur[i], eglīte, skujas savas! tu vairs citas nedabūsi 6604. kaut tvert tuo un turēt man būtu ļauts! Asp. MWM. v. J. 1897, S. 248. ja tik vien turē̦tu acis un prātu vaļā, tad izsargātuos nuo puosta Aps. III, 25. klusi, melša, turi muti (halte den Mund, schweig)! BW. 8402, 4. Sprw.: turi muti, dabasi pusi! RKr. VI, 500. balsi turēt A. XX, 470, (beim Singen) die Melodie abhalten: spējīgi kuorī līdzi dziedādami savu balsi par sevi vest un turēt A. XX, 471;

2) halten
(fig.), hegen U.: turet cienā un guodā (in Ehren halten) Kundziņš Vecais Stenders 39. vai tie visi guoda vīri, kas guodā turē̦ti? BW. 20678, 4. turi klusu, bāleliņ, ja tev slikta līgaviņa! 22857. sirdis cietumā turēt Kaudz. M. 63. turu labi cietu sirdi pret svešuo māmuliņu RKr. VIII, 42. turi gudru paduomiņ[u]! BW. 31606. prātā od. sirdī turēt, im Sinne halten, gedenken: mūžam turēšu jūs prātā Deglavs Vecais pilskungs 44. pagājušus laikus prātā turēt Kaudz. M. 16. naktī es jūs savā sirdī turu, auch des Nachts gedenke ich euer Blieden n. Mag. XIII, 13. Uoliņš uz Kaspara ne˙maz tik slikta prāta netur (ist K. gar nicht so schlecht gesinnt) Kaudz. M. 44. vē̦rā turēt, beachten, im Sinne behalten : es tuo ļaužu valuodiņu daudz vē̦rā neturēju BW. 8443. vārdu, suolījumu turēt, das Wort, Versprechen halten: vārdu turēt LP. III, 76; Kaudz. M. 119; Apsk. v. J. 1903, S. 584. kad saimniece vārdu un suolījumu neturuot RKr. VIII, 78. kuo suoli, tuo turi! VI, 761. guodu turēt, ehrbar sein, in Ehren leben: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kam, meitiņa, daiļa augi, kad guodiņu neturēji? BW. piel. ² 6556, 2. mīļi od. mīļu turēt, lieb haben: turi Laimduotu tik mīļu kā māsu! Kurbads. gailis vistu mīļi tur par visiem putniņiem BW. 2466. mīļi mani māte tur par visām meitiņām 12733, 5. draudzību turēt LP. VII, Freundschaft halten, befreundet sein. dusmas turēt, bose sein, zürnen: tautu meita dusmas tur(a) BW. 314, 2. es uz tevi dusmas turu RKr. XVI, 225. meitas, dusmu neturiet! BW. 6445, 3. (ie)naidu turēt, Feindschaft halten, in Feindschaft, Zwietracht leben: nāburdziņ, abi naidu turēsim BW. 445, 2. dziesmas dēļ... ienaidiņa neturiet! 957 var. brāļi tur(a) ienaidiņu 13738 var. kaŗu turēt, im Kriegszustand sein: nāburdziņi, nu mēs kaŗu turēsam BW. 31151. - viņi tur ģintis, sie gehören zur (selben) Familie Gr.-Buschh. - viņš turējis labas mites (hat mit gutem Erfolg Tauschhandel getrieben, getauscht) Janš. Bandavā I, 391. - dēliņš, kas tur tē̦va nuovadiņus, tē̦va bē̦rus kumeliņus BW. 20863. pruotuošam, mākuošam, tam turēt tē̦va zemi 3815. nu ies māsiņa savu namu turēt 17847. turi sava nama guodu! 19525. Sprw.: tur turi mājas, kur labi klājas! Br. sak. v. 685. kâ lai bē̦rnu tur un glabā? Kaudz. M. 8. vērsis bijis stiprs: ilgi turē̦ts (gepflegt, gefüttert) LP. VI, 434. turams luopiņš, ein Haustier, das gut frisst und sich schnell mästet Bauske. turamuos (die zu haltenden, zu pflegenden) putnus atškīra LP. VII, 579;

3) abhalten, einhalten, feiern:
precinieks turēja derības runu (hielt die Verlobungsrede) BW. III, l, S. 76. sarunu turēt Kaudz. M. 62, sich unterhalten. katru svētdienas rītu pātarus tur (hält man eine Andacht) JK. dievvārdus turēt Neik. 36. baznīcu turēt (Gottesdienst abhalten) Janš. Nīca 16. turēt baznīcdienas Jaun. mežk. 132, zum Abendmahl gehn. skuola nav tikusi turē̦ta (der Unterricht ist nicht abgehalten worden) A. Melnalksnis Mazsalaca 22. vakariņas turēt A. v. J. 1897; S. 136; MWM. VIII, 623, die Abendmahlzeit einhalten. maltīti turēt LP. III, 68. kāzas turēt VI, 319. (Jānītis) Bē̦rzuonē tirgu tur(a) (hält Jahrmarkt ab) BW. 32942, 4. (Jāņu) kalniņš ir dabūjis savu nuosaukumu nuo tā, ka katru gadu tur Jāņi tu-rē̦ti (gefeiert worden) Pas. I, 303 (aus Lems.). kur turēsim Jāņa dienu? BW. 33144 (ähnlich: 32358). še ē̦dam, še dzeŗam, še turam labas dienas 28482. mana jauna līgaviņa vēl turēja meitu dienas (Var.: dze̦n meitiņas ieradumu) 27175, 1. citādi gan nebatu turējuši tādu ceļu Janš. Mežv. ļ. II, 66;

4) (für etwas) halten; meinen
U.: Sprw. kas kazu par luopu tur(a), kas žīdu par cilvē̦ku! Br. sak. v. 511. neturi kungu par brāli, nedz vilku par aitu! 45. turēt par muļķi Dīcm. pas. v. I, 50. sieva šuo par ne˙kuo neturējuse LP. V, 205 (ähnlich: 378). braucēji turēja uozuolu par svē̦tu VII, 338. ne˙viens viņu par citu nedz turēja, nedz va-rēja turēt Kaudz. M. 205. kreisās ruokas de̦vumiņu, tuo par pilnu neturēju BW. 15467. svaini turu uzticamu (Var.: šķitu svaini gudru vīru) 15713, 1 var. svainīt[i] turu guoda vīru, svainīt[i]s liels palšenieks 26206, 6. cik dārgi tu turi tavu teļu? wieviel willst du für dein Kalb? Kav. es turu, ka tā valuoda ir nieku valuoda, ich halte das Gerede für nichtig U.;

5) haben
U., besitzen (nur mundartlich!): duodat alus, ja turat, ja nevaid, at-sakāt! BW. 19582. turu vienu bāleleņu 3446, 1. turu labu kumeliņu 29859. jauna gāju tautiņās druošu sirdi turē̦dama 22073. sliktu rīku turē̦dams 35462. dieviņam vēlējuos maz varītes turē̦dams 30712. ne turu es, ich habe keines Manz. 10 Gespr. es ceļu, ciek spē̦ku turē̦dams, soviel ich Macht habe ebenda. viņš turēja skaistu sievu Gr.-Buschh. viņš tur daudz zemes Warkl. svabadu laiku turē̦dams Janš. Bandavā I, 57. es, cik pie savas nabadzības turē̦dama, duošu 62. vaļu turē̦dams Mežv. ļ. II, 10. vecītis lūdza dāvanas, bet meitiņa ni˙kā neturēja Pas. IV, 367 (infl.). Sprw.: maz tur, maz bē̦dā Birk. Sakāmv. 129 (infl.). katrs puisis tur ausi (hat musikalisches Gehor) A. XX, 471. cik kas tur, soviel jeder vermag A. v. J. 1896, S. 163. bajāru daudz turuošu (wohlhabend) BW. 31221;

6) aushalten:
gribu redzēt; kuo tu vari turēt malšanā Janš. Mežv. ļ. II, 86. Refl. -tiês,

1) für sich halten, besitzen:
vecis ... Lurējās ... burtskuoku dienu skaitīšanai Janš. Mežv. ļ. I, 224. kas turas "kam ir" Fürecker n. A. v. J. 1899, S. 337;

2) einander halten;
(fig.) zusammenhalten: Jē̦kabs ar Ruti turas un agrāk vai vē̦lāk precēsies Janš. Bandavā II, 216, lai... bē̦rni pre̦cas, kad . . . tâ patīkas un turas Precību viesulis 37;

3) sich halten
U. (eig. und . fig.); sich festhalten; sich verteidigen: Sprw. turas kâ kaķis uz le̦dus JK. II, 213; Etn: II, 62. kur tie zedeņi turēsies, kad stabi neturējās! Br. sak. v. 1495. pieķeries pie akmeņu staba un turies! LP. IV, 100. pie . . . bāleliņa kā pie tē̦va turējuos BW. 3403. turas darba tautu dē̦ls priežu stalli būvē̦dams 16487, 1. ve̦cās skrandas tik tik vēl uz miesām turējušās LP. IV, 192. pats tik turies gruožā (halte dich im Zaum) Plüd. Rakstn. II, 360. turas cieši pie līguma LP. V, 190, viņa . . . pie sava apņē̦muma . . . cieti turas Etn. III, 16. pie šādām duomām turuoties JR. IV, 2. turēties duomās, ka . . . RKr. IX, 116. Sprw.: turies, kamē̦r bē̦rni paaug (dē̦li uzaugs! JK. II, 12I)! Br. sak. v. 11I. pa vardes pē̦dām turē̦damies steidzas mājās LP. V, 322. naudas visiem turas (ist genügend da, wird nicht alle) Alm. Kaislību varā 136. lai ē̦kas nuoplīsušas..., bet viņš tik turas naudā (gibt sein Geld nicht aus) Dok. A. pretī turēties, Widerstand leisten U.: mutes bajāri, kas mācēja pretī turēties BW. III, 1, S. 94. turies māte, neduod meitu! BW. 15079. turies cieti, māmuliņa, ... neduod sava auklējuma! 13684. turies (verteidige dich) . . . ar uguņa pagalīti! 14851. ubaģe turējās, ka viņai bijuse tiesība ņemt Janš. Bandavā I, 155. "ne˙kas", turējās Celmene MWM. XI, 169; "cīkstēties, spē̦kuoties" Grobin;

4) sich aufhalten:
ej nu mājies un turies precnieku starpā! Dünsb. Od. 2, 22;

5) anhalten
(intr.): laiks visu dienu turējās jauks A. v. J. 1899, S. 123. kāds nākamās dienās turēsies laiks Saul. III, 98;

6) sich verhalten, sich aufführen
U.: pa guodam turēties, sich anstāndig verhalten U. mēs bijām ciema meitas, kā māsiņas turamies: cik dižs rieksta kuoduoliņš, tuomē̦r pušu dalījām BW. 6515. druoši sevi turējuos: ... skaldīt skaldu valuodiņu 6636. labi sevi turējuos: neturēju me̦lna galda 6871. es raže̦ni turējuos: skaidri slauku brāļa namu 9977, mazs Kabiles nuovadiņš, bet ražani turējās: sunītim ze̦lta kruonis . . . 32340;

7) sich mit jem.
(acc.) als (heimlich) verlobt betrachten: viņš turuoties... Mari, e̦suot jau tikpat kâ saderināti Janš. Bandavā I, 365. viņa... klusībā tevi turējās, cerējās II 131. - Subst. turēšana,

1) das Halten;

2) das Haben;
turêšanās, das Sichhalten; turẽjums, das einmalige, vollendete Halten: par tuo kāpšļu turējumu RKr. V1II, 5; turê̦tājs, wer hält (eig. und fig.): viņš nav vietas turē̦tājs, er kann sich an keiner Stelle halten U. meita nebūs vietas turē̦tāja BW. 21943. viņš nav tās vietas turē̦tājs, er ist der Stellung nicht gewachsen U. viņš nav vēl vietas turē̦tājs, er steht noch nicht auf eignen Füssen Seew. n. U. zirgu turē̦tājs BW. III, 1, S. 18. kāzu turē̦tājs LP. VII, 152. Zu tver̂t, s. Meringer IF. XVIII, 226.

Avots: ME IV, 269, 270, 271