Paplašinātā meklēšana

auklis,

1) ein Bestandteil des Pfluges
- auch Wessen, (mit aũ) Iw., Siuxt, (aũklītis) Assiten, Seyershof: starp ilksēm un lemesnīcu ir ielikts a. Iw. auklītis ir tāds gare̦ns kuoks, kas lemestiņai virsū; tas atkal ar šņuorēm piesiets pie balses Seyershof; ‡

2) auklītis, ein Teil des Spinnrades
("pie ratiņa, kur skrūvë) Assiten.

Avots: EH I, 186

aũklis (unter aũkle): pādei kukulis, auklim rīkste BW. 2014, 2 var.

Avots: EH I, 186

auklis (bei U. mit aũ ² ), der runde Pflock zmischen der Handhabe des Pflugs und der herabgehenden lemesnīce, der im Mitauischen žagata heisst. Dort bedeutet auklis das zwischen den beiden Zacken der lemesnīce eingeklemmte Holz U. Änlich in Ranken: lemesnīcai uzdzīti divi lemeši; viņu satur divi aukļi, apakšauklis un virsauklis RKr. XVII, 38. In westkurl. Mundarten sei "aũklis" die Handhabe des Pfluges ("viņš turēja arkli aiz aukļa"). [Ein längliches Klötzchen, welches kilformig gegenüber dem Handgriff des Pfluges eingeschoben ist, angeblich so genannt, weil dieses Klötzchen die Femern aũklē, d. h. auf den Armen trage, s. Bielenstein Holzb. 473 f. In Alt-Ottenhof dafür auklītis.]

Avots: ME I, 222

braũklis [Salis, Salisb.], Streicwerkzeug (ein hölzernes Messer), das zum Flachsreinigen gebraucht wird: sitīs ar braukli LP. VII, 73.

Avots: ME I, 325

‡ čaũklis Frauenb. "sapuvis, praulains kuoks".

Avots: EH I, 286

‡ dze̦raûklis N.-Wohlfahrt, = dze̦ruôklis.

Avots: EH I, 356

kraûklis: auch Skaista n. FBR. XV, 36, Kaltenbr., Linden in Kurl., Warkl., mit àu ² auch Oknist, Heidenfeld, Demin. acc. s. kraukliņu BW. 2493, 1 var.,

1): me̦lni kraukļi BW. 2539 var. k. tāds lielde̦gunis 2686, 13.

Avots: EH I, 643

kraûklis [Lis., Jürg., Serbig., Preili., PS., C., kraûklis ² Wandsen, Selg., kraũklis Dond., kŗaûklis Neuenb., kraûklis ² Līn., Nigr., Dunika, Lautb., kràuklis ² Kl., Nerft, Ogersh.] (li. krauklỹs) "Krähe", [kriauklys "Rabe" ]), n. St. u. U. auch kraukls,

1) der Kolkrabe (corvus corax);
jūŗas od. ūdens krauklis, Kormoran (phalacrocorax carbo) Natur. XXX, 248. krauklis krakšķina, krancina, kraucina, kraukšķina. Sprw.: krauklis krauklim acis ārā neknābs. niknam krauklim nikni bē̦rni. ir krauklis ne̦s ē̦damuo bē̦rniem. zuog kâ krauklis. me̦lns kâ krauklis;

2) gemeine Kröte (bufo cinereus)
RKr. VIII, 101. [Zur Bed. 2 vgl. etwa li. krauklė˜ "eine Meerschnecke"(?); zur Bed. 1 - le. kraucinât, kraukât, kŗaukt, li. kraukti "krächzen wie ein Rabe", slav. krukъ "Rabe" u. a., s. Trautmann Wrtb. 139 f., Berneker Wrtb. I, 629, Būga РФВ. LXXI, 50, Persson Beitr. 377, Lidén Blandade språkhist. bidrag I, 34 ff.]

Avots: ME II, 263

kuņauklis, die Schnur an dem Treibholze der Handmühle L.; die Schnur an dem unteren Treibholze der Handmühle U. [S. Bielenstein Holzb. 260. - Zu kuņa 2.]

Avots: ME II, 316

[màuklis ² Bers., maũkls Schujen, eine kalmusartige Pflanze an feuchten Stellen.]

Avots: ME II, 568

I màuklis ² : eine gewisse Pflanze (mit aû ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 73; Binsen (maũkļi) Jürg.

Avots: EH I, 786

‡ II maûklis Lubn. "ķīlis ratu luoka aizkaustīšanai (liecuot)".

Avots: EH I, 786

raûklis: "Röden" ME. III, 487 durch "Roden" zu ersetzen.

Avots: EH II, 357

raûklis PS., Smili. (mit aû), rauknis, ein Raufeisen, beim Röden zum Wegschaffen des kleinen Gesträuchs gebraucht U., Bielenstein Holzb. 453, Loddiger; rauklis, Flachsriffel. Zu raût.

Avots: ME III, 487

‡ sauklis,* die Losung: šķita dzirdam parastuos saukļus Daugava 1938, S. 125.

Avots: EH XVI, 459

‡ trauklis* J. Veselis, der Nerv: mūsu dzĩslas un traukļi kâ ... nuokaisušas stīgas stiepjas Veselis Daugava 1934, S. 5. ruokās, pirkstuos, traukļuos un smadzenēs Dienas krusts 44.

Avots: EH II, 691

‡ virsauklis RKr. XVII, 38, ein gewisser Bestandteil eines Pfluges: (lemesnīcu) satur divi aukļi: apakšauklis un v.

Avots: EH II, 788

vītauklis Adl., eine Art Garnwinde (mit î ) Selsau.

Avots: ME IV, 646

žauklis,

1) eineŗ der ohne Grund hin und her klettert:
tas ir gatavais žaûklis! Golg.; "ein unruhiger Mensch" (mit aũ ) Ruhental; zu žauties 1;

2) "āksts, auša; plātīga, mutīga pe̦rsona" Kurmene.

Avots: ME IV, 790, 791

zirnauklis, s. zir̃neklis.

Avots: ME IV, 728

kŗauklis (unter kraûklis): auch Lesten n. FBR. XV, 20, (mit aû ² ) Iw. n. FBR. VI, 53, Frauenb., Siuxt.

Avots: EH I, 665

‡ àizkrēkt, einen krächzenden Laut von sich geben: aizkrēcis krauklis Pas. IX, 411 (aus Lettg.).

Avots: EH I, 33

àukla PS., [Wolmar u. a.], aũkla Kand., [Zabeln], [bei Manzel, Glück und] n. St. auch auklis">auklis, [bei Bielenstein Holzb. 570 auch aukle], eine aus Flachs oder Hanf gedrehte Schnur, dünne Leine: pastalu, pātagas, spriguļa, vīžu aukla, Pasteln-, Peitschen-, Dreschflegel-, Bastschuhschnur. zušu aukla, Schnur von Aalhaut St., U. S. mataukla, mē̦raukla. auklas od. auklu vieta - beliebte Massbezeicznung, d. i. die Stelle des Fusses, die von der Pastel- od. Bastschnur umwunden ist: sniegi līdz auklām Etn. II, 188. ve̦lns iedzina dē̦lu līdz auklu vietai LP. VI, 483. biksas uzluocītas pāri par auklu vietām Sil. auklu vīt, eine Schnur drehen LP. I, 175. Nebst lit. auklė˜ "Fussbinde", apr. auclo "Halfter", lat. sub-ūcula "Unterkleid", [av. aoϑrǝv "Schuh"] zu le. àut usw. [vgl. auch Persson Beitr. 650 und KZ. XLVIII, 128].

Kļūdu labojums:
Bastschnur = Bastschuhschnur

Avots: ME I, 221

[I bàlsts C.], balˆsts ² Kand., auch balste L., St.,

1) die Stütze, Unterstützung:
tad tūdaļ viņai balsts ir mana krūts Rain.; Verbindung voran sich etwas hält, als Gesimse, Schwengel am Wagen L., St.;

2) der Griff, die Handhabe am Pfluge, die Pflugsterze,
auch arkla ragi genannt: galvas nauda jau tad jāmaksā, kad puika vēl lāgā ne balsta nemākuot turēt; [in dieser Bed. bàlsts AP., Bers., Feht., Lemsal; nach Bielenstein Holzb. 473 "Stütze" in dem Sinn genannt, "dass dieser Teil des Pfluges eine Stütze und ein Zusammenhalt des ganzen Pfluges ist"; hierzu balsta oder balsts aukla bei Bielenstein 1. c. 474, eine Schnur, die den auklis mit dem balsts verbindet];

3) der ganze Teil des Pfluges, in welchen die beiden Fermerstangen stecken:
balst (dial. balksts) savienuo lemesnīcas augšgalā apižas un nuode̦r par turē̦tavi A. XI, 170; cf. balss II;

4) der hölzerne Pflock unter den Pflugscharen:
balsts ir šautrs (atspaids) šķē̦rsu apakšā lemešiem; šim balstam ap galiem ir apme̦tamas paņķas, kur'as virs lemešiem krusteniski mijas un piestiprinātas pie apīžām Dreimann; balsts"ir kuoks zem arkla lemesnīsas, uz kura uzmauc gre̦dze̦nus arklu uzsiešanai" Kursiten;

5) lielgabalu balsts, die Lafette
* A. XX, 347. [S. bàlziens und belˆzt.]

Avots: ME I, 256

braukšis U., = auklis">brauklis

Avots: ME I, 326

II cẽ̦rpa, gew. cē̦rps, [ce̦r̂ps ² Bl.],

1) der Hümpel, ein Erdhäuflein,
[cērpe L., ein aufgeworfener Sandhügel]: [atstāj baltābuolu jale cē̦rpa galiņā BW. 28603, 1]. me̦lns kâ krauklis nuosaucās, visi kâ cē̦rpi nuotupās (Rätsel). kad tik tiktu uz cē̦rpa Nigr., gew. uz ciņa. Zuweilen mit cinis verbunden: sapluoc kâ ciņa cẽ̦rps Tr. IV, 31;

2) langes Gras, besond. im Morast, Grashügel:
paslēpties zālē, cē̦rpuos LP. VI, 805;

3) das Wollgras (eriophorum)
RKr. III, 70, [cẽ̦rpa PS.]; div[i] cērpiņi nuoziedēja sarkanā ābuoliņā Ltd. 728; cẽ̦rpu zāle Ruj. "die Quecke"];

4) der Strauch
[cẽrpe Dond.; hier auch: ein Baumstumpf]: kāda jaunava nuožņaugusi bē̦rnu, atstādama cē̦rpā neapraktu LP. II, 10; cē̦rpi "Baumwurzeln" Sackenhausen];

5) das Haar, besond. verwühltes, buschichtes:
tautu meita, cē̦rpa galva Ltd. 835. cē̦rpu galva, pinkainīte RKr. XVI, 173, cērpes galva BW. 21241. Wohl zu li. kérpė "Flechtenmoos; [crown of a bulbuos root" Lalis, kerpti "разростаться в ширь"; vgl. auch ce̦rba].

Avots: ME I, 378

izcelˆt [li. iškélti], tr.,

1) herausheben, heben aus etw.:
slimnieku nuo gultas, līgaviņu nuo ratiem. viņš gribēja ceļalīti ar visām saknēm nuo zemes izcelt A. XX, 935. nuo miega izcelt, aufwecken;

2) abspenstig machen, entwenden, wegnehmen, verjagen:
kaut es viņam šituo brūti varē̦tu izcelt JU. skauģi mūs nuo mājām neizcels Neik.;

3) bei Angabe des Zieles im Lok. - emporheben:
brāļi izceļ pilsē̦tu saulītē LP. VII, 145. [griestuos kājas izcē̦lusi BW. 34737];

4) emporheben
(oft auch ohne Angabe des Zieles): kurmji izceļ zemi Etn. II, 34. izcelt galvu, de̦gunu gaisā. runcis skrējis, asti iz+cēlis LP. III, 2. krauklis dusmīgi spalvas izcēlis V, 139. puisis ar suni nuostājas ar izce̦ltu zuobinu IV, 114. Ieviņas traģēdija ar vīru netiek ne˙maz izce̦lta (hervorgehoben) Stari II, 296:

5) fig., hervorbringen, erzeugen:
zivs plunčinādama izcēla mazus vilnīšus Blaum.; badu, kaŗu izcelt. Refl. -tiês,

1) sich erheben, sich aufrichen:
nuo krē̦sla, nuo negantas guļas od. slimības. uz salas izceļas bagāta zeme LP. IV, 114. ve̦cā pils izcelšoties nuo kalna VII, 1087;

2) sich erheben, hervorgehen, ernstehen:
kalniņš izcēlies nuo baznīcas mūŗiem LP. VII, 373. uguns nelaime, cīņa izcēlās. tâ tūliņ nuo uoda izceļas dē̦ls LP.IV, 35;

3) sich mit den Haben eines Gegenstandes abmühen, vielmal ohne Erfolg heben:
izceļas viens nūju ve̦zumā, neiet, izceļas abi, neiet LP. IV, 9; [

4} erhöht werden, sein (vor andern)
U.;]

5) in See stechen
Salis n. U.;[

6) izcēlies (=izpūties) kâ tītars Dond.] Subst. izcelšanās. die Entstehung:
zemes izcelšanās. izcê̦lums,

1) das Emporfehobene, der Aufwurf:
kurmja izcē̦lums;

2) die vollendele Tätigkeit des Heraushebens:
par izcē̦lumu nuo ratiem viņš dabūja cimdu pāri A. IX, 1, 64.

Kļūdu labojums:
saulītē = gaismā

Avots: ME I, 720, 721

‡ izmaknît,

1) heimlich ausleeren, heimlich aus etwas entwenden
Laud. n. Druva I, 392: i. me̦dus trauku. i. miltus nuo kubula;

2) "izplêst, izrakt" Wain.: i. visas malas;

3) izmaknīts ceļš Kokn. "izbraukts, slapjš ceļš". Refl. -tiês, für sich heimlich entwenden
(?): dārzā kaltē̦ts siers, bet krauklis tur izmaknījies vienu gabalu un aizlaidies (ar siera gabalu) Pas. 1, 178.

Avots: EH I, 465

izspurkšķinât, intr., herausflattern: egļu tumšajās galuotnēs izspurkšķinājis kāds krauklis Laps.

Avots: ME I, 804

ķḕrkt, [ķẽrkt Bl.], -cu, intr., einen rauhen, heiseren Ton von sich geben, [rauschen wie ein Wasserfall L.], quarren, gackern, kreischen: vārna kārc, ķē̦rc Etn. II, 51. vista ķē̦rc, kad draud briesmas II, 51. tē̦va jumtā krauklis ķērcis LP. VI, 910. vanags ķērca A. XX, 744. pa krūmāju biezuokņiem ķērca meitas Vēr. II, 29. man balss ķē̦rc, es nevaru dziedāt Serb. krūtis ķē̦rc, es schnarcht in der Brust Etn. I, 34, Erlaa. Subst. ķèrcẽjs, der Kreischende; ķērkšana, das Kreischen, Quarren. [Vielleicht aus kārkt und sērkt kontaminiert, s. Le. Gr. 598.]

Avots: ME II, 375, 376

kuõklêt, -ẽju, tr. und intr., auf der Harfe od. auf der kuokle spielen: krauklis sēd kalniņā, ze̦lta kuokles kuoklē̦dams BW. 13606.

Avots: ME II, 342

krã! krã! Nachahmung des Rabengeschreis: krauklis brē̦c krā, krā!

Avots: ME II, 264

krakinât, intr., kra, kra schreien: krauklis skrējis krakinādams LP. VII, 101.

Avots: ME II, 256

I kram̃šķinât [Bauske, N. - Peb.], kram, kram schreien, krächzen, namentl. vom Raben Lös. n. Etn. IV, 97: viss mežs līdze̦ns, viens pats krauklis kramšķina (Rätsel: die Gemeinde, der Prediger) RKr. VII, 656. krauklīt, kuo tu kramšķini? Druva I, 759.

Avots: ME II, 258

‡ krandžinât, = krancinât I 1: kuo tas krauklis krandžināj[a] Tdz. 37411.

Avots: EH I, 642

‡ I kran̂kšķêt ² , -u, -ẽju Siuxt, = kran̂kšķinât: krauklis laižas krankšķē̦dams.

Avots: EH I, 642

kraũķis [auch Dond., Wandsen, Bauske], die Saatkrähe (corvus frugilegus) Dond.: krauķis (Var.: krauklis) sēd kalniņā, zelta kuokles kuoklē̦dams BW. 13611, 1 [aus Schlehk]; in Bauske auch als Schimpfwort für alte Junggesellen.]

Avots: ME II, 263

krũkle, krũklis,

1) der Zwerghollunder (sambucus ebulus)
Mag. IV, 2, 78; RKr. II, 77: skaņi (skan) krūkles stabulīte Konv. ² 475. kad ē̦d krūkļu uogas, tad jāsāk vemt Etn. II, 148;

2) [krũklis Bixten, Walgalen, Salis, Ruj., Kand., Stuhrhof, krùklis ² Neugut, krũkle Bauske], glatter Wegdorn; Pulverholz (rhamnus frangula) Mag. IV, 2, 31; RKr. II, 77: krūkļa daru lemesnīci BW. 27937. sausa krūkle nuoziedēja 24480. lai kŗe̦mt krauklis sausas krūkles BVJ. 15144, 7. tumši zaļu vēl krāsuoja krūkļu uogās Etn. III, 59. [Doch wohl zu kur. krunkle ("up de heide to krunkle" Bielenstein Csrenzen 452).]

Avots: ME II, 291

liẽlde̦gunis: krauklis tāds l. BW. 2686, 13.

Avots: EH I, 754

me̦l˜ns,

1) schwarz:
me̦lns kâ čigāns, krauklis, uogle, pagale, ruovis, pe̦lnu rušķis, ve̦lns, zeme. mati me̦lni kâ nakts A. Sprw.: ne tik daudz, kâ od. ne tik, cik me̦lns aiz naga, nicht einen Deut. viņi ņe̦mas me̦lnās miesās oder me̦lnām mugurām, auch ņe̦m me̦lnu, sie arbeiten im Schweisse ihres Angesichts, aus allen Kräften. netaisi me̦lnu, kas balts! aiz dusmām vai me̦lnu spļauj. Oft in Verbindung mit zils, blau: zila, me̦lla tautu meita Ltd. 1438. viņš tīri zils, me̦lns nuo dusmām, er ist schwarz vor Ärger. tas zils un me̦lns uz gultas gulējis LP. VII, 356;

2) schwarz, schneelos:
tas viņas (gubas) pieve̦d ar re̦gavām pa me̦lnu zemi Etn. III, 72. kur pavasarī, me̦lnā laikā (wenn der Schnee abgeganden ist), se̦sku ņemsi? LP. VII, 1252;

3) schwarz, schmutzig, unrein, nicht gewaschen:
me̦lns kre̦kls, palags, unreines Hemd, Laken; me̦lnas acis,

a) schwarze Augen,

b) ungewaschenes Gesicht;
kurmis me̦lns nuoracies LP. II, 77. kur, tautieti, tu redzēji mani me̦lnu staigājuot? BW. 1223. me̦lns darbs, balta maize. me̦lnu nuotaisīt, pataisīt, schwärzen, anschwärzen, verleumden: viens tautas darbinieks uotru nuotaisa me̦lnu kâ zemi R. Sk. II, 91;

4) böse, schlimm im Gegensatz zu
balts, weiss, gut: [me̦lnas dienas U., Unglückstage.] ne baltu, ne me̦lnu vārdu nesacīt, weder ein böses, noch ein gutes Wort sprechen, überhaupt nicht reden: es nee̦smu par viņu ne baltu, ne me̦lnu vārdu teicis. vai atsakies nuo baltā (der Gute, Gott) un paliksi visu mūžu pie me̦lnā (der Böse, Teufel)? Etn. I, 107. [Nebst le. mẽļš] zu li. mė´lynas "blau", "mel˜svas "bläulich"], apr. melne "blauer Fleck", [acc. s. mīlinan "Fleck", gr. μέλᾱς "schwarz", μολύνω "besudele", ai. maliná-ḥ "unrein, schwarz", mala- "Schmutz", kymr. melyn "gelblich", mhd. māl "Fleck" u. a., s. Walde Wrtb. ² 500 f., Boisacq Dict. 622 f., Lidén Stud. 87, Trautmann Wrtb. 178, Persson Beitr. 674 f.]

Avots: ME II, 598, 599

nùoaũklêt, tr.,

1) längere Zeit schaukeln, wiegen, hätscheln:
pirmuo gadu tautu dē̦ls klēpī vien saauklēja (Var.: nuoauklēja) BW. 23047; 2) [nach dem Sinne, zu Gefallen auklêt: bē̦rns tâ izlutināts, ka auklis ne˙maz nevar nuoauklēt].

Avots: ME II, 758

nùocìrst,

2): auch Pas. X, 535 (aus Lixna); ‡

3) = nùopļaũt, abmähen: n. zâli Heidenfeld; ‡

4) aufessen:
n. krietnu gabalu maizes Strasden. nuocirtu tuos rāceņus un uzstrēbu putru virsū ebenda. Refl. -tiês,

1): lai nuocē̦rtas liela uozuola kūja Pas. IX, 99; ‡

2) unabsichtlich abgehauen werden:
citām saujām nuocē̦rtas gali īkšāki (= īsāki), citām - gaŗāki Ramkau. kaķam aste nuosacirta Tdz. 56875, 2; ‡

3) einander töten (?):
krauklis kraukli nuocirtās Tdz. 55336.

Avots: EH II, 36

nùonasât,

1): vaiņuceņu ar guodeņu n. Tdz, 39395; ‡

2) wiederholt (od. éin Objekt nach dem andern) wegtragen:
meitas nuonasāja putni: ve̦cākuo nuonese vanags, viduskuo nuonese krauklis un jaunākuo - rubulis Pas. VII, 338. plika pļava: visi lini vēja nuonasāti Auleja.

Avots: EH II, 71

patraukt,

3): kas tuos lieluos ... darbus cits patrauc ... kad strādā, patrauc aizgūtnēm Atpūta № 636, S. 7; ‡

6) = li. patráukti "fortziehen" (?):
viņa līgaviņu patraucis ve̦cais Patrauklis Janš. Bandavā I, 219.

Avots: EH XIII, 183

pēča: krauklis - p. (= Pēteris "Peter"?) Bergmanns Stegreifged. II, 13.

Avots: EH XIII, 226

pīkšêt (unter pĩkstêt): "sīkā balsī brēkt" Seyershof: krauklis ne̦m kunnu mutē, un kunna pîkš ² vie[n].

Avots: EH XIII, 240

rautiņš,

1) ein Raufeisen, beim Röden zum Wegschaffen des kleinen Gesträuchs gebraucht
U., Bielenstein Holzb. 453;

2) raûtiņš, eine Rauferei, Prügelei
Jürg., Gr.-Buschhof. - vgl. rauklis, rautene, rautuve.

Avots: ME III, 491

sabrèkt,

1) tr., durch Schreien zusammenrufen; durch Schreien erlangen, erreichen:
vārnas brēca, nesabrēca, krauklis sauca, nesasauca Seifert Chrest. III, 2, 184. jē̦ri brēca aiz kalniņa, smalka siena gribē̦dami; . . . jē̦ri siena gan sabrēca BW. 13017, 3 var.;

2) eine gewisse Zeit hindurch schreien:
s. visu rītu. Refl. -tiês, sich überschreien U.: bē̦rns dikti sabrēcies, hat übermässig geschrieen U. bē̦rni sabrē̦kušies arī slimi, die Kinder sind krank vom vielen Weinen Blieden n. Mag. XIII, 19.

Avots: ME III, 597

sar̂kanbā`rdis, sar̂kanbā`rzdis, sar̂kanbārzģis, der Rotbärtige, der Rotbart: zaķis sarkanbārdis (sarkanbārzģis Latv. Saule 1927, S. 621, aus Rönnen) BW. 2520, 1. krauklis sarkanbārzdis 11627. sarkanbārzdi ziņnesi jau nuo tālienes varēja pazīt Vēr. 11, 195.

Avots: ME II, 720

uzmàukt,

1) aufstreifen
U.; anziehen; aufstülpen; aufzäumen U.: uzmaukt ratiem riteni JK. III, 78. uzmaukuši riteni uz... ruokas Etn. II, 103. uzmauci gre̦dze̦nu pirkstā! LP. IV, 88. M. uzmauca ce̦puri Apsk. v. J. 1905, S. 175. uzmaucu... kurpes kājiņās BW. 16970 var. villānes uzsedza... brūtes brālim uz ple̦ciem, kur jaunā meita tās sadiedza, tad sadiegtas brūtei uzmauca BW. III, l, S. 27. uzmauc zirgam iemauktu U. Krauklis uzmauca bērim sakas Saul. JR. IV, 48. turpat... laukā, kur viņš tuo (= zirgu) bija uzmaucis (aufgezäumt), viņš tuo tagad gribēja nuoduot ganam atpakaļ Janš. Bandavä I, 390. uzmaucams vāks, ein aufzustülpender Deckel Bielenstein Holzb. 785;

2) hinauflaufen
C.; "взмахнуть на верх" Spr.: zē̦ns uzmauca kalnā C. Refl. -tiês,

1) sich aufstreifen, anziehen:
cimdus sev uzmaukties. uzmaucies garus zābakus kājās Janš. Bandavä I, 96. kā jās uzmaukusēs pastalas II, 104. vecene... mauca viņam iemauktus galvā, bet puisis šuoreiz neļāvās vis uzmaukties Pas. III, 52 (aus Leegen);

2) man netīšām sveši cimdi uzmaukušies, ich habe versehentlich fremde Handschuhe angezogen.

Avots: ME IV, 356

uzraũdzît, beaufsichtigen, achtgeben auf: viņa ir tikuse uzraudzīta A. XX, 845. zinādams, ka tam arī labs naudas krājums, viņu sācis uzraudzīt LP. VII, 1113. bē̦rnu auklis jeb uzraudzītājs bija... ve̦cāks par pašiem uzraugāmiem BW. I, S. 330, kas... bij uzraudzījusi slimuo Vēr. II, 444 (ähnlich Jaun. mežk. 149). fabrikā jau vēl var uzraudzīt, cik pastrādā ik˙kurš A. XX, 533. Subst. uzraũdzîšana, die Aufsicht LKVv.

Avots: ME IV, 371

virtuvnieks,* der Koch: krauklis,... kam virtuvnieki labprāt izmeta . . . kaulus Veselis Netic. Toma mīlest. 35; f. virtuvniece Kaudz. Jaunie mērn. laiki II1, 33; A. Brigader Daugava I, 688, die Köchin.

Avots: ME IV, 618

žaũklêtiês Bauske "sich wie ein žauklis 2 benehmen; aušāties" Kurmene.

Avots: ME IV, 790

zir̃neklis Segew., Selg., Widdrisch, (mit ir̂ ² ) Bl., zirneklis L., U., zir̃ne̦klis Ruj., zìrnē̦klis ² Gr. - Buschh. n. FBR. XII, 74, zir̃nêklis A. - Ottenhof, AP., C., Jürg., Nötk., PS., Wolm., zir̃nêklis ² Siuxt, zìrnêklis ² Erlaa und Ogershof n. FBR. XI, 11, Heidenfeld, Jummardehn, KatrE., Lubn., Prl., Saikava, Selsau, Sessw., zìrnaklis ² Mar. n. RKr. XVII, 123, Schwanb., zir̃nakls Iw., zir̃nâklis ² Frauenb., Gramsden, Grobin, Pankelhof, Schnehpeln, Siuxt, zirnâklis ² Ahs. n. RKr. XVII, 65, zìrnauklis ² Sussei n. FBR. VII, 132, zìrnûklis ² Warkh., zirnekslis Glück, zir̃nêkslis ² Schibbenhof, zirnēkslis Manz. Lettus, zirnakslis St., zir̃nâkslis ² Dunika, Frauenb., Grobin, Schnehpeln, zir̂nâkslis ² Ahs., die Spinne; nach U. auch: das Spinngewebe (nach St. so nur im Plur˙!): zirnekslis auž ar abejām ruokām Glück Spr. Sal. 30, 28. pievē̦rpusi... zirneklim (Var.: zirnākslim, zirnakļam) ce̦kuliņu BW. 21974. muļķītis gribējis zirnakļus ēst LP. VI, 651. zirnekļa tīkls, das Spinngewebe, - jūŗas zirnekļi, majidae Konv. ² 1890. Etwa, weil der Bauch einer Spinne an eine Erbse (s. auch zirnis 2 - 4) erinnert, zu zir̃nis??

Avots: ME IV, 728

zušaukla Lubn., zušauklis L., St., U., zuš(a)auklis Bielenstein Holzb. 510, ein Riemen aus Aalhaut, der den Stiel des Dreschflegels mit dem Klöppel verbindet.

Avots: ME IV, 752

I zvilnêt, -u (-ẽju Nötk.), -ẽju, intr., liegen (mit ilˆ ) Gr. - Buschh.; halb liegend, in ungezwungener Stellung verharren Vīt., (mit ilˆ ) Bers., KatrE. (hier auch: stehend, in gebückter Stellung), Lettihn Mar., Serben, (mit ìl ) Jürg., (mit il˜ ) Grünw.; liegend faulenzen Ellei, Sauken, Sessau, (mit ilˆ ) Bers., Golg., Gr. - Buschh., Jürg., (mit ilˆ ² ) Bauske, Frauenb., (mit ìl ² ) Saikava, Sussei; sich wälzen, sich rekeln Stockm. n. Etn. II, 129; ohne Arbeit leben, faulenzen Erlaa: viņš zviln gultā un neiet pie darba Gr. - Buschh. kuo tu zvilni! Golg. suns visu rītu zvilnēja klēts priekšā Bers. es nee̦smu aizmidzis, bet tâ atlaidies uz sāniem zvilnu Vīt. vāģuos gulu zvilnēja... cilvē̦ks Saul. I, 111. gultā zvilnē̦dams Austriņš Nopūtas vējā 122. zvilnēja kaut kut stūrī Daugava I, 981. lini... pie zemes pieplakuši,... zvilnēja... plē̦sumā Veselis Netic. Toma mīlest. 23. iesāniski pret galdu zvilnēja... dīvāns 98. tīruma vidū zvilnēja... akmens Austriņš M. Z. 16. pļavas stūrī zvilnēja... rati ar nuome̦stām zirga lietām 30. viņš tusnīja un klusē̦dams zvilnēja uz priekšu Turg. Pav. ūd. 100. kâ krauklis me̦lns, kur zvilnē sila mala, stāv... kapsētiņa U. b. 85, 58. Zu zvilt I.

Avots: ME IV, 775