aizčauvēt
‡ àizčaũvêt, ein geringes Geräusch verursachend fortscheuchen: a. vistas, zaķus Jürg.
Avots: EH I, 15
Avots: EH I, 15
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'auvēt' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'auvēt' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (45)
aizklauvēt
atklauvēt
auvēt
bauvēt
bauvêt, -ēju, lärmen, Lärm, Geräusch machen: kuo tas saimnieks visu rītu bauvē pa riju Bers., Lub., Erlaa, AP.
Avots: ME I, 268
Avots: ME I, 268
čauvēt
čauvēt
drauvēt
drauvēt
dràuvêt 2 [Oppek.], -ēju [aus mnd. druowen "drohen"], auch drauvât, tr., bedrohen: trumu drauvēt Br. 198. Refl. draũvêtiês, sich balgen, sich reissen: šunelis grib ar mani drauvēties Dond.
Avots: ME I, 492
Avots: ME I, 492
iedrauvēt
ìedrauvêt,
1) "?": nuo vē̦tras kuģis ... barguos vilrtuos iedrauvē̦ts Dünsb. Rīmes II, 1, S. 124;
2) durch haufiges Schelten scheu machen
Ruhental: iedrauvē̦ts bē̦rns.
Avots: EH I, 509
1) "?": nuo vē̦tras kuģis ... barguos vilrtuos iedrauvē̦ts Dünsb. Rīmes II, 1, S. 124;
2) durch haufiges Schelten scheu machen
Ruhental: iedrauvē̦ts bē̦rns.
Avots: EH I, 509
ieklauvēties
ìeklaũvêtiês, (plötzlich, für eine kurze Zeit) anfangen zu klopfen: dibina istabā kaut kas ieklauvējās LP. IV, 114.
Avots: ME II, 27
Avots: ME II, 27
izčauvēt
izčauvēt
izklauvēt
izklauvēt
[izklaũvêt, herausklopfen, klopfend herauszukommen varanlassen: izkl. nuo istabas Dond.]
Avots: ME I, 752
Avots: ME I, 752
iztauvēt
iztaũvêt: zābakus taisa nuo me̦lnām, iztauvē̦tām guovju ... ādām Dünsb. Bērnu draugs I, 24. ādu iztauvējis Pas. XII, 106.
Avots: EH I, 488
Avots: EH I, 488
iztauvēt
iztauvēties
iztauvêtiês, ‡
2) = izslinkuôtiês Siuxt: patīk i. siltumā; ‡
3) sich gehörig erhitzen, gehörig aussthwitzen (in der Badstube od. nach dem Genuss heissen Tees)
Salgale.
Avots: EH I, 488
2) = izslinkuôtiês Siuxt: patīk i. siltumā; ‡
3) sich gehörig erhitzen, gehörig aussthwitzen (in der Badstube od. nach dem Genuss heissen Tees)
Salgale.
Avots: EH I, 488
iztauvēties
iztauvêtiês, an Körperfülle zenehmen, korpulent werden: brīvē stāvē̦dams viņš bij tâ iztauvējies, ka ne+maz pazīt nevar Naud.
Avots: ME I, 815
Avots: ME I, 815
iztrauvēt
klauvēt
klaũvêt, - ẽju,
1) tr., klopfen:
nāk pakavas klauvē̦dami BW. 26541, 7. klauvē manas nama durvis 26961. 6;
2) intr., klopfen:
tie klauvēja pie durvīm, lai tuos laistu iekšā BW. III, 1, 86. Refl. - tiês, längere Zeit klopfen, sich mit dem Klopfen beschäftigen: kas tur klauvējas pie durvīm. vēja dienā, 2. februārī, nav brīv mājās kluvēties, lai vējš jumtus nenuogāž LP. VII, 704. [Bei Für. I dafür auch klāvēt. Sieht aus wie ein Lehnwort; etwa aus mnd. kluowen od. klawen " kratzen" (in der Bed. vielleicht durch klaudzēt beeinflusst)?]
Avots: ME II, 217
1) tr., klopfen:
nāk pakavas klauvē̦dami BW. 26541, 7. klauvē manas nama durvis 26961. 6;
2) intr., klopfen:
tie klauvēja pie durvīm, lai tuos laistu iekšā BW. III, 1, 86. Refl. - tiês, längere Zeit klopfen, sich mit dem Klopfen beschäftigen: kas tur klauvējas pie durvīm. vēja dienā, 2. februārī, nav brīv mājās kluvēties, lai vējš jumtus nenuogāž LP. VII, 704. [Bei Für. I dafür auch klāvēt. Sieht aus wie ein Lehnwort; etwa aus mnd. kluowen od. klawen " kratzen" (in der Bed. vielleicht durch klaudzēt beeinflusst)?]
Avots: ME II, 217
klauvētuves
noblauvēt
nodrauvēt
nùodraũvêt ‡
3) (ein Glied) vertetzen
Frauenb.: man pirksts ir nuodraũvẽ̦ts. ‡ Refl. -tiês Frauenb., sich (ein Glied) verletzen.
Avots: EH II, 40
3) (ein Glied) vertetzen
Frauenb.: man pirksts ir nuodraũvẽ̦ts. ‡ Refl. -tiês Frauenb., sich (ein Glied) verletzen.
Avots: EH II, 40
nodrauvēt
nùodraũvêt, - ēju,
1) eben machen:
uz ceļa gruveži jau ir nuodrauvē̦ti;
2) durchschelten:
viņu vajaga krienti nuodrauvēt, lai uotrreiz viņš vairs tâ nedara Wain.
Avots: ME II, 776
1) eben machen:
uz ceļa gruveži jau ir nuodrauvē̦ti;
2) durchschelten:
viņu vajaga krienti nuodrauvēt, lai uotrreiz viņš vairs tâ nedara Wain.
Avots: ME II, 776
notauvēt
pačauvēt
patrauvēt
‡ patràuvêt 2 Lis., = pabaidît, patraucêt 1: patrauvē guovi, lai neiet labībā! Druw. n. RKr. XVII, 83.
Avots: EH XIII, 183
Avots: EH XIII, 183
pieklauvēt
pìeklauvêt, anklopfen: pieklauvēt pie durvim. kruodzenieks... pieklauvēja pie karafes Blaum. Pie skala uguns 114.
Avots: ME III, 257
Avots: ME III, 257
pieplauvēties
pìeplauvêtiês "sich übermässig mit Wasser anfüllen, pārliecīgi ar ūdeni savu kuņģi piepildīt; tâ ka ātrāki skrienuot kâ mucā skaluojas": nav labi, kad vakara laikā tik daudz ar ūdeni pieplauvējas Naud.
Avots: ME III, 280
Avots: ME III, 280
plauvēties
plaũvêtiês Gr.-Sessau, plauvêtiês Naud., -ẽjuôs, übermässig viel Flüssigkeit zu sich nehmen: kâ nejē̦ga vienād˙vien ar ūdeni plauvējas Naud. Für urspr. * plavēties (zu plaust) 1
Avots: ME III, 328
Avots: ME III, 328
prauvēt
sačauvēt
‡ sačaũvêt AP. "erschrecken" (tr.): izej labi klusu un tad sačauvē! var būt, ka sabīsies un aizbēgs.
Avots: EH II, 400
Avots: EH II, 400
sadrauvēt
sadrauvêt, Refl. -tiês,
1): mit aũ Blieden;
2): "satrūkties" Kurs., Mesoten, Ruhental.
Avots: EH XVI, 403
1): mit aũ Blieden;
2): "satrūkties" Kurs., Mesoten, Ruhental.
Avots: EH XVI, 403
sadrauvēt
sadrauvêt, tr.,
1) zerschlagen:
bē̦rns sadraũvēja lampu Sassm.;
2) (fig.) zerschlagen, niederschmettern; bedrohen
Oppek, n. U.: bē̦du ziņa mani stipri sadraũvēja Dond. viņš gribēja sadrauvē̦tā šaubas un pretestību galīgi iznīcināt De̦glavs Rīga II, 1, 50;
3) erschrecken
(tr.) Mar. - Refl. -tiês,
1) (bei einer schweren Arbeit) sich überanstrengen:
tas ir sevi sadrauvējies akmiņus lauzdams, ka nesmeķ vairs ne ēst Blieden n. Etn. II, 49;
2) zu fürchten anfangen
MSil.: iekšā iet viņa sadrauvējās, palika stāvam pie vaļējām durvīm Zalktis v. J. 1908, No 4, S. 36; "satrūkties": zirgs sadrauvējies Nlar.;
3) traurig werden
Nötk., Fehteln, Kokn.;
4) "sich verzanken; einander schelten"
Vank.;
5) "sadrūzmēties (z. B. vom Eis in Flüssen), sich reiben" Sessw.
Avots: ME III, 612
1) zerschlagen:
bē̦rns sadraũvēja lampu Sassm.;
2) (fig.) zerschlagen, niederschmettern; bedrohen
Oppek, n. U.: bē̦du ziņa mani stipri sadraũvēja Dond. viņš gribēja sadrauvē̦tā šaubas un pretestību galīgi iznīcināt De̦glavs Rīga II, 1, 50;
3) erschrecken
(tr.) Mar. - Refl. -tiês,
1) (bei einer schweren Arbeit) sich überanstrengen:
tas ir sevi sadrauvējies akmiņus lauzdams, ka nesmeķ vairs ne ēst Blieden n. Etn. II, 49;
2) zu fürchten anfangen
MSil.: iekšā iet viņa sadrauvējās, palika stāvam pie vaļējām durvīm Zalktis v. J. 1908, No 4, S. 36; "satrūkties": zirgs sadrauvējies Nlar.;
3) traurig werden
Nötk., Fehteln, Kokn.;
4) "sich verzanken; einander schelten"
Vank.;
5) "sadrūzmēties (z. B. vom Eis in Flüssen), sich reiben" Sessw.
Avots: ME III, 612
saklauvēt
‡ saklaũvêt,
1) klopfend (mehrere) aufwecken
Dunika u. a.: s. puišus;
2) klopfend (klappernd) zusammenzählen (?):
skaitļus ... atzīmē̦dams savā blokā un pēc tam uz skaitāmiem kauliņiem saklauvē̦dams A. Upītis Ģertr. 69;
3) verprügeln (?):
dzirdēju klētī klauvējam; mūs[u] brālis tautu meitu saklauvēja Tdz. 47763.
Avots: EH XVI, 417
1) klopfend (mehrere) aufwecken
Dunika u. a.: s. puišus;
2) klopfend (klappernd) zusammenzählen (?):
skaitļus ... atzīmē̦dams savā blokā un pēc tam uz skaitāmiem kauliņiem saklauvē̦dams A. Upītis Ģertr. 69;
3) verprügeln (?):
dzirdēju klētī klauvējam; mūs[u] brālis tautu meitu saklauvēja Tdz. 47763.
Avots: EH XVI, 417
satauvēt
tauvēt
tauvēt
II taũvêt,
1): auch Frauenb. Refl. -tiês: sich einer Schwitzkur unterziehen
Frauenb.; faulenzen ebenda.
Avots: EH II, 670
1): auch Frauenb. Refl. -tiês: sich einer Schwitzkur unterziehen
Frauenb.; faulenzen ebenda.
Avots: EH II, 670
tauvēt
II taũvêt,
1) (ein Fell) weich machen, gerben
Ahs., Grünh., MSil.;
2) prügeln
Bershof, Grünh., LKVv., Salgaln, Gr.-Sessau: viņš mani ņe̦m tauvēt Kav. Refl. -tiês. sich einer Schwitzkur unterziehen MSil., Neuhausen; faulenzend sich wärmen (mit aũ) Siuxt, (mit àu 2) Golg.; sich erholen A.-Autz, MSil., zu Kräften kommen. Aus mnd. touwen "gar machen, gerben".
Avots: ME IV, 142
1) (ein Fell) weich machen, gerben
Ahs., Grünh., MSil.;
2) prügeln
Bershof, Grünh., LKVv., Salgaln, Gr.-Sessau: viņš mani ņe̦m tauvēt Kav. Refl. -tiês. sich einer Schwitzkur unterziehen MSil., Neuhausen; faulenzend sich wärmen (mit aũ) Siuxt, (mit àu 2) Golg.; sich erholen A.-Autz, MSil., zu Kräften kommen. Aus mnd. touwen "gar machen, gerben".
Avots: ME IV, 142
tauvēt
tauvēties
trauvēt
trauvêt, -ẽju,
1) "trinken, singen und plaudern"
Wessen;
2) (auf)schrecken, stören
Druw. n. RKr. XVII, 83, (mit àu 2 ) Adl., Golg., Lis., scheuchen: e̦ze̦rputni, gaigaliņi trauvē (Var.: traucē. traumē) manu kumeliņu BW. 30963, 3. vistas iz kaņepēm trauvēt A. v. J. 1892, S. 86;
3) "?": (cūka) trauvēs zirgu ūdeni stallī Jauns.
Avots: ME IV, 227
1) "trinken, singen und plaudern"
Wessen;
2) (auf)schrecken, stören
Druw. n. RKr. XVII, 83, (mit àu 2 ) Adl., Golg., Lis., scheuchen: e̦ze̦rputni, gaigaliņi trauvē (Var.: traucē. traumē) manu kumeliņu BW. 30963, 3. vistas iz kaņepēm trauvēt A. v. J. 1892, S. 86;
3) "?": (cūka) trauvēs zirgu ūdeni stallī Jauns.
Avots: ME IV, 227
uzgrauvēt
uzgraudêt Saikava, uzgrauduôt Spr., aufschütten (Staub, Körner Spr.): viņš man uzgraudēja auzas uz galvas Saikava.
Avots: ME IV, 333
Avots: ME IV, 333
uzklauvēt
uzklaũvêt,
1) (auf etw.) aufklopfen:
uzklauvēt uz galda;
2) (vom Schlaf) aufklopfen, klopfend aufwecken:
uzklauvēt kādu nuo miega.
Avots: ME IV, 342
1) (auf etw.) aufklopfen:
uzklauvēt uz galda;
2) (vom Schlaf) aufklopfen, klopfend aufwecken:
uzklauvēt kādu nuo miega.
Avots: ME IV, 342