valkât,
-âju, valkuôt L.,
1) hinund herziehen, -schleppen Erlaa, Meiran, Memelshof, Ogershof, Oknist, Schwanb.; zerren (z. B. von Hunden gesagt) U.:
ar lielām muokām valkāja savu miesu Pas. VII, 134.
viņa bē̦rnu visur valkā sev līdz A.-Schwanb.
mani māte pēra pa ņātrēm valkādama (Var.:
vazādama) BW. 14342 var. (ähnlich: 9341).
biksi suņi plēsa pa krūmiem valkādami 11178.
vilks tavus bērniņus bara malu valkā 28411.
maizi valkāt, das halbgebackene Brot aus dem Ofen ziehn, mit Wasser begiessen und wieder hineinschieben N.-Bartau.
"meitiņ, izvelc maizīti...!' ... "man nava vaļas maizi valkāt" Pas. V, 324 (aus Dricē̦ni).
viņu bieži valkātu pa tiesām Latg. 1921, No 45, 11;
2) auch
valkuot, (ein Kleidungsstück am Leibe) tragen (unbek. in Dunika und Oknist):
valkāt gre̦znas drēbes. Sprw.:
valkā mici, glabā vīru! Br, s. w. p. 58.
valkā pate, tautu meita, savu . . . vaiņadziņu! BW. 24644.
valkuo (Var.:
valkā) . . . vaiņadziņu! 8511,1 var. (aus Kabillen);
3) auch
valkuot, (ge)brauchen St.:
valkuosim . . . radītas lietas tikuši Glück Weish. Sal. 2, 6.
mēs nee̦sam šuo vaļu valkuojuši (wir haben solcher Macht nicht gebraucht) I Kor. 9, 12.
kas šuo pasauli valkuo, ka tie tuo velti nevalkuo (die dieser Welt brauchen, dass sie derselben nicht missbrauchen) 7, 31.
dieva vārdu velti valkuodami II Kor. 4, 2.
ticību mutē valkāt Klaust. 63.
valkādams tē̦va balsi J. Kļaviņš.
grāmatiņu sākuši valkāt . . . skuolās Kronv. 22. Refl.
-tiês,1) sich ziehen, sich schleppen; sich herumtreiben, sich herumschleppen U., Spr., Erlaa, Golg., Jürg., KatrE., Kl., Mahlup, Meiran, Memelshof, Ogershof, Saikava, Sonnaxt, Zvirgzdine:
ievelc virvi ragavās, lai nevalkājas pa sniegu! Vīt.
bikšu staras pa zemi valkājas Schwanb.
čūskas uz lietu valkājas KatrE.
valkājas kai deviņas dienas neēdis Birk. Sakāmv. 128.
ķēniņš iet un valkājas pa mežu Pas. III, 459 (aus Asūne).
valkāties par kapsē̦tu VI, 361.
ka jūs te valkājaties ap manu pili? IV, 163 (Infl.).
ta ta nu ubagi valkājas! U.
kuo nu valkājies man visur pakaļ! Oknist.
valkājas aplīk kai nuosprādzis suns Zvirgzdine.
dēļ vienas guotiņas vajag sevkuŗu dienu ganam valkāties ebenda.
čigāns mani pataisīja pa pasauli valkādamies Ulanowska Lotysze 52.
kuo var zināt? - valkājas visādi cilvē̦ki Jauns. M. dz. 178.
kaza pa aparu valkajās BW. 21248, 3.
lai dievs duod bagātiem ar vutīm valkāties (Var.:
vazāties) 8998, 2 var.;
2) "?": laid tad valkājas pats savu nelaimi Manz. Post. I, 81.
kad, māsiņa, jauna biji, visi tevi bildinaja; valkājies nu, māsiņa, kāda kleņģa dabūjusi! BW. 22943;
3) einander ziehen, schleppen: pate dieva dāvaniņa cita citu valkājās (Var.:
vazajās): zirdziņš vilka ecēšiņu, ecēšiņa labībiņu BW. 28087;
4) sich tragen (lassen [von Kleidern]):
drēbes labi valkājas C., PS., Vit. u. a.,
die Kleider sind dauerhaft, halten lange vor. Subst.
val˜kâšana,1) das Hin- und Herziehen, -schleppen, -zerren;2) das Tragen (von Kleidern); val˜kâšanâs, das Sichziehen, Sichschleppen, Sichherumtreiben; val˜kâtãjs,1) wer hin und her zieht, schleppt, zerrt;2) wer (Kleider am Leibe) trägt: zināj[u] savu arājiņu smalku kre̦klu valkātāju BW. 7037;
3) wer (ge)braucht: dieva vārdu veltīgi valkātāji Kaudz. M. 56;
val˜kâtãjiês, wer sich herumschleppt. Zu vìlkt.Avots: ME IV,
456