Paplašinātā meklēšana

‡ àiztakšķinât suôļus, mit hörbaren Schritten (die Füsse anschlagend) hin-, weg- gehen: bruģi, pa kuŗu aiztakšķināja suoļus neskaitāmas kājas Veselis Daugava v. d. I 1934, S. 3.

Avots: EH I, 57

‡ *akšķi od. *akšķes, Schachtelhalme (?): izmazgāja četri puodi ziepju, izberza divi ve̦zumi akšķu Pas. IV, 141. Vgl. ašķis.

Avots: EH I, 66

bakšķi, auch àizbakšķi, Material (z. B. Hede od. Moos) zum Verstopfen od. auch die Werkzeuge zum Verstopfen P. [Zu bakstît.]

Avots: ME I, 252, 253

‡ blarkšķis,

1) "truoksnis" Fest.;

2) ein Schwatzer
Fest.

Avots: EH I, 226

brakšķis, brakšis, brãkšķis, brãkšis, das Krachen, der Krach: viņš izdzirda kuoku brākšķi LP. VII, 952.

Avots: ME I, 323

gakšķinât, gackern M.

Avots: ME I, 589

izbrakšķinât, izbrakšinât, tr., das Flachsbrechen beendigen, eig. auspoltern: mēs tavus liniņus izbrakšinājām BW. 28453.

Avots: ME I, 718

kakšķinât, kakšinât Vīt. 68, intr., gackern Smilt., Erlaa, schwatzen: bē̦rzu zaruos svilpuo, kakšķina strazdi Egl. smējās klusi kakšinādams Seibolt.

Avots: ME II, 138

klakšķiens, klakšiens, ein einmaliges Klatschen, Geklapper, Schnalzen mit der Zunge.

Avots: ME II, 211

klakšķinât, intr.,

1) klatschen:
ar pātagu Etn. I, 34; ar pirkstiem Konv. ² 1709;

2) klappern:
zuobiem MWM. IX, 634;

3) [klakšināt U.], mit der Zunge schnalzen
Ahs.: mēli Purap., Duomas I, 840; gew. ar mēli: kruodzinieks klakšķināja ar mēli MWM. VII, 803. klakšķināmas patskaņas, Schnalzlute Konv. ² 1260;

4) klopfen:
vē̦rstuvi C.

Avots: ME II, 211

‡ kļakšķinât Bērzgale, = klakšķinât 3.

Avots: EH I, 625

‡ kņakšķienis Strods Par. vōrdn. 93, = knakšķis (?).

Avots: EH I, 635

‡ knakšķinât Trik., Zögenhof, knakken (knistern) machen.

Avots: EH I, 627

knakšķis, ein knackender Ton Stari II, 665.

Avots: ME II, 242

krakšķinât,

1): klappern (vom Storch)
Ahs., Siuxt. ‡ Refl. -tiês, = krakšķinât: stārks ar snābli krakšķinās Siuxt.

Avots: EH I, 640

krakš(ķ)inât, auch krākšķinât,

1) intr., freqn. zu krakš(ķ)êt, wiederholt ein wenig krachen, klappern, krächzen:
kuo tie kraukļi krakšķināja (Var.: krakšķināja, krākšķināja) BW. 13063. tev nevajag tâ krakšināt; tava balss mani muoca U. b. 64; 44;

2) klopfen:
viņš sāka krakšināt savu pīpīti R. Sk. II, 138.

Avots: ME II, 256

I krakšķis, krakšis,

1) der Krach:
ar savu krakšķi vāks tiek aizdarīts Latv.;

2) der Husten, das Räuspern
Ar.;

3) der Schnaps:
kučieris iemetis savu krakšīti Etn. IV, 126.

Avots: ME II, 256

[II krakšķis, ein Schwätzer, Lügner: taisnības jau nuo viņa nedzirdēsi, tas jau ir gatavais krakšķis Fest.]

Avots: ME II, 256

lakšķis, eine in kleine Stücke zerschnittene Kartoffel Kokn. n. Etn. IV, 19. [Zu laksis?]

Avots: ME II, 416

I lakšķis, ‡

2) eine Schnitte
Saikava: burkāns sagriêzts četruos lakšķuos.

Avots: EH I, 717

‡ II lakšķis Iw., der Stengel od. Halm einer Getreidepflanze (z. B. des Weizens) vor dem Ährentreiben.

Avots: EH I, 717

makšķis,

1) weisser Hase, Kaninchen;

2) ein gewandter Hund
Apšciems,

Avots: ME II, 555

‡ II makšķis Oppek. "makšķere",

Avots: EH I, 779

miedakšķi [?] "mežu ašķi" Nurmhusen, Eckendorf.

Avots: ME II, 650

‡ nakšķis Rümershof, jem., der Kleinigkeiten stiehlt. Zu našķis?

Avots: EH II, 3

nùokakšķinât, intr., eine kurze Weile gackern: gailis tik nuokakšķināja vien A. XVIII, 130.

Avots: ME II, 793

nùoklakšķinât, nùoklakšinât, tr., intr., eine kurze Weile schnalzen: Zariņš nuoklakšķināja ar mēli MWM. VII, 848. viņš smeķīgi nuoklakšķinājas lūpas Latv.

Avots: ME II, 797

nùopakšķinât, ‡

3) schwatzend od. nur zum Schein arbeitend (die Zeit) verbringen
Nötk. Refl. -tiês, ‡

2) schwatzend od. nur zum Schein arbeitend die Zeit verbringen
Nötk., Ohlenhof.

Avots: EH II, 73

nùopakš(ķ)inât, [1) "glättend leicht schlagen";

2) die Lippen schliessen und mit Geräusch öffnen]:
reizes divas zirģelis iegrudzinājās un nuopakšināja ar apakšlūpu Ver. II, 427. Refl. -tiês [MSil., eine Weile kurze, helle Laute von sich geben (z. B. bei leichtem Anschlag, beim Tropfenfallen ins Wasser u. a.) Lennew., Bers., Dickeln]: K. nuopakšķinās ar savu kuoka kāju Niedra Kad mēness dilst. [zuosis un pīles pēc uztraukuma nevar nuopakšķināties vien Peb., Vīt., Vank.; "eine Weile (wiederholt) die Lippen schliessen und mit Geräusch öffnen" Grünwald, Wolgunt, Mitau.]

Avots: ME II, 826

[nùopakšķinâtiês "sich beschmutzen" N.-Peb., Salis.]

Avots: ME II, 827

‡ pakrakšķinât,

1) ein wenig krakšķinât 1;

2) "?": pastipri pakrakšķināja cibiņas vāku Janš. Dzimtene II, 325.

Avots: EH II, 143

pakšķinât: pīle, bē̦rnus ve̦zdama, pakšķina (erzeugt gewisse Laute) PV. - Zur Bed. vgl. auch nùopakšķinâtiês und nùopakšķinât ‡ 3.

Avots: EH II, 145

pakš(ķ)inât, intr., tr., den Schall pak(š) hervorbringen, patschen, klopfen, paffen: zirgi pakškina kājām AU. pakšķināja ar plaukstu uz viņa kaklu Niedra. mierināja, vinam uz ple̦ca pakšķinādams A. XX, 949. kâ [stārķis Ar.] dzenis pakšķinādams MWM. VIII, 326. ņēmās pīpīti pakšināt Zemk., [pakšķināt Grünwald]. gultā gulēja tē̦vs, pakši nādams sīkus, zilus dūmiņus Latv. [pakšķinât (schliessen und darauf hörbar öffnen) muti Mitau. zirgs pakšķina, läuft in kleinem Trab Grünwald. lietus piles pakšķina, fallen schallend Grünwald.]

Avots: ME III, 50

pakšķis,

1) s. paksis;

2) eine Speise aus gestossenem Hanf:
steņķi jeb staku Jęrkulē sauc arī par buomīti, lāci, pakški un tempi Etn. II, 136.

Avots: ME III, 50

I pakšķis

1): auch AP., Heidenfeld, Lubn., Mesoten; "Dunika" und "Wolmarshof" (ME. III, 49) sind zu streichen; uz kūts pakšķa tupē̦dama BW. 2613, 2 var.

Avots: EH II, 145

‡ II pakšķis, Bezeichnung eines Schalles: uotrā istabā bija dzirdams p. Ermes, Jürg.

Avots: EH II, 145

papakšķinât, papakšinât, etwas (wiederholt) klopfen, leicht schlagen: papakšināja ar pirkstu rūti Duomas I, 125. viņš papakšķina lūpas Vēr. I, 1393. baruons draudzīgi papakšķināja Pēterim uz ple̦ca Seibolt. [papakšķināt pa muguru Grünwald. papakšķināja savam zirgam gūžu Neu-Wohlfahrt.]

Avots: ME III, 80

[papalakšķi Bauske "= puplakši".]

Avots: ME III, 80

paplakš(ķ)inât, intr., etwas klatschen, tätscheln: lai paplakšinātu viens uotram pa vē̦de̦ru Duomas I, 424.

Avots: ME III, 82

pìeklakšķinât,

1) dazu schnalzen:
p. ar mēli Bers., N.-Peb.;

2) "schwerfälüg heranfahren"
Jürg.

Avots: ME III, 257

puplakšķi (unter puplakši): nom. s. puplakšķis Iw.

Avots: EH II, 326

‡ pupalkšķis (fehlerhaft für puplakšķis?), menyanthes trifoliata (?): še auga trusītis, še - pupalkšķītis Tdz. 54555. Vgl. puplakšķi (unter puplakši).

Avots: EH II, 326

‡ pupulakšķis Spr., ein Bohnenstengel.

Avots: EH II, 327

rakšķis, ein Splitter Smilten (wohl für *rakstis, gen. rakšķa); zu raksts I.

Avots: ME III, 475

rupakšķis L., = rupucis, die Kröte.

Avots: ME III, 562

sabrakšķinât, tr., einen krachenden Lärm erzeugend zerbrechen: kaulus starp asiem zuobiem sabrakšķinādams MWM.

Avots: ME III, 596

‡ saplakšķinât Lös., = sapļãpât 1: s. niekus.

Avots: EH XVI, 436

‡ sasnakšķinât Siuxt "sakuožļāt": kuo zirgs silē sasnakšķina, tuo atduod guovīm.

Avots: EH XVI, 449

skrakšķinât, ‡

2) schlagen (vom Gesang der Nachtigall):
lakstīgala skrakšķināja BW. 2697, 6 var.

Avots: EH II, 506

skrakšķinât Ar., rasseln, knarren machen.

Avots: ME II, 886

šmakšķis, einer, der schmatzt L., St., u.

Avots: ME IV, 81

‡ snakšķinât Siuxt, die Kinnladen bewegen, sich gleichsam zum Essen anschicken; taut (fr)essen, "kuošļāt": vilki nākuši pretī un zuobus vien snakšķinājuši. kad sivē̦ns sāk jau iet gar cūkas sili, pauošņāt, s., tad jāsāk viņam duot ēst.

Avots: EH II, 541

šņakšķinât Grünw., knirschen, laut zusammenschlagen (intr.) machen: suns dusmās zuobus šņakšķina.

Avots: ME IV, 91

šņakšķis, einer, der schmatzt Wid.

Avots: ME IV, 91

sprakšķinât, = sprakstêt: sārts sprakšķina juo muoži Jaunības dzeja 59. ciemi sprakšķinās (werden prasselnd brennen) A. v. J. 1899, S. 14. Refl. -tiês, prasseln MSil., (mit -kši-) Nötk.; krachen machen, knistern machen Smilten, Mar.: puikas pa kaktu sprakšķinās.

Avots: ME III, 1009

sprakšķis, s. spraksts.

Avots: ME III, 1009

takšķinât, pochen, klopfen, hämmern: tūkstuoš āmuriņi takškināja deniņuos Veselis Netic. Tuoma mil. 175.

Avots: ME IV, 126

‡ trakšķienis Strods Par. 176, ein gewisser Schall (?).

Avots: EH II, 690

trakšķinât: auch Ekau, Grünw., Nötk., Salgaln.

Avots: EH II, 690

trakšķinât, freqn., fakt., schallnachahmendes Verbum, krachen, knarren machen Vīt.; klappern, schnarren (wie eine Maulwurfsscheuche) Schibbenhof; mit den Zähnen klappern Gold.; mit der Zunge klatschen Schonberg; mit den Fingern (auf der Tischplatte) trommeln Gold.; vom Klappern des Storchs gesagt Widdrisch, vom Singen des Staars Gr.-Salwen, von gewissen Stellen im Gesang der Nachtigall Bers., Lennew., Ruj., Salgaln, Vīt.: kuo tu vienmē̦r tâ trakšķini? Schönberg. vāverīte trakšķināja ar meitām maltuvē BW. 2353. tas putns skaisti trakšķina Meselau. strazdi svilpj, trakšķîna Janš. Bandavā II, 425. lakstīgala trakšķināja (Var.: trikšināja) BW. 30614, 6 var. lakstīgala trakšķina, kad tās dziesma līdzinās arkla vārstuves klabinašanai Bers.

Avots: ME IV, 219

trakšķinât "?": viņa sāka trakšķināt savu slinkuo, vienmuļīguo riksīti Upītis Sniega pārslas.

Avots: ME IV, 254

uzpakš(ķ)inât, auf etw. patschen, klopfen (perfektiv): kādam ar ruoku uzpakšķināt uz vē̦de̦ra Bers.

Avots: ME IV, 363

zvakšķinât,

1) s. zvakšinât;

2) s. zvakšêt.

Avots: ME IV, 763

žvakšķinât, = zvakšķinât 1: ienaids žvakšķina ķēdes uz ruokām Vēr. I, 1111.

Avots: ME IV, 841

žvakšķis, ein dumpfeŗ heftiger Schall Lennew.

Avots: ME IV, 841

‡ atdrupêt AP. = atdrunêt: kūtij pakšķis atdrupējis.

Avots: EH I, 139

bads (li. bãdas), auch badus C. (besond. in der Verbindung: nuo badus), der Hunger, die Hungersnot, jeder fühlbare Mangel: bads klētī, tukšums vē̦de̦rā. naudas bads, grosser Geldmangel. tur meitu nebija bads, da war kein Mangel an Mädchen MWM. VIII, 407. badu, badu (Var.: bada, bada) Jānīts nāca, vēl badāku (Var.: badāki, juole badu, vēl juo bada) Pēterīts BW. 33031. bads ar sienu, Heumangel. bads rē̦guojas gar visiem pakšķiem, der Hunger lauert aus allen Ecken LP. II, 29. bads sāk vai acis no pieres spiest. badu ciest, Hunger leiden; badu kāsēt, geizen (= baduoties A. X, 438), Hungerpfoten saugen St.; badu vilkt, ein Hungerleben füren AP.; bada tiesu nopelnīt, so viel verdienen, dass man nicht vor Hunger sterben muss. badu [li. badù] od. badā, auch baltā badā od. bada nāvē mirt, badā aiziet, vor Hunger sterben. Sprw.: bads dara rūgtumu saldu, Hunger ist das beste Koch; bads māca strādāt, aukstums tecēt; bads māca lūgties, trūkums diedelēt; kas negrib strādāt, cieš badu; badā spokus redz; badā bez nāves mirst; rij, kā pie bada bijis; cīnās kā bads ar nāvi; tā kā badu paredzējis (dzīvuo), sagt man spottisch von einem Geizigen. Genitivverbindungen: bada bē̦rni, ļaudis, vom Hunger gequälte Menschen; bada dienas, Hungertage; bada dzīve, Hungerleben; bada dze̦guze, bada taure, bada tūte, der Wiedehopf; badgalis Nigr., badkāsis od. bada kāsis, auch bada karsis od. kāsējs A. X, 438, St., fem. (kas kaut kāda bada kāse (Var.:, bada kāsis), tai pašai nepietika BW. 4412), bada stakle, der Unersättliche, Nimmersatt: kuo badkāsis krāj, tuo plītnieks nuotērē; badkāsim jau ne+kad nav diezgan. bada laiki od. gadi, teure Zeiten, Hungerjahre. bada maize, Hungerbrot. bada pātaga, der Angelstiel NP.; bada puķīte, Hungerblümchen A. XV, 469, auch badene. [Nach Fick Wrtb. I ⁴ , 89, Uhlenbeck got. Wrtb. 26, Zubaty' BB. XVIII, 250 u. a. zu ai. bādhatē "drängt, drückt", bādha-ḥ. "Bedrängnis". Aber im Vokalismus stimmt zu ai. bādh- besser li. bodùs "beschwerlich". Vielleicht gehört bads vielmehr zur Wurzel bhedh "stechen" (in best und badît); hinsichtlich der Bedeutung vgl. d. Hunger: li. keñkti "wehe tun", kankinti "peinigen", an. há "quälen", und ahd. quāla "Qual": le. dzelt "stechen".]

Avots: ME I, 248

bakš(ķ)uoties, Zauberei treiben Erlaa. Wohl zu bakšķi; vgl. bâkšķis und bašķuoties.]

Avots: ME I, 253

blūkšķināt, blūkšinât, fact., lärmen, mit der purga die Fische treibend Lärm hervorbringen Caunītis; gerauschvoll schlagen: (kre̦klus) ap pakšķiem blūkšķināju (Var. apdauzīju, paplītēju) BW. 23045, 3 var.

Avots: ME I, 319

brakšinât [brãškini], kracen machen, Lärm hervorbringen: tur vajaga ze̦lta piešu, kas grīdiņu brakšķināja BW. 24098, 1. Refl - tiês, poltern, krachen: nāc ārā, nāc ārā, kuo krūmuos brašķinies? BW. 13473.

Avots: ME I, 323

‡ bràkšķinât ² Saikava, = brakšķinât: kuo tu tur brākškini, staigādams pa le̦du?

Avots: EH I, 239

brãkšķis (unter brakšķis),

1): auch (mit à ² ) Lub., Saikava; ‡

2) ein Schwätzer
(mit à ² ) Saikava.

Avots: EH I, 239

dakša, in einigen Gegenden Pl. t., die Heugabel, Mistgabel; kratāmās dakšas, die Schüttgabel BW. 26125. Das Dem. dakšiņa od. als Pl. t. dakšiņas, (dial. dakšķiņa A. XII, 32),

1) die Tischgabel:
ar dakšiņām tie vēl neēda;

[2) Garbengabel, kleine Mistgabel
Bielenstein Holzb. 503 u. 504]. dakšu arkls, s. arkls. Dial. auch dašķe, (hochle.) daška, [dakšķis (nom. s.) Römershof, dasti Lisohn. Also dast-, dask- (und dakst- > daskt-) nebeneinander; wenn s hier aus k̑, wohl zu norw. tagg(e), mnd. tagge "Zacke", mnd. tack(e) "Ast, Zacke".]

Avots: ME I, 433, 434

[drupêt. -u, -ēju, drupt. morsch werden: mājas pakšķi jau sāk drupēt, juo kuoki jau galigi satrunējuši Bers. maize drup Bers., Sissegal. zeme sāk drupēt Warkh.]

Avots: ME I, 504

izpũt (li. išpúti), intr.,

1) ausfaulen:
uozuols, kuŗam viducis gluži izpuvis LP. VII, 488. grīdas pakšķi izpuvuši;

2) durchfaulen:
lai zeme cik necik izpūtu MWM. VIII, 405. Refl. - tiês,

1) zur Genüge faulen:
cik ilgi labība neizpuvās un neizpelējās gaŗā lietus dēļ tīrumā Aps.;

2) zur Genüge faulenzen, schlafen:
gan tu biji izpuvies uz ve̦ciem kažuokiem BW. 24985.

Avots: ME I, 788

klakšinât (unter klakšķinât 3),

1): mit der Zunge schnalzen
-auch Dunika; ‡

2) schnattern
Ramkau: pīles klakšina: ‡

3) mit einem Lockruf
klak (Hühner) rufen Salis: k. vistas un cāļus: arī gailis klakšina, kad sauc vistas.

Avots: EH I, 609

klakšis, klakšķis,

1) der Klatsch, Lärm, das einmalige Schnalzen mit der Zunge:
gaidīja lielu blīkši, iznāca tik klakšis Lub. sitat klakšus, sitat knakšus, lai nuobēdza baidīklīši BW. 26178, 7;

2) der Schwätzer
C., AP., Bers.

Avots: ME II, 211

klakšķêt, klakšêt, - u, - ẽju, intr.,

1) klatschen, klappern:
gailis (plintes) klakšēja, bet šāviens negāja vaļā Lub. zirga pakavi klakšķēja uz akmeņiem Duomas I, 6. klakšēj[a] zuobi runājuot BW. 20278, 2;

2) glucksen, hell tönen:
vanckare klakš kuļinuot Lub.;

3) schwatzen, plappern:
met mieru! kuo klakši? Lub. tu tik ļurkšķi un klakšķi kâ klaburnīca Doku A. [Zu r. клокъ " dumpfes Geräusch", poln. klekot " Geklapper" u. a. bei Berneker Wrtb. I, 511 u. 521.]

Avots: ME II, 211

‡ kņakšs Strods Par. vōrdn. 93, = knakšķis (?).

Avots: EH I, 636

krakš(ķ)inât, auch krākšķinât,

1) intr., freqn. zu krakš(ķ)êt, wiederholt ein wenig krachen, klappern, krächzen:
kuo tie kraukļi krakšķināja (Var.: krakšķināja, krākšķināja) BW. 13063. tev nevajag tâ krakšināt; tava balss mani muoca U. b. 64; 44;

2) klopfen:
viņš sāka krakšināt savu pīpīti R. Sk. II, 138.

Avots: ME II, 256

‡ krākulis, = kràcējs (?): vai dzirdi, krākuli, kuo nu krakšķini? celies tik augšām! Mekons Septiņi okstoņi 26.

Avots: EH I, 645

‡ krauklenêt, = krauklêt: kuo tie kraukļi krauklenēja (Var.: kraucināja, krakšķināja)? Tdz. 42350, 3.

Avots: EH I, 643

kraûklis [Lis., Jürg., Serbig., Preili., PS., C., kraûklis ² Wandsen, Selg., kraũklis Dond., kŗaûklis Neuenb., kraûklis ² Līn., Nigr., Dunika, Lautb., kràuklis ² Kl., Nerft, Ogersh.] (li. krauklỹs) "Krähe", [kriauklys "Rabe" ]), n. St. u. U. auch kraukls,

1) der Kolkrabe (corvus corax);
jūŗas od. ūdens krauklis, Kormoran (phalacrocorax carbo) Natur. XXX, 248. krauklis krakšķina, krancina, kraucina, kraukšķina. Sprw.: krauklis krauklim acis ārā neknābs. niknam krauklim nikni bē̦rni. ir krauklis ne̦s ē̦damuo bē̦rniem. zuog kâ krauklis. me̦lns kâ krauklis;

2) gemeine Kröte (bufo cinereus)
RKr. VIII, 101. [Zur Bed. 2 vgl. etwa li. krauklė˜ "eine Meerschnecke"(?); zur Bed. 1 - le. kraucinât, kraukât, kŗaukt, li. kraukti "krächzen wie ein Rabe", slav. krukъ "Rabe" u. a., s. Trautmann Wrtb. 139 f., Berneker Wrtb. I, 629, Būga РФВ. LXXI, 50, Persson Beitr. 377, Lidén Blandade språkhist. bidrag I, 34 ff.]

Avots: ME II, 263

laksis, das Stück, das Scheit, Holzscheit: malka jāsaskalda lakšus Dobl., Oberk., Infl. [Zu lakšķis, lakats?]

Avots: ME II, 416

lakstîgala (li. lakštiñgala), lastĩgala PS., C., lakstīgala dzied, puogā, sit BW. 3354, darina, trauc Aps., trakšķina, trikšķina, trīcina, tricina, vidžina, vizina, vīterē BW. 30614, 4. lakstīgala, trejvaluode (trejvaluoda) BW. 13872. Sprw.: lakstīgalai nesmukas spalvas, bet smuka dziesma. [Zunächst wohl aus *lakstingā (s. Būga KZ. LI, 123) mit dem Suffix von li. blezdingà, le. bezdelîga "Schwalbe" und daraus wohl unter dem Einfluss von d. Nachtigall umgebildet; wohl zu li. lakštúoti "весело пѣть" РФВ. LXXI, 465.]

Avots: ME II, 416

I maksts, -s (li. makštìs "Messerscheide") N.-Schwanb., [in Ruj. und Selg. ein o- Stamm], makste, Plur. makstis, [nom. s. makstis, nom. pl. makšķi PS.], die Scheide, das Futteral: izraut zuobe̦nu nuo makstīm, den Degen aus der Scheide ziehen. atruod kâ dūci od. zuobe̦nu makstī, so sagt man von etwas leicht zu Findendem. nazis bija makstītē Vēr. I, 1237. nuo stiebru makstīm izlien ārā sešas vārpas Liev. [miežu vārpa vēl makstī (= vēl nav pilnīgi izplaukusi) N.-Peb. maguonei sē̦klas ir makstīs Kreuzb. miežu graudi ir makstīs (in Htilsen) Arrasch. zirņi ir makstīs (in Schoten) Warkl., Arrasch.] Zu maks I.

Avots: ME II, 555

nùokrakstêt, nùokrakšķêt [Dond., Plm.], nùokrakšêt, nùokrakšķinât, einen krachenden, knackenden, klappernden Laut von sich geben: kauli, gulta, durvis nuokrakst. kliņķis nuokrakšēja R. Sk. II, 137. kad starks nuolaižas ligzdā, tad tas mē̦dz nuokrakšķināt Ahs. n. RKr. XVII, 41. kuoks nuokrakstēja, - tūliņ lūdzis Dond.

Avots: ME II, 800

nùokrapšķêt, intr., [einen knarrenden, knisternden, knasternden Laut von sich geben Jürg.]: gāja, ka zābaki vien nuokrapšķēja. [duris aizvērās, atslē̦ga nuokrapšķēja. N. - Peb., Jürg. smiltis uzkuožuot (ē̦duot), nuokrapšķ; kaķim peli ē̦duot kauliņi nuokrapšķ Schwanb., Aahof, Lis. kaķis uzskrēja pa pakšķi, ka nuokrapšķēja vien Vank., Naud.] Relf. -tiês,

1) "?" vīrs ienācis ka nuokrapšķējies vien Etn. III, 16; [2)"sich räuspern (beim Beginn einer Rede)"
Behnen].

Avots: ME II, 801

nùopakš(ķ)inât, [1) "glättend leicht schlagen";

2) die Lippen schliessen und mit Geräusch öffnen]:
reizes divas zirģelis iegrudzinājās un nuopakšināja ar apakšlūpu Ver. II, 427. Refl. -tiês [MSil., eine Weile kurze, helle Laute von sich geben (z. B. bei leichtem Anschlag, beim Tropfenfallen ins Wasser u. a.) Lennew., Bers., Dickeln]: K. nuopakšķinās ar savu kuoka kāju Niedra Kad mēness dilst. [zuosis un pīles pēc uztraukuma nevar nuopakšķināties vien Peb., Vīt., Vank.; "eine Weile (wiederholt) die Lippen schliessen und mit Geräusch öffnen" Grünwald, Wolgunt, Mitau.]

Avots: ME II, 826, 827

nùoslàistît, tr., (mit Pfählen) bestecken, umstellen Spr. Refl. -tiês, trödeln, sich rekeln, faul bei der Arbeit sein, sich umhertreiben: nuoslaistās tik gar pakšķiem MWM. VII, 5.

Avots: ME II, 850

‡ paklakšinât, = paklakšķinât: Šrāders paklakšināja mēli Upītis Pirmā nakts 84.

Avots: EH II, 142

pakš(ķ)inât, intr., tr., den Schall pak(š) hervorbringen, patschen, klopfen, paffen: zirgi pakškina kājām AU. pakšķināja ar plaukstu uz viņa kaklu Niedra. mierināja, vinam uz ple̦ca pakšķinādams A. XX, 949. kâ [stārķis Ar.] dzenis pakšķinādams MWM. VIII, 326. ņēmās pīpīti pakšināt Zemk., [pakšķināt Grünwald]. gultā gulēja tē̦vs, pakši nādams sīkus, zilus dūmiņus Latv. [pakšķinât (schliessen und darauf hörbar öffnen) muti Mitau. zirgs pakšķina, läuft in kleinem Trab Grünwald. lietus piles pakšķina, fallen schallend Grünwald.]

Avots: ME III, 50

I paksis [Wolm., Salis, Jürg., Dond., Gr.-Buschhof], pakšķis [Lis., C., Arrasch, Dunika, Kreuzb., Wolmarshof, N.-Peb., Wessen], pakšis [Lautb., Selg., Nigr., Wandsen, Bauske, Gr.-Essern, Behnen, Widdrisch, Adiamünde, KL, pakšs Schujen, Warkl., pakša Ruj.],

1) die aus den Balkenenden zusammengefügte Hausecke, Norke
(vgl. Mag. XX, 3, 151), ebenso die aus den Bretterenden zusammengefügte Ecke eines Kastens: ē̦ka būvē̦ta pakšuos; lāde pakšuos salaista Nigr., Lasd. bads rē̦guojas gar visiem pakšķiem LP. 11, 29. [aiz pakšiem stāvēt U., sich verborgen, halten, nicht arbeiten wollen.] nuoslaistās tik gar pakšķiem (trödeln, faulenzen) MWM. VII, 5. divi ņe̦mas bārties, ka visi pakši trīc Vēr. II, 321. tie negribēja atstāt tē̦vu tē̦vu pakšus Stari II, 150; aiz pakša iet, seine Notdurft verrichten;

[2) die unausgehöhlten Stücke bei einer Krippe
U.] Zu ai. pakṣ̌á-ḥ "Achsel, Seite", [s. Bezzenberger BB. XVI, 120, Wiedemann BB. XXVII, 254, Walde Vrgl. Wrtb. II, 3 f.].

Avots: ME III, 49, 50

pãrstùris [Pas. III, 357], pãrstùriski, kreuzweise: sūnas je̦m pārstūris (pārkrustis) nuo labā augšpakšķa uz kreisuo apakšpakšķi JK. VI, 45. prievīti pārsien pārstūriski krustam LP. VII, 401.

Avots: ME III, 179

paseknis, pasekne, paseksnis,

1) die Senkung, Höhlung, ein Ort, wohin man dieses und jenes wegwirft
Grünh., ein Schlupfloch: ve̦cu kuoku duobumi, pasekņi zem saknēm, kurmja rakumi uodzei visur atruonami Zemk. ielika lupatu ar visu uogli kambarī zem savas gultas paseknī JK. Amerikas Jānis tuos tâ kâ tâ būtu nuosviedis paseknē Druva II, 727. ūdeni izlej kādā paseknī JK. VI, 26. tu vari nuolīst kādā klusā paseknī kâ sikspārnis Duomas Il, 258;

2) eine Art von Fundament
(Siuxt), der freie Raum zwischen dem auf Steinen oder Klötzen ruhenden Grundbalken und dem Boden: cūkas izrākušas kūtij visus pasekšņus Frauenburg. [paseknī ieraudzīju (klešu durvis) ką tās žurku lamatiņas BW. 25852.] pa paseknēm suņi, kaķi luožņājuši iekšā, ārā JK. visas kūtenes, visi aizgaldi, visi pasekšņi, visas malu maliņas pilnas LP. II, 10;

3) [paseksnis Tals.], der als Fundament dienende Grundbalken
LD., [Kabillen n. U.]: tūliņ nuo pasekņa iznācis krupis LP. VI, 130. lācis izņe̦m nuo mē̦sliem, pasekņiem, sliekšņa apakšas nuoliktuos pesteļus VII, 693. situši ar nūju gan istabas kaktuos, gan laukā pa pakšķiem, badījuši arī pasekšņus V, 53; 404. [Die Bed. 1 kann aus der Bed. 2, und diese aus der Bed. 3 entstanden sein. Da neben atsegte > acegte ein gleichbed. aceknis (offenbar aus *atsegtnis) vorkommt, so ist wohl auch paseknis auf *pasegtnis (zu pasegt) zurückzuführen; zur Bildung vgl. Formen wie pīt(e)nis "Flechtwerk" od. vīt(e)ne dass.]

Avots: ME III, 96

pašmakstinât, pašmakšķinât intr., ein wenig mit der Peitsche knallen, schmatzen: ziņnesis pavīcināja ar pātadziņu un pašmakstināja Vēr. I, 778.

Avots: ME III, 115

plakšinât, plakšķinât, freqn. zu plakš(ķ)ēt, tr., klatschen, patschen:. plakšķinat zirgam kaklu A. XXI, 330. brītiņu lupas plakšķinājusi Janš. Čāp. 9; plakšķināt, im Fressen klatschen wie Pferde St. plakšķināt ar mēli Ar.

Avots: ME III, 317

plakšis, plakšķis,

1) ein klatschender Laut:
nuobučuoja ruoku ar lielu plakšķi Seibolt. viņi dzīs zaķus... ar balsi, plakšiem un tarkši Seibolt;

2) ein Schwätzer, Plapperer
U., ein Lügner: Annas plakšis izplakšēja, ka es rupju dzīvi vērpju BW. 8402 var.

Avots: ME III, 317

pledinât, (die Flügel) bewegen: gailītis spārniņus vien pledināja RKr. XVI, 195. strazds... spārniņus pledinādams krakšķina Janš. Dzimtene V, 218: kur tu savus platus spārnus pelcītē pledināsi? BW. 11746, 1. Refl. -tiês, sich unsicher od. unruhig hin und her bewegen Gold., flattern: putns pledinās ar spārniem Wirginahlen, Dubenalken. ja tas (= strazds) ar vienu vienīgu nagu iekuļas duklās, tad tas nemituoši pledinājas, lai atsvabinātuos U. b. 109, 51. zivtiņa pledinās Wirginahlen. lai (bē̦rns), ruokām pledinādamies, neizplē̦stu ģīmīti JK. VI, 26. viņš de̦rē̦tu tikai uz sava zemes stūrīša, cituos apstākļuos viņš pledinātuos Balss. Nebst pledinêt (und wohl auch plidinât) wohl von einer Wurzelform pled(h)-; woneben plet- in ahd. fledarōn "flattern" und plesd(h)- in li. plezdė´ti "flattern" (aus pled(h)- und ples- in le. ple̦sa II?).

Avots: ME III, 333

puplakši U., RKr. II, 74, Etn. III, 159, puplači Mag. IV, 2, 64, U., puplakšķi Gold. n. Etn. I, 67, puplašķi Mag. IV, 2, 77, pupulakši Selsau, Neugut, N.-Bartau, pupulakšas BW. 32367 var., pupulakšķi 32367, 1, pupulâkša PS., pupulaksti BW. 32367, 6 var., pupurlakši Rönnen, BW. 32367; 32680, pupurlãkši Drosth., N.-Peb., pupurlaukši BW. 32367, 6 var., pupulekšķi, pupulēšķi 32367 var., pupulēkši Golg. (mit ê), A. XXI, 203, puplêkši Lis., pupulapas U., RKr. II, 74, Dreiblatt, Fieberklee, Bitterklee (menyanthes trifoliata L.). Zu pupa˙laksti; vgl. li. pùplaiškiai "ein Wasserkraut mit Blättern, die den Bohnenblättern ähnlich sind".

Avots: ME III, 414, 415

pupulakši, pupulakšķi, pupulaksti, s. puplakši.

Avots: ME III, 415

I rakšinât, rakšķinât, rakšņât, -ãju, graben, wühlen Bartau n. U.: kam tuo cūciņu tev vajadzēja? man vajadzēja kalniņu rakšņāt BW. 2221.

Avots: ME III, 475

I raksts, ein Splitter Dunika. Nebst rakšķis zu li. rakštis dass. und (s. Būga KSn. I, 171) le. rakt.

Avots: ME III, 474

rẽ̦guôtiês Neuenb., Lin., Iw., Wid., rẽ̦gâtiês, -ãjuôs U.,

1) auch rē̦guôt Altr. asins zieds 5, sich (im Dunkeln unklar) zeigen; sich drohend erheben :
dzer, kamē̦r mucai dibins rē̦guojas LP. IV, 27. tikai skursteņa gals vien ūdens virsū rē̦guojās VI, 496. ve̦lna miteklis rē̦guojies attālumā III, 47. bads rē̦guojas gar visiem pakšķiem II, 29. rē̦guojas pretim šausmīga gara nabadzība A. v. J. 1904, S. 832. grē̦ks visur rē̦guojas priekšā LP. V1, 145. vai aiz luoga nerē̦guojas galva? Jaun. Dr. v. J. 1901, S. 358. iz vilņiem rē̦guojās . . . ple̦ci Rainis. vājprātīgam nevar pierādīt, ka tas, kas viņam rē̦guojas, ir fantazija Uolavs Ētika 104. man rē̦guojas pie kājām mana bē̦rna kaps Rainis;

2) auch rē̦guot Gr.-Buschhof, gaffen, zurückschauen
U.: kuo tu tur rē̦guo? Gr.-Buschhof. arvienu uz durnīm rē̦guodamies Kaudz. M. 40. kādēļ mans kumeliņš atpakaļ rē̦gājās? BW. 18397, 6. ja jau tu . . . būtu manu balsi pazinis, tad tev atpakaļ rē̦gāties nevajadzē̦tu Jaunie mērn. laiki I, 120;

3) sich scheuen (von Tieren gesagt Kursiten)
U.: zirgs rē̦gājas, das Pferd schaut sich ängstlich um, stutzt und scheut Biel. n. U. zirgs tâ rē̦guojas, - diezin kuo nu krūmuos ieraudzījis Kursiten n. Etn. I, 58. laumas (raganas LP. VI, 57) lai rē̦guojas (sollen fernbleiben) nuo mana luopa! Br. 510;

4) eine Sache zögernd anfassen
U.;

5) albern, Unsinn treiben
Freiziņ, "visādi ākstīties" Hochrosen: citām jāja precenieki, es pa priekšu rẽ̦guojuos (Var.: gruozījuos, plātījuos u. a.) BW. 7918 var. Zu redzêt.

Avots: ME III, 518, 519

rũcinât PS., Bauske, ŗûcinât Līn. Nigr., Dunika, rùcinât Wohlfahrt,

1) rūcenêt Spr., ŗûcinât ² Ahs., intr., freqn., wiederholt ein wenig brüllen, brummen, tosen; sausen, brausen Ahs.: pē̦rkuoniņš rūcināja (Var.: ŗūcinaja) visu gaŗu vasariņu BW. 28826. stiprs vējš ŗūcina cauru nakti gar ē̦ku pakšķiem Ahs. n. RKr. XVII, 49;

2) ŗūcinât Wid., tr., fakt., brummen, dröhnen machen, lassen :
lē̦ni tautu (sc.: dzirnus) rūcināju BW. 22478, 1 var. pipari kuoda mutē un rūcināja vē̦daru Duomas I, 229;

3) erbittern
U. zu rùkt.

Avots: ME III, 566

saknaîdît, tr., kneifend zerquetschen, (mit den Fingern) zerbröckeln, saknakšķinât, tr., anstossen, dass es schallt: glāzes K. Müller.

Avots: ME II, 651

‡ sklin̂kšķinât Bers. "klakšķināt": s. ar mēli, ar zvārguļiem.

Avots: EH II, 505

smakšināt Manz. Lettus, smakšķinât, schmatzen St., U.: smakšķināju lūpām (aiz prieka) Sudr. Ed. Grietiņa saldajās duomās smakšķināja reižu reizēm bezzuobainu . . . mutīti Purapuķe 1. 127.

Avots: ME III, 950

‡ šmakšinât PV., = šmakšķinât: sausu kuo ē̦duot cūkas šmakšina.

Avots: EH II, 648

šmakšķêt, šmakšķinât, s. šmakstêt.

Avots: ME IV, 81

šmakstêt AP., -u, -ẽju, šmakšķêt L., St., Salis n. U., -ẽju, šmakstinât AP., šmakšķinât Kokn. n. U., = smakšķinât, schmatzen: sivē̦ni ē̦d, ka šmakst vien AP. sivē̦ni šmakstina ē̦duot ebenda. "peles un putniņus!" lūpas laizīdami šmakstināja kaķi Veselis Netic. Toma mīlestība 27.

Avots: ME IV, 81

spraksts, sprakšķis, das Prasseln, Knistern: klausījās nuoslē̦pumainuos dvēseļu sprakstus Veselis Saules kapsē̦ta 40. uogas nuoplūcuot izduod truoksni, knakšķējienu jeb sprakšķi Konv. ² 3991.

Avots: ME III, 1009

uzpakš(ķ)inât, auf etw. patschen, klopfen (perfektiv): kādam ar ruoku uzpakšķināt uz vē̦de̦ra Bers.

Avots: ME IV, 363

vīraksne, vīraksts, vīrakšķi, vīraksts, vīrākšķi, s. vīrēksae.

Avots: ME IV, 640

vìrēksne ² Sonnaxt, vīrēksne Memelshof, vīreksne, vīraksne, vìrêksnis ² Oknist, Plur. vīrēkšņi Barbern, acc. s. vīrieksnīti BW. 21871 var., vìrēkste ² Kalzenau, vīrekste, vìriêkste ² Buschhof bei Kreuzb., vìrēksts ^{2, -} -s Erlaa, KatrE., Kl., Gr.-Buschh., nom. pl. vìrēkstis ² Festen, vīrekstis (Sg. od. Plur.?) RKr. II,78, vīraksts, -s Spr., vīrekstiņa, vīrekstiņš, vīrakstiņi U., vîrāksts, vîrākste, vīrākšķi Sawensee, Stockm., vìrākšķi ² Bewershof, vīrakšķi U., = vīgrieze: griêza grieza rudzīšuos, paipaliņa vīrekstēs: griêzai rudzi piedereja, paipaliņai vīrekstiņš BWp. 2480. kas tur čaukst vīreksnēs? BW. 33011, 2. saguvuos vīrieksnīti (Var.: vīrakstiņu, vīrekstiņas, vīreksnīšu, vīgrieznīti ) 21871 var. pilns līcis ar vīriekstēm zied FBR. IV, 77. pa gar,kātainām vīraksnēm Veselis Tīr. ļaudis. sagaidīju vīrekstīnas RKr. XX, 54. vīr- wohl aus vīgr- wegen des nachfolgenden -k-.

Avots: ME IV, 641

I vizuļuôt,

1) mit Flittern putzen
U.; glänzen, flimmern machen: uotru (sc.: lapu) saule vizuļuoja (Var.: bale̦nāja) BW. 33751 var.;

2) flimmern, glänzen
U.: karēte ze̦ltā vizuļuo Pas. IV, 384, vidū saule vizuļuo BW. 5990 var. līgaviņa kâ saulīte vizuļuo 15958 var. visi pakšķi vizuļuo priekuos LP. I, 149. Refl. -tiês, glänzen, flimmern: kalni, kuŗu gali vizuļuoja sniega baltumā A. XI, 588.

Avots: ME IV, 632

zvakšêt, -u, -ẽju,

1) zvakšêt U., Arrasch, Frauenb., Gr. - Buschh., Ruj., Salis, Schwanb., Trik., Vīt., Wolmarshof, zvakšķêt AP., Bauske, Sessw., Wandsen, zvakšķinât U., = zvadzêt, klappern; zvakšêt Stockm. "ķēdes žvadzināt"(?); zvakšķêt Kokn. "truokšņuot ar ķēdēm (?): nauda kabatā zvakšķ Sessw. iet, ka pieši vien zvakš Vīt. zuobe̦ni kaujuoties zvakš Vīt. zirņu maiss nuokrita zvakšē̦dams;

2) zvakšêt Bauenhof, Dickeln, Lappier, Matthäi, Nötk., Podsem, Puikeln, zvakšķinât Bauenhof, Dickeln, Lappier, Matthäi, Podsem, Puikeln, Verbum zur Bezeichnung eines dumpfen Schalles (z. B. beim Fallen eines schweren Gegenstandes):
nuokrita, ka zvakš vien Nötk. sita, ka zvakš vien ebenda;

3) zvakšêt U., Vīt., zvakšķêt Frauenb., zvakšķinât U., plappern, Unsinn sprechen.

Avots: ME IV, 763

zvakšinât,

1) zvakšinât Lennew., Trik., Schwanb., Wolmarshof, zvakšķinât AP., Bauske, Kokn., Schibbenhof, Sessw., Stockm., Vīt., fakt. zu zvakš(ķ)êt, = zvadzinât 1; zvakšķinât Bauenhof, Dickeln, Lappier, Matthäi, Podsem, Puikeln, = žvadzināt ("tikai priekšme̦ts ir smagāks un radusies duobjāka skaņa"). zvakš(ķ)ināt saujā (makā) naudu. bē̦rni zvakšķina dažādas ruotaļu lietas Vīt. izkapti zvakšķināt ders.;

2) wiederholt einen dumpfen Schall (z. B. vom Fallen eines schweren Gegenstandes) verursachen (zvakšķinât) Nötk.

Avots: ME IV, 763