Paplašinātā meklēšana

adinât, 1) : auch C., Erlaa, Golg., Kegeln, Lems., Sessw., Trik.; ‡

2) freqn. zu adît, stricken:
tā būs laba līgaviņ[a], kas būs mani gaidījus[e], raibus cimdus adināj[u]se BW. 32037, 9 var.

Avots: EH I, 3

adinât, -u od. -ãju, -ãju, stricken lassen; caus. zu adît.

Avots: ME I, 11

apradinât, ‡

2) zähmen (Tiere):
daudz apradinātu zaķu Pas. Vlll, 269. Refl. -tiês: krievu tautas apradinājās ar leišiem Pet. Av. I, 62.

Avots: EH I, 107

apradinât, tr., gewöhnen, durch Gewohnheit abstumpfen, annehmbar erscheinen lassen: gan viņa apradināja tautu ar daudz nepareizībām vārduos un teikumuos Pav. Refl. -tiês, sich an etw. gewöhnen, sich vertraut machen: Jurītis apradinājās ar jaunajiem apstākļiem Purap.

Avots: ME I, 113

atradinât, fact. zu atrast 2, abgewöhnen: tuo ieradumu vajaguot viņam atradināt LP, VI, 566. Refl. -tiês, sich entwöhnen: nuo smēķēšanas, od. mit abhäng. Inf.: smēķēt.

Avots: ME I, 183

‡ Für. I, atsvabadīt ebenda, = atsvabinât.

Avots: EH I, 172

atvadinât, tr., ableiten, folgern: kādus spriedumus mēs nuo tā varam atvadināt Pūrs II, 1. *

Avots: ME I, 206

‡ II atvadinât, verschalen lassen, machen Warkl.: a. alu. Refl. -tiês Warkl., = atvadêtiês.

Avots: EH I, 177

I badinât: auch Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 84. Refl. -tiês: būtu ir maize, kuo b. pāris gadu Janš. Mežv. ļ. II, 338, Segew.

Avots: EH I, 197

I badinât (li. bãdinti), fact., hungern lassen: luopus, cilvē̦kus. Refl. -ties, Mangel leiden, sich einschränken: viņai nebija jābadinās kā dažai labai Degl. pilsētnieki dārguma dēļ badinās ar malku Ahs. viņi salst un badinās Druva I, 391.

Avots: ME I, 247

II badinât, fact. zu badît, mit Hörnern stossen lassen: sāka zē̦nus badināt MWM. VIII, 246.

Avots: ME I, 247

‡ l bradinât, undicht weben Saikava: kas tur nu tādu bradeni kuo b., - piesit reizas piecas ar sistavārn, un jau uolekts nuobradināta.

Avots: EH I, 236

‡ II bradinât,

1) = bradât: pats vis pa upi bradinā un meklē... stabulīti Pas. II, 72;

2) (li. bradìnti) waten lassen:
b. zirgus pa ūdeni Schwanb,

Avots: EH I, 236

[daradinât Drsth., gewöhnen an.]

Avots: ME I, 438

‡ gadinât (li. gadìnti "beschädigen") "bestossen" Für I: salna augli gadinājusi "der Frost hat die Frucht bestossen": (= beschädigt): Zur Etymologie s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 673:

Avots: EH I, 375

ìeradinât, [ìeradît Mar. n. RKr. XV, 115], tr., angewöhnen: tas viņai jau nuo bē̦rnu dienām tâ ìeradināts LP. VII, 789. Refl. - tiês, sich angewöhnen.

Avots: ME II, 55

[ìezadinât, anfangen zu necken: bē̦rnu Lautb.]

Avots: ME II, 90

izvadinât, verschalen machen, lassen Warkl.: i. alu.

Avots: EH I, 492

kadinât LD., = skubināt. [Vielleicht zu an. huatr, as. hwat "schnell, mutig", ahd. hwaz "scharf", got. gaƕatjan "antreiben", vgl. auch le. skadrs "scharf, munter".]

Avots: ME II, 132

‡ ladinât(iês) Bērzgale, = labinât(iês).

Avots: EH I, 710

‡ ladinât(iês) Bērzgale, = labinât(iês).

Avots: EH I, 710

I nùobadinât, tr., verhungern lassen: zirgu Tr., [Dond., Salis.] Refl. - tiês, sich zu Tode hungern, sich die nötige Nahrung nicht gönnen, allzu sparsam sein Kand.; sich arm amstellen Spr.; [sich kümmerlich behelfen LKVv.].

Avots: ME II, 758

[II nùobadinât, Kausativform zu nùobadît 2: gans nuobadinājis jē̦ru Wolmarshof.]

Avots: ME II, 758

‡ nùobradinât, ein undichtes Gewebe fertigweben Saikava: kas tur nu tādu bradeni kuo bradināt, - piesit reizas piecas ar sistavām, un jau uolekts nuobradināta.

Avots: EH II, 33

nùoradinât, ‡ Refl. -tiês,

1) eine Gewohnheit ablegen
Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "ablegen" );

2) = nuorûdîtiês, sich abhärten: bē̦rns labi nuoradinājies staigādams visu vasaru basām kājām Dunika.

Avots: EH II, 79

nùoradinât, tr., abgewöhnen: viņai dancuošanu nuoradinās MWM. X, 422.

Avots: ME II, 836

‡ nùosadinât (mit hochle. a od, ā aus e, resp. ē, ?) bepflanzen: visu ceļu ... nuosadinās ar augļu kuokiem Pas. VII, 980 (aus Rositten). In Višķi mit â aus ê̦

Avots: EH II, 83

nùozadinât, ‡

2) "nuomuocīt" Rutzau.

Avots: EH II, 108

nùozadinât, vertändeln, ["schwatzend od. summend verbringen" Bauske]: dienas un stundas labāk nuozadināt vai nuogulēt A. v. J. 1892, 1, 360.

Avots: ME II, 889

pabadinât, tr., etwas hungern lassen: kas par nelaimi, kad tevi drusku pabadina! Refl. -tiês [od. pabaduôtiês Bers.], ein wenig hungern.

Avots: ME III, 5

paradinât, ‡ Refl. -tiês, sich angewöhnen, sich gewöhnen: p. iet kaimiņu dārzā AP. p. slinkumā Schwitten.

Avots: EH XIII, 165

paradinât, tr., angewöhnen.

Avots: ME III, 86

‡ paskadinât,

1) anspornen:
paskadinājis zirgu piešiem Janš. Mežv. ļ. 1, 99;

2) p. piešus, die Sporen ein wenig andrücken (?):
paskadina drusku piešus, un viņa dūkanais auļuo tik strauji, ka ... Janš. Mežv. ļ. II, 203.

Avots: EH XIII, 172

pìeradinât, angewöhnen: garša ir ieaudzināma un pieradināma Alm. Kaislību varā 143. pama˙zītēm pieradināja viņu pie zemkuopības A. v. J. 1899, S. 308. lai bē̦rnus... pieradinātu pie kārtības un uzmanības Etn. II, 98. Refl. -tiês, sich angewöhnen, sich gewöhnen.

Avots: ME III, 282

pìezadinât, (ein Kind) viel lachen machen: p. bē̦rnu Dunika.

Avots: ME III, 312

radinât, ‡

3) "?": arājeņa līgaveņa plašus radus radināja Tdz. 46071. Refl. -tiês, ‡

2) = raduôtiês Sonnaxt: tie tē̦vi mūsu radinājās Kaltenbr.

Avots: EH II, 348

radinât, tr.,

1) fakt. zu rast, gewöhnen:
darbā, darbam, pie darba, uz darbu radināt, zur Arbeit erziehen, an die Arbeit gewöhnen: tā jāsāk darbā radināt A. XI, 484. nu es tevi radināšu grūtajā darbiņā BW. 2251,8, 2. Ūsiņš savus divus dē̦lus darbiņam radināja Mag. XX, 3, 11. paldies saku māmiņai; ... ka(d) tā mani maz(u) e̦suot uz darbiem radināj[u]se BW. 6682. tē̦vs dē̦lu tūliņ nuo mazuotnes radināja pie darba A. v. J. 1900, S. 363. man pienākas . . . . jūs radināt uz prāta patstāvību Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 54. viņš centās... radināt un cietināt tuos rakstura stingrumā Janš. Dzimtene ² I, ,193;

2) freqn. zu radît, (er)schaffen:
dievs spej... nuo šiem akmiņiem bē̦rnus radināt Glück Lukas 3, 8. Refl. -tiês, sich gewöhnen: jums . . . jāradinās... būt gatavībā uz visu Kaudz. Jaunie mērn. laiki I, 54. tanīs (jūtās) vajaga radināties nuo pašām jaunām dienām Alm. Kaislību varā 132. kas nav radinājies atsacīties Kundziņš Kronw. 66. radinājies jele pie viņa un paliec ar mieru! Glück Hiob 22, 21.

Avots: ME III, 461

I sabadinât, eine gewisse Zeit hindurch hungern lassen: dzē̦rājs zirgu sabadināja visu dienu pie kruoga.

Avots: ME III, 591

II sabadinât, einander mit den Hornern stossen machen: gans sabadināja aunus.

Avots: ME III, 591

‡ sadadinâtiês, gleichzeitig mit anderen (Gänsen) schnattern: zuosis ... vēlīgi sadadinājās Virza Straumēni ³ 147.

Avots: EH XVI, 401

‡ sadinât (mit hochle. a < e, od. mit hochle. ā < ē̦?), = stãdît 2: sadināju pupas Pas. V, 153 (aus Makašēni). Vgl. li. sodìnti und apr. III p. prs. saddinna und sedinna.

Avots: EH XVI, 403

sadinât,

1) tadeln, verschmähen
Mag. IV, 2, 139;

2) versprechen
L.; wahrscheinlich fehlerhaft für zadinât (s. dies).

Avots: ME II, 610

saradinât,

1): pirmuo dienu ganuos guovis ir jāsaradina Frauenb., Siuxt; ‡

2) "als Verwandte miteinander bekannt machen"
Gr.-Buschh.: s. ve̦cuos radus. Refl. -tiês, ‡

2) = saraduôtiês Gr.-Buschh.

Avots: EH XVI, 440

saradinât, tr., aneinander gewöhnen; miteinander befreunden Spr. Refl. -tiês, sich aneinander gewöhnen; sich miteinander befreunden Spr.

Avots: ME II, 711

saskadinât, anspornen: s. zirgu piešiem N. - Kurl.

Avots: ME III, 730

savadinât Spr., zusammenführen.

Avots: ME III, 779

sazadinât, ‡

2) = sasmīdinât Dunika: s. bē̦rnu.

Avots: EH XVI, 467

sazadinât, tr., ansprechend erlangen: jauniķis iezīmējis un sazadinājis sev līgavu Konv. ² 134. Refl. -tiês, einander zurufen, sasaukties: gani sazadinājās Alt - Autz.

Avots: ME III, 794

skadināt, eilen Für. I: zirgu ar piešiem skadināt Elv. (anspornen). Zu skadrs 2.

Avots: ME III, 863

svabadinât L. oder svabadît, = (at)svabinât, los, frei machen Für. I.

Avots: ME III, 1139

uzradinât: kad kaķi uzradina pa gultu, tad viņš gul vien AP.

Avots: EH II, 731

uzradinât, angewöhnen: u. luopus iet pļavā Stenden.

Avots: ME IV, 370

I vadinât,

1): "mehrfach führen"
Wessen; gängeln Lng.; begleiten Lubn.; kuģi ... uz druošu uostu v. Pēt. Av. IV, 199. ‡ Refl. -tiês, das Geleit geben, hinausbegleiten: aizgāja v. Lubn.; Abschied nehmen C.: viņi vadinās, vadinās, bet nevar atvadīties.

Avots: EH II, 746

I vadinât,

1) tr., freqn., hin und her führen
Bers.; sorgsam führen (z. B. einen Kranken od. einen Blinden) Rutzau; allmählich transportieren Fest.; wiederholt begleiten Mar.: saimniece meitu vadināja un maldināja visu dienu pa mežu Bers. tie abi lieli draugi, viens uotru ilgi vadina (d. h. der Gastgeber begleitet den Gast, der Gast kommt wieder zurück usw.). Mar.; "zu gehen lehren";

2) vadinât Nötk., vadinât (mit hochle. a aus e̦?) Golg., = vedinât, anspornen, überreden; mitzukommen auffordern; auffordern Lubn., Schwanb.: viņš mani vadināja pie sevis.

Avots: ME IV, 429, 430

II vadinât, verschalen lassen: kuo nu vadini alu? Golg., N.-Schwanb., Sessw., Walkl. Zu vadêtiês.

Avots: ME IV, 430

I zadinât,

1): anreden
Lng. (unter runāt);

2): zum Lachen reizen (ein kleines Kind)
OB.;

3): "sich amüsieren"
Linden in Kud., (nach Aizsils Sen. k. 279, "nur in Volksliedern") Jāsmuiža;

5): auch Līvāni; ‡

7) "vilināt, kārdināt" Bērzgale: puisis zadināja meitas.

Avots: EH II, 800

I zadinât (li. žãdinti "reden machen; anreden" ),

1) anreden, ansprechen
U., Nigr., Warkl., Wessen; freien Mag. XX, 3,174, Warkl.: tuo bāliņu zadināju (Var.: bildināju), kuram jauka valuodiņa BW. 3538 ( ähnlich 20797, 2 var.). gudram tautu dēliņam mani jaunu zadināt (Var.: bildināt) 5523, 2. grib tautietis zadināt 5845. zadin[a] (Var.: bildin[a]) tautas māršas manas 14866, 1. kad tautas jāja, tad zadināja (Var.: bildināja) 33571. 1. nedzievā svešu ļaužu zadināmas BW. I, S. 856, N 8121;

2) ([mit den Lippen komische Laute hervorbringend
Dunika) Kinder) lachen machen Kurl. n. U., Nigr., Rutzau; necken Neuhausen; auslachen, verspotten Nigr.: it kâ zadinādami de̦vuši Anetei princes vārdu Janš. Dzimtene ² II, 21. zadinādama un kailinādama Bandavā I, 237. nedrīkstē̦damas studentu tâ˙pat ar vārdiem uzrunāt, labvēlīgi zadinādamas bildina tuo ar dziesmām Janš. Līgava II, 395;

3) (leise) sprechen, schwatzen
Gr.-Buschh.; "klusi, mīlīgi runāt" (von Verliebten gesagt) Frauenb.; summen (von Insekten, von leisem Gespräch gesagt) Laud.; sich lustig unterhalten Sehmen: kuo nu zadināt kâ vārnas? (sagt man zu geschwätzigen Weibern) Gr.-Buschh.;

4) tadeln, verschmähen
U.;

5) "sveicināt" Warkl.;

6) "cildināt, daudzināt" Pilda. Refl. -tiês,

1) einander anrufen, anreden, ansprechen
Bauske, Mesoten: gani zadinās Bauske;

2) scherzen
Rutzau; einander necken N.-Bartau; "sich amüsieren" Mesoten; spielen (intr.) Bers.: var runāties, zadināties, puišus kaitināt Janš. Līgava I, 216. ar Brigitu zadinājuoties A. XI, 571. spuožam pilēm zadinājas A. XII, 741. bē̦rnus auklējuot, ar tiem zadinuoties Etn. II, 47. vēsmiņa, kura zadinājas... ap ruozes lapiņām MWM. IX, 242;

3) "klusi, mīlīgi runāt" (von Verliebten gesagt) Frauenb.;

4) "einander rühmen"
Pilda. Subst. zadinājums, die Ansprache, Neckerei Janš. Līgava II, 395. Zu li. žãdas "Sprachlaut", -žadė´ti "-sprechen", žõdis "Wort" und (s. Zubaty BB. XVII, 327) pražastis "Beiname", priežastis "Ursache". Wenn (?) li. žãdas urspr. etwa "das Mundloch" bedeutet hat weiterhin etwa zu an. gat "Loch, Öffnung", ae. geat "Tor" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 572), sowie (?) got. gatwō "Gasse"; zur Bed. vgl. etwa an. kjaptr "Maul": mnd. kevelen "laut schwatzen"; sowie an. gap "weite Öffnung, Loch; Ruf."

Avots: ME IV, 678, 679

II zadinât Frauenb., (aus Geiz) hungern.

Avots: ME IV, 679

drùošums,

1) der Mut:
druošums tautu dēliņam.,. zadināt BW. 15018, 1;

2) die Sicherheit, Gefahrlosigkeit:
kungs cerēja nuo vilkiem druošumā e̦sam LP. VI, 294.

Avots: ME I, 508

‡ ìedabât,

1) "ieradināt" Renzen: bē̦rns tâ iedabāts: 21 "anerschaffen (ieradīt" Stender Deutsch-Iett. Wrtb. Refl. -tiês (s. ME. II, 8), ‡

2) "iemīlēties" Sussei.

Avots: EH I, 507

ìedabâtiês, sich gewöhnen Wolm. n. U.: iedabājuoties, ka vairs nevaruot atradināties A. v. J. 1898, S. 369. [zirgs iedabājies iet auzās PS., Dond.; iedabāts L., zur Natur geworden.]

Avots: ME II, 7

ìemêgt, sich gewöhnen: viņa nu tâ iemē̦gusi, ka nevar vairs atradināties Naud.

Avots: ME II, 45

ìesmēķêt, tr., anrauchen: pīpi. Refl. - tiês, sich ans Rauchen gewöhnen: kas iesmēķējies, tas nuo smēķēšanas nevar viegli vairs atradināties.

Avots: ME II, 68

‡ izlutêt, = izlutināt: izlutē̦tiem bē̦rniem kuo nuoradināt ir sūrs darbs; verwöhnte Kinder sind übel zurechtzubringen Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "verwöhnen").

Avots: EH I, 464

izrunât, tr.,

1) aussprechen, sich unterreden, sprechen:
lai man ļauj šuo naksniņu ar māmiņu izrunāt BW. 26434 (gew. izrunāties). kuo pa muti izrunā, tuo pa nāsīm lai saraun. labu vien jau nevar izrunāt;

2) ausklatschen, aussprengen, ein Gerücht verbreiten:
dievs zin, vai tas tiesa, kuo tie ļaudis izrunāja BW. 15830, 1. man ļautiņi izrunāja nezināmu valuodiņu BW. 8675;

3) izrunāt pa prātam, nach dem Sinn reden:
viņš pūlējās sievai izrunāt pa prātam Saul.;

4) aussprechen, prononcieren:
vajaga bē̦rnus pieradināt izrunāt ik˙vienu vārdu;

5) jem. etw. ausreden:
e̦smu pa˙pilnam nuomuodā, tuo neizrunās man neviens J. St. bet Līzi jūs man neizrunāsit nuo prāta Blaum.;

6) erbitten, sich ausbedingen:
izrunāja kaimiņam zirgu, kuo sudmalās braukt LP. V, 318. kamē̦r tē̦vam atvēli būšu izrunājis tevi par sievu apņemt V, 210;

7) ausreden, das Thema erschöpfen:
mīļi vārdi izrunāti BW. 11794; 9508; 15458, 3. kas var dziesmas izdziedāt, kas valuodas izrunāt? 38. Refl. - tiês,

1) sich aussprechen, sein Herz ausschütten, in jem. dringen:
aiziešu pie labdaŗa izrunāties LP. VI, 6. gan tē̦vs izrunājas viņai apkārt LP. III, 69. tē̦vs izrunājās ar labu, bet dē̦ls ne un ne IV, 41. izrunājies vienam, uotram - ne˙viens (neiet uz pekli) VII, 1185. tā izrunājās šâ, uotrs tâ;

3) bis zu Ende reden, sprechen:
vai nu esi izrunājies?

Avots: ME I, 793

I milinâtiês [?] "badināties, skuopuļuoties": šuoziem tik daudz tā darba, ka ne ēšanu nevar pagatavuot; te jau es tikai tâ milinājuos kâ mēr,a kažuoks Katzd. [Verschrieben für mitināties?]

Avots: ME II, 626

nùomâcît,

1): nuomācīja, lai nu steidzuoties pruom Vanagu ligzda 66. kuo te̦vs mirdams nuomācījis FBR. XV, 75. bē̦rnam n. un nuosacīt, kas vajadzīgs Orellen; ‡

2) belehren, abrichten:
tâ mani mājā nuomacīja Ciema spīg: 69. bē̦rni bija januomāca, lai viņi neizpaustu nuotikumu Vindedze 102; ‡

3) "izmācīt, pieradināt darīt citādi nekâ ierasts" Frauenb.: kranījusēs, lai Jānis nedzeŗ; par daudz grib n.

Avots: EH II, 67

rûdît,

1): auch AP., (mit û ² ) Seyershof;

2): nuo mazām dienām pie darba rûdīts ² ("pieradināts") Salis;

3): überjagen, überreiten
Für.

Avots: EH II, 387

šķirĩba,

1) das Vonstattengehn, Gedeihen:
Laima... duod darbam škirību BW. I, S. 196;

2) Trennung
Für. I, Unterschied Manz. Lett., Für. I: liela šķirība ir starp labiem un ļauniem Für. I. briesmīgi atriebjas šķirības gars, tas tē̦vzemi nelaimē grūstu A. v. J. 1897, S. 376. - Plur. šķirības,

1) der Abschied
Spr., Wid.: gājuši uz kruogu šķirības (Abschiedsschmaus) dzert Etn. II, 35. šķirību diena pienāca Seibolt MWM. v. J. 1897, S. 687;

2) die Entwöhnung des Kindes von der Mutterbrust, die bei dieser Gelegenheit stattfindende Feier:
šķirībām taisīja mazu guodiņu, salūdza viesībās tuvīnus radus un nāburgus BW. I, S. 187. šķīrību dienai izvārīja... biezu putru, ar kuo mājeniekus pacienāja 184. mazākās nuo visām guodībām bij šķirības, kad bē̦rnus sāk atradināt nuo mātes krūts Kaudz. Vecpiebalga 42, aicin[a] viesus šķirībās BW. 2034.

Avots: ME IV, 44

I stalgs,

1): auch (mit al˜ ) Gramsden; stalga māte, stalga meita, visu gaļu saē̦dušas VL. aus NB. RKr. XX, S. 68. ‡ Subst. stal˜gums, das Vernaschtsein:
atradināt guovi nuo stal˜guma Dunika; "Leckerei" Lng.; gārdi ēdieni un stalgumi (Leckerbissen) ir vadītāji uz ubaga namu Dünsb. L. Av. 1846, № 39.

Avots: EH II, 569

uzmest (li. užmèsti "hinaufwerfen", r. возмести ),

1) hinaufwerfen; aufwerfen
(eig. u. fig.) L.: uzmest kam cilpu kaklā. uzmest kam zemes virsū. uzmest krāsnī malku. brūte... pārlauž vēl kādu skalu un uzme̦t virsū BW. IIl, 1, S. 22. krāsnij uzmest (Holzscheite in den brennenden Ofen werfen) LP. IV, 146. uzmest drēbes R. Sk. II, 236, Kleider drüberwerfen, eilig an-, überziehen. duobi uzmest, ein Gartenbeet aufwerfen U. valni, kupaču, ruobežu uzmest Kaw. dambi uzmest Wid. ceļu uzmest Lancmanis, einen Weg mit Grant bedecken. uzmest aude̦klu Wid., die Webearbeit beginnen. uzmest (acis, valdziņus, adīkli, cimdu, zeķi usw.), die ersten Maschen des Strickzeugs aufwerfen Grünh.: aduot uzmest valdziņus (acis Salis) C. paliek... cimdi kâ uzme̦sti, neadīti BW. 7243 var. Baibele uzmeta savu adīkli Janš. Mežv. ļ. II, 102. uzmest acis LP. I, 147; Aus. I, 5,

a) einen Blick auf etw. werfen:
es būt[u] tādu nuolūkuoj[u]se, vienu aci uzme̦tuse BW. 21370. uzmest skuķim acis;

b) aufpassen:
uzmet bē̦rniem acis (passe auf die Kinder auf)! Golg. uzmest lūpu (Dond.) od. lūpas, snuķi (U.), šņukuru (Gold. und Schönberg n. Etn. I, 45), urskulu (Etn. I, 45, Kaw.), die Lippen (die Nase U.) aufwerfen, böse sein: tas lūpu uzmetis jau dienām staigā apkārt, der geht mit aufgeworfener Lippe (böse) schon tagelang umher Mag. XIII, 3, 65. viņa ēda lūpas uzme̦tusi A. XVI, 361. mani uzme̦zdams snuķi izsmeja Lapsa Kūm. 262. uzmest kumpumu od. kūkumu, einen Buckel aufwerfen: Incītis uzmetis kumpumu, Lapsa Kūm. 6. kaķis uzme̦t kūkumu Purap. Kkt. 16. uzmest garu LP. II, 80,

a) das Wasser auf die heissen Steine des Badstubenofens giessen;

b) vom Trinken alkoholischer Getränke gesagt.
uzmest guovīm miltus, Mehl in das Getränk der Kühe schütten. uzmest (naudu), die Geldgabe der Hochzeitsgäste hin1egen U. burti uzme̦sti steidzīgi Baltpurviņš I, 158, die Buchstaben sind hingeworfen, flüchtig aufgeschrieben;

2) anschweissen:
uzmest nuodilušam cirvim zuobus Golg.;

3) aufbauen
Neuwacken, Walgalen: uzmest mazu mājiņu Upītis St. 34. ē̦kai uzmest stāvu Kundziņš Vecais Stenders 7;

4) auch uzmest uz lampas, = iemest 4: uz tā varam uzmest nuo krūkas RA.;

5) einen Schlag versetzen:
uzmest zirgam ar pātagu KatrE.;

6) = uzspẽlêt (vom Kartenspiel gesagt):
uzmetīsim kārtis! Bers.;

7) erinnern
(tr.), Anspielungen machen Spr. Refl. -tiês,

1) sich (ein Kleidungsstück) auf-, überwerfen:
uzmetuos rīta svārku Janš. Dzimtene V, 76. vīrieši uzmetās savus kamzuoļus uz galvu Bandavā II, 102. viņa uzmetās lakatu Stari I, 10;

2) sich aufstützen:
uzmesties uz galda. kuo, kundziņ, tu duomāji uz niedriņas uzmeties? Rkr. IX, 110. uz ruocinu uzmetuos BW. 27288;

3) sich auf etw. niederlassen:
kāpuostiem tārpi uzme̦tušies. vasarā uzme̦tas stādiem kukaiņi Etn. I, 52. kad tev utes uzme̦stuos! Br. sak. v. 1579, uzmeties kâ putns zarā Etn. II, 44. laiva uzmetās uz sēkļa. - Part. uzmeties, ansässig Brasche;

4) sich einfinden, zum Vorschein kommen, entstehen, eintreten
(perfektiv): viņam uz kakla uzmeties auguons. viņam uzmetās bailes Arrasch. sauss laiks uzmeties Siuxt;

5) sich (als Führer, Parteigänger
U.) aufwerfen: uzmesties par varmāku Ahs., Kaw. uzmesties pagastam par kungu Sudr. E. MWM. v. J. 1896, S. 601. Uozuoliņš... uzmetās Pēteŗam par draugu MWM. VIII, 331, kuŗš Annai uzmeties par brūtgānu Poruk Dzive un s. 131. druošums tautu dēliņam uzmesties zadināt BW. 15018, 1. - Subst. uzme̦tums,

1) das Konzept
MWM. X, 175;

2) die Aufschüttung, der Damm
Wid.

Avots: ME IV, 358, 359

uzrîdît: tie suņi ir uzrîdīti ² (= rīduot ieradināti krist virsū svešiem) Frauenb.

Avots: EH II, 732