Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'bagāts' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'bagāts' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (7)
bagāts
bagâts, reich, reichlich, von Reichtum zeugend, Reichtum bringend; bagāta maize, reichliches Auskommen; [bagāts ceļš U., ausreichender Weg]; bagāta valuoda; bagāts cilvēks, gads; bagāti augļi, bagātā (teuer) apģē̦rbā staigāt; duot ar bagātu ruoku Tr. IV, 80; bagāts ar naudu, reich an Geld BW. I, S. 184. Sprv.: bagāts dara, kā grib, nabags, kā var, juo bagāts, juo nabags. bagātais bez galvas (bez prāta, gudrības) gudrs. kas bagāts, tas gudrs. kas bagātam par bē̦du. bagātuo atuod dziļākajā kaktā, nabaguo ne uz klajuma. kad tevi bagāti vilki apē̦stu Tr. II, 1583. Adv. bagāti, reichlich: bagāti klāts galds. [Trautmann Wrtb. 23 hält bagâts nebst li. bagótas für echt baltisch wegen eines apr. Personennamens Bogosz. Aber ein Pesonname kann auch auf einem Lehnwort beruhen; und dem slav. bogatъ dürfte eher ein echt lettisches * baguots entsprechen. Demnach ist dies li. - le. Wort nebst nabags und ubags wohl entlehnt aus dem Slavischen].
Avots: ME I, 249
Avots: ME I, 249
lielbagāts
liẽlbagâts, sehr reich: lielbagāta mātes meita BW. 30958. mana meita lielbagāta BW. 12164.
Avots: ME II, 497
Avots: ME II, 497
mazbagāts
mazbagâts, nicht wohlhabend, arm: es neietu mazbagāta pie bagāta tē̦va dē̦la BW. 5105, 1 var.
Avots: ME II, 571
Avots: ME II, 571
nebagāts
nebagāts
nebagâts, unbemittelt, unvermögend: es neietu nebagāta pie bagāta tē̦va dē̦la BW. 2057.
Avots: ME II, 708
Avots: ME II, 708
pabagāts
Šķirkļa skaidrojumā (53)
amols
amuols,
2) amuols: auch Lemsal, Ulpisch, amuoliņš: auch Jürg., Roop, Demin. amuolītis BW. 32402 var.: ceļa malas amuoliņš BW. 11966 var. četru lapu amuoliņu 29543, 3 var. zaļā amuoliņa (Var.: ābuoliņa, dābuliņa) 19035 var. še ziedēja balts amuols 29371 var. dažādās amuola sugas un pasugas: baltais, sarkanais un dze̦lte̦nais galvainais, dze̦lte̦nais lapainais, kâ arī dažādie vārpainie: ... dze̦lte̦nais, rudais, pe̦lē̦kais jeb zilais amuoliņš Janš. Bandavā II, 74; ‡
4) amuls Frauenb. "Honigtau",
amuols Dunika, Kurs. "lapu me̦dus": būs bagāts me̦dus gads - uz uozuoliem ir amuols Kurs. Zur Etymologie s. auch Būga Tiž. I, 426. Zur Bed. 4 vgl. li. ãmalas "Honigtau".
Avots: EH I, 69, 70
2) amuols: auch Lemsal, Ulpisch, amuoliņš: auch Jürg., Roop, Demin. amuolītis BW. 32402 var.: ceļa malas amuoliņš BW. 11966 var. četru lapu amuoliņu 29543, 3 var. zaļā amuoliņa (Var.: ābuoliņa, dābuliņa) 19035 var. še ziedēja balts amuols 29371 var. dažādās amuola sugas un pasugas: baltais, sarkanais un dze̦lte̦nais galvainais, dze̦lte̦nais lapainais, kâ arī dažādie vārpainie: ... dze̦lte̦nais, rudais, pe̦lē̦kais jeb zilais amuoliņš Janš. Bandavā II, 74; ‡
4) amuls Frauenb. "Honigtau",
amuols Dunika, Kurs. "lapu me̦dus": būs bagāts me̦dus gads - uz uozuoliem ir amuols Kurs. Zur Etymologie s. auch Būga Tiž. I, 426. Zur Bed. 4 vgl. li. ãmalas "Honigtau".
Avots: EH I, 69, 70
apgāda
apgãda, apgãds, das Versorgen, Verpflegen, die Pflege, das Besorgte: apgādu kapitāls, das Verpflegungskapital Rīg. A.; man apgāda nebija kuģī. kāzu apgāds bij bagāts JU.
Avots: ME I, 86
Avots: ME I, 86
aplam
aplam (selten aplami LP. V, 258, Schrund.), dial. oplama in Marienburg, aplamêm Etn. IV, 129, auch aplêm Spr.,
1) verkehrt, töricht, schlecht:
aplam, aplamēm jeb bez apduoma runāt Etn. IV, 129. tik aplam (fälschlich aplami aus Nogallen) man sen nav nuogājis LP. V, 191;
2) zur Steigerung eines Verbs od. Adjekt. od. Adv. im tadelnden Sinn gew.:
aplam baidīties, sich über die Massen fürchten LP. V, 424; aplam lamāties, aplam nuosalis. viņam arī visur aplam vedies, überall habe er ungeheure Erfolge gehabt LP. V, 410; aplam daudz, ungemein viel; aplam priecāties, sich sehr freuen LP. VII, 203; aplam liels, ungemein gross, aplam druošs, ungemein dreist, aplam nabags, bagāts, sehr arm, reich. sērdienīte izskatījās aplam skaista Dīc. I, 64;
3) sehr gross, sehr häufig, sehr viel:
vecītis piesuolījis aplam putnu laimi... medniekam LP. VII, 237. ar tuo slimību aplam nemē̦dz mirt Alm., bei dieser Krankheit pflegen nicht viele Sterbefälle vorzukommen. aplam tādus od. tādu nedabūsi BW. 56, 12911, sehr viele solche wirst du nicht finden [li. aplamaĩ "вообще, огуломъ; поверхностно," ãplamu "небрежно"
Avots: ME I, 99
1) verkehrt, töricht, schlecht:
aplam, aplamēm jeb bez apduoma runāt Etn. IV, 129. tik aplam (fälschlich aplami aus Nogallen) man sen nav nuogājis LP. V, 191;
2) zur Steigerung eines Verbs od. Adjekt. od. Adv. im tadelnden Sinn gew.:
aplam baidīties, sich über die Massen fürchten LP. V, 424; aplam lamāties, aplam nuosalis. viņam arī visur aplam vedies, überall habe er ungeheure Erfolge gehabt LP. V, 410; aplam daudz, ungemein viel; aplam priecāties, sich sehr freuen LP. VII, 203; aplam liels, ungemein gross, aplam druošs, ungemein dreist, aplam nabags, bagāts, sehr arm, reich. sērdienīte izskatījās aplam skaista Dīc. I, 64;
3) sehr gross, sehr häufig, sehr viel:
vecītis piesuolījis aplam putnu laimi... medniekam LP. VII, 237. ar tuo slimību aplam nemē̦dz mirt Alm., bei dieser Krankheit pflegen nicht viele Sterbefälle vorzukommen. aplam tādus od. tādu nedabūsi BW. 56, 12911, sehr viele solche wirst du nicht finden [li. aplamaĩ "вообще, огуломъ; поверхностно," ãplamu "небрежно"
Avots: ME I, 99
atlicin
atradums
atradums, das Gefundene, die Erfindung: "tagad tevi atradu", sulainis saka, priecādamies par savu atradumu JK. III, I. piekuopis atradumu, palicis bagāts LP. VII, 721.
Avots: ME I, 183
Avots: ME I, 183
brīnum
brĩnum, Adv., wohl Instr. Sg. von brīnums, wunderbar, ausserordentlich, ungemein: brīnum bagāts, garšīgs, labs, liels, plats, salds Beim Verb: nabags brīnum sabijies LP. V. 38. luopiņš brīnum audzis.
Avots: ME I, 334
Avots: ME I, 334
cik
cik [wohl enklitische Kürzeng aus ciek = li. kiek],
1) wieviel:
cik pulkstens? wieviel ist die Uhr? Mit dem part. Gen.: cik tur vīru? cik, puisīti, tev prātiņa? [cik tā zē̦na ir U.? was ist an dem Jungen daran? wieviel vermag er?] ak tu liels grēcinieks, cik viņai muguriņas? Auch beim Part.: strādā, cik gribē̦dams, spē̦dams, varē̦dams;
2) wie (sehr):
svinējuši tādas kāzas, ka ne ieduomāties, cik līksmas LP. IV, 169. putns dziedāja brīnum cik jauki VI, 938. Sprw.: cik sen bagāts, ka jau le̦pns. cik sen mani pašu veda;
3) vai cik, in Hülle und Fülle, sehr viel, sehr:
dārzā augļu vai cik. man spē̦ka tagad vai cik. lai vai cik, (auch ohne vai) - lai cik, wenn auch noch so sehr: viņa priekšā es nebē̦dāju, lai mana sirds ir vai cik me̦lna Kaudz. M. lai cik žē̦l, cirtis ar LP. VI, 960;
4) kaut cik, cik necik, einigermassen viel, einigermassen:
tur mežā vēl ir kaut cik Sudr. E. kaut cik paaudzis, dē̦ls aizgājis tē̦vam līdz. baznīcā bija ļaužu cik necik,
5) cik ne vēl, wie viel mehr, geschweige denn:
tuo jau bē̦rns var izdarīt, cik ne vēl liels cilvē̦ks;
7) = tik wieviel, wie weit davon, dass, beinahe, fast:
cik (gew. tik) upē neiekritu. cik galviņas nenuolauza, neesi cik (= tik) glups, kâ biji Zb. XVIII, 291;
8) cik tik, wie viel nur;
ē̦d cik tik ieiet;
9) cik - tik:
a) wieviel - so viel:
cik zvaigžņu debesīs, tik caurumu zemē;
b) temporal, wie oft - so oft, jedesmal, wenn, so oft, als:
cik vītuols luocījās, tik es gauži nuoraudāju. cik ies meitas ruožu raut, tik tās mani apraudās. Oft mit ausgelassenem tik im Hauptsatze: cik es gāju maltuvē, pa vienai ritināju BW. 29. Selten cik statt tik im Hauptsatze: cik pietrūka vadu virvju, cik tecēja lūku plēst A. XI, 426. Oft wird cik mit dem prädik. Part. verbunden: māmuliņa pieminēja, cik se̦gdama lakatiņu BW. 10141;
10) cik = ik: cik rītiņa migla kāpa BW. 6694. cik vakara klausījuos, kur aizgāja pieguļnieki BW. 30172,5;
11) cik, cik kuo,
a) beinahe, fast:
cik kuo ar viņu nesanācu ienaidā. tautiet[i]s mani ce̦rē̦dams cik klēpī neauklēja! Mag. XX, 3,201;
b) sobald als, wenn:
cikkuo tē̦vs piedzimis, jau dē̦ls jumta galā (Rätsel). In dieser Bedeutung auch cik līdz.
Kļūdu labojums:
10141 = 5657
Avots: ME I, 379, 380
1) wieviel:
cik pulkstens? wieviel ist die Uhr? Mit dem part. Gen.: cik tur vīru? cik, puisīti, tev prātiņa? [cik tā zē̦na ir U.? was ist an dem Jungen daran? wieviel vermag er?] ak tu liels grēcinieks, cik viņai muguriņas? Auch beim Part.: strādā, cik gribē̦dams, spē̦dams, varē̦dams;
2) wie (sehr):
svinējuši tādas kāzas, ka ne ieduomāties, cik līksmas LP. IV, 169. putns dziedāja brīnum cik jauki VI, 938. Sprw.: cik sen bagāts, ka jau le̦pns. cik sen mani pašu veda;
3) vai cik, in Hülle und Fülle, sehr viel, sehr:
dārzā augļu vai cik. man spē̦ka tagad vai cik. lai vai cik, (auch ohne vai) - lai cik, wenn auch noch so sehr: viņa priekšā es nebē̦dāju, lai mana sirds ir vai cik me̦lna Kaudz. M. lai cik žē̦l, cirtis ar LP. VI, 960;
4) kaut cik, cik necik, einigermassen viel, einigermassen:
tur mežā vēl ir kaut cik Sudr. E. kaut cik paaudzis, dē̦ls aizgājis tē̦vam līdz. baznīcā bija ļaužu cik necik,
5) cik ne vēl, wie viel mehr, geschweige denn:
tuo jau bē̦rns var izdarīt, cik ne vēl liels cilvē̦ks;
7) = tik wieviel, wie weit davon, dass, beinahe, fast:
cik (gew. tik) upē neiekritu. cik galviņas nenuolauza, neesi cik (= tik) glups, kâ biji Zb. XVIII, 291;
8) cik tik, wie viel nur;
ē̦d cik tik ieiet;
9) cik - tik:
a) wieviel - so viel:
cik zvaigžņu debesīs, tik caurumu zemē;
b) temporal, wie oft - so oft, jedesmal, wenn, so oft, als:
cik vītuols luocījās, tik es gauži nuoraudāju. cik ies meitas ruožu raut, tik tās mani apraudās. Oft mit ausgelassenem tik im Hauptsatze: cik es gāju maltuvē, pa vienai ritināju BW. 29. Selten cik statt tik im Hauptsatze: cik pietrūka vadu virvju, cik tecēja lūku plēst A. XI, 426. Oft wird cik mit dem prädik. Part. verbunden: māmuliņa pieminēja, cik se̦gdama lakatiņu BW. 10141;
10) cik = ik: cik rītiņa migla kāpa BW. 6694. cik vakara klausījuos, kur aizgāja pieguļnieki BW. 30172,5;
11) cik, cik kuo,
a) beinahe, fast:
cik kuo ar viņu nesanācu ienaidā. tautiet[i]s mani ce̦rē̦dams cik klēpī neauklēja! Mag. XX, 3,201;
b) sobald als, wenn:
cikkuo tē̦vs piedzimis, jau dē̦ls jumta galā (Rätsel). In dieser Bedeutung auch cik līdz.
Kļūdu labojums:
10141 = 5657
Avots: ME I, 379, 380
cits
cits (li. kìtas),
1) ein anderer, der andere:
puķīt(e), mana līgaviņa, cita vīra ruociņā. Sprw.: es citam, cits man. kur cits, tur es arī. vakarā divas citas raganas mājās pārnāca LP. VII, 1002;
2) cits kas, etwas anderes:
viņam cits kas prātā. cits ne˙kas, nichts anderes;
3) cita pasaule, das Jenseits, die Unterwelt Konv. 2
131;
4) cits cita, citam, citu,
a) einander, bei reziproker Ausdrucksweise zur Verdeutlichung der wechselseitigen Handlung, wenn von mehr als zwei Subjekten die Rede ist:
tās iedamas tautiņās, cita citu vadījās BW. 91. valkājat mūžiņam, cits citam duodamies 8603,11. ar bailēm visi sāka skatīties cits citam acīs. nāks dieniņa pēc dieniņas, cita citu vadīsim. piecas māmiņas, cita citu dze̦nā (neben dze̦nājas) Tr. III, 30; jau tie sāka cits uz cita (citu);
b) bei wetteifernder Ausführung einer Handlung von mehreren Subjekten:
visi brē̦c un skrien cits caur citu LP. VI, 480. ļaudis steidzas cits par citu;
5) in Distributivsätzen cits mehrmals wiederholt, zuweilen auch mit
vieni, daži abwechselnd,
a) der eine... der andere:
manas baltas vilnainītes, cita īsa, cita gaŗa BW. 4602. citam lēmi lē̦tu mūžu, citu gauži raudināji 1218 kame̦r vieni (daži) pēc brūtes meklēja, tamē̦r citi precinieki apvaktēja... BW. III, 1,81. In einem anderen Kasus wiederholt: likt galdus citu cita galā, Tische hinter einander stellen;
b) der eine das, der andere jenes:
citam bija cita svārki, citam cita ce̦purīte Ltd. 1427. Wenn in Distributivsätzen ein Adjektiv das Prädikat ist, so kann es sich nach dem im Sing. stehenden cits oder nach dem Plur. des Subjekts richten: bērniņi cits par citu augstāki (od. augstākas) Tr. III, 1320;
6) im temporalen Sinne,
a) auf die Zukunft weisend, der nächste:
citu gadu, tad sūtīšu divi ve̦cuos bāleļiņus. [citu gadu vairs neiešu BW.155.] citu svētdienu, rudeni, ziemu, rītu, nächsten Sonntag, Herbst, Winter, Morgen;
b) auf die Vergangenheit weisend, früher:
citu reizi, citām reizēm, ehemals, früher, einst; citām reizām (citu reizi) dzīvuoja bagāts vīrs LP. VI, 868;
[7) cits, mancher:
cits cilvē̦ks tuo negrib ticēt U.; citi, einige.] Selten kommt dial. auch die definitive Form von cits vor: lai netiku citajam (für citam) BW. 11284. tagad zemnieks kâ katrs citais malu malas izstaigā Neik., A. XIII, 1,35. [Weiterhin zu apr. acc˙pl. kitans "andere", le. atkait li. kisti "sich verändern", keĩsti "wechseln"].
Kļūdu labojums:
vakar = vakarā
1218 = BWp.1218,1
Avots: ME I, 389, 390
1) ein anderer, der andere:
puķīt(e), mana līgaviņa, cita vīra ruociņā. Sprw.: es citam, cits man. kur cits, tur es arī. vakarā divas citas raganas mājās pārnāca LP. VII, 1002;
2) cits kas, etwas anderes:
viņam cits kas prātā. cits ne˙kas, nichts anderes;
3) cita pasaule, das Jenseits, die Unterwelt Konv. 2
131;
4) cits cita, citam, citu,
a) einander, bei reziproker Ausdrucksweise zur Verdeutlichung der wechselseitigen Handlung, wenn von mehr als zwei Subjekten die Rede ist:
tās iedamas tautiņās, cita citu vadījās BW. 91. valkājat mūžiņam, cits citam duodamies 8603,11. ar bailēm visi sāka skatīties cits citam acīs. nāks dieniņa pēc dieniņas, cita citu vadīsim. piecas māmiņas, cita citu dze̦nā (neben dze̦nājas) Tr. III, 30; jau tie sāka cits uz cita (citu);
b) bei wetteifernder Ausführung einer Handlung von mehreren Subjekten:
visi brē̦c un skrien cits caur citu LP. VI, 480. ļaudis steidzas cits par citu;
5) in Distributivsätzen cits mehrmals wiederholt, zuweilen auch mit
vieni, daži abwechselnd,
a) der eine... der andere:
manas baltas vilnainītes, cita īsa, cita gaŗa BW. 4602. citam lēmi lē̦tu mūžu, citu gauži raudināji 1218 kame̦r vieni (daži) pēc brūtes meklēja, tamē̦r citi precinieki apvaktēja... BW. III, 1,81. In einem anderen Kasus wiederholt: likt galdus citu cita galā, Tische hinter einander stellen;
b) der eine das, der andere jenes:
citam bija cita svārki, citam cita ce̦purīte Ltd. 1427. Wenn in Distributivsätzen ein Adjektiv das Prädikat ist, so kann es sich nach dem im Sing. stehenden cits oder nach dem Plur. des Subjekts richten: bērniņi cits par citu augstāki (od. augstākas) Tr. III, 1320;
6) im temporalen Sinne,
a) auf die Zukunft weisend, der nächste:
citu gadu, tad sūtīšu divi ve̦cuos bāleļiņus. [citu gadu vairs neiešu BW.155.] citu svētdienu, rudeni, ziemu, rītu, nächsten Sonntag, Herbst, Winter, Morgen;
b) auf die Vergangenheit weisend, früher:
citu reizi, citām reizēm, ehemals, früher, einst; citām reizām (citu reizi) dzīvuoja bagāts vīrs LP. VI, 868;
[7) cits, mancher:
cits cilvē̦ks tuo negrib ticēt U.; citi, einige.] Selten kommt dial. auch die definitive Form von cits vor: lai netiku citajam (für citam) BW. 11284. tagad zemnieks kâ katrs citais malu malas izstaigā Neik., A. XIII, 1,35. [Weiterhin zu apr. acc˙pl. kitans "andere", le. atkait li. kisti "sich verändern", keĩsti "wechseln"].
Kļūdu labojums:
vakar = vakarā
1218 = BWp.1218,1
Avots: ME I, 389, 390
daudz
daũdz, daudzi Spr., [Zb. XVIII, 382 u. a., s. Le. Gr. 465 3], viel, gew. mit d. Gen.: daudz cilvē̦ku, brīnumu, aber auch mit dem Nom.: daudz cilvē̦ki, viele Menschen. Komp. vaĩrâk, mehr, dial. daũdzâk Kand.: labāk vairāk nekā mazāk. Dekliniert wird daudz, wenn ihm kein Substantiv unmittelbar folgt: daudzi nuo mums, nuo mūsu rakstniekiem, viele von uns, von unseren Schriftstellern: viņš daudziem palīdzējis, daudzus aplaimuojis; seltener bei folgendem Subst.: daudzām (daudz) saimniecēm pienākas guods Neik.; ar daudz (seltener daudziem) zirgiem. So auch mit der bestimmten defin. Endung: baidījušies tur zirgus likt daudzuo vilkatu dēļ LP. VII, 88. Neutral daudz, daudz kuo, viel: viņš daudz od. daudz kuo iesāk, bet ne+kuo od. ne˙kā nepabeidz. daudz vor dem Komparativ, viel, weit: viņš daudz ve̦cāks nekā tu. daudzum, milzum, visai, vare̦n daudz, sehr, ungemein viel; pārlieku daudz, übermässig viel; pa(r) daudz, zu viel: Sprw. kas par daudz, tas par daudz: mazam bē̦rnam divi dirsas. ne tik daudz, kâ me̦lns aiz naga, gar nichts, nicht ein Jota. tik daudz kâ raibu suņu, sehr viel. tas būs tik daudz kâ redzēt, ehe man sich versehen wird, im Nu. daudz maz, einigermassen, etwas: šuogad labība daudz maz paaugusi. tas viss vienlīdz od. vien daudz, das alles ist gleichviel. Nicht eben gew. daudz bagāts (= ļuoti b.), sehr reich: mana meita daudz bagāta BW. 11559; 835. daudz ē̦dājs, daudz dzē̦rājs BW. 26119, einer, der viel isst, trinkt. Ganz ungew. ist die Verbindung von daudz und dem Adj. mit un: pārnesiet māmiņai daudz un labu vakariņu BW. 13646, 18. [Gleich li. daũg, daugi od. daugia (s. Le. Gr. 465) zu poln. dużo "viel", duży "gross, stark" und (wenn ursp. soviel als "tüchtig" ) zu got. daug "taugt" u. a., sowie (nach Stokes BB. XXIX, 171) zu ir. dúar "a multitude", vgl. Berneker Wrtb. I, 218, Feist Wrtb. 2 95, Osthoff Perf. 304 f., J. Schmidt Vok. I, 172, Zupitza Germ. Gutt. 178, Fick Wrtb. I 4, 73, 233 u. III 4, 207, Boisacq Dict. 963, Uhlenbeck got. Wrtb. 37.]
Avots: ME I, 443
Avots: ME I, 443
draugs
dràugs,
1) der Freund;
Demin. dràudziņš, verächtl. draũģelis [Līn.], ein unbedeutender Freund, der Buhler (bibl.): drauģeļiem Jer. 3, 1. Sprw.: kam draugu, tas bagāts. labs draugs re̦ta manta pasaulē. labāk simtu draugu, ne˙kā viens ienaidnieks. viens ienaidnieks ir par daudz, simts draugupar maz. priekšā draugs, pakaļā suns. neīsts draugs nav labāks par īstu ienaidnieku. maizes draugi iet simts uz mārciņu. labs draugs od. man draugs kâ caurais trauks, von einem unzuverlässigen Freunde. būt, dzīvuot pa draugam, auch būt draugam BW. 25000, 3, freundschaftlich leben. tas nuotiekas pa draugam, das geschieht wie schon unter Freunden. drauguos būt, tikt, samesties, Freunde sein, werden: īsti drauguos ar dieviņu nekad nee̦sam bijuši Purap. viņš pabrīnējās, kur šie tāduos drauguos tikusi A. XVIII, 400. ķēve ar lāču māti sametās drauguos LP. VI, 559. ielaisties labuos drauguos, sich anfreunden Upīte Medn. laiki 179. laulāts od. mūža draugs, der Gatte, auch die Gattin LP. VI, 319, BW. III, 1, 99. mūža draugs ausserdem - der beständige Freund im Gegensatz zu brīža dr., d. Augenblicksfreund: ej pie juoda, brīža draugs, kad nebiji mūža draugs BW. 9607;
2) [der andere Teil eines Paares
U.]; der andere: drauga bē̦rns, ein Waisenkind. drauga bē̦rns ir uotra bē̦rns N. - Schwanb. ej gulēt, drauga bē̦rns BW. 4409. puķīte, mana līgaviņa, drauga (eines anderen) vīra ruociņā BW. 15864, 4. vai es iešu ar tevim draugu (anderer; Var.: drauga, eines anderen 10576) durvis virināt 15237. kājām, tautas, nenāciet, drauga zirga neņemiet 15690. Zu li. draũgas "der Gefährte; Freund", [apr. acc. s. draugi- waldūnen "den Miterben", serb. drûg "Gefährte, Gemahl." r. другъ "Freund", другой, "ein anderer", an. drótt "Gefolge", ae. gedréag "Menge" u. a., s. Feist Wrtb. 2 93 unter driugan, Zupitza Germ. Gutt. 178, Walde Wrtb. 2 243 f. unter drungus, Grassmann KZ. XII, 127, J. Schmidt KZ. XIX, 273, Berneker Wrtb. I, 230 f., Trautmann Wrtb. 59 u. a.].
Kļūdu labojums:
BW. 4409 = BW. 4409 1
Avots: ME I, 492
1) der Freund;
Demin. dràudziņš, verächtl. draũģelis [Līn.], ein unbedeutender Freund, der Buhler (bibl.): drauģeļiem Jer. 3, 1. Sprw.: kam draugu, tas bagāts. labs draugs re̦ta manta pasaulē. labāk simtu draugu, ne˙kā viens ienaidnieks. viens ienaidnieks ir par daudz, simts draugupar maz. priekšā draugs, pakaļā suns. neīsts draugs nav labāks par īstu ienaidnieku. maizes draugi iet simts uz mārciņu. labs draugs od. man draugs kâ caurais trauks, von einem unzuverlässigen Freunde. būt, dzīvuot pa draugam, auch būt draugam BW. 25000, 3, freundschaftlich leben. tas nuotiekas pa draugam, das geschieht wie schon unter Freunden. drauguos būt, tikt, samesties, Freunde sein, werden: īsti drauguos ar dieviņu nekad nee̦sam bijuši Purap. viņš pabrīnējās, kur šie tāduos drauguos tikusi A. XVIII, 400. ķēve ar lāču māti sametās drauguos LP. VI, 559. ielaisties labuos drauguos, sich anfreunden Upīte Medn. laiki 179. laulāts od. mūža draugs, der Gatte, auch die Gattin LP. VI, 319, BW. III, 1, 99. mūža draugs ausserdem - der beständige Freund im Gegensatz zu brīža dr., d. Augenblicksfreund: ej pie juoda, brīža draugs, kad nebiji mūža draugs BW. 9607;
2) [der andere Teil eines Paares
U.]; der andere: drauga bē̦rns, ein Waisenkind. drauga bē̦rns ir uotra bē̦rns N. - Schwanb. ej gulēt, drauga bē̦rns BW. 4409. puķīte, mana līgaviņa, drauga (eines anderen) vīra ruociņā BW. 15864, 4. vai es iešu ar tevim draugu (anderer; Var.: drauga, eines anderen 10576) durvis virināt 15237. kājām, tautas, nenāciet, drauga zirga neņemiet 15690. Zu li. draũgas "der Gefährte; Freund", [apr. acc. s. draugi- waldūnen "den Miterben", serb. drûg "Gefährte, Gemahl." r. другъ "Freund", другой, "ein anderer", an. drótt "Gefolge", ae. gedréag "Menge" u. a., s. Feist Wrtb. 2 93 unter driugan, Zupitza Germ. Gutt. 178, Walde Wrtb. 2 243 f. unter drungus, Grassmann KZ. XII, 127, J. Schmidt KZ. XIX, 273, Berneker Wrtb. I, 230 f., Trautmann Wrtb. 59 u. a.].
Kļūdu labojums:
BW. 4409 = BW. 4409 1
Avots: ME I, 492
dzert
dzer̂t, [dzer̃t, aber prt. dzêru 2 Salis], dzeŗu. dzêru (li. gérti).
1) trinken: tu jau nevari viņam ne dzert paduot. viņš pieliecies pie dīķa ūdeni dzert. zāles dzert, Medizin trinken, einnehmen;
2) trinken, saufen, zechen: Sprw. dzeŗ, ka lai tē̦va nepazīst. dzeŗ, kamē̦r abiem galiem diezgan. dzeŗ, ka uts uz galvas sprāgst. juo dzeŗ, juo ir, juo dzeŗ, juo bagāts, juo nedzeŗ, juo nabags, sagt der prahlerische Säufer.
vakar dzēris, šuodien reibst. sagt man von einem nüchternen Menschen, der wie ein Betrunkener handelt. dzēris, aizdzēris, lai šķipele maksā. ceļa kāju dzert. den letzten Abschiedsschluck trinken. [daudz dieniņu mūžiņā.,., cita ē̦sta. cita dze̦rta (Var.: citā ē̦sts. citā dze̦rts) BW. 9173.] dzert uz, auf jem. Wohl trinken: dzer par labu, ne par ļaunu uz pādītes veselību BW. 2015. uz asniem dz., auf die zukünftige Ernte, auf Pump saufen. dze̦rtā galvā, in betrunkenem Zustande Upīte Medn. laiki 117. dzēris, Part. praet. act.,
a) einer, der getrunken hat,
b) der betrunken ist:
dzēris vīrs ceļu iet BW. 19956. 1;
3) (trinkend) feiern:
nedēļu priekš kāzām dzēra derības jeb lieluo brandvīnu BW. III, 1. 26. dzeŗama diena. ein Feier-. Trinktag. līkuopus dzert, den abgeschlossenen Handel durch Trinken feiern; so auch: bēres, kāzas, kristības, precības dzert;
4) trinkend herbeiwünschen: dzer labu laimi BW. 25737. dzer, māsiņ, visus luopus! BW. 25739;
5) asaras dzert, tyrannisieren:
tam puišam rudas acis, tas dzers sievas asariņas Ar. 450. vaŗavīksna dzeŗ ūdeni od. vaŗavīksna dzeŗ uz lietu. der Regenbogen ist sichtbar Stari II, 180. Refl. -tiês. sich trinken: puiši malku dzē̦rušies BW. 19729. dzeŗamies. bāleliņi! 19609. pilna jaunas dzīvības dzeries! Vēr. II, 132. [Zu aksl. požrěti "verschlingen". čech. žeru "fresse", ai. gṛŋāti "verschlingt". gara-h, "Trank", av, garǝman "Kehle", arm. keri "ich ass", gr. βορά "Frass", la. vorāre "verschlingen", mhd. querder "Köder" u. a., s. Fick Wrtb. III 4. 61. Hübschmann Arm. Gr. 459 f., Walde Wrtb. 2 858, Boisacq Dict. 126 f., Reichelt KZ. XXXIX, 36.]
Avots: ME I, 547
1) trinken: tu jau nevari viņam ne dzert paduot. viņš pieliecies pie dīķa ūdeni dzert. zāles dzert, Medizin trinken, einnehmen;
2) trinken, saufen, zechen: Sprw. dzeŗ, ka lai tē̦va nepazīst. dzeŗ, kamē̦r abiem galiem diezgan. dzeŗ, ka uts uz galvas sprāgst. juo dzeŗ, juo ir, juo dzeŗ, juo bagāts, juo nedzeŗ, juo nabags, sagt der prahlerische Säufer.
vakar dzēris, šuodien reibst. sagt man von einem nüchternen Menschen, der wie ein Betrunkener handelt. dzēris, aizdzēris, lai šķipele maksā. ceļa kāju dzert. den letzten Abschiedsschluck trinken. [daudz dieniņu mūžiņā.,., cita ē̦sta. cita dze̦rta (Var.: citā ē̦sts. citā dze̦rts) BW. 9173.] dzert uz, auf jem. Wohl trinken: dzer par labu, ne par ļaunu uz pādītes veselību BW. 2015. uz asniem dz., auf die zukünftige Ernte, auf Pump saufen. dze̦rtā galvā, in betrunkenem Zustande Upīte Medn. laiki 117. dzēris, Part. praet. act.,
a) einer, der getrunken hat,
b) der betrunken ist:
dzēris vīrs ceļu iet BW. 19956. 1;
3) (trinkend) feiern:
nedēļu priekš kāzām dzēra derības jeb lieluo brandvīnu BW. III, 1. 26. dzeŗama diena. ein Feier-. Trinktag. līkuopus dzert, den abgeschlossenen Handel durch Trinken feiern; so auch: bēres, kāzas, kristības, precības dzert;
4) trinkend herbeiwünschen: dzer labu laimi BW. 25737. dzer, māsiņ, visus luopus! BW. 25739;
5) asaras dzert, tyrannisieren:
tam puišam rudas acis, tas dzers sievas asariņas Ar. 450. vaŗavīksna dzeŗ ūdeni od. vaŗavīksna dzeŗ uz lietu. der Regenbogen ist sichtbar Stari II, 180. Refl. -tiês. sich trinken: puiši malku dzē̦rušies BW. 19729. dzeŗamies. bāleliņi! 19609. pilna jaunas dzīvības dzeries! Vēr. II, 132. [Zu aksl. požrěti "verschlingen". čech. žeru "fresse", ai. gṛŋāti "verschlingt". gara-h, "Trank", av, garǝman "Kehle", arm. keri "ich ass", gr. βορά "Frass", la. vorāre "verschlingen", mhd. querder "Köder" u. a., s. Fick Wrtb. III 4. 61. Hübschmann Arm. Gr. 459 f., Walde Wrtb. 2 858, Boisacq Dict. 126 f., Reichelt KZ. XXXIX, 36.]
Avots: ME I, 547
gluži
gluži, Adv. zu gluds, glužs,
1) glatt
(= gludi) Kaul., sauber, net: apslauki gluži (Var.: glīši) dzirnaviņas BW. 22525. kuŗa gluži kājas āva, tai gudrāks paduomiņš BW. 12207;
2) rein, so dass von dem zu Reinigenden nichts übrig bleibt, gänzlich, vollständig, ganz und gar:
tev nebūs tava vīna dārza augļus it gluži nuolašit III Mos. 19,10. [puostīties gluži visas tās vietas! Glück V Mos. 12, 2.] sakās mana līgaviņa gluži vārpas lasījusi BW. 28117. lācis gluži gan krizdams nenuosities LP. VI, 253;
3) vollständig, gänzlich, sehr,
zur Verstärkung eines Adjectivs od. Partizips: viens ļuoti bagāts, uotrs gluži nabags LP. V, 259. nasta gluži viegla. nabadziņš gluži pliks, izmisis, nuosalis;
4) guži kâ, ganz wie, ganz als ob:
viņš iet gluži kâ bez acīm.
Kļūdu labojums:
gluži (Var.: glīši) = gluži
Avots: ME I, 630
1) glatt
(= gludi) Kaul., sauber, net: apslauki gluži (Var.: glīši) dzirnaviņas BW. 22525. kuŗa gluži kājas āva, tai gudrāks paduomiņš BW. 12207;
2) rein, so dass von dem zu Reinigenden nichts übrig bleibt, gänzlich, vollständig, ganz und gar:
tev nebūs tava vīna dārza augļus it gluži nuolašit III Mos. 19,10. [puostīties gluži visas tās vietas! Glück V Mos. 12, 2.] sakās mana līgaviņa gluži vārpas lasījusi BW. 28117. lācis gluži gan krizdams nenuosities LP. VI, 253;
3) vollständig, gänzlich, sehr,
zur Verstärkung eines Adjectivs od. Partizips: viens ļuoti bagāts, uotrs gluži nabags LP. V, 259. nasta gluži viegla. nabadziņš gluži pliks, izmisis, nuosalis;
4) guži kâ, ganz wie, ganz als ob:
viņš iet gluži kâ bez acīm.
Kļūdu labojums:
gluži (Var.: glīši) = gluži
Avots: ME I, 630
gods
gùods (li. guõdas "честь, почтенiе, угощенiе"),
1) die Ehre, der Ruhm, Anstand, Tüchtigkeit, das Ehrgefühl, der gute Name:
liels, mazs, īsts, tīrs, svē̦ts guods. reiz augstā guodā mita Pē̦rkuons Aus. kur par dieviem svē̦tā guodā un par tautu valdīja Aus. liels guods, liels grūtums. liela slava, mazs guods. tīra guoda tā meitiņa BW. 846. guods dievam augstībā! guods ir dārgākā manta. guods iet pa ceļu, neguods pa ceļa malu. guods guodam ceļu griež od. pretī nāk, Ehrenbezeugung findet Erwiderung. guods, kam guods, Ehre, dem Ehre gebührt, oft mit dem scherzhaften Zusatz: runga, kam rknga, tiesas vīram brandvīns. kam spē̦ks, tam guods. tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. guoda kâ nuo puoda, scherzhafte Bemerkung zu der Behauptung, dass jemand sehr geehrt werde Etn. IV, 78 tāds guods namā, tāds istabā; raud tē̦vs, raud māte, dasselbe, dieselbe Geschichte tritt entgegen BW. 17273. guodu aizkart, aizķert, nuoķe̦ngāt, die Ehre verletzen, besudeln; guodu aizmirst, atmest, die Ehre vergessen, schamlos werden: cita guodu atme̦tusi BW. 6606. g. baudīt, geniessen, g. duot, erweisen: augstiem kungiem guodu duod. duodi guodu dievam, so auch paduot, nuoduot guodu mācītājam, Ehre erweisen, die Hand küssend; in Gold. auch ruokas guodu duot, die Hand küssen; guodu apēst, ēst, die Ehre schänden: ēd kuo ē̦zdams, neapēd guodu. tas guodu maizē apēdis, sagt man von einem Schamlosen, od.: apēst guodu kâ cūka sivē̦nus. tu gribi manu guodu apēst (Var.: ņemt, smiet) BW. 6562. sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die Ehrende Aufforderung zu essen). guodu prast, mit Anstand sich zu betragen wissen, den Anstand wahren; ne guodu, ne kaunu neprast, unverschämt, ungeschliffen sein; guodu parādīt, selten rādīt, Ehre erweisen: sievas māte guodu gaida, es tai guodu parādīju BW. 23586. brāļiem guodu rādīdama 6377. nuo kājām guodu raugu (die Tüchtigkeit beurteile ich), ne nuo zīļu vainadziņa Ltd. 619. kas grib pasaules guodu skatīt, tam tik vajag maku kratīt. gribi tu manu guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? es jau tavu guodu ilgi slē̦pusi, bet tagad iešu pie mācītāja sūdzēties, ich habe lenge niemand gesagt, wie du bist, ich habe lange schon deine Schande, dein schändliches Leben verhehlt. guodu turēt den Anstand, die Ehre wahren, unverletzt erhalten, besonders die jungfräuliche Ehre: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kuo vērts daiļa ciema meita, kad guodiņa neturēja 11916. redz, kâ guodu izturēja izvainuota mātes meita. lai tās savu guodu uzturuot LP. VII, 647. viņš e̦suot savu se̦nākuo cienu un guodu zaudējis Lautb. Der Dat. guodam, auch pa guodam,
a) der Ehre gemäss, ehrlich, redlich, anständig, rühmlich:
guodam dzimu, guodam augu; guodam gribu padzīvuot Ltd. 1240. nē̦sāt guodam (pa guodam BW. 6534) vainadziņu 790. ē̦dat, ē̦dat, radiņi - guodam likts (ce̦lts, Anstandes halber), ne apēšanai; kam nav kauna lai apē̦d visu, scherzhafte Aufforderung zum Essen. šuo dienu guodam nuosvinējām. lai es varu pa guodam rādīties BW. 31816; so auch der Instr. Pl. guodis mani audzināja BW. 22254, 1;
b) wie es sich gebührt, recht:
iesākumā laiva peldēja pa guodam LP. VI, 303. laba pātaga, ka var tāļuo ceļu guodam nuobraukt IV, 2;
c) kaum
(in negativen Sätzen): apdāvājis pārdevēju ar ze̦ltu, ka nevarējis ne panest guodam LP. VI, 720. ziņnesis ne guodam nedabūjis apskatīties VII, 37. ve̦ci zirgi, kas guodam ne paiet vairs nejaudāja VI, 398. guodā būt, stāvēt Aus. II, 5, in Ehren sein, Ansehen geniessen; guodā celt, likt, zu Ehren bringen: guodā mani laime (cēla) lika. guodā nākt, tapt tikt, zu Ehren gelangen: divi māsiņas guodā tapa ar tuo vienu vainadziņu Ltd. 728. guodā turēt, in Ehren halten. viņš manā guodā dabūja, er bekam's durch meine Veranlassung, durch Rücksichtsnahme auf mich U. ēd manā guodā, geniesse mir zu Ehren, was ich dir bestellt habe U. Viele genitivische Verbindungen: guoda ce̦pure, Sonntagsmütze BW. 20523, 4; guoda cimdi, Sonntags-, Staatshandschuhe Janš.; guoda drānas od. drēbes od. kārta, Ehren-, Staatskleid; guoda gals, der Ehrenplatz am oberen Ende: guoda galā sēdēt; guoda kre̦kls das Ehren-, Staatshemd: man bij tādi kājas auti, kâ ļaudīm guoda kre̦kli BW. 3498; guoda kre̦sls, der Ehrensessel; guoda darbi, ehrenhafte Taten; guoda dvēsele, ehrenhafte Seele, Person. tas Jānītis guoda puisis BW. 19428; so auch guoda vīrs, Ehrenmann, guoda ļaudis, ehrenhafte Leute. zaķītis bija guoda viesis Ehrengast BW. 2276. guoda zīme, ein Ehrenzeichen, eine Ehrenmedaille, ein Orden. ar guodu,
a) mit Ehren, der Ehre gemäss, mit Anstand, ehrlich, anständig:
labāk ar guodu ve̦ca meita, nekā ar neguodu jauna sieva, labāk nabags ar guodu, nekâ bagāts ar neguodu. tâ izte̦k meitai guods, kas ar guodu nedzīvuo BW. 6532. ar guodu runāt, bescheiden, höflich sprechen;
b) mit Gutem:
sulainis zaglei uzstāj atduot gre̦dze̦nu ar guodu LP. IV, 84. ar labu guodu nuo kāzām pārbraukuši Balt. V. ar guodu ne, ja spēji pārvarēt, tad jā IV, 114. So auch selten pa guodam: vai tad ar sle̦pkavām nav iespējams pa guodam iztikt IV, 114. guoda dēļ zīdu sēju BW. 3649. guoda dēļ (anstandshalber) pacienājis arī meitenīti LP. V, 340; [pa guodam bē̦rnus audzināt St., Kinder in der Zucht zum Gutem erziehen.] pie guoda (pa guodam) turēties, ehrlich sein;
2) die Ehre, dam Ansehen, der Rang:
panāksniekus sēdināja aiz galda ikkatru pēc viņa guoda BW. III, 1, 83. So bes. der Pl.: tas iestājies ruomiešu kaŗa pulkuos un drīz nācis augstuos guoduos Etn. II, 82;
3) das Fest, die Festlichkeit, der Schmaus:
[es biju uz guoda U., ich war bei einer Feslichlichkeit, Schmauserei.] visi ļaudis mūs vaicāja, kādu guodu mēs dzeŗam; mēs dzeŗam cūku guodu BW. 28824, 2. nu māmiņa guodu dara (Var.: taisa 1415) pirmajam dēliņam BW. 1416. nāc manā guodiņā! 8701. šķirībām taisīja mazu guodiņu BW. I, 187. bēres jau nu gan nav ne˙kāds priecīgs guods A. XI, 99. miruoni apģērba tais drēbēs, kuo viņš guoduos valkājis BW. III, 3, 871. senāk dancuoja pēc stabulnieka dūdām, kuŗas pūta katrā guodā RKr. XVI, 230. kāzu guods die Hochzeit BW. III, 1, 8; bišu guods, das Fest des Honigbrechens: bišu guodu svin, kad me̦du dravē, kâ īpašus svē̦tkus LP. V, 410. [Bei Wid. in dieser Bedeutung der Pl. guodi. - Nach Wiedemann Prät. 38, Hirt BB. XXIV, 283. Berneker Wrtb. I, 318 zu got. gōƥs "gut", mnd. gaden "passen", aksl. godě byti "passend sein, gefallen", serb. gôd "Festtag", čech. hody "Schmaus", p. godny "würdig" u. a.]
Kļūdu labojums:
sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die ehrende Aufforderung zu essen) = sēž[u] aiz galda. gaidu guoda (ich warte auf Ehrenerweisung)
guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? = guodu slēpt/ BW. 6562, willst du meine Ehre rauben?
6534 = 6533
zaķītis = kaķītis
Avots: ME I, 690, 691
1) die Ehre, der Ruhm, Anstand, Tüchtigkeit, das Ehrgefühl, der gute Name:
liels, mazs, īsts, tīrs, svē̦ts guods. reiz augstā guodā mita Pē̦rkuons Aus. kur par dieviem svē̦tā guodā un par tautu valdīja Aus. liels guods, liels grūtums. liela slava, mazs guods. tīra guoda tā meitiņa BW. 846. guods dievam augstībā! guods ir dārgākā manta. guods iet pa ceļu, neguods pa ceļa malu. guods guodam ceļu griež od. pretī nāk, Ehrenbezeugung findet Erwiderung. guods, kam guods, Ehre, dem Ehre gebührt, oft mit dem scherzhaften Zusatz: runga, kam rknga, tiesas vīram brandvīns. kam spē̦ks, tam guods. tas, brālīti, tavs guodiņš, kad es biju rakstītāja Ltd. 2421. guoda kâ nuo puoda, scherzhafte Bemerkung zu der Behauptung, dass jemand sehr geehrt werde Etn. IV, 78 tāds guods namā, tāds istabā; raud tē̦vs, raud māte, dasselbe, dieselbe Geschichte tritt entgegen BW. 17273. guodu aizkart, aizķert, nuoķe̦ngāt, die Ehre verletzen, besudeln; guodu aizmirst, atmest, die Ehre vergessen, schamlos werden: cita guodu atme̦tusi BW. 6606. g. baudīt, geniessen, g. duot, erweisen: augstiem kungiem guodu duod. duodi guodu dievam, so auch paduot, nuoduot guodu mācītājam, Ehre erweisen, die Hand küssend; in Gold. auch ruokas guodu duot, die Hand küssen; guodu apēst, ēst, die Ehre schänden: ēd kuo ē̦zdams, neapēd guodu. tas guodu maizē apēdis, sagt man von einem Schamlosen, od.: apēst guodu kâ cūka sivē̦nus. tu gribi manu guodu apēst (Var.: ņemt, smiet) BW. 6562. sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die Ehrende Aufforderung zu essen). guodu prast, mit Anstand sich zu betragen wissen, den Anstand wahren; ne guodu, ne kaunu neprast, unverschämt, ungeschliffen sein; guodu parādīt, selten rādīt, Ehre erweisen: sievas māte guodu gaida, es tai guodu parādīju BW. 23586. brāļiem guodu rādīdama 6377. nuo kājām guodu raugu (die Tüchtigkeit beurteile ich), ne nuo zīļu vainadziņa Ltd. 619. kas grib pasaules guodu skatīt, tam tik vajag maku kratīt. gribi tu manu guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? es jau tavu guodu ilgi slē̦pusi, bet tagad iešu pie mācītāja sūdzēties, ich habe lenge niemand gesagt, wie du bist, ich habe lange schon deine Schande, dein schändliches Leben verhehlt. guodu turēt den Anstand, die Ehre wahren, unverletzt erhalten, besonders die jungfräuliche Ehre: kāzās dziedāju neguoda dziesmas; pāriešu mājās, turēšu guodu BW. 950. kuo vērts daiļa ciema meita, kad guodiņa neturēja 11916. redz, kâ guodu izturēja izvainuota mātes meita. lai tās savu guodu uzturuot LP. VII, 647. viņš e̦suot savu se̦nākuo cienu un guodu zaudējis Lautb. Der Dat. guodam, auch pa guodam,
a) der Ehre gemäss, ehrlich, redlich, anständig, rühmlich:
guodam dzimu, guodam augu; guodam gribu padzīvuot Ltd. 1240. nē̦sāt guodam (pa guodam BW. 6534) vainadziņu 790. ē̦dat, ē̦dat, radiņi - guodam likts (ce̦lts, Anstandes halber), ne apēšanai; kam nav kauna lai apē̦d visu, scherzhafte Aufforderung zum Essen. šuo dienu guodam nuosvinējām. lai es varu pa guodam rādīties BW. 31816; so auch der Instr. Pl. guodis mani audzināja BW. 22254, 1;
b) wie es sich gebührt, recht:
iesākumā laiva peldēja pa guodam LP. VI, 303. laba pātaga, ka var tāļuo ceļu guodam nuobraukt IV, 2;
c) kaum
(in negativen Sätzen): apdāvājis pārdevēju ar ze̦ltu, ka nevarējis ne panest guodam LP. VI, 720. ziņnesis ne guodam nedabūjis apskatīties VII, 37. ve̦ci zirgi, kas guodam ne paiet vairs nejaudāja VI, 398. guodā būt, stāvēt Aus. II, 5, in Ehren sein, Ansehen geniessen; guodā celt, likt, zu Ehren bringen: guodā mani laime (cēla) lika. guodā nākt, tapt tikt, zu Ehren gelangen: divi māsiņas guodā tapa ar tuo vienu vainadziņu Ltd. 728. guodā turēt, in Ehren halten. viņš manā guodā dabūja, er bekam's durch meine Veranlassung, durch Rücksichtsnahme auf mich U. ēd manā guodā, geniesse mir zu Ehren, was ich dir bestellt habe U. Viele genitivische Verbindungen: guoda ce̦pure, Sonntagsmütze BW. 20523, 4; guoda cimdi, Sonntags-, Staatshandschuhe Janš.; guoda drānas od. drēbes od. kārta, Ehren-, Staatskleid; guoda gals, der Ehrenplatz am oberen Ende: guoda galā sēdēt; guoda kre̦kls das Ehren-, Staatshemd: man bij tādi kājas auti, kâ ļaudīm guoda kre̦kli BW. 3498; guoda kre̦sls, der Ehrensessel; guoda darbi, ehrenhafte Taten; guoda dvēsele, ehrenhafte Seele, Person. tas Jānītis guoda puisis BW. 19428; so auch guoda vīrs, Ehrenmann, guoda ļaudis, ehrenhafte Leute. zaķītis bija guoda viesis Ehrengast BW. 2276. guoda zīme, ein Ehrenzeichen, eine Ehrenmedaille, ein Orden. ar guodu,
a) mit Ehren, der Ehre gemäss, mit Anstand, ehrlich, anständig:
labāk ar guodu ve̦ca meita, nekā ar neguodu jauna sieva, labāk nabags ar guodu, nekâ bagāts ar neguodu. tâ izte̦k meitai guods, kas ar guodu nedzīvuo BW. 6532. ar guodu runāt, bescheiden, höflich sprechen;
b) mit Gutem:
sulainis zaglei uzstāj atduot gre̦dze̦nu ar guodu LP. IV, 84. ar labu guodu nuo kāzām pārbraukuši Balt. V. ar guodu ne, ja spēji pārvarēt, tad jā IV, 114. So auch selten pa guodam: vai tad ar sle̦pkavām nav iespējams pa guodam iztikt IV, 114. guoda dēļ zīdu sēju BW. 3649. guoda dēļ (anstandshalber) pacienājis arī meitenīti LP. V, 340; [pa guodam bē̦rnus audzināt St., Kinder in der Zucht zum Gutem erziehen.] pie guoda (pa guodam) turēties, ehrlich sein;
2) die Ehre, dam Ansehen, der Rang:
panāksniekus sēdināja aiz galda ikkatru pēc viņa guoda BW. III, 1, 83. So bes. der Pl.: tas iestājies ruomiešu kaŗa pulkuos un drīz nācis augstuos guoduos Etn. II, 82;
3) das Fest, die Festlichkeit, der Schmaus:
[es biju uz guoda U., ich war bei einer Feslichlichkeit, Schmauserei.] visi ļaudis mūs vaicāja, kādu guodu mēs dzeŗam; mēs dzeŗam cūku guodu BW. 28824, 2. nu māmiņa guodu dara (Var.: taisa 1415) pirmajam dēliņam BW. 1416. nāc manā guodiņā! 8701. šķirībām taisīja mazu guodiņu BW. I, 187. bēres jau nu gan nav ne˙kāds priecīgs guods A. XI, 99. miruoni apģērba tais drēbēs, kuo viņš guoduos valkājis BW. III, 3, 871. senāk dancuoja pēc stabulnieka dūdām, kuŗas pūta katrā guodā RKr. XVI, 230. kāzu guods die Hochzeit BW. III, 1, 8; bišu guods, das Fest des Honigbrechens: bišu guodu svin, kad me̦du dravē, kâ īpašus svē̦tkus LP. V, 410. [Bei Wid. in dieser Bedeutung der Pl. guodi. - Nach Wiedemann Prät. 38, Hirt BB. XXIV, 283. Berneker Wrtb. I, 318 zu got. gōƥs "gut", mnd. gaden "passen", aksl. godě byti "passend sein, gefallen", serb. gôd "Festtag", čech. hody "Schmaus", p. godny "würdig" u. a.]
Kļūdu labojums:
sēd aiz galda, gaida guodu (wartet auf die ehrende Aufforderung zu essen) = sēž[u] aiz galda. gaidu guoda (ich warte auf Ehrenerweisung)
guodu slēpt? willst du meinen Wert verhehlen? = guodu slēpt/ BW. 6562, willst du meine Ehre rauben?
6534 = 6533
zaķītis = kaķītis
Avots: ME I, 690, 691
gražot
I gražuôt,
1) kapriziös, eigensinnig sein
Spr. ;
2) schmollen, grollen
[Alt-Laitzen] : kuo tā man padarīja sveša māte gražuodama BW. 61. kuo padari, sveša māte, ar manim gražuodama 23307. Refl. -tiês, kapriziös, launisch sein, sich eigensinnig gebärden Lös. n. Etn. III, 177, Bers., Lasd., Laud., Fest., Etn. IV, 164 : ja bē̦rns gražuojas, tad jāizvelk nuo sluotas žagariņš, ar tuo bē̦rnam trīs reizes jāiesit BW. I, 183. kad bagāts netaisnību dara, tad viņš vēl gražuojas Sir. 13, 3 ;
2) schmollen, zürnen, grollen
N. -Schwnb. : kuo, vīriņ, gražuojies? BW. 27001. uz puišiem gražuojās (Var. : gražuodama), ka neģēma kamanās 11856. ve̦lns briesmīgi gražuojas par tādu nelaimi LP. VII, 245 ;
3) grassieren :
iesāka gražuoties bē̦rna slimība Poruk ; [
4) nach etwas trachten
Warkl.]. Vgl. grežuot(ies).
Avots: ME I, 642
1) kapriziös, eigensinnig sein
Spr. ;
2) schmollen, grollen
[Alt-Laitzen] : kuo tā man padarīja sveša māte gražuodama BW. 61. kuo padari, sveša māte, ar manim gražuodama 23307. Refl. -tiês, kapriziös, launisch sein, sich eigensinnig gebärden Lös. n. Etn. III, 177, Bers., Lasd., Laud., Fest., Etn. IV, 164 : ja bē̦rns gražuojas, tad jāizvelk nuo sluotas žagariņš, ar tuo bē̦rnam trīs reizes jāiesit BW. I, 183. kad bagāts netaisnību dara, tad viņš vēl gražuojas Sir. 13, 3 ;
2) schmollen, zürnen, grollen
N. -Schwnb. : kuo, vīriņ, gražuojies? BW. 27001. uz puišiem gražuojās (Var. : gražuodama), ka neģēma kamanās 11856. ve̦lns briesmīgi gražuojas par tādu nelaimi LP. VII, 245 ;
3) grassieren :
iesāka gražuoties bē̦rna slimība Poruk ; [
4) nach etwas trachten
Warkl.]. Vgl. grežuot(ies).
Avots: ME I, 642
gudrs
gudrs (li. gudrùs),
1) klug, vernünftig:
kad nuoticis, tad visi gudri. vieglāki gudram būt par citu, nekâ pašam par sevi. kas bagāts, tas gudrs. gudram ir dievs palīdz. viņš runā tik gudri kâ sava paša ve̦cais tē̦vs. gudrs niekus negrib. divi gudri gudrāki nekâ viens. gudram gudra nelaime. gudra māte, die Weise Frau, Hebamme RKr. XI, 73. ar gudru prātu, ziņu, mit Genauer Überlegung. ar gudru prātu (ziņu) var visu padarīt. vai tu gudrs? bist du bei Sinnen? vai jūs gudri, prasīdami (ze̦lta, sudrabiņa)? BW. 4890, 1. viņš vēl gudrā prātā,
a) er ist noch nüchtern, nicht betrunken,
b) er pfantasiert noch nicht (der Kranke).
netiek gudrs, das kann er nicht verstehen, ersehen. vietām netiekam gudri, vai runā par latviešu vai nelatviešu muzikas rīkiem Vēr. 1904, 648;
2) vernünftig, gut:
tuomē̦r gudrs tur ne˙kas neradās LP. V, 281. tai dienā ne˙kas gudrs neiznācis LP. V, 228;
3) schlau, listig:
gudrs kâ lapsa. esiet gudri kâ čūskas un bez viltus kâ baluoži. Zu li. gùsti (prs. gundù) "klug werden", gùdinti "geistig anregen, gescheit machen"; vgl. auch v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 264 und Uhlenbeck PBrB. XXI, 102.]
Kļūdu labojums:
gudra māte = gudrā māte
4890, 1 = 4890, 2
Avots: ME I, 675
1) klug, vernünftig:
kad nuoticis, tad visi gudri. vieglāki gudram būt par citu, nekâ pašam par sevi. kas bagāts, tas gudrs. gudram ir dievs palīdz. viņš runā tik gudri kâ sava paša ve̦cais tē̦vs. gudrs niekus negrib. divi gudri gudrāki nekâ viens. gudram gudra nelaime. gudra māte, die Weise Frau, Hebamme RKr. XI, 73. ar gudru prātu, ziņu, mit Genauer Überlegung. ar gudru prātu (ziņu) var visu padarīt. vai tu gudrs? bist du bei Sinnen? vai jūs gudri, prasīdami (ze̦lta, sudrabiņa)? BW. 4890, 1. viņš vēl gudrā prātā,
a) er ist noch nüchtern, nicht betrunken,
b) er pfantasiert noch nicht (der Kranke).
netiek gudrs, das kann er nicht verstehen, ersehen. vietām netiekam gudri, vai runā par latviešu vai nelatviešu muzikas rīkiem Vēr. 1904, 648;
2) vernünftig, gut:
tuomē̦r gudrs tur ne˙kas neradās LP. V, 281. tai dienā ne˙kas gudrs neiznācis LP. V, 228;
3) schlau, listig:
gudrs kâ lapsa. esiet gudri kâ čūskas un bez viltus kâ baluoži. Zu li. gùsti (prs. gundù) "klug werden", gùdinti "geistig anregen, gescheit machen"; vgl. auch v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 264 und Uhlenbeck PBrB. XXI, 102.]
Kļūdu labojums:
gudra māte = gudrā māte
4890, 1 = 4890, 2
Avots: ME I, 675
iedziedāt
ìedziêdât,
1) anfangen zu singen:
dziesmu dziedu, kāda bija, vai tā mana iedziedāta BW. 957. [dievvārdi jau iedziedāti Arrasch, man hat den Gottesdienst schon mit einem Lied begonnen.] ja cīrulis iedzied jaunā mēnesī, tad bagāts gads Etn. II, 96;
2) in den Schlaf singen, singend einwiegen:
vē̦tras iedziedāts zem baltās se̦gas MWM. VI, 490;
[3) im Singen einüben:
iedziedāta balss.] Refl. - tiês,
1) plötzlich, für eine kurze Zeit anfangen zu singen:
gailis iedziedājās LP. VII, 741. viņas viegli iedziedājās A. XX, 470;
[2) das Singen erlernen:
kuoris jau labi iedziedājies;
3) (auch ohne eigentlich zu singen) Liebe einflössen:
meita puisim iedziedājusies sirdī Bauske].
Avots: ME II, 14
1) anfangen zu singen:
dziesmu dziedu, kāda bija, vai tā mana iedziedāta BW. 957. [dievvārdi jau iedziedāti Arrasch, man hat den Gottesdienst schon mit einem Lied begonnen.] ja cīrulis iedzied jaunā mēnesī, tad bagāts gads Etn. II, 96;
2) in den Schlaf singen, singend einwiegen:
vē̦tras iedziedāts zem baltās se̦gas MWM. VI, 490;
[3) im Singen einüben:
iedziedāta balss.] Refl. - tiês,
1) plötzlich, für eine kurze Zeit anfangen zu singen:
gailis iedziedājās LP. VII, 741. viņas viegli iedziedājās A. XX, 470;
[2) das Singen erlernen:
kuoris jau labi iedziedājies;
3) (auch ohne eigentlich zu singen) Liebe einflössen:
meita puisim iedziedājusies sirdī Bauske].
Avots: ME II, 14
iekārtot
ìekā`rtuôt, einrichten: dabā nu tas tâ ir iekārtuots A. v. J. 1896, S. 649. Refl. - tiês, sich Einrichtung: iekārtuõjums,
1) die Einrichtung:
iekārtuojums bagāts Brig. Ceļa jūtīs 5;
2) die Ordnung:
teikuma periodiem duod vajadzīguo iekārtuojumu Konv. 2 566.
Avots: ME II, 27
1) die Einrichtung:
iekārtuojums bagāts Brig. Ceļa jūtīs 5;
2) die Ordnung:
teikuma periodiem duod vajadzīguo iekārtuojumu Konv. 2 566.
Avots: ME II, 27
jel
jel, jele,
1) doch;
zur Verstärkung
a) eines Befehles:
tuomē̦r klausi jele šuo vārdu! Jer. 28, 7. nāci jel! esi jel mierīgs!
b) eines Mensches, -
kaut jel(e), kad jel, lai jel: kaut (kad) jel drīz būtu gals šai bē̦du pasaulei! So auch in Wunschsätzen, die zu Nebensätzen herabgesunken sind: viņš lūdzies, lai saimniece jele duoduot naktsmāju LP. VII, 538. man dziesmiņu nepietrūka, kaut jel (gew. arī) gaŗa vasariņa BW. 46;
c) einer Frage:
kas jel tavus līkumiņus svē̦tu rītu tricinās? kâ jel tu tuo varēji izdarīt! So auch in einem aus einem direkten Fragesatz herhorgegangenen indirekten Fragesatz: ķēniņš gudruo dienu mūžu, kâ jel pie naudas tikt;
d) eines Vokativs (im. VL.): ai jel manu skaņu balsu, kâ nuo viena ze̦lta lietu! BW. 374;
2) ja, auf etw. Bekanntes hinweisend, wofür gewöhnlich
jau steht: viņš jel (= jau) bij nabags un jaunais grāfs bez gala bagāts Kanl. Uo. 21. adīt adu raibus cimdus, ne jel (Var.: neb) duošu bāliņam BW. 7212;
3) wenigstens:
[jel kauna dēļ tas tev jādara U.] duodi jele desmit kapeiku! U. kaut man būtu dieviņš devis jele vienu bāleliņu BW. 3835. būtu manas māmuliņas jel pakrēslī istabā 3971. kad man būtu avitiņa jel bitītes lielumā (Var.: jele bites dižumā) 7655. dievs duod man tâ zaruot jele mūža galiņā 18135, 4. [Vgl. Le. Gr. § 589 - 90.]
Avots: ME II, 109
1) doch;
zur Verstärkung
a) eines Befehles:
tuomē̦r klausi jele šuo vārdu! Jer. 28, 7. nāci jel! esi jel mierīgs!
b) eines Mensches, -
kaut jel(e), kad jel, lai jel: kaut (kad) jel drīz būtu gals šai bē̦du pasaulei! So auch in Wunschsätzen, die zu Nebensätzen herabgesunken sind: viņš lūdzies, lai saimniece jele duoduot naktsmāju LP. VII, 538. man dziesmiņu nepietrūka, kaut jel (gew. arī) gaŗa vasariņa BW. 46;
c) einer Frage:
kas jel tavus līkumiņus svē̦tu rītu tricinās? kâ jel tu tuo varēji izdarīt! So auch in einem aus einem direkten Fragesatz herhorgegangenen indirekten Fragesatz: ķēniņš gudruo dienu mūžu, kâ jel pie naudas tikt;
d) eines Vokativs (im. VL.): ai jel manu skaņu balsu, kâ nuo viena ze̦lta lietu! BW. 374;
2) ja, auf etw. Bekanntes hinweisend, wofür gewöhnlich
jau steht: viņš jel (= jau) bij nabags un jaunais grāfs bez gala bagāts Kanl. Uo. 21. adīt adu raibus cimdus, ne jel (Var.: neb) duošu bāliņam BW. 7212;
3) wenigstens:
[jel kauna dēļ tas tev jādara U.] duodi jele desmit kapeiku! U. kaut man būtu dieviņš devis jele vienu bāleliņu BW. 3835. būtu manas māmuliņas jel pakrēslī istabā 3971. kad man būtu avitiņa jel bitītes lielumā (Var.: jele bites dižumā) 7655. dievs duod man tâ zaruot jele mūža galiņā 18135, 4. [Vgl. Le. Gr. § 589 - 90.]
Avots: ME II, 109
jo
juõ [Tr., Nigr., Dond., Dunika, C., jùo Serbigal, Neuenb., PS., Arrasch, Serb., Jürg., N. - Peb., Trik., Wolm., juô 2 Bl., Līn., Salis., Ruj., Lautb., Wandsen, Gr. - Essern] (li. júo),
1) vor dem Positiv stehend bildet juo im VL. den Komparativ; zuweilen mit vēl verstärkt: lustīgs bija mans brālītis, kad apaļa līgaviņa; juo lustīgs bāleliņš, kad viļņuoja rudzu lauks BW. 1056, 1. labs bija mūs[u] kundziņš, vēl juo laba gaspažiņa. Diesem Komparativ folgt im VL. oft nekâ, kâ, ne als:
man juo laba cūku meita, nekâ tava līgaviņ'a, ich habe eine bessere Schweinehüterin, als deine Braut BW. 21257, 2. juo salda mutīte ne me̦dutiņš 11172. juo konkurrierend mit vēl, noch, viel, steht vor dem Komparativ zur Verstärkung desselben: man kājiņa juo (Var.: vēl) vieglāka kâ (ne) jaunām meitiņām, mein Fuss ist noch (viel) leichter, als derjenige der jungen Mädchen BW. 238, 1. juo verleiht im VL. nicht nur Adjektiven, sondern auch Substantiven und Verben substantivischen Sinn im Zusammenhange des Satzes: prieki, prieki tēviņam, kad zaļuoja rudzu lauks; vēl juo prieki dēliņam, kad svētīta līgaviņa, Freude hat der Vater, wenn das Roggenfeld grünt, noch grössere Freude hat (aber) der Sohn, wenn er ein gesegnetes Frauchen hat BW. 1056. tūļa, tūļa vedējiņš, ēl juo tūļa ve̦damā BW. 18258. piede̦r pļava, kad nuopļauta, juo piede̦r, kad sagrābta 24807, 5. juo mīlēju tautu dē̦lu nekâ tē̦vu, māmulīti, ich liebte den Freier mehr, als Vater und Mutter 17770;
2) juo in relativer Funktion, vor dem Begriff stehend, den es hervorhebt,
a) vor Adjektiven: [šis juo labs U., dieser ist besonders gut].
lai juo gaŗa vasariņa, man dziesmiņu nepietrūka BW. 415, wenn der Sommer auch noch so lang ist, so gebrach es mir doch nicht an Liedern. man dzīve juo laba, ich habe ein sehr schönes Leben. jau man mazs augumiņš, auž juo šauras (sehr schmal) villainītes BW. 5365. lai tā auga juo cik skaista (Var.: gana, diez cik skaista), būs man kāju āvējiņa BW. 11077;
b) vor Adverbien: viņi dzīvuo juo laimīgi, sie leben sehr glücklich;
juo drīz, sehr bald; juo laiku paziņuot, rechtzeitig melden; juo aizvakar, vorvorgestern; kalnā kāpu es dziedāt, juo kalnā gavilēt, kalnā man linu zeme, juo kalnā arājiņš, ich stieg auf den Berg, um zu singen, auf die Spitze des Berges, um zu jubilieren BW. 623; 25919. juo lejā upe te̦k, sehr tief unten fliesst ein Fluss BW. 25950, 2. Zur Verstärkung wird das Adjektiv und Adverb vor juo nicht selten wiederholt: viņš bagāts juo bagāts, er ist sehr, sehr reich. abi dzīvuoja laimīgi juo laimīgi, beide lebten überaus glücklich LP. III, 35. drīz juo drīz, sehr bald; laiku juo laiku, sehr zeitig LP. VII, 567;
c) vor Substantiven: brāļi mani dzērājiņi, es māsiņa juo dzērēja, meine Brüder sind Trinken, ich, die Schwester, bin eine viel grössere Trinkerin
BW. 19938, 1. brīnumi, juo brīnumi! tie bij mani juo brīnumi, das war für mich ein sehr grosses Wunder BW. 11691, 1. vilkam juo dieviņ, dem Wolf ist das sehr nach dem Sinn RKr. VIII, 87; kad viņš nenāk, nenāk, man juo dieviņ, kommt er nicht, so mag er nicht kommen, um so besser für mich Kaul.;
d) vor Verben: uotrreiz vairs neduos, kad arī lūgtu, zum zweitenmal wird er nicht geben, wenn man ihn auch noch so sehr bitten wollte
Jan. kuo tad saimniece ar saviem luopiņiem vien izdarīs, lai arī juo rūķē̦damies Sil.;
3) korrelativ juo - juo, je - desto, je mehr - desto mehr:
[juo lielāks, juo labāks U.] Sprw. juo asa rīkste, juo mīļš bē̦rns. juo pliks, juo traks; juo salst, juo skrej, je ärmer jemand ist, desto toller treibt er es; je ärmer es friert, desto schneller läuft man. juo negrib, juo duod. juo es malu, juo man tika BW. 8032. bet juo malis, juo vairāk miltu ticis LP. VI, 67. ietin iešu šuoruden, vai pie jauna, vai pie ve̦ca; juo pie jauna, juo raže̦na, juo pie ve̦ca, juo bagāta RKr. XVI, 90. Das zweite juo wird im VL. zuweilen weggelassen: vari, vari tu, tautieti, juo tu vari, es varēju RKr. XVI, 148;
4) juo mit dem Gen. eines zeitbestimmenden Substantivs: viņš juo dienas (Gen. Sing., vgl. ik˙dienas) juo vājāks, mit jedem Tage wird er schwächer.
[viņš juo ikdienas ņe̦mas gudrībā U., er wird immer klüger.] es vē̦ruoju, ka juo gads (Gen.) juo spuožāks tika mana dē̦la skatiens, ich bemerkte, das mit jebem Jahre der Blick meines Sohnes leuchtender wurde Niedra. Der von juo abhängige Gen. ist bei den männlichen Hauptwörtern zuweilen durch den temporalen Akk. verdrängt: pēdējā laikā sapulcējušies juo gadu juo mazāk LP. VII, 363;
5) juo pruojām, noch weiter;
un tâ juo pruojām, und so weiter; juo vairāk, um so mehr: juo vairāk tev tas bija jādara, um so mehr hättest du das tun müssen. In den drei letzten Fällen (3, 4, 5) wird juo tonlos gebraucht, in den beiden ersten Fällen hat es den Akzent;
6) denn:
es nelauztu ievas zarus, juo es pati kâ ieviņa;
7) * juo (erschlossen aus ostle. jū, s. unter ju II), wenn.
- Wohl ein instr. s. vom Pronominalstamm i̯o -, [vgl. Le. Gr. 352 f.].
Avots: ME II, 124, 125
1) vor dem Positiv stehend bildet juo im VL. den Komparativ; zuweilen mit vēl verstärkt: lustīgs bija mans brālītis, kad apaļa līgaviņa; juo lustīgs bāleliņš, kad viļņuoja rudzu lauks BW. 1056, 1. labs bija mūs[u] kundziņš, vēl juo laba gaspažiņa. Diesem Komparativ folgt im VL. oft nekâ, kâ, ne als:
man juo laba cūku meita, nekâ tava līgaviņ'a, ich habe eine bessere Schweinehüterin, als deine Braut BW. 21257, 2. juo salda mutīte ne me̦dutiņš 11172. juo konkurrierend mit vēl, noch, viel, steht vor dem Komparativ zur Verstärkung desselben: man kājiņa juo (Var.: vēl) vieglāka kâ (ne) jaunām meitiņām, mein Fuss ist noch (viel) leichter, als derjenige der jungen Mädchen BW. 238, 1. juo verleiht im VL. nicht nur Adjektiven, sondern auch Substantiven und Verben substantivischen Sinn im Zusammenhange des Satzes: prieki, prieki tēviņam, kad zaļuoja rudzu lauks; vēl juo prieki dēliņam, kad svētīta līgaviņa, Freude hat der Vater, wenn das Roggenfeld grünt, noch grössere Freude hat (aber) der Sohn, wenn er ein gesegnetes Frauchen hat BW. 1056. tūļa, tūļa vedējiņš, ēl juo tūļa ve̦damā BW. 18258. piede̦r pļava, kad nuopļauta, juo piede̦r, kad sagrābta 24807, 5. juo mīlēju tautu dē̦lu nekâ tē̦vu, māmulīti, ich liebte den Freier mehr, als Vater und Mutter 17770;
2) juo in relativer Funktion, vor dem Begriff stehend, den es hervorhebt,
a) vor Adjektiven: [šis juo labs U., dieser ist besonders gut].
lai juo gaŗa vasariņa, man dziesmiņu nepietrūka BW. 415, wenn der Sommer auch noch so lang ist, so gebrach es mir doch nicht an Liedern. man dzīve juo laba, ich habe ein sehr schönes Leben. jau man mazs augumiņš, auž juo šauras (sehr schmal) villainītes BW. 5365. lai tā auga juo cik skaista (Var.: gana, diez cik skaista), būs man kāju āvējiņa BW. 11077;
b) vor Adverbien: viņi dzīvuo juo laimīgi, sie leben sehr glücklich;
juo drīz, sehr bald; juo laiku paziņuot, rechtzeitig melden; juo aizvakar, vorvorgestern; kalnā kāpu es dziedāt, juo kalnā gavilēt, kalnā man linu zeme, juo kalnā arājiņš, ich stieg auf den Berg, um zu singen, auf die Spitze des Berges, um zu jubilieren BW. 623; 25919. juo lejā upe te̦k, sehr tief unten fliesst ein Fluss BW. 25950, 2. Zur Verstärkung wird das Adjektiv und Adverb vor juo nicht selten wiederholt: viņš bagāts juo bagāts, er ist sehr, sehr reich. abi dzīvuoja laimīgi juo laimīgi, beide lebten überaus glücklich LP. III, 35. drīz juo drīz, sehr bald; laiku juo laiku, sehr zeitig LP. VII, 567;
c) vor Substantiven: brāļi mani dzērājiņi, es māsiņa juo dzērēja, meine Brüder sind Trinken, ich, die Schwester, bin eine viel grössere Trinkerin
BW. 19938, 1. brīnumi, juo brīnumi! tie bij mani juo brīnumi, das war für mich ein sehr grosses Wunder BW. 11691, 1. vilkam juo dieviņ, dem Wolf ist das sehr nach dem Sinn RKr. VIII, 87; kad viņš nenāk, nenāk, man juo dieviņ, kommt er nicht, so mag er nicht kommen, um so besser für mich Kaul.;
d) vor Verben: uotrreiz vairs neduos, kad arī lūgtu, zum zweitenmal wird er nicht geben, wenn man ihn auch noch so sehr bitten wollte
Jan. kuo tad saimniece ar saviem luopiņiem vien izdarīs, lai arī juo rūķē̦damies Sil.;
3) korrelativ juo - juo, je - desto, je mehr - desto mehr:
[juo lielāks, juo labāks U.] Sprw. juo asa rīkste, juo mīļš bē̦rns. juo pliks, juo traks; juo salst, juo skrej, je ärmer jemand ist, desto toller treibt er es; je ärmer es friert, desto schneller läuft man. juo negrib, juo duod. juo es malu, juo man tika BW. 8032. bet juo malis, juo vairāk miltu ticis LP. VI, 67. ietin iešu šuoruden, vai pie jauna, vai pie ve̦ca; juo pie jauna, juo raže̦na, juo pie ve̦ca, juo bagāta RKr. XVI, 90. Das zweite juo wird im VL. zuweilen weggelassen: vari, vari tu, tautieti, juo tu vari, es varēju RKr. XVI, 148;
4) juo mit dem Gen. eines zeitbestimmenden Substantivs: viņš juo dienas (Gen. Sing., vgl. ik˙dienas) juo vājāks, mit jedem Tage wird er schwächer.
[viņš juo ikdienas ņe̦mas gudrībā U., er wird immer klüger.] es vē̦ruoju, ka juo gads (Gen.) juo spuožāks tika mana dē̦la skatiens, ich bemerkte, das mit jebem Jahre der Blick meines Sohnes leuchtender wurde Niedra. Der von juo abhängige Gen. ist bei den männlichen Hauptwörtern zuweilen durch den temporalen Akk. verdrängt: pēdējā laikā sapulcējušies juo gadu juo mazāk LP. VII, 363;
5) juo pruojām, noch weiter;
un tâ juo pruojām, und so weiter; juo vairāk, um so mehr: juo vairāk tev tas bija jādara, um so mehr hättest du das tun müssen. In den drei letzten Fällen (3, 4, 5) wird juo tonlos gebraucht, in den beiden ersten Fällen hat es den Akzent;
6) denn:
es nelauztu ievas zarus, juo es pati kâ ieviņa;
7) * juo (erschlossen aus ostle. jū, s. unter ju II), wenn.
- Wohl ein instr. s. vom Pronominalstamm i̯o -, [vgl. Le. Gr. 352 f.].
Avots: ME II, 124, 125
kaldināt
kal˜dinât (káldinti),
1) fakt., schmieden, beschlagen, lassen:
bagāts tē̦vs laisku meitu sudrabā kaldināja BW. 11642. ej smēdē, kaldin[i] piešus 9811. ce̦turtā gadiņā kaldināju kumeliņu 13730, 38;
2) freqn., schmieden, beschlagen:
pūra lāde kaldināta 7707. akmenī uzturas kalējs, pastaāvīgi kaldinādams zuobe̦nu LP. VI, 494;
3) fig., schmieden:
sle̦pe̦ni nuoduomi vēl aiz+vien tiek kaldināti MWM. VI, 459. cilvē̦ki, kas nepruot kaldināt liekuldīgas te̦nkas R. Sk. III, 127. patiesība vēl vienmē̦r tiek kaldināta pie krusta Vēr. II, 605.
Avots: ME II, 140, 141
1) fakt., schmieden, beschlagen, lassen:
bagāts tē̦vs laisku meitu sudrabā kaldināja BW. 11642. ej smēdē, kaldin[i] piešus 9811. ce̦turtā gadiņā kaldināju kumeliņu 13730, 38;
2) freqn., schmieden, beschlagen:
pūra lāde kaldināta 7707. akmenī uzturas kalējs, pastaāvīgi kaldinādams zuobe̦nu LP. VI, 494;
3) fig., schmieden:
sle̦pe̦ni nuoduomi vēl aiz+vien tiek kaldināti MWM. VI, 459. cilvē̦ki, kas nepruot kaldināt liekuldīgas te̦nkas R. Sk. III, 127. patiesība vēl vienmē̦r tiek kaldināta pie krusta Vēr. II, 605.
Avots: ME II, 140, 141
kugra
kupene
kupene [PS.), kupenis [Salis], der Schneehaufen: ja priekš ziemassvē̦tkiem tiek sadzītas jau kupenes, tad bagāts gads Etn. II, 96.
Avots: ME II, 317
Avots: ME II, 317
liess
liẽss [auch C., Wolm., Līn., Salis, Ruj., PS., Serbigal, AP., liêss 2 Bl.] (li. liesas), mager, hager: liesa gaļa, miesa, ruoka, zeme; liess cilvē̦ks; [liess kuoks U., hartes, dichtes Holz]. liesas meitas precēsim BW. 11479. Sprw.: nabags baŗuo tauku, bagāts liesu. [Nebst li. lýsti "mager werden" am ehesten wohl zu nd. lees "schwach, matt", as. lēs "weniger" (und ahd. lîso "langsam, leise"?) u. a., s. Osthoff MU. VI, 323 f. und Holthausen WuS. II, 212. Anders darüber Walde Wrtb. 2 423, Wood IF. XVIII, 43, AJPh. XXI, 178 f. und Indog. Jahrb. III, 103 und Trautmann Wrtb. 154.]
Avots: ME II, 505
Avots: ME II, 505
likt
likt (li. lìkti "übriglassen"), lìeku, liku,
1) lassen"
vaļu od. vaļas likt od. ļaut, freien Willen lassen, erlauben: liec man vaļas, bāleliņ, lai es savu pūru daru! tad es tev vaļas likšu tautiņās lielīties BW. 7711. man māmiņa maziņai raudāt vaļas nelikuse BWp. 438 1. liksim vaļu, ļausim vaļu, kas tur izjuks, wollen wir zusehen, was daraus werden wird. [savā varā likt, U., sich vorbehalten.] liec man (ar) mieru od. liec mani mierā, lass mich in Rihe od. zufrieden. liec prātu ar mieru, beruhige dich, dass du deinen Plan nicht ausgeführt hast;
2) legen, setzen:
grīdu, jumtu, luogus, pamatu, laipu pār upi, cilpas, makšķeres, murdus, šķēršļus ceļā, valgus. irbītēm valgus liku BW. 11197. Sprw.: kas gan liks krieva šinelim zīda uoderi? radziņus likt, Schröpfköpfe setzen. [kuopā likt, zusammenfügen.] Körperteile als Obj.: tagad liksim ausi pie zemes, wollen wir uns aufs Ohr legen Aps. kuŗ brālīti, acis liki, kad tu tādu lūkuojies? wo hast du deine Augen gehabt..? BW. 21257. kur es iešu, kur palikšu, kur es savu galvu likšu? 15800. [ruokas kuopā likt U., die Hände falten.] Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! vai tāds skatās, kur viņš kāju liek? es savu sirdi nevaru ne˙kur likt, ich weiss mich vor Schmerz nicht zu lassen Blieden. ja tuos āžus vilks apēda, manas vainas neliekat (Var.: nesakāt), so schiebt die Schuld nicht auf mich BW. 31118. vārdu od. vārdā likt, Namen geben: ņem mani kūmās, liec manā vārdā! BW. 1610. kur tuo likšu? wohin soll ich es tun? was soll ich damit anfangen;
3) mit Adverb. u. Lok.: cieti likt, festlegen, bannen:
pūķis gaisā stāvuot, kur cieti likts Etn. I, 97. liec katliņu augšā, setze den Kessel auf den Kesselhaken; zirgu likt arklā, ilksīs, das Pferd vor den Pflug, vor den Wagen oder Schlitten spannen. mani liek saitēs, mich schlägt man in Mande Kaudz. M. apsmieklā, izsmieklā, smieklā likt, verspotten, höhnen; kaunā likt, schänden, schmählich verletzen; niekā likt, verachten, verächtlich behandeln; valuodās likt, dem Geklatsche aussetzen; savas mājas guodu viņš izsmieklā licis Neik. kas darāms ar blēdi, kas likumus kaunā licis Dünsb. drīz visas sūdzības viņš niekā lika Dünsb. liec manu augumiņu pirmais ļaužu valuodās! BW. 6329. guodā likt, ehren; lietā likt, zu Ehren bringen, verwerten, recht gebrauchen: tuo meitiņu guodā liku BW. 8297. cienā, galvā, lāgā, uomā, prātā, vē̦rā likt, beachten, sich merken, sich einprägen: tādēļ lieci cienā (galvā u. s. w.) manus vārdus! LP. IV, 121. kas neliek vē̦rā, kuo tas spēj... Aus.;
4) mit Präp.: pie malas likt [ein Germanismus?], zur Seite legen, beseitigen:
lai liekuot tādas duomas pie malas, er möge sich solcher Gedanken entschlagen. pie darba likt, aufbieten, anstellen: manas meitas, muoderīt, pie cūkām nelieciet! BW. 29134. pie sirds likt, ans Herz legen: viņam liku pie sirsiņas visus savus mīļus vārdus BW. 15705, 8. likt naudu uz augļiem, verzinsen. likt kuo uz suolīšanu, verauktionieren. likt savu cerību uz dievu, seine Hoffnung auf Gott setzen;
5) bestimmen
[vgl. li. taĩ mán liktà "das ist mir bestimmt"]: vai dieviņš man bij licis tik līksmīgu līgaviņu? neliec runci piena puodam par sargu! liec, laimiņa, man mūžiņu, kādu pate gribē̦dama! BW. 1211. laimes likta neizbēgu 9170. tas viņam jau tâ bijis likts, das war ihm schon so bestimmt. [pagastam dieva neliekamais tāds nabags jāēdina MWM. X, 418.] liku laiku tautiņām nuo rudeņa uz rudeni BW. 7713. kâ likts, tik˙pat kâ likts, wie vom Schicksal bestimmt, sicher, zweifelsohne: Meimurs, kâ likts (wie gerufen), bija klāt Serb. bet ka vecim naudai vēl vajadzēja būt, tas tik˙pat kâ likts, das war sicher, ausgemacht Latv. nuo tās sarkanās guovs ir astuoņi pudi gaļas kâ likts Kaudz. M.; 6) auftragen, befehlen: darīšuot visu, kuo tik vien likšuot LP. IV, 50; mit abhäng. Infinitiv - heissen, lassen: liek man ēst, liek man dzert BW. 13250, 11. dievs man lika satikties ar guodīgu tē̦va dē̦lu 474. Sprw.: lika drusku pagaidīt, er liess etwas warten, d. h., das Erwartete wird nicht eintreten; labi ilgi likt vārīties, lange kochen lassen Etn. IV, 62;
7) intr., hauen, einen Schlag versetzen:
Sprw. kur lika, tur lipa. kad likšu tev reiz, tad nezināsi, cik ve̦cs esi. muļķītis liek ar sudraba zuobinu un atcē̦rt visas galvas Lp. IV, 62. likt pa acīm, ausīm, pa galvu, pretim likt, entgegenhauen. liek kâ ar āmuru pierē, gibt eine derbe Antwort Kav.;
8) schnell laufen, fahren, reiten, stürmen:
uz muižu tas licis, ka vai dubļi sitas pakausē Etn. II, 87. kumeļš liek pruojām Apsk. pakāpjas krastā un liek tad zemē, kuo māk Stari III, 246. kuo līkumuo? liec tik taisni laukā, was machst du für Umschweife? sprich nur frisch von der Leber weg;
9) in N. - Schwanb. für lĩgt. Refl. - tiês,
1) sich aufsetzen:
likšuos zīļu vainadziņu BW. 13592. neliecies jērenīcas... galviņā! Ltd. 1443;
2) sich an etwas machen, sich worauf werfen:
viņš arī tūliņ likās pie darba klāt Latv. šuovasar pat es liktuos viņā (purvā) iekšā, und in diesem Sommer möchte ich den Sumpf urbar machen A. XV, 167. liksimies nu visi pie siena grābšanas;
3) sich hinlegen, fallen, sich schlafen legen:
viņš skriedams likās gar zemi. likties gulēt, gulus, uz aci, uz ausi, uz vaigu, gar zemi, pie miera: nu arī visi citi liekas pie miera BW. III, 1, 80. likties mierā, auch mieru, sich beruhigen: ķēniņa dē̦ls nelicies ātrāk mierā LP. IV, 225. liekaties nu mierā, hört auf zu arbeiten;
4) sich lassen, sich bergen, Ruhe finden:
kuo lai darām? kur lai liekamies? Pur. kur tad mēs visi liksimies tik mazā mājiņā Rainis;
5) likties uz, sich verlassen:
neliecies (gew. nepaļaujies) uz citiem Spr. [kâ Ķirmgrauži nu liksies (werden anfangen, werden machen), tuo es nezinu; mājās vairāk rauga nav Janš. Dzimtene V, 415];
6) lassen, gestatten,
mit abhäng. medialem Infin.: viņš licies tâ piemānīties, er hat sich so betrügen lassen;
7) sich verstellen, scheinen,
a) mit dem Part. [hierher part. liekams L., scheinend]:
tā likusies uz viņa pusi nākam LP. VII, 426. viņš liekas liels muļķis e̦sam od. e̦suot, er scheint ein grosser Dummkopf zu sein. [viņš liekas bagāts St., er gibt sich den Schein, als sei er reich.] neliecies izmākuse, ne visai nemākuse! BW. 17733, 1. par ē̦ku labuošanu arī viņš nelikās pruotuots Dok. A. nelikties dzirdam, dzirduot, dzirdis, dzirdus, nelikties re̦dzam, re̦dzuot, nelikties zinām, zinuot, zinis, zinus od. nelikties ne dzirdam od. ne˙nieka dzirdus, ne re̦dzam, ne zinis od. zinīts, er lässt sich nicht merken, nicht bemerken, er macht so, als ob er nicht hörte, sähe, wüsste. vīrs nelicies ne dzirdam LP. VII, 38. viņš nelikās manis ne re̦dzuot. kungs nelikās par viņu zinīts A. XXI, 43. So auch: viņš nelikās pruotam, ne˙nieka pruotus, nelikās ne jūtam od. jūtuot, ne jūtis, ne manām, ne manuot (ungew. ne manāms LP. VI, 706), er liess sich nicht merken Etn. II, 87;
b) mit ka: man likās, ka kāds nāktu, mir schien, es komme jemand;
c) mit it kâ: viņam tâ vien likās, it kâ...
d) mit Adv. u. Adj.: puikam tas nelikās grūti, dem Knaben schien das nicht schwer zu sein.
man šis darbs neliekas viegls od. ne˙kāds vieglais. [Nebst lìeks, laicît, licinât zu li. ãtlaikas "Rest", apr. polīnka "bleibt", polāikt "bleiben", aksl. otъlěkъ, ai. atirēka-ḥ "Überbleibsel", gr. λείπω "verlasse", λοιπός "übrig", la. linquere "zurücklassen", ai. riktá-ḥ "leer", got. leiƕan "leihen", arm. lḱanem "ich lasse" u. a., s. Meillet MSL. XV, 254, Boisacq Dict. 566, Walde Wrtb. 2 433 f., Hübschmann Arm. Gramm. 455, Trautmann Wrtb. 154 f. Urbedeutung dieser Verbalwurzel etwa: übrig lassen und übrig bleiben (vgl. li. lìko "blieb" LChr. 389, 26). Aus dem Übriglassen hat sich ein Lassen > Zulassen und aus diesem passiven Lassen einerseits ein aktives Lassen (Befehlen; vgl. auch d. lassen) entwickelt, andrerseits - (vgl. auch an. láta "lassen; legen" und la. sinere "(geschehen) lassen": pōnere "setzen, stellen") der Begriff des Legens. So bedeutete z. B. kaunā likt "beschämen (wo jetzt likt mit der Bed. "legen" empfunden wird) ursprünglich wohl - in Schande (zurück) - lassen. Wenn aber das Subjekt von likt die Schande bewirkt hatte, so konnte likt hier zur Bed. "legen" gelangen.] Zum Gebrauch von likt vgl. auch Mag. V, 2, 157 d. und 171 f.
Avots: ME II, 467, 468, 469
1) lassen"
vaļu od. vaļas likt od. ļaut, freien Willen lassen, erlauben: liec man vaļas, bāleliņ, lai es savu pūru daru! tad es tev vaļas likšu tautiņās lielīties BW. 7711. man māmiņa maziņai raudāt vaļas nelikuse BWp. 438 1. liksim vaļu, ļausim vaļu, kas tur izjuks, wollen wir zusehen, was daraus werden wird. [savā varā likt, U., sich vorbehalten.] liec man (ar) mieru od. liec mani mierā, lass mich in Rihe od. zufrieden. liec prātu ar mieru, beruhige dich, dass du deinen Plan nicht ausgeführt hast;
2) legen, setzen:
grīdu, jumtu, luogus, pamatu, laipu pār upi, cilpas, makšķeres, murdus, šķēršļus ceļā, valgus. irbītēm valgus liku BW. 11197. Sprw.: kas gan liks krieva šinelim zīda uoderi? radziņus likt, Schröpfköpfe setzen. [kuopā likt, zusammenfügen.] Körperteile als Obj.: tagad liksim ausi pie zemes, wollen wir uns aufs Ohr legen Aps. kuŗ brālīti, acis liki, kad tu tādu lūkuojies? wo hast du deine Augen gehabt..? BW. 21257. kur es iešu, kur palikšu, kur es savu galvu likšu? 15800. [ruokas kuopā likt U., die Hände falten.] Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! vai tāds skatās, kur viņš kāju liek? es savu sirdi nevaru ne˙kur likt, ich weiss mich vor Schmerz nicht zu lassen Blieden. ja tuos āžus vilks apēda, manas vainas neliekat (Var.: nesakāt), so schiebt die Schuld nicht auf mich BW. 31118. vārdu od. vārdā likt, Namen geben: ņem mani kūmās, liec manā vārdā! BW. 1610. kur tuo likšu? wohin soll ich es tun? was soll ich damit anfangen;
3) mit Adverb. u. Lok.: cieti likt, festlegen, bannen:
pūķis gaisā stāvuot, kur cieti likts Etn. I, 97. liec katliņu augšā, setze den Kessel auf den Kesselhaken; zirgu likt arklā, ilksīs, das Pferd vor den Pflug, vor den Wagen oder Schlitten spannen. mani liek saitēs, mich schlägt man in Mande Kaudz. M. apsmieklā, izsmieklā, smieklā likt, verspotten, höhnen; kaunā likt, schänden, schmählich verletzen; niekā likt, verachten, verächtlich behandeln; valuodās likt, dem Geklatsche aussetzen; savas mājas guodu viņš izsmieklā licis Neik. kas darāms ar blēdi, kas likumus kaunā licis Dünsb. drīz visas sūdzības viņš niekā lika Dünsb. liec manu augumiņu pirmais ļaužu valuodās! BW. 6329. guodā likt, ehren; lietā likt, zu Ehren bringen, verwerten, recht gebrauchen: tuo meitiņu guodā liku BW. 8297. cienā, galvā, lāgā, uomā, prātā, vē̦rā likt, beachten, sich merken, sich einprägen: tādēļ lieci cienā (galvā u. s. w.) manus vārdus! LP. IV, 121. kas neliek vē̦rā, kuo tas spēj... Aus.;
4) mit Präp.: pie malas likt [ein Germanismus?], zur Seite legen, beseitigen:
lai liekuot tādas duomas pie malas, er möge sich solcher Gedanken entschlagen. pie darba likt, aufbieten, anstellen: manas meitas, muoderīt, pie cūkām nelieciet! BW. 29134. pie sirds likt, ans Herz legen: viņam liku pie sirsiņas visus savus mīļus vārdus BW. 15705, 8. likt naudu uz augļiem, verzinsen. likt kuo uz suolīšanu, verauktionieren. likt savu cerību uz dievu, seine Hoffnung auf Gott setzen;
5) bestimmen
[vgl. li. taĩ mán liktà "das ist mir bestimmt"]: vai dieviņš man bij licis tik līksmīgu līgaviņu? neliec runci piena puodam par sargu! liec, laimiņa, man mūžiņu, kādu pate gribē̦dama! BW. 1211. laimes likta neizbēgu 9170. tas viņam jau tâ bijis likts, das war ihm schon so bestimmt. [pagastam dieva neliekamais tāds nabags jāēdina MWM. X, 418.] liku laiku tautiņām nuo rudeņa uz rudeni BW. 7713. kâ likts, tik˙pat kâ likts, wie vom Schicksal bestimmt, sicher, zweifelsohne: Meimurs, kâ likts (wie gerufen), bija klāt Serb. bet ka vecim naudai vēl vajadzēja būt, tas tik˙pat kâ likts, das war sicher, ausgemacht Latv. nuo tās sarkanās guovs ir astuoņi pudi gaļas kâ likts Kaudz. M.; 6) auftragen, befehlen: darīšuot visu, kuo tik vien likšuot LP. IV, 50; mit abhäng. Infinitiv - heissen, lassen: liek man ēst, liek man dzert BW. 13250, 11. dievs man lika satikties ar guodīgu tē̦va dē̦lu 474. Sprw.: lika drusku pagaidīt, er liess etwas warten, d. h., das Erwartete wird nicht eintreten; labi ilgi likt vārīties, lange kochen lassen Etn. IV, 62;
7) intr., hauen, einen Schlag versetzen:
Sprw. kur lika, tur lipa. kad likšu tev reiz, tad nezināsi, cik ve̦cs esi. muļķītis liek ar sudraba zuobinu un atcē̦rt visas galvas Lp. IV, 62. likt pa acīm, ausīm, pa galvu, pretim likt, entgegenhauen. liek kâ ar āmuru pierē, gibt eine derbe Antwort Kav.;
8) schnell laufen, fahren, reiten, stürmen:
uz muižu tas licis, ka vai dubļi sitas pakausē Etn. II, 87. kumeļš liek pruojām Apsk. pakāpjas krastā un liek tad zemē, kuo māk Stari III, 246. kuo līkumuo? liec tik taisni laukā, was machst du für Umschweife? sprich nur frisch von der Leber weg;
9) in N. - Schwanb. für lĩgt. Refl. - tiês,
1) sich aufsetzen:
likšuos zīļu vainadziņu BW. 13592. neliecies jērenīcas... galviņā! Ltd. 1443;
2) sich an etwas machen, sich worauf werfen:
viņš arī tūliņ likās pie darba klāt Latv. šuovasar pat es liktuos viņā (purvā) iekšā, und in diesem Sommer möchte ich den Sumpf urbar machen A. XV, 167. liksimies nu visi pie siena grābšanas;
3) sich hinlegen, fallen, sich schlafen legen:
viņš skriedams likās gar zemi. likties gulēt, gulus, uz aci, uz ausi, uz vaigu, gar zemi, pie miera: nu arī visi citi liekas pie miera BW. III, 1, 80. likties mierā, auch mieru, sich beruhigen: ķēniņa dē̦ls nelicies ātrāk mierā LP. IV, 225. liekaties nu mierā, hört auf zu arbeiten;
4) sich lassen, sich bergen, Ruhe finden:
kuo lai darām? kur lai liekamies? Pur. kur tad mēs visi liksimies tik mazā mājiņā Rainis;
5) likties uz, sich verlassen:
neliecies (gew. nepaļaujies) uz citiem Spr. [kâ Ķirmgrauži nu liksies (werden anfangen, werden machen), tuo es nezinu; mājās vairāk rauga nav Janš. Dzimtene V, 415];
6) lassen, gestatten,
mit abhäng. medialem Infin.: viņš licies tâ piemānīties, er hat sich so betrügen lassen;
7) sich verstellen, scheinen,
a) mit dem Part. [hierher part. liekams L., scheinend]:
tā likusies uz viņa pusi nākam LP. VII, 426. viņš liekas liels muļķis e̦sam od. e̦suot, er scheint ein grosser Dummkopf zu sein. [viņš liekas bagāts St., er gibt sich den Schein, als sei er reich.] neliecies izmākuse, ne visai nemākuse! BW. 17733, 1. par ē̦ku labuošanu arī viņš nelikās pruotuots Dok. A. nelikties dzirdam, dzirduot, dzirdis, dzirdus, nelikties re̦dzam, re̦dzuot, nelikties zinām, zinuot, zinis, zinus od. nelikties ne dzirdam od. ne˙nieka dzirdus, ne re̦dzam, ne zinis od. zinīts, er lässt sich nicht merken, nicht bemerken, er macht so, als ob er nicht hörte, sähe, wüsste. vīrs nelicies ne dzirdam LP. VII, 38. viņš nelikās manis ne re̦dzuot. kungs nelikās par viņu zinīts A. XXI, 43. So auch: viņš nelikās pruotam, ne˙nieka pruotus, nelikās ne jūtam od. jūtuot, ne jūtis, ne manām, ne manuot (ungew. ne manāms LP. VI, 706), er liess sich nicht merken Etn. II, 87;
b) mit ka: man likās, ka kāds nāktu, mir schien, es komme jemand;
c) mit it kâ: viņam tâ vien likās, it kâ...
d) mit Adv. u. Adj.: puikam tas nelikās grūti, dem Knaben schien das nicht schwer zu sein.
man šis darbs neliekas viegls od. ne˙kāds vieglais. [Nebst lìeks, laicît, licinât zu li. ãtlaikas "Rest", apr. polīnka "bleibt", polāikt "bleiben", aksl. otъlěkъ, ai. atirēka-ḥ "Überbleibsel", gr. λείπω "verlasse", λοιπός "übrig", la. linquere "zurücklassen", ai. riktá-ḥ "leer", got. leiƕan "leihen", arm. lḱanem "ich lasse" u. a., s. Meillet MSL. XV, 254, Boisacq Dict. 566, Walde Wrtb. 2 433 f., Hübschmann Arm. Gramm. 455, Trautmann Wrtb. 154 f. Urbedeutung dieser Verbalwurzel etwa: übrig lassen und übrig bleiben (vgl. li. lìko "blieb" LChr. 389, 26). Aus dem Übriglassen hat sich ein Lassen > Zulassen und aus diesem passiven Lassen einerseits ein aktives Lassen (Befehlen; vgl. auch d. lassen) entwickelt, andrerseits - (vgl. auch an. láta "lassen; legen" und la. sinere "(geschehen) lassen": pōnere "setzen, stellen") der Begriff des Legens. So bedeutete z. B. kaunā likt "beschämen (wo jetzt likt mit der Bed. "legen" empfunden wird) ursprünglich wohl - in Schande (zurück) - lassen. Wenn aber das Subjekt von likt die Schande bewirkt hatte, so konnte likt hier zur Bed. "legen" gelangen.] Zum Gebrauch von likt vgl. auch Mag. V, 2, 157 d. und 171 f.
Avots: ME II, 467, 468, 469
lobiens
manta
II mañta,
1) Hab und Gut, der Schatz:
Sprw. kāda manta, tāda nauda. juo mazāka manta, juo lielāka mīlestība. labs draugs - re̦ta manta pasaulē! kam liela manta, tam liela bē̦da. netaisna manta ruokā izkūst. visa manta mugurā, viss paduoms pakaļā. nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka. kam manta, tas lielīgs. kas pēc mantas pre̦c, tas mantu appre̦c. lai manta, kur manta, - kad tik iztikšana! lai put manta, kad klāt nenāk, sagt man beim Trinken oder beim Kartenspiel Etn. II, 30. tā ir maza manta, kuo tu pats paspēj tikt pie mantas LP. II, 20. nevarējis iekuopties mantā VI, 1, 110. pūrs, kur glabājās sieviešu manta BW. III, 1, S. 52. nekustama manta, das Immobil. liela manta! verächtlicher od. spöttischer Ausruf: als ob's was Grosses wäre! U.;
2) die Sache,
meistens der Pl. mantas: jau dze̦n mantas, man führt schon die Sachen (Mitgabe der Braut), das Geräte (des Umziehenden) ab U.;
3) das Erbe
U.; atlicināta manta, Nachlassenschaft Ruj. n. U.;
[4) viena manta, einerlei:
man viena manta, kāda vieta Janš. Dzimtene IV, 164. Nebst li. mantà (acc. mañtą) "Geld; движимое имущество" LtT. I, 229 f. und 234, Jušk. unter gìdis, Liet. pas. II, 223, das anscheinend nur im nördlichen Litauen bekannt ist, wohl zunächst aus dem Le. entlehnt ist, wohl zunächst aus d. monthe "Münze" Akten und Rezesse d. livl. Ständetage III, 965. Zur Bed. vgl. got. skatts "geld(stück)", ahd. scaz "Geld": nhd. Schatz.]
Avots: ME II, 561, 562
1) Hab und Gut, der Schatz:
Sprw. kāda manta, tāda nauda. juo mazāka manta, juo lielāka mīlestība. labs draugs - re̦ta manta pasaulē! kam liela manta, tam liela bē̦da. netaisna manta ruokā izkūst. visa manta mugurā, viss paduoms pakaļā. nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka. kam manta, tas lielīgs. kas pēc mantas pre̦c, tas mantu appre̦c. lai manta, kur manta, - kad tik iztikšana! lai put manta, kad klāt nenāk, sagt man beim Trinken oder beim Kartenspiel Etn. II, 30. tā ir maza manta, kuo tu pats paspēj tikt pie mantas LP. II, 20. nevarējis iekuopties mantā VI, 1, 110. pūrs, kur glabājās sieviešu manta BW. III, 1, S. 52. nekustama manta, das Immobil. liela manta! verächtlicher od. spöttischer Ausruf: als ob's was Grosses wäre! U.;
2) die Sache,
meistens der Pl. mantas: jau dze̦n mantas, man führt schon die Sachen (Mitgabe der Braut), das Geräte (des Umziehenden) ab U.;
3) das Erbe
U.; atlicināta manta, Nachlassenschaft Ruj. n. U.;
[4) viena manta, einerlei:
man viena manta, kāda vieta Janš. Dzimtene IV, 164. Nebst li. mantà (acc. mañtą) "Geld; движимое имущество" LtT. I, 229 f. und 234, Jušk. unter gìdis, Liet. pas. II, 223, das anscheinend nur im nördlichen Litauen bekannt ist, wohl zunächst aus dem Le. entlehnt ist, wohl zunächst aus d. monthe "Münze" Akten und Rezesse d. livl. Ständetage III, 965. Zur Bed. vgl. got. skatts "geld(stück)", ahd. scaz "Geld": nhd. Schatz.]
Avots: ME II, 561, 562
milzum
milˆzum [Salis], Adv.,2 sehr: reiz dzīvuojis milzum bagāts lielskungs LP. VI, 1, 341. milzum daudz ļaužu III, 78.
Avots: ME II, 629
Avots: ME II, 629
nabags
nabags, f. nabadze, auch nabaģe, nabaģiẽte, Demin. nabadziņš, f. nabadzĩte, verächtlich nabaģelis,
1) der (die) Arme, der Better, die -in:
Sprw. bagāts dara kâ grib, nabags kâ var. tik nabags, ka ne kulīšu nav. labāk ar dievu nabags, nekâ ar ve̦lnu bagāts. es viņu labāk pazīstu nekâ nabags savu maizes kuli. nabags pirtī ticis grib lāvā. labāk viens nabags nekâ divi (von der Heirat). kam ir savs pīpis un tabaciņš, tas jau nav nabadziņš, so prahlt ein Raucher. nabaga tarba grūta tarba. pasaki nabagam, nabags ķūzei, ķūze visai pasaulei. kas duos nabagam de̦su? kas duos nabagiem bagātu sievu? kuo nabagam prasa? lai prasa bajāram. nabagu ik˙viens spaida. nabagā, nabaguos būt, tapt, Bettler sein, werden: kad dieviņš nelīdzēja, drīz palika (tapa) nabagā BW. 31177; 12144. tu nu nabagā, mit dir steht es jetzt schlimm Kaul. nabags bāž buozes pa de̦gunu, so sagt man zu schnodderigen Kindern Grünh. nabaguos iet, betteln. par nabagu, pie nabaga piekaut, pasist, zu Schanden prügeln, huaen. viņš ticis uz ceļa nuo cilvē̦ka par nabagu Zeib. viņš bija pasitis viņsē̦tas gaili pie nabaga Dok. A. In Vergleichen wird kâ nabags oft gebraucht, um auszusagen, dass eine Handlung mit Leich- tigkeit, spielend ausgeführt wird: tad pūķi pārspēsim kâ nabagu LP. II, 48. brālis izganīja ve̦lna teļu kâ nabagu VI, 502. zvē̦ri bariem saklups virsū un nuoēdīs kâ nabagu IV, 2;
2) als Adjektiv - arm:
reiz dzīvuo nabags vīrs LP. I, 101. reiz nabagajam piedzimst dē̦ls 108. [mana nabagā galva Leijerk. I, 128.] nabags nav draugiem, arm an Freunden Hesselberg. Sprw.: nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka. Besonders der Genitiv nabaga erhält oft adjektivische Bedeutung - arm: reiz nabaga puisis satiek ve̦lnu, einst begegnet ein armer, unglücklicher Bursche dem Teufel LP. IV, 106. kam tu mani še iedevi, tai nabaga vietiņā? Ltd. 950;
3) zum Ausdruck des Bedauerns, Unglückliche:
mūžības māte palīdzējuse nabadziņam, (muļķītim) bulti atrast LP. III, 40; so besonders der gen. nabaga: nabaga grēcnieks, armer, unglücklicher Sünder. nabaga luopiņš salst ārā, bet viņa kungs dzīvuo pa kruogu. nabags cilvē̦ks, ein armer, unvermögender Mensch, nabaga cilvē̦ks, ein bedauernswerter, unglücklicher Mensch; nabaga bagātnieks, der unglückliche Reiche. ne˙vienam tāds mūžiņš kâ nabaga liniņam VL.;
4) der Pl. nabagi, ein Kartenspiel
Kand., Grünh. Nebst li. nabãgas [wohl aus slav. nebogъ "arm".]
Avots: ME II, 685, 686
1) der (die) Arme, der Better, die -in:
Sprw. bagāts dara kâ grib, nabags kâ var. tik nabags, ka ne kulīšu nav. labāk ar dievu nabags, nekâ ar ve̦lnu bagāts. es viņu labāk pazīstu nekâ nabags savu maizes kuli. nabags pirtī ticis grib lāvā. labāk viens nabags nekâ divi (von der Heirat). kam ir savs pīpis un tabaciņš, tas jau nav nabadziņš, so prahlt ein Raucher. nabaga tarba grūta tarba. pasaki nabagam, nabags ķūzei, ķūze visai pasaulei. kas duos nabagam de̦su? kas duos nabagiem bagātu sievu? kuo nabagam prasa? lai prasa bajāram. nabagu ik˙viens spaida. nabagā, nabaguos būt, tapt, Bettler sein, werden: kad dieviņš nelīdzēja, drīz palika (tapa) nabagā BW. 31177; 12144. tu nu nabagā, mit dir steht es jetzt schlimm Kaul. nabags bāž buozes pa de̦gunu, so sagt man zu schnodderigen Kindern Grünh. nabaguos iet, betteln. par nabagu, pie nabaga piekaut, pasist, zu Schanden prügeln, huaen. viņš ticis uz ceļa nuo cilvē̦ka par nabagu Zeib. viņš bija pasitis viņsē̦tas gaili pie nabaga Dok. A. In Vergleichen wird kâ nabags oft gebraucht, um auszusagen, dass eine Handlung mit Leich- tigkeit, spielend ausgeführt wird: tad pūķi pārspēsim kâ nabagu LP. II, 48. brālis izganīja ve̦lna teļu kâ nabagu VI, 502. zvē̦ri bariem saklups virsū un nuoēdīs kâ nabagu IV, 2;
2) als Adjektiv - arm:
reiz dzīvuo nabags vīrs LP. I, 101. reiz nabagajam piedzimst dē̦ls 108. [mana nabagā galva Leijerk. I, 128.] nabags nav draugiem, arm an Freunden Hesselberg. Sprw.: nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka. Besonders der Genitiv nabaga erhält oft adjektivische Bedeutung - arm: reiz nabaga puisis satiek ve̦lnu, einst begegnet ein armer, unglücklicher Bursche dem Teufel LP. IV, 106. kam tu mani še iedevi, tai nabaga vietiņā? Ltd. 950;
3) zum Ausdruck des Bedauerns, Unglückliche:
mūžības māte palīdzējuse nabadziņam, (muļķītim) bulti atrast LP. III, 40; so besonders der gen. nabaga: nabaga grēcnieks, armer, unglücklicher Sünder. nabaga luopiņš salst ārā, bet viņa kungs dzīvuo pa kruogu. nabags cilvē̦ks, ein armer, unvermögender Mensch, nabaga cilvē̦ks, ein bedauernswerter, unglücklicher Mensch; nabaga bagātnieks, der unglückliche Reiche. ne˙vienam tāds mūžiņš kâ nabaga liniņam VL.;
4) der Pl. nabagi, ein Kartenspiel
Kand., Grünh. Nebst li. nabãgas [wohl aus slav. nebogъ "arm".]
Avots: ME II, 685, 686
negods
negùods, die Unehre, Schande, Schmach: Sprw. labāk nabags ar guodu nekâ bagāts ar neguodu. me̦luot neguoda amats. Der Gen. neguoda steht oft in der Funktion des Adjektivs neguodīgs, unehrlich, unverschämt, schändlich: pruojām, pruojām neguoda ļaudis! BW. 26131; 16188. izdzirdu cīruli, neguoda putnu; vgl. BW. 2600. neguoda māte, neguoda tē̦vs, Beiwort der Schlange Tr. IV, 405. [šādā ceļā un tik neguoda laikā Janš. Bārenīte 39.] kāzās dziedāju neguoda dziesmas Ltd. 598. likt neguodā, in einen schlechten Ruf bringen; neguodā nākt, tikt, in einen sclechten Ruf gebracht werden: ļaudis manu augumiņu neguodā nuolikuši; vgl. BW. 8623. tik es tiku neguodā caur netiklu tē̦va dē̦lu BW. 21883. ar neguodu od. neguodam, mit Schimpf, in Unehre, unehrenhaft: grib netiklis ar neguodu nuoņemt manu vainadziņu Ltd. 680. bagātais izsunījis viņu un aizdzinis ar neguodu pruojām LP. V, 262. kâ es nu tik ve̦cu cilvē̦ku neguodam pie matiem vazāšu? VI, 830. par neguodu, zur Schande: tas tev par neguodu.
Avots: ME II, 714
Avots: ME II, 714
no
nùo (li. nuõ, [aus nuo gekürzt] nu Sclehk, Pilten, Wensau, Pussen, Ugahlen, Lipsthusen), Präp. [im Sing.] mit dem Gen., mit Tahmischen, selten auch im mittleren Dialekt mit dem Akk., im Plur. mit dem Dat. - Instr., lokal, namentlich in einigen Wendungen, noch mit dem Gen., an vielen Orten mit dem Instr. Sing. der Personalpronomina: nuo manim, von mir, nuo tevim, von dir, nuo sevim, von sich neben nuo manis, tevis, sevis, mit dem Dativ Sing. des neutral gebrauchten Demonstrativpronomens tas, das, und des Relativ - u. Fragepronomens kas, welches, was: nuo tam, davon, nuo kam, wovon, neben nuo tā, nuo kā (so namentlich in Livland),
1) von - zur Bezeichnung der Bewegung von oben nach unten: nuo kuoka, jumta krist, nuo zirga kāpt, nuo kalna braukt;
2) von, aus,
zur Bezeichnung einer Bewegung, einer Entfernung von einem Ausgangspunkte in beliebiger Richtung: viņš nāk nuo istabas ārā. pils izcē̦- lusoes nuo zemes apakšas LP. VII, 205. šķires, mana līgaviņa, nuo citām meitiņām! BW. 279, 7. bē̦rnu nuo krūtīm atšķirt, ein Kind entwöhnen. ej man nuo acīm! izlaist nuo acīm, aus den Augen lassen Ruhental. viņš reizām izlaidis nuo acīm duomu sakaru Pav. ze̦lta zirgs ar ķēniņa meitu pē̦du nuo pē̦das pakal. folgte Schritt für Schritt od. auf Schritt und Tritt (eig.: Schritt von Schritt) LP. IV, 151. tam vēl piens nuo lūpām nav nuožuvis;
3) von - zur
Bezeichnung des Gegenstandes, der Person, von der die Handlung ausgeht,
a) [in echter Volkssprache nur ganz vereinzelt!] beim Passivum: man vaidziņi... balināti nuo nelieša tē̦va BW. 4475, 3. raud sērdienīte, nuo bajāra (Var.: bajāriņa) bildināma 5117. Wenn das Substantiv dem passiven Partizip vorausgeht, so steht der blosse Genitiv: rakstu krājums, zinību komisijas izduots;
b) zur Bezeichnung des Gegenstandes oder der Person, von der man sich befreit, von der man etwas hat, erhält, fordert, erwartet, hört, erfährt, die man fragt, bittet:
kas nuo vietas, kas nuo maizes? nav prātam arājiņš! BW. 26000. bet kâ nuo rubļa vaļām tikt? LP. III, 106. nuo ziemeļa vēja gaidu BW. 1906. tuo mēs dzirdējām nuo tē̦va mutes. lai tautiņas neprasīja nuo māmiņas malējiņas BW. 362. kuo tu gribi nuo manis (manim)? kuo nuo tam mācīties? steidziet, bē̦rni, jautājiet nuo māmiņas paduomiņu! BW. 3253. duod, dieviņ, uotram duot, ne nuo uotra mīļi lūgt (Var.: ne nuo uotra diedelēt)! 1448;
c) zur Bezeichnung des Stoffes, aus dem etwas gemacht wird:
nuo miltiem maizi ce̦p. ai jel manu skaņu balsu, kâ nuo viena ze̦lta liets! BW. 374. mazajām meitiņām riekstu čaulu dzirnaviņas; lielajām, re̦snajām nuo pe̦lē̦ka akmentiņa (in den Varianten der blosse Gen.: pe̦lē̦ka akmentiņa) BW. 2172. Ist der blosse Gen. zu setzen: ze̦lta gre̦dze̦ns, ein goldener Ring;
d) nach, an, zur Bezeichnung der Merkmale, nach welchen(von welchen ausgehend) man einen Gegenstand erkennt, beurteilt:
nuo ligzdas var redzēt, kāds putniņš iekšā. nuo acīm viena pazinu, kas bij barga mātes meita BW. 11156;
4) vor - den Ausgangspunkt als Beweggrund bezeichnend, so nach den Verben fliehen, sich fürchten, sich hüten, sich schämen:
nuo vilka bē̦g (od. ohne Präp. vilka vilku), uz lāci krīt. nuo ienadnieka bīties, glābties, slēpties. sargies, sila cielaviņa, nuo tā vēja vanadziņa! BW. 2589, 2. apsedz manu augmiņu nuo ļautiņu valuodām! 9080. kuo nuo manis kaunaties? 515, 2. Ebenso nach den Adjektiven bailīgs, furchtsam, kaunîgs, schamhaft: nuo mātes, nuo svešu ļaužu;
5) vor
- kausal, wobei nuo mit aiz komkurriert: es nuo (aiz) prieka stāvu lēcu BW. 703. nuo (Var.: aiz) le̦pnuma nerunāja 826, 1. nuo (aiz) sīkstuma tas baidās precēties LP. I, 126. nespēja nuo (aiz) liela ve̦cuma arklu nuoturēt IV, 191. viņš tuo nuo laba prāta man darīja, das tat er mir aus freiem Willen;
6) nuo für paŗ von, über
- nach den Verben hören, wissen, sprechen: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt LP. III, 168. tu dziesmiņu daudz zināji nuo zālītes, nuo maizītes, nuo gudraja paduomiņa BW. 14. kādu dziesmu dziedāsim? nuo (Var.: par uošiem, nuo kļaviem, nuo tiem āra uozoliem 740, 2. ne man miega, ne man darba, nuo tevim duomājuot 11018;
6) von, seit
- temporal, den zeitlichen Ausgangspunkt bezeichned: strādājam nuo rīta līdz vakaram. nuo šīs dienas par divi nedēļām būs viņiem kāzas. nuo mazām, jaunām dienām: sehr beliebt hier auch im Plural der Gen.: nuo mazu, jaunu dienu, von früher Jugend an; nuo būtu dienu (Grünh.), nuo iesāktiem galiem (Schrunden), nuo laika gala, von jeher. laiku nuo laika, von Zeit zu Zeit Etn. I, 99. nuo rudens rudenī es dzī ruos sievu ņemt BW. 13774. es pievīlu tautu dē̦lu nuo rudens rudenī es dzī- (Var.: nuo rudeņa uz rudeni) 14998. zināj[u] dienu nuo dieniņas, vienu dienu nezināju 10680. nuo vakardienas viņš jau tāds. Zuweilen bezeichnet nuo die Zeidauer: dziedat, meitas, nuo rītiem am Morgen, des Morgens! BW. 454, 2. kuo pasaukšu guldamies, kuo rītā ce̦ldamies? 301, 1;
7) von, unter
- als Ersatz des partitiven Genitivs: daudzi nuo viņiem jau miruši, viele von ihnen sind schon gestorben. no visiem bē̦rniem pastarītis viņiem vis˙mīļākais. atduošu pusi nuo savas valsts LP. IV, 139. liela daļa nuo klausītājiem - eben dem part. Gen. klausītāju ohne nuo. Eine Abart des partitiven Genitivs könnte man in solchen Verbindung sehen, wie: tas jau āda nuo zirga vien iŗ das ist eine wahre Schindmähre, das ist nur das Fell vom Pferde; kaulkambaris nuo zirga, cilvē̦ka, ein mageres, verkommenes Pferd, ein solcher Mensch; tītars nuo zirga, nuo puikas, ein dummes Pferd, ein solcher Bube, eig. ein Truthahn von einem Pferde. citādi viņa tīrais ze˙lts nuo vecenes, sonst ist sie reines Gold von einer Alten: aber Einfluss der deutschen Sprache ist hier wolh kaum von der Hand zu weisen: ve̦lns nuo siebieša, ein Teufel von einem Weibe;
8) von, an - zur Bezeichnung des Gegenstandes, dessen Abwesenheit ein Freisein, ein Ledigsein bewirkt:
tīrs nuo grē̦kiem, rein von Sünden; brīvs nuo nuoduokļiem frei von Abgaben. pliks nuo drēbēm, kahl an Kleidern, ohne Kleider. mūsu klētis nuo labības pa˙visam tukšas. Sprw.: nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka arm an Gütern, reich an Freuden; aber das Sprichwort könnte auch so gedeutet werden: arm von Seiten oder vom Standpunkte, Gesichtspunkte der Güter, reich vom Gesichtspunkte der Freuden. Bei solcher Auffassung liessen sich von selbst ohne Annahme deutscher Beeinflussung solche Gebrauchsweisen erklären, wie: jauns puisis, stalts nuo auguma, jauks nuo vaiga, ein junger Bursche, stattlich von Wuchs, schön von Antlitz Purap. nuo acīm neredzīgi, nuo ausīm nedzirdīgi BW. 12939. - Mit dem Präfix
nuo - verbinden sich Nomina und Verba. In der lettischen Volksliedersammlung von Baron findet sich ein Beispiel, wo nùo als Präfix noch vom Verbum getrennt gebraucht wird: nuoskrien putns nuo zariņa nuo zariņā līguojās (statt z. nuolīguojās); nuoņem tautas vaiņadziņu, nuo vizuļi skanējās (statt v. nuoskanējās) BW. 24450, 3. Das Präfix
nùo - bezeichnet in Zusammensetzungen mit Zeitwörtern,
a) eine Bewegung von oben nach unten, herab, hinab:
nuobraukt nuo kalna, nuokrist nuo kuoka;
b) eine Entfernung, Trennung - ab -, aus -, ver -, weg -:
zarus nuolauzt, Äste abbrechen, zābakus nuoaut, die Stiefel abziehen; nuoņemt ce̦puri, die Mütze abehmen, auch wegnehmen, nuodzīt kašķi, die Krätze vertreiben;
c) eine starke Schädigung oder Vernichtung:
nuobraukt (abfahren) zirgu; nuosist, ersclagen;
d) die Vollendung der Handlung:
nuoaust, fertig weben;
e) kurze Dauer eines Vorganges:
nuodunēja (erdröhnte) zeme;
f) das Übertreffen:
guovs zaķi nuoskrietu, die Kuh würde dem Hasen im Laufen zuvorkommen;
g) Beziehung auf eine ganze Reihe von Objekten, auf alle Teile des Objekts oder Subjekts, auf eine gewisse Zeit oder einen gewissen Raum im ganzen Umfang:
viņš ir labi nuoģērbies, er hat sich gut(vom Kopf bis zu den Füssen) verpackt. [Wohl zu apr. no oder na und slav. na "auf"; s. auch Le. Gr. §§ 541 - 544.]
Avots: ME II, 755, 756, 757
1) von - zur Bezeichnung der Bewegung von oben nach unten: nuo kuoka, jumta krist, nuo zirga kāpt, nuo kalna braukt;
2) von, aus,
zur Bezeichnung einer Bewegung, einer Entfernung von einem Ausgangspunkte in beliebiger Richtung: viņš nāk nuo istabas ārā. pils izcē̦- lusoes nuo zemes apakšas LP. VII, 205. šķires, mana līgaviņa, nuo citām meitiņām! BW. 279, 7. bē̦rnu nuo krūtīm atšķirt, ein Kind entwöhnen. ej man nuo acīm! izlaist nuo acīm, aus den Augen lassen Ruhental. viņš reizām izlaidis nuo acīm duomu sakaru Pav. ze̦lta zirgs ar ķēniņa meitu pē̦du nuo pē̦das pakal. folgte Schritt für Schritt od. auf Schritt und Tritt (eig.: Schritt von Schritt) LP. IV, 151. tam vēl piens nuo lūpām nav nuožuvis;
3) von - zur
Bezeichnung des Gegenstandes, der Person, von der die Handlung ausgeht,
a) [in echter Volkssprache nur ganz vereinzelt!] beim Passivum: man vaidziņi... balināti nuo nelieša tē̦va BW. 4475, 3. raud sērdienīte, nuo bajāra (Var.: bajāriņa) bildināma 5117. Wenn das Substantiv dem passiven Partizip vorausgeht, so steht der blosse Genitiv: rakstu krājums, zinību komisijas izduots;
b) zur Bezeichnung des Gegenstandes oder der Person, von der man sich befreit, von der man etwas hat, erhält, fordert, erwartet, hört, erfährt, die man fragt, bittet:
kas nuo vietas, kas nuo maizes? nav prātam arājiņš! BW. 26000. bet kâ nuo rubļa vaļām tikt? LP. III, 106. nuo ziemeļa vēja gaidu BW. 1906. tuo mēs dzirdējām nuo tē̦va mutes. lai tautiņas neprasīja nuo māmiņas malējiņas BW. 362. kuo tu gribi nuo manis (manim)? kuo nuo tam mācīties? steidziet, bē̦rni, jautājiet nuo māmiņas paduomiņu! BW. 3253. duod, dieviņ, uotram duot, ne nuo uotra mīļi lūgt (Var.: ne nuo uotra diedelēt)! 1448;
c) zur Bezeichnung des Stoffes, aus dem etwas gemacht wird:
nuo miltiem maizi ce̦p. ai jel manu skaņu balsu, kâ nuo viena ze̦lta liets! BW. 374. mazajām meitiņām riekstu čaulu dzirnaviņas; lielajām, re̦snajām nuo pe̦lē̦ka akmentiņa (in den Varianten der blosse Gen.: pe̦lē̦ka akmentiņa) BW. 2172. Ist der blosse Gen. zu setzen: ze̦lta gre̦dze̦ns, ein goldener Ring;
d) nach, an, zur Bezeichnung der Merkmale, nach welchen(von welchen ausgehend) man einen Gegenstand erkennt, beurteilt:
nuo ligzdas var redzēt, kāds putniņš iekšā. nuo acīm viena pazinu, kas bij barga mātes meita BW. 11156;
4) vor - den Ausgangspunkt als Beweggrund bezeichnend, so nach den Verben fliehen, sich fürchten, sich hüten, sich schämen:
nuo vilka bē̦g (od. ohne Präp. vilka vilku), uz lāci krīt. nuo ienadnieka bīties, glābties, slēpties. sargies, sila cielaviņa, nuo tā vēja vanadziņa! BW. 2589, 2. apsedz manu augmiņu nuo ļautiņu valuodām! 9080. kuo nuo manis kaunaties? 515, 2. Ebenso nach den Adjektiven bailīgs, furchtsam, kaunîgs, schamhaft: nuo mātes, nuo svešu ļaužu;
5) vor
- kausal, wobei nuo mit aiz komkurriert: es nuo (aiz) prieka stāvu lēcu BW. 703. nuo (Var.: aiz) le̦pnuma nerunāja 826, 1. nuo (aiz) sīkstuma tas baidās precēties LP. I, 126. nespēja nuo (aiz) liela ve̦cuma arklu nuoturēt IV, 191. viņš tuo nuo laba prāta man darīja, das tat er mir aus freiem Willen;
6) nuo für paŗ von, über
- nach den Verben hören, wissen, sprechen: bet ve̦cie nuo tam ne dzirdēt LP. III, 168. tu dziesmiņu daudz zināji nuo zālītes, nuo maizītes, nuo gudraja paduomiņa BW. 14. kādu dziesmu dziedāsim? nuo (Var.: par uošiem, nuo kļaviem, nuo tiem āra uozoliem 740, 2. ne man miega, ne man darba, nuo tevim duomājuot 11018;
6) von, seit
- temporal, den zeitlichen Ausgangspunkt bezeichned: strādājam nuo rīta līdz vakaram. nuo šīs dienas par divi nedēļām būs viņiem kāzas. nuo mazām, jaunām dienām: sehr beliebt hier auch im Plural der Gen.: nuo mazu, jaunu dienu, von früher Jugend an; nuo būtu dienu (Grünh.), nuo iesāktiem galiem (Schrunden), nuo laika gala, von jeher. laiku nuo laika, von Zeit zu Zeit Etn. I, 99. nuo rudens rudenī es dzī ruos sievu ņemt BW. 13774. es pievīlu tautu dē̦lu nuo rudens rudenī es dzī- (Var.: nuo rudeņa uz rudeni) 14998. zināj[u] dienu nuo dieniņas, vienu dienu nezināju 10680. nuo vakardienas viņš jau tāds. Zuweilen bezeichnet nuo die Zeidauer: dziedat, meitas, nuo rītiem am Morgen, des Morgens! BW. 454, 2. kuo pasaukšu guldamies, kuo rītā ce̦ldamies? 301, 1;
7) von, unter
- als Ersatz des partitiven Genitivs: daudzi nuo viņiem jau miruši, viele von ihnen sind schon gestorben. no visiem bē̦rniem pastarītis viņiem vis˙mīļākais. atduošu pusi nuo savas valsts LP. IV, 139. liela daļa nuo klausītājiem - eben dem part. Gen. klausītāju ohne nuo. Eine Abart des partitiven Genitivs könnte man in solchen Verbindung sehen, wie: tas jau āda nuo zirga vien iŗ das ist eine wahre Schindmähre, das ist nur das Fell vom Pferde; kaulkambaris nuo zirga, cilvē̦ka, ein mageres, verkommenes Pferd, ein solcher Mensch; tītars nuo zirga, nuo puikas, ein dummes Pferd, ein solcher Bube, eig. ein Truthahn von einem Pferde. citādi viņa tīrais ze˙lts nuo vecenes, sonst ist sie reines Gold von einer Alten: aber Einfluss der deutschen Sprache ist hier wolh kaum von der Hand zu weisen: ve̦lns nuo siebieša, ein Teufel von einem Weibe;
8) von, an - zur Bezeichnung des Gegenstandes, dessen Abwesenheit ein Freisein, ein Ledigsein bewirkt:
tīrs nuo grē̦kiem, rein von Sünden; brīvs nuo nuoduokļiem frei von Abgaben. pliks nuo drēbēm, kahl an Kleidern, ohne Kleider. mūsu klētis nuo labības pa˙visam tukšas. Sprw.: nabags nuo mantas, bagāts nuo prieka arm an Gütern, reich an Freuden; aber das Sprichwort könnte auch so gedeutet werden: arm von Seiten oder vom Standpunkte, Gesichtspunkte der Güter, reich vom Gesichtspunkte der Freuden. Bei solcher Auffassung liessen sich von selbst ohne Annahme deutscher Beeinflussung solche Gebrauchsweisen erklären, wie: jauns puisis, stalts nuo auguma, jauks nuo vaiga, ein junger Bursche, stattlich von Wuchs, schön von Antlitz Purap. nuo acīm neredzīgi, nuo ausīm nedzirdīgi BW. 12939. - Mit dem Präfix
nuo - verbinden sich Nomina und Verba. In der lettischen Volksliedersammlung von Baron findet sich ein Beispiel, wo nùo als Präfix noch vom Verbum getrennt gebraucht wird: nuoskrien putns nuo zariņa nuo zariņā līguojās (statt z. nuolīguojās); nuoņem tautas vaiņadziņu, nuo vizuļi skanējās (statt v. nuoskanējās) BW. 24450, 3. Das Präfix
nùo - bezeichnet in Zusammensetzungen mit Zeitwörtern,
a) eine Bewegung von oben nach unten, herab, hinab:
nuobraukt nuo kalna, nuokrist nuo kuoka;
b) eine Entfernung, Trennung - ab -, aus -, ver -, weg -:
zarus nuolauzt, Äste abbrechen, zābakus nuoaut, die Stiefel abziehen; nuoņemt ce̦puri, die Mütze abehmen, auch wegnehmen, nuodzīt kašķi, die Krätze vertreiben;
c) eine starke Schädigung oder Vernichtung:
nuobraukt (abfahren) zirgu; nuosist, ersclagen;
d) die Vollendung der Handlung:
nuoaust, fertig weben;
e) kurze Dauer eines Vorganges:
nuodunēja (erdröhnte) zeme;
f) das Übertreffen:
guovs zaķi nuoskrietu, die Kuh würde dem Hasen im Laufen zuvorkommen;
g) Beziehung auf eine ganze Reihe von Objekten, auf alle Teile des Objekts oder Subjekts, auf eine gewisse Zeit oder einen gewissen Raum im ganzen Umfang:
viņš ir labi nuoģērbies, er hat sich gut(vom Kopf bis zu den Füssen) verpackt. [Wohl zu apr. no oder na und slav. na "auf"; s. auch Le. Gr. §§ 541 - 544.]
Avots: ME II, 755, 756, 757
nomaksāt
padzirne
padzir̃nê, padzir̃nâ, padzir̃navê, padzir̃nî BW. 8036, padziŗnâs, unter der (die) Handmühle: svied tupeles padzirnē (-nās)! BW. 22534. bagāts tē̦vs laisku meitu padzirnē (Var.: padzirnā, padzirnavē) audzināja 7952. pūķīti nuositušas un pame̦tušas padzirnās LP. VI, 67. [naudas kule padzirnavē Pas. III, 490.]
Avots: ME III, 22
Avots: ME III, 22
pārstāvēt
pãrstãvêt, tr.,
1) sich für jemand einlegen, in Schutz nehmen, verteidigen:
kuo le̦pnums, spē̦ks var pārstāvēt? kad ņāve nāk, tad tie atstāj GL. [pārstāviet šuos ļaudis! Glück Makkab. 5, 19. kad kāds bagāts ļaunu darījis, tad ir daudz, kas viņu pārstāv Sirach I3, 21;]
2) überdauern, überstehen:
nams, kas mūžam pastāv, kas mūžam negruozās, kas pārstāv laiku..., gadu simteņus un tūkstuošus A. IV, 456. Subst. pãrstãvêšana, das Verteidigen; pārstāvê̦tājs, wer ein gutes Wort einlegt, verteidigt.
Avots: ME III, 178
1) sich für jemand einlegen, in Schutz nehmen, verteidigen:
kuo le̦pnums, spē̦ks var pārstāvēt? kad ņāve nāk, tad tie atstāj GL. [pārstāviet šuos ļaudis! Glück Makkab. 5, 19. kad kāds bagāts ļaunu darījis, tad ir daudz, kas viņu pārstāv Sirach I3, 21;]
2) überdauern, überstehen:
nams, kas mūžam pastāv, kas mūžam negruozās, kas pārstāv laiku..., gadu simteņus un tūkstuošus A. IV, 456. Subst. pãrstãvêšana, das Verteidigen; pārstāvê̦tājs, wer ein gutes Wort einlegt, verteidigt.
Avots: ME III, 178
paspārdīt
paspãrdît, tr., freqn., eine Zeitlang mit den Füssen stossen: bagāts mani nabadziņu ar kājiņu paspārdīja BW. 31172. Refl. -tiês, ein wenig gegeneinander ausschlagen, mit den Füssen zappeln, ausschlagen.
Avots: ME III, 104
Avots: ME III, 104
pavilnīt
I pavilnît,
1) sich hie und da wellenförmig krümmen:
būs bagāts gads! kâ vejš papūš, tâ rudzi pavilnī vien. pūķis pa gaisu pavilnījis vien un izgaisis; arī zebieksta un se̦sks var pavilnīt (= aizluocīties kâ vilnis) Gr.-Buschhof. aug rudzi, aug kvieši, veldrē pavilnīdami BW. 32557 var.;
2) eine Weile wellenförmige Bewegungen machen
Nötk.: suns pavilnīja vien ar asti Ronneb.; "(wiederholt) māt ar drēbes gabalu" Schujen; eine Weile Wellen erregend schwimmen: zivs pavilnīja zem kārklu ce̦ra Sessw.;
3) "wiederholt erscheinen und verschwinden":
viņš skrienuot tikai pavilnīja Selsau, Sessw., Lös.
Avots: ME III, 138
1) sich hie und da wellenförmig krümmen:
būs bagāts gads! kâ vejš papūš, tâ rudzi pavilnī vien. pūķis pa gaisu pavilnījis vien un izgaisis; arī zebieksta un se̦sks var pavilnīt (= aizluocīties kâ vilnis) Gr.-Buschhof. aug rudzi, aug kvieši, veldrē pavilnīdami BW. 32557 var.;
2) eine Weile wellenförmige Bewegungen machen
Nötk.: suns pavilnīja vien ar asti Ronneb.; "(wiederholt) māt ar drēbes gabalu" Schujen; eine Weile Wellen erregend schwimmen: zivs pavilnīja zem kārklu ce̦ra Sessw.;
3) "wiederholt erscheinen und verschwinden":
viņš skrienuot tikai pavilnīja Selsau, Sessw., Lös.
Avots: ME III, 138
piekopt
pìekùopt,
1) in Stand halten, in Pflege erhalten, sorgsam über etwas wachen:
savu māju labi piekuopt, sein Gesinde, seine Wirtschaft in gutem Stande erhalten: Silnieks piekuopa... savas drēbes Lautb.. Luomi 183. pašlabumu piekuopt SDP. VIII, 8. līgaviņa.., piekuop mani dzē̦rumā, nuoaun kājas, liec gulē̦tu! BW. 27016, 1;
2) pflegen, tun:
ar labu veiksmi piekuopis drēbnieka un kurpnieka amatus Pavas. Jāņa Latvju tauta XI, 1, 78. neatlika vairāk laika, gaŗākas sarunas piekuopt Alm. Kaislību varā 71. kuo cilvē̦ks paradis un augu mūžu piekuopis A. v. J. 1902, S. 239. šuo mākslu tas labprāt piekuopa Alm. Kaislību varā 80;
3) zu sich nehmen:
piekuopis atradumu, palicis bagāts LP. VII, 721. p. (bergen) drēbes nuo lietus N.-Peb. Refl. -tiês,
1) (sich) in Stand halten, pflegen:
es šuo, tuo piekuopjuos pa mājām Apsk. v. J. 1903, S. 544. meitu mātes šinīs dienās mēdza vairāk uzpuost istabu, vairāk piekuopties RKr. XVI, 70;
2) sich od. das Seinige bergen:
piekuopieties! čigāni nāk! N.- Peb.
Avots: ME III, 262, 263
1) in Stand halten, in Pflege erhalten, sorgsam über etwas wachen:
savu māju labi piekuopt, sein Gesinde, seine Wirtschaft in gutem Stande erhalten: Silnieks piekuopa... savas drēbes Lautb.. Luomi 183. pašlabumu piekuopt SDP. VIII, 8. līgaviņa.., piekuop mani dzē̦rumā, nuoaun kājas, liec gulē̦tu! BW. 27016, 1;
2) pflegen, tun:
ar labu veiksmi piekuopis drēbnieka un kurpnieka amatus Pavas. Jāņa Latvju tauta XI, 1, 78. neatlika vairāk laika, gaŗākas sarunas piekuopt Alm. Kaislību varā 71. kuo cilvē̦ks paradis un augu mūžu piekuopis A. v. J. 1902, S. 239. šuo mākslu tas labprāt piekuopa Alm. Kaislību varā 80;
3) zu sich nehmen:
piekuopis atradumu, palicis bagāts LP. VII, 721. p. (bergen) drēbes nuo lietus N.-Peb. Refl. -tiês,
1) (sich) in Stand halten, pflegen:
es šuo, tuo piekuopjuos pa mājām Apsk. v. J. 1903, S. 544. meitu mātes šinīs dienās mēdza vairāk uzpuost istabu, vairāk piekuopties RKr. XVI, 70;
2) sich od. das Seinige bergen:
piekuopieties! čigāni nāk! N.- Peb.
Avots: ME III, 262, 263
pieputēt
pìeputēt, vollstauben: gaisa caurumi nedrīkst būt pieķezējuši un pieputējuši Straut. Vesel. 31. galva sāka pieputēt jau miltiem R. Sk. II, 253. bagāts tē̦vs sav[u] meitiņu padzirnē audzināja; kad galviņa pieputēja, šķietas tautu malējina BW. 7949 var.
Avots: ME III, 281
Avots: ME III, 281
plaukt
I plaûkt Serbigal, Preili, Nerft, KL, Kr., plaûkt 2 Līn., Salis, Ruj., AP., plàukt Neuenb., -kstu, -ku (li. pláukti "schossen, Ähfen bekommen"), ausschlagen, spriessen, sprossen, aufblühen, gedeihen: plaukt, bet neuzaugt. plaukst vārpas tzrumā Skalbe. ... kur tuomē̦r iekšā tik daudz plaukstuoša spē̦ka Vēr. I, 1154. puisim dzīve vare̦ni plaukusi, - palicis bagāts LP. VII, 447. - diena plaukst U., der Tag bricht an. gaisma plauka (es wurde hell) BW. 9269. - Subst. plaûkšana, das Spriessen, Sprossen, Blühen, Gedeihen; plaûkums, das Ersprossene, Aufgeblühte; das einmalige Spriessen, Blühen, Gedeihen. Gegen die Annahme Kurschats Wrtb. (unter pláukstu) und Johanssons KZ. XXXII, 499, die urspr. Bed. sei "haarig werden" (zu li. pláukas "ein Haar"), sprechen die te. Nebenform plûkt und der Umstand, dass le. plauki resp. plaukas nicht "Haar" bedeutet. Zu einer Wurzeiform (balt:) plauk "breit" (vgl. plauks III und plàukts)?
Avots: ME III, 326
Avots: ME III, 326
pult
pult (li. pùlti) Manz., Fürecker, Glück, puolu, pulu, fallen U. (jetzt anscheinend im Volksmund ungebräuchlich): miegs puol uz ratiem un zirgiem Glück Psalm 76, 7. kas starp sle̦pkavām bij pulis Lukas 10, 36. patgalvis aplam iedams nuodauzās un puol par tuo akmini Manz. Post. I, 81. bagāts apgabals tiem atkal ruokās pula MWM. VI, 321. bijūt starp ienaidniekiem puluši De̦glavs Rīga II, 1, 230. Zu apr. aupallai "findet", ahd. fallan "fallen", arm. p'ul "Einsturz" u. a., s. Watde Vergl. Wrtb. II, 103.
Avots: ME III, 409
Avots: ME III, 409
pušelnieks
pušelniẽks Bielenstein Holzb. 515, Peb., Lis., Kl., Meiran, Warkh., Warkl., Gr.-Buschhof, Mesoten, Lub., Oppek., pušeniẽks Frauenb., Manz., ein Hälftner, der gemeinschaftlich mit einemandern ein Gesinde besitzt oder bewirtschaftet U.: ciemā dzīvuo divi pušelnieki Aps. V, 4. bijis viens bagāts un nabags saimnieks vienās mājās pušenieki LP. V, 185. tautu meita, vai tu mana pušeniece? kur man mieži līdumā, tur tev ruozes maliņā BW. 28251. aiziešu pār ruobežu sievas ņemt, lai nuopūta pušenieces kā dūdiņas pakaļā 9969, 1. pušenieks "der Nachbar" Grünh. n. Etn. IV, 167. Wohl aus *pušḷnieks < *pušlinieks (für puslinieks, s: dies); zur Bildung vgl. pusgraudnieks und zur Kürzung cepelnieks < *cepḷnieks < ceplinieks "ar dzelzi apkalts nūjas gals pannas izjemšanai nuo cepļa uguns" Zaļmuiža.
Avots: ME III, 437
Avots: ME III, 437
puslaicīgs
puslaĩcîgs,
1) ziemlich, mittelmässig, zur Not ausreichend:
viens bijis ļuoti bagāts, uotrs tāds puslaicīgs, trešais pa˙visam nuoskrandējies LP. V, 278. abas ve̦cākās māsas ir tādas pusiaicīgas (von mittlerer Schönheit), bet jaunākā tik daiļa un baita . . . IV, 119. Adv. puslaicîgi, = puslīdz, halbwegs, mittelmässig, einigermassen Kl., Grünh.: tâ puslaicīgi gan aizsprucis ar dzīvību Pas. I, 211;
2) halb weltlich, halb geistlich:
puslaicīga runa, dziesma Jürg.
Avots: ME III, 429
1) ziemlich, mittelmässig, zur Not ausreichend:
viens bijis ļuoti bagāts, uotrs tāds puslaicīgs, trešais pa˙visam nuoskrandējies LP. V, 278. abas ve̦cākās māsas ir tādas pusiaicīgas (von mittlerer Schönheit), bet jaunākā tik daiļa un baita . . . IV, 119. Adv. puslaicîgi, = puslīdz, halbwegs, mittelmässig, einigermassen Kl., Grünh.: tâ puslaicīgi gan aizsprucis ar dzīvību Pas. I, 211;
2) halb weltlich, halb geistlich:
puslaicīga runa, dziesma Jürg.
Avots: ME III, 429
pusratā
pusratā, auch uz pusrata, halbwegs, ziemlich, auf halbem Wege: viņš jau pusratā, er ist schon auf dem halben Wege, es geht ihm schon ziemlich gut, er ist schon halbwegs ordentlich geworden Seew. n. U. lieta bija tik vēl pusratā. nevarēja sacīt, ka tas bagāts, ne arī, ka tas nabags, bet tâ uz pusrata.
Avots: ME III, 433
Avots: ME III, 433
rāviens
I râviêns: tad jau nu bij r. diezgan (= bija diezgan kuo raut?) Siuxt. ar rāvienu (= uz reizi) bagāts palika Saikava.
Avots: EH II, 362
Avots: EH II, 362
sadzīt
I sadzīt, tr.,
1) zusammentreiben; heimtreiben:
vakarā, kad luopi bij sadzīti laidarā Etn. IV, 71. luopus kūtī sadzinuse Aps. IV, 12. (ganu meita) izdzīdama piena prasa, sadzīdama baltas putras BW. 29251. sadzīt ļaudis, Leute zu irgend einer Arbeit, einem Tun bestellen U. sadzīt baļkus, akmeņus, Balken, Steine anführen lassen U. putenis pie durvīm kupe̦nas sadzinis, der Schneesturm hat Schneehaufen angestümt JR. IV, 41. ja priekš ziemassvē̦tkiem tiek sadzītas jau kupenes, tad bagāts gads Etn. II, 96;
2) ein-, hineintreiben:
stāvus sadzīt zemē LP. IV, 4. (ve̦lns) sadzinis puisi Līdz pē̦dām zemē, puisis ve̦lnu līdz ceļiem Pas. II, 117 (aus Misshof). jūs e̦sat kâ strausi savas galvas smiltīs sadzinuši A. XVII, 584. viņiem vajadzē̦tu šīs smiltis rīklē sadzīt Jaun. mežk. 145. asinis sadzīt asins traukuos Ārstn. kal. II, 69;
3) treibend, nachjagend fangen, auftreiben, ausfindig machen, einholen:
pē̦das sadzīt, die Spur (von jem. od. etw.) auffinden: vīrs beidzuot arī pē̦das sadzinis MWM. X, 416. bet kâ lai sadze̦n blēža pē̦das? Aus. I, 103. -vis˙pirms sadzīšu ruokā savas peķeles Vēr. II, 1040. nee̦suot izdevies meitai brūtgānu sadzīt LP. V, 237. es... kalpu ilgi meklēju, nevarēju ne˙kur sadzīt IV, 109. meklē, meklē - ne˙kur dabūjams, ne˙kur sadze̦nams IV, 139. nuobrauc tai zemē ne˙maz ve̦cākus sadzīt; beidzuot atruon pirtī IV, 45. es ne˙maz nevarēju tevi sadzīt, lai gan steidzuos Dond. precenieki... stāsta, ka tie stirnu vai briedi dzīdami še sadzinuši kājas BW. III, 1, 81. visu dienu jumi dzinu, ...nu sadzinu, nu panācu BW. 28558. dzīrās mani tautas zagt; kur jūs mani sadzīsit (Var.: dabūsiet)? 13384 var. Refl. -tiês,
1) für sich fangen, einholen, ausfindig machen:
miglā tautas es izbēgu, rasā mani sadzinās BW. 13458, 3;
2) einander fangen, einholen:
sadzinās ciema gani, samāvās raibaļiņas BW. 29385.
Avots: ME III, 621
1) zusammentreiben; heimtreiben:
vakarā, kad luopi bij sadzīti laidarā Etn. IV, 71. luopus kūtī sadzinuse Aps. IV, 12. (ganu meita) izdzīdama piena prasa, sadzīdama baltas putras BW. 29251. sadzīt ļaudis, Leute zu irgend einer Arbeit, einem Tun bestellen U. sadzīt baļkus, akmeņus, Balken, Steine anführen lassen U. putenis pie durvīm kupe̦nas sadzinis, der Schneesturm hat Schneehaufen angestümt JR. IV, 41. ja priekš ziemassvē̦tkiem tiek sadzītas jau kupenes, tad bagāts gads Etn. II, 96;
2) ein-, hineintreiben:
stāvus sadzīt zemē LP. IV, 4. (ve̦lns) sadzinis puisi Līdz pē̦dām zemē, puisis ve̦lnu līdz ceļiem Pas. II, 117 (aus Misshof). jūs e̦sat kâ strausi savas galvas smiltīs sadzinuši A. XVII, 584. viņiem vajadzē̦tu šīs smiltis rīklē sadzīt Jaun. mežk. 145. asinis sadzīt asins traukuos Ārstn. kal. II, 69;
3) treibend, nachjagend fangen, auftreiben, ausfindig machen, einholen:
pē̦das sadzīt, die Spur (von jem. od. etw.) auffinden: vīrs beidzuot arī pē̦das sadzinis MWM. X, 416. bet kâ lai sadze̦n blēža pē̦das? Aus. I, 103. -vis˙pirms sadzīšu ruokā savas peķeles Vēr. II, 1040. nee̦suot izdevies meitai brūtgānu sadzīt LP. V, 237. es... kalpu ilgi meklēju, nevarēju ne˙kur sadzīt IV, 109. meklē, meklē - ne˙kur dabūjams, ne˙kur sadze̦nams IV, 139. nuobrauc tai zemē ne˙maz ve̦cākus sadzīt; beidzuot atruon pirtī IV, 45. es ne˙maz nevarēju tevi sadzīt, lai gan steidzuos Dond. precenieki... stāsta, ka tie stirnu vai briedi dzīdami še sadzinuši kājas BW. III, 1, 81. visu dienu jumi dzinu, ...nu sadzinu, nu panācu BW. 28558. dzīrās mani tautas zagt; kur jūs mani sadzīsit (Var.: dabūsiet)? 13384 var. Refl. -tiês,
1) für sich fangen, einholen, ausfindig machen:
miglā tautas es izbēgu, rasā mani sadzinās BW. 13458, 3;
2) einander fangen, einholen:
sadzinās ciema gani, samāvās raibaļiņas BW. 29385.
Avots: ME III, 621
sagodēt
saguodêt, tr.,
1) tüchtig bewirten:
kad panāksnieki taisās atpakaļ uz brūtes mājām, šī viņus vēl krietni saguodē RKr. XVI, 261;
2) auch saguodît, saguodinât, weglegen, wegräumen, zusammenraffen, einheimsen:
saguôdē 2 traukus! Ahs. labība nuo laukiem jau saguôdē̦ta 2 (saguôdināta 2 Dond., Sassm.) ebenda. kad tik neuznāktu lietus, dabūtu saguodēt (auch: saguodīt) jel tuo sienu Naud. aizgājis vagaram parunāt vīrus un zirgus, kuo lieluo kaudzi saguodēt LP. V, 231. kamē̦r lieluo naudas kaudzi saguodīja IV, 161. mežsargs saguodījis naudu un palicis bagāts vīrs VI, 226. ne˙viena trauka nav, kur kāpuostus saguodīt VI, 899;
3) viel rühmen:
saguôdē̦ta 2 mātes meita Dunika. Refl. saguodîtiês, sich ausschmücken, aufputzen: ir raibi saguodījies muodes ģeķu uzvalkā MWM. VI, 438.
Avots: ME II, 633, 634
1) tüchtig bewirten:
kad panāksnieki taisās atpakaļ uz brūtes mājām, šī viņus vēl krietni saguodē RKr. XVI, 261;
2) auch saguodît, saguodinât, weglegen, wegräumen, zusammenraffen, einheimsen:
saguôdē 2 traukus! Ahs. labība nuo laukiem jau saguôdē̦ta 2 (saguôdināta 2 Dond., Sassm.) ebenda. kad tik neuznāktu lietus, dabūtu saguodēt (auch: saguodīt) jel tuo sienu Naud. aizgājis vagaram parunāt vīrus un zirgus, kuo lieluo kaudzi saguodēt LP. V, 231. kamē̦r lieluo naudas kaudzi saguodīja IV, 161. mežsargs saguodījis naudu un palicis bagāts vīrs VI, 226. ne˙viena trauka nav, kur kāpuostus saguodīt VI, 899;
3) viel rühmen:
saguôdē̦ta 2 mātes meita Dunika. Refl. saguodîtiês, sich ausschmücken, aufputzen: ir raibi saguodījies muodes ģeķu uzvalkā MWM. VI, 438.
Avots: ME II, 633, 634
skolot
skuõluôt: "mācīt ve̦cās tautas gudrības, mācīt tās izlietuot, mācīt burties (māžuoties)" Salis: ve̦cuos laikuos skuoluoja māju būvēšanu (= māju cēla ve̦cā mēnesī). atkal tâ skuoluo, ka svētdienās vajag pēdējuo reizi slaukt, Subst. skuõluôtãjs: s. bagāts vīrs BW. 21060.
Avots: EH II, 518
Avots: EH II, 518
skopulis
skuôpulis 2 Karls., Ahs., f. skuopule, Demin. skuopuliņa BW. 32586, der Geizhals, die Geizige: reiz bijis bagāts skuopulis LP. IV, 165. ve̦cais kungs ir liels skuopulis Ahs, saimniece, skuopule, ne˙maz nepielējusi putrai pienu LP. V, 103. skuopulis tuo atraida cietsirdīgi VII, 923.
Avots: ME III, 910
Avots: ME III, 910
stāvu
stãvu Līn., stàvu 2 Mar. n. RKr. XVII, 117, stāvu U., stãvus Līn., stāvus U., Adv.,
1) in der Kindersprache auch ein Deminutiv stàviņām 2 Golg., stehend, aufrecht
U.; steil; stāvu stāv jaunuvīte, mātes krē̦slu gaidīdama BW. 23869. puskuortelis bij tâ pat stāvu nuokuopts Aps. III, 13. meita stāvu (Var.; stāvus) mīza BW. 34923. izcēlies stāvus laivā LP. V, 383. tupu, rāpu namu slauku,... uz reiz stāvu uztrūkuos BW. 14376. stāvu celties, sich aufrecht hinstellen U. es nuo prieka stāvu lēcu BW. 703, 3. jūdz... tuo kumeļu, kas iet stāvu dancuodams 13882. slējās stāvu kumeliņš 11046. zārku pieslēja stāvus pie... kuoka LP. VII, 218. aiz dusmām (nuo bailēm) vai mati stāvu (stāvus) ceļas. stāvus sadzīt zemē LP. Vil, 1273. (čūska) stāvu zemē ielienuot ebenda, dūmi nuo skursteņiem nāca stāvu zemē A. XXI, 755. kas gulēja Jāņa nakti, vēldē rudzi, veldē mieži; kas līguoja Jāņa nakti, stāvus (Var.; stāvu) mieži, stāvus rudzi BW. 33191. ruozītes stāvu zied 33190. villainītes stāvu (Var.; stāvus) stāv pūriņā 7437;
2) aus dem Stegreife
U.; plötzlich, unerwartet Salisb. n. U.; man stāvu bija jāspēlē, ohne Vorbereitung U. man stāvu nāce virsū, man überfiel mich plötzlich U. la viņš paliek stāvu bagāts LP. V, 202 (ähnlich; II, 75), Golg., Lis. jākrīt stāvu nabadzībā Dr. stāvu bads klāt Etn. I, 53;
3) sehr, übermässig; gänzlich, völlig;
augļu kuoki stāvu (stãvus Ruj.) pilni. kalējs bij stāvus bagāts LP. V, 228. mērniekam bij jākrīt stāvu cauri Kaudz. M. 243. apzuog Briedu gluži stāvu A. v. J. 1899, S. 323;
4) "?": tādu bezkaunību; nuotaisīt uotru tīri stāvu par zagli Austriņš. vai tu nekaunies mani tīri stāvu apme̦luot? Blaum.
Avots: ME III, 1055, 1056
1) in der Kindersprache auch ein Deminutiv stàviņām 2 Golg., stehend, aufrecht
U.; steil; stāvu stāv jaunuvīte, mātes krē̦slu gaidīdama BW. 23869. puskuortelis bij tâ pat stāvu nuokuopts Aps. III, 13. meita stāvu (Var.; stāvus) mīza BW. 34923. izcēlies stāvus laivā LP. V, 383. tupu, rāpu namu slauku,... uz reiz stāvu uztrūkuos BW. 14376. stāvu celties, sich aufrecht hinstellen U. es nuo prieka stāvu lēcu BW. 703, 3. jūdz... tuo kumeļu, kas iet stāvu dancuodams 13882. slējās stāvu kumeliņš 11046. zārku pieslēja stāvus pie... kuoka LP. VII, 218. aiz dusmām (nuo bailēm) vai mati stāvu (stāvus) ceļas. stāvus sadzīt zemē LP. Vil, 1273. (čūska) stāvu zemē ielienuot ebenda, dūmi nuo skursteņiem nāca stāvu zemē A. XXI, 755. kas gulēja Jāņa nakti, vēldē rudzi, veldē mieži; kas līguoja Jāņa nakti, stāvus (Var.; stāvu) mieži, stāvus rudzi BW. 33191. ruozītes stāvu zied 33190. villainītes stāvu (Var.; stāvus) stāv pūriņā 7437;
2) aus dem Stegreife
U.; plötzlich, unerwartet Salisb. n. U.; man stāvu bija jāspēlē, ohne Vorbereitung U. man stāvu nāce virsū, man überfiel mich plötzlich U. la viņš paliek stāvu bagāts LP. V, 202 (ähnlich; II, 75), Golg., Lis. jākrīt stāvu nabadzībā Dr. stāvu bads klāt Etn. I, 53;
3) sehr, übermässig; gänzlich, völlig;
augļu kuoki stāvu (stãvus Ruj.) pilni. kalējs bij stāvus bagāts LP. V, 228. mērniekam bij jākrīt stāvu cauri Kaudz. M. 243. apzuog Briedu gluži stāvu A. v. J. 1899, S. 323;
4) "?": tādu bezkaunību; nuotaisīt uotru tīri stāvu par zagli Austriņš. vai tu nekaunies mani tīri stāvu apme̦luot? Blaum.
Avots: ME III, 1055, 1056
taupīgs
tiesa
tiesa (li. tiesà "Wahrheit"),
1) das Recht:
Sprw. kam nauda, tam tiesa JK. II, 371. kam nags, tam tiesa Br. sak. v. 819. tiesu spriest LP. III, 101, nest L., St., Recht sprechen U. kam kundziņš tiesu duos (Recht geben wird) BW. 2290, 1. kreisās ruokas de̦vumiņš mūžam tiesas neturēja (Var.: tiesas nedabūja; tuo pa(r) pilnu neturēja, war nicht vollgültig) BW.15467, 3. pēc tiesas, von rechtswegen: kūmiņš bargi nuosuodāms, pēc tiesas īsti pakaŗams Lapsa-Kūm. 16. tiesas likumi, die das geltende Recht enthaltenden Gesetze;
2) das Urteil
U.: tiesu iznest, einen Urteilsspruch erlangen U.;
3) das Gericht:
zīle, būs tev tiesa: kam siliņu dedzināji? BWp. 2687, 2. būs muižā liela tiesa 2749, 1. pie tiesas od. tiesā iet, sūdzēt, sich ans Gericht wenden, beim Gericht klagen U. ej nu ar viņu tiesā! JR. IV, 87. tiesu turēt, zu Gericht sitzen U. Sprw.: dieva tiesa - taisna tiesa Birk. Sakāmv. 109. - apriņķa tiesa, das Kreisgericht. baznīcas. tiesa U., das Konsistorium. bruģu t. U., das Urdnungsgericht. draudzes t. U., das Kirchspielsgericht. kakla tiesa, Blutbann Asp. MWM. v. J. 1897, S. 253: nedrīkstuot bēgt, juo kad bēgšuot, tad suodīšuot ar kakla tiesu Janš. Mežv. ļ. I, 187. pagasta t. od. valsts t., das Gemeindegericht. pils t., das Hauptmannsgericht U. zemes t., das Landgericht U. tiesas kungs Mag. II, 3, 89, ein hoherer Richter U. tiesas piesē̦dē̦tājs, der Schtiffe Brasche. tiesas sulainis, der Scherge Brasche. tiesas tēvs, der Gemeindeälteste: kad mūsu tiesas tē̦vs saka, tad vajag ticēt Kaudz. M. 36. tiesas vīrs, ein Richter U. tiesas spriedums, die richterliche Sentenz Brasche, der Richtspruch;
4) die Wahrheit
U.: tiesa, tiesa, ne meliņi, kuo māmiņa, man sacīja BW. 24872, 6. tâ sacīja, tā bij tiesa, īsa bija Jāņu nakts 33200, 5. teici tiesu (Var.: taisnību) tu, tautieti! 10599, 7 (ähnlich: 25336, 4; 23067, 1). sapruoti, māsiņa, kas ve̦ca tiesa! BW. III, 1, S. 75. tas ir tiesa Salis, das ist Wahrheit, das ist wahr U. nav tiesa Mag. XIII, 3, 69, Salis, es ist nicht wahr. vai tas tiesa, kuo dzirdējis LP. VI, 315, kas tiesa, tas tiesa LP. II, 81; JR. IV, 87, das ist wahr, daran ist nicht zu zweifeln. tiesa, tiesa, bāliņ! Kaudz. M. 195. tiesa, mušai sešas kājas JR. III, 40. kas tuo redzējis ir, tas ir tuo apliecinājis, un viņa liecība ir tiesa Manz. Post. III, 137. tiesu lemt, wahrsagen L. viens kas tiesa Salis, es ist wahr, es unterliegt keinem Zweifel: tas nu gan viens kas tiesa Niedra Kad mēnesis dilst 3. - nuo tiesas U., nuo vienas tiesas, nuo visas tiesas od. par tiesu, par tuo tiesu, par visu tiesu, pa tiesi, wirklich, wahrhaftig, ernstlich, im Ernst: es pa joukiem, tu nuo tiesas LP. I, 169. viņš nāks nuo visas tiesas šuos slā-nīt IV, 3. kaziņa nuo vienas tiesas teikuse 178 (ähnlich: VI, 388). prinči nuo tiesas (īste̦ni) apprecēja ķēniņa meitas Dīcm. pas. v. I, 72. mīlu, mīlu znuotiņam, bet par tiesu nemīleju BW. 26206, 4. nuo pančkām vien var vēruot, ka te ir gāzis par tiesu (ernstlich, gehorig) Vīt. 82. vai tad jūs par tiesu gribat! Blaum. Skala ug. 52. lai es par tuo tiesu viņam tuo saku? id. MWM. v. 3. 1897, S. 671. par visu tiesu! id.;
5) was einem zukommt, die Gebühr, der gebührende Anteil, die Abgabe
U.; der Anteil, Teil: Sprw. vīram vīra, sievai sievas, katram sava tiesa Br. sak. v. 1429. visi tiesas node̦vuši, divi vien nede̦vuši: pried[e] ar egli neatdeva, tām skujiņas nenuobira BW. 2822. tava tiesa nezudīs BW. 19365; 23331; 25280, 1. baltu (sc.: villainīti) duošu, ne pe̦lē̦ku, tā bij tava ve̦ca tiesa 25271. neraugāt man[i] raudam: tā tiesiņa man jādara nuo māmiņas atstājuot 17242: es jau pati šņukstināju ve̦cu tiesu darīdama 17245. atrasiet māsiņai ve̦cu tiesu nuodarītu (auf das Aufsetzen der Haube nach der Hochzeit und das Betten der Braut bezogen) 18969. tas ir daudz; prasi, kas tiesa ir! fordere, was billig ist! Manz. 10 Gespr. savu tiesu (Var.: laiku) ieva zied, savu tiesu ābelīte, savu tiesu es nēsāju . . . vainadziņu BW. 6214 var. katram savu tiesu duot, jedem sein gebührend Teil zukommen lassen U. lieciet katram uzskaitīt savu tiesu! Alm. Kaislību varā 119. Andra māte lūdza savu tiesu Aps. Bag. radi 33. Sprw.: katram bē̦rnam dievs savu tiesu līdz duod Br. sak. v. 105. visi ē̦d, cik vien jaudā, tikai jaunajam pārim jāpietiek ar nuodalītuo tiesu BW. III, 1, S. 19. tiesu vest muižā, mācītājam, die Gerechtigkeitsabgabe auf den Hof, dem Prediger zuführen U. tiesiņa, Frohnpflicht, Gebühr; Abgabe, die nicht viel beträgt St., die kleineren Abgaben U. labības tiesa, die Gerechtigkeitsabgabe an Korn U. vīriņš atmetis vēl kādu tiesiņu (ein Geringes, etwas) gailītim LP. III, 92. brūte . . . nesīs ar nabagam tiesiņu atmest Pas. II, 39 (aus Kruhten). ir nabagu tiesa (der Armenanteil) netiek aizmirsta Etn. II, 67. tā ir bāriņu tiesa (Anteil, Geschick der Waisen), ka visi viņus plucina Aps. Pie pag. tiesas 17. viņš bij par ve̦se̦lu galvas tiesu īsāks (um eine Kopflänge kürzer) A. XX, 645. paņem algas tiesai (als Gehalt) labības LP. VI, 405. dē̦ls bada tiesai (um den Hunger zu stillen) iekuoda ... klaipu maizes IV, 1. slāpju tiesu (so viel notig ist, um den Durst zu loschen) nesmādē arī pats pilnīgākais cilvē̦ks Alm. Kaislību varā 155. viņa ... salasa vē̦de̦ra tiesu (die notige Nahrung). ne mata tiesu (nicht um ein Jota Brasche) nedabūt RKr. VI, 444. Ādams bijis ne mazuo tiesu le̦pns (nicht wenig stolz) Aps. VII, 4. viņš jau nav ne trešuo tiesu tik bagāts (nicht um ein Drittel so reich) kâ es. laba tiesa, eine ziemliche Menge, ein bedeutender Anteil U.: sapļāva labu tiesu LP. III, 79. sapelnījuši labu tiesu naudas VII, 956. ve̦lnam bij padevies labu tiesu bagātākam palikt par dievu 1163. bīstakli iedurtu de̦guna tiesā (als Nase, anstatt der Nase) BW. 20161. krupīti ieliku dvēseles tiesā (anstatt der Seele) 20161, 1. - labvakar, znuotu tiesa! (gemeint ist der Mann der Schwester) "?" 13730, 17;
6) Gebiet, Bezirk, Teil
U.: es Tē̦rbatas tiesā dzīvuoju, im Dbrptischen Kreise Manz. 10 Gespr. viņš aizgājis dzīvuot valmieras tiesā, im Bezirke von Wolmar U. taisījās ik˙katrs atpakaļ iet savā iemantuotā tiesā Glück Judith 16, 21. līksti cirst cita kunga tiesiņā BWp. 1674, 2. šai tiesā radi vien Biel. 1465. pa Braku mājas tiesām atraduši tuo LP. VII, 58. svārku apakšējā tiesa U., der untere Teil des Rockes. Vgl. taisît.
Avots: ME IV, 212, 213, 214
1) das Recht:
Sprw. kam nauda, tam tiesa JK. II, 371. kam nags, tam tiesa Br. sak. v. 819. tiesu spriest LP. III, 101, nest L., St., Recht sprechen U. kam kundziņš tiesu duos (Recht geben wird) BW. 2290, 1. kreisās ruokas de̦vumiņš mūžam tiesas neturēja (Var.: tiesas nedabūja; tuo pa(r) pilnu neturēja, war nicht vollgültig) BW.15467, 3. pēc tiesas, von rechtswegen: kūmiņš bargi nuosuodāms, pēc tiesas īsti pakaŗams Lapsa-Kūm. 16. tiesas likumi, die das geltende Recht enthaltenden Gesetze;
2) das Urteil
U.: tiesu iznest, einen Urteilsspruch erlangen U.;
3) das Gericht:
zīle, būs tev tiesa: kam siliņu dedzināji? BWp. 2687, 2. būs muižā liela tiesa 2749, 1. pie tiesas od. tiesā iet, sūdzēt, sich ans Gericht wenden, beim Gericht klagen U. ej nu ar viņu tiesā! JR. IV, 87. tiesu turēt, zu Gericht sitzen U. Sprw.: dieva tiesa - taisna tiesa Birk. Sakāmv. 109. - apriņķa tiesa, das Kreisgericht. baznīcas. tiesa U., das Konsistorium. bruģu t. U., das Urdnungsgericht. draudzes t. U., das Kirchspielsgericht. kakla tiesa, Blutbann Asp. MWM. v. J. 1897, S. 253: nedrīkstuot bēgt, juo kad bēgšuot, tad suodīšuot ar kakla tiesu Janš. Mežv. ļ. I, 187. pagasta t. od. valsts t., das Gemeindegericht. pils t., das Hauptmannsgericht U. zemes t., das Landgericht U. tiesas kungs Mag. II, 3, 89, ein hoherer Richter U. tiesas piesē̦dē̦tājs, der Schtiffe Brasche. tiesas sulainis, der Scherge Brasche. tiesas tēvs, der Gemeindeälteste: kad mūsu tiesas tē̦vs saka, tad vajag ticēt Kaudz. M. 36. tiesas vīrs, ein Richter U. tiesas spriedums, die richterliche Sentenz Brasche, der Richtspruch;
4) die Wahrheit
U.: tiesa, tiesa, ne meliņi, kuo māmiņa, man sacīja BW. 24872, 6. tâ sacīja, tā bij tiesa, īsa bija Jāņu nakts 33200, 5. teici tiesu (Var.: taisnību) tu, tautieti! 10599, 7 (ähnlich: 25336, 4; 23067, 1). sapruoti, māsiņa, kas ve̦ca tiesa! BW. III, 1, S. 75. tas ir tiesa Salis, das ist Wahrheit, das ist wahr U. nav tiesa Mag. XIII, 3, 69, Salis, es ist nicht wahr. vai tas tiesa, kuo dzirdējis LP. VI, 315, kas tiesa, tas tiesa LP. II, 81; JR. IV, 87, das ist wahr, daran ist nicht zu zweifeln. tiesa, tiesa, bāliņ! Kaudz. M. 195. tiesa, mušai sešas kājas JR. III, 40. kas tuo redzējis ir, tas ir tuo apliecinājis, un viņa liecība ir tiesa Manz. Post. III, 137. tiesu lemt, wahrsagen L. viens kas tiesa Salis, es ist wahr, es unterliegt keinem Zweifel: tas nu gan viens kas tiesa Niedra Kad mēnesis dilst 3. - nuo tiesas U., nuo vienas tiesas, nuo visas tiesas od. par tiesu, par tuo tiesu, par visu tiesu, pa tiesi, wirklich, wahrhaftig, ernstlich, im Ernst: es pa joukiem, tu nuo tiesas LP. I, 169. viņš nāks nuo visas tiesas šuos slā-nīt IV, 3. kaziņa nuo vienas tiesas teikuse 178 (ähnlich: VI, 388). prinči nuo tiesas (īste̦ni) apprecēja ķēniņa meitas Dīcm. pas. v. I, 72. mīlu, mīlu znuotiņam, bet par tiesu nemīleju BW. 26206, 4. nuo pančkām vien var vēruot, ka te ir gāzis par tiesu (ernstlich, gehorig) Vīt. 82. vai tad jūs par tiesu gribat! Blaum. Skala ug. 52. lai es par tuo tiesu viņam tuo saku? id. MWM. v. 3. 1897, S. 671. par visu tiesu! id.;
5) was einem zukommt, die Gebühr, der gebührende Anteil, die Abgabe
U.; der Anteil, Teil: Sprw. vīram vīra, sievai sievas, katram sava tiesa Br. sak. v. 1429. visi tiesas node̦vuši, divi vien nede̦vuši: pried[e] ar egli neatdeva, tām skujiņas nenuobira BW. 2822. tava tiesa nezudīs BW. 19365; 23331; 25280, 1. baltu (sc.: villainīti) duošu, ne pe̦lē̦ku, tā bij tava ve̦ca tiesa 25271. neraugāt man[i] raudam: tā tiesiņa man jādara nuo māmiņas atstājuot 17242: es jau pati šņukstināju ve̦cu tiesu darīdama 17245. atrasiet māsiņai ve̦cu tiesu nuodarītu (auf das Aufsetzen der Haube nach der Hochzeit und das Betten der Braut bezogen) 18969. tas ir daudz; prasi, kas tiesa ir! fordere, was billig ist! Manz. 10 Gespr. savu tiesu (Var.: laiku) ieva zied, savu tiesu ābelīte, savu tiesu es nēsāju . . . vainadziņu BW. 6214 var. katram savu tiesu duot, jedem sein gebührend Teil zukommen lassen U. lieciet katram uzskaitīt savu tiesu! Alm. Kaislību varā 119. Andra māte lūdza savu tiesu Aps. Bag. radi 33. Sprw.: katram bē̦rnam dievs savu tiesu līdz duod Br. sak. v. 105. visi ē̦d, cik vien jaudā, tikai jaunajam pārim jāpietiek ar nuodalītuo tiesu BW. III, 1, S. 19. tiesu vest muižā, mācītājam, die Gerechtigkeitsabgabe auf den Hof, dem Prediger zuführen U. tiesiņa, Frohnpflicht, Gebühr; Abgabe, die nicht viel beträgt St., die kleineren Abgaben U. labības tiesa, die Gerechtigkeitsabgabe an Korn U. vīriņš atmetis vēl kādu tiesiņu (ein Geringes, etwas) gailītim LP. III, 92. brūte . . . nesīs ar nabagam tiesiņu atmest Pas. II, 39 (aus Kruhten). ir nabagu tiesa (der Armenanteil) netiek aizmirsta Etn. II, 67. tā ir bāriņu tiesa (Anteil, Geschick der Waisen), ka visi viņus plucina Aps. Pie pag. tiesas 17. viņš bij par ve̦se̦lu galvas tiesu īsāks (um eine Kopflänge kürzer) A. XX, 645. paņem algas tiesai (als Gehalt) labības LP. VI, 405. dē̦ls bada tiesai (um den Hunger zu stillen) iekuoda ... klaipu maizes IV, 1. slāpju tiesu (so viel notig ist, um den Durst zu loschen) nesmādē arī pats pilnīgākais cilvē̦ks Alm. Kaislību varā 155. viņa ... salasa vē̦de̦ra tiesu (die notige Nahrung). ne mata tiesu (nicht um ein Jota Brasche) nedabūt RKr. VI, 444. Ādams bijis ne mazuo tiesu le̦pns (nicht wenig stolz) Aps. VII, 4. viņš jau nav ne trešuo tiesu tik bagāts (nicht um ein Drittel so reich) kâ es. laba tiesa, eine ziemliche Menge, ein bedeutender Anteil U.: sapļāva labu tiesu LP. III, 79. sapelnījuši labu tiesu naudas VII, 956. ve̦lnam bij padevies labu tiesu bagātākam palikt par dievu 1163. bīstakli iedurtu de̦guna tiesā (als Nase, anstatt der Nase) BW. 20161. krupīti ieliku dvēseles tiesā (anstatt der Seele) 20161, 1. - labvakar, znuotu tiesa! (gemeint ist der Mann der Schwester) "?" 13730, 17;
6) Gebiet, Bezirk, Teil
U.: es Tē̦rbatas tiesā dzīvuoju, im Dbrptischen Kreise Manz. 10 Gespr. viņš aizgājis dzīvuot valmieras tiesā, im Bezirke von Wolmar U. taisījās ik˙katrs atpakaļ iet savā iemantuotā tiesā Glück Judith 16, 21. līksti cirst cita kunga tiesiņā BWp. 1674, 2. šai tiesā radi vien Biel. 1465. pa Braku mājas tiesām atraduši tuo LP. VII, 58. svārku apakšējā tiesa U., der untere Teil des Rockes. Vgl. taisît.
Avots: ME IV, 212, 213, 214
vairums
vaĩrums,
1) die Menge, die (grosse) Anzahl, ein grosses Quantum:
liels vairums naudas LP. VI, 232; VII, 1069. zvejniekam laimējas saķert lielāku vairumu zivju Aps. V, 5. krāj krietnu vairumu uolu Etn. II, 67. skuolu ir še bagāts vairums A. XI, 693. par gadu vairumu nav jākaunas MWM. VIII, 409. tev nebūs pazust vairumā Asp. VII, 5. gaŗi vilku, smalki sprēžu vairumiņa gribē̦dama, ka varēju svešus ļaud([]s ar vairumu apveltīt BW. 25187. smalku vērpu mazumiņu (maz liniņu 6998, 1), vairumiņa gribē̦dama 7343. es samalu vairumiņu (Var.: lielu mali, krietnu mālu) 22542 var. duod, māmiņa, manu tiesu, es negribu vairumiņu (Var.: neba daudz man vajaga) 16403. cauri caur tautām, caur tuo pašu vairumiņu (Var.: biezumiņu) 10498. - vairumā iet Kaudz. M. 62, sich vermehren: manta gājusi pilnībā un vairumā LP. VI, 110. - Lok. vaĩrumā,
a) in Mengen, viel:
sēju auzas vairumā (Var.: pa pilnam) BW. 28133; 5212; 29932. asinis vairumā plūst Vēr. I, 1290;
b) = vairatā Bers., Kalzenau,
c) mehr:
priecāsimies mēs, sieviņas, viena sieva vairumā (Var.: vairāk) BW. 24717, 1:
2) die Mehrzahl, die grössere Menge, die Majorität
U.: balsu vairums Kaudz. M. 191; MWM. VIII, 192.
Avots: ME IV, 442, 443
1) die Menge, die (grosse) Anzahl, ein grosses Quantum:
liels vairums naudas LP. VI, 232; VII, 1069. zvejniekam laimējas saķert lielāku vairumu zivju Aps. V, 5. krāj krietnu vairumu uolu Etn. II, 67. skuolu ir še bagāts vairums A. XI, 693. par gadu vairumu nav jākaunas MWM. VIII, 409. tev nebūs pazust vairumā Asp. VII, 5. gaŗi vilku, smalki sprēžu vairumiņa gribē̦dama, ka varēju svešus ļaud([]s ar vairumu apveltīt BW. 25187. smalku vērpu mazumiņu (maz liniņu 6998, 1), vairumiņa gribē̦dama 7343. es samalu vairumiņu (Var.: lielu mali, krietnu mālu) 22542 var. duod, māmiņa, manu tiesu, es negribu vairumiņu (Var.: neba daudz man vajaga) 16403. cauri caur tautām, caur tuo pašu vairumiņu (Var.: biezumiņu) 10498. - vairumā iet Kaudz. M. 62, sich vermehren: manta gājusi pilnībā un vairumā LP. VI, 110. - Lok. vaĩrumā,
a) in Mengen, viel:
sēju auzas vairumā (Var.: pa pilnam) BW. 28133; 5212; 29932. asinis vairumā plūst Vēr. I, 1290;
b) = vairatā Bers., Kalzenau,
c) mehr:
priecāsimies mēs, sieviņas, viena sieva vairumā (Var.: vairāk) BW. 24717, 1:
2) die Mehrzahl, die grössere Menge, die Majorität
U.: balsu vairums Kaudz. M. 191; MWM. VIII, 192.
Avots: ME IV, 442, 443
viesnīcnieks
vis
II vis- (aus dem gen. pl. visu "aller" gekürzt),
1) Vorsatzsilbe, die einen nachfolgenden Komparativ oder (seltener) Positiv in einen Superlativ verwandelt: vis˙daiļā mātes meita BW. 988, 9. dabūju vis˙gre̦znuo tē̦va dē̦lu 9999 var. jāja vis˙čaklaju (Var.: vis˙čaklāku) kumeliņu! 13560. lai bagāts, kas bagāts, arājiņis vis˙bagāts 28264. vis˙agrīnuo putnu ligzdas Etn. II, 12. vis˙labâkais, der (aller)beste.
vis˙labâk, am besten. vis˙drĩzâk Frauenb. "so schnell wie möglich";
2) all-:
vis˙spê-cîgais U., der allmächtige. S. Le. Gr.354.
Avots: ME IV, 621
1) Vorsatzsilbe, die einen nachfolgenden Komparativ oder (seltener) Positiv in einen Superlativ verwandelt: vis˙daiļā mātes meita BW. 988, 9. dabūju vis˙gre̦znuo tē̦va dē̦lu 9999 var. jāja vis˙čaklaju (Var.: vis˙čaklāku) kumeliņu! 13560. lai bagāts, kas bagāts, arājiņis vis˙bagāts 28264. vis˙agrīnuo putnu ligzdas Etn. II, 12. vis˙labâkais, der (aller)beste.
vis˙labâk, am besten. vis˙drĩzâk Frauenb. "so schnell wie möglich";
2) all-:
vis˙spê-cîgais U., der allmächtige. S. Le. Gr.354.
Avots: ME IV, 621