Paplašinātā meklēšana

gluda: auch Kal., OB.

Avots: EH I, 394

gluda, der Sensenstein Preekuln. [Nebst li. glùdė "оселок" wohl zu gluds.]

Avots: ME I, 629

gā`ls ² [Kr., Bers.], eisglatt St.: [gāls ceļš Bers.] katra tīri gluda, gāla lieta rādās gaismā spuoža. spuogulis ir gāla lieta Biezb. Zu gāle.

Avots: ME I, 617

glaudums, ‡

2) das einmalige (vollendete) Streicheln, Glätten:
gluda man galviņa ar māmiņas glaudumiņu BW. 16910, 1.

Avots: EH I, 391

gluõdene [Pl., C., N. - Peb., Arrasch, Schujen, Jürg., Selg.], gluõde̦na [Dunika], Nigr., gluõde̦ns St., U., die Blindschleiche: gluda gluodenīte BW. 29747. Auch gluodain -: gluodainiņu (gen. pl.) gruožu vija BW. 34105 [aus Suhrs. Nebst li. gluõdenas dass. zu li. gluodùs "glatt", apr. glosano "Blindschleiche" u. a., s. Zubatý BB. XVIII, 250 und Būga РФВ. LXX, 107.]

Avots: ME I, 631

‡ II glūda (?) "ein Wetzstein" Assiten. Vgl. gluda.

Avots: EH I, 395

gluds,

1): ceļš g. kâ galds Ramkau, Zvirgzdine. vuškai gludas ausis Mahlup, gludi mati Warkl. nuoē̦ve̦lē̦ts kuoks ir g. Saikava.

Avots: EH I, 394

gluds [il. gludùs],

1) glatt:
gluda man galviņa BW. 16910. tas gludajam pilsuonim ir pliķis pa ausi Vēr. II, 16;

2) aalglatt, schlüpfrig:
gluds ir glude̦ns, glums, ka nevar saturēt ruokā N. - Schwnb.;

3) eben, sauber:
gluds pagalmiņš BW. 14012, 1. slauki namu gludu Ltd. 2236. [Zu glaust; vgl. Būga РФВ. LXX, 108.]

Avots: ME I, 629

kas (li. kas, [apr. kas], für alle Geschlechter und Zahlen (Gen. kà, Dat. kam, Akk. - Instr. kùo, Lok. kanī, kamî, kamâ),

1) als Interrogativpronomen (wer? was?):
kas tie tādi, kas dziedāja? kas saldāks par me̦du? kas nu man laba tika, brāļa kre̦klu velējuot? kā ir vairāk istabā? (Rätsel). kam tu savu mantu nuovēlēsi? kuo tu tur redzēji? wen od. was sahst du dort? kuo nu iesākt, kuo nu neiesākt! LP. II, 44. kuo niekus? Unsinn! ja jau viņš tagad tik daudz ļekst, kuo tad nu vēl, ja viņš labāku putru baudītu LP. II, 11. So auch in abhängigen Fragen: redzēsim, kas tur izjuks. prasījis ganam, kā gani šie e̦suot LP. V, 87. Zuweilen kommt in einem Satze mehr als einmal das Fragepronomen vor: kas kam bija lielas bē̦das, ka man mazs augumiņš? In Verbindung mit dem partitiven Genitiv - wie viel: kas tuo puišeļu kâ raibu suņu BW. 12245. ak kungs, kas Rīgā kungu! LP. VI, 357. kas bē̦das? kas vainas? was für ein Kummer? was für ein Fehler? ne˙kur likt, kas ze̦lta III, 72. kuo viņš neaizve̦d sviesta uz pilsē̦tu Wilibald. pavaicāt, kuo māsiņa vainas dara BW. 13730, 9. kuo tautām grē̦ka dara mans vizuļu vaiņadziņš? 24419. Im Inflänt. steht unter polnischem Einfluss oft so eine Zeitbestimmung im Gen. bei kas: kas nakts, jede Nacht. kas dienas gluda galva, kas svētdienas baznīcā BW. 3359. Eigentümlich ist der Gebrauch des Interrogativpronomens [hier wohl eher: Relativpronomens] kas zur Verstärkung des Begriffs: sudrabs, kas sudrabs, reines Silber LP. V, 277. kungs, kas kungs, vollständig wie ein Herr; viens, kas viens, vollständig gleich. Anniņa liekas gultā un ir slima, kas slima, und ist zweifelsohne krank. ne˙kuo teikt, glīts, kas glīts RKr. VIII, 77;

2) als Relativpronomen, -

a) wer, was
- im Hauptsatz steht tas: kas gul, tas negrē̦kuo. kas tiesa, tas tiesa. kuo gribēji, tuo dabūji;

b) welcher, - e, - es, der, das:
es nuocirtu tuo kuociņu, kas aug ceļa maliņā. duod, māmiņa, tuo telīti, kas (Var.: kuŗa) vairāk piena duod BW. 16821, 2. lapiņas, kas lapiņas, kas pie kuokiem neaug un kuo cilvē̦ks labprāt ē̦d (Rätsel: Kohl) RKr. VII, 475. kaut nuo dieva izlūgtuos divu lietu, kā vajag (vgl. BW. 11089). tur nav ne˙kā kuo pārduomāt. lai iet tava līgaviņa kam tu pirki sudrabiņu Ltd. 2403. iznesa alu, kuo dzert LP. VII, 356. lai viņiem ceļā uz viņu pasauli būtu, kuo paēst LP. VII, 387. pielauzuši egļu zarus, kuo mājiniekus pērt 409. ne vilkam, kuo ņemt, ne ganam, kuo kliegt RKr. VI, 992. mums nav, kuo ēst duot LP. VI, 251. duod man vienu (vainadziņu), man kuo iet tautiņās BW. 6100 var. trešuo pāru pataupīju, kuo braukt mežā žagaruos BW. 12907, 1. izrunāja kaimiņam zirgu, kuo sudmalās braukt LP. V, 318. Verallgemeinernd:

a) mit dem Indik.: lai darīju, kuo darīju, piemiņām vien darīju BW. 17656, 3. kas drebēja, tas drebēja (Var.: lai drebēja, kas drebēja), liepu lapa nedrebēja BW. 6513. velē baltu, kuo velē, velē baltu brāļa kre̦klu! BW. 7541. dari, dieviņ, kuo nedari, dari visiem līdzībiņu! 9172. kas durch vien, vien tikai verstärkt: āzis iedeva Ansim tādu zuobinu, ar kuŗu varuot apkaŗuot, kuo vien tikai gribuot LP. VI, 420;

b) mit dem Part.: dievs labi dara, kuo darīdams. duod, dieviņ, kuo duodams, duod man labu arājiņu. lai būtu, kas būdams LP. II, 50. Das Relativpronomen steht an der Spitze des Satzes. Ungewöhnlich ist die Wortstellung: tu ganīsies kaimiņa auzās, aiz dārza kas tīrumā zied A. XIV, 2, 60;

3) als Indefinitum - jemand, etwas:
ja kas netic, lai nāk raudzīt. kas kam par tuo dē̦das bija?" māja tukša, kas sacīja Wilibald. diezin, vai tur kas iznāks. vai tad nu tur kas, es jau nu tik+pat iejautājuos A. XI, 102. saimniecei visa kā bija diezgan JK. V, 149. visu kuo izdarīt LP. III, 18. tad vēl kuo: še tev šis naudas zutnis! LP. III, 57. nelaist ne par kuo, um keinen Preis, in keinem Fall LP. II, 18. Zur Hervorhebung des Indefinitums werden gebraucht jeb, kaut, ne, ne˙būt, nez (= nezin): dē̦ls pamanījis, ka tē̦vam kaut kas prātā LP. VI, 222. viņi bija labi pārtikuši: bij liels dārzs, kas nekas LP. V, 374. vai kaut kur netup kāds gailis, kas ne˙būt VI, 60. Verallgemeinernd - wer auch immer, was auch immer: lai smējās kas ve̦cam, es ve̦cam nesasmēju (= nesmējuos) BW. 27276, 2. So besonders in elliptischen Sätzen: lai kas, lai vai kas, kad vai kas, dem sei, wie ihm wolle, was man auch tue, was auch immer geschehen mag: bijis jāmaldās, lai kas LP. IV, 207. tad lai kas, vārdu nepārkāpšuot LP. V, 73. lai tur vai kas, viņam vajadzēja ar viņu satikties MWM. VIII, 650. kuo saimnieks pavē̦l, tas jādara, kad vai kas Etn. IV, 104. Vgl. noch kam und kuo. [Zu ai. kaḥ, got. ƕas, slav. къto "wer", gr. hom. τέο "wessen", lat. quod "welches" u. a.]

Avots: ME II, 166, 167, 168

kuõpspẽle, das Zusammenspiel: izrādei trūka nuoteiktas, gludas kuopspēles Vēr. II, 758.

Avots: ME II, 346

‡ krèmpeļuôts ² Erlaa, uneben: kad negluda virsa kukuļam, pārplīsuse vai, tad tāda krempeļuota maizīte. k. kukulis. Auf d. krempeln (= krempen) beruhend?

Avots: EH I, 648

uolis, Plur. uoļi, Kalkstein(e) Lennew. und (mit uô ) Wenden n. U., (mit ùo) C., Kaugershof, PS., Smilt., Trik., (mit uõ ) Adiamünde, AP., Iw., Jürg., Salis, Wolmarshof, (mit ùo ² ) Bers., Erlaa, Golg., Kl., Prl., Saikava (unbek. in Dond., Kaltenbrunn, Memelshof, Ruj., Selg., Siuxt, stenden); "grosse Steine" Bers., Kokn., Sessw.; ùolis ² Warkl. "ein runder Sandstein von der Grösse eines Kohlkopfs"; uolis U. od. uoļa akmins U., der Kieselstein: baltiem Gaujas uoļiem bij celiņš nuokaisīts Sudr. E. straume krāca pār nuoskaluotiem uoļiem MWM. VIII, 327. jūŗas viļņu banguošana pār gludajiem uoļiem IX, 327. druoši bridu tuo upīti, kur guļ uoļi (Var.: uolas) dibe̦nā BW. 11093. upītē uoļus (Var.: uolu) sviedu; upe uoļu nepanesa 8929, 3 var. uoļu zeme, a) kalkhaltige Erde C., Smilt.; b) kiesichter, kieselreicher Boden U.: apkal manu kumeliņu! zvirgzdu zeme, uoļu zeme, kur māsiņu iedevām BW. 15935. Zu uõla.

Avots: ME IV, 417

platgalˆvis,

1) wer einen breiten Kopf od. wer zerzaustes Haar (und daher einen breit aussehenden Kopf) hat:
ei, Jānīti, platgalvīti! BW. 32524, 3. sukā galvu, platgalvīte! 16937. Mikiņu platgalvi kūmās ņēme; kaut mani ņē̦muši, man gluda galviņa! 1634. platgalvīt! zu einem Wolf gesagt LP. V, 190;

2) der Kaulkopf (cottus gobio
L.) RKr. VIII, 106; der Gründling (gobio fluviatilis) Konv. ¹ 40.

Avots: ME III, 321

plâvât C., plâvât ² Karls., -ãju,

1) auch plāvuôt, wallen, Wellen geben, schweben Für. I: zem mums plāvuo gludais, straujais ūdens MWM. IX, 893. vizma, kas kâ burvīgas le̦ntas pašā klusākā laikā plāvuo tāļumā par ūdeni IX, 603;

2) plâvât Druw. n. RKr. XVII, 73, auch plāvuot, flache Risse ergeben: vējā seja plâvā Wolmarshof. krāsuota siena sāk plāvāt Jürg. nagla plāvuo kaļuot Wandsen. tē̦rauds plāvā Fest., Stelp.;

3) "umhergehen"
Wessen. Refl. -tiês,

1) schweben:
mēness mākuoņās baigi plāvājās MWM. VII, 58;

2) "sich breit, gross machen"
Ar. In der Bed. 1 wohl zur Wurzel von plevinât.

Avots: ME III, 332

pûslaîns ² : sivē̦nam viena de̦sa nav gluda, bet tāda pûslaina2 Ramkau.

Avots: EH II, 343

‡ pūzere, eine mit zerzaustem Haar (?): visas manas mazās māsas gludanām gāliņām; viena pati pūzerīte, - tuo ieduos čigaiņam Tdz. 42123 (aus Ugalen).

Avots: EH II, 344

II sadakstît: jaunas, gludas lietas bē̦rni ar nazi sadaksta (sadursta, sabaksta) Sermus; "zemē saspraudīt" Selsau.

Avots: EH XVI, 402

I skārst St., U., (mit ā`r ) C., skāršu, skārtu, auch skārt U., einsehen, verstehen, begreifen: varēja skārst, ka policists nav vēl izšķīriēs Ezeriņš Leijerk. II, 164. tuo nuo šīm gludajām sejām nevar skārst MWM. XI, 85. Vgl. atskārst.

Avots: ME III, 880, 881

šļaugans,

1): "šlaũgans" ME. IV, 65 zu verbessern in "šļaũgans"; "nuoguris; vaļīgs" (mit aũ) Behnen: š. me̦zgls. maiss šļaũgani (lose, locker)
sasiets AP., Lesten; "kraftlos; ermüdet" (mit aũ) AP.: nuo balles pārnācis gluži š. Alswig, N.-Peb. gadās, ka guovs tesmens ir š. (mit àu ² ), tas ir, neierietējis slimības vai cita ieme̦sla dēļ Bers. š. ir siena ve̦zums, kas nav labi saspiests un sasiets ar virvēm un buomi N.-Peb.;

2): šļaugana (= gluda un slīpa) var būt kāda priekšme̦ta mala Meselau;

3): vē̦de̦rs palicis tīri š. (mit aũ) AP.;

4): šļaugana dūša - auch Alswig;

6): š. ("gaŗš") augums Meselau.

Avots: EH II, 644

šļupt, šļùpu, šļupu, ausgleiten Bers., Peb., Saikava: uz gluda le̦dus kāja viegli šļūp. Wohl zu einer Wurzelform sleup- (bei Walde Vrgl. Wrtb. II, 711).

Avots: ME IV, 75

spīkstulis (auch mit -gst- geschr.),

1) spìkstulis ² Lis., Golg., Schwanb., ein aalartiger Fisch
Adsel, Aahof;

2) figürlich:
kalpa puiši kâ spīkstuļi luocījās Ld. 10945. sulainis iepeldēja kâ spīkstulis A. XX, 803. tev palika tavs skrīverītis, tas gludais spīkstulis Niedra. Zu spĩkstêt; vgl. auch pīkstulis.

Avots: ME III, 1003

spurgulis,

5): "straujš, dusmīgs cilvē̦ks" (mit ur̃ ) Seyershof; ‡

8) "?": dzija savē̦rpta spurguļu spurguļiem, tâ ka ir pa˙visam negluda Frauenb.; ‡ 9) "pagale ar nenuocirstām atvasēm" Tals.; ‡

10) "ziemsvē̦tkuos istabas izgre̦znuošanai (senāk) lietuots zaļš rācenis, kam apkārt apdurti rudzu salmi un krāsuoti papīŗa gabaliņi un kas tad pakārts pie vē̦rbaļķa dzijā, kur tas tad pats griezies nuo vienas puses uz uotru" (mit ur̃ ) Frauenb.

Avots: EH II, 564

IV valks,

1) in N.-Bartau n. Etn. II, 50, Wirgin., = valkans I 1: valka mīkla Etn. II, 50, Wirgin. valks māls Wirgin. siênas tika apsmē̦rētas ar valki sastampē̦tiem māliem Antrop. II, 51. lāva ir ļuoti bieza un valka MWM. X, 21;

2) = valkans I 2: valka (mīksta un gluda) kuodeļa, valks biezpiens Sessw. (mit àl ² ). Nebst li. valkùs "zähe" zu vìlkt.

Avots: ME IV, 457

I vis (li. vìs "immer", apr.. wissa, aksl. vьse "alles"),

1) Ergänzung zu einer Negation
(ne oder nav), mit der man eine Annahme, die von einer andern Person gemacht ist oder gemacht werden könnte, als unzutreffend zurückweist, oder mit der man der Aktion eines Andern ein Ende zu machen resp. einen Andern von einem Vorhaben zurückzuhalten versucht (einigermassen dem du tout in frz. point du tout vergleichbar): saka mani burv[i] e̦sam; es vis burt nemācēju BW. 28116 var., man sagt, dass ich ein Zauberer sei; in Wirklichkeit aber verstand ich keineswegs (mit nichten) zu zaubern. kuo darīs mūs[u] māsiņa? tā vis (Var.: jau) burt nemācēja (die verstand ja keineswegs zu zaubern) 25832, I. es vis daudzi nebē̦dāju, ka man bārga sveša māte 232751 var. dē̦lu māte dē̦lu teica, šķiet man[i] vis nezinuot. neteic vis! es gan zinu tava dē̦la. tikumiņu 23465, 1. paliek māte raudādama. neraud[i] vis, māmuļiņa! 17308, 3 var. vai, dēliņ, tuo nedari vis! LP. VI, 350. es tevi nelaidīšu vis IV, 172. izlūdzas ap˙nikdams, tuomē̦r mucnieks juokuojas un nesuola vis atduot V, 236. biksta dē̦lu, lai cē̦rtuot kaŗavīriem ar pātagu, bet dē̦ls ... vēl necē̦rt vis IV, 3. mirt ar viņu vis nemiruši VII, 1241. bē̦rnus nepē̦ruši vis vāruošā ūdenī, bet ... VI, 839. pa šituo ceļu vis leiši nenāks Br. s. v. p. 17. man vis kājas nesāp Mērn. laiki 12. lēlis gāja gulēt, bet lakstīgala vis ne Brīvz. Mūsu tautas pas. I, 9. puiši rauga meitu guodu, .sava vis nezināja BW. 6587, 4. Mit ungewöhnlicher Wortstellung im VL.: es samalu sav[u] mālīti, vis krustiņu neme̦tusi (Var.: krusta vis nelikuse) BW. 8005 var. vis tik gauži nerejat! (in Prosa hiesse es: tik gauži vis nerejat) 21001, 10. kad glaudīs sveša māte, vis tik gludas neglaudīs 16910 var. tā ne˙vis mana vaina U. (unter ne), das ist nicht - wie man angenommen hat oder annehmen könnte meine Schuld. Nach U. werde in Kurl. das vis stets von ne getrennt und dem Verbum nachgestellt (tuo es nee̦smu vis darījis, mit betontem vis!), in Livl. höre man auch: tuo es vis nee̦smu darījis (mit unbetontem vis und betontem nee̦smu!). - Auch in nachdrücklichen Antworten auf Satzfragen: vai gribi? negribu vis "wiltst du? Nein, ich will keineswegs";

2) (am Ende eines Satzes), = laî 6, ar 1, auch: mums ir atnākusi viešņa, ku-kuli atne̦susi vis Mērn. laiki 18. es tev atvedu lūk vīnu vis Sudr. Edž. (MWM.?) 1898, 934. tuo puiku nuopēru vis Vēr. 1904, S. 413. būšuot savu ... meitu duot par sievu vis LP. VI, 1006. ve̦cais jaunuo i[r] lamājis, i[r] vis VII, 1061, der alte habe den jungen sowohl geschimptt, als auch (sonst ihn schlimm- behandelt), četri rubļi vis vajadzēs Sonnaxt;

3) (wohl dem r. всё nachgebildet) fortwährend, in einem fort, immer
im Hochle.): vai dziedāja, vai runāja, vis māmiņu pieminēja BW. 139 (aus Kreuzb. und Jakobstadt). ni˙kā nestrādāju, bet vis staigāju pa elni un veŗuos Pas. V, 290 (ähnlich 304, 448, II, 134, III, 301, IV, 50, 289, 372). mežu lietas pi mums vis vēl nav nuokārtuotas Latg. 1922;

4) gleichwohl, immerhin
(nach r. всё-же ): sacīšu; kas būs, nebūs. vis jau jī ar varu manis nepajems Pas. IV, 255 (aus Nīcgale).

Avots: ME IV, 621