Paplašinātā meklēšana

eicā! (Var.: eisa!), Interj., beim Anrufen gebraucht BW. 19879, 1.

Avots: ME I, 566

aîcinât, -u, oder -ãju, -ãju, laden, rufen: palīgā aicināt, zu Hilfe rufen; pie galda aicināt, zu Tisch bitten; dievs aicina mūs pie sevis; pie tiesas aicināt, vor Gericht fordern. Refl. - -tiês, sich einladen: draugi nuorunājuši viens uotru aicināties savās kāzās. Subst. aicinãjums, die Aufforderung, der Ruf, die Einladung; aicinâtãjs, -ãja, der Einladende: mēs pateicāmies aicinātājam par ieaicinājumu; aicinâšana, der Akt der Aufforderung: kas nu tā par aicināšanu! Fordert man denn seine Gäste auf diese Weise auf? [Ableitung von ai (in Pēter, ai!)? vgl. vaicāt "fragen" zu vai. Oder mit Bezzenberger BB. XVI, 248, Fick Wrtb. I ^4, 345 u. a. zu gr. αιχάζει· χαλεῖ Hesych.?].

Avots: ME I, 12

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.

Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.

Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, _1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, _5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, _2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, _1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, _5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, _3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.

Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.

Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17

‡ àiztèikt,

1) a. labu vārdu par uotru, Fürsprache für jem. einlegen;

2) a. priekšā, vorsagen:
a. uotram kuo priekšā. Refl. -tiês, einige Worte äussern: viņš tâ aizteicās un apklusa Adl., Golg., Schwanb.

Avots: EH I, 57

‡ atraidîgs, ablehnend, zurückweisend: atbildēja atraidīgā balsī Kaudz. Jaunie mērn. laiki III, 25, strauji un atraidīgi atteicās ņemt ebenda IV, 158.

Avots: EH I, 160

atsar̂gam: tuos saimniece teicās... glabājam a. Janš. Līgava II, 272.

Avots: EH I, 163

attèikt, intr., tr., antworten, erwidern: tad vārdiņu vien atteica:"lai nāk pati valkātāja" BW. 13595, 10;

2) (ar dievu) atteikt, Lebewohl sagen:
ve̦lns nuozuda, kā atvarā, ar dievu neatteicis Treum. ve̦lnam vajadzēja miegam atteikt LP. VII, 1170;

3) das Gelernte aufsagen:
vai tu vēl nenāksi skuoluotājam atteikt B. Vēstn. Refl. -tiês, absagen, ablehnen, sich lossagen: Liena atteicās dzert Kaudz. M. vai atteikties nuo nākuotnes pagātnei? Vēr. II, 207.

Avots: ME I, 204

‡ atveiktiês "?": stāstīšanas brīži nenāca ik˙katru vakaru, bet vienīgi... kad krusttē̦viem prāts atveicās bezrūpīgs un jautrs Kaudz. Atmiņas I, 74.

Avots: EH I, 179

-dẽšu: jūs, bē̦rni, teicāt, ka jau visas uogas nuolasītas, un te nu es re̦dzu, ka ve̦se̦la rinda krūmu (uogulāju) tâdẽšu Gr. - Sessau, so wie vorher (d. h., die Beeren sind dort gar nicht abgelesen).

Avots: ME I, 464

druopsts, die Beute, ein Fang, ein Fischzug: šuorīt biju zvejuot; labi veicās, dabūju labu druopstu (= luomu). nuo tē̦va mantības viņam atlēcās liels druopsts Caunīte. [Vgl. druopstala und poln. drapiež "Raub."]

Avots: ME I, 507

gàužs, [gaũžs Dunika],

1) kläglich, jämmerlich, herb, bitter:
gana man gaužu dziesmu, pati gaužu neraudāju BW. 132. duos dēliņš gaužus vārdus 3343 var. raudāt gaužas asaras od. gaužām asarām, bittere Tränen vergiessen. mutīti nuomazgāju gaužajās (Var.: gaudajās) asarās BW. 8084. gauža sē̦rga, eine schwere Krankheit Manz. [muocība tik gauža Glück Jerem. 15, 18;

2) inständig, intensiv
U.: gauža lūgšana];

3) gut:
tas jau man tas gaužākais, das ist ja für mich das Beste Salisb. [gaužāks"labāks, tre̦knāks" Allendorf]. - Adv. gàuži,

a) klänglich, jämerlich, erbärmlich, bitter:
atradu māsiņu gauži, žē̦li raudājam BW. 13730, 40. gauži žē̦luojās pēc sava dē̦la Dīc. I, 36. [gauži lūgt, flehentlich biten U.] mani gauži rāja BW. 10233. rej, sunīti, gana gauži 14463. nu man žē̦l, nu man gauži (Var.: gaudi, gaud) 13713;

b) intensiv, sehr:
gauži liels, mazs, stiprs, jauks, laimīgs, laipns, sehr gross, klein, stark, schön, glücklich, freundlich. gauži liels vīrs, kas gauži daudz ē̦d LP. VI, 436. Ebenso hat gauži vor Verben die ursprüngliche Bedeutung in der Volkssprache, zuweilen auch in der Schriftsprache verloren: gauži priecājuos, ich freue mich sehr. viņš man gauži par tuo pateicās Purap. Dārta viņam gauži patikusi Aps. pašas gauži gavilēja Ltd. 2767. Vgl. gauds.

Kļūdu labojums:
neraudāju = nedziedāju
3343 = 3343 ¹ var.
8084 = 8087, 6;
13730, 30 = 13730, 40

Avots: ME I, 614

iztèikt, Refl. -tiês, ‡

5) sich für etw. ausgeben:
izteicās liets dakteris Pas. VIII, 364; ‡

6) = izliẽlîtiês Auleja: izteicies - slikt būs! ‡

7) nach Herzenslust, zur Genüge sich unterhalten, schwatzen
Salis: meitieši, sagājuši kuopā, nevar vien i. KatrE.; ‡

8) "?": es ar viņu gribēju i. (iztikties) Zaravič.

Avots: EH I, 488

iztèikt (li. išteĩkti), tr.,

1) aussprechen:
izteiktu vārdu vairs nevar atņemt. viņš nevar ne vārda izteikt LP. VII, 1;

2) aussagen, erzählen, erklären, auseinandersetzen, ausplaudern:
patiesību. kuŗš pirmais izteic, tam taisnība. izteici, kādēļ tev jāraud LP. IV, 168. neizteici visu paduomu IV, 71. izvilka rausi tik gardu, ka ne˙maz izteikt V, 280. viņš visu izteic, kuo tam pateic. teic, māsiņ, neizteic, visus ļaunus tautas vardus! BW. 13758. kuo teicu, tuo izteicu (atbild tādam, kas prasa: "kuo teici?");

3) herausstreichen, rühmen, preisen:
tautas manu augumiņu pirms izteica, pēc vainuoja BW. 8944. tautietis, mani pre̦cē̦dams, izteic savu dzīvuošanu 25950, 2. mana paša kājas, ruokas izteiks manu tikumiņu 6878. neteic mani, māmuliņa, es negribu izteicama BW. piel. ² 6878. Refl. - tiês,

1) sich aussprechen, erklären, zu verstehen geben:
tâ visi izteicās Alm.;

2) sich ausdrücken:
tu pruoti smalki izteikties Seib.;

3) unwillkürlich ausgesprochen werden, entfahren:
tas man tik tâ izteicās. ka tu esi muļķis, man tik tâ izteicās Purap.;

4) vergeblich reden, tauben Ohren predigen:
tē̦vs gan izteicās, kur viņš (dē̦ls) tāds muļķis ies, bet dē̦ls aizgāja LP. VI, 406.

Kļūdu labojums:
VII, 1 = VII, 132

Avots: ME I, 816

[izveikt (li. išveĩkti), zustandebringen, beenden Wid.] Refl. - tiês, gelingen, von statten gehen, Gewandtheit, Geschick haben, guten Fortgang haben: izveicās man dziedāt, izveicās runājuot BW. 415. izšķīrās man darbiņš, izveicās valuodiņa 17317. nee̦suot ne˙kad ar luopiem izveicies Etn. II, 37.

Avots: ME I, 826

kurinât [od. kurīt L. (li. kurinti Liet. pas. IV, 263)], kũrinât Rutzau, N. - Bartau, tr.,

1) heizen:
krāsni, pirti. Sprw.: ne katrs, kas pirtī dzimis, māk pirti kurināt ;

2) viel rauchen:
cigārus, pīpi,

3) fig., anfachen, stiften:
nemierus Kundz. Subst. kurinãjums, die Heizung ; kurinâšana, das Heizen: kurinâtãjs, f. -ja, der Heizer, die Heizerin: ļaudis pateicās kurinātājai par pirts kurinājumu.

Avots: ME II, 322

‡ nùoblīkšķinât, knallen, schallen machen (perfektiv); (fig.) erschiessen: tev viņu (= sluoku) maz paveicās n. Ērglis Pel. bar. vectēvi 87.

Avots: EH II, 32

nùoplãtît, ‡ Refl. -tiês,

1) "?": gudrie brāļi nuoplātījās vien Pas. VI, 380; ruokām vien n. Dunika, die Arme ausbreiten;

2) sich aufsperren
Stenden: mutes nuo brīnumiem nuoplātījās vien;

3) breit aufleuchten
Stenden: rūsa jau nuoplātījās; būs pē̦rkuons;

4) sich prahleu
(perfektiv): viņš gan mums teicās saduot, bet nuoplātījās vien Heidenfeld.

Avots: EH II, 75

nùotèikt, ‡ Refl. -tiês, beteuern P. Alunāns: viņš nuoteicās rīt atnākt Heidenfeld, Meselau, Sessw.

Avots: EH II, 100

‡ pagruôzt KatrE., = padràudêt: viņš mun pagruoze (teicās kuo ļaunu padarīt). Refl. -tiês "piedraudēt" Ar.: viņš pagruozās man kuo ļaunu.

Avots: EH II, 135

pãrtèikt,

2): falsch aussprechen
Oknist: es pārteicu vārdu (vgl. ME. III, 182 unter pãrtèikt(ies)). Refl. -tiês: man pārteicās Oknist, ich habe mich versprochen.

Avots: EH XIII, 214

pìetèikt,

1) ansagen, einschärfen, auftragen, anbefehlen:
es pieteicu (Var.: piesacīju) māsiņai, tāli ganu nevadīt BW. 13399. kungs pieteicis, lai rakdami ne vārda nerunājuot LP. V, 398. sievām jāpaliekuot mājā, - saimnieks tâ e̦suot pteteicis IV, 71: vepris... pieteica, ka lai ne˙kuo neaiztiekuot VI, 1, 246;

2) melden, anmelden:
meita gāja pieteikt viņu, kundzei. Refl. -tiês, sich anbieten; sich melden: vecītis pieteicās par krusttē̦vu. pēc precībām brūtgāns un brūte brauca pie mācītāja pātaruos, t. i. pieteikties, lai tiktu uzsaukti BW. III, 1, 9. pieteikties pie dievagalda, sich zum Abendmahle melden U. Subst. pieteikšana,

1) das Ansagen, Einschärfen:
ja jūs manu pieteikšanu klausīsiet, tad jums nauda ne˙kad netrūks Dīcm. I, 41;

2) das Melden;
pìetèikšanâs, das Sichmelden; pìetèikums,

1) das Angesagte;

2) das Angemeldete, die Meldung;
pietèicẽjs,

1) wer ansagt, einschärft;

2) wer (an)meldet.

Avots: ME III, 303

pìevèikt, tr., bewältigen, bemeistern, mit jem. oder etw. fertig werden: stiprākais pieveiks vājākuo juo˙pruojām Stari II, 323. trīs balsis pieveica vienu Citu t. r. XIV, 80. kamē̦r nuokavē̦tuos darbus pieveikšuot Vēr. I, 1155. Refl. -tiês,

1) passen, anstehen:
pin, māsiņa, ruožu kruoni, tas tev skaisti pieveicās (Var.: piede̦ras ) ! BW. 5810. labāki jau pieveicas mazais skulbenis: tas tik mīlīgi aicina kauliņus dusēt Janš. Dzimtene IV, 214;

2) sich anpassen:
priekšgājējiem šai jāpieveicas Pūrs III, 87.

Avots: ME III, 309

rats (li. rãtas, ir. roth "Rad", ai. rátha-ḥ "Wagen"),

1) das Rad;
Plur. rati, Demin. auch ratutiņi BW. 18005, 2, verächtl. rateļi,

a) die Räder,

b) der Wagen:
Sprw. skrien od. šķuobās kâ rats uz vienu un uotru pusi. tas iet visur līdza kâ piektais rats (gew.: ritenis). kâ priekšrati, tâ pakaļrati. juo ratus smērē, juo viegli te̦k. augsti, lē̦ze̦ni rati, hoher, niedriger Wagen; vienztrgu, divzirgu (divjūgu) rati, Ein-, Zweispännerwagen; līķa rati, der Leichenwagen; jumta rati, ein gedeckter Wagen: pūrvedi, kur jumta rati? lai māsas pūriņu nerasināja! BW. 16391. dzirnavu rats, das Mühlrad: spuoks... ielēca ūdenī, zem dzirnavu rata JK. V, 1, 47. luoku rats U., ein Rad aus einem Stück; gabalu rats U., ein Felgenrad, ratu gabali, die Felgen; dze̦lzu rati, mit Eisen beschlagene Räder U. laika rats, das Zeit-, Ewigkeitsrad R. Sk. II, 6. rats jāiegriež atkaļ ceļa iezēs R. Sk. II, 6. meiteni rateļuos vizinājis LP. VI, 844. maniem dzīves ratiem pārlūza ass JR. V, 110. - ratu beņķis U., die Felgenbank; ratu kakls od. stabs, ein Galgenschwengel U.; rata kalns, eine Anhöhe, auf der Verbrecher ans Rad gebunden wurden; ratu maule, das Innere der Radbüchse; ratu rumba,

a) die Radbüchse;

b) Schimpfwort: kuo tu rūci, ratu rumba? tev jau lāga neskanēja! BW. 875, 1; ratu spieķi, die Radspeichen;

2) iet, skriet, dzīt, nest ratā, pie rata, pa(r) ratu, uz ratu, an den Galgen, zum Henker, Teufel, Kuckuck gehen, jagen:
ej pie rata od. uz labu ratu! geh an den Galgen! U. skrej ratā! Purap. skrien kač (für kauču, kaut) ratā! laufe meinetwegen in die Hölle! Kl. ej ratā! man pašam paduoma diezgan Laud. visus aizdzīt pie rata A. XI, 829. aiztriekt tādus pie rata! A. v. J. 1897, S. 529. ja vēlreiz kaut kuo izdarīsi, tad zini, ka aiztriekšu pie rata MWM. VI, 193. "pie rata"! (zum Henker!) tâ valdnieks dusmīgi sauc A. v. J. 1897, S. 378. lai tas skrien vai par ratu A. v. J. 1896, S. 94. lai viņš iet pa ratu! Poruk. lai aiziet visas trīs par ratu Neik. uzteica dienastu un aizdzina par ratu LP. VII, 1192. aiznest pa ratu, sehr weit wegschaffen Celmiņ. aiznest tirguotāju pa ratu LP. VII, 763. zirgs aizskrien uz diezin kādu ratu VII, 976;

3) greizie (auch līķu Grünh.) rati, der grosse Bär (Gestirn):
viņas teicās nepazīstam vairāk zvaigžņu, kâ . . . sietiņu un greizuos ratus ar viņu gaŗuo, līkuo treili Janš. Dzimtene V, 174;

4) "die geraden oder gebrochenen Erhöhungen im Gewebe"
Ar., das Muster, die Art des Gewebes Jürg., "aude̦kla izskats, skatuoties uz tuo, kâ krustuojas dzijas" Mar. n. RKr. XV, 132: cūku rats Mar., unebenes, karriertes, dem Schweinsleder ähnliches Gewebe Sessw., Erlaa. vadmala nav labi ve̦lta: rats vēl re̦dzams Jürg. svārku ratā aust AP. smalku ratu vilnainītes BW. 14300. vienkārtnis e̦suot tāds aude̦kls, kuŗa rats e̦suot vis˙vienkāršākais. - Hierher gehört vielleicht auch das bei U. angeführte Sprw.: nu ir nuo rata ārā Seew., er ist aus der Art geschlagen, trägt sich unmodisch. Nebst lat. rota, and. rath "Rad" wohl zu alr. rethim "laufe", le. retêt (s. dies) u. a.; s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 368, Meringer IF. XVII, 110, Trautmann Wrtb. 238.

Avots: ME III, 480, 481

I riẽteklis,

1) der Abendstern:
viņas teicās nepazīstam vairāk zvaigžņu, kâ tikai vakariem rietekli, rītiem ausekli... Janš. Dzimtene V, 174. tur rieteklis caur kuokiem mirdz Apsk. v. J. 1903, S. 438, rieteklis un mēnesis nav vieni MWM. XI, 259;

2) die Abendröte:
šis sapnis mani kâ rìetekļa ² spārniem aizne̦s pruojām nuo pasaules Aps. II, 30.

Avots: ME III, 549

sasvèikt, tüchtig durchprügeln Golg., Gr.-Buschhof. Refl. -tiês, sich begrüssen: tie sasveicās ar galvām De̦glavs Rīga II, l, 259.

Avots: ME III, 752

satèikt,

1) intr., (viel) sagen, erzählen, behaupten
(perfektiv) Spr.: jūs man sateicāt tik daudz, ka tuo pārduomājuot paies man viss mūžs Veselis Tīrumu ļaudis. sultāns saliedzis dažādi sateikdams: dzērējs e̦suot, kārtis spēlējuot... Janš. Dzimtene ² II, 365. tie sateikuši kungam, ka muļķītis lielījies riju izkult LP. VI, 653;

2) tr., stark loben
Spr. Refl. -tiês, um die Wette prahlen: div[i] bagāti sasateice (= sateicēs; Var.: sadzīrās, lielījās, saderēja) saltu ziemu pārdzīvuot BW. 27957, 4.

Avots: ME III, 761

sātns: auch (mit à ² ) Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 73, 1): auch (mit à ² ) Kaltenbr., Nerft, Sonnaxt: staks ir s. ēdiens Sonnaxt. pīrāgs diezgan s. ebenda. nav sātna maize Kaltenbr. ieēd nesātnu, negribas vis dzert; ieēd sātnu - dzert vien gribas Sonnaxt;

2): viņš ... atteicās nuo dzīŗuošanas priekiem, palikdams ... s. visās dzīves lietās Vindedze 156. ar ... sātnu ... prieku Veselis Jaun. Ziņas 1940, № 100, S. 2;

3): auch (mit à ² ) Kaltenbr., Nerft; (fig.) liesmuojuošās, sātnās krāsās Veselis Cilv. sac. 88. ‡ Subst. sātnums,

1) die Nahrhaftigkeit, Kraft (einer Speise):
gards pīrāgs, aizleja diezgan klāt; kad cukurs dame̦sts vis, tad diezgan sātnuma, - dzert vien gribas Sonnaxt;

2) die Sattheit: (fig.)
pilnas ze̦mgaliskas vasaras sātnuma Veselis Cilv. sac. 88.

Avots: EH XVI, 473

sekt (li. sèkti) "folgen"), praes. se̦ku U., se̦cu Gr.-Buschhof od. sùoku, praet. secu U., Karls., seku od. sùocu,

1) tr., intr., folgen
U.; verfolgen; spüren, wittern (von Hunden, die dem Hasen folgen) U.: tie . . . jūsu . . . pē̦dām se̦k Plūd. pē̦das se̦c PS., Kl., Selsau, Saikava. mākuonis kāpj un kāpj, . . . un tumsa suok Rainis. jāse̦c ir marc bē̦guošs mērķis Vilhelms Tells 56. tāds neīstuo ceļu gan se̦c U. b. 8, 16. jau liduo, se̦kdama līķus, . . . Kaiva 42, 23. slikts suns nese̦c zaķam pē̦du AP., Smilt., Erlaa, Lub. - Part. praes. se̦kuošs, folgend: salauzumi ārstējami se̦kuošā kārtā (folgenderweise) . . . Etn. II, 161;

2) intr., impers., gelingen, vonstatten gehen:
ne man nakti miedziņš nāca, ne man dienu darbi seka Latv. Saule 1926, S. 409 (aus Kreuzb.). Refl. -tiês, gelingen, gedeihen U., vonstatten gehen: tavs darbs nese̦kas (auch in Neuenb., Dond., Nigr.) Manz. Post. II, 105. darbs suokas (auch PS., Ermes, Jürg., Arrasch, Kl., Gr.-Buschhof, Saikava, Selsau, Heidenfeld, Bauske, Siuxt, Selg.) nuo ruokas Wolm., Celm. darbs suocās (secās Ermes, Wolm., Saikava, Gr.-Buschhof) uz priekšu De̦glavs MWM. v. J. 1896, S. 666. ārstēšana suokas ātrāki Vēr. v. J. 1904, S. 419. tev suocās (prs.?); tev veicās Ld. 10821. lai secās, kam secās (Var.: suokas, veicās, šķīrās), man secās adīšana BW. 7284, 1. Subst. secẽjs (li. sekė˜jas), der Verfolger, der Nachspürende: nu nāk tavi dzinējiņi, tavu pē̦du secējiņi BW. 30482; se̦kums "die Förderung" L. Nebst sakstît pẽ̦dsaka zu ai. sácatē, gr. έ'πεται, la. sequitur "folgt", air. sechur "folge", av. haxman- "Geleite", la. socius "Gesellschafter", an. seggr "Gefolgsmann" r.

"spüren verfolgen" u. a., s. Потебня РФВ. XIV, 101 ff., Boisacq Dict. 269, v. d. Osten-Sacken IF. XXXIII, 257 f., Trautmann Wrtb. 254 f., Walde Vrgl. Wrtb. II, 476 f.; vgl. auch suoktiês.

Avots: ME III, 815

*sīkuolīte od. *sīkuolītis: aiz kuo liela neizaugu? teicās māte ielikusi sīkuotīšu šūpulī BW. 5298.

Avots: ME III, 854

šķir̃t (li. skìrti "scheiden"), šķiŗu, šķĩru,

1) scheiden, trennen, sondern
U., teilen: sarīdīju savus suņus, lai iet māte suņus šķirt BW. 15545, 9. es būt[u] sirdi pušu šķīris,... pussirsniņas tev ieduotu, pusi pats paturē̦tu 11121. brāļi šķīra tē̦va muižu 3762, 1. bē̦rnu nuo krūtīm šķirt, ein Kind entwöhnen U. vakar vista cāļus šķīra, šuodien mani māmuliņa BW. 2036; "atstāt audzēšanai jaunus luopus" Frauenb.: tā ir Mares laimē šķirta un audzē̦ta, un tuo viņa tur pat savu guovi Janš. Bandavā II, 14. tur (stallī) tu šķirsi guovis, vēršus BW. 25573. visu˙pirms šķīra luopus, guovis un aitas BW. III, 1, S. 29;

2) scheiteln
Brasche: šķiŗama adata St.;

3) ceļu šķirt, Platz machen:
šķiŗat ceļu, rūmējiet! dravenieka meitu veda BW. 18473, 6;

4) "aufhören machen":
šķirsim ļaužu valuodiņas Biel. 1006;

5) fördern, zu Ende bringen
U.; zuteilen: lai dievs jūsu ceļu šķiŗ, Gott lasse eure Reise gelingen U. šķir, dievs, celiņu, duod labu laimi! BW. 13520. dieviņš pats laimi škiŗ Biel. 1756. tā lieta netika galā, līdz kamē̦r tiesa tuo šķīra, bis das Gericht sie zu Ende brachte U. es tecēju laidarī sērdienei tiesu šķirt (Var.: duot, spriest) BW. 5019. Refl. -tiês,

1) sich entzweiteilen; sich trennen, scheiden
U., Abschied nehmen: šķiries pušu, tu zemīte, lai es lienu apakšā! BW. 8881, 2. kaut zemīte šķīrusēs zem manām kājiņām! 8530. šķiŗaties, lēpju lapas, lai iet zuosis e̦ze̦rā! Biel. 812. šķiŗaties, vapa vārti! Br. 413. pat˙laban tirgus šķīrās laukā Kaudz. M. 30;

2) gelingen
U., vonstatten gehn; zu Ende kommen U.; sich entscheiden: darbi viņai brīnum ātri un veikli šķīrušies Pas. IV, 271 (aus Ruj.). nešķiŗas man darbiņi, ne celiņa staigāšana BW. 6902. visu dienu talka pļāva, darbs ne˙kurpu nešķīrās 28509. tam šķīrās, tam vedās visādā darbiņā 10814. šķīrās man, veicās man... dziesmītē, valuodā 949. šķiŗas dziesmas, valuodiņa 1871 (Band I, S. 809). šķiries, mana valuodiņa, ar tautām runājuot! 7532. latviešu valuodā tam daudz labāki šķīrās nekâ vāciski Kundz. Kronw. 155. ceļš tevim šķiŗas pats Rainis Gals un sākums 46. līdz re̦dzē̦tu viņu likteni šķiŗamies Kaudz. M. 60. - Subst. šķir̃šana, das Scheiden, Trennen, Sondern, Teilen; der Abschied: kungs dara vieglu mūsu šķiršanu Gesangb. 392, 2; šķir̃šanâs, das Sichscheiden; der Abschied;. šķĩrums,

1) das einmalige, vollendete Trennen, Scheiden, Sondern, Teilen;

2) ein enger, (zum Durchgehen) unbesät gelassener Streifen im Saatfeld
Bauske: nācām... šurp pa rudzu šķīrumu Jaun. mežk. 146; šķĩrẽjs, wer scheidet, trennt, teilt; ein Schiedsmann, Schiedsrichter, der die Sache zu Ende bringt U.: vai tad šī kāda savedēja, šķīrēja R. Sk. II, 134. nav tiesu šķīrējiņa BW. 5019. uzņemties viņu starpā šķīrēju tiesneša luomu A. v. J. 1899. S. 155. Nebst skara zu r. ckopá "Haut", ai. apa-skara-ḥ "Exkremente", alb. har̄ "jäte aus", air. scaraim "ich trenne", scor "Gehege für abgespannte Zugtiere", ahd. sceran "scheren", scar(a) "Pflugschar", an. skor "Einschnitt" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 573 ff., Stokes Wrtb. 309 f., Zupitza Germ. Gutt. 154 f., Berneker Wrtb. 1, 126 und 147, Fick Wrtb. III ⁴ , 453 f., Boisacq Dict. 427 f.

Avots: ME IV, 45, 46

svèikt C., -cu,

1) begrüssen
U. ("selten"), grüssen Bauske, Bershof (mit eĩ), Bers.: tuo dziedādami sveica LP. VII, 328. kas mīļi tuos sveica Lapsa - Kūm. 166. gailis... jaunu rītu sveicis Treum. Sap. un sm. 29; grüssend herunterholen: cīrulīt[i]s... augstu skrēja dziedādams, zernē sveikdams vasariņu BW. 2645;

2) loben, rühmen
(mit èi) C., (mit èi ² ) Bers., Sessw.;

3) aufgeregt, hingerissen erzählen
(mit èi ² ) Golg.: kuo viņš labu sveica? was hat er Gutes erzählt? Celm.;

4) schelten
(mit eĩ) Bauske. Refl. -tiês, einander begrüssen: tie ar meitiņām mīlīgi sveicās Lautb. Niedr. Vidv. VIII, 96.

Avots: ME III, 1147

tèikt,

1): t. sprediķi, kādu vārdu Sonnaxt. viņš teice, ka neiešus Erlaa. pasakas t. (erzählen)
Frauenb., (über alles mögliche sich unterhalten) Salis, Seyershof. es tev ni˙kā nevaru t. (befehlen) Saikava. teicamais, a): auch Frauenb. t. tev ir, bet kad tev būtu tā darīšana! Siuxt; b) viņam jau vienmē̦r bij savs t. ("sakāms vārds") Siuxt. viņš tik teic savu teicamuo ("runu"); kas viņam par daļu? ebenda;

2): teicēm labu strēķi Saikava. mēs runājām par lìetu, bet viņi, sabāzuši galvas kuopā, teic tik! Erlaa. tik teic vien un pīpē, labību kuldami Seyershof; jā kreisā (scil.: acs) niez, tad teic Lttic. 85;

3): man tas teicami (sehr gut)
smeķēja Seyershof. šī maize nav vis tik teikta (gut geraten), ir pārāk mīksta ebenda. nav tik teikti (gut beschaffen) sivē̦ni ebenda. ābuoliņš nebij ne˙kāds teiktais (gut gewachsen) ebenda. labība tur nee̦suot ne˙kāda teikta Allend. Refl. -tiês,

1): viņš duomā bē̦rniem t. tas labākais Seyershof. nu teicēs viņi ar neduot pienu Sonnaxt. teicies, ka galva sāp! (dass dir der Kopf schmerzt)
Siuxt. teicās, ka varē̦tu (dass sie könnten) uogas duot Frauenb. t. vairs nevar BielU., kann nicht mehr sprechen (ist sterbenskrank); versprechen AP.;

2): teicēs - daudz zems e̦sus, luopu Auleja. Subst. tèikšana,

1): darba dienās ... teikšanām (zum Sichunterhalten)
tagad jau neatliek laika Blaum. Raksti II ⁵ (1939), 55; tèikums,

1): tu nuo mana teikuma (= sacījuma, ieteikuma) tuo slavē, bet pats ne˙kā nezini Seyershof. iešu tautu teikumam BW. 10806; tèicẽjs,

1): tas ir liels t. (runātājs, pasaku un dziesmu, dažādu nuotikumu stāstītājs) Seyershof;

2): ve̦lns sirdī teicējam BW. 8778.

Avots: EH II, 673

tèikt (li. teĩkti "fügen"; téikti "sagen"), -cu,

1) sagen, erzählen, berichten
U.: teic drīz, ka pēc neme̦luo! RKr. VI, 894. tukšas pasakas teikt Neik. 2. nabags aizgājis, ne ardievas neteicis LP. III, 41. tu man lielkungam neteiksi ceļa! IV, 81. viens nuo . . . viesiem teica priekša kādu garīgu dziesmu BW. III, 1, S. 44. ļaudis Andra māti teica meitā bijušu daudz mīlīgāku nekâ sievā Aps. II, 21. (ļaudis) teic, man sagt U. kuo labu teiksi? was hast du anzubringen? U. īsti nemāku teikt LP. III, 100, das weiss ich nicht recht (zu sagen). kādu vainu nu teiksit? BW. 13781, 7 var. kuo nu teikt, kuo būt? B. Vēstn. kuo tur teikt! LP. III, 18, was soil man da(zu) sagen! nevar teikt, da(ran) ist nichts auszusetzen: bija gan kre̦kli, - nevar teikt (es waren ganz gute Hemden), bet pēdelīša ze̦lta kre̦klam ne klāt LP. V, 277. (tâ) teikt, so zu sagen: kāds duņkis, teikt, par skādi nebūtu vis A. v. J. 1902, S. 296. - tèicamais,

a) die Redegabe; das Maulwerk:
tam cilvē̦kam labs teicamais Ahs. n. RKr. XVII, 58; Gr.-Sessau, kas uz runāšanu zīmējas, tad teicamais viņam . . . vare̦ns: jau puika gaduos visus uz muti veica nuost Janš. Dzimtene ² I, 130, sievai teicamais vaļā LP. VI, 885;

b) die Rede, Redensart:
vai es spēšu! - kas tas par teicamuo? LP. VI, 389;

2) sich unterhalten;
viņi jau kādu stundu teic Bers., Gr.-Buschh., Kl., Ruj., Salis, Selsau, Sessw.;

3) rühmen
U., loben, preisen Spr.: dievu teikt, Gott preisen U. Sprw.: katrs teic savu. lēlis teica savu balsi lakstīgalu nievādams Brīvzemnieks Mūsu taut. pas. I, 9. es neteicu tās meitiņas, kas dzied lūpas knaibīdama BW. 862. neteic manis, māmulīte! es teicama negribēju 6877. kas kaņepes šķiedru teica? 4715, 1. Jānis teica siena kaudzi, Jē̦kabs savu rudzu kaudzi 33060. teicams, lobenswert, rühmtich: vai, māsiņa, tas tev bija šīs vasaras teicamais (Var.: lielāmais)? BW. 21257, 4. teicamais tē̦va dē̦ls 21158, 1. tur bij jūsu teicamā 14403. dari pūru, teicamā! 7586. būšuot katrs nuo sava ve̦zuma kaut kuo teicamu pastradāt LP. IV, 158;

4) = pateikt, danken : teic dievam, tautu meita, . . . kas nuoņēma darba kules! BW. 22328. teic dievam, teic tē̦vam, kas (sc.: līgaviņu) dižanu audzināja! 21254. Refl. -tiês,

1) sagen; sich melden, sich zu etwas bekennen, etwas aussagen
U.: teicies māsiņa, kuo tautas darīja! BW. 23100. viņš teicies tuo nezināt, er behauptet, nichts davon zu wissen U. viņš teicas nākt, er verspricht zu kommen U., O.-Bartau. tu teicies (versprachst) mani ņemt. māsa ieikusies ve̦se̦la LP. VI, 767. viņš . . . nevar teikties e̦sam sevi šinī ziņā bez vainas Saul. JR. IV, 47. viņš uzvilka dūmu, teikdamies pa . . . neveselības laiku ne˙maz nee̦suot pīpuojis Janš. Bandavā II, 64. teicās, ka šis ejuot valsts amatuos Kaudz. M. 39. teicaties, ziemas svē̦tki, kur naksniņu gulējāt! BW. 33272, 1 var. pārvedīsim zirgu . . . un teiksimies mēs par atradējiem LP. IV, 152;

2) sich loben, preisen, rühmen:
teicies pate, brāļu , māsa, ja nevaid teicējiņa! BW. 3605. teicies pate, bārenīte! 4737. manas , pašas kājas, ruokas teiksies tautu dēliņam 6878 var. - Subst. tèikšana, !

1) das Sagen, Erzählen, Berichten;

2) die Redegabe, Beredsamkeit:
viņš tapa bērēs lūgts par izņēmēju, tādēļ ka viņam bija kuoša balss un laba teikšana Deglavs Vecais pilskungs 56;

3) das Loben, Rühmen, Preisen:
Sprw. kas labs, tas labs bez teikšanas JK. II, 263; tèikšanâs,

1) das (Aus)sagen;

2) das Sichrühmen;
tèikums,

1) das (einmal) Gesagte, die Aussage
U.: tu tici tādas teikumam? Janš. Precību viesulis 46. klausīš[u] laimes liegumiņu, ne ļautiņu teikumiņ[u] A. v. J. 1896, S. 512;

2) der Satz (in der Rede):
galve̦nais teikums, der Hauptsatz; palīga teikums, der Nebensatz;

3) das einmalige, vollendete Loben, Rühmen; das Lob;
tèicẽjs,

1) wer sagt, erzählt, berichtet; wer den Liedertext vorspricht, der Vorsänger:
tas tik teicējs, kam vārdi birst kâ krusas graudi Seibolt MWM, v. J. 1897, S. 761. kuoris ar teicēju jeb saucēju, vilcējiem un luocītājiem Vēr. v. 3. 1904, S. 557. viena dziesmu teicējiņā, uotra laba līdzē̦tāja BW. 292;

2) wer lobt, rühmt, preist:
lai man simts pēlējiņu, lai ne˙viena teicējiņa BW. 8587. Nebst tikt "gefallen", ticêt u. a. zu. li. tiẽkti "bereiten" (zur Bed. vgl. čech. praviti "richten, bereften, erzählen"), táikyti "mehrfach zusammenfügen", táikus "zusammenpassend", tìkras "recht", teiktis "geruhen" u. a., apr. teickut "schaffen", taykowuns "gemacht", tickint "machen" u. a. und (?) ahd. gidigan "reif, fest", s. Leskien Abl. 287, Fick Wrtb. III ^4, 184, Būga KSn. I, 100 ff., Buck AJPh. XXXVI, 133.

Avots: ME IV, 156, 157

tiķe̦ns U., Nigr., sicher, überzeugt: nee̦smu tiķe̦ns, ich bin nicht sicher, traue dem Frieden nicht Biel. n. U. vai tu esi jau tik tiķe̦ns, ka skuoluotājs viņu ņems? Janš. Dzimtenez I, 270. šūpulis izturēs, varat būt pilnīgi tiķe̦ni Dzimtene V, 261. nelaimīga viņa nav - par tuo e̦smu tiķe̦na 99. sieviņa teicās . .. nuosapņuojuse kruodzinieka nāvi un nu rītiem tiķe̦ni klausījās atskanam zvanu skaņas, bet velti! Bandavā II, 55. Wohl aus einem li. *tikinas (zur Bildung s. Le. Gr. § 149 a).

Avots: ME IV, 186

uztèikt,

1) aufsagen, hersagen:
uzteikt mācītājam baušļus;

2) (an)preisen, loben
U.: kâ jūs uzteic Janš. Līgava I, 225. skuoluotājs uzteica skuolē̦nus;

3) kündigen:
uzteikt līgumu. saimniece uzteica meitai. dievs... uzteica (sc.: ve̦lnam) dienastu un aizdzina LP. VII, 1192. Refl. -tiês, einander loben: biedri cits citu uzteicās. Subst. uztèikums,

1) das Lob
Wid.;

2) die Kündigung
Wid.

Avots: ME IV, 391, 392

I vaina (li. vaina "Fehler, Gebrechen" Lit. Mitt. IV, 219, V, 164, Bezzenberger BGLS. 336) AP., Gramsden, Ronneb., Ruj., Salis, vàina ² Kl., Nerft, vaina U., vaĩne Līn., Segewold, Serbigal, vàine ² Eversmuiža n. FBR. Vl, 37, Golg., Mahlup, Mar., Preili, Schwanb., Selsau, Zvirgzdine, *vaîna ² od. *vaîne ² Schlehk n. FBR. VII, 36; Rothof n. FBR. VIII, 133, vàiņa ² Gr.Buschh., Lös., Oknist, Prl., vaiņa BW. 16606 var.; 21988, 4 var.; Sussei n. FBR. VII, 140,

1) die Schuld, das Vergehen
Wolm. (vaĩna), St., U.; die Ursache U.: nerāj mani bez vainiņas! BW. 26818, 1. nesakait manas vainas (sagt nicht, dass ich schuld bin), ja ruozēm zari lūza! 6464. nuorāva žagars manu vainadziņu. žagariņa vainu devu, - sen tautieša ruociņā 5905. aiz kuo sievas neņemiet? pē̦rn sacīja miežu vainu (Var.: vaini), kāda vaina (Var.: vaine) šuoruden? 13781, 2. pē̦rn teicāt tādu vainu, ka miezīši neauguši; . . , nu liksim tādu vainu: apinītis neziedēja 13781, 3. augs pādīte, sapēs zuobi, duos vainiņu kūmiņām 1482, 2. mātes vaina pie mazā augumiņa (die Mutter ist am kleinen Wuchs schuld) BWp. 1713. kaķi putru apē̦duši. tī nebija kaķa vaine, tī bij paša aukļa vaine Mar. n. RKr. XVII, 104. tik vien varu vainas duot (Var.: rast, grìezt): neduod puisi klāt gulēt BW. 32847. ļaudis man vainu cēla, es par vainu nebē̦dāju 8599. kas pie mana augumiņa nezināmu vainu liek (wer mich verleumdet) 8519. allaž jau mana vaina (immer bin ich schuld) Plūd. Llv. 216. vainu uz citu griezt, die Schuld einem andern zuschieben U., einen andern in Verdacht haben L. Vasaraudzis liek visu Andŗa vainā (schiebt die Schuld an allem auf A.) Aps. Bag. radi 16. neliedzies ilgāk, ja esi pie vainas (wenn du schuldig hist)! Blaum. Pie skala uguns 44. vainā krist (schuldig werden) Kaudz. M. 317. Sprw.: kad vilks izsalcis, tad jē̦ram vaina Br. sak. v. 1421. slinkums ir nelaimes vaina (Ursache) Kundz. Kronv. 159;

2) das Gebrechen, der Mangel, der Schade
St., U.; der Fehler; die Krankheit (vaĩna) Ramkau: Sprw. uotra vainas acīs duras Br. sak. v. 1317. ta maza vaina LP. IV, 71. tā vaina tik liela nav, der Schade ist nicht eben gross U. kas vainas? wo fehlts? was gibts? worüber wird geklagt? U. kuo tu raudi, kas tev vainas (Var.: kas tev kait)? BW. 26864, 2. es nezinu, kas man vainis (sic!) 17720, 2 (aus Segewold). kas man vainas (rhetorische Frage) nedzīvuot pie bagāta saiminieka? balta putra, tīra maize 31092. kas man vainas (Var.: vainītes) nedzīvuot (Var.: kas kait man nedzīvuot), vainadziņa nevalkāt! 5264, 6. kas pašu austai drēbei par vainu (was fehlt dem hausgewebten Stoff, d. h. er ist gut genug)? Kaudz. M. 87. te jau žāvēšanas vaina vien ir Wolm., hier muss nur getrocknet werden. tur ir trumpējamā vaina ("ir jātrumpē") Kav. viņš brē̦c par vainām visādām, er klagt über allerlei Gebrechen U. Sprw.: vaina (die Krankheit) ne˙kad neiet gulēt, vienreiz nāk augšā Birk. Sakāmv. 37. kunga vaina - zemnieka veselība Br. sak. v. 555. tī vaine, ka ķēzī gultā Pas. VII, 434. kas aizkāris, tam vaina piesitusies LP. VII, 379. iekšīga vaina, eine innere Krankheit Ramkau. asins vaina (Konv. ² 200) od. sarkana vaina (U., Konv. ² 200) oder vaĩne Le. Leseb., das Blutharnen des Viehs. vasaras vaina, eine Art Krankheit: pret vasaras vainu varžu kurkuļi jāduod RKr. XII, 15;

3) die Wunde
(vaĩna) Dunika, Salis, St.: strutuojuoša vaina MWM. VI, 506. nāves vaina, tödliche Wunde BielU.; uguns vaina, Brandmal St. Zu slav. vina "Ursache, Schuld, Fehler"; vgl. Trautmann Wrtb, 344 f., Walde Vrgl. Wrtb. I, 230, Ehrlich Zur idg. Sprachgesch. 78. Apr. etwinūt "entschuldigen" beruht auf slav. vina, s. FBR. II, 12.

Avots: ME IV, 437, 438

vèikt (li. veĩkti "machen") C., Serbigal, Wolm., (mit eĩ ) Iw., Lin., (mit èi ² ) Bers., KatrE., Kl., Preili, Prl., Saikava, Sehren, (mit eî ² ) AP., Ruj., Salis, -cu, einen glücklichen Ausschlag erringen L.; ausrichten U.; besiegen, bezwingen U., Spr., bewältigen (unbek. in Dond., Dunilta, Oknist, Salisb., Schwanb., Selg., Stenden, Wainsel, Wandsen): darbus veikt LP. IV, 145. nevarēs darāmuo darbu veikt VI, 435. darbs vienā nāktī veicams VII, 1320, durakam nācies mājas kuopu veikt VI, 345. guodam veikuši... uzde̦vumu Stari III, 34. mednieks zin, kâ lapsu veikt JR, III, 33. Sprw.: divi ir lāci veic Br. sak. v. 592. salielījies ar gudrību viņu veikt LP. V, 97. aizsteidzies ar bīstaragu sumburu veikt 346. varēju puišus veikt BW. 2939. pruotu sāpes veikt Rainis Gō"tes dzeja 27. ilgi viņš ar tuo muocījās, bet... nevarēja veikt Vēr. II, 907. nevaram paši vis tik daudz veikt Kaudz. M. 41. dažs vēl divi gadi pēc tam nav varējis veikt mērnieku laiku miltu un salde̦numu 6. man beigtais un veiktais (beim Kartenspiel) Etn. I, 83. Refl. -tiês,

1) gedeihen
BI. (mit eĩ ), PS. (mit èI ), gelingen, guten Ausgang, Fortgang haben, vonstatten gehen U.: veicās (Var.: suokas) manai māmuliņai, man, meitiņai, neveicās BW. 6889, 4 var. man veicās ruoku darbs 7276. ar tām tautu me̦lnacēm nešķīrās, neveicās 312, 2. darbs vedās un veicās Etn. IV, 105. priekšdarbi veiknšies brangi LP. VII, 374. tev ar liniem veiksies 229. kâ ar ganīšanu veicas IV, 101, saimniekam... dzīvē neveicies VI, 49, valuoda veicās Kaudz. M. 79. ar valuodām visai neveicās Smilga Aizsnig. ceļi 22. vēžuošana negribējuse lāgā veikties LP. III, 103. lai aitas labi veicas BW. III, 1, S. 17. spirgtāk atkal veicas iet JR. V, 103;

2) ringen, kämpfen:
tu ar šuo veikties gribi Zbiór XVIII, 490. veikdamies ar raganām Pas. III, 384 (aus Bikava). Subst. veikšanâs, Gedeihen, Fortgang U. Nebst veikls und vīkt "gedeihen" zu li. vikrùs "munter", véikus "geschwind", viẽkas "Lebenskraft" u. a., serb. vȉjek "Lebenszeit", got. weihan "kämpfen", an. veig "Kraft", ahd. weigar "sich widersetzend", ir. fichim "kämpfe", lat. vīcī "habe gesiegt", peruicāx "hartnäckig", (nach W. Schulze Quaest. ep. 495 ¹ und Bechtel Lexil. 132) gr. οὐχ ἐπιειχτός "unbezwinglich" u. a., s. Trautmann Wrtb. 339, Walde Vrgl. Wrtb. I, 232 f., Stokes Wrtb. 279, Fick Wrtb. III ⁴ , 408, Güntert Der ar. Weltk. 138. Anders (zu vīkne, vīcinât u. a.) Persson Beitr. 85 und Iľjinskij PФB. LXXVI, 244.

Avots: ME IV, 524, 525

ve̦l˜ns (> dial. ve̦l˜ls),

1) Demin. verächtl. ve̦l˜nẽ̦ns, der Teufel:
Sprw. visi ve̦lni vienādi JK. II, 654. viens ve̦lns nav labāks par uotru 656. duod ve̦lnam pirkstu, viņš tev paņems visu ruoku RKr. VI, 967. bīstas kâ ve̦lns nuo krusta Br. sak. v. 1377, ve̦lns labāks nekâ ve̦lna kalps 1382. gaida kâ ve̦lns uz vērša ādas Kav. zils kâ ve̦lns Br. 536. viņš ir ve̦lnam rada RKr. VI, 969. ve̦lns mani apmānīja 976. viens ve̦lns, divi sātani Kav. latvietis latvieša ve̦lns Plūd. Llv. II, 236. tikkuo ļaudis sāk gulēt, te ve̦lns kājās JK. III, 74. ve̦lnu ķēniņš ar saviem ve̦lnēniem LP. VII, 787. tikkuo taurējis ve̦lna tauri, tūliņ saskrējuši ve̦lnē̦ni VI, 526. ja ve̦lnē̦ni stiprāki, tad tie dieva saimi izrauj pa durvīm ārā BW. V, S. 231. lai (ka 32) tevi deviņi ve̦lni! dass dich neun Teufel! Mag. XX, 3, 35. lai ve̦lns tevi parauj! hol dich der Teufel! rauj viņu ve̦lns! Kav. lai ve̦lns rautu tavu sirdi Biel. 1454. lai tad ar iet uz ve̦lna paraušanu! lasst uns mit der grössten Energie ans Werk gehn! Frauenb. ve̦lna sajāts, krank, siech, verstimmt Frauenb.: šuodien es e̦smu tāds kâ ve̦lna sajāts. kāds ve̦lns tevi atnesis ? Kav., welcher Teufel bringt dich her ? woher kommst du ? iegrūdīšuot... aunu... stiprā sālī un nepazīšuot ne ve̦lns (kein Teufel, keiner wird ihn erkennen) Kaudz. M. 47. ve̦lns viņu sazin (weiss der Teufel)! 37. ja tik visi e̦sat, tad deviņu vajaga būt, lai vai ve̦lns tuop par stenderi! 46. ja... ieies mācītāja ausīs, tad e̦sam tīrā ve̦lnā (dann sind wir in der Klemme) Kaudz. Izjurieši 40. tā ve̦lna malšana (das verfluchte Mahlen), tā man netika BW. 7972. kažuociņ..., tev tā ve̦lna grabēšana 20451, 1. pie ve̦lna, zum Teufel: kur, pie ve̦lna, jaunas meitas ? BW. 824. jauns teicās tautu dē̦ls, kas ve̦lns (wer, zum Teufel!) tevi jaunu deva! 22089 var. kuo, tē̦vs, teici savu dē̦lu ? kas ve̦lns viņu nezināja! 15602, 3 var. kas ve̦lns tevi vīru cēla ? 6177 var. kas, ve̦lns, man ilksi izrāvis ? LP. V, 387. kas, ve̦lns, lai tik ilgi gaida! Aps. VII, 14. kuo nu, ve̦lna, prasi (was, zum TeufeI, fragst du) ? A. v. J. 1892, S. 396. kuo, ve̦lna, jūs te dauzāties ? 397. māte raud, meita raud, kuo tās ve̦lna abas raud ? BW. 12042, 2 var. vedējiņi sabraukuši; kuo jūs ve̦lnu vedīsiet (wen, zum Teufel, werdet ihr führen) ? 16283, 1 var. kuo šī tur ve̦lnu dara (was, zum Teufel, macht sie da) ? Kav. lieli nāca lūkuoties; kāda ve̦lna (wozu, zum Teufel) mazi nāca ? BW. 11927. sievas jāja vedībās; kādu ve̦lnu (Var.: kāda ve̦lna) meitas jāja ? 16320, va ve̦lnu, cik lielīgs! Purap. Hum. 44. vai ve̦lns! kâ braukšu..., tâ izmainīšu (sc.: zirgu) kâ ve̦lnu Kaudz. M. 37. ve̦lna māte Br. 378, die Mutter des Teufels, die Teufelin Spr. veļu māte ar laiku palika par ve̦lna māti Pūrs I, 115. ve̦lna puika (Teufelsjunge)! Kaudz. M. 27. ve̦lna diedelnieks! ebenda. ve̦lna zinātājs L., wer mit dem Bösen Verständnis hat. ve̦lna bē̦rns LP. VII,160. ve̦lna dzēriens, Branntwein Frauenb.: tu nedzer tuo ve̦lna dzērienu, izdegs vēl iekšas! ve̦lna pulvēris, ein böser, jähzorniger Mensch Frauenb.: ar tādu nevar vis iesākt: tas ir gatavs ve̦lna pulvēris;

2) in Pflanzenbezeichnungen:
ve̦lna ābuols, datura Wid.; v. bārzda, Brunnenkresse (nasturtium R. Br.) RKr. II, 74; v. burkāns U., Mag. IV, 2, 155, = v. rutks; v. kuostiņi, Teufelsabbiss (scabiosa succisa) Mag. IV, 2, 26 und 76; v. ķe̦pa "= čūskenāji" Wid.; v. rutks, Wasserschierling (cicuta virosa) L., U., Brasche; v. sūds, assa foetida Wid.;

3) = velis I Etn. I, 48: ve̦lna mēnesis, laiks, die Geisterzeit U. Nebst li. vēlinas > veľnas (z. B. bei Bystron 32 und 52) > velnias "Teufel" zu velis I.

Avots: ME IV, 532, 533

vest (li. vèsti, apr. west, sl. vesti "führen"), ve̦du, vedu,

1) fahrend führen
U.; führen, leiten U. (eig. u. fig.): ve̦d me̦lnuo zirgu laukā LP. IV, 47. ķēvi ruokā vest Br. 245. vest pie (aiz Bauske, Dobl.) galvas Kaudz. M. 11. kur tu mani vedīsi? Etn. II, 70. Sprw.: ved, ved ve̦lnu pie krusta! (sagt man, wenn jem. sich wiederholt weigert, etwas zu tun) Br. sak. v. 1388. jau tuo puišu gana maz, ve̦d karā ve̦damuo BW. 12074. ve̦dat mani kur ve̦zdami, pār upīti neve̦dat! Biel. 798. irbīt[e] mani ceļu veda BW. 26524. tie mani diet neveda 24116. danci vest, einen Tanz anführen: danču vest! BW. 24089. vāverīte . . . ar meitām danci veda 2347. kura platu baru ve̦d (eine breite Schwade mähend vorangeht), tā ve̦d gudru valuodiņu (spricht klug) BW. 12120, 14. tu ved miesu un asini kapā Br. 37. priekšā vest, vorführen U. nelaimē vest, in Unglück bringen U. ļaunā vest Kaudz. M. 139. parādā vest Kav., in Schulden geraten machen. vini ve̦d uz taisnību Kaudz. M. 57. mūs dui veda ienaidā BW. 31149, 1. galā vest, abmachen Brasche. gaļu uz iesmi vest, Fleisch an den Bratspiess stecken Für. I (unter iesmis). - ve̦damais, das zu Führende, die Fuhre: sūtīja ar ve̦damuo (ve̦zumu) uz Rīgu LP. VI, 182;

2) (die Braut) führen; heiraten (von Seiten des Mannes)
U.: sievu vest U. vesti brauca vedējiņi, kuo tie veda, kuo neveda? tevi drīzi tautas vedīs BW. 12396. ve̦dama meita, mannbare Tochter U., ein mannbares Mädchen: gāja .. . precībās, kur zināja pieaugušu ve̦damu meitu BW. III, l, S. 25. ve̦damā (ve̦dama U.), die (zu führende) Braut: taisies, mana ve̦damā! Biel. 1267. ģērbies, taisies man[a] ve̦damiņa! 16873. ja ir laba ve̦damā, tad vediet sētiņā! BW. III, 1, S. 54. bārainīte ve̦damā BW. 5002 var. Refl. -tiês,

1) (für sich) führen:
viņš mani ve̦das līdzi, er fordert mich auf (beredet mich) mitzukommen Mag. XIII, 3, 66. ve̦lns vedīsies jāties LP. VI, 382. ej gulēt, tautu meita, vedies manu bāleliņu! BW. 24884. viņš tuos lika priekšā vesties Pas. II, 181 (aus Ob.-Bartau);

2) sich aufführen, sich betragen:
tikai tā dabūs, kura labi vedīsies Janš. Bandavā I, 76. tâ tu man daries un vedies, ka tu nesasildies! Janš.;

3) gelingen
U., von statten gehen; sich machen U.: tev ve̦das, dir gelingts U. tev šķīrās, tev vedās BW. 7151. viņam jau brīnum ve̦das,

a) er hat die Sprache in seiner Gewalt;

b) die Arbeit geht ihm von der Hand
Mag. XIII, 2, 65. Sprw.: kas labi grib, tam labi ve̦das Br. sak. v. 405. darbs vedās un veicās uz vis˙labākuo Etn. IV, 105. darbs šuodien neve̦das Dunika. kaimiņam darbi neve̦das: pinas un tinas vien Frauenb. dzīvē tiem laimīgi ve̦das LP. II, 43. brauciens brīnum vedies IV, 201, dē̦liem ve̦das brīnum ātri augt V, 42. bagātajam ... viss izdevās, visur vedās 307. ja man Rīgā labi vedīsies, nuopirkšu guovi VI, 187. vīrs kāpis . . . pa diegu augšā, bet maz uz priekšu vedies 289. nevedies nekādā lāgā . . . ar kustuoņiem VII, 681. gan tev viss vedīsies kâ pa laidienam 758. runas nevedās Stari II, 125. valuoda Uoliņiem savā starpā ne˙maz labi nevedās Kaudz. M. 170. kuo tu dziedi . . . , tev jau labi nevedās! BW. 869, 3. ne ar vienu nevedās man . . . dziedāšana, ar bāliņu vien vedās 311. kâ nu ve̦das, wie sichs eben machen wird U.;

4) sich schicken
Manz. Lettus, U.: tas neve̦das, das schickt sich nicht U. neklājās, nevedās jaunajai cālītei ve̦cas vistas ce̦kuliņš BW. 24705;

5) gebären; kalben
U.: nāce tas laiks, kad tai bij vesties. un tā vedēs savu pirmu dē̦lu Manz. Post. I, 48. tai būs ar daudz sāpēm savu bē̦rnu vesties 219. guovs ve̦dusies, die Kuh hat gekalbt U. - Subst. vešana, das Führen : tautu meita . . . nu pašā vešanā (ist gerade heiratsfähig) BW. 14047. nāc, māsiņa, vešanā (Var.: vedējuos)! 15887. sūta mani vešanās Biel. 1526; ve̦dums, das einmalige, vollendete Führen; das Resultat des Führens; das zu Führende: ve̦dums un pūles neatmaksājas A. v. J. 1898, S. 5. atlīdzināja brūtgāns šādu ve̦dumu BW. III, 1, S. 26. taisi manim ve̦dumiņu! BW. 16364; vedẽjs (li. vedėjas),

1) der Führer
U., wer (fahrend) führt, leitet (eig. u. fig.): līķa vedējs BW. III, 3, S. 863. mantas vedējam savas bē̦das BW. III, 1, S. 22. grants, labības, mē̦slu, salmu vedējs. mani paņēma uz ceļa viens vedējs Frauenb. nav ... malkas vedējiņa BW. 6835, 1. tautu meita pate ceļa vedējiņa (Var.: rādējiņa) 13971. sarunu vedējs Lībek Pūķis 8;

2) vedēji, die Hochzeitsfreunde des Bräutigams:
brāļam braucu vedējuos BW, 25456. brāļam gāju sievas vest, Laimi lūdzu vedējuos 16129. sūta mani vedējuos 15887, 5. sestdienā priekš kāzām brauca īstuos preceniekuos jeb vedējuos BW. III, 1, S. 43. viens nuo tuvākiem brūtgāna radiem, kas vedējiem līdzbrauca un kuo tādēļ sauca vedēju tē̦vu, izskaitīja visus vedējus 52;

3) vedēja, die Patin:
vedēja jeb diža kūma BW. I, S. 192. Nebst vadât u. a. zu air. fedid, av. vāδayeiti "führt", av. vaδrya- "heiratsfähig (von Mädchen)" u. a., s. Fick BB. XXVIII, 105, Lagercrantz KZ. XXXV, 273, Meringer IF. XVII, 142, Stokes Wrtb. 269, Boisacq Dict. 215, Trautmann Wrtb. 344, Feist got. Wrtb. ² 153 f., Walde Vrgl. Wrtb. I, 255 f.

Avots: ME IV, 544, 545

zùobs (li. žam̃bas "Balkenkante" bei Kurschat, "wszelka ostra, ka,towata rzecz" KZ. LII, 286, "часть, клином выдавшаяся на каком-нибудь мѣстѣ, угол, мыс bei Mikuckij Izvěst. III, 367, aksl. zo,bъ, ai. jámbha-ḥ, gr. γόμφος, alb. geg. δąm(p) [best. δąmbi] "Zahn", ahd. kamb "Kamm"),

1) der Zahn:
Sprw. pirmie zuobi jālauž JK. II, 486. ir citam zuobi, kas kuož Br. sak. v. 1545. ciet zuobus sa˙kuodis! 1547. de̦guns kâ eņģes, zuobi kâ šķiltavas RKr. VI, 157. zuobi kâ redeles (undichte Zähne) Alksnis-Zundulis. zuobi kâ riekumi PS. zuobi kâ zāģim Birk. Sakāmv. 32. zuobi kâ krelles 33. zuobi kâ vilkam 33. zuobi gaŗi kâ vilkam Kra. Vīt. 49. gaŗi zuobi BW. 1635, 2. asi zuobi 21744, 1. līdze̦ni zuobi 1765. re̦ti zuobi 19363 var. ziepēm zuobus balināja 20348, 2. klabēj[a] zuobi runājuot 13167. zuobi klab (vor Kälte) LP. I, 124. guļ zuobus atkāris Br. 401. ņurdējis zuobus at˙ņirdzis LP. V, 130. vilki atņirguši zuobus VI, 291. nuospļāvās caur zuobiem A. XXI, 32. zuobus griezt (auch trīt St.), mit den Zähnen knirschen U. zuobi sāp (sūrst U., karst St.), die Zähne schmerzen. sāpīgais zuobs Br. P. 18. par tuo ne kauls lūzīs, ne zuobi izkritīs R. Sk II, 132. pielūkuo, ka tev zuobi nesabirst mutē! Aps. III, 15. grauzt gaļu, kuo zuobi ne̦s (soviel die Zähne vermögen) LP. III, 7. zuobus darīt, laist, kalt (perināt Manc. Lettus, perēt, kalināt St.), zahnen U.: bē̦rnam zuobi kaļas oder bē̦rns zuobus kaldina, das Kind zahnt Baar (in seinem Handexemplar von U). bē̦rnam sāk zuobi nākt Etn. II, 166, das Kind bekommt die ersten Zähne. zuobus vadzī kārt (pakārt LP. I, 26), hungern Frauenb. Sprw.: liec ruokas klēpī, kar zuobus vadzī! Br. sak. v. 1036. caur (gar RKr. VI, 878) zuobiem vilkt, höhnen, verspotten U.: caur zuobiem vilkdams vēl iesakās žēlsirdīgā balsā... LP. IV, 78. zuobu atkarām, mit Unlust, ungern Meiran. ēst kâ ar gaŗiem zuobiem, ēst pa gaŗiem zuobiem Deglavs, widerwillig, mit langen Zähnen ("lē̦ni un neguodīgi") essen Ar. zuobus rādīt, die Zähne weisen, hohnlachen St., Bergm. n. U., Alm. Kaislību varā 48. nerādi vis smieklam zuobus! (sage man zu jem., der einen Erzürnten auslacht) Etn. II, 30. zābaki rāda zuobus MWM. X, 425, die Stiefel haben Löcher. zuobus atkārt, sorglos, lästernd lachen Wessen. (uz citu U.) zuobus griezt, heftig erzürnt (gegen jemand) sein Wessen: viņš jau sen grieza uz dē̦lu zuobus Turg. Muižn. per. 32. šīs abas... zuobus vien griež LP. IV, 119. ņemt uz zuoba, auslachen, verspotten: meitas teicās ņemt tuo krietni uz zuoba A. XXI, 269. nu jau ir atkal, kuo zuobiem iztrīt (zu höhnen, spotten) Kav. gar daudz krietniem cilvē̦kiem tīk ļaudīm zuobus berzēt Alm. Kaislību varā 48. viņam zuobi de̦g pēc (ābuoļa usw.), er trägt grosses Verlangen, hat grossen Appetit nach (einem Apfel usw.) U.: zuobi vien tikai de̦g un knieš uz tuo, lai taptu izjautāts A. v. J. 1896, S. 656. nāve (dvēsele) viņam jau zuobu galā, der Tod sitzt ihm schon auf der Zunge U. nāve visiem mums jau zuobu galā Vilhelms Tells 82. nāve jau zuobuos A. v. J. 1899, S. 367. ja kādu lietu, kas... tuvumā un labi saskatāma, meklē, tad mē̦dz uz me̦klē̦tāju teikt:"tā lieta jau tev zuobus skaita" Etn. III, 63. tas, kuo meklē, skaita tev zuobus RKr. VI, 882. Sprw.: nāve zuobuos neskatās Br. sak. v. 837, der Tod macht keinen Unterschied zwischen Jung und Alt. še tev kas uz zuobu! da hast du etwas zu beissen (zu essen)! U. še, būs uz zuoba! da hast du! es wird dir munden, ein Leckerbissen sein Mag. XIII, 3, 66. viņi bij tikuši tik tāļu, ka nebij kuo likt uz zuoba (sie waren dem Verhungern nah) Kav. še tev uz kārā zuoba! Kav., da hast du einen Leckerbissen! Salis. tas tik uz kārā zuoba, das reicht bei weitem nicht hin Baar (in seinem Handexemplar von U.). uz dūšīgu, sirdīgu cilvē̦ku saka: tam tik ir zuobs uz rudzu maizi! Etn. III, 46. pa zuobam būt Bauske, C., Kl., Lemsal, Lubn., Memelshof, A. - Ottenhof, Pankelhof, Peb., N. - Salis, Trik. u. a., zusagen, recht sein: re̦dzams, kāpuosti tam bijuši pa zuobam JR. III, 42. vairāk pa zuobam, sagt mehr zu Celm. kad laiks pa zuobam JK. III, 73. lieta iet viņam pēc zuoba (nach Wunsch) MWM. X, 357. puisim vajadzēs krist zemē, ve̦lniem par zuobiem (zum Fressen?) Dīcm. pas. v. I, 13. saule ar zuobiem, Sonnenschein bei starkem Frost. tas darbs ir ar zuobiem, die Arbeit ist unangenehm. - acu zuobs Konv ^2. 560, der Hauzahn: pa 2 ilkšiem (tâ dē̦vē̦tiem acu zuobiem) MWM. VI, 65. me̦lnais zuobs, der schwarze Zahn hinten im Maul eines Schweines: kad me̦lnie zuobi izaug lieli, tad duŗas smadzenēs, un cūka nevar ēst Siuxt. piena zuobi, die Milchzähne; die ersten 12 Zähne der Pferde (auch: kumeļa z.) U. - laika zuobs Konv. ² 687, die Zeit (eig.: der Zahn der Zeit): laika zuoba trīti un sadrupuoti mūŗi Aus. II, 1. laika zuoba izgrumbuotā sejā Vēr. II, 241;

2) der Zahn (Zacke
St.) der Säge U.; Kamm am Schlüssel U.; Plur. zuobi, die Drahthäkchen an den Flügeln des Spinnrades Bielenstein Holzb. 385; die Zähne des Weberkammes 401; die Zinken der Harke 501; die Schneide, Schärfe des Messers, Beiles, Schwertes usw. St., U.: kalējs nevaruot... ratiņa spārnam jaunu zuobu ielikt Upīte Medn. laiki 132. bruceklis, gar zuobiem un dzelzi ē̦zdams, šņāca MWM. VIII, 482. cirvim izlūst zuobi Etn. I, 112. Sprw.: asam nazim plāni zuobi Br. sak. v. 842. kalta zuobi uz āru, spals uz iekšpusi LP. VII, 1172. ēveles zuobi, das Hobeleisen Dr. izkaptes zuobi Purap. Kkt. 19. nažam nav zuobu, das Messer ist stumpf St., U. zuobi atkuodušies, nuodiluši, die Schneide ist stumpf geworden U.;

3) zuobiņš, die Zacke:
apdūriem (ruoku galiem, apruocēm) izdzina zuobiņus RKr. XVII, 27;

4) cūku zuobi Lennew. n. U. (unter cūka), kazu zuobi Dond., kuiļa zuobs Celm., raganas zuobs Latv., vilka zuobi Konv. ¹ 532, zirga (zirgu U., Celm.) zuobi (zuobs Konv. ² 420) RKr. II, 69. Mutterkorn (claviceps purpurea Tulasne; secale cornutum
Konw. ² 420); zirga zuobs, der Mais Mazvērsītis Lopkopība III, 44; zirgu zuobs, zea mays dentiformis Konv. ² 2070: rudzuos zirgu zuobi LP. V, 13. pļava, gluži sarkana nuo sveķenēm un vilka zuobiem A. Upītis J. l. 26;

5) in genitivischen Verbindungen: zuobu akmens, Zahnstein;
zuobu edējs, caries A. v. J. 1900, S 505; zuobu nauda, Geschenk für die Amme, wenn das Kind den ersten Zahn macht St., U.; zuobu ruoze Br. 162, ein Zahngeschwür; zuobu tārps, ein Zahnwurm: zuobu tārpi: me̦lni, balti, rūse̦ni Br. 117; zuobu zâles, Schöllkraut (chelidonium majus L.) U., RKr. II, 69;

6) lieki zuobi "Hagdrüsen"
St. Zu li. žam̃bis "Holzpflug", žem̃bti "schneiden", aksl. ze̦bo, "zerreisse", av. zǝmbayadwǝm "ihr zermalmt", alb. δεmp "es schmerzt mich" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I, 575 f., Trautmann Wrtb. 369, Thomsen Berörlinger 246 f., G. Meyer Alb. Wrtb. 83.

Avots: ME IV, 757, 758