Paplašinātā meklēšana

bagare, ein nicht grosses Netz der Fischer, womit man kleinere Seefische fängt A. X, I, 328; Buttennetz [Bielenstein Holzb. 651], U. [Vielleicht auf Grund von bagarêt 1 gebildet; vgl. aber auch bogars.]

Avots: ME I, 249

‡ bàltmugare ² Warkl. n. FBR. XI, 120, die Laus.

Avots: EH I, 202

‡ gaŗe Kand., Adv., = gaŗām.

Avots: EH I, 385

gare̦napaļš, oval U.

Avots: ME I, 602

‡ gareņi Salis n. FBR. XV, 57, = garaini 1.

Avots: EH I, 384

gaŗenisks (unter garenisks): auch Dunika; adv. gaŗeniski auch Frauenb.

Avots: EH I, 385

garenisks, gaŗenisks, garnisks, länglich: skujas plakanas, apakšpusē 2 gareniskām, apaļām strīpām Konv. ² 764. Adv. gareniski, gaŗeniski, gaŗeniskis, [gariniski St.], garniski(s), [garãniski Ronneb., Smilt.], der Länge nach gulies gareniski uz lizu LP. VII, 999. baltais pārlēcis garniski pār ve̦zumu LP. I, 186. rumpis pāršķēlies taisni garniskis pušu LP. V, 29.

Kļūdu labojums:
apaļām = baltām
gulies gareniski = gulies gareniskis

Avots: ME I, 602

gaŗe̦ns (unter gare̦ns): auch Dunika, Iw:

Avots: EH I, 385

gare̦ns, gaŗe̦ns [Nigr.], gaŗains Karls., [Salis], Mar. n. RKr. XVII, 135, länglich: gare̦ns e̦ze̦rs LP. VII, 1296; gaŗe̦na galva. gar garenēm, lang un breit: izrunājos gar viņu gar garenēm, bet viņš ir ausu nepaceļ Naud.

Avots: ME I, 602

gare̦nums, gaŗe̦nums, die Länge.

Kļūdu labojums:
die Länge = das Länglichsein

Avots: ME I, 602

iẽgare̦ns [Drosth., Bauske, Selg., Arrasch, iẽgaŗe̦ns Nigr., iêgaŗe̦ns ² Lautb., Wandsen, iêgare̦ns ² Ruj., iẽgaŗans PS., SAlis., Trik., ìegaŗans ² Warkh., iẽgaŗē̦ns Līn., ìegaŗains AP., Treiden u. a.], länglich: iegare̦ns de̦guns A. XI, 38. iegare̦ni augļi Konv. ² 168.

Avots: ME II, 16

‡ izgaŗet Strasden, = izgaruôt 1.

Avots: EH I, 447

pagare,* die Unterwelt, das Reich der unterirdischen Geister (seiner Bildung nach könnte es aber nur das bezeichnen, was sich unter dem Qualm, unter dem Geiste befindet): nuovadi, ja spēji, līdzi sev uz pagari! Rainis. iz pagares brauc Rainis. [... kaut arī mēs ietu blakām uz pašu pagari Ezeriņš Leijerk. II, 91.]

Avots: ME III, 27

‡ pagare̦ns, länglich Latv. Saule, S. 1044.

Avots: EH II, 132

‡ pigarece Mežamuiža n. Ceļi VIII, 231, = pigarica.

Avots: EH XIII, 230

vagare: auch Prawingen, BW. 3429, Demin. vagarīte 11417.

Avots: EH II, 747

vagare, s. vagaris.

Avots: ME IV, 432

vagarene: auch BW. 1552, Puhren.

Avots: EH II, 747

vagarene Janš. Bandavā I, 318; Līgava I, 303, die Frau des Arbeitsaufsehers (vagaris).

Avots: ME IV, 432

vagares L., vagari U., rote Beeten Oppek. n. U.

Avots: ME IV, 432

žagare Kreis Mitau, = žagaraine.

Avots: ME IV, 785

‡ apsir̂kt Dunika,

1) zu reifen anfangen:
uogas jau apsirkušas;

2) zu garen anfangen:
alus jau apsircis.

Avots: EH I, 112

auklis,

1) ein Bestandteil des Pfluges
- auch Wessen, (mit aũ) Iw., Siuxt, (aũklītis) Assiten, Seyershof: starp ilksēm un lemesnīcu ir ielikts a. Iw. auklītis ir tāds gare̦ns kuoks, kas lemestiņai virsū; tas atkal ar šņuorēm piesiets pie balses Seyershof; ‡

2) auklītis, ein Teil des Spinnrades
("pie ratiņa, kur skrūvë) Assiten.

Avots: EH I, 186

baluôdis (li. balañdis), die Taube, in Wenden u. Wolm.: die wilde Taube, dūja dagegen die Haustaube (in Kurl. mājbaluôdis); lauku, meža baluodis, Feld-, Wald-, Holztaube (Columba oenas RKr. VIII, 94; lauku b. auch Ringeltaube (Columba palumbus L.) Nat. XXXIII, 154. Das Deminutiv ein beliebtes Liebkosungswort: nu, kā tev iet, baluodīt Vēr. II, 1354. baluoži dūduo, pūš, ūbuo, die Tauben girren Etn. II, 51. duomāju izaudzināt baluodi, izaudzināju kraukli Sprw. baluožu mēnesis, der März Glück, Etn. I, 49; baluožu rācenis, grosse Fetthenne (Sedum vulgare) RKr. II, 78. Es kommt auch das Fem. baluode (li. balandė Lesk. Nom. 589) vor: es pati baluode zariņa galā BW. 2083. dāmas baltās drēbēs kā baluodītes parādās Lautb. [Dass auch das Kurische eine ähnliche Form gehabt hat, zetgt das daraus entlehnte liv. palāndøks. Dies baltische Wort gehört wohl am ehesten nebst le. baluoda "Melde" zu le. balts und bāls (s. dies), vgl. Bugge KZ. XXXII, 1, Liddèn Stud. 76 f., Persson Beitr. 586 und 936, Schulze Berl. Sitzungsber. 1910, S. 799 f., Meilett Et. 322 und Schönberg KZ. XX, 447; nach Bugge 1. C. und F. Müller BB. I, 163 gehört hierher auch osset. bälo`n "Taube".]

Kļūdu labojums:
BW. 2083 = BWp. 2083

Avots: ME I,

bite (li. bìtė, apr. bitte), bitis BW. 30362, Dem. bitentiņš BW. 23728, bitenīte BW. 30310,

1) die Biene:
dārza, meža, zemes od. sūnu bite, Garten-, wilde od. Wald-, Erdbiene od. Hummel (bombus terrestris L.): sūtīt sūta meža bite lauka bitei grāmatiņu, lai ziediņu tā neņēma de̦guošā siliņā A. 1513. meža b. n. U. auch die Wespe; saules bites, glänzende Fliegen St., U.; medīga bite, Arbeitsbiene St., U.; gew. darba bite; medīgs dagegen wohl eig. reichlich hontgspendend, honigreich, wie mediniece in: bite liela mediniece, ne visiem me̦du deva A. 2055; sausa b. ST., U., die Drohne, gew. bišu tēviņš od. trans; vēlējas b., spät gekommener Bienenschwarm; nach dem süssen Honig im VL. mit dem Epith. salds verbunden: laba man salda bite A. 915. Als Subj.: bites dzied, san(ē), dūc, (von dem feinenren Ton) sīc, vivina, vivaļā, spiedz, die Bienen summen, sumsen, surren; bites auž, šuj, weden, wirken A. 1511; 84; bites ne̦s saldu me̦du; bites laiž bē̦rnus od. spietuo, schwärmen; iet zieduos, suchen Blüten: paduodas, gedeihen; kad pirmuo Jurģa dienu ejuot uz uotra māju basām kājām, tad bites iznīkstuot Etn. II, 85; bites kuož od. dzeļ, stechen. Als Obj.: bites dravēt od. kāpt, zeideln: tē̦vs aizgāja bišu kāptu Etn. III, 1; so auch bites lauzt BW. 2956, LP. VII, 922; bites raudzīt, die Honig- und Wachsernte in Augenschein nehmen: bites saņemt, den Bienescharm in den Bienenkorb bringen. Sprw.: tās ir ve̦cas bites, das sind alte Bienen, es ist kein Grund zur Eile. tas savas bites jau nuoguldījis, der hat sein Schäfchen aufs Trockene gebracht. iezagtas bites nepaduosies, unrecht Gut gedeihet nicht. bite me̦du netaisa, kamēr vēl pa puķēm luožņā;

2) übertr. auf Menschen, als Muster des Fleisses, vielfach verglichen mit jungen Mädchen: strādīgs (emsig)
kâ bite. dārza bite, mātes meita, tās man ļauna nedarīja: bite ziedu nenuosūca, meita naidu nesacēla BW. 6511, 3. kur sīva bitīte, salds alutiņš, kur dze̦dra māmiņa, tikušas meitas A. 337. bitītei, meitiņai viena laime dzīvuojuot; abas divas ielīguoja gatavā namiņā A. 699;

3) ein Spielchen
BW. V, 202 f.;

4) genitivische Verbindungen: bišu ābuoliņš, Honig- od. Steinklee (Melilotus albus)
Reņģ.; bišu bē̦rni, der Bienenschwarm, auch spiets genannt; bišu dārzs, der Bienengarten, oft nicht in unmittelbarer Nähe des Gesindes liegend; biškanniņa, eine Blume, auch aunpauniņš genannt Kand.; bišu kuode galleria melionella Konv. ² ; bišu kuoks, struops, der Bienenstock; bišu- od. biškrēsliņš, Rainfarren (tanacetum vulgare L.) RKr. II, 79 (li. bìtkrėslė); mazais bišu kr., gemeines Kreuzkraut (senecio vulgaris L.) II, 78; baltie b., Bertramsgarbe (achillea ptarmica L.) Rkr. III, 68; sēju āra biškrēsliņus BW. 6447; bišu māte, Weisel; bišu mē̦tra, Citronen-Melisse Peņģ., RKr. II, 74; bišu nams,

a) der Bienenstock
im VL. A. 1520,

b) das Bienenhäuschen, in das die Bienenstöcke für den Winter gebracht werden;
bišuozuols, eine dicke, hohle Eiche, in welcher Bienen hausen können: zinām' man vīra māte bišuozuola resnumā BW. 7414; bišu tē̦vs,

a) Weisel:
ir bitīte savu tē̦vu vilcin vilka uozuolā BW. 5053;

b) ein behaarter Mensch, dessen Gesicht, Brust, Hände, Füsse u. s. w. mit Haar bewachsen sind; von solchen sagt der Volksmund, dass sie in der Bienenzucht Erfolg haben Ramelshof.
bišu uts, braula caeca Konv. ² , bišu vārdi, die Zauberworte eines Bienenzüchters; bišu vieta, ein Ort, wo Bienen hausen Tr. IV, 448; bišu zāle = b. mē̦tra Mag. IV, 2,55. [Weiterhin zu ahd. bini, air. bech "Biene", kymr. bydaf "Bienenstock" u. a. vgl. Walde Wrtb. ² 322, Berneker Wrtb. I, 116. Meillet MSL. XIV, 476 f., Stokes KZ, XL, 245, Trautmann Wrtb. 34.]

Kļūdu labojums:
vivina, viviļā = vīvina, vīvaļā
bitīte = bitītes
5053 = 3053

Avots: ME I, 300, 301

I čàula [C.], čaule,

1) die Schale, Schlaube, Hülse, Kruste:
uolu, riekstu čaula (= čaumala); auzu čaulas, Haferhülsen; papirosu čaulītes, Zigarettenhülsen;

2) der Kopf:
ta tad tam čaula Bers.; [čaul wohl über *cjaul- > ceul- aus cev(a)l- (vgl. Le. Gr. 41), zu li. kẽvalas "dünne Schale", kiautaĩ "Getreideschalen", apr. keuto "Haut", ahd. hût, la. cutis. gr. χύτος "Haut" u. a., s. J. Schmidt KZ. XXIII, 353, Lewy KZ. XL, 423 ^2, Persson Beitr. 183, Walde Wrtb. ² 218].

Avots: ME I, 406

cḕrme, [ccêrmis ² Salis], cê̦rms ² [Dond.], der Spulwurm; cērmju zāles,

1) der Rainfarn (tanacetum vulgare)
RKr. II, 79;

2) jedes die Spulwürmer abführende Mittel.
[Zu cirmis li. kermanaĩ "Bienenlarven", kirmis "Wurm", sloven. čr̂m "Fingerwurm", ai. kṛmi - ḥ "Wurm, Made" u. a., s. Berneker Wrtb. I, 169, Trautmann Wrtb. 134, Fick Wrtb. I ^4, 30 und Petersson Stud. zu Fortunatovs Regel 34.]

Avots: ME I, 378

cĩcītis U., ein kleiner, roter Käfer mit schwarzen Flecken (Margaretchen).

Avots: ME I, 390

čīguotne, grosse Fetthenne (sedum vulgare) RKr. II, 78.

Avots: ME I, 415

čīkstene,

1) [čìkstene ² Lis., Bers.], grosse Fetthenne (sedum vulgare)
RKr. II, 78;

2) čĩkstene, ein essbarer Pilz
Dond. Vgl. cīkstenes.

Avots: ME I, 416

‡ čizna Meiran, tanacetum vulgare.

Avots: EH I, 291

čùlât,

1): auch (mit û ² ) Wainsel n. FBR. XIV, 86, Salis (čūlat). Siuxt;

2): auch AP. (mit â ), Frauenb. (mit û ² ); ‡

4) "barbuļuot" (beim Garen) Frauenb. (mit û ² ); ‡

5) "melken"
Bartau.

Avots: EH I, 298

daglĩtis, Demin. von daglis,

1) ein weiss- und schwarzbuntes Schwein
Zalkt. I, 98;

2) Natterzunge (echium vulgare)
RKr. II, 70.

Avots: ME I, 430

dũlêjs: nuo salmiem satin tādu dūlēju un tad kvēpina mušas un uodus nuo kūts ārā Salis. mazs puika, bet d. (gemeint ist eine Zigarette) jau zuobuos! ebenda.

Avots: EH I, 347

dzèlzs, -s. (li. gelžìs). [gew. fem., aber in Lis. masc.], dzèlze, dzelzis,

1) das Eisen:
dzelzs jākaļ, kamē̦r sarkana RKr. VI, 174. dzelža diezgan, tē̦rauda trūkst Tr. III, 333. ciets mans vidutiņš kâ dzelzis Tr. IV, 4. kaļama dzelzs. Schmiedeeisen; kalta dz., Schweisseisen. lieta dz., Flusseisen Konv. ² 683; laužama dz., Brecheisen LP. VII, 1146;

2) etwas aus Eisen Verfertigtes,

a) die Fessel, Kette:
nuo ruokām nuokratīt dzelzi LP. VII, 690;

b) das Stecheisen:
paņem dzelzi, iesim zivis durt Kand.;

c) das Hackeisen:
kāpuostu dzelze. das Hackeisen zum Zerhacken des Kohles. Gewöhnlicher ist jedoch hier der Plur. wegen der Vielheit der eisernen Bestandteile:

a) brālis māsu dzelzēs slēdza BW. 18189. zagli ieslēdza dzelžuos. jumpravu liek dzelzīs LP. VII, 457; c) ar žeberkļiem un kāpuostu dzelžiem zivis durt LP. VI, 207. So auch: saraistījuši visus dzelžus (Gitter)
LP. VI, 217. zirgam jāļiek dzelži, dzelzis, dzelzes (das Gebiss) mutē. Der Plur. ist auch üblich, wenn von Eisenbeschlägen die Rede ist: dzelziem pūru kaldināšu. ich werde mit Eisen (eig. mit Eisenbeschlägen) den pūrs beschlagen BW. 7832. kumeļam.,. dzelžiem (dzelziem, dzelzim, dzelzēm) kājas kaldināju 13296; 13297; 13730. 38; 13883. dzelzēm kaltas kamaniņas 15960. Auch in den genitivischen Verbindungen ist der Pl. sehr geläufig, und zwar dze̦lzu. selten dzelžu: dzelžu (gew.: dze̦lzu) zuobeniņu BW. 13740. dze̦lzu ecēšas Tr. IV, 6. 109. eine Egge mit eisernen Zapfen; dze̦lzu krāsns, eiserner Ofen; dze̦lzu stabs, eiserner Pfosten; dze̦lzu vārdi neben dzelzes v. (auch uguns vārdi). bestimmte Zauberworte U.; tam nesāp. kad kuļ. kam tie dze̦lzu vārdi U. Wo jedoch die Vielheit der Bestandteile nicht betont oder gar ausgeschlossen ist, da ist der Plur. nicht am Platze: dzelzes, dzelža, dzelzs zāle od. dzelzzāle, Schafgarbe (achillea millefolium) Mag. IV, 2, 90, Etn. I, 67, n. RKr. II, 69 [und in Wolm.] Rietgras (carex); in Dobl. n. RKr. III, 70 eichium vulgare;

d) Die Achse der Spule des Spinnrades:
spārna dzelzs griežas ruociņu ādiņās un satur spārnu spuoli un skriemeli A. XI, 83. [Zu apr. gelso und slav. želězo "Eisen"; vgl. Prellwitz BB. XV, 148 f. und Wrtb. ² 501 und Boisacq Dict. 1049.]

Kļūdu labojums:
laužama dz. = laužmā dz.

Avots: ME I, 543, 544

‡ gabans,

1) "?": g. tē̦vs, gare̦na māte, glaude̦ni bē̦rni (Rätsel: das Brot)
Latv. Saule 1928, S. 723 (aus Kegeln);

2) "sehr fett und dick"
Stom.;

3) "ein sehr fettes und dickes Wesen (von Gänsen und Schweinen)"
Stom.

Avots: EH I, 375

III gāds, rumex acutus Mag. IV, 2, 41. [Gleich li. gõdas, ein gewisses Kraut (Ochsenzunge, Klette, echium vulgare)?]

Avots: ME I, 615

‡ garaniski Salis, Adv., = gareniski">gareniski.

Avots: EH I, 383

‡ gaŗāniski, = gareniski">gareniski: iesit man trīs reizes ar rīksti g. pa sāniem! Pas. III, 188.

Avots: EH I, 385

‡ gaŗans Strods Par. vōrdn. 76; Kaltenbr., gaŗans AP. (> ge̦ranc), Mahlup, = gare%CC%A6ns">gare̦ns.

Avots: EH I, 385

‡ gaŗgruoda, ein längliches Feld ("gare%CC%A6ns%20t%C4%ABrums">gare̦ns tīrums") Heidenfeld; eine lange und schmale Wiese an einem Fluss Ramkau.

Avots: EH I, 385

‡ garins Erlaa n. FBR. XI, 14, = gare%CC%A6ns">gare̦ns.

Avots: EH I, 384

‡ gariņš Sonnaxt, Deminutivform zu gaŗš, lang: šitik gareņa izauga Kaltenbr. gariņākas naglās, etwas längere Nägel BielU.

Avots: EH I, 384

garnisks, s. garenisks.

Avots: ME I, 603

grieta,

1) eine Blume:
nuoplūcu vienu mazu grietiņu galviņu Saul.;

2) grietiņa, Margaretchen od. der Marienkäfer Salisb. Aus nd. Grete.

Kļūdu labojums:
grieta = grietiņa
2) grietiņa = 2)

Avots: ME I, 659

I griezeniski,

1) " griezeniski [= schneidend?]!"
tē̦vs pamāca un parāda, kâ jāihceļ (kārkli), kâ jāpieliec, kâ jāpieve̦lk ar cirvja zuobiem Baltpurviņ Druva I, 1344; [

2) " quer"
Ronneb. (im Gegensatz zu gareniski " der Länge nach")].

Avots: ME I, 660

II grundulis ‡

5) eine Kartoffelart
(mit uñ ) Ramkau: grunduļi gareni ruobaini; viens gals re̦snāks, uotrs tievāks.

Avots: EH I, 411

grûst -žu, -du, [li. grústi "толочь, толкать"], tr.,

1) stossen:
es tavu ve̦cu māti kambarī malt grūdīšu BW. 15059. strauji te̦k Daugaviņa, dažu grūda dibe̦nā A. XX, 599. saimnieks negribēja jaunākuo meitu rīklē grūst LP. II, 33. pilskungs grūda vagarem pigas de̦gunā Degl.;

2) stossen, stampfen:
grūdeni, piparus, sāli; [kā puostus grūst Etn. II, 74, Kohl zum Säuern in ein Fass legen;]

3) mit Erfolg eine Arbeit bewältigen, beenden, eifrig arbeiten:
kas tad visus darbus gŗaus un grūdīs Janš. vērpiet, meitas, grūdiet meitas. [žīdi šabas grūž U., feiern den Schabbes];

4) intr., eiligst gehen:
grūž taisni pruojām LP. II, 35. grūž abi divi pie saules LP. VI, 1046. Refl. -tiês, sich stossen, sich aufdrängen: negrūžaties man virsū! Latv. [Nebst graûds, graust (s. diese) zu ae. grút "grobes Mehl" u. a., s. Fick Wrtb. III ⁴ , 145 f. u. a.; oder (nach v. Grienberger Wiener SB., Bd. CXLII, Abh. VIII, 142 und Wood IF. XXII, 148) zu ae. crúdan "lrängen", mndl. crūden "dringen, stossen"?]

Avots: ME I, 668

iẽapaļš, rundich: galvas kausi ieapaļi Antrop. II, 58. lapas gare̦ni ieapaļas Etn. III, 6.

Avots: ME II, 1

iedriksne,

[1) = iedrīksne Beļava;]

2) "?": žaunu caurumiņi gare̦nā iedrikstē Konv. ² 2887.

Avots: ME II, 10

iẽgaŗans (unter iẽgare̦ns): ìegaŗans AP.

Avots: EH I, 513

ìejemt, ‡

2) empfangen;
ieje̦mts ... nuo ... svē̦te gare Lat: kat. (Günther Altle. Sprachd. I, 250); ‡

3) sich angewöhnen
Frauenb.: tâ iejē̦muši un tâ dara; ‡

4) als etwas auffassen, ansehen
Strasden; viņš tuo iejēma (ieduomājas) kâ kaunu. ‡ Refl. -tiês,

1) sich angewöhnen:
viņš bija iejēmies tâ savādi runāt Dunika. mūs[u] pusē tuo tâ nav iejē̦mušies Janš. Līgava II, 258;

2) erlernen:
māte adīja; bet es neiejēmuos Frauenb. puikam cieta galva; nevar lē̦ti ie. grāmatu ebenda.

Avots: EH I, 517

ìela,

1): Rīgas ielas maliņā BW. 11055 var.; (sniegā) bija nācies rakt dziļu ielu (einen Gang)
Janš. Dzimtene I ² , 104; die Allee - auch Fest.; ein Korridor Warkl.; ziedi, rudzu vārpa, deviņām ìeliņām (Var.: ailiņām; ailītēm u. a.)! BW. 28128 var.;

2): divas ieliņas var klāt piedrabā Seyershof. ieliņa ir vispār piedrabu Salis; ābuoliņu, sìenu, salmus šķūņī kŗauj kantainā, gare̦nā čupā, kuo sauc par iellņu Salis;

3): malkas ie. - auch Ruj., Salisb. Zur Etymologie s. auch Liden Blandade språkhist. bidrag II, 18.

Avots: EH I, 525

‡ izur̃baļât Frauenb., = ‡ izurbulêt. Refl. -tiês Ahs., (beim Garen) poräs werden: labi izrūguse maize (zeme) ir izurbaļājusēs.

Avots: EH I, 492

judra, das Korn in den Zähnen der Pferde: judra ir pusdiļu, das Korn ist halb verschlissen (was in 10. Jahre der Pferde zu geschehen pflegt) L., St., U. piecu gadu ve̦cumā zirgam vairs nav piena zuobu, bet tikai īstie. šuo īstuo priekšzuobu gali izskatās gareniski apaļi, vidū tiem ieme̦lnas bedrītes (judras) Wid.

Avots: ME II, 115

III kãrpa [Arrasch], Drosth. n. A. X, 1, 213, [kãrps Salis], = kàrba; [= ciba U., Bielenstein Holzb. 358; ein ovales hölzernes Kästchen U.; kãrpa" ganu ciba" Ruj.]: kārpa - nuo plāna dēlīša (uoša, bē̦rza vai apses) gare̦ni apaļā formā saliekts, neliels trauciņš ar ielaistu, kuoka tapiņām iestiprinātu dibe̦nu, ar tādu pašu uzmaucamu vāku. lietuo vis˙vairāk siļķu vai reņģe ielikšanai; cietākuos liek arī sviestu vai ce̦ptu gaļu Dond. n. A. IX, 505. Auch zur Aufbewahrung von Branntwein: vedējene savu līdzatve̦stuo kārpu ar brandavu nuoliek uz galda RKr. XVI, 101; 214. Hängt wohl irgendwie mit kā`rba zusammen.

Avots: ME II, 197

I ķir̃pa,

1) [ķir̃pa Treiden,
ķir̂pa Kr.], der Heu-, Getreide- und Flachshaufe Sunzel, [Ramelshof, ķir̃pa, Heuhaufe Wolm., PS., N. - Peb., Schujen, ķir̃pa Drosth., ķir̂pa Kl., Getreidehaufe; ķir̃pa Trik., ķir̂pa Jürg., ķipra Bers., Getreidehaufe]: ķipra ir gare̦ni salikta siena guba Serb., Lis.; - neaugsta četrstūŗaina labības kaudze [ķìrpa Burtn., Stackeln, ķir̂pa ² Allend., ķir̂pa Kalz.]. sienu, vasarēju saliek ķirpās. dievs duod miežu arājam simtu ķirpu tīrumā BW. 28258. nuoplūktus linus save̦d gubā pie kārsta sukāšanai, tā ar linu ķirpa Serb. [auzu ķirpas galiņā BW. 33060, 6 (aus Līvāni)];

2) auch das Gestell für Flachs: viņš nesa linsē̦klu ķirpai žuburus Poruk. Vgl. stirpa, tirpa.

Avots: ME II, 385

klabata,

1) eine Klapper, wie sie das Vieh statt der Schellen trägt
Grob.;

2) ein Klopfbrett:
klabata - gare̦ns dēlis, kuŗu pakaŗ šņuorītēs pār mietiem (stabiem) pārliktā šķē̦rskuokā un dauza ēdienu laikā ar vālītēm, lai uz lauka strādājuošie ļaudis zin nākt azaidā, pusdienā vai palaunagā. šuo klabatu klabina arī ugunsgrē̦ka gadījumā Grob. n. Etn. III, 66, Lasd.;

[3) ein Klapperinstrument zum Scheuchen des Wildes auf der Jagd
Bielenstein Holzb. 600];

4) die Türklinke
Lasd., [Rutzau, N. - Bartau, Ahswikken], Libau;

5) der Riegel:
vārtu klabata aizdarās Janš. [visu nuolūkuo... caur durvju klabatas caurumu Janš. Čāp. 8.] klabata - ietaise durvu aiztaisīšanai: durvu iekšpusē piestiprināts stiprs, ap 1 1\2 pē̦das gaŗš kuoks, kuŗš iekrīt durvu stenderī iedzītas kuoka naglas ruobā; ap šuo kuoku - klabatu - apsieta ar vienu galu šņuorīte, kuŗas uotrs gals izvē̦rts caur durvīs ieurbtu caurumiņu durvu uotrā pusē; šņuorīte nu nuo šīs puses raujuot, klabata iz ruoba paceļas uz augšu, un durvis atveŗamas Grob. n. Etn. III, 66;

6) eine Plappertasche
Lasd.;

7) der Klapperer, der weisse Stroch (ciconia alba)
RKr. VIII, 97;

8) klabatas "eine kleine Wassermühle".

Avots: ME II, 206, 207

kluotiņi, Flotthölzer, Schwimmhölzer an Netzen: kluotiņi (plūdiņi) ir iegare̦ni egļu kluģīši Etn. II, 105.

Avots: ME II, 239

kùoks [li. kúokas "палка с шишкою на концѣ" IV, 89 und LitMnd. I, 34],

1) der Baum:
lapu kuoki, die Laubbäume, skuju kuoki, die Nadelbäume. sila kuoks, ein im trockenen Walde gewachseneŗ also gutes Holz gebender Baum U. dieva kuociņš, Haberraute U.; mē̦tru kuoks, Buchsbaum Konv. ¹ 310; plūdu kuoks, sambucus nigra; salde̦nais k., glycyrrhiza L., Konv. ¹ 541; zilie kuociņi, Flieder, Syringen Konv. ² 3211; bezvārda kuoks, Rainweide (ligustrum vulgare) Peņģ.; dzīvības k., der Lebensbaum; vīna kuoks, der Weinstock. [tikmē̦r bē̦rnu gruozījušas spuoguļa priekšā un lielījušas, kamē̦r bē̦rns vairs ne kuokā, ne zarā (kann auf keinerlei Weise beruhigt werden) Wolmarshof];

2) das Holz (aber nicht Brennholz, das
malka heisst): [kuoka rīki, hölzerne Geschirre; kuoka kāts, hölzerner Stiel]. lietas kuoks, lietu kuoki, das Hutzholz BW. 3645; bišu kuoks, der Bienenstock; burtas kuoks, der Kerbstock. Sprw.: uz cita kuoka savu parādu griezt, seine Schuld auf einen andern schieben. čuču kuoks, eine Schürstange, Ofenkrücke; kaŗuošu kuoks, ein an die Wand geschlagenes Holz, hinter welches man die Löffel steckt Grünh.; gultas kuoki, die den Bettrahmen vertretenden Bretter: tavi pliki gultas kuoki (Var.: galdi) BW. 24982; tiltu kuoki, die über den Streckbalken der Brücke liegenden Bretteŗ Hölzer: gulbenieši savas meitas tiltu kuokuos salikuši BW. 20956, 1. par redes kuoku tautā sauc sacietējumu krūtīs, sānuos, kuŗš e̦suot dzīvs un pastāvīgi auguot lielāks, un tam cilvē̦kam, kuŗam neizduoduoties tuo nuomērdēt, e̦suot jāmirst Etn. IV, 107;

3) der Stock, der Prügelstock;
[kuoki U., Stockschläge]: duot kuokus pilnu muguru. sargies, ka nedabūsi kuokus. rauj tad viņu kuoks (gew.: kuociņš)! hol ihn der Teufel LP. III, 77;

4) kuociņš, das Streichholz
LP. VI, 841. [Vgl. noch li. kúoka "Knüttel" und dazu Būga KSn. I, 187 f. und Bezzenberger KZ. L, 200 ^1.]

Avots: ME II, 342, 343

‡ kor̂ķe̦ns ² Seyershof "ar iegare̦niern maziem puvumiem": korķe̦ni karpeļi.

Avots: EH I, 639

‡ kor̃ķis ² Seyershof "iegare̦ns puvums": kad karpeļuos nebija korķu iekšā, tad ar visu mizu vārīja.

Avots: EH I, 639

krêsliņš, Demin. von krê̦sls, Stühlchen; bišu krēsliņš, Rainfarren (tanacetum vulgare) Etn.I, 84; dieva krēsliņš, auch krē̦sls Konv. ^l 661, sonnenwendige Wolfsmilch (euphorbia helioscopia) RKr. II, 71; rasas od. rasu kr., alchemilla vulgaris RKr. III, 69; saules kr., akeleiblättrige Wiesenraute (thalictrum aquilegifolium) RKr. II, 79: pret galvas izsitumiem un plauskām. jāsmērē ar saules krēsliņu sulu Etn. IV, 52.

Avots: ME II, 276

krustenisks: sievas sienas villaines krusteniski pa padusēm Frauenb. nebrauc krusteniski, bet gareniski pa vagām! ebenda.

Avots: EH I, 661

ķũlis,

1) die Keule, der Stock:
ķūlis - gare̦ns kuoks, kur atspiesties Etn. I, 138. ķūlis - līks kuoks zē̦niem ripu sišanai II, 113;

2) die Keule, das Kniestück
Stelp.: šķiņķi ar visu ķūli atstāja ceļa vīriem Vīt. zinājis dabūt ruokā kādu cāļa ķūli Niedra; auch der Vorderarm des Menschen Lös. n. Etn. IV, 98. ruokām ķūļi jē̦li bijuši nuobraucīti JU.; auch die Schweinsschnauze Freis.;

3) verächtliche Bezeichnung einer plumpen, ungehobelten, verderhten Person, der Plumpsack, Tölpel
AP., C., [Ronneb.], Lasd., Selb., Katzd.: tas ir gatavs ķūlis Naud. redz, ķūlis kāds le̦pns! Purap. eita, ķūļi, auzu sēt BW. 28161. vai manu vīra ķūli BW. 33510, 3 var. ķūlis, einer, der sein Schuhwerk langsam anzieht Spr. ķūļi, [ķûļi Kr.], der Name, den die Marienburger, in Erwiderung der sie mit dem Namen bruoļi bezeichnenden reineren Letten, diesen geben. ķūļu lini, schlechter Flachs; Flachs der ķūļi. ķūļi. ķūļu puse, kur smūdžu valuodu runā Krem., PK. n. U.;

4) der Schlitz am Weiberrock
Grünh., Naud., Gr. - Sessau, Grünwald. ķūlis ir sieviešu lindruoku atvērtne, kur āķi iešūti Naud.;

5) ein kleiner Heuhaufen:
nuopļautuo saliek ķūļuos;

6) ein kleines Segelschiff
Lasd.;

7) ķūļi, das Gekröse
Burtn.;

[8) ķūlis U., der Riegel. -
In den Bed. 1 - 2 jedenfalls aus mnd. kule].

Avots: ME II, 393

kûpinât, fakt. zu kûpêt, qualmen, dampfen machen, rauchen: kas tuos dūmus kūpināja? BW. 4966. mana sieva šad un tad kūpina pa cigaretei Vēr. II, 784.

Avots: ME II, 337

[kušņa (infl.) zāles, echium vulgare Zb. XV, 280. - Vielleicht mit ostle. -u aus uo; in diesem Fall wohl zu li. ką́snis "Bissen", le. kuôst.]

Avots: ME II, 330

kvìesis (li. kvietỹs "weizenkorn", Pl. kviečiaĩ "der Weizen"),

1) die Weizenpflanze, Weizenstaude ;

2) der Weizen:
nede̦r kviesis iesalam BW. 23824. In letzterer Bedeutung gewöhnlich der Pl. kvìeši, der Weizen (triticum vulgare), in West - Kurland - der Sommerweizen im Gegensatz zu pūr,i Winterweizen. turku kvieši, der Mais (zea mays) RKr. II, 80. ziemas kvieši, Winterweizen. [Le. kvìesis eine Neubildung für * kvìetis (vgl. kvìetaine) nach dem plur. kvìeši. Wahrscheinlich nebst li. kvietỹs entleht aus dem Nordgermanischen (vgl. an. hueite dass.), s. Būga KSn. I, 69.]

Avots: ME II, 356

labdūšas, Dosten (origanum vulgare) Mag. IV, 2, 86.

Avots: ME II, 395

laĩmiņš, grosse Fetthenne (sedum vulgare od. acre) Mag. IV, 2, 46, rKr. II, 78. [Zu laĩmĩte und laĩmpuķe; vgl. RKr. II, 71.]

Avots: ME II, 409

Mãdža AP., Madža, Margarethe; gaŗā mãdža, der Mittelfinger Smilt., C., [Ronneb.], A. XIII, 229.

Avots: ME II, 577

maĩņus, Adv., abwechselnd, wechselweise: luodei pāri gareniski stiepjas maiņus sarkanas un zilas svītras Rainis.

Avots: ME II, 550

mãrgriẽtiņa, Margaretchen U., Marienkäfer (coccinella) Konv ² 2588.

Avots: ME II, 583

‡ melmiņš,

1) "garens liesums cūkai katrā pusē mugurkaulam, netālu nuo nierēm" (mit elˆ ² ) Siuxt;

2) ‡ melmiņs Lng., die Hüfte.

Avots: EH I, 798

mīmis, ein wortkarger Mensch; tas ir gan mīmis, - izrunājies gaŗgarenēm, viņš i ausu nepaceļ!

Avots: ME II, 646

I mul˜da, die Mulde: mulda - lē̦ze̦ns, iegare̦ns, nuo viena gabala izduobts kuoka trauks, lietuojams mīklas iejaukšanai, kâ arī miltu, gaļas un citu līdzīgu ē̦damu vielu nešanai vai sagatavuošanai Konv. ² muldiņu izcē̦rt ar cērtni nuo bē̦rza kuoka, siles veidā (tikai mazāku) un lietuo gaļas vai kāpuostu ietaisi sauc par muldiņu, bet šai ir kājas A. IX, 2, 591. abra, der Brottrog, sile, der Trog unterscheiden sich von der mulda gewöhnlich durch ihre Grösse, aber in manchen Gegenden bezeichnet mulda geradezu den Brottrog, so Smilt., Friedrischswald BW. 28248, in anderen wiederum den Trog in weiterem Sinn: nemācēja cūkai muldas pataisīt BW. 22595. [Nebst li. mùlda aus dem Deutschen.]

Avots: ME II, 664

‡ uolekšdrẽbe (mit "ùo") AP. "galvas lakats, kas šūts nuo puķaina kartūna: 6 uolektis kartūna pārgriež vidū pušu un gareniskās malas sašuj kuopā".

Avots: EH II, 743

pakara, pakars BW. 2776; 14623, 3, nom. pl. auch pakaŗi,

1) pakars Mag. IV, 2, 120, ein Haken zum Aufhängen:
ņem savu kuokli nuost nuo pakara! Sarķis;

2) pakari, die hölzerne Türhänge (in früheren Zeiten):
stendere iedzīts kuoka kāsis, uz kuŗu durvju eņģes jeb pakari uzmaukti Janš.;

3) das Gehänge, Anhängsel, namentlich das Gehänge, die Büschel zum Schmuck der Decke des Zimmers Janš., [zu diesem Zweck angefertigte Ketten aus Strohringen oder aus Strohstückchen od. Federposen u. buntem Papier; oder Zeugläppchen
Bielenstein Holzb. 739 (mit Abbild.)]: kas, bērziņ, tev apkāra zaļa vaŗa pakariņus (Var.: -ņas)? BW. 17000, 2; 19110. liniem zied zili ziedi zeltītiem pakariem 28333, rudziem zied ze̦lta ziedi sudrabiņa pakariem 32537. man pacēla me̦ldru krē̦slu sudrabiņa pakariem 13289. gare̦nām saktām bija trīs sudraba pakariņi (pie saktiņas pieķē̦dē̦ti klamburiņi) Etn. IV, 108. meitas mātes istabiņa zīlītēm, pakariem; zīles manas kājas spieda, pakars. rāva ce̦purīti BW. 14623, 2. istabiņa izpušķuota ar dimanta pakariem 32674. Zu pakãrt.

Avots: ME III, 41

papar̂de [auch Serbigal, AP., Kl., Wolm., PS., Lis.; C., Golg., Jürg., Nitau, Wenden, Zögenhof; papar̂de ² Ruj., Salis, Lems., Līn., Nigr., Selg., Bauske, Lautb.]; tahm. papârde ² paparda BW. 32984, 1; 32399; papardis 32412,1; 431 1; papards 32415, 7, 32215, 11; [papards, -s Gr.-Buschhof, Zvirdzine]; paparīte BW. 32413; [papar̂ksne Preili], paparksne Sauken, BW. 3609; 32976, 3; paparkste 4147; 32413, 2; paparksts 32415, 11; paparksts, -s [Bers., Kreuzb., Warkl.]; (Demin.) paparkstiņa N.-Schwanb., [Zb. XV, 249], BW. 32415, 8; 32413,1; paparšķĩte 32412, 2; paparkšķĩtis 32414; paparkši LP. VII, 1277; papārkšiņa Lubn. n. Mag. XX, 3, 152, BW. 32415, 8 var.; paparkšiņa 32415, 8; paparšķi 17634, [papâršķi ² Dond.]; paparšiņa BW. 32415, 3; paparkliņa 32415, 11; paparnĩte 32412; paparņi Br.; paparži Br., BW. 4311; paparzina 13816; paparzītis 32415, 6; [papērksne Nerft]; aperde Kaudz., BW. 7243 [aus Nitau]; 32415 [aus Sinolen, Ramkau und Zirsten] (aus paparde umgelautet [aus Nitau ist ein solcher Umlaut sonst unbekanntl), paperži [aus AP.] 32984, das Farnkraut; Jāņa papaŗde, Adlerfarn (pteris aquilina) RKr. II, 76; me̦lnā paparde, aspidium cristatum Konv. ² 2321; saldā paparde, gemeiner Tüpfelfarn, Engelfuss (polypodium vulgare) RKr. II, 76. [paparn- - vielleicht aus papardn-; paparkl- vielleicht aus papartl-; paparkš- wohl mit "eingeschobenem" k aus papartj-; paparz- wohl auf irrtümlich aufgefasstem paparž- < papardj- beruhend. Als reduplizierte Bildung nebst li. 2papártis od. papartỹs und slav. paport zu ahd. farn "Farnkraut", ai. parņám "Flügel" u. a., s. Büga PFB. LXXIII, 335, Trautmann Wrtb. 206 und Waide Vrgl. Wrtb. II, 21.]

Avots: ME III, 80

‡ pepšis, eine Zigarette, ein Tabakswickel zum Rauchen NB.

Avots: EH XIII, 224

pìesitiêns, das einmalige Anklopfen, Anschlagen, der Anschlag: pēc trešā piesitiena atskrēja skamba, un nuo caurā bluķa gala izvēlās iegare̦ns, apaļš priekšme̦ts Ezeriņš Leijerkaste I, 229.

Avots: ME III, 289

I pìpene PS., C., pìpene ² Kr., Kl. (dze̦ltānā un baltā), pīpe̦ns Grenči bei Tuckum, die Hundskamille; weisses (Arrasch) Massliebchen R. Sk. II, 242; pîpene ² , Ackerkamille Salisb.; Orakelblume Behnen, Bauske; Färberkamille; anthemis tinctoria Etn. I, 29, RKr. II, 66; leucanthemum vulgare: balta zied zemenīte, vēl baltāka pīpenīte BW. 4494 var. ziedi, pīpenīte, sudrabiņa ziediņiem! 29045, 3. balts pīpeņu tīrumiņš 13395. sīkas, baltas pīpenītes vaiņadziņā apkārt zied U. b. 85, 61. dze̦lte̦nā pīpenīte negrib ziedus nuoraujam BW. 13200; pĩpene Ruj., ranunculus.

Avots: ME III, 233

pĩpkanna, ein Demin. pīpkannīte BW. 12133, II var., eine Kanne mit der Pfeife U.: nesa alu pīpkannās RKr. VI, 94. pīpkanna trauks, kam viens galds ar šķību zaru, kas gareniski izurbts caurs Dünsb. Aus mnd. pipkanne dass.

Avots: ME III, 233

II plûksna(s) ² Kalten, Nogallen, Adiamünde, Zögenhof, plūksni U., die an der Leine des oberen Netzrandes angebundenen Flotthölzer od. Schwimmer aus Tannenholz, Kiefernborke od. Kork Bielenstein Holzb. 649 (mit Abbildung): kluotiņi ir iegare̦ni egļu kluģīši un plūksnas - korķa gabali tādā pat izskatā Etn. II, 105. buojas, kuoka pludiņi jeb plūksni pie tīkla apvērtnes Konv. ² 399. Zu li. plaũkti "schwimmen" (wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 95)?

Avots: ME III, 361

II plûksna(s) ² Kalten, Nogallen, Adiamünde, Zögenhof, plūksni U., die an der Leine des oberen Netzrandes angebundenen Flotthölzer od. Schwimmer aus Tannenholz, Kiefernborke od. Kork Bielenstein Holzb. 649 (mit Abbildung): kluotiņi ir iegare̦ni egļu kluģīši un plūksnas - korķa gabali tādā pat izskatā Etn. II, 105. buojas, kuoka pludiņi jeb plūksni pie tīkla apvērtnes Konv. ² 399. Zu li. plaũkti "schwimmen" (wozu Walde Vrgl. Wrtb. II, 95)?

Avots: ME III, 361

pragaris,

1) = palaidnis Gliebava;

2) pragars, ein Gieriger, den man nicht satt machen kann
St., Oberl. n. U. Nebst li. prãgaras "Abgrund, Hölle; Vielfrass" (oder daraus entlehnt?) zu dzer̂t; die echt lettische Entsprechung könnte dissimiliertes pagare "Unterwelt" sein, wenn es kein Neologlsmus ist.

Avots: ME III, 376

punca,

1) puñca Jürg., ein Bleuel:
drēbju kuļamais bluķis ar divām brangām, dreijātām kuoka puncām, ar kurām kūla drēbes Vīt. 23;

2) das obere Ende der Blütennarbe:
ziediņa vidū jūs... redziet iegare̦nu stabiņu, kas uz apakšu tuop ar˙vien re̦snāks un paliek gan˙drīz par apaļu bumbiņu, bet augšgalā nuobeidzas ar punciņu Vārpas 28.

Avots: ME III, 412

pùslis Serbigal, Neuenb., Wolm., pûslis ² Līn., Iw., Salis, Ruj., AP., pùslis ² KL, Nerft, Preili, pûsls ² Dond.,

1) eine Blase:
Sprw. baidi kaķi ar pūsli, tas baidīsies, - ne vīrs! "kuņģis" Zaļmuiža;

2) die Urinblase bei Menschen und Vieh;

3) fig., ein leicht aufgebrachter, erzürnter Mensch
U. (in dieser Bed. auch dusmu pūslis BW. 10781 var.); zur Bezeichnung eines Menschen von kleinem Wucltse: bija man kaimiņuos vīra pūslis cerējams BW. 9397. kur tas mūsu znuota pūslis? 22973, 6. nāc laukā, švaiņa pūsli! 13730, 29 var. -jē̦ra pūslis, Schimpfwort: ai svainīti, jē̦ra pūsli! RKr. XVI, 152; BW. 25759. juoku pūslis, ein Spassvogel: mazais Jūlijs, mūsu juoku pūslis MWM. VIII, 40;

4) pūslĩtis, ein Vogel
Konv. ² 2319;

5) dūdu pūslis, die Sackpfeife
St., Bergm. n. U.;

6) Plur. pūšļi, das Verbällen der Pferde
Ruhental n. U.;

7) pūšļi, Andorn (marrubium vulgare
L.) RKr. I1, 74, St.;

8) Demin. pūslĩši,

a) Taubenkropf (cucubalus
Behen.) U.,

b) pûslīši ² Nigr., Kandau, Wandsen, Dond., aufgeblasenes Leimkraut (silene inflata
Sm.) RKr. II, 78,

c) digitalis purpurea Bauske. Nebst li. pūslė˜ "Blase"
wohl direkt zu pùst: vgl. Persson Beitr. 248.

Avots: ME III, 450

IV rauda: raũda Frauenb., origanum vulgare.

Avots: EH II, 356

II raũdas Talsen, Dost, Wohlgemut, wilder Majoran (origanum vulgare) Fischer 259, U., Konv. ² 1897: sarkanu krāsuoja ar ... raudām A. XI, 12. salasīja priekš vasarassvē̦tkiem raudas ar ziediem Etn. III; 58. Zu rauds "rot"; vgl. li. raudolė˜lė˜ "Dost."

Avots: ME III, 482

raudenes,

1) = raudas II, Dost, wilder Majoran (origanum vulgare L.) RKr. II, 75; Etn. I, 28; Konv. ² 1897: sarkanu krāsuoja ar... raudenēm A. XI, 12. raudenes nuode̦r pret vē̦de̦ra sāpēm Etn. I, 28;

2) eine Art Pilze
Kurl. n. U.

Avots: ME III, 483

redzinât, tr., fakt.,

1) sehend machen
Kokn. n. U.; sehen lassen, hinweisen auf: neredzini māsu manu! Hasenp.; zu sehen, schauen auffordern: "redz(i), redz(i)!" - "kuo tu mani redzini?" Nigr.;

2) Karten legen, nach Karten wahrsagen
Dubena n. Etn. I, 31;

3) (scheltend zur Arbeit) anspornen, antreiben:
brālītim sudrabuoti matu gali; nedrīkst kungi vārdā saukt, ne vagares redzināt (Var.: drīzināt, brīdināt, bildināt, pie darba radzināt od. raidināt) BW. 3429 var. saimīti redzināt 22073. gan tu, līķe, taisna tapsi, kad es tevi redzināšu (Var.: rūdināšu) 23316, 8 var, priedi, egli vējš luocīja, kas snaudaļu redzināja (Var.: muodināja)? 21983 var. drīkstēsi redzināt... dē̦la līgaviņu BW. 3046 (aus Gr.-Kruhten). tautu dē̦la māmuļīte kd me̦llā bambālīte. drīkst[i] tu mani redzināt, baltu putu gabaliņu! RKr. XVI, 227. dzīvāt gāju tautiņās, ne dieveŗus redzināt ebenda 143. ņemsies mus rāt un redzināt Janš. Čāp. 57;

4) zum Essen nötigen
N.-Bartau: ēda gaļu... un cits citu redzināja, lai tik(ai) ē̦duot - gaļas e̦suot LP. VI, 26. In den Bedd. 1-2 zu redzêt, in den Bedd. 3-4 zu radzinât 2.

Avots: ME III, 503, 504

reksnis (unter rekslis): " liels, iegare̦ns vētījams siets" Kegeln u. Waidau n. Latv. Saule 1927, S. 616.

Avots: EH II, 365

II riemenes Wid., riemeņu (riẽmeņu Karls.) zâle RKr. II, 76, rieme̦nu zâle Druva III, 735, rieme̦na zâle St., Engelsüss, gemeiner Tüpfelfarrn (polypodium vulgare L.). Etwa mit žem. oder ostle. ie aus ē (vgl. auch griemelis neben grēmeles) und dann zu rẽmens I (wenn dies Kraut gegen Sodbrennen gebraucht wäre)? Übrigens gibt es auch in nicht žem. li. Mundarten ein riemuõ "Sodbrennen", s. Būga KSn. I, 47 (zur Wurzelform rei(d)- bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 344?). In Lemburg sei riẽmenes ein Wald mit vielen Haselgesträuchen (Eigenname?).

Avots: ME III, 546

rutulis: auch ("?") Gr.-Buschh. n. FBR. XII, 76; 1): "rullis, iegare̦na bumba" Iw.: tauku r.; "apaļš kuoka gabals" Wessen; bē̦rns kā r. Oknist. rudzīti, rutulīti ("?") Tdz. 40138.

Avots: EH II, 386

sakne,

1) auch saknis (li. šaknìs, apr. sagnis "Wurzel") Manz. Lettus, Elger Diction. 155, Glück, Lng., sakns, -s Manz. Lettus, die Wurzel: Sprw. kāda sakne, tāda atvase. ve̦cam kuokam dziļu saknes. saknis mest, wurzeln Manz. Lettus. savīta tā..., tāpēc ka saknis viņai nebija Glück Matth. 13, 6. - zuoba sakne, die Zahnwurzel: pie zuoba izšķiram trīs daļas: kruonīti..., kakliņu... un sakni Māc. p. dz. 58. - sakņu augi, Hackfrüchte B. Vēstn.;

2) der Schnittkohl
Warkh.;

3) Plur. saknes, das Gemüse:
pāra grē̦das sakņu viņam bija nuorunātas pie... algas Aps. VII, 8. sakņu dārzs, der Gemüsegarten;

4) in Pflanzenbezeichnungen:
bezgala sakne Etn. III, 159, laserpitium latifolium; buku saknes Peņģ., pimpinella saxifraga L.; Jāņa sakne, rhizoma filicis maris Birsman; Pẽteŗa sakne, orchis maculata Dond.; kaulu sakne, Mauerpfeffer (sedum acre L.) Konv. ¹ 860; meisteru sakne, imgeratoria ostruthium Mag. IV, 2, 37; me̦lnā sakne, Schwarzwurzel (scorzionera hispanica) Peņģ. Sakņu dārzs 35; retējuma sakne, Rotwurz (tormentilla L.) RKr. II, 79; rūgtā sakne, Laserkraut, weisse Hirschwurz (laserpitium latifolium L.) RKr. II, 73; Konv. ¹ 230; Konv. ² 358; saldā sakne, gemeiner Tüpfelfarrn, Engelsüss (polypodium vulgare L.) U., RKr. II, 76; Konv. ² 3732; saules sakne, angelica silvestris L. RKr. II, 66; taukā (Mag. IV, 2, 28; Konv. ¹ 782) od. tauku (RKr. II, 79) sakne, Beinwurz, Schwarzwurz (symphytum officinale L.); zal(k)šu sakne, polygonum bistorta L. Mag. IV, 2, 43; Konv. ¹ 849; ziepju sakne, Seifenkraut (saponaria officinalis L.) RKr. II, 77, zu sakas II.

Avots: ME II, 652

sakuôšļât, sakuõžļât Nigr., sakuôžļât Wolm., sakuõžaļat Lautb., tr., freqn., zerbeissen, zerkauen: māte sakuošļā garuoziņu MWM. uz... izsutušām vietām uzliek sakuošļātu skābu rudzu maizi Etn. IV, 2. katru kumuosu labi zuobiem sakuošļājuot A. v. J. 1897, S. 654. iemauktam sakuošļāta... pavada 1901, S. 23. viņš sakuošļāja aizdedzinātuo cigareti MWM. X, 380.

Avots: ME II, 661

sakta Wid., Erlaa, sakte U., Karls., Bielenstein Holzb. 704, sakts, -s (li. saktis "Schnalle") U., Karls., ein Demin. saktentiņš Aus. I, 55, die Spange, Fibel, Heftel: gare̦nām saktām bija trīs sudraba pakariņi Etn. lV, 108. pie debess krūtīm saule de̦g kâ liela, ugunīga sakts Skalbe. Etymologisch mit -g- zu schreiben; zu segt.

Avots: ME II, 657

salˆdsaknĩte, Engelsüss (polypodium vulgare L.) Druva III, 735, Edwahlen.

Avots: ME II, 669

sarkane, Wiesensalbei Dr.; Plur. sarkanes, Dost, wilder Majoran (origanum vulgare L.) Für. I, N. - Autz n. U., RKr. II, 75; Konv. ² 1897; A. XI, 12, Dr.; Kleberkraut (galium aparine) U.: sarkanu krāsuoja ar sarkanēm A. XI, 12. vaiņagu nuo gaiļa piešiem, nātrām, sarkanītēm Hamlet 93.

Avots: ME II, 720

saskâbt, intr.,

1) ganz sauer werden
U., in Gärung übergehen: augļi ātri saskābst un sarūgst Konv. ² 752. vīns saskābst ebenda S. 873. kartupeļu šķiedras drīzi maitājas (saskābst) Mazvērsītis Luopkuopība III, 76. kam vakar neatbrauci? man saskāba rata rumba, circenīšu piesālīta BW. 25163, 1. man saskāba krupja gaļa 19l86, 4;

2) (gew. das Part. saskābis U.), verdriesslich, sauertöpfisch, ärgerlich werden:
bez pārsteigumiem mēs vai saskābtu! Zalktis II, 98. Jancis pa˙visam saskāba un nuorēcās nuo dusmām R. Sk. II, 144. vagare nesmējās vis, tas bij saskābis kâ gurķis Alm. Kaislību varā 128. Sprw.: saskābis kâ Žagares žīdiete.

Avots: ME III, 732

sielējs,

1): pār dziļām upēm viņiem ir ļuoti gŗūti pārtikt, juo tur nav ne sielēju ("= 4-6 baļķi gareniski pār upi"), ne pluostu Jürg. 58.

Avots: EH II, 494

sĩpuols,

1): sĩpuols, -s (masc. gen.) AP., (mit ì ² ) Fest. n. FBR. XVII, 88, Lasd. u. a. n. FBR. IX, 190, Demin. sīpuoliņš BW. 2973, 7, sīpuoltiņš 34766; kâ sīpuoli man zirdziņi BW. 28003 var.; cūku s. Salis, sedum vulgare; "ascalonium" ME. III, 855 In "ascalonicum" zu verbessern.

Avots: EH II, 493

skreĩdulis Karls., skreidulis U., Plur. skreiduļi Mag. IV, 2, 146, U., Rainfarrn (tanacetum vulgare); skreiduļa sē̦klas, Zittersamen Karls. Vgl. skreitals.

Avots: ME II, 890

skrèitals ² Erlaa, skreĩtãls Jürg., skreitẽļi Trik., skreĩtulis C., Frauenmantel; skreitules Mag. IV, 2, 76, L., U., Sinau (alchemilla vulgaris); skreĩtūlis PS., Rainfarrn (tanacetum vulgare): saulīt[e] lasa rasas lāses skreitelīšu lapiņās BW. 4386. Der radförmigen Blätter resp. Blüten wegen zu skritulis? Vgl. skreteliņš.

Avots: ME II, 890

smaļš, gut, vortrefflich, tüchtig Wid.: sm. puisis LP. IV, 35 (in Frauenb. angeblich: fein, in Luttringen "kräftig", in Deg. - "tüchtig"), dē̦ls ķēniņa pilī ... pieaudzis par smaļu puiku 205. sāk smaļš lietus gāzties V, 4. uznāk smaļš, mīlīgs pē̦rkuoņa lietus 136. smaļa ("laba") pļaušana Ar.; smaļas kāzas Ar.; smaļš spēriens Ar.; smaļš (stark) sitiens Schrunden, Schwarden; smaļš (schnell) skrējiens Wandsen. smaļa (" slaida,veicīga") braukšana Stenden. smaļu (tüchtig Frauenb.) pērienu Janš. Bandavā I, 147. smaļš ("slaiks") kuoks Satingen, Stenden, Rönnen, Ahs., Wahnen (in Deg. dagegen: "skaņš, plīstuošs [so auch in Stenden, Luttringen und Nikrazen], mīksts"; nach Freizira "trausls, gareniski neplīstuošs", besonders auf Kiefern bezogen). - smaļa ("ar slaidiem kuokiem") birze Stenden. smaļš ("slaids, neduobjš") šāviens ne nuo medību bises, bet nuo kara šautenes Stenden. Adv. smaļi "?" : tur augs smaļi R.Kam. 138. uz karalauka gāja smaļi: kur dē̦ls lika, tur šķīda LP. II, 22. Izkapts briesmīgi smaļi ņe̦m V, 340. smaļi (vare̦ni, grossartig) izdzīvuoties Siuxt, Wahnen. smaļi (gründlich, tüchtig) iedzert Jürg. smaļi (energisch) ķerties pie darba Gr. - Buschhof. tumsā kāds smaļi ("slaidi") nuopirdās Stenden. smaļi ("slaidi un veikli") iesist Stenden. - Wenn von einer Bed. "fein" (> "ordentlich, tüchtig, grossartig") auszugehen ist (vgl. smalīt 1), etwa zu smelis: in der von Freiziņ angegebenen Bed. dagegen, wenn dieselbe zuverlässig ist, wohl zu sme̦li, wie auch smaļa malka "harziges Holz" Bers.

Avots: ME III, 953

‡ smulkains "?": iznāk vagare. skaidri s. izrādījās, kad... mēteļi bija nuoģē̦rbti Latv. Av. 1840, No 46.

Avots: EH II, 540

sprauste,* die Zigarren-, Zigarettenspitze: cigāru iespraudis me̦lnā spraustītē Duomas I, 1009. viņš iestiprināja cigareti spraustītē III, 798.

Avots: ME III, 1013

stagaris,

1) stagaris Holmhof n. Etn. II, 113; RKr. IX, 93; Natur. XXXVII, 7; Konv.2 2320, Wenden, Bolderaa, Dr., stagārs Dond., Wid., Bershof, stagars Salis, stagare N.-Platon, gemeiner Stichling (gasterosteus aculeatus
L.); jūras stagaris, der Seestichling (gasterosteus spinachia L.) Natur. XXXVII, 9; mazais stagaris, kleinster Stichling (gasterosteus pungitius L.) Natur. XXXVII, 7; RKr. IX, 93: stagaŗi ir rudenī tik tre̦kni, ka nuo tiem vāra elļu Bolderaa. pīlē̦nus baŗuo ar stagariem Etn. II, 82;

2) stagare "?" : (guovs aste) stāv divas pē̦das stāvu, kâ stagare Vīt. 60;

3) stagars Karls., Schimpfwort. Zu li. stegė oder stegis "Stichling",
schwed. stagg "steifes und stechendes Gras; (mundartlich) Achel, Stichling" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. II, 622.

Avots: ME III, 1037, 1038

stìebrs Wolm., PS., C., Jürg., Ermes, Schujen, stiebrs ² Kl., Adl., Schwanb., Golg., Lis., Lubn., Saikava, Pilda, Kr., stiêbrs ² Iw., Widdrisch, Ruj., Salis, stiebris Spr., stiebris ² Warkh.,

1) stiebris Glück, der Halm (jeder runde Halm
Mag. IV, 2, 41): Sprw. divi vārpas uz viena stiebra neaug. septiņ[as] vārpas izauga nuo vienu stiebri Glück I Mos. 41, 22. apakš... linu stiebrīšiem, kas... uz jumtu izklāti bija Jos. 2, 6. zâles stiebriņi Vēr. I, 1172 (ähnlich S. 1285);

2) die Binse (scirpus L.)
RKr. II, 77, U.; die Simse (juncus L.) RKr. II, 72, U.; stiebri, das Schilf N. - Bartau n. Janš. Nīca 28; e̦ze̦ra stiebri, See - Binse (scirpus lacustris L.) RKr. II, 78; suņu stiebri, Schierling (conium maculatum) Mag. IV; 2, 79, Konv. ² 4072: ar stiebru krē̦slu A. Upītis Dzim. rītā 5. pa˙visam gaiši dze̦lte̦ns - bē̦rza lapās un suņu stiebru zieduos Etn. III, 58;

3) stiebris Glück, das Rohr
U.: deve tam vienu niedres stiebri Glück Matth. 27, 29;

4) der Flintenlauf
U.;

5) stiebriņš, die Zigarettenhtilse:
kastītes ar tabaku un stiebriņiem A. v. J. 1896, S. 751;

6) der Rüssel
(?): kukaiņa sūcamais stiebriņš SDP. VIII, 46. Gewöhnlich (so zuletzt bei Trautmann Wrtb. 284 und Walde Vrgl. Wrtb. II, 624 f.) mit li. stem̃bras identifiziert; in diesem Fall aber sollte man ein le. *stè̦mbrs (vgl. stambans) erwarten. Somit eher zu li. stiẽbtis "sich hoch aufrichten", stiebas "Stock", le. stiba (s. dies)?

Avots: ME IV, 1077, 1078

sûna: auch Warkl., (> syłna) Kalupe; brieža s. Ramkau, sphagnum; lāča s. ebenda, polytrichum vulgare; plaušu s. (mit û ² ) Seyershof, eine Art Moos; vilka s. ir liela, gaŗa un zaļa A.-Schwanb. purva sūniņā BW. 34371. purva sūnas 25915, 8 var. zaļām sūniņām 28665.

Avots: EH II, 608

tâds, in AP., Erlaa, Jummardehn auch tādais,

1) ein solcher
(wie der da, im Gegensatz zu šâds, ein solcher, wie dieser hier): re̦ti tāda meita bija kâ es biju māmiņai BW. 6088. būt[u] es tāda gājējiņa kâ māmiņa devējiņa Biel. 758. Sprw.: kādu saknīti cūciņa izruok, tādu jāē̦d Br. sak. v. 1055. tādas kāzas kâ kaķei krustības Grünh. kuo tu tādā reizē būtu darījis? LP. II, 27. par atbildi uz tādajiem dziesmu priekiem Janš. Bandavā II, 95. tādā kārtā, so, auf solche Weise Brasche. ai, dieviņ, tādu laimi (ein so grosses Glück) es satiku celiņā BW. 13387, 3 var. kas tā tāda dziedātāja? Biel. 1111. ķēniņš brīnījies, kas tie tādi par spuožumiem LP. III, 85. ēdi vien, tad redzēsi, kas tie tādi par ābuoliem! 86. vai tu zini, kas es tāda? BW. 10038, 5 var. ak tu muļķis tāds! LP. V, 314. sātana gabals tāds! RKr. VI, 111. tu vērsi tāds! LP. I, 187. stulbie tādi! V, 357. tāds (= tik, so) liels puika Wolm. u. a. nuo sē̦tas iznāca tāds liels (ein sehr grosser) suns Dunika. viņš ir tāds bailīgs (etwas furchtsam) Kaudz. M. 23. tu jau arvienu tāds ātrais Alm.;

2) in geringschätzigem Sinn, häufig in der Verbindung mit širds: šâds - tâds (meist im Plur.): pa kuru ceļu šis tāds aiziet LP. VI, 32. Sprw.: tāds ar tādu Br. sak. v. 1248, ein gleiches Paar, einer des andern wert
St. tāds ar tādu kuopā sade̦r JK. II, 590. tāds ar tūdu satiekas, tāds ar tādu ķīvējas Br. sak. v. 1064, tāds ar tādu biedruojas MWM. v. J. 1896, S. 498. tāds ar tādu precējās, tāds tādam gadījās BW. 15654. šādi tādi ļaudis, mancherlei Leute, allerlei Volk U. pils bij pilna, gan augstmaņiem, gan šādiem tādiem LP. II, 14. izkaldināja gan šādus daiktus, gan tādus III, 76. kad būs tāda (sc.: dzīve), kâ ne˙kāda (Var.: ne kaut kāda), tad paliks (sc.: dziesmas), kur kaisītas BW. 206, 8;

4) tâds kâ, a) zur Bezeichnung der Ähnlichkeit: iesākuši tādus kâ puszābakus . . . valkāt Upīte Medn. laiki. lasītājam uznāk tādas kâ šaubas, vai tikai viss . .. tâ nuoticis A. XII, 155; b) als Ausdruck des Ärgers: bet tu ar esi tāda kâ! MWM. X, 920;

5) indefinit, = kâds 3: dē̦ls dzīvuojis tādu laiku itin mierā LP. IV, 208. pēc tāda laiciņa 154. pa tādam brītiņam . . . blēdis sāks tik saukt 10. Lielvagarene nuoraudzījās Ievā tādu brīdi MWM. XI, 167;

6) tāda od. tādu ļaužu (Kremon, Loddiger u. Kurl. n. U.) būt, schwanger sein
(zur Bed. vgl. estn. naine om kā sǟrane "das Weib ist schwanger" [eigentlich: auch eine solche]): sieva ir tāda Dond., Frauenb. saimniece tāda būdama JK. VI, 1. tādu ļaužu sieva ebenda. autu sējēja nedrīkst būt tāda (tādu ļaužu) RKr. XVI, 196. tādu darīt, schwängern Hug. n. U. - tādā reizā, bei der Niederkunft: ģērbjuoties (brūte) iztika bez mazglu mešanas ..., lai "tādā reizā" viegli nākas Frauenb. n. RKr. XVI, 100. S. auch Le. Gr. § 373 und - zur Bildung die Notiz zu tâ, sowie Prellwitz BB. XXII, 96 f. und Walde Wrtb. ² 244.

Avots: ME IV, 143, 144

terbt, -bju, -bu, bis zum Überdruss (für andere) und wiederholt sprechen; hartnäckig mahnen, vorwerfen, fordern Sessw.: vecene . . . pastāvīgi terbj un lamājas Saul. n. Plūd. LR. III, 329. Vielleicht nebst aksl. trěbiti "purgare" (urspr. etwa: reibend reinigen) und r. тереби́ть "zupfen, plagen, belästigen" zur Wurzel ter- "reiben" in lat. terere "reiben" u. a. (vgl. le. tirdît); oder zur Wurzel von le. terêt?

Avots: ME IV, 165

‡ tūteniski "?": griêzt kartupeli t. ("gareniski"; mit ũ) Siuxt. iet t. ("saliecies"; mit ũ) Burtn. (lakats pār aubi) sarauts t. pāri acīm A. Brigadere Dievs, daba, darbs 139.

Avots: EH II, 709

uzprasît (ksl. vъsprositi "interrogare"),

1) fragen
(perfektiv); erfragen U.: uzprasīdama tam, vai nezinuot Janš. Līgava I, 293. uzprasīt kam ceļu. ķēniņš uzprasījis, kas tie par skaistiem ābuoļiem e̦suot LP. III, 86. "kâ tu te ietiki?"meita uzprasa brīnīdamās IV, 114;

2) fordern; auffordern:
es viņam uzprasīju, lai atkārtuo teikumu Salis. viņš ir uzprasīts uz tuo baznīcu, hat die Vokation zu der Pfarre erhalten Wellig 8 (unter aicināšana);

3) noch, dazu, ein Übriges fragen, verlangen; vorfragen
LKVv.: uzprasīt vairāk kâ nākas. tirguotãjs uzprasa (virsū), tâ ka jākaulējas. Refl. -tiês, sich (selbst) auffordern: viņš pats uzprasījās atnākt ciemuos Jürg.

Avots: ME IV, 368

‡ vagārene,

1) = vagarene Grenzh. n. FBR. XII, 15;

2) vagārenes Frauenb. "sarkanās bietes".

Avots: EH II, 747

vagaris,

1) vagaris U., Erlaa, Kaltenbrunn, Mahlup, Oknist, Ronneb., Saikava, Sonnaxt, vagāris Bielenstein Holzb. 509, (mit â ² ) Bauske, Dunika, Katzd., N.-Bartau, Nigr., vagars Arrasch, Bers., Drosth., Fest., Golg., Jürg., Kl., Memelshof, Ronneb., Schujen, Schwanb., Segew., Selg., Stenden, Wandsen, Widdrisch, Wolmarshof, vagare L., U., Dond. (> vage̦r), Sessw., vagāre Frauenb., Gr.-Essern, comm., der Hauptaufsetcer über die Hofsarbeit
Kurl. n. U., der die Arbeit leitende Aufseher Biel.: kur tās kunga vagarītes? VL. aus Rutzau. es e̦smu . . . tas vagare, tas kalpu plēsējs A. Brigader Daugava I, 7;

2) auch vagare, Name für einen Ochsen
U.;

3) vagāris, der siebente Stern des Orion
Bielenstein Holzb. 509. Aus liv. vagar "Frohnvogt", s. Thomsen Beröringer 283.

Avots: ME IV, 432

vaņķis,

1) etwas Eingewickeltes
(mit an̂ ² ) Bauske, Wandsen; ein eingewickeltes Kind (mit an̂ ² ) Schibbenhof; "gare%CC%A6ns%20dr%C4%93bju%20v%C4%ABstuoklis">gare̦ns drēbju vīstuoklis" (mit an̂ ² ) Schibbenhof;

2) ein gut aufgemästefes Jungschwein auch ein sotcher Knabe
(mit an̂ ² ) Ahs.; ein gut entwickeltes Schosskind (mit an̂ ² ) Frauenb.: apvēlies jau it brangs vaņķis (von einem kleinen Kinde gesagt) Frauenb. Madai jau tāds brangs vaņķis ir ebenda, sivē̦ns kâ vaņkis Ahs. n. RKr. XVII, 62. puišelis tik apaļš kâ vaņķis ebenda; "ein schreiendes Kind";

3) ein grosses Stück (z. B. Brot)
Kaltenbrunn, Oknist, Sonnaxt (mit àņ ² );

4) "ein runder und weicher Bauch"
Kosenhof. Vgl. vanks.

Avots: ME IV, 474

‡ veltnis "?": šie dīvainie tīstuokļi (gemeint sind kleine Zwillinge), balti un iegare̦ni kâ sniega veltnīši Delle Neg. nieks 115.

Avots: EH II, 770

vḕ̦rst (li. ver̃sti (prs. verčiù) "wenden, kehren" ), Praes. -šu, Praet. -su (L., Bers., Dond., Jürg., Kl., Lubn., Memelshof, Saikava, Sehren, Selg., Stenden) od. -tu (A.-Ottenhof, Dunika, Oknist),

1) wenden, kehren, lenken, drehen
U.: vērst labību, das Getreide umwenden Dond., Lubn., Stenden. sienu vērst Oknist. ar bukarklu var labi zemi vērst Dond. akmeni vērta apkārt (uz sāniem) Dunika. vērsa ieruočus pret saviem virsniekiem Jürg. (fig.) kuo par labu vērst (wieder gut machen) A.-Ottenhof, Bers., Dond,, Jürg., Kl. u, a.;

2) stürzen
(tr.): vērtīšu tevi gareniski sienu iekšā Janš. Dzimtene V, 431;

3) schlagen:
viņš vērta zirgam ar buomu pa muguru Dunika. Refl. -tiês,

1) sich wenden, drehen
L., U.; lenksam sein Bergm. n. U.;

2) stürzen
(intr.), fallen: lacis vērtās man virsū Dunika. nebīstaties! vērsties nevērtīsimies Janš. Dzimtene ² III, 223.Subst. vḕ̦rsums Nötk., Gewende L.; saules vē̦rsums, Sonnenwende Manz. Lettus; vē̦rsuma diena, der Tag der Sonnenwende Kasparson. vērsu für älteres vērtu vielleicht unter dem Einfluss von vērzu (vērzt), Nebst vārtît, virst u. a. zu apr. wartint "kehren", wīrst "wird", r. вертѣть, aksl, vratiti "drehen", aksl. vtěteno "Spindel", ai. vartatē "dreht sich", vṛtti-ḥ "das Rollen", gr. ρ'ατάνη, "Rührlöffel", lat. vertere "kehren", air. frith- "gegen", cymr. gwerthyd "Spindel". ahd. werdan "werden" u. a., s. Walde Vrgl. Wrtb. I,274 f., Boisacq Dict. 837, Trautmann Wrtb. 354 f., W. Schulze KZ. LVI, 36.

Avots: ME IV, 566

‡ vir̂zâle ² Iw., eine gewisse Pflanze: v. jeb cūkzāle ir šīka zālīte gare̦nām lapiņām; aug tādā krūmiņā un te̦k uz visām pusēm.

Avots: EH II, 789

zaķis,

1) der Hase:
Sprw. bailīgs kâ zaķis RKr. VI, 836. mudrs kâ zaķis 837. divus zaķus reizē ķe̦rdams neviena nenuoķersi 838. viņš nedzird kâ zaķis ap veļiem Br. s. v. p. 116. cilvē̦kam kâ zaķim klājas Br. sak. v. 174. zaķi pakar, vilku palaiž JK. II, 467. lielās kâ zaķis suņus mācīt 468. zaķi ķert,

a) fallen
RKr. VI, 834;

b) auch
zaķi siet U., ein Spiel U. zaķis pārskrēja par ceļu, es gelang nicht, es missglückte. zaķu mātīte, der Setzhase Brasche. baltais zaķis BW. 2317. sila zaķis 2296. zaķis cilpas pārcilpuoja par... lauku 13102. zē̦ns lē̦kāja pa siekstām kâ pats zaķu brālis Neik. 48. zaķis nuogāza Etn. II, 45, sagen Erwachsene zu einem Kind, das hingefallen ist. - baltais zaķis, weisser Hase, Schneehase, Holzhase (lepus variabilis Pall.) RKr. VIII, 83; Natur. XXXVII, 30; jūras z., der Seehase (cyclopterus lampus L.) RKr. VIII, 105; Natur. XXX, 16; mazais z. RKr. VIII, 83, = baltais z.; leišu z., der Steinhase, Spitzkopf, Litauer (lepus timidus L.) RKr. VIII, 83; pe̦lē̦kais z. RKr. VIII, 83; Natur. XXXVII, 31, = leišu z.; rudais z. Wid., = leišu z. - pakulu zaķis"?": kad citi redzēja, kâ... dē̦ls rāva kuokus ar saknēm ārā, tad šie teica:"... tas nav vis pakulu zaķis!" LP. VI, 550; salmu zaķis, ein Strohmännchen Ruj. n. U.;

2) verächtl. Bezeichnung für einen ängstlichen Menschen
Frauenb. u. a.;

3) in genitivischen Verbindungen: zaķa briesmas, ein starker Schreck
Frauenb.: tās tik bija zaķa briesmas! zaķu gans, verächtl. Bezeichnung für einen halbwüchsigen Knaben Frauenb.: tu tik tāds zaķu gans vēl esi, ne puisis! zaķa miegs Wid., leiser Schlaf; zaķa pastala, verächtl. Bezeichnung für einen ängstlichen Menschen Frauenb., Salis u. a.; Plur. zaķa pastalas, das Hasenpanier L., U.: apaut zaķa pastalas, das Hasenpanier ergreifen Wid. viņš laižas pruojām ar zaķa pastalām (sehr schnell) Kav. tam jau zaķa pastala kulē JK. lI, 466. - zaķu amuols, Sauerklee (oxalis acetosella L.) RKr. II, 75; zaķu kāpuosti,

a) Haselwurz (asarum europaeum)
L., U.;

b) Sauerklee (oxalis acetosella L.)
RKr. lI, 75, Karls.; zaķu mēles, Teufelsabbiss (scabiosa succisa) U.; zaķa mieži, Haarmoos Dond.; zaķu pēdiņas Salis, Katzenpfötchen (antennaria dioica R. Br.) RKr. II, 66; zaķu pinekļi, vinca minor: zaķu pinekļus lietuo kâ dziedekli pret pleni Etn. 1, 30; zaķu puodiņi, Glockenblume (campanula L.) RKr. II, 68; zaķu rācenis, grosse Fetthenne (sedum vulgare L.) RKr. II,78; zaķu rudzi, eine Moosart U.; zaķu skābenes Frauenb., Salis, Sauerklee (oxalis acetosella) L., U.; zaķa staipekļi (staipīkli Ahs.), lycopodium annotinum Wid. Umgebildet aus wruss. зайка "Hase" nach le. kaķis "Katze"?

Avots: ME IV, 682, 683

I zâle,

1): tur zālīte vairs neaug BW. 11976. apdzeŗu zāles Siuxt, = apdziŗu z. (tās duod guovīm, lai tām daudz piena un lai burvji nevar kaitēt); adzeŗu (aus *atdzeŗu?) z. Frauenb. (in gekochtem Zustand zum Fördern des Haarwuchses gebraucht);
ausu z., = zemes sīpuols: ausu zāles sula jāizspiež un jāielej ausī Etn. II, 10; blusu z. Sassm., polygonum persicaria, Flohknöterich; caũrduru z. Siuxt (tās tēju dzeŗ, kad "caurie" duŗ sānuos); cietā z. Oknist, nardus stricta; de̦su z. Saikava, nepeta cataria; dze̦lˆzu ² z. Frauenb., Riedgras; ežu z.: tā zied vasaras uotrā pusē pe̦lgani baltiem ziediem Siuxt; êžu zâlīte Ramkau, gnaphalium silvaticum; grausmju z. (aug grāvmalās, līdzinās vērmelēm) Fil. mat. 172; igauņu z. (wo?) "?"; Jãņa z. (balta un dz., zied ap Jāņiem) Siuxt; judŗu z. Ahs., Leindottersamen; kašķa z. Siuxt, = kašķu z.; kaušu (richtig?) z. Dobl., = kaušļu z.; kārpu z.: ar kãrpu zāles sulu ziež kārpas, lai tās iznīkst Sassm.; kreîma ² z. (eine kleine Pflanze mit einer bls"ulichen Blüte; wird getrocknet den Kühen vorgesetzt, damit ihre Milch viel Sahne aussondere) Siuxt; krêjuma ² z. Sassm., pinguicula, Fettkraut; lĩķa z. (eine Pflanze mit hartem Stengel, büschelweise wachsend, mit hellroten Blüten, mit unangenehmem Geruch) Siuxt; maura z.: m. (mit aũ) z. aug mauruos un ir ze̦ma Siuxt; pakrūtes z. Ar., arctostaphylus officinalis (als ein Mittel gegen Magenschmerzen gebraucht); rasu z. Ahs., = rasas z.? smar̂žas z. Meiran, anthoxanthum odoratum; tītaru z. Frauenb., achillea millefolium; trakās jeb trakuma zâles Meiran, datura stramonium; tûkuma z. Meiran, impatiens noli me tangere; veselības z. Meiran, gentiana amarella; vē̦de̦ra z. Sassm., tanacetum vulgare; žē̦lastības z. Kawall, gratiola officinalis; žur̂ku ² z. (mit langem Stengel und blauen Bl"uten; gegen Ratten gebraucht) Siuxt;

2): kad ausis te̦k, iepilina aitas mīzalus; liela zāle! Lttic. 1564. me̦lnās zāles BielU., Kupfervitriol.

Avots: EH II, 802

zars,

1) Demin. zarīt[i]s BW. 5546, 4; 5546, 6 var., acc. zarīti 6174, 10, der Ast, der Zweig; die Zinke; der Strahl:
Sprw. tik bailīgs kâ putns zara galā Br. sak. v. 989. stāv kâ nuo zara nuokritis Biel. 1424. viņš dzīvā tâ˙pat zarā, er lebt ohne bestimmte Beschäftigung, bestimmten Verdienst. viņš iet kâ zara galā Kav. es nebiju putna bē̦rns, kâ nuo zara nuoraunams Biel. 1896. liepas zars BW. 9588. alkšņa zaru 9778. var. bērziņam smīdri zari 8349. visi zari (Var.: zaru zari) nuolīkuši 7121. zarā (= nuo zara) sluoksnes darināju 7709 var. sluotu zari, die Besenreiser Bl. ecēšu, grābekļa zari, die Zinken der Egge, der Harke U. kārstuvju zari Grünh. sešu zaru svece dega BW. 16106, l. zaru lukturis, der Armleuchter MWM. IX, 942. aug liniņi zaru zaru (Var.: zaru zaris; verzweigt) BW. 28316. līču luoču upe te̦k, zaru zaru (Var.: zaru zarus; zaru zariem 11272 var.) Daugaviņa 26709 (ähnlich: 31023, 2). nuoriet saule... ze̦lta zarus zaruodama (Var.: starus staruodama) 25485 var. (ähnlich: 27272, 3);

2) fig., das Kind, der Sprössling:
atsvabinātu viņu zariņus nuo skuolas apmeklēšanas Janš. Līgava I, 257. cik tad tev tuo zariņu ir? Frauenb. Miķelis nuomira. vai tad palika kāds zariņš viņam ar? ebenda;

3) das männliche Glied
Frauenb.;

4) Demin, zariņš Ar., ein Steckling.
Formell identisch mit le. zars sind li. žãras "Richtung, Reihe" (bei Nesselmann, wo auch žarais "rottenweise"; vgl. auch žarais eina "gehen zerstreut" und kožnas savo žarū eina bei Kurschat, sowie žarais [išsisklaidžius] ko jieškoti Viltis v. J. 1908, Ns82, S.

3) und sloven. zo`r "Glanz".
Und mit diesen Formen der nächstverwandten Sprachen lässt sich le. zars auch semasiologisch vereinigen, indem man von der Bed. "Strahl" ausgeht (vgl. zaraîns "strahlend" und zaruôt "Strahlen werfen"; zur Bed. vgl. auch le. stars "Strahl; Ast", stara "Strich; Ast, Zinke" ); vgl. dazu li. žãros "Strahlen" bei Bezzenberger Lit. Forsch. 202, zaras (für *žaras? Oder ein Kuronismus?) "Strahl" bei Aliežinis. Das ererbte Wort (saka) mit der Bed. "Ast" hatte andere Bedeutungen bekommen. Aus der Bed. "Strahl" entwickelt sich im Li. die Bed. "Richtung, Strich, Reihe" (wozu žarà "Abteilung" Lit. lltitt. III, 294 und bei Daukantas Darbay 45 [trauky keliomis žaromis] u. a.) und anscheinend auch eine Bed. "Ast" (wohl zu erschliessen aus žarynas "Gesträuch" bei Geitler Lit. Stud. 122; urspr. etwa: Gezweig). Darnach weiterhin wohl zu li. šiaurės žarà "Nordlicht" bei Būga KSn. 1, 274, žariúoti "feurig schimmern", žaryjos " "glühende Kohlen", žéréti "im Glanze strahlen", apr. sari "Glut", aksl. zorja "Schein, Glanz", zarja "Strahl", zьrěti "blicken" u˙a. (bei Walde Vrgl. Wrtb. I, 602). Zu li. žãras "Reihe" stellt es auch schon Thomsen Beröringer 247, zu li. žėrė´ti u. a. auch Prellwitz Wrtb ² 502. Anders, aber nach obigen Ausführungen wohl verfehlt Loewenthal ZfsIPh. VII, 406 (zu lat. germen "Keim, Spross, Zweig", s. dazu Walde 1. c. 577), Bezzenberger BB. XXVII, 165 (zu; γάρρα· ρ'άβδος, s. dazu Walde l. c. 609), Thomsen Ber. 247 (zu gr. χορός "Tanzplatz", s. dazu Walde 1. c. 603, sowie zu gr. χάραξ "Pfahl" [dazu auch nach Petersson Vergl. slav. Wortst. 18], s. dazu Walde l. c. 602 und 606), Zupitza Germ. Gutt. 193 (zu ahd. karst "Karst" ), Wood Mod. Lang. Notes XXIV, 48 (zu norw. gare "Spitze" u. a., s. dazu Walde 1. c. 606).

Avots: ME IV, 691