Paplašinātā meklēšana

àizganît,

1) wegjagen:
aizganījām nelūgtus viesus visus: čigānus, dunduŗus AP., Drostenh.;

2) intr., das Vieh am frühen Morgen hüten, bis es seinen Hunger stillt:
nuo rīta vajag luopus aizganīt, tad tie paliek mierīgi Etn. III, 145.

Avots: ME I, 26

‡ apganît (li. apganýti),

1) ein wenig hüten, weiden, ans Weiden gewöhnen:
luopus pavasarī vis˙pirms apgana;

2) tīrummalas apganītas, das Gras an den Feldrainen ist (vom weidenden Vieh) ringsum abgefressen.
atāls jau brangi apganīts.

Avots: EH I, 81

atganît,

1): abwehren
Segew.; ‡

5) eine bestimmte Zeit hindurch hüten:
trīs gadi cūkas a. Pas. IX, 412 (aus Lettg.). Refl. -tiês,

3): zirgi ... bija ... īsti atganījušies Janš. Mežv. ļ. II 418.

Avots: EH I, 141

atganît [li. atganýti], tr.,

1) von sich abwehren:
suņus;

2) satt weiden:
luopus;

3) an Stelle eines anderen hüten:
lai es atganuot viņas dienu;

4) an bestimmten Tagen der Hüter (des Viehes) sein:
bij pielīgts, ka jāatgana trešā diena Plūd. LR. IV, 147; mēs ar māti atganām savu ganudienu Jauns. Blt. gr. I, 182. Refl. -tiês,

1) sich erwehren, sich befreien:
nuo mušām nemaz vairs nevar atganīties Lind., Kremon, Druw., Iwanden;

2) zum Überdruss das Vieh hüten:
zē̦ns jau atganījies;

3) weidend wieder zur Körperfülle gelangen, sich auffüttern:
labā ganībā luopi vasarā atganās;

4) weidend wohin gelangen:
luopi atganījās līdz apluokam A. X, 1, 629.

Kļūdu labojums:
zum Überdruss = bis zum Überdruss

Avots: ME I, 158

‡ daganît, bis zu einem gewissen Zeitpunkt hüten, weiden Kaltenbr.: d, da vakaram.

Avots: EH I, 302

ganît: abwehxen - auch Saikava, Salis: ar lapām mūsas g. pruom Saikava; ‡

2) tītarus g. Stenden, Durchfall (Diarrhöe) haben:
Refl. -tiês;

3): tavs augums licina tevi labi ganījušuos Janš. Mežv. ļ. II, 329; sich mästen:
cūka ē̦d un ganās sevi Sonnaxt. drīžāk ganās ar pienu Kaltenbr.; ‡

4) sich hertuntreiben:
nez kur tas nu ganās, ka nenāk mājā! Orellen.

Avots: EH I, 382

ganît, - u, ĩju (li. ganýti "hütten", slav. goniti "treiben"), tr., hüten, weiden: cūkas, guovis, luopus. ganāmais od. ganāms pulks, die Herde: būs viens gans, viens ganāmais GL. laiks piecelties, ganāmuos apraudzīt BW. 30208. [ vanags, vilkus ganīt U., abwehren, fernhalten. ] Refl. - tiês,

1) sich erwehren,
wohl nur in der Zstz. mit at -, [= sargāties U.];

2) weiden:
lielceļa malā ganījās aitas, cūkas, guovis, zirgi;

3) sich gütlich tun, sich pflegen, sich nähren:
es par pūru nebē̦dāju, pati tukla ganījuos BW. 16687. ganīšana, das Weilen: līcī laba ganīšana BW. 29313. ganîtãjs, das Hüter: brālīšam sirmi zirgi, divi māsiņas ganītājas Ltd. 757. [Zu dzìt "treiben".]

Avots: ME I, 600

ìeganît;

2): jārauga, vai meži nebūs ... ieganīti Latv. Av. pielik. 1855, № 1, S. 2; 3): ie. luopus uz lināja Ramkau.

Avots: EH I, 513

[ìeganît,

1) (das Vieh im Frühjahr) an die Hütung gewöhnen:
luopi ieganīti PS.;

2) teilweise abwieden lassen:
lauks od. ābuoliņš ieganīts Bauske, Selg. jūsu gans mūsu pļavā labu gabalu ieganījis Ruj.;

3) weidend sich satt fressen lassen:
guovis jau labi ieganītas Warkh. Refl. - tiês, sich an einen Weideplatz od. an die Hütung gewöhnen: tur luopi ieganījušies Arrasch.]

Avots: ME II, 15

izganît,

1): saimnieki jāja pieguļā zirgus d., kad izbraukti bij Iw. Refl. -tiês, ‡

2) sich aufmästen, dick werden
Auleja: izganījās (mit ostle. iz- für uz-?) kaî vepris.

Avots: EH I, 447

izganît (li. išganýti "aushüten", [aksl. izgoniti "austreiben"]), tr.,

1) mit gehöriger Sorgfalt eine bestimmte Zeit hüten, weiden, so dass das Vieh satt wird und sich nicht verläuft:
Aija četras vasaras ganījuse luopus un labi izganījuse Jauns. tā izgana cūkas, ka prieks kuo redzēt LP. I, 70. izganīt līdz pašam vakaram BW. 28860;

2) ab-, be -, durchweiden:
izganījām visus līčus un krūmus. izganīju bē̦rzu birzi BW. 10981. ganīdama izganīju triju līču ābuoliņu 14225. Refl. - tiês, längere Zeit weiden, nach Herzenslust, sich satt weiden: izganījās tur pus˙vasaras manas māsas dē̦ls MWM. X, 87. bē̦rni šuodien labi izganījās cūkas. luopi labi izganījušies pa ābuoliņu.

Avots: ME I, 736

nùoganît,

1): n. apluoku, pļavu Orellen, Siuxt; ‡

4) eine gewisse Zeit hindurch hüten:
skuopajam ... cūkas vien n˙! Tdz. 59070. Refl. -tiês: ar sliktu maizi nenuoganītuos taida Warkl.

Avots: EH II, 45

paganît [li. paganýti, slav. pogoniti], ir.,

1) eine Weile hüten:
vēl saule gabalā; dzirdiet tās avis un paganiet I Mos. 29, 7;

2) die Hirtenpflicht erfüllen künnen:
ganu meita ganuos dzina, neba viena paganīja BW. 29498. Refl. -tiês, ein wenig hüten, zeitweilig hüten: tad ej nu vien, dēliņ, paganies! MWM. VIII, 16. viņiem nebij jāiet ganuos, bet tikai pa brīžiem paganīties, ja mātēm ievajadzējās īstuo ganu citam darbam Dz. Vēstn.

Avots: ME III, 27

pìeganît, satt weiden Infl. n. U.: laidarā blēj pieganītās aitas Jaunā Raža IV, 34. palīdz guovu pieganīt (Var.: paganīt ) BW. 28849. Refl. -tiês, sich satt weiden: luopi pieganījušies līdz kaklam LP. I V, 7.

Avots: ME III, 249

saganît,

1): visu dienu saganīja, visu cēlienu vienā vietā AP.; ‡

3) weidend verderben, zunichte machen:
ar zirgiem miežus saganīja Warkl. kâ tu saganīji man sìenu (labības vālus)! Frauenb. Refl. -tiês; sich auf der Weide auffüttern Kaltenbr.: luopi cieši saganījušies.

Avots: EH XVI, 408

saganît, tr.,

1) eine bestimmte resp. eine längere Zeit weiden:
trīs gadiņi saganīju... guovi BW. 19435;

2) durch Weiden fett machen
Infl. n. U. Refl. -tiês, sich auffüttern, dick, fett werden: Latele vare̦ni saganījusies! kupla un apaļa kâ jauna saimniece Janš. Dzimtene V, 434.

Avots: ME III, 624

uzganît, Refl. -tiês: jūsu sirdis ir uzganījušās uz kaujamuo dienu Rainis Dz. un d. III ² , 408.

Avots: EH II, 722

uzganît,

1) hütend, weidend (hin)auftreiben, drauftreiben:
gans uzganījis luopus uz mana ābuoliņa lauka Dunika;

2) über eine gewisse Frist hinaus hüten, weiden
(perfektiv): vajadzēs guovis vēl uzganīt Bauske;

3) "irgendwo Weiderecht haben"
(?) Wid. Refl. -tiês, weidend (intr.) sich auffüttern, fett werden: guovs uzganījusies Warkl.

Avots: ME IV, 331

àitiņas

1) Demin. von àita, Schäfchen.

2) Ackerklee (Trifolium arvense),
Peņģ.

3) Eine Art Brettspiel, das zwei Personen, die eine mit 12 kleineren Klötzchen
(aitiņas), die andere mit einem grösseren Klötzchen (vilks, der Wolf) spielen Etn. II, 16.

4) aitiņas ganīt, ein Kinderspiel, bei welchem ein Kind den Schäfer, ein anderes die Wirtin, ein drittes den Wolf vorstellt. Der Wolf stiehlt die Schafe während der Abwesenheit des Schäfers
Etn. III, 13, 26 und BW. V, S. 197; auf Grund dieses Spielchens ist wohl die sprw. Redensart vom Verschwinden entstanden: ganu, ganu aitiņas. līdz vakaram nevienas.

5) Weidenätzchen in der Kindersprache PS. [

6) Ein Haufe von 2 - 3 aufrecht gestellten und oben zusammengebundenen Hafergarben:
viņi auzas tikai aitiņās vien ir salikuši Alt-Ottenhof.]

Avots: ME I, 14

àiz, dial. az, âz und ãz (li. až(ù), ažúo-, sl. за EPr. 14), Präp. mit dem Gen. auf die Frage wo? und wohin? Der Acc. des neutr. Pronom. weit verbreitet, jetzt besonders in Livl.: aiz kuo, weshalb, aiz tuo, deshalb; in Kurland dafür par kuo. Ausserdem verbindet sich aiz mit dem Acc. eines männlichen (seltener eines unbelebten weibl.) Nomens in den Dialekten, in welchen jede Präp., auch die genit. Präp., den Acc. des männlichen Nomens statt des Genit. nach sich haben, so namentlich in Nordwest-Kurland u. in West-Livland: aiz šuo zirg(u), wie pie, bez šuo zirg(u) IF. XIII, 252, 264.

Im Plur. regiert aiz, wie alle Präp., in der Regel den Dativ-Instr., nur in wenigen Gebieten, wie auch die anderen genitivischen Präp., noch den Genit., so in N.-Bartau, IF. XIII, 247; wenn aber die weibl. u. männl. Nomina durch abi oder durch ein Grundzahlwort (besond. von 2 - 9) näher bestimmt sind., dann können sie nach allen Präp. die Form auf -i annehmen, d. h. den Nom. - Acc. Dual.: aiz deviņi ezeriņi IF. XIII, 235.

Alle Gebrauchsweisen der Präp. aiz gehen auf die räumliche Grundanschauung"hinter, jenseit"zurück:

1) aiz kalna stāvēt, hinter dem Berge stehen;
aizskriet aiz krūma; aiz upes, jenseit des Flusses; aiz juostiņas cimdu bāzu. Etwas verblasst, aber immerhin noch verständlich vom Standpunkte des Fliehenden, des Ergriffenen, ist die ursprüngliche Anschauung bei den Verben des Greifens, Bindens u. s. w., bei denen das, wobei etwas gegriffen oder woran etwas gebunden ist, durch aiz ausgedrückt wird: aiz apkakles sagrābt, beim Kragen fassen, paņemt aiz ruokas, aiz ausīm, saņem zirgu aiz galvas, aiz papēžiem saķert, raut ļaudis aiz kājām no gultas ārā; aiz kājiņas bitīti sēju; aiz matiem plūkt; aiz kuo mani vīriņš kūla aiz matiem turē̦dams BW. 6912, _1. Statt aiz steht in Kurland pie, wohl unter dem Einflusse des deutchen bei, an: pie ruokas paņemt, an der Hand fassen. Ebenso eigentümlich: Tas asaru dzē̦rājiņš, kam aiz acu ce̦purīte BW. 9827; aiz acīm 9816, _5, 9825, statt aiz gew. uz acīm 9815, im Infäntischen iz ocu c. 9816, _2; auch acīs mauca ce̦purīti BW 9815, _1, drückte tief ins Gesicht die Mütze.

2) Räumliche Anschauung mit temporaler sich nahe berührend:
Cit' aiz citas vadīsim BW 269, _5, wir werden das eine (Mädchen) (hinter) nach dem anderen begleiten; aiz pussvē̦tas svētdienas, auf den Sonnabend folgt der Sonntag (Wirginahlen).

3) Die Stellung eines Gegenstandes hinter einem anderen kann die Veranlassung sein, dass von dem hinteren eine Wirkung ausgeht; so erklärt sich die kausale Bedeutung der Präp.
aiz: aiz upītes meitas dzied, aiz migliņas neredzēju BW. 529, jenseit des Flüsschens singen Mädchen, hinter dem Nebel (lokal) sah ich sie nicht, oder kausal: vor dem Nebel, zufolge des Nebels; aiz prieka, vor Freude; aiz kauna, vor Schande; aiz niknuma, aiz dusmām, vor Zorn. mēli aiz žē̦labām vai pušu kuost. visi tautu tīrumiņi aiz dziesmām luocījās BW. 390. es nevaru vairs glābties aiz ļautiņu valuodām BW. 8441. saimniece ne aiz šā, ne aiz tā bij palikusi ļuoti nuopietna A. XX, 484; in Kurland in dieser Bedeutung nuo: nuo prieka, nuo dusmām u. s. w. aiz (nuo) hat hier den alten Genitiv-Ablativ und den Instrumental verdrängt; beide Kasus kommen aber im Volksliede noch in kausaler Bedeutung vor: es pats prieka nevarēju, sc. dziedāt BW. 703, _3, selbst konnte ich vor Freude nicht (singen). tik aukstumu nenuosalu BW. 10823, beinahe wäre ich vor Kälte erfroren; gružiem upe netecēja Ar. 207.

4) aiz mit dem Plur. drückt einen Vorzug aus, insofern das sich hinter einem andern Gegenstande Befindende doch wegen seiner hervorstehenden Eigenschaften benerkt wird:
šuogad laba vasariņa aiz visām vasarām BW. 2681, der diesjährige Sommer ist besser als alle Sommer. balta zied griķu druva aiz visām druviņām Ltd. 1476. cīrulītis augsti dzied aiz visiem putniņiem. dievam gudrs paduomiņš aiz visiem cilvē̦kiem Biel. I, 290. šķīrās man, veicās man aiz visām māsiņām. BW. 949. Ungewöhnlich nach dem Komparativ für par: Anna smukāka aiz Trīnas, A. ist hübscher als Tr.

5) Selten bezeichnet
aiz die Stellvertretung; aiz ist hier vom Standpunkte des Vertretenden zu fassen, indem der Vertreter vorauseilt, den zu Vertretenden also hinter sich lässt, um ihn zu vertreten: aiz māmiņas maltu gāju, ne aiz brāļa līgaviņas BW. 7935, statt der Mutter ging ich mahlen, nicht statt der jungen Frau des Bruders. es būt' pati kar,ā gāj'si aiz jaunā bāleliņa Ar. 1964. aiz manis ūdens strādā, statt meiner arbeitet das Wasser Str. II, 39.

6) Hinter jemand stehen kann leicht die Bedeutung annehmen"unter dem Schutze, unter der Fürsorge, Aufsicht jem. stehen:
aiz tā tē̦va, aiz māmiņas es izaugu bez vārdiņa BW. 1345, bei der (mangelhaften) Fürsorge des Vaters und des Mütterchens wuchs ich ohne einen Namen auf. aiz manim (meinetwegen) jūs, puisīši, augsti acu nene̦sat BW. 9813. aiz guovīm gan ganītu, aiz cūkām nevarēju; aiz brāļiem gan dzīvuotu, aiz māršām nevarēju BW. 17385. In den letzten Gebrauchsweisen steht gewöhnlich par, seltener dēļ, an Stelle von aiz: par tuo tē̦vu, māmuliņu oder tē̦va dēļ, mātes dēļ bez vārdiņa es uzaugtu BW. 1345,2.

Das Präfix aiz- in Nominalcompositis bezeichnet

1) den Ort hinter einem Gegenstand
z. B. aizdurve, der Ort hinter der Tür, aizkrāsne, der Raum hinter dem Ofen;

2) verleiht dem Worte die Bedeutung des Grundes,
z. B. aizgaite, der Grund, Hindernis;

3) in Zeit bezeichnenden Wörtern bezeichnet
aiz- die hinter dem bestimmten Zeitraum gelegene Zeit, z. B. aizgavēnis, Fastnachtabend, aizvakar, vorgestern, aizparīt, übermorgen;

4) äusserst selten hat
aiz- beschränkende Bedeutung, z. B. aizkurls, harthöring, aizkurlība, Harthörigkeit, aizknapi, spärlich.

Die mit dem Präfix aiz- zusammengesetzten Verba bezeichnen

1) die Bewegung hinter einen Gegenstand,
z. B. aiziet aiz krūma;

2) eine Entfernung von dem Ausgangspunkte der Bewegung (deutsch fort-, weg-)
z. B. sieva aizbē̦g nuo vīra, so auch in aizrast, verlernen, sich entwöhnen, eig. sich vom Finden entfernen;

3) die Richtung nach dem Ziele:
ve̦lns aizkrāpj šuo uz savu pili, der Teufel lockt ihn auf sein Schloss; ne līdz pusei aizticis, nicht einmal bis zur Hälfte gelangt LP. I, 5;

4) die Richtung nach hinten:
aizrīt, hinter-, verschlingen, aizdusis, asthmatisch, aizelsis, ausser Atem gekommen;

5) ein Zumachen, Absperren, ein Hindernis, wie das deutsche zu, im Gegensatz zu
at-; dann auch ein Vernichten durch die Tätigkeit: aizdarīt, aiztaisīt, zumachen; aizslēgt, zuschliessen, aizcelt vārtus, die Pforte zumachen, eig. die Pforte hinter (sich) heben; aizsiet durvis, die Tür zubinden; aizstāvēt ceļu, den Weg versperren, aizart ceļu, pflügend den Weg zerstören, aizbẽrt aku, den Brunnen zuschütten;

6) eine Tätigkeit, die nur die hintere Seite trifft:
aizlauzt zaru, einen Ast anbrechen, eig. einen Ast an der hinteren Seite, d. h. an der Stelle, wo er mit dem Stamme zusammengewachsen ist, brechen, ohne ihn abzubrechen, aizlūzis zars, ein angebrochener Ast, aizgrauzt, annagen; darnach auch aizšaut, anschiessen, aizurbt, anbohren, aiztukšīt, etwas leeren; ähnlich auch aizdedzināt, anzünden, aizkurināt, anheizen, aizkaitināt, erzürnen, eig. erhitzen; nahe mit diesem Gebrauch des Präfixes aiz- berührt sich die ingressive Bedeutung desselben, die den plötzlichen Eintritt einer eine kurze Zeit dauernden Tätigkeìt ausdrückt: aizaurēties, aizbļauties, aizķērkties, aufschreien, aizgavilēties, aufjauchzen, aizkaukties, aufheulen, aizbrīkšķēties, aizknikšķēties, anfangen etwas zu knattern, krachen. Gewöhnlich kommen derartige Verba in reflex. Form vor und bezeichnen meist einen Laut, ein Geräusch. Selten sind Verba, wie aizčaukstēt st. aizčaukstēties, anfangen etw. zu rascheln, aizdrebēt, anfangen zu zittern; aizsmaršuot, anfangen zu duften;

7) eine Tätigkeit im Interesse, zum Schutze eines anderen:
aizbildināt, aizrunāt, entschuldigen, aizlūgt, Fürbitte tun (s. aiz 5);

8) einen Vorzug vor anderen:
aizdziedāt, aizrunāt, aizskriet kādu, jem. im Singen, Reden, Laufen übertreffen.

9) Temporal ist wohl das Präfix (s. aiz 2) in den Verben zu fassen, welche das ominöse Geschrei der Vögel bezeichnen:
aizbļaut, aizbrēkt, aizkukuot, schreien, bevor der Mensch etwas (den putnu-kumuoss) gegessen hat; so auch in der Neubildung aizspriedums, Vorurteil, cf. EPr. II, 20.

Kļūdu labojums:
Infäntischen = Infläntischen
übermorgen = den Tag nach übermorgen

Avots: ME I, 14, 15, 16, 17

apluoks,

3) apluõks: auch N.-Wohlfahrt, Ramkau, Wolm., (mit ùo ² ) Kaltenbr., KatrE., Oknist, (mit uô ² ) Iw., Siuxt: cūku apluokā BW. 19133. teļu apluokā 32421, 5. nav ne˙viena apluo-ciņa, kur teliņu paganīt 25938 var. pa zaļuo apluociņu 23619, 8 var.; ‡

4) plur. apluoki, die Wiesen zwischen iu und dem Libauschen See.
Hierher vermutlich auch apluokas, wenn in apluokuos (loc. pl.) zu korrigieren in: atraitne...iepirkusi apluokas krietni paprāvu namu Janš. Bandavā I, 111.

Avots: EH I, 100

ârisks: āriska pļava Pilda n. FBR. Xlll, 49, Heidenfeld, Sonnaxt, Warkl., eine hoch gelegene, trockene, blumenreiche Wiese (im Gegensatz zu morasligen Wiesen): āriskās pļavās aug visad tikai vušku siens Warkl.; āriska zâle Pilda n. FBR. XIII, 49, das auf solchen Wiesen wachsende Gras Heidenfeld: palika pļavas sausas, sāka augt āriska zâle Heidenfeld. āriskas ganības, eine hochgelegene, trockene Weide Warkl., eine Weide mit gutem Gras Kaltenbr., "lauku ganības" Sonnaxt. rudeņuos patīk ganuos iet: viss tik ārisks, var ganīt pa laukiem Sonnaxt. aita ē̦d ārisku dābuliņu ebenda. nuo dābula, āriskuma labāks piens ebenda. āriska ("smalkä) vilna Kaltenbr. âriskais pure̦ns Bers. "= âre̦nā purenë. a. (verwöhnt) teļš suomazgu nedzeŗ Warkl. (hier in dieser Bed. auch von Menschen gebraucht).

Avots: EH I, 194, 195

aûgums,

2): tas ir mazs kâ tupiņš, ne˙maz auguma nav Ramkau;

3): trīs augumi, drei Generationen
BielU. mums trīs augumiem bijuši pa pieci bē̦rni AP.; ‡

6) der Trieb, Schössling:
nevar vis tur ļaut ganīt: aplauza visus jaunuos augumiņus AP.

Avots: EH I, 185, 186

blèņas: nieki, blēņas BW. 10082, 8 var. blēniņas runājuot BW. piel. ² 808, 2. - guovs blēņās (im Kornfeld) AP., Saikava. tīruma pļavā nevar viens paganīt: tur blēņas (d. h. Kornfelder, wo das Vieh gern hin will) vis˙aplīk Saikava, so wurden früher - zu ersetzen durch: so wurden spater unter dem Einfluss der Geistlichkeit, s. J. Alunans IMM. 1933 II, 332.

Avots: EH I, 229

burtnieks (li. (bùrtininkas, der Wahrsager),

1) der Zauberer, Zeichendeuter:
tavs tēviņš burtenieks, mana māte raganīte BW. 21051, BW. 155;

2) der den Kerbstock führt;

3) in der Neuzeit auch in der Bed. "Barde"
gebraucht;

[4) der Ortsname
Bur̃tniẽki bedeutet wohl gleich russ. бортник eigentlich: Bienenzüchter; s. Abuls Izgl. min. mēnešr. 1921, 356 ff.].

Avots: ME I, 355

‡ čigànis ² Oknist, Demin. čiganītis BW. 23499 (aus Gold.), der Zigeuner.

Avots: EH I, 290

‡ I dūkaļa Lubn., eine sumpfige Wiese; eine einschiessende Stelle: dūkaļā guovis nevar ganīt.

Avots: EH I, 346

gùovgans: auch BW. 29346; 29353; Demin. acc. s. guovganīti BW. 29356, 4.

Avots: EH I, 424

izklaidām (unter izklaîdu ),

1): i. linus klāt Warkl. i. ganīt guovis Frauenb.

Avots: EH I, 455

izkũluôt, izkũlât, intr., ausschiessen, lang auswachsen, sturppin werden: stipri iezē̦lušie rudzi rudenī izkūluo, tāpēc ka laikā tie nav nuoganīti Siuxt.

Avots: ME I, 758

knĩpa A. - Bergfried [li. knypa, s. Brückner Litu - slav. Stud. 22], knīpe, ein halberwachsenes Mädchen, ein Backfisch: man labāka gana knīpa, nekâ tava līgaviņa BW. 21257, 1. vai tā bija vīra sieva, vai kaimiņu cūku knīpa (Var.: ganu kn., cūkganīte) BW. 24665, 3 var. [Wohl zu li. knìpė "das weibliche Geschlechtsorgan", das auch als Schimpfwort gebraucht wird.]

Avots: ME II, 248

‡ *krikainis, ein kleiner Knabe (?): mātei mazi krikainīši, tie būs cūku ganītāji Tdz. 37135.

Avots: EH I, 653

kũlãjs,

1) ein mit altem, dürrem Gras bewachsener Ort
kùlājs (neben kũla!) Arrasch, kûlājs ² Ruj.]: tautu guovis neganītu ne pa ve̦cu kūlājiņu BW. 28973 ;

2) kũlāji, = kulmāji.

Avots: ME II, 334

le̦llã, le̦llo, lē̦lo, le̦llũ, Zuruf der Hirten, namentlich der Herde Wain., Nigr.: le̦llā, guovis, le̦lā (Var.: lē̦lo, le̦llo, le̦llū BEp. 746), vērši, ļelā pate ganītāja! BW. 746.

Avots: ME II, 449

liẽkna [Bl. (li. líekna "niedrige Wiese")], liekņa, liekne, liẽkns [Bl.] (li. líeknas "Morast, Hain"),

1) der Sumpf
Wid., [liekna, ein Sumpf Lvv. II, 142], die Niederung Spr., U., [lìekņa ² Kl., Warkh., Warkl., eine Niederung zwischen zwei Anhöhen]: augsti kalni, dziļas liekņas līdz manai māmiņai BW. 227. dze̦lte̦ns zirdziņš lieknu brien RKr. VII, 1001; [liêkne ² Dond., liekņa Neu - Laitzen "staigna vietä];

2) [liêkne ² Dond., Wandsen, Selg.], ein sumpfiger Wald
[liẽkna Lvv. II, 36, 109, 111, liekņa 70, liekne 127, "lieknis" 76, liẽkns 92, Namen von Wäldern]: liêkne ² - purvains lapu kuoku mežs Dond., [Wandsen; liẽkne Selg., Lautb.], lapu kuoku mežs [ar labu zâli] Selg. n. Etn. IV, 129. lauvai kaŗš [ar īpašumu lieknēs, dumbrājuos un alās Adam.; der Hain: tie še˙pat liekniņā nākuši avenes lasīt Kleinb.;

3) [lìekņa ² Kreuzb., liẽkne Gold.], liekns, eine feuchte, sumpfige Stelle im Walde; eine grosse, feuchte Wiese
Luttr., Kursiten, [liẽkna, eine Wiese Gudenieki; liekna Lvv. II, 25, 29, 82, 103, 108, 124, 131, 136, 142, liekņa 171, liẽkne 16, 93, 94, 99, 106, 116, 127, 138, liêkne ² 147, liekne 98, 99, 151, liẽkns 139, liekni 112, liẽknis 91, "lieknis" 106, 107, 125, 132, 139, 141, Namen von Wiesen]: ganīt jēriņus pa le̦knuo liekņu Kleinb.;

4) die Biegung, Vertiefung:
le̦dus gabali, te pace̦ldamies uz viļņa, te nuozuzdami ūdens lieknā Stari I, 38; [liẽkne, Vertiefung in einem Felde];

5) matu lieknes uz luoknes, die Locken
Saul. [In der Bed. 5 (und 4?) zu lìekt; sonst der Bedeutung wegen eher (s. Būga KSn. I, 245 und - telweise anders - РФВ. LXVI, 242) zu la. liquis od. oblīquus "schräg, schief" (u. a. bei Walde Wrtb. ² 533), norw. liga "sich biegen" (s. Wood KZ. XLV, 64) und (?) ir. lian "Wiese" (s. Stokes Wrtb. 242), als (nach Lewy IF. XXXII, 159) zu la. liquidus "flussig", air. fliuch "feucht" u. a.]

Avots: ME II, 495

luõps,

1) das Vieh, das Tier:
ragu luopi, das Hornvieh; guovs luops, das Rindvieh; mājas, māju luopi, Hausvieh, Haustier. ar vārdüluopi"apzīmē tikai ragu luopus Etn. III, 74. jauna gada naktī zirgi zviedzuot, bubinuot, luopi maujuot, dīcuot, aitas blējuot, cūkas kviecuot II, 6. Von anderen Haustieren wird mit dem Worte luops das Schwein am häufigsten benannt: cūkas luops Janš., BW. 16490. luopi atbild, die Tiere (nämlich der Hund und die Katze) antworten LP. I, 159. Als vorzeiten der Lette die Bienen in Waldbäumen pflegte, waren sie ihm meža luopiņi, Kleinvieh des Waldes; als er sich Klotzbienenstocke machte und diese auf seinen Feldern von einem Zaun umfriedigt aufstellte, waren die Bienen ihm lauka luopiņi, Kleinvieh des Feldes; heute nennt er sie māju luopiņi, kleines Hausvieh Biel. baruojams, kaujams od. gaļas l. BW. 25872,2, audzināms od, glabājams luops, das Mast-, Schlacht-, Zuchtvieh; pūra luopi, das Vieh, das der jungen Frau als Mitgift mitgegeben wird BW. III, 1, 20. Als Obj.: luopus audzināt, apraudzīt od. aplūkuot, apkuopt, siet, ganuos dzīt, ganīt;

2) auf Menschen bezogen - roher Mensch, ein Viehstück - als Schimpfwort:
ej, luops, kuo tu vēl vāries! LP. III, 99. Sprw.: esi gan tu luops. tīri luopi, tik astes trūkst. luops luopa darbus dara. jaunam. luopa dienas, die zarte Jugend kennt keine Pflicht. kad luopam silē bursi, tad luops burs slaucenē. luopam luopa prāts. nedari pāri luopiņiem! pirmie dievam sūdzē̦tāji. luops savu mē̦ru un laiku zin, tikai cilvē̦ks ne. [Vgl. dazu KZ. XLIV, 62, sowie Jokl IF. XLIII 57 und vielleicht (?) ir. láeg (wenn mit á aus o) "Kalb" bei Pedersen Vergl. kelt. Gramm II, 22; über schweiz. lobe "Kuh" s. Meyer-Lübke Einf. in d. Stud. der roman. Sprachw. 93.]

Avots: ME II, 527, 528

‡ *magane, = maguône: sarkana maganīte BW. 23932, 9 var.

Avots: EH I, 776

me̦l˜ni: ābuls vēl nav m. (gründlich, bis zum Erdboden) nuoganīts Frauenb.

Avots: EH I, 799

mìezaine, miezaite Spr., miezaita U., ein Feld, wo Gerste gestanden hat: [Marčs dzina savu ganāmuo pulku jau pa pusei nuoganītā miezaitē Valdis Stabur. b. 184].

Avots: ME II, 657

paaugas: auch ein Singular (mit der Bed.: junge Bäumchen unter alten Bäumen): kuoku sugu ... jaunās paaugas (= paaudzes?) nesaudzīgā apgraušanā Latv. zeme, daba, tauta II, 234. bē̦rzu paauga "junge Birken" Schwitten, ein junger Birkenwald Heidenfeld, "gleich alte Birken" Lubn. paganīt paaugā (im Gebüsch) Sessw.

Avots: EH II, 118

pãrmaĩņus, Adv., abwechselnd: viņi sarunāja pārmaiņus ganīt LP. VII, 16. pirti kurina sestdienas vakaruos saimnieka ļaudis ar kalpiem jeb graudniekiem pārmaiņus Etn. III, 171.

Avots: ME III, 165

plaktes, eine Krankheit der Schafe; kad aitām "plaktes" e̦suot, tad aitas vajaguot ganīt uz rudzu zâles Etn. I, 85 (aus Nitau).

Avots: ME III, 317

rãms (li. romas "ruhig"), Adv. rãmi, kirre, zahm, still, fromm (nicht religiös) U.: Sprw. stāvi rāmi, - būsi kungs! ē̦dat rāmi, manas guovis, man nav vaļas jūs ganīt! BW. 29315 var. kur jāsiet, rāmas tautas....? rāmu meitu lūkuoties Biel. 718. tik vien vainiņas, ka rāmi staigāja 704. - bijis rāms laiks (stilles Wetter) LP. VII, 794. Subst. rãmums (li. romùmas), die Zahmheit, Ruhe: trīs gadiņi tautu dē̦ls mani rāmu rāmināja. kad paņemsi, tad atrasi manu lielu rāmumiņu BW. 10857, 8 var. viņš teica ar sevišķu rāmumu A. XX, 649. Zu ramaņas, ramît.

Avots: ME III, 496

sar̂gums ² , junger, gehegter Waldwuchs Sassm.: sargumā nav brīv luopus ganīt.

Avots: ME II, 716

senẽjs, alt, seit langer Zeit; ehemalig: senē]uos laikuos Pas. IV, 79. atmini... senējas dienas! V Mos. 32, 7. pirkšana, pārduošana ir tā pati senējā maiņa Pūrs I, 122. kāzās sakusuši kuopā daži senēji . . . apsievuošanās veidi BW. III, 1, S. 1. dziesmu dēļ . . . neturiet ienaidiņu! ne tā mana uzcelšana (izsmiešana), tā senēja, ve̦ca tiesa BW. 958. tu senēja (Var.: ve̦ca) ganītā]a, tu zināji ganībiņas 28848. Adv. senē]i, vor langer Zeit: atce̦rē̦tuos senēji pavadītuos jaunības laikus A. Brigader Daugava 1928, 568.

Avots: ME III, 817

siliens Kronw., V., siliene, die Heide (gegend): es neietu pa silienu...: siliens manas kājas baksta BW. 30663. silienam zili ziedi 18270. pulks irbīšu satecēja silienā uogu ēst 13514, 1. kas kait man neganīt silienē, atmatā? BW. 28999, 1.

Avots: ME III, 838, 839

skribinât: auch C., Dobl., Kaltenbr., Luttr., Peb.; "grebināt" Liepna; nuoganītā ganīklē avīm nav kuo s. Dunika; dzird, ka kaut kas pie durvīm skribina un ieņaudas Pas. VII, 143 (aus Nerft). ‡ Subst. skribinātājs. jem., der skribina: spalvas s., ein Skribent Jaun. Ziņas 1940, No 87, S. 2. Refl. -tiês,

1): auch C., Dobl., Fehteln, Jürg., Kegein, Lasd., Lemb., N.-Peb., Schwanb., Schwitten, Tegasch, Trik.; ‡

3) "?": nuosaukums ieduomātai grāmatai, kad jau pirms kara sāku ap tuo s. Austriņš Raksti VII, 273; "pa drusciņai ar kuo nuodarbuoties" Alswig, Buttn., Jürg., Kegeln, N.-Peb., Sessw.

Avots: EH II, 509

I šļāga,

1) junger Waldanwuchs
(mit ã) Ahs.: šļāgā aizliegts luopus ganīt Ahs.;

2) ein Klotz zum Einrammen von Pfählen
U. Aus d. Schlag (vgl. slāga 1 und slãģis I).

Avots: ME IV, 68

I slãģis Edw., eine ausgehauene Stelle (ein "Schlag") im Walde Dond.; slãģis, junger Wald, Hegewald Ahs.: slāģī aizliegts luopus ganīt. Aus dem Deutschen.

Avots: ME III, 922

tītins "?": dzīsim jūrmalā tītinu ganīt BW. 20893.

Avots: ME IV, 207

tre̦kns (li. trẽknas "fett", Jušk. I, 314), gemästet, feist U., fett, kräftig (eig. u. fig.): Sprw. neteic tre̦knu, kamē̦r ne esi dīrājis (ēdis JK. II, 610) ! RKr. VI, 913. tre̦knam grūti celties Br. sak. v. 1272. tre̦kna gaļa. tre̦kns krējums, piens. tre̦kns ēdiens. tre̦knajā zâlē ganīties Etn. I, 104. tre̦knuo augļu dārzi MWM. XI, 166. (fig.) de̦vuse ... pretniecei . . . tre̦knu nuosaukumu (einen kräftigen, d. h. groben Namen) Baltpurviņš I, 47. Sprw.: labāk vāja salīgšana nekâ tre̦kna sūdzība JK. Subst. tre̦knums, die Feistigkeit, der Grad der Mästung U.; die Fettigkeit. Plur. tre̦knumi, Fettes, fettes Fleisch u. dergl.: sace̦pti cūku tre̦knumi LP. VII, 552. Nebst li. traknùs Jušk. I, 4 vielleicht zu air. trén "stark", s. KZ. XLIV, 57.

Avots: ME IV, 229, 230

uz (li. už-, aksl. vъz-), Prap., mit dem Gen. (gewöhnl. auf die Frage "Wo?" oder "worauf?") od. Akk. -Instr. (gewöhnl. auf die Frage "wohin?"),

1) eine Bewegung nach oben bezeichnend, 'auf':
uz kalniņa dziedāt kāpu (ich stieg auf den Hügel, um zu singen) BW. 224, 1. le̦c uz luoga (springt aufs Fenster) 2732. ar trepēm uz zirga kāpj (steigt mit Hilfe einer Treppe aufs Pferd) Saussen n. BB. XIV, 117;

2) bedeutend, dass sich etwas auf der Oberfläche eines Gegenstandes befindet od. bewegt, ,auf`:
uz galda (galdu), auf dem Tisch U. uz ceļa, auf dem Wege U. uz acīm (auf den Augen, d. h. tief in die Stirn gedrückt) ce̦purīte BW. 21877. es nuocirtu uz ruobežu (auf der Grenze)... uozuoliņu 1690 (aus Saucken). uz siênas (an der Wand) karinej kule Pas. IV, 46 (aus Višķi). uz durvīm (in, an der Tür) stāvē̦dama BW. 15120. tas spēlē uz cimbuoli un... pijuoli (auf der Geige; häufiger der Gen. gebräuchlich) Blieden n. Mag. XlII, 12. (fig.) uz vietas, auf der Stelle U.: viņš tevi uz vietas saplēsīs Dīcm. pas. v. I, 69;

3) die Bewegung zu einem bestimmten Ziel bezeichnend, 'nach, zu':
uz Rīgu braukt, nach Riga fahren U. uz baznīcu iet, nach der Kirche zu gehen (neben baznīcā iet, in die Kirche gehen) U. uz tuo pusi (in AP. und Wolm, mit dem Dat.: uz tai pusi), auf die Seite, nach der Gegend. es biju uz pagrabu (ich war in den Keller gegangen) Wolm. Ancis iznāk uz durvīm A. XX, 162. jāaizjājuot uz krustceļa LP. VI, 149. aizbrauca uz mācītāju rādīties, (das Brautpaar) fuhr zum Pastor, um sich demselben vorzustellen Mag. XIII, 2, 57. cilvē̦ks sāka braukāt uz dakteriem (zu Ärzten) A. XX, 503. Mālnieks atnācis uz tevi (ist zu dir gekommen) Blaum. St. 55. nebraucis uz brāli ciemā LP. VI, 92. lai palaiž juo uz māti aizbraukt Pas. IV, 437 (aus Nīcgale). viņa ir uz mums sūtīta par spiegu V, 33 (aus Schonberg). nuove̦d juo uz sevim (führt ihn zu sich [nach Hause]). 229 (aus Preili). (līgaviņa) ik svētdienas uz māmiņu (besucht jeden Sonntag die Mutter) BW. 22438. medinieks uz tetepiem (Birkhühner zu jagen) iedams LP: VII, 454. gājuši uz medņiem A. XX, 944. kas uz turien[i] (dorthin) nuoiet, nepārnāk vairs atpakaļ Dicm. pas. v. I, 46. (fig.) kad iet uz puostu (wenn das Verderben naht), tad sarauj ar juostu Br. sak. v. 974. jau nāk drīzi uz gaismi,nu (die Morgendāmmerung wird bald anbrechen) BW. 13559. uz pŗiekšu, vorwärts. viena diena uz priekšu vai atpakal (ein Tag hin oder her) A. XVI, 317;

4) bedeutend die Richtung einer Handlung, nach Verben mit der Bedeutung "legen, setzen, werfen, fallen"
u. ähnl.: ņem katlu, liec uz kāša (nimm den Kessel, lege [hāngej ihn auf den Haken)! RKr. VII, 365 b. uz e̦ze̦ra linus sēju (auf dem See sāte ich Flachs) Saussen n. BB. XIV, 117. uz galdu liekams RKr. Vll, 686. uz kumeļa ziedi bira Mag. VIII, № 29;

5) bezeichnend die Richtung nach Verben mit der Bedeutung "schauen, horchen, sagen, fragen"
u. ähnl. und nach Ausdrücken verschiedener psychischer Bestrebungen: Pēteris... nuoskatās uz izpiē̦stuo vagu Purap. Kkt. 43. cits uz cita (Var.: citu) raudzījās (sahen aufeinander, einander an) BW. 3138 var. uz tevim klausuoties (dich, deine Stimme anhbrend) 382, 1. gailīt[i]s saka uz vistiņas (Var.: vistiņu; der Hahn sagt zum Huhn) 2470. runā laudis uz... mana augumiņa (die Leute verleumden mich) 8818 var. Laim[a] uz Laimas vaicājās (die eine Laima [Glücksgöttin] fragt die andere) 4376, 2. vuicā sniedze uz cīŗuļa (die Ammer fragt die Lerche) RKr. VIII, 56. "kâ tas izskatās?" viņa rājās uz brāli (schalt sie den Bruder) Janš. Bandavā 11, 152. man neticēja, bet gan manam ienaidniekam, kas uz mani uzme̦luoja (der mich belog) Mežv. ļ. I, 388. skubināt uz krāpšanu (zum Betrug antreiben) Austr. kal. 1893, S. 37. dusmuoties uz dē̦la (dem Sohn zürnen) Dīcm. pas. v. I, 39. uz sava brāla dusmīgs (auf seinen Bruder bose) Grünh. uz tevim cerējuot (Var.: duomājuot; an dich [in Liebe] denkend) BW. 11018, 5. dievs... apžē̦luojas uz Jē̦kuba (Gott erbarmt sich über Jakob) Pas. IV, 49 (aus Lixna). tik uz dievu apduomāju (nur an Gott denkend gelang ich zur Einsicht), kas māsai maizes duos BW. 13730. uz kam raudi (wen beschuldigst du weinend), tautu meita? tavas pašas vaina bij 21709. uz ve̦cā bāleliņa visas manas asariņas (dem alten Bruder gelten alle meine Tränen) 14581. uz priedītes cirvi trinu, uz meitiņas kājas avu (ich schärfte das Beil, um die Kiefer zu fällen, ich legte die Fussbekleidung an, um das Mädchen zu freien) 13912. viņa prāts stāv, ne̦sas uz dišlera amatu, er hat Lust zum Tischlerhandwerk U. viņš ir uz kaušanuos, er ist geneigt zu Prügeleien U. mēs bijām div[i] māsiņas, simtiem tādu nedabūja, uz vērpšanu, uz aušanu (Var.: pie vērpšanas, pie aušanas; unter hundert fand man nicht solche zum Spinnen und Weben geneigte) BW. 6874, 1. tas jau ir uz mantu, der ist habgierig Kav. zē̦nam pārgājuši visi prieki uz karašām (dem Knaben ist alle Lust zu den Festbroten vergangen) LP. III, 94. tas bijis ļuoti kāŗs uz naudu (sehr geldgierig) VII, 1120. ve̦lns tīri traks uz ķēvi (der Teufel ist sehr erzürnt auf die Stute) 1, 90. ne visiem ļautiņtem uz mantm labs prātiņš (nicht alle Leute sind mir wohlgesinnt) BW. 933. kas tev uz man? was hast du gegen mich? U. tas jau uz manis, das ist ja auf mich gemünzt Seew. n. U. vai es tevi uz nelabu mācīšu (werde ich dich Schlechtes lehren)? LP. I, 141. viņš nebus uz mieru (er wird [damit] nicht zufrieden sein) Lippaiken n. Mag. X, 3, 78. viņš tâ kâ uz mīksču Mag. XIII, 1, 17, es scheint gelinder zu werden. uz lietu arī, kad suns zâli ē̦d (Regen ist auch zu erwarten, wenn der Hund Gras frisst) Etn. II, 71. ja zīlīte ap luogu lē̦kā, tad tas uz salu 96. vari laikā un debešuos nuoskatīties un tad tāmēt, vai uz lietu, uz sausu A. XI, 466. suns vīļājas uz mīkstu laiku (der Hund wälzt sich, wenn gelinderes Wetter zu erwarten ist) RKr. VI, 816. kad ve̦ciem cilvē̦kiem utis aug - tas uz miršanu (das bedeutet den nahen Tod) Etn. II, 111. kad cūkas uz paviļām ruok, tad tas uz miršanu (dann ist [im betreffenden Hause] ein Todesfall zu erwarten) LP. VII, 414. Sprw.: uz savu nelaimi saraujas. uz cita izstiepjas Br. sak. v. 853. putni le̦c uz puosta (wenn Schlimmes bevorsteht) LP. IV, 19. ģīmi uz smiekliem savilkt (das Gesicht zum Lachen verziehen) DL. dalīt uz pusēm (pusi), auf die Hälfte teilen. dzer ... uz pādītes veselību (auf das Wohl der Tauftochter)! BW. 2015;

6) bei Zeitbegriffen
(dialektisch auch mit dem Dativ),

a) auf die Frage "auf wie lange?":
lai aizve̦d mani uz vienu dienu pie tē̦va (man möge mich auf einen Tag zum Vater bringen) LP. 111, 2. e̦smu uz deviņiem gadiem nuoburts 1, 47. ne uz dieneņas, ne uz nedēļas, tautās nuogāja uz visa mūža BW. 5180;

b) auf die Frage "wann?":
nuo rītiņa es dziedāju, uz vakaŗu (Var.: vakara 136, 1; gegen Abend) gavilēju: nuo rītiņa tautas jāja, uz vakara bāleliņi BW. 451, 2. jauni ļaudis uz rudeni precējās 13777. uz citam rudeņam (im nächsten Herbst) 7872; 11591. vēl neiešu šuoruden, ne uz citu vasariņu (auch im nächsten Sommer nicht) 10596. uz nākuošam pavasaram, im nächsten Frühjahr Smilt. uz nākuošai svētdienai, am nächsten Sonntag ebenda. uz pašiem svē̦tkiem, gerade zum Fest Kav., kurz vor dem Fest BielU. uz Jurģiem, am Georgitag ders. uz Jāņiem, zu Johannis U. uz tuo pašu dienu atnācu, ich kam zum (bestimmten) Tage selbst an U. nākt tâ uz pusnakti (so gegen Mitternacht) Etn. I, 65. viņš uz pusnaktim aizmiga Pas. V, 240 (aus Rositten). uz nakts (in der Nacht) būs lietus Prl. n. FBR. VI, 115. uz trešdienas (am Mittwoch) būšu mājā ebenda. visu rītu smalki malu, uz gaismiņu (bei Tagesanbruch) puspušām RKr. VIII, 56;

c) auf die Frage "zu wann?":
uz rītdienai uzduots, zu morgen aufgegeben Plm. taisa uz parītu kāzas (rüstet die Hochzeit zu übermorgen) LP. I, 64;

7) in verschiedenen Verbindungen: (beim Komparativ) uz manim ve̦cāks, älter als ich Loddiger.
lielāks uz tuo, grosser als der Smilt. u. a. dzer glāzīti uz glāzītes, ēd plāceni uz plāceņa (trink ein Glas nach dem andern, iss einen Fladen nach dem andern)! BW. 33240. kad nuogāju pie tautieša, tad grūtums uz grūtuma (Var.: grūtumuos nuodzīvuoju) 23943. izteica paldies uz paldies (dankte einmal nach dem andem) JK. jaunākai māsai nāk precinieks uz precinieka LP. IV, 119. Sprw.: labāk ēdiens uz ēdiena nekâ sitiens uz sitienu Br. s. v. p. 29. uz (Var.: aiz, pie) ce̦kula turē̦dama (am Schopf haltend) BW. 2720, 2. uz mums gādā (sorgst für uns) Geistt. Lieder und Psalmen v. J. 1671, S. 82. apmīt (meitu) uz kumeliņu (das Mädchen gegen ein Pferd tauschen) LP. VI, 940. lai mijuot kaltu uz viņa izkapti V, 105. nu būt[u] mijis... uz kaimiņu cūkganīti BW. 22448, 1. uz arāju (Var.: arāja) māsu devu, ne uz rudzu tīrumiņu (Var.: tīrumiņa; einem Landmann [Pflüger] gab ich die Schwester, nicht gegen ein Roggenfeld): ja būs labs arājiņš, tad būs rudzi tīrumā 25954. vecīte bija par valdinieci uz visiem kustuoņiem (Herrscherin über alle Tiere) Pas. V, 109 (infl.). es uz acīm e̦smu slimīgs (ich habe kranke Augen) Stricken n. Mag. XIII, 10. uz ausīm kurls (taub) Wirben. skaista meita uz acīm (das Mädchen hat sch6ne Augen) BW. 12327. Andrejs ar Marģietu uz vienām actiņām (haben gleiche Augen [?]). vai tie bija mazgāj[u]šies vienā acu ūdenī? 21361. dzīvuot uz sevi(m), für sich (d. h. nicht als Knecht) leben: pats iesākdams uz sevi dzīvuot Etn. IV, 105. nuoduot... gājēju rīcībā pa gabaliņam zemes, lai tie var dzīvuot uz sevi Janš. Dzimtene IV, 92. uz ruokām vien maizi pelnīt, von der Hände Arbeit allein leben U. viņš uz maniem liniem daudz nepelnīs Wolm., er wird an meinem Flachs nicht viel verdienen. (sa)derēt uz kaut kuo, auf etwas wetten: mēs bijām derējuši uz matiem, un man vajadzēja ļaut Jurkam krietni manus matus pavilnuot Domas II, 295. uz vienu ruoku, im Einverständnis: saimnieks dzīvuo ar ve̦lnu uz vienu ruoku LP. I, 77. uz reizi, auf einmal, plötzlich: uz reizi sāk zeme dimdēt LP. III, 4. uz labu laimi, auf gut Glück: ne˙kuo darīt - jājāj uz labu laimi LP. IV, 92. uz mata, auf ein Haar, genau: kurpe viņai uz mata uzgāja Dīcm. pas. v. I, 66. uz rāviena, sofort, momentan, uz cirtiena (mit einem Hieb) galva nuost LP. IV, 34. es duošu tev uz izbailēm (nach dem Schreck) gaļas saēsties LP. III, 106. uz ruozītes (für eine Rose) uortu ņēmu, uz maguones pusdalderi BW. piel. ² 6447. stabuli uz divpadsmit balsīm (eine Flote mit 12 Tonen) LP. IV, 222. Vgl. Le. Gr. §§ 573-6 und Walde Vrgl. Wrtb. I, 190.

Avots: ME IV, 311, 312, 313, 314

I uzdzìt,

1): u. stīpu Iw. u. dakšas vai se̦kumus uz kātu (Iw.), kātā (Saikava). u. laivu krastā Kaugurciems. izmēgināja šūpuotnes: ... uzdzina šūpuodamies kāju balstu vienā augstumā ar šķē̦rskuoku Birznieks-Upītis Pelēkā akm. stāsti (1938) 41. ūsas ... uzdzītas pēc jaunākās muodes Apsk. 1903, S. 484. vīrs, kuŗš, ja mājas neuzdzīs, tad nuodzīvuot jau nenuodzīvuos Jauns. Raksti V, 100; ‡

2) (Vieh) treibend auffinden:
ne tev[i] tur gan[i] uzdzina, ne uzjāja pieguļnieki BW. 6468,7; ‡

3) sich verschaffen (auftreiben):
kur lai ... uzdze̦n tādas zumas? Janš. Līgava I, 101. Refl. -tiês,

1): kalnā jau ar ve̦zumu neuzdzīsies Saikava. u. kalnā ganīt Kaltenbr.;

5): kuo nu tu uzdzenies? vai tad rītā nebūs diena? Seyershof.

Avots: EH II, 722

vaļenîca Erlaa u. Ogershof n. FBR. XI, 16, vaļenica, eine, die freie Zeit hat, eine Müssige: voi es kāda vaļenica, jūsu bē̦rna auklē̦tāja? BWp. 1407, 1. ē̦dat, ... guovis! es māsiņa ganītāja; rītā nāks vaļenica, aiz kalniņa gulde̦nās BW. 29004 var.

Avots: ME IV, 464

III vicele, comm., ein Mensch od. ein Tier, das (schnell) hin- und herläuft Dond.: jūsu guovs ir tāda vicele, tuo ne˙maz nevar nuoganīt Dond. Zu vicât 9 ?

Avots: ME IV, 576

vidus,

1): cēlās pilsē̦tas, tirdzniecības vidi (Zentren)
Vindedze 44. pa vidiem, a): laist ganīties sapītus zirgus, bet p. v. arī guovis Vanagu ligzda 250. sadzirdēt bē̦rnu smieklus un p. v. arī ... raudas Vindedze 97. gaŗā bārda vilnīja jau p. v. balta Ciema spīg. 6. Vor "in der Verbind. pa vidiem" ME. IV, 580 ist "b)" einzuschalten. vidus kārta Frauenb. "tā kārta skapim, kas atruodas nuo augšas uotra vidū". vidus svē̦tki Blieden n. FBR. XVI, 104, der zweite Feiertag. vidus truops Blaum. Raksti IV ⁵ (1937), = vidstruops 1;

2): ar cauru vidu Spiess, mit Durchfall.
aizturē̦ti vidi Oknist n. Ceļi VIII, 237. meitiņām ... abi gali lieti de̦r; v. lieti nederēja BW. 35026 var.;

4): auch Kaltenbr., Linden in Kurl., Sonnaxt;

5) "?": tam cilvē̦kam ir bagāta dzīve: dzīvuo nuo vidus vien Ahsuppen.

Avots: EH II, 781

viênpêdē ² Siuxt, Adv., ganz, vollständig: vienpēdē ("= pilnīgi") nuostrādāt Siuxt. vienpēdē nuoganīt, (die Weide) vollständig kahl abweiden ebenda. vienpēdē nuoglabāta manta, eine so gut versteckte Sache, dass der Verstecker selbst sie nicht mehr auffinden kann ebenda. lai viņš zūd pat vienpēdē R.Bērziņš Dvēseļu dārzs 76.

Avots: ME IV, 662, 663