Paplašinātā meklēšana

bìezi, Adv. (unter bìezs),

1): kur juo lejas zeme, tur juo biezāki jāvagā; kur juo kalva, tur nevajag tik b. Grob.; ‡

2) oft Siuxt.

Avots: EH I, 224

bieziens (unter biezājs): auch BielU., (mit iê ² ) Dunika, Kal., OB.: meža b. krūmu b. niedru un duoņu biezienā Janš. Nīca 28. vidū birža, biezienā (Var.: zaļu bē̦rzu biezumā) BW. 532 var.

Avots: EH I, 224

bìezin: tur bija cilvē̦ku b. biezs Janš. Mežv. ļ. II, 372.

Avots: EH I, 224

bìezin, biezu, biezum biezs, sehr dicht: mežs te stāvēja biezin biezs nuo alkšņiem Brig. biezum (biezin) biezi meži.

Avots: ME I, 306

biezinât: auch Für. I.

Avots: EH I, 224

[biezinât Wid., verdichten, verdicken.]

Avots: ME I, 306

‡ bìezine ² Auleja, ein Mehlbrei; b. putra Warkl., Dickgrütze.

Avots: EH I, 224

biezis, ein dicker, fauler Mensch Etn. III, 129.

Avots: ME I, 306

pabiezinât, tr., ein wenig dicker machen, verdicken Wid. Refl. -tiês, dicker werden.

Avots: ME III, 8

‡ pabìeziņš ² Sussei n. FBR. VII, 140, Deminutiv zu pabìezs?

Avots: EH II, 121

sabìezinât, sabìezuôt, tr., verdicken, verdichten : te svē̦tums sabiezināts MWM. IX, 152. tulznaini sabiezuotā virsēja kārtiņā Konv. ² 3637.

Avots: ME III, 594

àizlìst, intr.,

1) hinter etwas kriechen:
saule aizlīda aiz bieziem padebešu klučiem Blaum.;

2) wegschleichen:
viņš klusu aizlīda pruojām.

Avots: ME I, 37

atdabût, ‡

3) mit Zauberworten besprechend wegbekommen (beseitigen)
Seyershof: vējbulta tādā vietā, kur nevar atdabūt. Refl. -tiês, ‡

1) = ‡ atdabuĩtiês 2, wieder zu Kräften kommen: slimnieks tikai pēc mēneša bija daudz maz atdabūjies; ‡

2) etwas satt bekommen
Segew.; ‡

3) durch Erfahrung herausbekommen, -finden
Seyershof: atdabūjušies, ka vajag biezi stādīt kartupeļus.

Avots: EH I, 138

aûst (li. áusti), -žu, -du, tr., intr., weben, wirken: aude̦klu LP. VII, 142, tīklus Ar. 1797. smalki vērpu, biezi audu BW. 7396. Refl. -tiês, für sich weben, wirken: vērpiet, meitam, pakuliņas, audieties paladziņus BW. 7096. tīrumniece, klajumniece aužas baltas vilnainītes BW. 7466. nu, vai pie jums ar aužas? MWM. X, 806. [Zu r. dial. усло "початая ткань", arm. z-audem "verknüpfe", ai. ōtum "weben" u. a. s. Pedersen IF. V, 68 und KZ. XXXIX, 405 f., Fick Wrtb. I ⁴ , 124 und III ⁴ , 6 und 386, Persson Beitr. 649 f. und KZ. XLVIII, 128 und Trautmann Wrtb. 17.]

Avots: ME I, 229

biezājs, [biezēklis Kreuzb.], biezêknis [C.], bieuoknis Ahs., bieziens Sassm., biêzenis ² Ruj., das Dickicht: labāk palikt biezājā Vensk. 62. visur tāds biezeknis kâ mūris Apsk. I, 334. līduši biezienā raudzīt LP. V, 361. izlēcis nuo biezuokņa stirnu buks LP. VII, 986. lauzīdamies cauri tumsības biezuokņiem Duomas III, 831.

Avots: ME I, 306

bìezs,

1) dicht, gutschliessend, gedrängt, eng aneinander liegend
(Gegensatz: šķidrs, plāns): biezi krūmi, mati; bieza migla, krē̦sla, bārda; biezs aude̦kls; bieza putra od. biezputra, Dickgrütze; biezs krējums; biezais piens od. biezpiens: rūgušu pienu ielej katlā un vāra, līdz biezais (baltais) piens nuostājas virsū Etn. II, 137. asinis biezākas kâ ūdens Sprw. zemeņu ziedēja vai biezs. istabā dūmu stāvēja vai biezs, das Zimmer war voller Rauch. nu šuoruden gan jau kāzu būs vai biezs;

2) dick (synonym) mit re̦sns): bieza nie re̦sna) ziema, tiefer Winter, ein Winter, in welchem die Erde mit dicken Schneemassen bedeckt ist;
biezs, dlecīgs vīrs, ein dicker, breitschultriger Mann (Kaudz. M. 142); biezas krūtis Ar. 369. pats viņš biezs, it kâ nuobaruots (MWM. VIII, 42). grāmata 200 lapas bieza, ein 200 Seiten dickes Buch. biezs naudas maks, ein dicker, vollgespickter Geldbeutel. Fig. bieza āda, dickes Fell; biezas ausis, dicke, schwerhürige Ohren od. die nisht hüren wollen: tev biezas ausis; būtu labāki klausījies pamāti, būtu plānākas Plūd. LR. IV, 121. bieza galva, ein Kopf, der nichts begreift: e̦smu tâ aiz biezas galvas nuo lielceļa nuoklīdis Blaum.; esi ieņēmies biezu galvu Druva II, 771. bieza sirds, Heftigkeit (Walk n. U.). zirgs tāds biezs, das Pferd ist unempfindlich gegen die Schläge, ist faul. biezs vārds, ein grobes, unanständiges Wort: tagad es viņai sacīšu biezu vārdu, tai slampai R. A. Man unterscheidet in der Schriftsprache das Adverbium biezi dicht, von bieži oft: smalki vērpu, biezi audu BW. 7396. sēdiet biezi, kūmiņas, nestājiet starpas 1430. bieži pārskatīties, sich oft versehen. [Mundartlich bedeutet aber auch biezi: oft (z. B. in Nigr., Selg., Salis, Ruj.). Zu ai. bahú-h. "reichlich" (Superlativ bąhiṣ̌ṭha-ḥ), av. bązah- "Hühe, Tiefe", gr. παχύς "dick" und viell. an. binger "Haufen", ahd. bungo "Knolle"; vgl. Brugmann IF. IX, 346 ff., Zupitza Germ. Gutt. 177. Boisacq Dict. 753, Prellwitz BB. XXI, 286.]

Kļūdu labojums:
dickes Buch = starkes Buch

Avots: ME I, 306, 307

bìežs, dial. für bìzs, dicht: bieži mati Etn. III, 174; so auch dial. das Adv. bieži, dicht: bieži (für schriftspr. biezi) sasē̦ta labība. In der Schriftsprache bedeutet biežs, bieži "häufig, oft": biežas miglas, biežs lietus A. XV, 69, bieži dievlūdzēji Purap.

Avots: ME I, 307

biguze, biguzis [Sonnaxt], Bauske, ein Gericht aus feinem Mehl, Milch, Speck, Zwiebeln, das zu Kartoffeln gegessen wird Edwahlen n. U. od. ein Gericht aus Brot, Zucker u. Wasser: biguzi Saldū un Rundālē pagatavuo šâ: aukstā ūdenī iedrupina maizi un pieliek sāli. katuoļi tuo mē̦dz ēst pa gavēņa laiku. - Nīcā tuo sauc par maizes putru: uzvāra ūdeni, iegriêž gabaliņiem maizi; kad tā savirusi, pielej saldu pienu un tad ņem katlu nuo uguns zemē. daži, vēl vāruoties, pieliek arī cukuru, un kad nuoņemta nuo uguns un vēl silta, arī sviestu. - Līvainē tuo pagatavuo nuo izvārītiem, sagrūstiem kartupeļiem ar sīpuoliem un sāli. - Sprēstiņā - nuo ūdenī iegriêztas maizes un sīpuoliem ar sāli. - Vecumniekuos - sagrieza skābu maizi pasmalkuos gabaluos bļuodā, uzlēja ūdeni, ar karuoti saspaidīja un tad ēda gadus desmit atpakaļ pa ziemu gan+drīz ik+vakarus Etn. I, 2. Līksnā vāra kartupeļus un putraimus tik ilgi, kamēr paliek biezi Etn. I, 112. Entlehnt auss weissr. бигус, eine Art Speise.

Avots: ME I, 293, 294

briksnājs, briksnis, gew. Pl. brikšņi [PS., Salisb.], auch brikstala(s), brikstulis Dünsb., onomatopoetische Bezeichnung für Gestrüpp, Gesträuch, mit Strauch verwachsenes Weidenland, Abfall von Strauchwerk (zu briks): caureja briksnājā iespējama ar cirvi ruokā Etn. II, 75. gravas vidū bijusi cietāka zeme un šķidrāki brikšņi Etn. II, 75. nuo susekļa izcēlās biezi krūmi un brikstalas LP. VI, 486. skrien pa brikšņiem, ka brīkš vien Plm.

Avots: ME I, 332

brukstalas, auch brukstuļi, brũkstalas, Gestrüpp, Strauchwerk; ausgehauene Stelle im Nadelwalde, wo junge Tannen und Fichten wachsen Nigr., überblaibsel vom Strauchwerk, biezi saauguši krūmi Konv. ¹ 293: rikšiem bēri es palaidu caur ābeļu brukstalām BW. 13501. suns izdzina ve̦cu meitu nuo tiem krūmu brukstuļiem (Volkslied aus Wandsen). [Zu bruks?] Vgl. brikstala.

Kļūdu labojums:
jāizmet (zu streichen ist): Konv. ¹ 293

Avots: ME I, 339

ce̦kūna, der Schopf, dichtes Haar: tam biezi mati kâ ce̦kūna Naud.; vgl. ce̦guna.

Avots: ME I, 368

‡ gar̃lĩns NB. "tāda vieta upē, biezi%20ptaka%C5%86u%20saknes">kur saaugušas biezi ptakaņu saknes". Zu li. garlys "Wasseraloe" ?

Avots: EH I, 384

ìemàldîtiês, sich wohin verirren, umherirrend wohin geraten: es tâ neviļuot iemaldījuos tādā biezienā LP. VI, 500. vecene grib nuonāvēt tē̦va dē̦lus, kas apakšzemē iemaldījušies LP. VII, 27.

Avots: ME II, 42

izgâzt, tr.,

1) ausgiessen:
biezie padebeši izgāza udeni Psalm 77, 18. asinis tev būs izgāzt uz altāŗa grīdu II Mos. 29, 12;

2) zum Einsturz bringen, ausstossen, einbrechen:
vējš izgāzis kuoku, lai durvis un siemaļi nebūtu jāizgāž LP. VI, 762;

3) austossen, ausschlitzen:
kālab izgāzi vistiņai aci LP. V, 191. vērsis izgāž šim iekšas VII, 1066. sāni tai bija izgāzti V, 2. izgāž vērsim ciskai ļuapatu IV, 6;

4) fig., ausgiessen, auslassen, ausschütten:
par tuo tie izgāž savas dusmas Vēr. I, 1260. tie izgāza savu žulti pret sace̦rē̦tājiem Konv. ² 853;

5) izgāzt vē̦de̦ru, krūtis, den Bauch, die Brust vorstrecken, sich ein Ansehen geben:
iet kâ briedis, krūtis izgāzis. iet vē̦de̦ru iz+gāzis. Refl. - tiês,

1) ausfliessen, ausströmen:
spainis izgāzās zemē Kaudz. M.;

2) zum Sturz kommen, einstürzen:
mājas siena izgāžas Etn. I, 78. bijusi izgāzusies nuo vēja viena egle Upīte Medn. laiki;

3) fig., sich ergiessen, ergehen:
negaiss, suods izgāzās par tevi; viņa dusmas izgāžas pret mani;

4) stolz die Brust und den Bauch vorstrecken:
viņš izgāzies brēca... Aps. vecis bargi rūca un izgāzies nuostājās Dok. A.;

5) emporsteigen, Bedeutung gewinne:
vē̦lāk viņš izgāzies par lielu vīru, später ist er ein bedeutender Mann geworden.

Avots: ME I, 737, 738

izspraûst, tr., aus -, bestecken: es būtu savu sē̦tas vidu ar meijām izsprauduse BW. 14092, 1. Refl. - tiês,

1) für sich bestecken:
viņi bija ce̦pures puķēm izspraudušies;

2) sich durchdrängen:
izcēlās mežs un brikstalas - tik biezi, ka ne pelīte nevarēja izsprausties LP. VI, 486. viņš izspraudās caur lazdām MWM. VIII, 415.

Avots: ME I, 803

‡ ķeñcêt Siuxt, dick (auf)schmieren (pejorativ): tu ķencē sviestu tik biezi kâ mālus; ķen̂cêt Blieden "nuotriept". Zur Bed. vgl. auch izķeñcêt.

Avots: EH I, 695

klepsis, eine zu dicke Grütze, par daudz biezi savārīta putra, - īpaši kad kartupeļi izšķīduši Etn. IV, 66.

Avots: ME II, 223

II kuča,

1) etw. Dichtes (aus r. куча "Haufen"?),
z. B. das Haar, Getreide [Bilsteinshof n.] Etn. II, 97;

2) ein dickes, grünes Tuch ohne Fransen
[N.-Peb.]: biezi zaļi lakati bez bārkstīm, saukti "kučas". tur gulēja svē̦ta Māŗa zaļa zīda kučiņā Etn. III, 87. zili brunči, zila svīta, zaļa kuča vilnānīte BW. 21529.

Avots: ME II, 298

ļiputriņa, eine Speise - ēdiens, kuo pagatavuo nuo ve̦rduošā ūdenī iekultiem miltiem un tad labi pabiezi savāra. ē̦duot ņe̦m klāt taukus vai pienu Etn. I, 57.

Avots: ME II, 541

me̦ldrus, etwas dicht beienander Stehendes ("biezi kuopā"): tam labība velnā me̦ldrū. gul me̦ldrū, lai aug arī labība me̦ldrū! Blieden n. Etn. I, 154.

Avots: ME II, 595

[II milava Grünh., mila

I ("mīksta, biezi save̦lta vadmala").]

Avots: ME II, 626

‡ nuotuñtuļuôt Frauenb. u. a., = nùotuñtulêt 2: biezi nuotuntuļuots bē̦rns. Refl. -tiês, sich dicht ankleiden.

Avots: EH II, 103

‡ padrusku "?": sutumus var ārstēt, ja biezi un p. mērcē ... ar dze̦stru ūdeni Pēt. Av. III, 331.

Avots: EH II, 128

piñkulis,

1): lai nuosvila pinkulīši BW. 16247;

2): "pika" Seyershof; pinkuļi, Erdklösse auf dem Acker Infl.
n. BielU.; mākuoņu pinkuļuos Upītis Pirmā nakts 15; piñkuļi "visādi (biezi) ēdiena atkritumi" AP.: vistas salasa visādus pinkuļus nuo ustabas priekšas un paē̦d pilnu maltīti;

4): auch Seyershof;

5): pats mazais pinkulīt[i]s ("?") BW. 12674 var.

Avots: EH XIII, 235

rads (slav. rodъ "Geburt, Geschlecht"),

1) der Verwandte;
der Plur. radi, die Verwandten, die Verwandtschaft: Sprw. rads rada ve̦lns. ne draugs, ne rads Krūza Ze̦lta laipa 5. tuvi od. cieti (U.) radi, nahe Verwandte: viņi bijuši tuvi radi LP. V, 259. mācītājs tuo tik tuviem radiem neatļaušuot Aps. tāļi radi, weite, weitläufige Verwandte. biezi radi, vielfältig verwandt U. raduos būt, iekļūt, ietikt, verwandt sein, werden: tāduos raduos nevar vis ik katrs iekļūt! De̦glavs. tam jau rads rada galā, der hat viele Verwandte. raud mani radu radi (alle meine Verwandten), ka es kalpa līgaviņa BW. 22306. saimniece aizbraukuse raduos (ist zu den Verwandten gefahren) LP. VII, 1251. Andrievs brauks raduos ar ve̦zumu Vīt. 27. tuvu, tāļu radu būt, nah, entfernt verwandt sein: zutis ar čūsku e̦suot tuvu radu Etn. IV, 96. lielu radu būt, bedeutende, berühmte Verwandtschaft haben: mēs bijām lielu radu (Var.: liela rada) Ld. 7.597. kaķis bija lielu radu (Var.: liela rada; kaķīšam lieli radi), bez palaga negulēja BW. 2276. tu, tautiet, dižu radu, es nabaga bārenīte BW. piel. ² 5244. - uz radu radiem U., auf immer;

2) das Geschlecht
Und. Psalm. 32, der Stamm: nuo viena rada līdz uotru Und. Psalm. 38; die Verwandtschaft Spr.;

3) fig.: mēs vēl e̦sam radi, du bist mir noch schuldig;

4) in genitivischen Verbindungen: rada od. radu raksts, die Genealogie, das Geschleehtsregister:
tā ir tā bārenīte, bez tē̦va, bez mātes, bez rada raksta Kaudz. M. 6; rada vārds, ein verwandtes Wort, das Stammwort Bergm. n. U.;

5) radi, die Niederkunft
L., U.: raduos būt, niederkommen; raduos gulēt, in den Wochen liegen U. - Vgl. auch rada. Da es in der Bed. von slav. rodъ teilweise abweicht, und die zugrunde liegende Wurzel auch in le. raža, rasme (li. rasmė˜) vorliegt, so dürfte auch rads eher echt lettisch, als ein Lehnwort sein; vgl. dazu Persson Beitr. 275 f und (zur urspr. Bed. von slav. rodъ) Brückner AfslPh: XL, 12, sowie le. rast; radît, raž(an)s.

Avots: ME III, 462, 463

raže̦ns, ražē̦ns, ražans Wensau, ražains, Adv. raže̦ni, ražē̦ni, ražani, ražaini,

1) wohl gedeihend
U., ergiebig, fruchtbar, produktiv: saimniekam izauga raže̦ni pūri Dīcm. pas. v. I, 75. labā, izdevīgā zemā augļi izduodas raže̦ni un auglīgi Kr. Valdemārs. raže̦ns (auch in Bauske, ražans Salis) lietus pat˙laban bija nuolijis A. v. J. 1901, S. 1. darbs kļūst daudz ražīgāks un raže̦nāks R. Sk. I, 91;

2) raže̦ns Lautb., Dond., Bauske, stattlich, schmuck; pausbackig
Allunan n. U.; trefflich; reinlich U.: raže̦ns un skaists ģīmis Glück I Mos. 29, 17. mazu vedu, bet raže̦nu brālītim līgaviņu BW. 7336, 3. vai, māsiņa jaunākā, kam tu augi tik ražana (Var.: ražaina, raže̦na)? 14179. tikt[u] man ņemt tā meitiņa tuo ražanu brāļu dēļ, lai es arī iekultuos ražanuos ļautiņuos BW. 11527. bagātās, raže̦nās sasē̦dušas rindiņā. kur, māmiņa, es sēdēšu? es viena neraže̦na 14692, 1. juo bagātas, juo ražē̦nas, simtiem baltu villānīšu RKr. XVI, 263. raže̦ns auga tautu dē̦ls, es izaugu juo raže̦na; raže̦nam piederēja juo raže̦na līgaviņa BW. 21469. pašam meitu brammanim nav ražainas līgaviņas 21318, 1. kuo vē̦rts mans kuošs darbiņš, mans raže̦ns augumiņš? 15593, 2. kalpiņam tīra maize, ražans bēra kumeliņš 9402. ražans mans pūra vāks Biel. 1168. ražanie iemauktiņi 17911, 2. sēdiet biezi, kūmiņas, nestājiet starpas, lai auga pādītei raže̦ni zuobi! 1430. ņem, brālīti, tuo meitiņu, tai raže̦ns vai-nadziņš! 12161. man ražaiņš (Var.: zīļuots, sudraba) vainadziņš 13056. šuj, māmiņa, man krekliņu, šuj raže̦ni (Var.: reže̦ni) rakstīdama! 7378. es... audu gan ražanas (sc.: villainītes) 7437 var. kam, māmiņa, mani mazu tik ražani (Var.: diže̦ni) audzināji? 7666. ražaini turējās VL. aus Dunika. dzied raže̦ni, tautu meita, dzied balsiņu luocīdama! BW. 463. kad es biju jauna meita, es raže̦ni (Var.: labi, kuoši) turējuos: neturēju me̦lla galda, ne grūžainas istabiņas 6871 var. valkāš[u] savu vaiņadziņu juo ražani puškuodama 8473, 2. sedz, māmiņa, man sagšiņu, sedz tuo visu ražainuo! 17054. grib atņemt leišu kungi mūs[u] raže̦nu (Var.: ražaiņu) nuovadiņu 32207. tecēj[a] mans kumeliņš visu ceļu gan raže̦ni 29987. tautas mani le̦pnu teice, re̦dz ražē̦ni staigājam RKr. XVI, 95. uzliec zīļu vaiņaciņu, tas raže̦ni piederēja ebenda 184. ražans darbs BW. 4719. ražana dzīvuošana Biel. 1157. ražans tikumiņš BW. 25224 var. Zu ražs.

Avots: ME III, 492, 493

re̦tzuobis (f. -be), wer undichte Zähne hat: Madiņu re̦tzuobi kūmām ņēma; man biezi zuobiņi, man[i]s vis neņēma BW. 1635.

Avots: ME III, 515

saecêt, tr., intr.,

1) eggend zerkleinern; zerkratzen:
biezi aru līdumā, lai var smalki saecēt BW. 11060. kad sauss, tad atkal par daudz sae̦cē̦ts, - nesadīgst Duomas I, 122. tas klūp vilkam virsū un... saecē ādu LP. IV, 170;

2) eine bestimmte resp. eine längere Zeit eggen.

Avots: ME III, 623

‡ saģuģinâtiês, sich dick ankleiden, einhüllen Gramsden: biezi saģuģinājies!

Avots: EH XVI, 412

salapuôt Spr., auch salapât, salapt, refl. salapuôtiês U., intr., tr., sich belauben U.: salapuojuši kuoki Stari II, 660. biezi salapuojis dārzs Asp. mežiem salapuojuot R. Sk. II, 12. bē̦rzi salapuši zaļi Zalktis I, 109. bērziņš lapas salapuoja (Var.: bē̦rzam lapas salapā) BW. 6576. sper, pē̦rkuon, sausu kuoku, liec zaļam salapuot! 9139. papriekš bira uošam lapas, nuo pakaļas salapuoja 12202, agri uzplauka, agri salapa manā sirdī izmisums MWM. VIII, 873. - Subst. salapuõjums, das Laub Wid.: skujveidīgā salapuojumā Konv. ² 4110.

Avots: ME II, 666

‡ sasaũnêt Wolmarshof "biezi satīt": s. galvu (ar bieziem lakatiem). Refl. -tiês ebenda "biezi saģērbties (satīties)": tâ sasaunējies, ka ne pae̦lpuot nevar.

Avots: EH XVI, 445

savìlkt, ‡

5) = sapùst 3 Kand.: man vējš savilka ausis, un nu sāk sāpēt; ‡

6) verwehen:
ceļš nuo sniega savilkts Stender Deutsch-lett. Wrtb. (unter "verstühmt"). Refl. -tiês,

1): sich bewölken
Kand.: nu viņš (es) savilksies, un tad līs atkal; "Bešina" ME. III, 787 zu verbessern in "Bežina";

2): visādi darbi savilkās kuopā: siens vēl nebija nuokuopts, rudzi bija pļaujami Blaum. Raksti IV ⁵ (1937), 110;

3): biezi savilcies vīrs Stērste A. Z. 54, savilcies re̦sns kâ zuka Burtn.;

4): auch Segew.; ‡

7) für sich zusammenschleppen, -sparen, -raffen
Segew.; ‡

8) zu wachsen anfangen (?):
kad tikai lietutiņš uznācis, vēl jau ir vasarājs savilktuos A. Upītis Pirmā nakts 282; ‡

9) für sich (das Gewebe) aufziehen:
savilkuos audekliņu Daugaviņas gaŗumiņu BW. 7340.; ‡

10) sich summieren
Segew.

Avots: EH XVI, 466

šķîsts (li. skýstas "dünnflüssig", apr. acc. s. skijstan "rein") Lös., Nerft, Preili, Prl., Serbigal, šķĩsts AP., Ruj., Serbigal, šķîsts ² Iw., šķìsts ² Lös.,

1) šķîsts C., Ermes, Golg., Kl., Lis., Lubn., PS., Saikava, Selsau, Schwanb., Wolm., (mit î ² ) Schlehk n. FBR. VII, 32, Bershof, Salis, Siuxt, dünnflüssig
U., Stockmannshof (in Dond., Selg. und Südkurl. unbekannt): šķīsta putra, dünne Grütze, Milchsuppe mit Grütze (im Gegensatz zu bìezputra, Dickgrütze, Brei). būs putriņa bērniņiem. vai būs šķīsta, vai būs bieza? BW. 2946. šķīstas putras vārītāja 24828 (ähnlich: 18659). šķīstu pienu 32581, 2. jāē̦d kāpuosti, šķīsti vai biezi Etn. II, 83. šķīsts vē̦de̦rs, ein dünner Leib, Diarrhöe U. šķīsta nauda St., baar Geld;

2) dünn (vom Gewebe):
šķìsts ² lakats Lös. kas tik šķīstus brunčus aude BW. 35516;

3) rein
(šķîsts ² Bl.), klar U. (eig. und fig.): vai šķīsts namiņš, vai balti trauciņi BW. 33386. šķīsta pilsē̦ta Kaudz. M. R. tik šķīsts kâ tītara sūds Br. 211. kungs it šķīsti mācēja latviski Manz. Gespr. es butu šķīst(i) iznīcis, ich wäre schon rein untergekommen ebenda;

4) sauber, keusch
(mit î) Golg., Lis., Lubn., Saikava, Selsau, Schwanb., (mit î ² ) Bershof, Selg., Siuxt, (mit ì ² ) Kl., (mit ĩ) C., Dond., PS., Wolm.: šķīsta sirds. šķīsts sapnis A. XVII, 395;

5) nu ir šķīstajā, jetzt ist es schlimm
Lubn. - Subst. šķīstums (li. skystumas "Flüssigkeit"),

1) das Dünne, Flüssige
U., die Flüssigkeit Warkh.;

2) die Reinheit
U.; die Keuschheit. Zu šķîst (woneben ohne s- slav. čistъ [serb. čȉst] "rein", s. Trautmann Wrtb. 263; zur Bed. vgl. lat. liquidus "flüssig, klar, rein".

Avots: ME IV, 49, 50

II skrajš Dond., Selg., Wandsen, Stend., Saikava, Gr.-Buschhof, Kreuzb., Wid., Degunen, undicht (vom Walde; auch vom Getreide, Haar, Gewebe Degunen): caur tuo skraju priežu mežu BW. 18718; 31014, 1 var. mežs stipri skrajš Janš. Dzimtene IV, 44. šai mežā skraji kuoki Dond. mati iznīkuši - tik skraji, it kâ izstādīti A. XI, 152. mākuoņi skrajie vai biezie Dünsb. skrajās lupatās nuoslēpās saules stari Teodors. skraji nuosē̦ta labība Bers. skraji sē̦ts, undicht gesäet; skraja liesma, eine weit ausgebreitete Flamme Mag. IV, 2, 164. skrajs mežs "līdze̦ns, izcirsts mežs" Warkl. - Subst. skrajums, eine undicht mit Bäumen bewachsene Gegend Wandsen. Anscheinend zu li. skrìjos "der von Bast gefertigte Rand oder die Einfassung eines Siebes" und la. screa "Auswurf" (wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 584); vgl. auch Persson Beitr. 725.

Avots: ME II, 885, 886

smadze,

1) die Milbe, Made:
smadzes bija biezi apklājušas rudzu tēviņu SDP. I, 23; vgl. smadzis;

2) eine Art Unkraut (Zweizahn?)
Warkl. ("augļi tai ar 2 stariņām, kas ieķeŗas drēbēs; aug gar sē̦tmalām"), Meiran, Saikava; nebst smadži zu li. smègti "hineinfahrend stecken bleiben"?

Avots: ME III, 947

smalˆks, Demin. smalˆciņš, ein gen. s. smalca Latv. Saule 1927, No 55/56, S. 619 (aus Ob.-Bartau),

1) fein, subtil, in kleinen Teiten:
ce̦lms iziris smalkās druoztalās LP. III, 82. smalks lietus Biel. 1353. smalks kâ mats RKr. VI, 450. tievs kâ diegs, smalks kâ uods Br. sak. v. 250. pārāk smalciņus un mīkstus priekšme̦tus Konv. ² 1002. tuos (taukus) ļuoti smalciņās daļiņās sadalīdama A. 1899, 45. kam nedevi māsiņai smalku linu tecināt? BW. 16599 var. smalka drāna U., ein feines Tuch. smalkas (= sīkas?) drēbes šūdināju pa savam (mazajam!) augumam Biel. 2283. smalka balsīte Kundz. Ve̦c. Stend. 106;

2) fein im Betragen, höflich:
sm. cilvē̦ks U., ein höflicher, feiner Mensch. tâ smalkāki (mehr gebildete) ļaudis runājuot RKr. VIII, 19. skruoderis bij smalks jaunskungs LP. V, 201;

3) sich fein, ausgezeichnet auf etwas verstehend, ausgezeichnet, virtuos :
smalks pe̦ldē̦tājs LP. VII, 941. apbrīnuojami smalks mednieks IV, 25. smalks (abgefeimt) blēdis. - Adv. smalˆki (*smaļķi > ostle. smaļči Zb. XVIII, 262), fein: smalki samalt. smalki savus linus vērpu BW. 7030. smalki vērpu, biezi audu 7396. meitiņas smalki dzied 552. dziedu smalki (Var.: sīki) 330; ausführlich; genau: izstāsta smalki LP. IV, 80; höflich: sm. runāt U. lapsa gailim smalki labdienu pade̦vusi LP. VI, 272; ausgezeichnet, gründlich: dē̦ls izmācījies smalki par mācītāju LP. IV, 132. licis savu dē̦lu smalki izmācīt VI, 311. šie pie kunga pruojām un apme̦luo (brāli) smalki IV, 77. smalki apzagi III, 29. - Subst. smalˆkums, die Feinheit: latviešu valuodas smalkumus un bagātumu RKr. VIII. 20. smalkumi, Gebrökkeltes, feiner Abfall Malm.: ar labību dzīvuojuot vajaga visus smalkumus saslaucīt kuopā Ahs. Nebst smelkne(s), smilkts, smulks (s. dies) zu II. smilkinys "die Schläfe am Kopf", mhd. smelhe "schmal, gering", smelehe "aira flexuosa", s. Būga KSn. I, 264, Zupitza Germ. Gutt. 70, Fick Wrtb. III4, 528, Persson Beitr. 489 und BB. XIX, 267 ff., Walde Vrgl. Wrtb. II, 289 f.

Avots: ME III, 952

II smilˆgains, ‡

2) "?": nespēcīgā zemē biezi sē̦ti Iini duod smilgaiņus stiebrus bez sē̦klām Pēt. Av. IV, 210.

Avots: EH II, 537

stât,

2): stāja pret juo Pas, VIII, 132. es tām ceļā nestāju Jauns. Raksti III, 138. skriet un s. (pie darba) auzu gabalā IV, 374. pie darba s. - auch Auleja, Kaltenbr.;

4): kad lītus stās, iesim e̦cē̦tu Warkl.; ‡

6) = atstât, lassen: sēdiet biezi, kūmiņas, nestājiet starpas! BW. 1430 (aus Zirau). Refl. -tiês,

1): kājām s. (aufstehen)
Auleja. s. pie darba Kaltenbr. s. pie pļaušanu (sic!) Saikava;

2): man nav kur s. (= patverties) Kand.;

3): auch Saikava; tā snaudin stājās Blaum. Raksti VIII ⁴ (1937), 194.

Avots: EH II, 573

stuķêt, -ẽju,

1) (Heu od. Stroh in einen Sack) stopfen
Neik. n. U. (mit ū?), vollstopfen (gew. in der Zstz, mit pie-) Druw. n. RKr. XVII, 80, Tirs., Saikava;

2) klumpenweise in die Luft steigen (vom Rauch)
Tirs., "pa kādu caurumu dzīt ārā vai iekšā" Druw. n. RKr. XVII, 80: biezi dūmi stuķē pa skursteni Druw. n. RKr. XVII, 80, Tirs.

Avots: ME III, 1102

tīsteklis

1) tīsteklis Aahof, Fehsen, Gr.-Salwen, Meselau, N.-Schwanb., (mit î) AP., Domopol, Erlaa, (mit î ² ) Rönnen, (mit ĩ) Wain., tîstuôklis Adl., Selsau, tīstuoklis Ar., W id., etwas Zusammengebundenes, Zusammengerolltes, ein Bündel, Wickel, eine Rolle:
viņš paņēma tīstekli padusē Meselau. rakstu tīstuokļi Rainis Uguns un nakts 35. mākuoņu tīsteklis Apsk. v. J. 1903, S. 615;

2) der Wirrwarr (von verworrenem Garn u. dergl.) Kalzenau, Ramkau (mit î);

3) einer, der sich warm ankleidet
(mit î) Meiran; "kas ilgi tīstās" (mit î) Kalzenau; ein Tölpel Schönberg, (mit î) Adsel, Wrangclshof; ein Trödler (mit î) Meiran, Ramkau; "glē̦vs cilvē̦ks" (tĩstẽklis) N.-Bartau: tas tīstēklis šuo darbu nepadarīs N.-Bartau;

4) ein Teil des Webstuhls
(mit ĩ) Schibbenhof;

5) "?": rugāji pārvilkli sīkiem, bieziem tīstekļiem (= tīmekļiem 1?) Līgotnis Stāsti II, 32.

Avots: ME IV, 204

I ũpis (ksl. vypľь "Möwe" ) C., Karls., PS., ûpis Neuenb., ùpis ² Golg., KatrE., Kl., Kokn., Kr., Ogershof, Saikava, Schwanb., Sonnaxt, ûpis ² Arrasch, Bauske, Gr.-Essern, Iw., Kr.-Würzau, Līn., Pankelhof, Salis, Sassm., Sessau, Siuxt, Stenden, Wahnen, Wandsen, ūpis L., U., Natur. XXXVII, 34, der Uhu (bubo matimus Ranz.): ūpis kauc (Lāčpl. 34), kliedz, vaid Lāčpl. 36. tur ūpis vaid LP. IV, 238. biezienā dzird ūpi iebrē̦camies Janš. Līgava I, 352. - baltais ūpis od. nāves ūpis, die Schneeeule (surnia nyctea L.) Sassm. n. RKr. XVII, 60. Nach L. und St. ist der ūpis ein Unglücksvogel. Nebst ūpêt zu r. выпь (fem.) "Rohrdommel", ahd. ūfo, an. úfr "Uhu", aksl. vъpiti "clamare", li. ùpas "Echo", s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 187, Persson Beitr. 494 f., Potebnja PФB. VI, 149, Būga KSn. I, 296, Iljinskij KZ. XLIII, 182 f.

Avots: ME IV, 409

uzķepêt,

1) aufkleben
(intr.): dubļi uzķepējuši uz ratiem;

2) aufstrelchen, aufschmieren:
sviestu (biezi) uzķepēt uz maizes Adiamünde, Siuxt.

Avots: ME IV, 349, 350

‡ uzmakņât Frauenb. "dicht einwickeln, ankleiden": bē̦rns uzmakņāts tik biezi, ka nevar ne pakustēt.

Avots: EH II, 728

uzsẽt (li. užsė´ti "säen auf"),

1) (einen Teil oder auch die völlige Saat) (auf)säen
L.: šuogad tur uzsēju linus Wolm.;

2) nachsäen
Mag. III, 1, 99; sein letztes Feld besäen, nachdem der Nachbar seine Saat beendet hat U. (unter atsēt). Refl. -tiês,

1) von selbst sich aufsäen:
cirtumā uzsējušās apses;

2) unversehens gesäet werden auf:
mieži uzsējušies par bieziem.

Avots: ME IV, 376

zieķêt, -ẽju,

1) (stark) schmieren, streichen
Erlaa, Lenzenhof, Serbigal, Vīt., (mit iẽ ) Bauske, Drosth., Dunika, Frauenb., Nötk., A. - Salis, Orellen, Ramelshof, Salis, Schibbenhof, Stenden, Wolmarshof, (mit ìe ² ) Plm. n. RKr. XVII, 87, Kalnemois, KatrE., Kokn., Selsau, Stomersee: nezieķē tik biezi! tie nav māli (sagt man zu jem., der viel Butter isst) Ramelshof. zieķē tikai tu man tās burtnīcas kâ mūrnieks! Stenden;

2) übermässig viel essen
(mit iẽ ) Bauske;

3) ungleichmässig säen
Ramdam. Refl. -tiês, schmieren (intr.): ar zīmuli zieķējas uz papīŗa Drosth.

Avots: ME IV, 742