buru
‡ buru (fehlerhaft für būru oder baru?) "?": viņi nāks ar buru (haufenweise? "sehr schnell" Selsau) Azand. 134. Vgl. buru buriem.
Avots: EH I, 255
Avots: EH I, 255
Paplašinātā meklēšana
Meklējam 'buru' mūsdienu pierakstā, oriģinālpierakstā un šķirkļu saturā
'buru' ir atrasts šādos šķirkļu elementos:
Šķirkļvārda mūsdienu pierakstā (9)
buru burām
I buru burām, über Hals und Kopf Lind.: viss buru burām ies Boriss God. 27. [Zu li. subùrti "verwirren" bei Būga Aist. St. 176 und gr. φύρειν "vermengen?"]
Avots: ME I, 355
Avots: ME I, 355
buru buriem
II buru buriem, = baru buriem, haufenweise, massenhaft: baznīcē̦ni gāja klausītuos jaunā mācītāja buru buriem Mar.; [vgl. būris "Haufe"].
Avots: ME I, 355
Avots: ME I, 355
divžuburu
‡ divžuburu (gen. plur.), divžubura (gen. s.), = divžuburains: divžubura kārpačiņa BW. 23461. divžuburu pipelīte 35412.
Avots: EH I, 324
Avots: EH I, 324
ģemburu ģemburiem
kliburu kliburiem
trejžuburu
trijžuburu
trīsžuburu
trîsžuburu (gen. pl.), mit 3 Zacken, Zinken: trīsžuburu ... dakšas Ezeriņš Leijerk. II, 100. trīsžuburu kančakiņu BW. 13711 (ähnlich 21828, 1).
Avots: ME IV, 242
Avots: ME IV, 242
Šķirkļvārda oriģinālpierakstā (32)
aizklamburot
‡ àizklamburuôt, mit einer Klammer verschliessen: bībele allaž stāvēja aizklamburuota Kr. Barona atmiņas 20.
Avots: EH I, 30
Avots: EH I, 30
aizklumburot
aizsluburot
ģemburot
ģe̦mburuôt Ar., ģemberēt, -ẽju Spr., wackeln, taumeln: viņš ģe̦mburuodams ienāca istabā Spr. piedzēris vīrs ģemberē Spr.
Avots: ME I, 696
Avots: ME I, 696
iekleburot
‡ ìekle̦buruôt Bers., Bērzgale, Smilten, = ‡ ìekleberêt: kleperis iekle̦buruojis . . : kāpuostuos un grauzis Pas. X, 25 (aus Serbig:).
Avots: EH I, 520
Avots: EH I, 520
ieklumburot
‡ ìeklùmburuôt 2 Lubn., plump (ungewandt) hineingehen resp. hereinkommen: ie. istabā.
Avots: EH I, 520
Avots: EH I, 520
izbumburot
izklumburot
izklumburuôt, intr., mühsam herauskommen: nuo tumša dibe̦na izklumburuoja A. XX, 104.
Avots: ME I, 753
Avots: ME I, 753
izstuburot
‡ izstuburuôt, steifen Schrittes hinausgehen: viņa (= ve̦cā māte) šad tad izstuburuoja laukā Veseiis Tīr. ļ.
Avots: EH I, 483
Avots: EH I, 483
izžuburot
izžuburuôt, tr., gebelförmig teilen: kuniņas aste uz trim žuburiem izžuburuota BW. 20422, 2.
Avots: ME I, 833
Avots: ME I, 833
ķeburot
ķemburoties
klamburot
kleburot
kleburot
kuburoties
ļeburoties
ļē̦buruôtiês, trödeln, tändeln, sich rekeln: visu vajaga ar apduomu darīt un ne˙vis šā vai tâ ļē̦buruoties A. XlV, 296.
Avots: ME II, 539
Avots: ME II, 539
saķeburot
saķe̦buruôt,
1) falsch und liederlich anfertigen
N.-Peb., Vank.: Kalve nuolūkuojās milzīguos, saķe̦buruotuos, sienai uzkrāsuotuos burtuos Duomas I, 677; verderben, beschädigen Lenzenhof; zusammenkritzeln Kokn.: s. pilnu lappusi Jürg., Kurs., Serbigat u. a.;
2) "steif und ungewandt zusammen hineingehen":
mazie jēri saķe̦buruoja kūtī Kokn.;
3) "same̦zgluot" Sessau, "sapinkât" Lenzenhof, "sarežģīt (dziju)";
4) sich verzweigen
Pe̦nkule. Refl. -tiês, ästig, knorrig werden: kuoka ce̦lms saķe̦buruojies Dunika.
Avots: ME II, 662
1) falsch und liederlich anfertigen
N.-Peb., Vank.: Kalve nuolūkuojās milzīguos, saķe̦buruotuos, sienai uzkrāsuotuos burtuos Duomas I, 677; verderben, beschädigen Lenzenhof; zusammenkritzeln Kokn.: s. pilnu lappusi Jürg., Kurs., Serbigat u. a.;
2) "steif und ungewandt zusammen hineingehen":
mazie jēri saķe̦buruoja kūtī Kokn.;
3) "same̦zgluot" Sessau, "sapinkât" Lenzenhof, "sarežģīt (dziju)";
4) sich verzweigen
Pe̦nkule. Refl. -tiês, ästig, knorrig werden: kuoka ce̦lms saķe̦buruojies Dunika.
Avots: ME II, 662
saķēburot
saklamburot
saklam̃buruôt, saklam̃baruôt, zusammenklammern, mit Hilfe von Klammern zusammenfügen, befestigen: ar dzelzs klambariem saklambaruot Būvmācība 14.
Avots: ME II, 649
Avots: ME II, 649
sakuburoties
sakuburuôtiês, nicht gut anliegend sich in Falten legen: viņam mugurā svārki sakuburuojušies Dricē̦ni.
Avots: ME II, 657
Avots: ME II, 657
sažuburot
šļburot
šļe̦buruôt, (eine Sprache) schlecht sprechen, radebrechen: kaut kâ šļe̦buruojuot pa franciski Janš. Dzimtene 2 II, 474.
Avots: ME IV, 69
Avots: ME IV, 69
stuburot
stuburuôt,
1): auch Krape, Laud., PV., Warkl.; ‡
2) "stuburus ierakt" PV.; ‡
3) Schösslinge (Halme) treiben:
ja stublājs sadalūs vairākuos stublājuos, tad saka, ka kuoks stuburuo Neuhausen. nuolauzts augs sāk s. ("dzīt stuburus, atvases") Nötk.; "nicht recht (gut) wachsen" Mar.: jaunās ābelītes lāgā neaug, - stuburuo vien.
Avots: EH II, 593
1): auch Krape, Laud., PV., Warkl.; ‡
2) "stuburus ierakt" PV.; ‡
3) Schösslinge (Halme) treiben:
ja stublājs sadalūs vairākuos stublājuos, tad saka, ka kuoks stuburuo Neuhausen. nuolauzts augs sāk s. ("dzīt stuburus, atvases") Nötk.; "nicht recht (gut) wachsen" Mar.: jaunās ābelītes lāgā neaug, - stuburuo vien.
Avots: EH II, 593
stuburot
stuburuôt, steif, ungelenk gehen Bauske, Memelshof, Lis.: es ļāvu viņam stuburuot uz priekšu A. XXI, 190.
Avots: ME IV, 1100
Avots: ME IV, 1100
uzķeburoties
žļeburot
žļeburot
žļēburot
žuburot
žuburot
žuburots
žuburuôts Gr. - Buschh., Saikava, = žuburaîns: pie... kupli žuburuotā uozuola Veselis Saules kaps. 12. žuburuotu vītuolu gatve H. Eldgasts Vižņi 102. tā (= ruoze) izauga žuburuota līdz pašām debesīm BW. 34042. žuburuotas sveces A. v. J. 1896, S. 5. žuburuotie pauguri slienas aiz˙vienu augstāk Saul. Vēr. I, 1167.
Avots: ME IV, 828, 829
Avots: ME IV, 828, 829
Šķirkļa skaidrojumā (41)
atslaistīt
‡ atslaistît,
1) "= atsliet" Wid.: "slaistu, slaistu, bet te tik daudz kritumu, ka nevaru vien diezgan atslaistît" Festen; "Stützen anlegen" Peb., Tirsen u. a.;
2) wiederholt emporrichten:
a. ragus;
3) etwas Angelehntes wegnehmen
Nautrē̦ni: a. atspaidus nuo zārda. atslaisti nuo klēts gala žuburus! Refl. -tiês,
1) sich umhertreibend hergelangen
Bers., Nautrē̦ni;
2) zur Genüge faulenzen
Bauske.
Avots: EH I, 167
1) "= atsliet" Wid.: "slaistu, slaistu, bet te tik daudz kritumu, ka nevaru vien diezgan atslaistît" Festen; "Stützen anlegen" Peb., Tirsen u. a.;
2) wiederholt emporrichten:
a. ragus;
3) etwas Angelehntes wegnehmen
Nautrē̦ni: a. atspaidus nuo zārda. atslaisti nuo klēts gala žuburus! Refl. -tiês,
1) sich umhertreibend hergelangen
Bers., Nautrē̦ni;
2) zur Genüge faulenzen
Bauske.
Avots: EH I, 167
audums
aûdums,
2): skudres austu audumiņu BW. 11802 var. vai ... nepazīsti savu buru audumiņu? 30785.
Avots: EH I, 184
2): skudres austu audumiņu BW. 11802 var. vai ... nepazīsti savu buru audumiņu? 30785.
Avots: EH I, 184
blāķis
blãķis,
1): nuo tīruma save̦stuo labību liek šķūnī lielās stirpās, kuo sauc par blaķi AP. ar se̦kumiem ņemj labību nuo ve̦zuma un me̦t uz blāķa ebenda. b. - siens, kuo sagrābj un sane̦s vienā vietā, lai žūtu Siuxt. siena blāķītis, ein länglicher Heuhaufe
Seyershof. trīs stumburus iesit zemē, kuokus uz stumburu zariem. krāmē labību virsū, - tas ir b. ebenda;
2): auch Lems., Seyershof.
Avots: EH I, 227
1): nuo tīruma save̦stuo labību liek šķūnī lielās stirpās, kuo sauc par blaķi AP. ar se̦kumiem ņemj labību nuo ve̦zuma un me̦t uz blāķa ebenda. b. - siens, kuo sagrābj un sane̦s vienā vietā, lai žūtu Siuxt. siena blāķītis, ein länglicher Heuhaufe
Seyershof. trīs stumburus iesit zemē, kuokus uz stumburu zariem. krāmē labību virsū, - tas ir b. ebenda;
2): auch Lems., Seyershof.
Avots: EH I, 227
bumburēt
I bum̃burêt, - ēju, bumburuôt, hauen, schlagen, so dass Beulen, Erhöhungen (bumbuŗi) entstehen Etn. III, 161.
Avots: ME I, 350
Avots: ME I, 350
bumburs
bum̃burs,
1): man bij visas kājas vienuos bum̃buruos (uodu) sakuostas AP. b. ruodas luopa ādā, ja zem tās iedē̦tas kukaiņu uoliņas; ein knorriger Baum:
auga uozuols, bumburs, ar tukšu vidu Pas. VI, 105. uozuolam, bumburam (Var.: re̦snajam uozuolam) BW. 34159, 1 var.
Avots: EH I, 252
1): man bij visas kājas vienuos bum̃buruos (uodu) sakuostas AP. b. ruodas luopa ādā, ja zem tās iedē̦tas kukaiņu uoliņas; ein knorriger Baum:
auga uozuols, bumburs, ar tukšu vidu Pas. VI, 105. uozuolam, bumburam (Var.: re̦snajam uozuolam) BW. 34159, 1 var.
Avots: EH I, 252
buras
I buŗas (unter buŗa): auch Sarraiken n. BielU.: buru audumiņu BW. 30785. - Zur Etymologie vgl. auch Mikkola IMM. 1930 II, 442.
Avots: EH I, 256
Avots: EH I, 256
dulburēt
dulburêt, -ēju, dulburuot,
1) = buldurēt, Lärmen, eine Sprache radebrechen Kand.: nabaga Janelis dulburēja slapstīdamies LP. VI, 905. viņš gāja dulburuodams priekšnamā Stari III, 35;
2) zerstreut sein
Salisb. n. U.;
[3) dul˜burêt, ziellos umherlaufen
Ruj., Salis, N. - Peb.; "Unsinn treiben" Kreuzb.] Refl. -tiês, Lärm machen, unruhig sein: kuo tu te dulburējies kâ nevīža? Alm., Kand., [Trik.].
Avots: ME I, 512
1) = buldurēt, Lärmen, eine Sprache radebrechen Kand.: nabaga Janelis dulburēja slapstīdamies LP. VI, 905. viņš gāja dulburuodams priekšnamā Stari III, 35;
2) zerstreut sein
Salisb. n. U.;
[3) dul˜burêt, ziellos umherlaufen
Ruj., Salis, N. - Peb.; "Unsinn treiben" Kreuzb.] Refl. -tiês, Lärm machen, unruhig sein: kuo tu te dulburējies kâ nevīža? Alm., Kand., [Trik.].
Avots: ME I, 512
iestumdīt
ìestum̃dît (freqn.), ìestum̃t, herein -, hineinschieben, herein -, hineinstossen: viņu iestumdīja Daugavā Pump. [dievs duod mūsu bāliņam stīvstumburu iestumdīt BW. 35475.] sienu iestumj šķūnī. Refl. - tiês, sich hineindrängen: viņš iestūmās baznīcā.
Avots: ME II, 74
Avots: ME II, 74
iet
iêt [in der Mitte und im Osten, iẽt im Westen], prs. iêmu C. od. eĩmu AP. od. eju, prt. gãju,
1) intr., gehen:
cilvē̦ki, luopi, kustuoņi, putin iet. kurp iedams? wohin gehst du? bē̦rns mācās iet. ceļš iet uz turieni. skatāties, jauni puiši, kâ meitām kājas (ruokas) gāja. bē̦rni brēca, vīrs rājās, putra gāja ugunī BW. 27164. pulkstenis iet. ruobeža iet taisni starp abām dzīvuojamām ē̦kām Kaudz. M. saule un mēnesis iet. vai neredzi, kur sviediens iet;
2) von Verhältnissen:
tādas lietas iet pie manim par velti LP. III, 96, sind umsonst bei mir zu haben. laikam nieka lieta, - lai iet III, 80. kâ nācis, tâ gājis od. kâ nāk, tâ iet, wie gewonnen, so gerronnen;
3) gelingen, von statten gehen:
viņai gāja darbs, kâ raidīt raida. šī sāk skaitīt tē̦vureizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā JK. III, 72. klausies, mana māmulīte, vai iet kuoši man dzieduot. tev, meitiņa, duobji gāja BW. 340. neiet jauki, ne raže̦ni 869. lieta neiet pareizi;
4) gehen, möglich sein:
tâ tas neiet LP. IV, 200. tas taču neiet V, 332;
5) gehen, ergehen:
kâ nu iet? od. kâ nu labi iet? tâ iet, kâ pa taukiem. man slikti neiet un labi ar ne. nu iet tâ˙pat kâ uoreiz, kad ne˙maz negāja. ies labi, lai gan slikti rādās. redz, brālīti, kâ tev gāja, kad tu mani neklausīji Ltd. 647. kâ tai ies dzīvuojuot? BW. 11833. kur tâ iet kâ pasaulē? lai iet, kâ iedams, dzīvs jau zemē nelīdīsi. kâ dze̦n, tâ iet od. lien, wie man treibt, so geht es;
6) zusagen, heiraten, mit dem Zusatz
pie vīra od. (bei Neik.) vīrā, und ohne denselben, - von der Frau gesagt: es puisīšus nevainuoju, lai es gāju, lai negāju. bagātam dēliņam neiet meitas precējamas BW 15103. es neietu pie zvejnieka Ltd. 993;
7) toben, rasen:
ve̦lns iet kâ negudrs līdz pat gieļiem JK. III, 74;
8) der Imperativ wie vom deutschen gehen
als Ausdruck des Zweifels oder der Abwehr: ej jel ej, kâ tu zini? LP. V, 372. ej, luops, ej, kuo tu vēl vāries? III, 99. Vor einem anderen Imperativ hat ej "geh" beinahe schon den Sinn einer Partikel: ej nu sazini (wer kann es wissen), kas žīdvam ve̦zumā: trauki vai bļuodas. ej nu sazini, ej nu tici, in zweifelhaften Fällen gesagt;
9) mit dem faktitiven Akk. und dem Akk. der Zeitbestimmung: savu ceļu iet, seinen Weg gehen.
pāri gāju baltābuolu Ltd. 2355. es gāju visu cauru dienu;
10) mit abhäng. Inf. (Sup.): visi gāja gulēt od. gulē̦tu. Besonders beliebt ist die Verbindung bei den reflexiven Zeitwörtern zur Bezeichnung einer wetteifernden Handlung: iesim skrieties od. skrietuos, wollen mir um die Wette laufen,
iesim spē̦kuoties od. spē̦kuotuos, wollen wir ringen. Ausserdem wird iet mit abhängigem Inf. oft zur Umschreibung des Futurums gebraucht: vāvere jau neies čiekurus pirkt. viņš jau neiešuot ar plikām ruokām zvē̦ram klāt ķerties LP. IV, 138. vai duomā, vīzde̦gune, ka es tevi lūgties iešu BW. 15799. me̦luot gan neiešu LP. VII, 1140. vai viņš par savu mantinieci iet tādas lietas ticēt A. XVIII, 389. Zuweilen erhält diese Verbindung debitativen Sinn: lai es tur ietu galēties! Ich sollte mich da abquälen;
11) mit adverbialen Bestimmungen: man cauri iet, ich habe Durchfall;
iet gaŗām, vorübergehen; iet klumburu klumburiem. iet klupdams, krizdams Grünh.; kuopā iet, zusammengehen, sich vermischen: reiz bija ļuoti nejauks laiks: debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 66; iet uz de̦guna krizdams, von einem fleissigen Arbeiter; līdzi iet, mitgehen; zirgs iet pilniem rikšiem od. pinus rikšus od. pilnuos rikšuos, suoļiem; iet nuopakaļu(s), hintergehen, iet pa˙priekšu, vorausgehen, pe̦ldu iet, schwimmen: šķirsts gāja pe̦ldu pa 'udens virsu I Mos. 7, 18; iet plāni, schwach gehen: man iet papalāni; pušu od. pušām iet, entzweigehen: uolas iet pušu; iet šviku švikumis, fix gehen, von fleissigen, hurtigen Dienstleuten gesagt Etn. II, 30; vaļām, vaļā iet, losgehen: es tâ gāju nuo tiesas, cik tik spēju Dond. plinte neiet vaļā. virsū iet, bedrängen, sich aufdrängen: kuo tu viņam eji virsū?
12) Vergleiche,
a) von langsamem Gange:
iet kâ pīle guorīdamies od. gruozīdamies. iet kâ sapīts. iet tâ, ka ir uola nuo galvas neveļas (od. nekrīt);
b) von schnellem Gange:
iet, ka brikšķ od. put vien. iet kâ migla. iet kâ sasalis. iet kâ vaļā;
c) von strammem Gange:
iet kâ uz drātēm;
d) von stolzem Gange (mit erhobenem Haupte):
iet kâ briedis;
e) von einem Schwätzer, der alles in die Welt trägt:
iet kâ kulstīkla;
f) von einem Plumpen:
iet kâ lācis.
13) Mit d. Gen. des Zeiles: es iešu siena (jetzt gew. pēc siena) telītēm BW. 6528. es negāju tevis dēļ siemā baltas villainītes 21614 (gew. pēc rauga iet;
14) mit dem Lok. zur Bezeichnung,
a) des Ortes:
iet baznīcā, in die Kirche; iet kapā; sterben; tautās iet, heiraten (von der Frau); fig., iet buojā, zugrunde gehen; drupatās, gabaluos iet, in Stücke gehen; vējā iet, zu nichte gehen, werden;
b) der Zeit:
iet saulīte vakarā BW. 11143;
c) des Zieles:
α) bei konkreten Gegenständen tritt in den Lokativ das, wornach man geht, was man sucht: uogās, riestuos, sēnēs, Beeren, Nüsse, Pilze suchen.
So auch allgemein: bite iet zieduos. Lokal aber noch z. B. in Smilt.: iet ūdenī, ugunī, nach Wasser, Feuer gehen (kan auch heissen: ins Wasser, ins Feuer gehen): es ūdenī vairs neiešu BW. 22582. es neietu savu laiku uz nāburgu ugunī 5841. iet uz purvu ciņu zālēs Aps., gew. iet pēc ūdens, uguns, zālēm; vgl. iet mit d. Gen.;
β) bei Personen bezeichnet der Lok. den Stand der Menschen, in welchen das Subjekt tritt, um unter diesem Standes zu erfüllen: iet agrajuos, zum Abendmahl gehen, eigentlich: unter die Frühen gehen, d. h. diejenigen, die früher als die anderen in die Kirche gehen;
biedruos iet, als Gefährte mitgehen LP. III, 94; ganuos iet, auf die Hütung gehen. trīs gadiņi kalpuos (Var.: kalpu, kalpiem) gāju, drei Jahre diente ich als Knecht BW. 13683; jetzt gew. par kalpu; meitās iet, als Mädchen dienen 15627, gew.: in der Nacht die Mädchen besuchen; krievuos od. zaldātuos iet, unter die Soldaten gehen; nabaguos iet, betteln gehen; raganâs, spīganās, viesuļuos iet, sich mit Hexerei beschäftigen;
γ) die Namen der männlichen Tiere, zu denen sich die weiblichen Tiere behufs Begattung gesellen, treten
in den Lok.: guovs iet vēršuos, ķēve ērzeļuos, kuņa suņuos, belaufen, begatten sich;
δ) der Lok. bei abstrakteten Begriffen: iet mācībā, in die Lehre gehen;
iet barbuos, klaušuos, liecībās, Frohndienste leisten; iet pārklausīšanā, sich prüfen lassen; iet precībās, auf die Suche gehen;
ε) iet mit dem Lok. bedeutet - ein durch das Substantiv bezeichnete Spiel spielen: āmariņuos, buciņuos, kurpniekuos, lapsiņās, se̦skuos, sietiņuos, stulbiņuos, vistiņās iet Etn. III, 184;
η) iet mit dem Lok. eines Subst. auf - ums bezeichnet das Eintreten in den durch das Substantiv ausgedrückten Zustand und eine Steigerung der in dem Substantiv enthiltenen Eigenschaft:
asumā, dārgumā, jaunumā, labumā, lē̦tumā, mazumā, vairumā iet, schärfen, teurer, jünger, besser, billiger, weniger, mehr, älter werden. kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā. nu iet puiši lē̦tumā; nu iet meitas dārgumā. pats iet ve̦cumā, slimībā jaunumā;
ϑ) der Lok. iešana mit dem Attribut viens verstärkert den Begriff von iet: viņš iet vienā iešanā, er geht immer fort;
15) mit Präp.: aiz pakšķa od. sevis pēc, auch vējā iet, auf seite gehen, um seine Notdurft zu verrichten.
tam ier ar aršanu, ka lej vien. tas iet caur ausīm, das geht durch Mark und Bein. tas iet caur galvu, caur ausīm, das zerreisst den Kopf, die Ohren. prece iet vare̦ni nuo ruokas, von der Hand gehen. tam pūķi pa ruokai neejuot. ej vilkam par kalpu, tad dabūsi gaļu. ēdiens, sprediķis iet pie sirds. nu jāiet pie miera, nun muss man schlafen gehen. uz uotra ādu iet. ziema iet uz beigām od. uz galu, tad sarauj ar juostu. lieta iet uz labumu, die Sache bessert sich. pulkstens iet uz desmitiem. iet uz pīļu medībām od. iet uz pīlēm, auf Entenjagd gehen. iesim uz biksēm, wollen wir ringen;
16) das Passiv: vai tad vienreiz vien pa šuo ielu bija iets Degl. šuodien lai paliek neiets A. XVI, 299. lai palika šī dieniņa neieta druviņā. Refl. - tiês,
1) sich belaufen:
[māmulīte bē̦dājāsi, ka meitiņa negāj[u]sēs BW. 34959, 1]; dafür gew. apieties;
2) kâ tev ietas? wie geht es dir?
3) um die Wette gehen:
vai tu negribi ar mani ieties, kuŗš pirmais aizies līdz krustceļam Ahs. [Zu LI. eĩti (s. Le. Gr. § 601 b), apr. ēit "geht", slav. iti, la. īre "gehen", gr. εῖμι "werde gehen", ai. ēmi "gehe", ir. ethaim "gehe" u. a., vgl. Trautmann Wrtb. 67.]
Avots: ME II, 79, 80, 81
1) intr., gehen:
cilvē̦ki, luopi, kustuoņi, putin iet. kurp iedams? wohin gehst du? bē̦rns mācās iet. ceļš iet uz turieni. skatāties, jauni puiši, kâ meitām kājas (ruokas) gāja. bē̦rni brēca, vīrs rājās, putra gāja ugunī BW. 27164. pulkstenis iet. ruobeža iet taisni starp abām dzīvuojamām ē̦kām Kaudz. M. saule un mēnesis iet. vai neredzi, kur sviediens iet;
2) von Verhältnissen:
tādas lietas iet pie manim par velti LP. III, 96, sind umsonst bei mir zu haben. laikam nieka lieta, - lai iet III, 80. kâ nācis, tâ gājis od. kâ nāk, tâ iet, wie gewonnen, so gerronnen;
3) gelingen, von statten gehen:
viņai gāja darbs, kâ raidīt raida. šī sāk skaitīt tē̦vureizi, bet neiet ne˙kādā jē̦gā JK. III, 72. klausies, mana māmulīte, vai iet kuoši man dzieduot. tev, meitiņa, duobji gāja BW. 340. neiet jauki, ne raže̦ni 869. lieta neiet pareizi;
4) gehen, möglich sein:
tâ tas neiet LP. IV, 200. tas taču neiet V, 332;
5) gehen, ergehen:
kâ nu iet? od. kâ nu labi iet? tâ iet, kâ pa taukiem. man slikti neiet un labi ar ne. nu iet tâ˙pat kâ uoreiz, kad ne˙maz negāja. ies labi, lai gan slikti rādās. redz, brālīti, kâ tev gāja, kad tu mani neklausīji Ltd. 647. kâ tai ies dzīvuojuot? BW. 11833. kur tâ iet kâ pasaulē? lai iet, kâ iedams, dzīvs jau zemē nelīdīsi. kâ dze̦n, tâ iet od. lien, wie man treibt, so geht es;
6) zusagen, heiraten, mit dem Zusatz
pie vīra od. (bei Neik.) vīrā, und ohne denselben, - von der Frau gesagt: es puisīšus nevainuoju, lai es gāju, lai negāju. bagātam dēliņam neiet meitas precējamas BW 15103. es neietu pie zvejnieka Ltd. 993;
7) toben, rasen:
ve̦lns iet kâ negudrs līdz pat gieļiem JK. III, 74;
8) der Imperativ wie vom deutschen gehen
als Ausdruck des Zweifels oder der Abwehr: ej jel ej, kâ tu zini? LP. V, 372. ej, luops, ej, kuo tu vēl vāries? III, 99. Vor einem anderen Imperativ hat ej "geh" beinahe schon den Sinn einer Partikel: ej nu sazini (wer kann es wissen), kas žīdvam ve̦zumā: trauki vai bļuodas. ej nu sazini, ej nu tici, in zweifelhaften Fällen gesagt;
9) mit dem faktitiven Akk. und dem Akk. der Zeitbestimmung: savu ceļu iet, seinen Weg gehen.
pāri gāju baltābuolu Ltd. 2355. es gāju visu cauru dienu;
10) mit abhäng. Inf. (Sup.): visi gāja gulēt od. gulē̦tu. Besonders beliebt ist die Verbindung bei den reflexiven Zeitwörtern zur Bezeichnung einer wetteifernden Handlung: iesim skrieties od. skrietuos, wollen mir um die Wette laufen,
iesim spē̦kuoties od. spē̦kuotuos, wollen wir ringen. Ausserdem wird iet mit abhängigem Inf. oft zur Umschreibung des Futurums gebraucht: vāvere jau neies čiekurus pirkt. viņš jau neiešuot ar plikām ruokām zvē̦ram klāt ķerties LP. IV, 138. vai duomā, vīzde̦gune, ka es tevi lūgties iešu BW. 15799. me̦luot gan neiešu LP. VII, 1140. vai viņš par savu mantinieci iet tādas lietas ticēt A. XVIII, 389. Zuweilen erhält diese Verbindung debitativen Sinn: lai es tur ietu galēties! Ich sollte mich da abquälen;
11) mit adverbialen Bestimmungen: man cauri iet, ich habe Durchfall;
iet gaŗām, vorübergehen; iet klumburu klumburiem. iet klupdams, krizdams Grünh.; kuopā iet, zusammengehen, sich vermischen: reiz bija ļuoti nejauks laiks: debess ar zemi gāja kuopā JK. V, 66; iet uz de̦guna krizdams, von einem fleissigen Arbeiter; līdzi iet, mitgehen; zirgs iet pilniem rikšiem od. pinus rikšus od. pilnuos rikšuos, suoļiem; iet nuopakaļu(s), hintergehen, iet pa˙priekšu, vorausgehen, pe̦ldu iet, schwimmen: šķirsts gāja pe̦ldu pa 'udens virsu I Mos. 7, 18; iet plāni, schwach gehen: man iet papalāni; pušu od. pušām iet, entzweigehen: uolas iet pušu; iet šviku švikumis, fix gehen, von fleissigen, hurtigen Dienstleuten gesagt Etn. II, 30; vaļām, vaļā iet, losgehen: es tâ gāju nuo tiesas, cik tik spēju Dond. plinte neiet vaļā. virsū iet, bedrängen, sich aufdrängen: kuo tu viņam eji virsū?
12) Vergleiche,
a) von langsamem Gange:
iet kâ pīle guorīdamies od. gruozīdamies. iet kâ sapīts. iet tâ, ka ir uola nuo galvas neveļas (od. nekrīt);
b) von schnellem Gange:
iet, ka brikšķ od. put vien. iet kâ migla. iet kâ sasalis. iet kâ vaļā;
c) von strammem Gange:
iet kâ uz drātēm;
d) von stolzem Gange (mit erhobenem Haupte):
iet kâ briedis;
e) von einem Schwätzer, der alles in die Welt trägt:
iet kâ kulstīkla;
f) von einem Plumpen:
iet kâ lācis.
13) Mit d. Gen. des Zeiles: es iešu siena (jetzt gew. pēc siena) telītēm BW. 6528. es negāju tevis dēļ siemā baltas villainītes 21614 (gew. pēc rauga iet;
14) mit dem Lok. zur Bezeichnung,
a) des Ortes:
iet baznīcā, in die Kirche; iet kapā; sterben; tautās iet, heiraten (von der Frau); fig., iet buojā, zugrunde gehen; drupatās, gabaluos iet, in Stücke gehen; vējā iet, zu nichte gehen, werden;
b) der Zeit:
iet saulīte vakarā BW. 11143;
c) des Zieles:
α) bei konkreten Gegenständen tritt in den Lokativ das, wornach man geht, was man sucht: uogās, riestuos, sēnēs, Beeren, Nüsse, Pilze suchen.
So auch allgemein: bite iet zieduos. Lokal aber noch z. B. in Smilt.: iet ūdenī, ugunī, nach Wasser, Feuer gehen (kan auch heissen: ins Wasser, ins Feuer gehen): es ūdenī vairs neiešu BW. 22582. es neietu savu laiku uz nāburgu ugunī 5841. iet uz purvu ciņu zālēs Aps., gew. iet pēc ūdens, uguns, zālēm; vgl. iet mit d. Gen.;
β) bei Personen bezeichnet der Lok. den Stand der Menschen, in welchen das Subjekt tritt, um unter diesem Standes zu erfüllen: iet agrajuos, zum Abendmahl gehen, eigentlich: unter die Frühen gehen, d. h. diejenigen, die früher als die anderen in die Kirche gehen;
biedruos iet, als Gefährte mitgehen LP. III, 94; ganuos iet, auf die Hütung gehen. trīs gadiņi kalpuos (Var.: kalpu, kalpiem) gāju, drei Jahre diente ich als Knecht BW. 13683; jetzt gew. par kalpu; meitās iet, als Mädchen dienen 15627, gew.: in der Nacht die Mädchen besuchen; krievuos od. zaldātuos iet, unter die Soldaten gehen; nabaguos iet, betteln gehen; raganâs, spīganās, viesuļuos iet, sich mit Hexerei beschäftigen;
γ) die Namen der männlichen Tiere, zu denen sich die weiblichen Tiere behufs Begattung gesellen, treten
in den Lok.: guovs iet vēršuos, ķēve ērzeļuos, kuņa suņuos, belaufen, begatten sich;
δ) der Lok. bei abstrakteten Begriffen: iet mācībā, in die Lehre gehen;
iet barbuos, klaušuos, liecībās, Frohndienste leisten; iet pārklausīšanā, sich prüfen lassen; iet precībās, auf die Suche gehen;
ε) iet mit dem Lok. bedeutet - ein durch das Substantiv bezeichnete Spiel spielen: āmariņuos, buciņuos, kurpniekuos, lapsiņās, se̦skuos, sietiņuos, stulbiņuos, vistiņās iet Etn. III, 184;
η) iet mit dem Lok. eines Subst. auf - ums bezeichnet das Eintreten in den durch das Substantiv ausgedrückten Zustand und eine Steigerung der in dem Substantiv enthiltenen Eigenschaft:
asumā, dārgumā, jaunumā, labumā, lē̦tumā, mazumā, vairumā iet, schärfen, teurer, jünger, besser, billiger, weniger, mehr, älter werden. kaķis iet ve̦cumā, nagi asumā. nu iet puiši lē̦tumā; nu iet meitas dārgumā. pats iet ve̦cumā, slimībā jaunumā;
ϑ) der Lok. iešana mit dem Attribut viens verstärkert den Begriff von iet: viņš iet vienā iešanā, er geht immer fort;
15) mit Präp.: aiz pakšķa od. sevis pēc, auch vējā iet, auf seite gehen, um seine Notdurft zu verrichten.
tam ier ar aršanu, ka lej vien. tas iet caur ausīm, das geht durch Mark und Bein. tas iet caur galvu, caur ausīm, das zerreisst den Kopf, die Ohren. prece iet vare̦ni nuo ruokas, von der Hand gehen. tam pūķi pa ruokai neejuot. ej vilkam par kalpu, tad dabūsi gaļu. ēdiens, sprediķis iet pie sirds. nu jāiet pie miera, nun muss man schlafen gehen. uz uotra ādu iet. ziema iet uz beigām od. uz galu, tad sarauj ar juostu. lieta iet uz labumu, die Sache bessert sich. pulkstens iet uz desmitiem. iet uz pīļu medībām od. iet uz pīlēm, auf Entenjagd gehen. iesim uz biksēm, wollen wir ringen;
16) das Passiv: vai tad vienreiz vien pa šuo ielu bija iets Degl. šuodien lai paliek neiets A. XVI, 299. lai palika šī dieniņa neieta druviņā. Refl. - tiês,
1) sich belaufen:
[māmulīte bē̦dājāsi, ka meitiņa negāj[u]sēs BW. 34959, 1]; dafür gew. apieties;
2) kâ tev ietas? wie geht es dir?
3) um die Wette gehen:
vai tu negribi ar mani ieties, kuŗš pirmais aizies līdz krustceļam Ahs. [Zu LI. eĩti (s. Le. Gr. § 601 b), apr. ēit "geht", slav. iti, la. īre "gehen", gr. εῖμι "werde gehen", ai. ēmi "gehe", ir. ethaim "gehe" u. a., vgl. Trautmann Wrtb. 67.]
Avots: ME II, 79, 80, 81
izķeberēt
izķeberēt
izķeberêt, tr., herausschleppen Spr. Refl. izķe̦buruôtiês, sich mühsam heraushelfen (aus einer unangenehmen Lage) M.
Avots: ME I, 759
Avots: ME I, 759
izklunkurēt
‡ izklunkurêt Kalz., izklunkuruôt Kalz., Lubn.,
1) = buru%C3%B4t">izklumburuôt;
2) vergeuden.
Avots: EH I, 457
1) = buru%C3%B4t">izklumburuôt;
2) vergeuden.
Avots: EH I, 457
kančuklis
ķēbarot
ķē̦baruôt [aus li. kė˜baruoti "двигать руками и ногами как дитя"] ķe̦bruôt, ķe̦burêt, -ẽju, intr., zappeln: tu jau tâ kâ tâ neķe̦'baruosi Degl. apskatuos, kâ tas kuoši ķe̦buruoja (Var.: ķe̦burēja) diža ceļa maliņā BW. 9926, 2. Refl.
1) ķe̦buruôtiês, zappeln;
2) ķe̦buruôtiês, sich in die Angelegenheiten eines andern einmischen
Rahmelshof.
Avots: ME II, 372, 373
1) ķe̦buruôtiês, zappeln;
2) ķe̦buruôtiês, sich in die Angelegenheiten eines andern einmischen
Rahmelshof.
Avots: ME II, 372, 373
ķirpa
I ķir̃pa,
1) [ķir̃pa Treiden,
ķir̂pa Kr.], der Heu-, Getreide- und Flachshaufe Sunzel, [Ramelshof, ķir̃pa, Heuhaufe Wolm., PS., N. - Peb., Schujen, ķir̃pa Drosth., ķir̂pa Kl., Getreidehaufe; ķir̃pa Trik., ķir̂pa Jürg., ķipra Bers., Getreidehaufe]: ķipra ir gare̦ni salikta siena guba Serb., Lis.; - neaugsta četrstūŗaina labības kaudze [ķìrpa Burtn., Stackeln, ķir̂pa 2 Allend., ķir̂pa Kalz.]. sienu, vasarēju saliek ķirpās. dievs duod miežu arājam simtu ķirpu tīrumā BW. 28258. nuoplūktus linus save̦d gubā pie kārsta sukāšanai, tā ar linu ķirpa Serb. [auzu ķirpas galiņā BW. 33060, 6 (aus Līvāni)];
2) auch das Gestell für Flachs: viņš nesa linsē̦klu ķirpai žuburus Poruk. Vgl. stirpa, tirpa.
Avots: ME II, 385
1) [ķir̃pa Treiden,
ķir̂pa Kr.], der Heu-, Getreide- und Flachshaufe Sunzel, [Ramelshof, ķir̃pa, Heuhaufe Wolm., PS., N. - Peb., Schujen, ķir̃pa Drosth., ķir̂pa Kl., Getreidehaufe; ķir̃pa Trik., ķir̂pa Jürg., ķipra Bers., Getreidehaufe]: ķipra ir gare̦ni salikta siena guba Serb., Lis.; - neaugsta četrstūŗaina labības kaudze [ķìrpa Burtn., Stackeln, ķir̂pa 2 Allend., ķir̂pa Kalz.]. sienu, vasarēju saliek ķirpās. dievs duod miežu arājam simtu ķirpu tīrumā BW. 28258. nuoplūktus linus save̦d gubā pie kārsta sukāšanai, tā ar linu ķirpa Serb. [auzu ķirpas galiņā BW. 33060, 6 (aus Līvāni)];
2) auch das Gestell für Flachs: viņš nesa linsē̦klu ķirpai žuburus Poruk. Vgl. stirpa, tirpa.
Avots: ME II, 385
kluburs
II kluburs, ein lahmer, ein schwächlicher, unbeholfener Mensch Lind. Mag. XIII, 2, 70; kluburu kluburiem iet, watscheln, unbeholfen gehen Lub. [Nebst li. klùbti" klùpti", klùbunduoti" klìbinduoti" zu got. hlaupan "laufen", wenn got. h - hier auf velarmen k beruht; s. Zupitza Germ. Gutt. 118 und Hoffmann Γέρας 51.]
Avots: ME II, 233
Avots: ME II, 233
klumburēt
klumburis
klùmburis, ein Herumtreiber; ein Stolpernder: iet kâ klumburis klupdams, krizdams C.; klumburi, grosse, plumpe Stiefel Grünh.; iet klumburu klumburiem, stolpernd gehen Grünh. [Wohl zu li. klumbuoti "auf einem Beine hinken, humpeln".]
Avots: ME II, 234
Avots: ME II, 234
maigle
maîgle AP., Lub., [Kl., Kr.], maigla Poruk, auch maîglis [Kr.], Preekuln,
1) eine Holzgabel
[maîgles Lis.]: maigle ir divžuburu kuoks vai arī kuoks ar iešķe̦ltu galu N.-Schwanb., Nerft. maigles lietuo vēžu ķeršanai [Bielenstein Holzb. 681], čūsku iespriešanai un akmeņu mešanai N.-Schwanb. kur čūskas nuosistas, tur sasprausti maiglu krusti MWM. XI, 220. zē̦ns nesa maiglēs ieliktu čūsku Druva III, 803. pagāja labs brīdis, līdz zarus, kuruos tas kâ maiglēs bij iespiests, sacirta Blaum.;
2) ein gegabeltes Holz zum Aufhängen der Netze
Konv. 647;
3) der Stab
[maîglis Wolmarshof], die Spricke [Apšciems]; maigļu sē̦ta, der Sprickenzaun Burtn., Len., Alt-Ottenhof: bet runčuks laipuo... pa maigļu sē̦tu Bārda;
4) die Krebsschere:
te vēži sacē̦luši uz priekšu lielās maigles MWM. VIII, 327;
5) übertr., alles, was bedrückt, hemmt, die Klammer, Zange:
bet vakardiena ar tē̦rauda maiglēm tur šuodienu cieti R. Sk. II; 62. turēja tuo kâ dzelzs maiglēs A. XII, 604. [maigles"spiestavas" Wessen; "zwei an einem Ende zusammengebundene Hölzer zum Drücken (z. B. von geschmolzenem Wachs aus den Wabenresten)" Warkl.; "spīles" Zaļmuiža.] Zu miêgt "drücken".
Avots: ME II, 548, 549
1) eine Holzgabel
[maîgles Lis.]: maigle ir divžuburu kuoks vai arī kuoks ar iešķe̦ltu galu N.-Schwanb., Nerft. maigles lietuo vēžu ķeršanai [Bielenstein Holzb. 681], čūsku iespriešanai un akmeņu mešanai N.-Schwanb. kur čūskas nuosistas, tur sasprausti maiglu krusti MWM. XI, 220. zē̦ns nesa maiglēs ieliktu čūsku Druva III, 803. pagāja labs brīdis, līdz zarus, kuruos tas kâ maiglēs bij iespiests, sacirta Blaum.;
2) ein gegabeltes Holz zum Aufhängen der Netze
Konv. 647;
3) der Stab
[maîglis Wolmarshof], die Spricke [Apšciems]; maigļu sē̦ta, der Sprickenzaun Burtn., Len., Alt-Ottenhof: bet runčuks laipuo... pa maigļu sē̦tu Bārda;
4) die Krebsschere:
te vēži sacē̦luši uz priekšu lielās maigles MWM. VIII, 327;
5) übertr., alles, was bedrückt, hemmt, die Klammer, Zange:
bet vakardiena ar tē̦rauda maiglēm tur šuodienu cieti R. Sk. II; 62. turēja tuo kâ dzelzs maiglēs A. XII, 604. [maigles"spiestavas" Wessen; "zwei an einem Ende zusammengebundene Hölzer zum Drücken (z. B. von geschmolzenem Wachs aus den Wabenresten)" Warkl.; "spīles" Zaļmuiža.] Zu miêgt "drücken".
Avots: ME II, 548, 549
ņieburs
ņiẽburs [auch Ruj., AP., Bauske, Smilt., Grünh., ņìeburs 2 Prl., Lis., Sessw., Lös., Modohn, ņiêburs 2 Autz, Schlehk, ņiẽburis Kursiten, Ruhental, Mesoten, Salgaln, ņiebure Edwahlen u. a.], eine Frauenweste, der Brustlatz Dobl., [Gr.-Würzau]: es gribu sev svārciņus apvilkt un ņieburu juozt Rainis; šņuoru ņieburs, das Mieder A. IV, 634.
Avots: ME II, 904
Avots: ME II, 904
pieklumburēt
pìeklum̃burêt MSil., pieklumbarût Ekau, buru%C3%B4t">pieklumburuôt Mitau, N.-Peb., humpelnd od. watschelnd hinzugehen: pieklumburēja pie gultas Vēr. I, 1495, Ronneb., Bers., Libau.
Avots: ME III, 258
Avots: ME III, 258
pumburis
pumburis od. pumburs, ‡
2) pumburi, durch Stiche von Bremsen od. anderen Insekten verursachte Anschwellungen
Heidenfeld: zirgs sakuosts vienuos pumburuos.
Avots: EH II, 324
2) pumburi, durch Stiche von Bremsen od. anderen Insekten verursachte Anschwellungen
Heidenfeld: zirgs sakuosts vienuos pumburuos.
Avots: EH II, 324
saāķēt
saãķêt, tr., zusammenhaken, zuhaken: ņieburus saāķēja priekšā ar āķiem A. XX, 378.
Avots: ME III, 590
Avots: ME III, 590
šļaburēt
šļaburêt,
1) waten:
visu dienu pa dubļiem šļaburēju Arrasch, Jürg.;
2) šļaburêt B. Vēstn. n. U., šļaburuôt Kalleten, eine Sprache kläglich sprechen
U., undeutlich sprechen Kalleten. Zur Bed. 1 vgl. slabrât; in der Bed. 2 aus d. schlabbern "schwatzen"?
Avots: ME IV, 61
1) waten:
visu dienu pa dubļiem šļaburēju Arrasch, Jürg.;
2) šļaburêt B. Vēstn. n. U., šļaburuôt Kalleten, eine Sprache kläglich sprechen
U., undeutlich sprechen Kalleten. Zur Bed. 1 vgl. slabrât; in der Bed. 2 aus d. schlabbern "schwatzen"?
Avots: ME IV, 61
sluburēt
soburs
‡ II suôburs AP. "?": brunčiem grunti lika cauri me̦lnu kâ suoburu. "suôburiņš", - tâ mīlinuot sauc ir bē̦rnu, ir jē̦rē̦nu.
Avots: EH II, 609
Avots: EH II, 609
stīvstumbrs
stuburains
stuburaîns: auch Lis., Neuhausen; "stūŗains, ragains" Krape; "žuburains; vairākiem apcirstiem zariem" Mar. u. a.; "žuburains, zarains, negluds" Nötk.; "ästig" Lubn., N.-Peb., Sawensee; ("nur von gefälltem Nutzholz") Schibbenhof; s. ("ar aplauztiem zariem") kuoks Ermes; vēja izlauzīts mežs ir s. (reich an Baumstümpfen?) N.-Peb.; s. ("pilns stuburiem") mežs, lauks PV.; stuburaina ("ar daudziem stab(iņ)iem") ceļmala Bers., Kalz., Kokn.; stuburaini ("kam svītras atgādina stuburu rindas") padebeši Bers.; var būt arī kas stuburaini izkrāsuots ebenda.
Avots: EH II, 592
Avots: EH II, 592
stuburs
stuburs,
1): kad mežs apde̦g, paliek vieni stuburi N.-Peb., Zvirgzdine. žagari nuopē̦rti, - stuburi vien palikuši Nötk.;
2): "stabs" Bers., Kaltenbr., Kalz., Saikava; ein Zaunpfosten BielU.; vārtu s. Daudsewas; akas s. Lttic. 590 (aus Wessen); versts s. Spr.;
4): egle izaugusi stuburu stuburiem N.-Peb.;
5): tārpi nuoē̦d kāpuostus, ka stuburi ("stublāji bez lapu") vien paliek Orellen; ‡
8) die Ader eines Blattes
Linden in Kurl.: spradži elkšņiem kādreiz lapas nuoē̦d, ka stuburi vien paliek; ‡
9) "?": (bildi) sprauž uz smilšu ķe̦rras stuburiņa Blaum. Raksti IX 4 (1937), 206.
Avots: EH II, 593
1): kad mežs apde̦g, paliek vieni stuburi N.-Peb., Zvirgzdine. žagari nuopē̦rti, - stuburi vien palikuši Nötk.;
2): "stabs" Bers., Kaltenbr., Kalz., Saikava; ein Zaunpfosten BielU.; vārtu s. Daudsewas; akas s. Lttic. 590 (aus Wessen); versts s. Spr.;
4): egle izaugusi stuburu stuburiem N.-Peb.;
5): tārpi nuoē̦d kāpuostus, ka stuburi ("stublāji bez lapu") vien paliek Orellen; ‡
8) die Ader eines Blattes
Linden in Kurl.: spradži elkšņiem kādreiz lapas nuoē̦d, ka stuburi vien paliek; ‡
9) "?": (bildi) sprauž uz smilšu ķe̦rras stuburiņa Blaum. Raksti IX 4 (1937), 206.
Avots: EH II, 593
stuburs
stuburs (li. stùburas "Baumstumpf", serb. stàbar "Baumstamm"),
1) stuburis Bl., U., ein
(hoher Freiziņ) Baumstumpf Wid., Lennew.: viņa skrēja pa krūmiem un stuburiem Sadz. viļņi 233; (stuburs) das nachgebliebene Ende eines amputierten Beines oder Armes; ein kurzer (mit abgebrochener Spitze) Ast Lennew.;
2) ein Pfosten
Spr., Lievenhof, Luhn.; der Ofenpfosten (stuburiņš) Bielenstein Holzb. 72; der Eckpfosten des Webstuhls (stuburis) Bielenstein Holzb. 398: vārtu stuburā BW. 13304; 28842 var.; 33242; LP. VI, 268. piemetzīs sīku putnu pilni vārtu stuburiņi BW. 16235. atsa, vārti, veraties līdz pašam stuburam! 18601. re̦dz akas stuburu nuolūstuot Lievenhof;
3) ein alter abgenutzter Besen
Durben: nuoslaucīts sluotas stuburs Purap. stuburus izmetis ce̦rē̦dams jaunas sluotas saņemt Neik. 15;
4) ein Zweig
Bielenstein Holzb. 425: kaltē... (svārkus) tai liepā, kur deviņi stuburiņi! BW. 34043, 10;
5) ein in der Erde gebliebener Kohlstrunk
Golg., Kreuzb., Ruj.: pe̦lav[u] maize kulītē, stubur[u] staks cibiņā BW. 31293;
6) "= mìets" Odensee;
7) "?": nuostatīja stuburiņu RKr. XI, 86. Nebst staubenis, stauberis, stubs, stublājs, stube̦ns, stuba u. a. zu mnd. stoppe "Stoppel",
stūpe "Schandpfahl", ae. stéap "hoch, ragend" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 619), vgl. Zupitza Germ. Gutt. 28 und Būga Изв. XVII, 1, 39 und 51, resp. (s. Trautmann Wrtb. 290) an. stúfr oder stubbr "Stumpf", gr. στυφλός "fest", (n. Lewy KZ. XL, 420) ai. stōbhaḥ "Starrkrampf" u. a., s. auch Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 20 f.
Avots: ME IV, 1100
1) stuburis Bl., U., ein
(hoher Freiziņ) Baumstumpf Wid., Lennew.: viņa skrēja pa krūmiem un stuburiem Sadz. viļņi 233; (stuburs) das nachgebliebene Ende eines amputierten Beines oder Armes; ein kurzer (mit abgebrochener Spitze) Ast Lennew.;
2) ein Pfosten
Spr., Lievenhof, Luhn.; der Ofenpfosten (stuburiņš) Bielenstein Holzb. 72; der Eckpfosten des Webstuhls (stuburis) Bielenstein Holzb. 398: vārtu stuburā BW. 13304; 28842 var.; 33242; LP. VI, 268. piemetzīs sīku putnu pilni vārtu stuburiņi BW. 16235. atsa, vārti, veraties līdz pašam stuburam! 18601. re̦dz akas stuburu nuolūstuot Lievenhof;
3) ein alter abgenutzter Besen
Durben: nuoslaucīts sluotas stuburs Purap. stuburus izmetis ce̦rē̦dams jaunas sluotas saņemt Neik. 15;
4) ein Zweig
Bielenstein Holzb. 425: kaltē... (svārkus) tai liepā, kur deviņi stuburiņi! BW. 34043, 10;
5) ein in der Erde gebliebener Kohlstrunk
Golg., Kreuzb., Ruj.: pe̦lav[u] maize kulītē, stubur[u] staks cibiņā BW. 31293;
6) "= mìets" Odensee;
7) "?": nuostatīja stuburiņu RKr. XI, 86. Nebst staubenis, stauberis, stubs, stublājs, stube̦ns, stuba u. a. zu mnd. stoppe "Stoppel",
stūpe "Schandpfahl", ae. stéap "hoch, ragend" u. a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 619), vgl. Zupitza Germ. Gutt. 28 und Būga Изв. XVII, 1, 39 und 51, resp. (s. Trautmann Wrtb. 290) an. stúfr oder stubbr "Stumpf", gr. στυφλός "fest", (n. Lewy KZ. XL, 420) ai. stōbhaḥ "Starrkrampf" u. a., s. auch Zubatý Böhm. Sitzungsber. 1895, XVI, 20 f.
Avots: ME IV, 1100
stumburs
stum̃burs Wolmarshof, PS., rosth., AP., Arrasch, Schujen, Jürg., Ruj., Salis, Bauske, Siuxt, Selg., Wandsen, Dond., stùmburs Serbigal, stùmburs 2 Schwanb., Adl., Lis., Selsau, Sessw., Lös., Bers., Lubn., Saikava, Nerft, Warkl., Preili
1) auch stumburis Bl., ein Baumstumpf U., (mit ùm 2 ) Bers., Lasd., Adsel, (mit um̃ )Grünwald, ein kräftiger, nicht angefaulter baumstumpf druw.: ieraudzījis ve̦cu kuoka stumburu Etn. III, 142. satrupējuši stumburi LP. VI, 141. kre̦klu šuvu gar stumburi (Var.: pie stumbura) mērīdama, lai aug mans arājiņš stumburīša gaŗumā BW. 7355, 3 var.: "рогуля" Karls.:
2) der Strunk, Kohlstrunk
LP. VII, 1177; (im Plur.) Federstoppeln, die Strümpfe von Ruten U.;
3) auch stumburis, ein eingegrabener Pfosten (mit -ùm- 2 ) Lubn.: atsa, vārti, ver˙aties līdz pašiem stumburiem (Var.: stuburiem)! BW. 18611 var. vārtu stumburā (stumburī 21744, 1) 16228, 2 var. lievenis ce̦lts uz uozuola stùmburiem 2 Bers., Adsel;
4) sluotas stum̃burs, ein abgebrauchter Besen
Salis, Siuxt, Alt - Ottenhof;
5) aufgerichtete Bäume mit kurzen Ästen zum Trocknen von Erbsen
(U.), Klee, Leinsaat u. a. A. - Ottenhof;
6) ein auf
stumburi 5 aufgerichteter Kleehaufen Alt - Ottenhof, (mit um̃) Salis;
7) eine Art Garnwinde
Salisb., ein dreizinkiges hölzernes Gestell unter der Garnwinde Alt - Ottenhof. Vgl. stumbe̦ns.
Avots: ME III, 1105
1) auch stumburis Bl., ein Baumstumpf U., (mit ùm 2 ) Bers., Lasd., Adsel, (mit um̃ )Grünwald, ein kräftiger, nicht angefaulter baumstumpf druw.: ieraudzījis ve̦cu kuoka stumburu Etn. III, 142. satrupējuši stumburi LP. VI, 141. kre̦klu šuvu gar stumburi (Var.: pie stumbura) mērīdama, lai aug mans arājiņš stumburīša gaŗumā BW. 7355, 3 var.: "рогуля" Karls.:
2) der Strunk, Kohlstrunk
LP. VII, 1177; (im Plur.) Federstoppeln, die Strümpfe von Ruten U.;
3) auch stumburis, ein eingegrabener Pfosten (mit -ùm- 2 ) Lubn.: atsa, vārti, ver˙aties līdz pašiem stumburiem (Var.: stuburiem)! BW. 18611 var. vārtu stumburā (stumburī 21744, 1) 16228, 2 var. lievenis ce̦lts uz uozuola stùmburiem 2 Bers., Adsel;
4) sluotas stum̃burs, ein abgebrauchter Besen
Salis, Siuxt, Alt - Ottenhof;
5) aufgerichtete Bäume mit kurzen Ästen zum Trocknen von Erbsen
(U.), Klee, Leinsaat u. a. A. - Ottenhof;
6) ein auf
stumburi 5 aufgerichteter Kleehaufen Alt - Ottenhof, (mit um̃) Salis;
7) eine Art Garnwinde
Salisb., ein dreizinkiges hölzernes Gestell unter der Garnwinde Alt - Ottenhof. Vgl. stumbe̦ns.
Avots: ME III, 1105
treiliņš
II treiliņš, eine Art Tau Plutte 105, Lennew., (mit èi 2 ) Alswig, Adsel, Mar.; das Treideltau L., U., Bielenstein Holzb. 625, (mit eĩ ) Salis, (mit èi 2 ) Schwanb.; das Netzseil Etn. II, 105; Bielenstein Holzb. 649; das dünne Tau an den Netzenden (mit eĩ) Schlockenbeck: buru, kura . . : iekantē̦ta ar pare̦snu auklu un treiliņu Etn. II, 107. Beruht auf mnd. treil "Zugseil".
Avots: ME IV, 228
Avots: ME IV, 228
trijžuburains
uzķēparāties
uzķe̦parâtiês, uzķeperêtiês Saikava, uzķe̦puruôtiês Bauske, Salis, = buru%C3%B4ti%C3%AAs">uzķe̦buruôtiês: bē̦rns uzķeperējās uz mūriņa Saikava.
Avots: ME IV, 349
Avots: ME IV, 349
veikt
vèikt (li. veĩkti "machen") C., Serbigal, Wolm., (mit eĩ ) Iw., Lin., (mit èi 2 ) Bers., KatrE., Kl., Preili, Prl., Saikava, Sehren, (mit eî 2 ) AP., Ruj., Salis, -cu, einen glücklichen Ausschlag erringen L.; ausrichten U.; besiegen, bezwingen U., Spr., bewältigen (unbek. in Dond., Dunilta, Oknist, Salisb., Schwanb., Selg., Stenden, Wainsel, Wandsen): darbus veikt LP. IV, 145. nevarēs darāmuo darbu veikt VI, 435. darbs vienā nāktī veicams VII, 1320, durakam nācies mājas kuopu veikt VI, 345. guodam veikuši... uzde̦vumu Stari III, 34. mednieks zin, kâ lapsu veikt JR, III, 33. Sprw.: divi ir lāci veic Br. sak. v. 592. salielījies ar gudrību viņu veikt LP. V, 97. aizsteidzies ar bīstaragu sumburu veikt 346. varēju puišus veikt BW. 2939. pruotu sāpes veikt Rainis Gō"tes dzeja 27. ilgi viņš ar tuo muocījās, bet... nevarēja veikt Vēr. II, 907. nevaram paši vis tik daudz veikt Kaudz. M. 41. dažs vēl divi gadi pēc tam nav varējis veikt mērnieku laiku miltu un salde̦numu 6. man beigtais un veiktais (beim Kartenspiel) Etn. I, 83. Refl. -tiês,
1) gedeihen
BI. (mit eĩ ), PS. (mit èI ), gelingen, guten Ausgang, Fortgang haben, vonstatten gehen U.: veicās (Var.: suokas) manai māmuliņai, man, meitiņai, neveicās BW. 6889, 4 var. man veicās ruoku darbs 7276. ar tām tautu me̦lnacēm nešķīrās, neveicās 312, 2. darbs vedās un veicās Etn. IV, 105. priekšdarbi veiknšies brangi LP. VII, 374. tev ar liniem veiksies 229. kâ ar ganīšanu veicas IV, 101, saimniekam... dzīvē neveicies VI, 49, valuoda veicās Kaudz. M. 79. ar valuodām visai neveicās Smilga Aizsnig. ceļi 22. vēžuošana negribējuse lāgā veikties LP. III, 103. lai aitas labi veicas BW. III, 1, S. 17. spirgtāk atkal veicas iet JR. V, 103;
2) ringen, kämpfen:
tu ar šuo veikties gribi Zbiór XVIII, 490. veikdamies ar raganām Pas. III, 384 (aus Bikava). Subst. veikšanâs, Gedeihen, Fortgang U. Nebst veikls und vīkt "gedeihen" zu li. vikrùs "munter", véikus "geschwind", viẽkas "Lebenskraft" u. a., serb. vȉjek "Lebenszeit", got. weihan "kämpfen", an. veig "Kraft", ahd. weigar "sich widersetzend", ir. fichim "kämpfe", lat. vīcī "habe gesiegt", peruicāx "hartnäckig", (nach W. Schulze Quaest. ep. 495 1 und Bechtel Lexil. 132) gr. οὐχ ἐπιειχτός "unbezwinglich" u. a., s. Trautmann Wrtb. 339, Walde Vrgl. Wrtb. I, 232 f., Stokes Wrtb. 279, Fick Wrtb. III 4 , 408, Güntert Der ar. Weltk. 138. Anders (zu vīkne, vīcinât u. a.) Persson Beitr. 85 und Iľjinskij PФB. LXXVI, 244.
Avots: ME IV, 524, 525
1) gedeihen
BI. (mit eĩ ), PS. (mit èI ), gelingen, guten Ausgang, Fortgang haben, vonstatten gehen U.: veicās (Var.: suokas) manai māmuliņai, man, meitiņai, neveicās BW. 6889, 4 var. man veicās ruoku darbs 7276. ar tām tautu me̦lnacēm nešķīrās, neveicās 312, 2. darbs vedās un veicās Etn. IV, 105. priekšdarbi veiknšies brangi LP. VII, 374. tev ar liniem veiksies 229. kâ ar ganīšanu veicas IV, 101, saimniekam... dzīvē neveicies VI, 49, valuoda veicās Kaudz. M. 79. ar valuodām visai neveicās Smilga Aizsnig. ceļi 22. vēžuošana negribējuse lāgā veikties LP. III, 103. lai aitas labi veicas BW. III, 1, S. 17. spirgtāk atkal veicas iet JR. V, 103;
2) ringen, kämpfen:
tu ar šuo veikties gribi Zbiór XVIII, 490. veikdamies ar raganām Pas. III, 384 (aus Bikava). Subst. veikšanâs, Gedeihen, Fortgang U. Nebst veikls und vīkt "gedeihen" zu li. vikrùs "munter", véikus "geschwind", viẽkas "Lebenskraft" u. a., serb. vȉjek "Lebenszeit", got. weihan "kämpfen", an. veig "Kraft", ahd. weigar "sich widersetzend", ir. fichim "kämpfe", lat. vīcī "habe gesiegt", peruicāx "hartnäckig", (nach W. Schulze Quaest. ep. 495 1 und Bechtel Lexil. 132) gr. οὐχ ἐπιειχτός "unbezwinglich" u. a., s. Trautmann Wrtb. 339, Walde Vrgl. Wrtb. I, 232 f., Stokes Wrtb. 279, Fick Wrtb. III 4 , 408, Güntert Der ar. Weltk. 138. Anders (zu vīkne, vīcinât u. a.) Persson Beitr. 85 und Iľjinskij PФB. LXXVI, 244.
Avots: ME IV, 524, 525
verveļāt
verveļât Meiran, -ãju, ver̂veļuôt Saikava, = vervelêt 1, undeutlich sprechen: kuo tu verveļuo, bulduruo, dulburuo! Celm.
Avots: ME IV, 543
Avots: ME IV, 543
žeburs
že̦burs,
1) = žuburs, ein ästiger Pfahl, ein verzweigter Ast Wid., Fehteln, Kreuzb., Raiskum, Ramdam, Uogre, (že̦burs) Ekau, Grünw.; ein gabelförmiger Zweig LKVv.; "ķirpas miets" Lubn.: ieraudzīja uz lauka pame̦stuos že̦burus A. XXI, 550;
2) ein Quirl
Drosth., Ekau, Grünw., Gr. - Sessau, Segew.; 3) "ein unverträglicher Mensch" Nötk.
Avots: ME IV, 800
1) = žuburs, ein ästiger Pfahl, ein verzweigter Ast Wid., Fehteln, Kreuzb., Raiskum, Ramdam, Uogre, (že̦burs) Ekau, Grünw.; ein gabelförmiger Zweig LKVv.; "ķirpas miets" Lubn.: ieraudzīja uz lauka pame̦stuos že̦burus A. XXI, 550;
2) ein Quirl
Drosth., Ekau, Grünw., Gr. - Sessau, Segew.; 3) "ein unverträglicher Mensch" Nötk.
Avots: ME IV, 800
žuburains
žuburaîns Dunika, Frauenb., Gramsden, žubuŗaîns Rutzau, žuburaîns Grünw., Ruj., PS., Siuxt, Warkl. u. a., ästig St., U.; zackig U.: liels, ve̦cs, žuburains uozuols Aps. VII, 26. audz, liepiņa, žuburaina (Var.: žuburuota!) BW. 11631. žuburainu (Var.: žuburuotu) kruoni ne̦s 24221, 1. žuburaina kančukliņa 23332, 2 var. žuburaina ābele FBR. XII, 16. briedim žuburaini ragi Frauenb. piekraste ļuoti žuburaina Konv. 15. ar žuburaiņiem (mit einem Zweigmuster versehen) audumiem Alm. žuburaina zeģene Grünw.
Avots: ME IV, 828
Avots: ME IV, 828
žuburarkls
žuburāts
žuburis
I žuburis Meiran, Pankelhof, Rutzau, Saikava, Siuxt, Zvirgzdine, žuburs C., Trik., Wandsen,
1) die Gabelung eines Baumes
(žuburis) Gramsden, Kurs., Schibbenhof, (žuburs) U., Ekau, Grünw., Iw., Schujen; die Gabelung Lennew. (žuburs);"čačis" Sessau (žuburis); ein Baumstamm mit gestutzten Ästen (žuburs) Stenden, Wandsen; der vom Baum abstehende Ast (žuburs) St., U., Schibbenhof; ein Zweig Usmaiten (žuburs); "ein Knast" L.; "zarains kuoks"(žuburis) Amboten, Schwarden, Sessau, (žuburs) Serben; "saaudzis kuoks"(žuburis) Selb.; eine ästige Stange, die zum Aufschichten, Trocknen von Klee und Getreide dient (žuburis) Burtn., Erlaa, Horstenhof, Kegeln, Lems., Lubn., Luttr., Selsau, Smilt., Trik., Wolmarshof, (žuburs) U., Plutte 32; der Ast eines Gerätes (z. B. einer Mistgabel) Grünw., Stenden (žuburs); ein Quirl (žuburs) C.; der Ast des Hirschgeweihs (žuburis) Frauenb.: tur uzauga kupla liepa deviņiem žubuŗiem, devītā žuburī ze̦lta puķe galiņā BW. 33625, 13. aug, bērziņ(i), žuburuos! 11631, 3. es pacēlu vaiņadziņu... devītā žuburā 8640 var. viju vaiņadziņu,... pietrūkst viena žuburiņa..., te̦ku ruožu dārziņā 13435. kuniņas aste, us trim žuburiem izžuburuota 20422, 2. palīdz sasniegt pirmuo žuburu! gan es tad tapšuot kuokā Krilova pas. 49. viņš nesa linsē̦klu ķirpai žuburus Poruk MWM. v. J. 1896, S. 789. zvejnieki ar žuburiem apkrāvušies LP. VII, 1299. viņa ierauga dažus... zvaigžņu žubuŗus un žuburīšus (Gestirne, Sternbilder), kuŗus zin saukt vārdā Janš. Līgava I, 354. zaru žuburs (= punduris) Dunika. makšķerēt upes žuburā Stenden. pļavas žuburs ebenda;
2) das Degengefäss
(žuburs) Bergm. n. U. In der Bed. 1, wenn von der Bed. "Ast" auszugehen ist, vielleicht identisch (als "Strahl", s. oben die Notiz zu zars) mit žuburis II.
Avots: ME IV, 828
1) die Gabelung eines Baumes
(žuburis) Gramsden, Kurs., Schibbenhof, (žuburs) U., Ekau, Grünw., Iw., Schujen; die Gabelung Lennew. (žuburs);"čačis" Sessau (žuburis); ein Baumstamm mit gestutzten Ästen (žuburs) Stenden, Wandsen; der vom Baum abstehende Ast (žuburs) St., U., Schibbenhof; ein Zweig Usmaiten (žuburs); "ein Knast" L.; "zarains kuoks"(žuburis) Amboten, Schwarden, Sessau, (žuburs) Serben; "saaudzis kuoks"(žuburis) Selb.; eine ästige Stange, die zum Aufschichten, Trocknen von Klee und Getreide dient (žuburis) Burtn., Erlaa, Horstenhof, Kegeln, Lems., Lubn., Luttr., Selsau, Smilt., Trik., Wolmarshof, (žuburs) U., Plutte 32; der Ast eines Gerätes (z. B. einer Mistgabel) Grünw., Stenden (žuburs); ein Quirl (žuburs) C.; der Ast des Hirschgeweihs (žuburis) Frauenb.: tur uzauga kupla liepa deviņiem žubuŗiem, devītā žuburī ze̦lta puķe galiņā BW. 33625, 13. aug, bērziņ(i), žuburuos! 11631, 3. es pacēlu vaiņadziņu... devītā žuburā 8640 var. viju vaiņadziņu,... pietrūkst viena žuburiņa..., te̦ku ruožu dārziņā 13435. kuniņas aste, us trim žuburiem izžuburuota 20422, 2. palīdz sasniegt pirmuo žuburu! gan es tad tapšuot kuokā Krilova pas. 49. viņš nesa linsē̦klu ķirpai žuburus Poruk MWM. v. J. 1896, S. 789. zvejnieki ar žuburiem apkrāvušies LP. VII, 1299. viņa ierauga dažus... zvaigžņu žubuŗus un žuburīšus (Gestirne, Sternbilder), kuŗus zin saukt vārdā Janš. Līgava I, 354. zaru žuburs (= punduris) Dunika. makšķerēt upes žuburā Stenden. pļavas žuburs ebenda;
2) das Degengefäss
(žuburs) Bergm. n. U. In der Bed. 1, wenn von der Bed. "Ast" auszugehen ist, vielleicht identisch (als "Strahl", s. oben die Notiz zu zars) mit žuburis II.
Avots: ME IV, 828